Par personīgo pieredzi dziesm svētkos stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis.

Mana pirmā satikšanās ar dziesmusvētkiem bija kā Dārziņskolas puikam. Tas bija 1967. gads, diezgan sen. Bija garās dziedāšanas stundas, diriģenti nāca un gāja, bet īpaši brāļus Kokarus. Tālākie ceļi man saistījās ar Gido, jo viņš man mācīja diriģēt, pirms tam nodziedāju ilgu laiku “Dailē”. Bet jau kā virsdiriģents skolēniem biju 2000. gadā.

Tas bija ļoti interesants laiks, jo iepazinos ar komponistu Imantu Mežaraupu.

Tā kā mani izvirzīja skolēnu dziesmusvētkos par virsdiriģentu, mēs sākām strādāt pie tautasdziesmu cikla. Imants man palūdza sameklēt dziesmas. To, ko  uzrakstīja, viņš nesa man atrādīt, un tad es skatījos, kas būtu vērā ņemams no balss tesitūrām, un tad lūdzu viņam šo to pamainīt. Forma bija pilnīgi viņa ziņā, bet balsvedību mēs mazliet pamainījām un attiecīgi pieskaņojām gan zēnu korus, gan 5.-9. klašu korus, gan jauktos korus tā, lai viņiem īpaši nekrustotos balsis. Cikls skanēja ļoti jestri.

Tas, ko atceros no Covid laika, bija tas, ka man bija iespēja ar “De Cantare”, Aizkraukles novada vidusskolas jauniešiem, uzstāties Sidraba birzī.

Mēs laikam bijām četri vai pieci jauktie kori, kas tur dziedāja, arī 5.-9. klašu kori. Tie bija maziņi, maziņi Dziesmu svētki, bet zīmīgi birzs tika ieskandināta.

Kas varētu būt tāds interesants un neraksturīgs svētkiem? Bija 2015. gada svētki. Mana ikdiena, svētkiem tuvojoties, īpaši nemainījās - no rīta mostos, aizeju salaistīt dārzu, izvingrojos. Rokas ir mitras, un līdztekas augstas, 3 metri, un viena roka izšļūk, lidoju 3 metrus lejā un sasitu labo roku. Vakarā ir televīzijas raidījums par dziesmusvētkiem, tur jau esmu ar iekārtu roku. Dziesmusvētki pēc divām nedēļām. Dakteris ierādīja vingrinājumus un ieteica zāles, kuras uzlabotu atveseļošanos, un tā mierīgi es jau pirmajā mēģinājumā varēju kustināt labo roku.

Godīgi sakot, te izjutu, ka, ja darba aparāts nav īpaši kārtībā, koris neskan.

Tā otrreiz, trešoreiz un beigu beigās pirms ģenerālmēģinājuma es domāju - lai notiek, kas notikdams, sāp vai nesāp, diriģēšu kā vienmēr. Koris ieskanās. Un tā ar sakostiem zobiem nodiriģēju ģenerālmēģinājumu, nodiriģēju koncertu, un roka atkal pagalam. Bet pagāja neilgs laiks, septembrī gatavoju malku ziemai, un ar abām rokām cirtu malku. Roka bija atguvusies.

Gatavojoties šiem svētkiem, man palaimējās, jo vienu no mīļākajām bērnu un pieaugušo dziesmām man ir uzticēts vadīt, un tā ir Renāra Kaupera un Ingas Cipes “Mana dziesma”.

Mēs ar Renāru jau divas reizes esam izdziedājušies novada svētkos Kuldīgā un Aizkrauklē, un tur bērniem tas bija tāds bumbas sprādziens, pirmkārt jau satikt Renāru. Mēs šos koncertus nosaucām par citādiem mēģinājumiem, jo tas ir ceļš uz dziesmusvētkiem, tā kā mēģinājums. Tas laikam būtu tas, ko vēlējos pateikt - novēlēt visiem labu veselību, možu garu, spirgtu attieksmi svētku laikā, lai visiem skan un dejotājiem raits solis, muzikantiem jauki skaņdarbi!

Par 1989. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un svētku nozīmītēm stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmusvētku ekspozīcijas vadītāja Edīte Putniņa.

Svētku nozīmīšu veidošanas tradīcija ir ļoti sena - jau 1922. un 1928. gadā jaunatnes svētki izdeva īpašas svētku nozīmītes. Muzejam lielu dāvanu ir dāvinājis kolekcionārs Roberts Kulpe, apkopojot apjomīgu nozīmīšu kolekciju. Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijā atrodas visu Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku nozīmītes, sākot no 1967. gada. Roberts Kulpe ir atzīmējis un fiksējis, ka

pirmajos Padomju Latvijas skolēnu dziesmu un deju svētkos 1960. gadā nozīmīte netika izveidota.

Interesanti ir pavērot 1984. gada un 1989. gada svētku nozīmītes - tie ir piektie un sestie svētki pēc skaita. Krāsu fons - tā būtu ne tik būtiska atšķirība, bet mēs redzam, ka 1984. gada nozīmītē bērniem ap kaklu ir pionieru kaklauti, tad ir tāda zvaigzne lejā, tie bija Latvijas PSR svētki, savukārt 1989. gada nozīmītē bērni ir it kā tie paši, bet viņiem nav ap kaklu pionieru lakatiņu, nav šīs zvaigznes, taču cipars “6” jau ir ietverts auseklīša zīmē. Lai gan formāli tie vēl saucās Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, atmodas process jau bija sācies, un uz nozīmītes mēs vairs neredzam Padomju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu svētku nosaukumu. Te paliek tikai Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.

Muzejā ir arī nozīmīte auseklīša formā, un tādas tika izgatavotas svētku laureātiem.

Redzams arī Latvijas PSR Tautas izglītības ministrijas izgatavots vimpelis - Latvijas Skolu jaunatnes sesto dziesmu un deju svētku laureāts, pirmās pakāpes laureāts. Vimpelis ir izgatavots no lina auduma bārkstiņām un, līdzīgi kā Līgo karogs, ar šķērskoku, un arī šeit ir izšūti auseklīši.

Acīmredzot svētku pacilājums svētku rīkotājiem ir bijis tik liels, ka ir nolemts izgatavot lakatiņus - diezgan liela izmēra lakatiņus kvadrāta formā, ko apsiet ap kaklu, kur vienā stūrī ir arī nozīmītes atveids ar diviem rokās sadevušamies bērniem un daudzu diriģentu un deju virsvadītāju paraksti.

Pirmais šāds lakatiņš uz Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolekciju atceļoja no Leonīda Vīgnera ģimenes, kur arī ir brīnišķīgais Leonīda Vīgnera paraksts ieraugāms. Mēs redzam Jāņa Erenštreita, Jāņa Branta, Jāņa Dūmiņa, Baibas Šteinas un daudzu citu svētku virsdiriģentu un rīkotāju parakstus. Tāds lakatiņš tika izsniegts katram dalībniekam.

Mēs šodien daudz runājam par īpašajiem 1989. gada svētkiem, un tos mēs vislabāk varam ieraudzīt fotogrāfa Aivara Liepiņa nodotajā mantojumā.

Viņš ir iemūžinājis ļoti daudzus svētkus, un muzeja jaunieguvumu krājumā mēs to ar prieku pieņemam. Tur mēs redzam gan sarkanbaltsarkanos karogus, kas jau ieņem savu vietu svētkos, gan lakatiņus bērniem ap kaklu. Tās ir skaistas liecības, ko mēs varam baudīt.

Liela kolekcijas daļa ir dažādu veidu dokumenti, sākot ar sapulču protokoliem, programmiņām un svētku katalogiem. Ja šodien lielo akcentu vēršam uz 1989. gada svētkiem, tad mēs redzam šo unikālo situāciju, kad

pusgadu pirms svētkiem virsdiriģenti nolēma veikt šo drosmīgo soli un mainīt repertuāru.

Viens no muzeja jaunieguvumiem ir 1988. gadā izdots dziesmu krājums 5.-8. klašu koriem, kas ir tieši mērķēts uz sekojošā gada svētkiem. Mēs skaidri un gaiši redzam, ka repertuārā, protams, ir gan PSRS valsts himna paredzēta, gan Latvijas PSR valsts himna, gan dziesma par Ļeņinu, un tās tiek ņemtas ārā no repertuāra. Tā vietā mūsu diriģenti nolemj iekļaut, protams, mūsu himnu “Dievs, svētī Latviju!”, “Nevis slinkojot un pūstot”, un virsdiriģents - Leonīds Vīgners. Ļoti simboliski un ļoti būtiski mums visiem.

Par Mārtiņa Brauna dziesmas „Saule, Pērkons, Daugava” un Jāņa Lūsēna „Labvakar, Latvija” iekļaušanu VI Padomju Latvijas Jaunatnes Skolu dziesmu un deju svētkos stāsta IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Par deju svētku norises vietām un atgadījumiem stāsta Ilggadēja Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte.

"Svētki notika gan Dinamo stadionā, gan Daugavas stadionā, kur tolaik nebija seguma. Tad mēs nomīdījām skaisto futbola zālīti, ārkārtīgi lija, ka pilnīgi zampa parādījās, bet pēc svētkiem palika gan apļi, gan līnijas. Nevajadzēja nemaz zīmējumu zīmēt, tas tur pēc tam bija. Dejotāji ģenerālmēģinājumā - baltās zeķītēs un tērpos. Starpbrīdī ar šļūteni dubļainās kājas tika skalotas kājas.

Deju numurus mēs likām tāpat - zāle ne pēc kā neizskatās, melni plankumi, dubļi. Tādu negaru zālīti vajadzētu atvest, visu nokaisīt un tad būtu brīnišķīgi. Jauna zāle, laukums ir zaļš, tagad dejo.

Bija tāda deja “Zaķēni”, kur pa zemi jādarbojas. Ko dara bērni - visā dejas kompozīcijā mēģina atrast numuru zālienā un ar rokām notīrīt, lai būtu redzams, kur tas numurs ir.

Tagad jau grīda kā uz skatuves tiek uzlikta, tur var dzirdēt pat piesitienu, tas jau ir kaut kas cits. Pirmie bija sintētiski pārklājumi - dejas laikā pie numura vietām šur tur atspēra ar kāju, katrreiz pēc mēģinājuma bija jāizstaigā, jāpielabo un jāsaliek no jauna.

Svētku gājiens bija ļoti svarīgs - tas gāja apkārt stadionam, jo visapkārt bija tie, kas bija atnākuši dejotājus godināt un cienīt, saskatījās, aplaudēja. Arī dejoja katrs pret savu pusi, pret skatītājiem. Folklorā saka “dejoja godos” - jā, dejoja saimes namā, varbūt kādā sētā vai saejot kādā rijā kopā, kur lielāka telpa, kur skatītāji bija blakus un visi jutās vienoti. Tagad mēs arī vienoti jūtamies.

Tagad skatītāji pret dejas laukumu atrodas ļoti augstu, tāpēc neredzam ne ķermeni, ne dejošanu, ne attiecības. Tagad ļoti skaisti izskatās, kad veido dažādus deju rakstus, bet man brīžiem gribētos arī deju redzēt.

Ja saka “skatuves dejas”, kā tagad pieņemts teikt, tad ne visas skatuves dejas laukumā vispār ir uzvedamas, jo neveidojas kopīgā dejošana. Te ir kopīgā, kolektīvā dejošana. Visiem jābūt kā vienam. Problēmu ir daudz, bet cilvēki ir ļoti radoši, kas strādā un ļoti interesanti veido, un katru reizi programmā ienāk kaut kas jauns.

Agrāk bija ļoti sarežģīti meklēt mēģinājumu laukumus. Braucām pie "Rīgas Auduma" kaut kādā ielejā, tad pie Ķīšezera, Fizkultūras institūtā - viņi visi būtībā bija par vienu laukumu mazāki. Fizkultūras institūtā, izrādās, segums bija tenisīts, visiem beigās kājas līdz ceļiem bija sarkanas. Vēl pienāca klāt Rumbulas lidosta, tur bija visi laukumi vienā rindā un netraucēja viens otram, varēja tur pat pāriet, un tas nebija tik slikti.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Par disciplīnu korī un bērnu iedvesmošanu stāsta VIII – XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Eduards Grāvītis:

"Es ļoti iedvesmojos tajā brīdī, kad esmu ar kopkori vai vienkārši ar saviem bērniem, vai kādā kopmēģinājumā. Man nav blakuslietu, es tās neredzu. Esmu tikai šajā procesā, redzu bērnu acis. Redzu katru, kurš varbūt ir mazlietiņ palaidies, bet es viņus uzrunāju bez pārmetumiem, jo man ir prieks, ka viņi dzied, nevis verās savā viedierīcē. Tā ir vienīgā formula. Ar rāšanos tas pilnīgi nestrādā, jo bērns - viņš jau nenāk uz mēģinājumu ar domu “es tūlīt pekstiņus sataisīšu”,  viņš nāk, jo viņam gribas. Protams, tur ir daļa vecāku uzmanības, vecākiem patīk, ka bērns dzied.

Atceros sevi tajā laikā, kad biju puika un bija visas ēverģēlības, bet ausis un acis bija vaļā un sirds aizrāvās tajā brīdī, kad priekšā bija mūziķis.

Man ļoti patika dziedāt, tāpēc arī vecāki mani aizveda uz Dārziņskolu. Cik stāstīja, kad viņi atnāca mājās, es viņiem dziedāju operārijas, ko biju radio saklausījies, jo mans sarunbiedrs bija radio. Principā viss, ko tur dzirdēju, no klasikas līdz operetēm, bija manā repertuārā.

Es piesaukšu savu autoritāti, kuru laikam neviens nav pārmācis - tas ir profesors Leonīds Vīgners. Viņš teica tā - viduvēju dziesmu var izveidot par lielisku dziesmu un skaistāko dziesmu var galīgi sabojāt. Ne vienmēr dziesmas, kuras tev uzticētas dziesmusvētkos, pašam patīk. Tad domāju par dziesmu tiktāl, līdz man tā kļūst vislabākā, un tad es eju ar to dziesmu kā ar vislabāko. Es atrodu, kur ir problemātiskās vietas, ar kurām vajadzētu sākt, iedziedāšanās vingrinājumos pat mazlietiņ iekļauju tās intonācijas. Tad, godīgi sakot, viņiem vairs nav tik grūti. Ja bērnam vairs nav tik grūti, tad viņam arī patīk tas, kas viņam izdodas.

Mums katram patīk tas, kas mums izdodas - vai pankūkas cept, vai gaļu uzcept, vai puķes audzēt. Mums patīk, ja mums izdodas. Un, ja viņiem izdodas - acis deg, bērns ir mūzikā iekšā.

Šajā gadā, saskaroties ar "Manu dziesmu" - vai tā ir domāta bērniem? Divi kolosāli cilvēki - Inga Cipe un Renārs Kaupers - viņi jūt to matēriju, ar ko viņi stādās. Inga strādā ar bērniem deju kolektīvā. Renārs nekur nav aizgājis no savas bērnības, redzot, kā viņš darbojas ar jauniešiem, viņš ar viņiem ir kā vienaudzis. Tās problēmas, kas šajā dziesmā ir paceltas, tās ir viņu problēmas, tās ir jebkura cilvēka problēmas. Tā ir ļoti aktuāla dziesma, tāpēc nav brīnums, ka publika ceļas kājās un dzied līdzi. Sarežģītākais ir tas, ka katram par šo dziesmu jau ir radies savs priekšstats. Man tad vajadzētu ielikt nevis daļiņu no sevis, bet sevi visu šajā dziesmā, lai tas būtu mūsu kopdarbs. Kā teica kino režisors Viktors Kosakovskis - labs režisors ilgi domā, pirms viņš uzņem filmu, un tad ilgi domā, kad ir noskatījies šo filmu, bet tad, kad viņš ir pie filmas tapšanas, kad viņam blakus ir operators, viņš jūt, ko darīt. Līdz šim tā ir bijis arī ar mani. Es ilgi urbjos un domāju, kā būtu, ko darīt, ko pateikt, un pēc koncerta domāju “tā, te vajadzētu palabot šo, te vajadzētu savādāk”, bet, kad ir tā dziesma, ir tas dziedātājs un skaņdarbs sāk skanēt koncertā, tad mēs jūtam, kas notiek.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Viņas stāsts ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.

Bērni un jaunieši ir dziedājuši lielākos un mazākos svētkos, arī trimdā - latviešu skolās, nometnēs, īpašos svētkos Eiropā, Amerikā, Austrālijā. Caur dziesmu jaunākajās paaudzēs tika uzturēta latviešu valodas prasme un piederības sajūta latviešu kopienai, atrautai un eksistējošai tālu no Latvijas, ar kuru sakarus uzturēt tikpat kā nebija iespējams. Otrā pasaules kara pēdējā gadā, Austrumu frontei ienākot Latvijas teritorijā, apmēram 170-180 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju un dienvidu virzienā, kuģos, pa zemes ceļiem, uz Vāciju, cauri Lietuvai, uz vāciešu okupēto Poliju. Karam beidzoties, pēc dažiem aprēķiniem, 120-150 tūkstoši rietumu okupācijas zonās esošo bēgļu nolēma palikt rietumvalstīs un laika gaitā sāka sevi uzskatīt par trimdiniekiem.

Bēgļu nometnēs Eslingenā, Vircburgā un citur ātri vien izveidojās tā sauktās “mazās Latvijas” ar pamatskolām un vidusskolām, reliģiskajām draudzēm un dievkalpojumiem, teātra izrādēm un koncertiem, literāriem un saviesīgiem vakariem, mākslinieku izstādēm un daudzām sabiedriskām organizācijām.

Notika pirmie trimdas dziesmu svētki un dziesmu dienas, taču Eiropā patstāvīgu jauniešu un bērnu dziesmu svētku, ar nelielu izņēmumu Anglijā, nebija. Bērni piedalījās lielajos pasākumos, veidojot arī atsevišķas programmas daļas. Notika bērnu rīti, bērnu un jauniešu pēcpusdienas - Eiropas dziesmu svētkos 1964. gadā Hamburgā notika īpašs bērnu rīts, bet dziesmu svētkos Hannoverē 1968. gadā - bērnu un jauniešu pēcpusdiena. Arī turpmāk viens no dziesmu svētku akcentiem bija likts uz jauniešu muzicēšanu. Daudzu šo pasākumu dvēsele bija komponists Andris Vītoliņš. Vienīgais izņēmums bija 1970. gados, kad tika rīkotas divas Anglijas jaunatnes dziesmu dienas, lai gan tādu nosaukumu tām nedeva - tie bija nosaukti par jaunatnes svētkiem, bet tās bija kārtīgas dziesmu dienas. Kopumā, līdz ar citu organizāciju rīkotiem svētkiem un Pasaules latviešu dziesmu svētkiem, notika seši Eiropas dziesmu svētki.

Arī Kanādā un ASV bērni piedalījās lielajos trimdas svētkos, līdz Mārtiņam Štauveram Kanādā un viņa līdzgaitniekiem dzima ideja rīkot īpašus jauniešu dziesmu svētkus, kas laika gaitā apvienoja Kanādas un Amerikas Savienoto Valstu jaunākās paaudzes.

Šajos svētkos, kas notikuši abās valstīs, sevi parādīja jaunie profesionālie mūziķi, diriģenti, komponisti. Šie sarīkojumi ļāva uz lielās skatuves parādīties jauniem talantiem - komponistiem Dacei Aperānei, Imantam Mežaraupam, Lolitai Ritmanei, pianistam Arturam Ozoliņam un daudziem citiem. Tajos notiek nereti novatoriski, pat provokatīvi pirmatskaņojumi, kā dziesmu spēle “Varoņdarbi”, kuras teksta autore bija Baņuta Rubess un komponiste - Dace Aperāne. Vidējās un vecākās paaudzes komponisti un atskaņotājmākslinieki - Andrejs Jansons, Tālivaldis Ķeniņš un daudzi citi - sniedz jauniešiem atbalstu svētku programmu izveidē. Pirms svētkiem tika rīkotas īpašas mūzikas nometnes Kanādā, kuras savā turpinājumā kļuva par Starptautiskajiem jauno mūziķu kursiem. Tie kopš 1994. gada ik pēc diviem gadiem notiek Latvijā.

Kopumā Kanādā un ASV notika seši jaunatnes dziesmu svētki - no 1975. gada Monreālā līdz 1987. gadam Šērbrukā, Kanādā.

Gan Eiropā, gan Amerikas kontinentā dziesmu svētku aktivitātes neaprobežojas tikai ar dziedāšanu un dejošanu vien, bet ietver plašāku mūzikas žanru parādīšanos, kā arī literatūras vakarus, teātri, mākslas izstādes. Līdzīgi tas joprojām ir Austrālijā, kur līdz pat mūsdienām turpina notikt Jaunatnes dienas. Vecie un pieaugušie ieceļotāji ar dzīves un darba pieredzi Latvijā jau 1951. gadā organizē pirmās Austrālijas latviešu kultūras dienas, bet 1954. gada septembrī Melburnā notika pirmās Viktorijas štata latviešu jaunatnes dienas. Interese par tām bija plaša, tāpēc tika pieņemts lēmums Jaunatnes dienas rīkot arī Austrālijas mērogā. No 1962. gada tās rotēja starp Melburnu, Sidneju un Adelaidi, universitāšu un skolu brīvlaikā maijā vai septembrī, vai oktobrī.

Jaunatnes dienas notika ik gadu, retu reizi pa kādam arī izlaižot. Zīmīgi, ka tajās savu vietu ieņem arī sports, saviesīgi pasākumi un ekskursijas, bet centrālajā vietā, protams, dejošana, dziedāšana, teātris, mākslas izstādes, dzejas vakari, dievkalpojumi.

Tieši Austrālijai raksturīgi, ka Jaunatnes dienas organizē paši jaunieši. Ir dažas iezīmes, kas apvieno visus pasaulē notiekošos latviešu jaunatnes dziesmu svētkus: gan plašā dažādo jomu aptvere, gan tuvošanās tradicionālajam etniskajam mantojumam. Ļoti plaši izplatīta ir kokles spēle, bet dejotāju vidū - etnogrāfiskā materiāla apguve.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģenta Jāņa Erenštreita atmiņas par IV – VII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virdiriģents (1972, 1979, 1984, 1989, 1995) Jānis Brants (1934-2004), kura radošā dzīve saistīta arī Latvijas Radio bērnu dziesmu ansambli, kas pēc Jāņa Ivanova aicinājuma tika izveidots 1962. gadā.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Ilggadējā Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte stāsta par deju svētku virsvadītājiem Hariju Sūnu, Uldi Žagatu un Baibu Šteinu, radošo sadarbību ar kolēģiem un savu pieredzi.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģenta Jāņa Erenštreita atmiņas par dalību svētkos un I-III svētku virsdiriģentu un IV svētku Goda virsdiriģentu Jāni Ozoliņu.

Komponists Jānis Ozoliņš 1908–1981 darbojies arī kā koru un orķestru diriģents – vadījis Jelgavas Tautas nama kori un pūtēju orķestri (1926–1934), Jelgavas skolotāju institūta kori un skolu kolektīvus, vēlāk arī izveidojis un līdz 1953. gadam vadījis Valsts akadēmisko kori “Latvija”). Bijis ilggadējs Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģēšanas katedras mācībspēks (1951–1981), bet no 1951. līdz 1977. gadam arī konservatorijas rektors.

Virsdiriģenta pienākumus veicis 40 gadu garumā, būdams X–XVI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents un XVII un XVIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Goda virsdiriģents. Bijis arī daudzu novadu un rajonu dziesmu dienu, koru un orķestru salidojumu, kā arī Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits stāsta par Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta bērnu kori un tā diriģentu Jāni Milzarāju.

Jānis Milzarājs (1897-1983), izglītojies mūzikas skolās Latvijā un Krievijā, strādājis dažādās Rīgas skolās, dibinot un vadot vairākus bērnu korus: Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kori Rīgā, Skautu–Gaidu kori un Jaunatnes kori Alojā un citus. Viņa vadītais Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta koris bija viens no labākajiem jaunatnes koriem valstī, kas uzstājās ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs un Skandināvijā. Milzarājs Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta kori vadīja līdz 1940. gadam. Viņš strādājis arī Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, izaudzinot vairākas pedagogu paaudzes.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.