Svētku lāde

"Dziesmu svētku kustībā, kurā pūtēju orķestri sevi ir apliecinājuši godam, viena no lielākajām problēmām ir atrast saturiski dziļus oriģinālskaņdarbus pūtēju orķestriem," pārliecinājies Rīgas 6. vidusskolas direktors, tās pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs un daudzu skolēnu un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Bārzdiņš.

"Padomju laikā spēlējām klišejiskus skaņdarbus – lielākoties tie bija dažādi pārlikumi, arī zināma nodeva tālaika ideoloģijai. Atgūstot brīvību, pūtēju orķestros beidzot pavērās iespējas spēlēt arī oriģināldarbus, kas bija tieši rietumu pasaules komponistu sniegums. No sākuma tas bija tāds diezgan liels vilnis, ar lielu pacēlumu, bet

ar laiku atkal atgriezāmies pie tā, ka latviešu Dziesmu svētkos jāspēlē latviešu komponistu darbi," savu pieredzi atstāsta Haralds Bārzdiņš.

Viņš teic lielu paldies aranžētājiem, kuri paveikuši lielu darbu, izveidojot latviešu klasiķu darbu pārlikumus pūtēju orķestrim. "Bet ja man tagad ātri jānosauc kādi ievērības cienīgi un dziļi saturiski oriģināldarbi, to ir diezgan maz. Pats esmu mēģinājis uzrunāt komponistus, esmu runājis ar Latvijas Mūzikas akadēmiju, bijuši dažādi pasūtījuma darbi studentiem, kas varētu izveidot latviešu tautasdziesmu apdares, kas, manuprāt, ir tā krātuve, kuru noteikti vajadzētu apgūt. Tomēr nav noslēpums, ka pat

mūsu kaimiņi – lietuvieši un igauņi – tautasdziesmu apdarēs sasnieguši ļoti labu līmeni. Esmu lūdzis arī igauņiem aranžēt latviešu tautasdziesmas, tāpat arī mūsu brāļiem lietuviešiem, un jāsaka, ka šis process vainagojies ar ļoti labiem sasniegumiem!"

Runājot par pasūtījuma darbiem, kas top uz Dziesmu svētkiem, Bārzdiņš slavē Jura Karlsona veikumu. "Bet ja man jāmin vēl kāds no mūsu skaņražiem, es pat tā uzreiz nevaru pateikt.

Laiks, kad parādījās iespēja spēlēt populāro mūziku, dažādu popgrupu hitu aranžijas pūtēju orķestrim – tas viss aiziet. Bet kā lai saka... Tas ir kā garšīgs saldais, kuram tomēr gribas uzkost rupjmaizīti un sāļo gurķīti... Tas periods ir pārslimots," prāto Haralds Bārzdiņš.

"Mūsdienās, ja gribi strādāt ar pūtēju orķestri, jaunieši un arī ilggadējie dalībnieki prasa, lai skaņdarbiem būtu saturs. Tāpēc lielākoties izmantojam pasaules autoru darbus, īpaši holandieši ir ļoti augsta līmeņa autori, tāpat angļi. Tā ka mūsu komponistiem šeit vēl ir ļoti lielas iespējas atrast savu vietu. Jā, pūtēju orķestrim skaņdarbi ir ļoti specifiski – aranžijas jau var uztaisīt interesantas, bet praktiski tās pūtēju orķestros neskan. Vai arī aranžijās viss ir tik ļoti sapiņķerēts, ka tik augsta līmeņa profesionālā varēšana amatierkolektīviem ir par grūtu."

Kā labus piemērus no latviešu komponistu saimes Haralds Bārzdiņš min vecmeistaru Aivaru Krūmiņu, kurš teicami "pazīst drēbi". Arī Andreju Cepīti. "Ir vēl daudzi, bet pamatos viņi ir pūtēju orķestra diriģenti, kuri izmēģina roku arī aranžijās. Protams, ir vēl arī Vilnis Šmīdbergs, kurš daudz rakstījis pūtēju orķestrim un veidojis aranžijas.

Dažbrīd otra darbu nopelt vieglāk un saskatīt, ka pats šķietami varētu labāk... Arī es pats esmu mēģinājis piesēst un uzrakstīt, bet laikam trūkst iemaņu un varbūt arī talanta tieši šajā jomā, jo tas jau kā jebkurā darbā – jāsasniedz zināma meistarība, lai savu aranžiju varētu piedāvāt plašākai publikai.

(..) Tas vienkārši nav mans lauciņš, bet jebkurā gadījumā tas ir ļoti, ļoti grūts darbs. Jebkuru melodiju var pataisīt ļoti bagātīgu un interesantu, un tāpat arī otrādi – aranžija var iznākt smagnēja, kas neiznes sevi tā, kā vajag."

Leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina stāsta par savu pirmo pieredzi Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos.

Pirmā deja bija "Sitieniņi", pēc tam 4. svētkos – deja "Zvirbuļi" Dejas radīšanas process ir dīvains, dejas atnāk "no augšas".

"Bet pats galvenais priekšnoteikums ir mūzika, lai varētu rasties laba, interesanta, skaista deja," uzsver Šteinas kundze.

"Man ir laimējies. Sākuma posmā bija komponists Georgs Dovgjallo, kurš rakstīja mūziku "Sitieniņiem". "Zvirbuļiem" ir Gunāra Ordelovska mūzika. Ļoti daudz mūzikas rakstījis gan Raimonds Pauls, gan Imants Kalniņš. Pateicībā Maestro Paulam, uz viņa 80. jubileju tika izveidots jubilejas koncerts, bet decembrī būs koncerts, kas veltīts Imantam Kalniņam. Valts Pūce ir rakstījis "Laimes lāci", kas bija mans pasūtinājums ar Ineses Zanderes dzeju."

Baiba Šteina smejas: "Man vienmēr [dejā] gribējies iekļaut kādas ēverģēlības! Paņēmu tēmu par ganiņiem, kur bez rumulēšanās neiztikt. Pasūtīju simt spaiņu ūdens, un dejas laikā patiešām meitenes aplēja zēnus…

Kad bija tēmas, kas saistītas ar bērnu pasauli, tas bija pilnīgāk un pilnvērtīgāk. Tagad Deju svētkos ir izzudušas bērnu dejas - par zvirbulīšiem, bitēm un vardulēniem. Bet tā ir bērna pasaule, kas viņam ir svarīga!" 

Vēl par dažiem piedzīvojumiem ar jauniestudētajām dejām klausieties ierakstā!

Šoreiz virsdiriģents Arvīds Platpers runā par sev visnozīmīgākajiem svētkiem - VI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem 1989. gadā. Tie par tādiem kļuva gan tāpēc, ka viņš pirmo reizi bija iecelts virsdiriģenta godā, gan, kas jo īpaši svarīgi, tāpēc, ka notika tautas Atmodas gaisotnē.

Kaut arī repertuārs tika izveidots un apstiprināts dažus gadus iepriekš, ņemot vērā politiskos notikumus, noslēguma koncerta režisoram Miervaldim Mozeram izdevās pārliecināt Kultūras ministriju un Izglītības ministriju un panākt, ka tā paša gada janvārī programmā veicamas izmaiņas .

"Apbrīnojami, ka bērni tik īsā laikā spēja iemācīties un no galvas dziedāt tik daudzus jaunus kora darbus!" atceras Arvīds Platpers.

Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju", Jurjānu Andreja "Nevis slinkojot un pūstot", Jāņa Lūsēna "Labvakar, Latvija!", Zigmara Liepiņa "Latvju zeme vaļā stāv", Imanta Kalniņa "Ceļš uz mājām" un - Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava", kopš tā laika - neatņemama Dziesmu svētku repertuāra vērtība. "Bez tam no 29 kora dziesmām 15 bija a cappella," turpina diriģents.

Par emocionālajām trīsām un plīvojošajiem sarkanbaltsarkanajiem Latvijas karogiem Mežaparka Lielajā estrādē šī stāsta turpinājumā...

***

"Man vistuvākie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notika 1989. gadā 2. jūlijā – pirmo reizi tajos biju virsdiriģents... Protams, tas nav svarīgākais, jo svarīgākais bija, kādā gaisotnē šie svētki notika. Politiskā situācija Latvijā kļuva arvien ekspresīvāka, arvien notikumiem bagātāka, jo sākās tautas Atmodas laiks," atceras Arvīds Platpers un turpina: "Kā zināms, Dziesmu svētku repertuārs tiek veidots daudzus gadus iepriekš, rūpīgi atlasot dziesmas. Protams, padomju laikā tās bija jāapstiprina. Tāpēc ļoti nozīmīgi, ka 6. janvārī režisors, šo svētku noslēguma koncerta veidotājs Miervaldis Mozers pēkšņi teica, ka dažas dziesmas vairs neatbilst tai gaisotnei, kas jau valdīja Latvijā. Tāpēc repertuārs tika mainīts un iestudētas tam laikam drosmīgas dziesmas."

Februārī sākās jauno dziesmu apgūšana – svētki notika jūlijā. "Repertuāram tika piedāvāta Baumaņu Kārļa dziesma "Dievs, svētī Latviju!", Jurjānu Andreja "Nevis slinkojot un pūstot", Imanta Kalniņa "Ceļš uz mājām", Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" – šīs dziesmas ceļš aizsākās tieši šajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un turpinās līdz pat mūsu dienām kā Dziesmu svētku repertuāra neatņemama sastāvdaļa. Bija arī Jāņa Lūsēna "Labvakar, Latvija!", Zigmara Liepiņa "Latvju zeme vaļā" no rokoperas "Lāčplēsis", kas vairākas reizes bija jāatkārto, jo padomju laika noslēguma kontekstā šai dziesmai bija ļoti dziļš psiholoģiskais zemteksts, ko visi ātri uztvēra.

Apbrīnojami, kā bērni spēja tik īsā laikā un tik emocionāli sagatavot noslēguma koncerta jaunās dziesmas, tās dziedot no galvas! Laika taču bija ļoti, ļoti maz... Pacēlums, kas bija bērnos – tas tiešām bija apbrīnas vērts," atceras Platpera kungs.

Viņš arī atzīmē, ka kopumā noslēguma koncertā dziedāja 12 000 dziedātāju. "Pirmo reizi kā viesi svētku noslēguma koncertā piedalījās arī skolu kori no Francijas un Bulgārijas – tas bija jauninājums. No 29 dziesmām 15 dziesmas bija a cappella. Un mani ļoti pārsteidza, ka arī krievu plūsmas kori dziedāja latviešu tautas dziesmu... Līdz pat šai dienai mēs bērnus vairs nešķirojam – mums visi skolēni ir kā viens. Un šī tradīcija aizsākās tieši 1989. gadā."

Svētku noslēguma koncertā kopkora priekšā stāvēja izcilas personības: Leonīds Vīgners, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Jānis Brants, Pauls Kvelde, Jānis Erenštreits, Jānis Sprancmanis, Gido Kokars un arī pats Arvīds Platpers, kuram šie bija pirmie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki kā virsdiriģentam.

"Tas bija kas tāds, ko atceroties, vēl tagad skudriņas skrien pa muguru...

Noslēgumā skanēja Jurjānu Andreja rakstītā "Nevis slinkojot un pūstot", ko diriģēja Leonīds Vīgners. Tā bija pēdējā dziesma, ar kuru beidzās svētku noslēguma koncerts. Un ļoti interesanti bija, ka šai dziesmai ir trīs panti, bet visi dziedāja četrus un atkārtoja šo dziesmu vēlreiz. Kad televīzijā rādīja šī koncerta ierakstu un publiku, bija patīkami atcerēties, kāds bija emocionālais vilnis visos skatītājos, kad viņi dziedāja līdzi šo dziesmu skolēniem: Augsim lieli, augsim stipri, būsim sveiki, veseli. Uzdziedāsim, uzdziedāsim Augstu laimi Latvijai! Tajā laikā TĀS tik bija emocijas...

Un to visu vēl papildināja torņos uzvilktie Latvijas valsts karogi. Un pa vidu visu laiku darbībā – arī trešais karogs. Atcerēsimies, ka tad vēl bija padomju laiki un mēs vēl nebijām brīvi."

Nedaudz statistikas:

* VI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerts notika Mežaparka Lielajā estrādē 1989. gada 1. un 2. jūlijā.

* VI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1989. gadā kopumā piedalījās 20 000 dalībnieku. Šajos svētkos tika izpildīta PSRS laikos aizliegtā Latvijas himna "Dievs, svētī Latviju!" un pirmo reizi svētku vēsturē notika apvienoto skolu pūtēju orķestru koncerts (virsdiriģenti – Hermanis Eglītis un Gunārs Ordelovskis).

* Koru virsdiriģenti bija Leonīds Vīgners, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Jānis Brants, Jānis Erenštreits, Pauls Kvelde, Gido Kokars, Jānis Sprancmanis un Arvīds Platpers.

* 6. janvārī Mākslinieciskās padomes sēdē tika mainīts svētku noslēguma koncerta dziesmu repertuārs, kas, pēc koncerta režisora Miervalda Mozera domām, vairs neatbilda tā laika garam. No jauna tika piedāvātas šādas dziesmas: "Dievs, svētī Latviju!" (Baumaņu Kārlis), "Nevis slinkojot un pūstot" (Jurjānu Andrejs), "Ceļš uz mājām" (Imants Kalniņš), "Saule, Pērkons, Daugava" (Mārtiņš Brauns), "Labvakar, Latvija!" (Jānis Lūsēns), "Sauc brāļus dziesma kopā" (Raimonds Pauls) un "Latvju zeme vaļā stāv" (Zigmars Liepiņš).

* Noslēguma koncerta dalībnieki: 78 5.-8. klašu kori (4203 dalībnieki), 64 zēnu kori (2272 dalībnieki), 39 5.-10. klašu kori no skolām ar krievu mācībvalodu (2183 dalībnieki), 71 9.-11. klašu jauktais koris, arodvidusskolu, lauksaimniecisko skolu un tehnikumu kori (3884 dalībnieki). Kopā: 12 542 dziedātāji. Vēl arī 39 vispārizglītojošo skolu un ārpusskolas iestāžu pūtēju orķestri (897 dalībnieki). Kā viesi noslēguma koncertā piedalījās skolēnu kori no Francijas un Bulgārijas.

Stāsta Edmunds Veizāns, deju pedagogs, horeogrāfs, dejas pedagoģijas doktors.

1996. / 1997. gadā Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrā par latviešu tautas dejām bija atbildīga Rita Spalva, kura ar interesi novērtēja arī dažādas jaunas izpausmes dejas žanrā. Toreiz vēl nebija skaidri nodalīti deju žanri, bet tos iedalīja divās kategorijās – tradicionālās dejas un netradicionālie deju žanri.

90. gados hip hop, break dance, laikmetīgā deja un daudzi citi stili Latvijā kļuva ļoti populāri un tikai likumsakarīgi, ka arī Edmunds Veizāns tika uzaicināts Valsts izglītības satura centrā par to atbildēt valstiskā līmenī. Tika organizēti vairāki mūsdienu dejas festivāli un, kad tika apkopota informācija par to, cik daudz Latvijā ir mūsdienu dejas kolektīvu un dejotāju, bija skaidrs, ka Dziesmu un deju svētkos arī šim virzienam jāatrod vieta. Pirmo reizi mūsdienu deja Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar koncertu Kongresu namā nokļuva 2000. gadā.

***

"Tālajā 1996. un 1997. gadā Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrā (tagadējā Valsts izglītības satura centrā) par latviešu tautas dejām bija atbildīga Rita Spalva, kura ar interesi novērtēja arī dažādas jaunas izpausmes dejas žanrā," stāsta "Veizāna deju skolas" vadītājs, horeogrāfs, pasniedzējs un aktīvais mūsdienu dejas lauciņa praktiķis visplašākajā nozīmē Edmunds Veizāns. "Rita Spalva sākotnēji atbildēja tikai par latviešu tautas deju lauciņu, bet, tā kā pamazām jau parādījās dažādas mūsdienīgas un progresīvas dejas izpausmes, viņa bija atbildīga arī par tām.

Toreiz šo dejošanas veidu tā arī sauca – netradicionālo deju stili, jo neviens nevarēja saprast, kas tas tāds īsti ir... Modernās dejas tendences Latvijā vēl tikai ienāca, sāka veidoties un parādījās tikai kaut kādas struktūras."

1996. gadā Rita Spalva Edmundu uzrunājusi kā vienu no mūsdienu deju festivāla rīkotajiem: "Tolaik sāku organizēt festivālus tieši netradicionālajiem dejotājiem – hiphops, laikmetīgais breiks  – mēs pat nezinājām, kā to visu īsti sauc... Tā nu Rita mani uzrunāja – varbūt es varētu nākt uz Valsts izglītības satura centru un ar to nodarboties valstiskā līmenī.

Es – jauns, neprecēts, protams, piekritu! Jo kas gan varēja būt labāks kā festivāliem, ko rīkoju privāti, ar savu iniciatīvu, dabūt valsts atzinību un valsts statusu!

1997. gadā notika pirmais Netradicionālo deju festivāls, 1998. gadā jau aizgāja plašāk – bija "Mūsdienu ritmi", "Modes ritmi". Vairāki festivāli notika gan Valsts jaunatnes iniciatīvu centra paspārnē, gan arī privāti, jo centrs nevarēja aptvert visus pasākumus – ja sezonā notika viens, arī tas bija ļoti labi. Valsts jaunatnes iniciatīvu centra paspārnē tika atvērta Mūsdienu dejas nodaļa, jo 1998. gadā tika apkopota informācija, ka visā Latvijā moderno deju studiju ir divi, trīs simti... 1995. gadā bija noslēgušies Skolēnu dziesmu un deju svētki, un sākām gatavoties 2000. gada Skolēnu dziesmu un deju svētkiem."

Zaļo gaismu mūsdienu dejas iekļaušanai Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos devis Ringolds Beinarovičs. "Jo Dziesmu un deju svētki taču ir dziedāšanas un dejošanas svētki – un ja ar šīm mūsdienīgajām dejām nodarbojas liela daļa Latvijas jaunatnes, kāpēc gan to neietvert svētkos?

Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs varēja salikt ķeksīšus – sak', mēs strādājam ar jaunatni... Bet tā tas arī bija – jaunatne bija pieskatīta, strukturēta, koordinēta un vadīta, virzīta, izglītota – ko tikai mēs nedarījām! Un jauniešiem bija pasākums – tā mēs 2000. gadā nonācām Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos," atminas Veizāns. "Sākumā tas bija koncerts Kongresu namā, arī 2005. gadā tāpat, bet mēs

sapratām, ka modernās dejas tendence ir ļoti, ļoti liela – tie nav tikai vairāki simti kolektīvu Latvijā ar vairāk nekā tūkstoš dalībnieku – ir vēl, vēl un vēl! Kustība kļuva populāra sākās ceļš uz lielkoncertu..."

Diriģentei Līgai Celmai-Kursietei, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" vadītājai, ar kuru vairākkārt gūtas uzvaras finālskatēs, X un XII Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un Deju svētku virsdiriģentei pirmās atmiņas par svētkiem saistās ar 1984. gadu, kad pati vēl negāja skolā, bet spilgti atceras brīžus, kad vasaras nometnē Engurē  viņas vecāki - skolotāji un diriģenti  Agris un Liena Celmi gatavoja svētkiem savus dziedošos un spēlējošos kolektīvus. Iedziedāšanās, priežu mežs, dāvanas un mūzika kā nomierinošs fons - tādi ir Līgas atmiņu zibšņi.

Stāstījumu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

"Visu savu darba mūžu esmu pavadījis Rīgas 6. vidusskolā – tas jau ir mans dzīvesveids. Savas darba gaitas šeit sāku 1975. gadā, kad kā otrā kursa students tiku uzaicināts skolā atjaunot pūtēju orķestra tradīcijas", savu Dziesmu svētku stāstu sāk Haralds Bārzdiņš.

Kopš 1992. gada viņš ir šīs skolas direktors, pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs. Daudzu skolēnu un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents. Viņam aiz muguras – 40 pedagoģiskā darba gadi, kuros izaudzināti daudzi mūziķi, kas izglītību turpina Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un strādā profesionālos orķestros.  XXIV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos saņēmis balvu kā labākais pūtēju orķestra diriģents, IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos – Lielo Balvu, 2005. gadā – Rīgas Domes kultūras pārvaldes gada balvu. 2015. gadā kļuvis Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Savā bagātajā darba mūžā Haralds Bārzdiņš pārliecinājies: lai sasniegtu tādu profesionālo līmeni, lai pūtēju orķestris varētu piedalīties Dziesmu svētku kustībā un iegūtu Tautas pūtēju orķestra nosaukumu, nepieciešami vismaz desmit, piecpadsmit gadi.

"Protams, bija jāsāk no pilnīgas nulles. Skolas orķestra rīcībā bija tolaik Ļeņingradā ražotie pūšamie instrumenti. Pirmie divi gadi pagāja, lielākoties apgūstot mūzikas ābeci, pamatiemaņas. Vēl tagad atceros, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc trim četriem gadiem bija šāds: skolā tika rīkots Rīgas un Vācijas pilsētas Rostokas sadraudzībai veltīts pasākums, un bija jātaisa pirmās aranžijas – pirmā aranžija bija Raimonda Paula dziesma, un no pūtēju orķestra pēkšņi vajadzēja izveidot estrādes ansambli, ar smaidu atceras Bārzdiņa kungs.

Rīgas 6. vidusskola bija viena no pirmajām skolām, kas aizsāka padziļinātu mūzikas apmācību, ko tolaik sauca par mūzikas novirzienu – tāda bija viena klase.

"Tobrīd dominēja divas personības – skolotāja Gruntmane un skolotāja Apine, un pirmajā vietā bija kora muzicēšana. Mēs ar saviem pūtējiem pamazām, pamazām gribējām iekarot arī savu vietu pie tām debesīm... Sākums bija visai interesants," ar smaidu atmiņās dalās Haralds Bārzdiņš.

"Pēc pirmajām uzstāšanās reizēm un piedalīšanās Skolēnu dziesmu un deju svētku rindās klusiņām uzstādījām mērķi apgūt repertuāru, kas paredzēts pieaugušo kolektīviem. Protams, ne jau tautas kolektīvu repertuāru, bet B grupas repertuāru - padomju laikos gandrīz katrā sevi cienošā kolhozā bija savi pūtēju orķestri, un tur bija jāiegulda nopietns darbs, lai sagatavotos Dziesmu svētkiem – bija jāiziet skates, lai varētu tajos piedalīties. Tolaik bija aktuāli arī pūtēju orķestru salidojumi. Pamazām iegājām šajā apritē, un nākamais mērķis bija iegūt Tautas kolektīva nosaukumu.

Godīgi sakot – lai iegūtu savu nosaukumu, bija jāiegūst pirmā vieta Dziesmu svētkos vai kāda no pirmajām divām vietām pūtēju orķestru kopspēlē. Uz to mērķi gājām, un to mēs arī sasniedzām! Intensīvā darbā pagāja, šķiet, kādi trīspadsmit gadi...

Toreiz ieguvām trīs uzvaras – tolaik tas bija ļoti liels gods, ja Dziesmu svētkos ieguvi pirmo vietu! Un toreiz nu tiešām – orķestrī bija tikai un vienīgi skolēni, nebija nekādu pieaicināto mākslinieku! Tāds arī mums skolā bija uzstādījums: ja darām, tad darām pašu spēkiem – cik varam, tik arī izdarīsim. Tas laikam bija 1988. gads, kad uz skolu tika uzaicināta Kultūras ministrija, un mums piešķīra balvu – Tautas kolektīva nosaukumu. Bet – kāds tad būs tas nosaukums? Bija visīstākais Atmodas laiks. Sak’, par "Ausekli" īsti nevarētu – tomēr vēl bērni. Nu, tad būsiet "Auseklītis"!"

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!

Leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa “Zelta sietiņš” dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina ar deju saistīta tieši 75 gadus.

Viņa dejojusi pati, vadījusi, sacerējusi dejas, arī filmējusi, un kopumā Baibas Šteinas mūžā bijuši 25 dziesmu un deju svētki – gan skolēnu, gan pieaugušo.

No 1955. gada Baiba Šteina ir nepārtraukti saistīta ar Dziesmu un deju svētkiem.

Jau otrajos Skolēnu Dziesmu un deju svētkos 1967. gadā tika izpildīta Baibas Šteinas sacerēta deja “Sitieniņi”, kas jau kļuvusi par zelta fondu.

Vairākus gadu desmitus Baiba Šteina strādājusi arī toreizējā Rīgas kinostudijas dokumentālajā sektorā kā redaktore un filmu scenāriste, un viss, kas filmēts par deju svētkiem, ir filmēts ar Baibas Šteinas līdzdalību.

Stāsta Arvīds Platpers – asociētais profesors, XXII, XXIII, XXIV, XXV Latvijas Vispārējo Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, XXVI Latvijas Vispārējo Dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents, VI, VII, VIII, IX, X, un XI Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, XII Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku goda virsdiriģents. Latvijas skolu jaunatnes 8., 9. un 10. Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta Mežaparka estrādē mākslinieciskais vadītājs.

Lai arī par Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku starta punktu uzskata 1960. gadu, svētku idejas un kustības aizsākumu vēsture ir daudz senāka.

Pirmkārt, svarīgi atcerēties Jāņa Cimzes lielo nozīmi koru kustības pirmsākumos, jo viņa dibinātajā Skolotāju seminārā Valmierā un Valkā tika sagatavoti skolotāji (42 darba gados semināru pabeidza 431 skolotājs), kuri pagasta un draudzes skolās prata bērnus arī muzikāli attīstīt. Koru mākslinieciskās kvalitātes pamatā bija a cappella dziedāšanas prasme, ko spēja nodrošināt visi Jāņa Cimzes semināra absolventi.

Kad mācītājs Juris Neikens 1864. gadā sapulcināja novada vīru korus pirmajai dziesmu dienai Dikļu mācītājmuižas birzē, dalībnieku vidū bija arī tuvējo skolu bērnu kori (ap 120 skolēnu).

Bet jau 1866. gada 18. jūlijā mācītājs Rūdolfs Guleke (1873-1900) sarīkoja Bērnu svētkus, kuros piedalījās 5 draudzes skolas ar 200 skolēniem, lai dziedātu vairākbalsīgas dziesmas. Toreiz zirgu pajūgos esot sabraukuši bērni no Liezēres, Cesvaines, Ērgļiem, Lubānas un Lazdonas, un noturējuši skaistu koncertu Luterāņu baznīcā. Pēc tā bērni ar kājām gājuši uz 2,5 km tālo “Rožu birzi” Praulienas mācītājmuižā. Tur skolotāja Kārļa Pētersona un mācītāja R. Gulekes vadībā bērni gājuši rotaļās, laiku pa laikam uzdziedot pa dziesmai no kopējā repertuāra un klausoties Lazdonas vīru kora priekšnesumus.

Būtībā var uzskatīt, ka tie bija pirmie skolēnu Dziesmu svētki Latvijā, un var droši teikt, ka bērnu dziesmu svētku kustība aizsākās laukos, nevis Rīgā.

Lai atgādinātu par Dziesmu svētku tradīciju aizsākumiem Madonas novadā teju pirms 150 gadiem, mākslinieks Ivars Mailītis "Mācītājmuižai" izveidoja simboliskas stabules, kuras aplūkot iespējams ikvienam. Ivaram Mailītim doma par svētku vizuālo tēlu radās, iedvesmojoties no Pētera Kundziņa gleznas, kurā attēlots ganiņš ar stabulīti.

Kas attiecas uz Rīgu, ļoti svarīgi zināt, ka 1922. gadā no 18. jūnija līdz 22. jūnijam Rīgā notika I Latvju jaunatnes svētki, kuros piedalījās 126 kori ar 3000 dalībniekiem. 1928. gadā - II Latvju jaunatnes svētki ar 5000 dalībniekiem.

Paldies kolekcionāram Robertam Kulpem no Ikšķiles, kurš atradis vēsturiskus fotoattēlus un nozīmītes gan no 1922., gan 1928. gada Latvju jaunatnes dziesmu svētkiem jaunceltajā Esplanādes estrādē Rīgā. Par virsdiriģentiem tika aicināti trīs pieredzes bāgāti meistari: Pauls Jozuus (svētku laikā saslimst) un divi debitanti – Teodors Reiters un Emilis Melngailis.