Svētku lāde

Diriģents un virsdiriģents Haralds Bārzdiņš šoreiz stāsta par to, kāda ir atšķirība pūtēju un simfonisko orķestru jauno mūziķu apmācībā, akcentējot izglītību, atbildību, skaņdarbu interpretāciju.

“Nav jau noslēpums, ka pats esmu pūtēju orķestra fans –

mans mērķis, kas šobrīd arī zināmā mērā mūsu valstī jau īstenots, ka arī pūtēju orķestris sasniedz simfoniskās mūzikas muzicēšanas tradīcijas.

Proti, vēl nesenā pagātnē pūtēju orķestri vismaz Latvijā, īpaši jau bijušās Padomju Savienības teritorijā, vairāk nozīmēja bravūrīgu ielas muzicēšanu, kā tautā smejas - "Stum, kaktā, stum, kaktā"... Simfoniskā mūzika, protams, uzliek daudz augstāku latiņu,” uzsver Haralds Bārzdiņš. “Te laikam nostrādā tas, kas ļoti izteikti redzams Dziesmu svētkos – ja mēs pārbaudītu katra dziedātāja profesionālo sniegumu individuāli, kvalitāte dažbrīd būtu gluži apšaubāma, bet svētkos notiek tas brīnums, ka, dziedot vai spēlējot kopā, skaņa izlīdzinās. Cilvēks varbūt pat neapzināti pieskaņojas visiem pārējiem, un tas aiziet ar lielu enerģētisko pacēlumu. To īpaši izjūtu arī skolā. Mums ir liels pūtēju orķestris, ap simt cilvēkiem. Klarnešu, piemēram, ir vismaz trīsdesmit.

Protams, kāds kādā sarežģītākā vietā tikai pakustina pirkstus un "izbrauc" uz kāda cita mūziķa snieguma... Turpretī simfoniskajā orķestrī tev jābūt pilnībā gatavam muzicēt – īpaši pūtējam, ja esi solists.

Katra niansīte būs dzirdama,” uzsver diriģents.

Viņš arī atzīmē: “Lai nokļūtu simfoniskajā orķestrī, jāsasniedz zināma profesionalitāte, biedriskums, mākslinieciskā disciplīna, atbildības sajūta. Kā mēdz teikt sportā, īpaši nesenās olimpiādes kontekstā – ka psiholoģiskā emocionālā slodze ir tik liela, ka pēkšņi cilvēks vairs nesasniedz to, ko viņš varēja parādīt iepriekš. Te man atmiņā nāk viens ļoti spilgts notikums: bija mums atbildīgs koncerts Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kurā man bija tas gods atskaņot arī Jāņa Ivanova Ceturto simfoniju "Atlantīda" – ļoti sarežģītu skaņdarbu kopā ar kori. Atsevišķs solo numurs mums bija Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Pēkšņi jutu, ka mana orķestra koncertmeistars, pirmā vijole, kas bija sevi jau izlicis "Atlantīdā", vairs vienkārši nespēj to panest – jo mēs centāmies nospēlēt tik smalki, kā jau raksturīgi šim Dārziņa skaņdarbam – iekšēji klusināti, bet skanīgi.

Jutu, ka vijolniekam sāk drebēt rokas. Viņš nevarēja paspēlēt! Burtiski ar roku norādīju vijoļu grupas regulatoram, lai orķestri vada viņš.

Te ir tā simfoniskā orķestra būtība – ka tas iemāca cilvēku mobilizēties. Šeit visas matērijas ir daudz, daudz smalkākas nekā pūtēju orķestrī. Mēs, protams, ar pūtēju orķestri cenšamies spēlēt līdzīgi – ja paskatāmies pūtēju orķestru sniegumu īpaši jau Dziesmu svētku finālsacensību izvēles programmās – pat neatceros tādu orķestri, kas varētu bez satura vienkārši spēlēt nošu materiālu – visi cenšas atklāt iekšējo saturu.”

Haralds Bārzdiņš neslēpj: “Man ir milzumliels prieks par to, ka 2000. gadu sākumā nolēmām: esam sasnieguši jau tādu attīstības līmeni, ka varam uzņemties atbildību, ka Skolu jaunatnes dziesmu svētkos instrumentālo pavadījumu spēlēs skolēni paši – izveidojām Dziesmu svētku simfonisko orķestri!

Tas bija jauns pakāpiens, un tagad vispār svētki nav iedomājami bez šī orķestra.”

Bārzdiņš arī uzsver, ka pūtēju orķestris ir daudz mobilāks: “Ja to izsēdinās neapdzīvotā salā, tas nomaršēs un visu izdarīs!

Savukārt simfoniskajā orķestrī, lūk, ir šī specifika – pirmkārt jau stīginstrumenti. Arī koka pūšamajiem instrumentiem kaitē atmosfēras mitrums. Otra lieta – vijolītēm, ja spēlējam ārtelpās, nepieciešams papildu apskaņojums. Neapšaubāmi, simfoniskais orķestris ir vairāk akadēmisks. Lai varētu saprast visas nianses, kas ir tā bagātība un krāšņums, kas simfoniskā orķestrī, jāiemācās dzirdēt labi tembru, intonāciju, dramaturģiju.”

"Veidojot programmas, ir rūpīgi jāpiestrādā pie vēsturiskā mantojuma apzināšanas. Šai tradīcijai ir jābūt un tā ir jāturpina," uzsver leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina.

"Ja tu par cilvēku nerunā, tu viņu vienkārši aizmirsti. Bet ja tu runā, tikai nosaucot vārdu, piemēram: "Bija tāda Lasmanīte – deju vecmāmuļa, un bija tāds Sūna…", tas maz ko dod. Par to var pārliecināties tad, kad tiek izsludināti dažādi deju reitingi, un nezin kāpēc tajos parādās tikai vieni vārdi – to vārdi, kas pašlaik ir "pie šprices", jo cilvēki zina tikai viņu dejas," uzskata Šteinas kundze. "Tāpēc rūpīgi ir jāpiestrādā, veidojot šīs programmas.

Ar runāšanu nekas nenotiks. Vislielākā loma ir pašiem deju pedagogiem, lai iepazītu un iepazīstinātu ar klasiķu radītām dejām.

Vajadzētu apskatīt visas deju svētku programmas, apskatīt, kas bijis labs un starplaikā starp svētkiem šīs dejas iepazīt, apzināt un mācīt. Tās tikai nosaukt vien - tas neko nedod. Tikai tā mēs iepazīsim, ja mācīsim, rādīsim, stāstīsim," ir pārliecināta Baiba Šteina.

Viņa atceras: "Harijs Sūna bija mans deju skolotājs "Dancī", tāpat Uldis Žagata bija mans skolotājs. Kad tika sacerētas slavenās dejas "Vecpilsētas polka" un "Ludzas kadriļa", es biju šī ansambļa sastāvā."

Horeogrāfe uzsver: "Dejas vēsture ir jākopj. Kā veidot šo atcerēšanos svētkos? Varētu veidot vienu bloku no pagātnes mantojuma. Dejas koka vēsture sākas no saknēm, un, ja mēs nekopsim saknes, tad līdz galotnītei mēs netiksim."

Šoreiz Dziesmu svētku virsdiriģents Arvīds Platpers savu stāstījumu velta VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kas notika 2000. gadā no 26. jūnija līdz 2. jūlijam.

Tajos piedalījās 30 000 dalībnieku, turklāt šajos svētkos bija vairāki jauninājumi. Pirmo reizi vēsturē vērienīgā svētku atklāšana notiek 11. novembra krastmalā. Tāpat pirmo reizi svētku noslēguma koncerts tiek veidots četrās tematiskās daļās, un tā moto ir - SLIEKSNIS.

I daļa – latviešu komponistu kora dziesmas (Andrejs Jurjāns, Pēteris Barisons, Aldonis Kalniņš, Selga Mence, Jānis Lūsēns, Ilze Arne). Goda virsdiriģents - Jānis Dūmiņš, virsdiriģenti - Jānis Erenštreits un Romāns Vanags. Muzicē pūtēju apvienotie orķestri, virsdiriģenti - Haralds Bārzdiņš, Andris Muižnieks, Jānis Ābols, Agris Celms.

II daļa – latviešu tautas rotaļu un deju dziesmu cikls "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt!" (Imanta Mežaraupa apdare, Jāņa Grigaļa instrumentācija). Pavadījumu atskaņo Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžas Tautas mūzikas orķestris (mākslinieciskais vadītājs Jānis Grigalis). Solistes - Ance Krauze un Rīgas Doma kora skolas audzēknes Monta Naļivaiko, Alise Šķupele un Diāna Upīte. Virsdiriģents - Eduards Grāvītis.

III daļa – pasaules tautu tautasdziesmas (teksti oriģinālvalodā – igauņu, lietuviešu, vācu, itāļu, skotu, angļu, spāņu, austrāliešu un krievu). Pavadījumu spēlē Raita Ašmaņa orķestris. Solisti - Rīgas Doma kora skolas audzēkņi Mikus Abaroniņš un Daumants Kalniņš, kā arī Normunds Jakušonoks, Pits Andersons, Ance Krauze un Jānis Sproģis. Virsdiriģents - Arvīds Platpers.

IV daļa – speciāli svētkiem komponēts dziesmu cikls "Teika" ar Māras Zālītes dzeju. Daļas: "Trūkst man Daugavas", "Esi pats! Dari pats!", "Ne pa jokam", "Vālodze", "Kas šos vārdus teica", "Zelta kauss". Pavadījumu spēlē grupa Time After Time (mākslinieciskais vadītājs Kārlis Lācis), solisti - Ance Krauze, Ainars Mielavs, Arnis Mednis un Gunārs Kalniņš. Virsdiriģents - Māris Sirmais.

***

Ar 1999./2000. mācību gadu virsdiriģenti dodas uz rajonu skolu kopmēģinājumiem, jo tas palīdz samazināt laiku mēģinājumiem Mežaparka estrādē. Visiem dziedāšanas skolotājiem tiek atskaņots jaundarbs - dziesmu cikls "Teika" (JVLMA Mūzikas pedaģoģijas nodaļas mācību koris Māra Sirmā vadībā, VEF Lielajā zālē). Pirmoreiz kā mācību palīglīdzeklis tiek ierakstīts CD ar cikla "Teika" pavadījumu.

Svētku goda priekšsēdētāja ir toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Stāsta deju pedagogs, horeogrāfs, dejas pedagoģijas doktors Edmunds Veizāns.

Kad iepazīts tas, kā mūsdienu dejas stili nonāca dziesmu svētkos, laiks iepazīties ar vienu no populārākajiem mūsdienu dejas stiliem – hiphopu.

Hiphopa kultūras deja sastāv no pieciem vadošajiem hiphopa dejas novirzieniem, bet to vidū ir vēl teju 50 paveidu. Tieši pateicoties lielajai dejas daudzveidībai, tajā savu kustību ritmu un sev atbilstošāko plastiku var atrast ikviens. Taču šīs dejas tendences mainās, un kopš tās pirmsākumiem 1960.-1970. gados (Latvijā tā kļuva aktuāla 1990. gados) līdz šodienai atšķirības var labi pamanīt. Galvenokārt hiphopa dejai raksturīgs tas, ka tie ir deju stili, kas radušies nevis deju zālēs vai klubos, bet uz ielas.

Hiphopa kultūrā ir daudzu tautu un pasaules reģionu dejošanas manieru sakausējums – afrikāņu, latīņamerikāņu, ziemeļamerikāņu un arī Eiropas tautu.

Ja dejošanu uz ielas varētu saukt par autentisko šīs dejas izpausmi, tad Dziesmu svētkos tiek dejots skatuviskais hiphops, caur kustībām atklājot kādu stāstu, sižetu vai tēlu. Taču ir arī sacensību hiphops, kas nu jau iekļauts arī Olimpiskajās spēlēs.

Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentes, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” vadītājas Līgas Celmas-Kursietes stāsts šoreiz par Septītajiem svētkiem, kas brīvajā Latvijā tika rīkoti 1995. gadā. Tajos Līga piedalījās gan kā dziedātāja, gan mežradzniece pūtēju orķestrī. Tur gūtā pieredze un vērojumi lieti noderējuši vēlāk, pašai iekāpjot diriģenta kurpēs. Sapratne par to, kā likt dziesmai iezaigoties un cik liela nozīme ir dziesmas tekstam, kā iekustināt publiku un padarīt Dziesmu svētkus par ģimenes svētkiem, dzimst jau tad…

***

"Šajos svētkos galvenā varone un zvaigzne bija mana mamma Liena Celma, jo viņas vadītais meiteņu koris mūzikas novirziena koru grupā izcīnīja uzvaru," priecīga un gandarīta atceras Līga Celma-Kursiete.

"Un vēl šie svētki bija īpaši ar to, ka šajā skatē, kad šī uzvara tika izcīnīta, notika mūsu Celmu ģimenes apvienošanās un simbioze, kāda pēc tam vairs nekad nav notikusi. Jo pirmajā rindā dziedāja mana māsa Daina Celma, tobrīd piektās klases skolniece, tagad – veiksmīga juriste, es toreiz biju 10. klases skolniece un stāvēju kora pēdējā rindā, mamma, protams, šo kori diriģēja, bet noslēgumā kā izvēles dziesmu dziedājām mana tēva Agra Celma uzrakstīto "Labrīt, puķe!" ar Imanta Ziedoņa tekstu. Šī dziesma ir brīnišķīgi dzirkstoša, spoža, skanīga, melodiska – veltījums manai mammai un kora meitenēm. Atceros pašus pēdējos noslēguma akordus ar otrās oktāvas la – mēs kā pirmie soprāni to paņēmām spoži un skanīgi, pāri visai Universitātes aulai!"

Līga arī atklāj: "Mēģinājumu procesā atceros savus pirmos vērojumus, kā tas varētu būt – iekāpt diriģenta kurpēs. Kā obligāto dziesmu toreiz dziedājām Ilzes Arnes "Pērkoņa tēvam deviņi dēli", un mamma paaicināja talkā skolas režisori Ilzi Vazdiku, lai palīdz pastrādāt ar tekstu.

Ilze Vazdika to arī brīnišķīgi izdarīja, palobīja nost vienkāršās tautas dziesmas virskārtiņu un atklāja kādu mītisku slāni, kuru mēs, protams, pirms tam nebijām pamanījuši. Atceros, kā pēc tam tā dziesma iezaigojās un cik interesanti kļuva to dziedāt!

Pēc tam to novēroju un ļoti mācījos no Māra Sirmā, dziedot korī "Kamēr..." - cik nozīmīgs Mārim bija darbs ar tekstu, darbs ar vārdu. Kad bijām dziļāk izpratuši dziesmas jēgu, uzreiz pēc tam to labāk varējām aizvest līdz klausītājam."

Toreiz skate notikusi Latvijas Universitātes lielajā aulā. "Baltā zāle un tās brīnišķīgā akustika ir tik iespaidīga, ka pēc tam vienmēr – ja man pašai bija jādzied vai jādiriģē kaut kur citur, bija tāda neliela vilšanās – jo Universitātes aula savā ziņā ir karaliene. Toreiz jau biju liela, zināju dažus virsdiriģentus, tāpat

zināju, ka nedrīkst skatīties uz žūriju, un tomēr – pēc uzstāšanās beigām ar acs kaktiņu tomēr paskatījos tās virzienā: žūrijas priekšsēdētājs bija Jānis Dūmiņš, un viņš izskatījās apmierināts," atminas Līga Celma-Kursiete.

Šajos svētkos viņa piedalījusies arī kā pūtēju orķestra dalībniece, jo spēlējusi mežragu. "Un pāris svētkus, arī pieaugušo, man izdevās pavadīt kā orķestrantei. Šie bija arī tie svētki, kuri pūtēju orķestrim atdeva šādu godu – koncerts notika Mežaparka Lielajā estrādē, repertuārs bija gana populārs – ne latviešu oriģinālmūzika, toties jaunatnei – ļoti aizraujoša. Brīdī, kad mūsu zona nespēlēja, bet spēlēja citas zonas, mēs aktīvi sadejojāmies ar publiku kā nu varējām – ritmiski cilājot savus instrumentus.

Vienā brīdī Edgars Podiņš – vienkārši kolosāls cilvēks, pāris gadus par mani jaunāks, arī orķestra dalībnieks – saķēra mani aiz rokas un vilka pāri lielajam laukumam, kas šķir dalībniekus no skatītājiem.

Pārskrējām pāri laukumam, satikām savas skolas dziedātājus, kuri bija atnākuši uz koncertu kā dalībnieki, un izveidojām milzīgu virteni, kas kā čūska izvijās cauri skatītāju rindām, piepulcējot arvien jaunus un jaunus jauniešus, un

šī milzīgā čūska locījās cauri Mežaparka skatītāju rindām – tā bija vienkārši kolosāla, neaizmirstama ballīte!"

"Sabiedrības pieprasījums ir orķestris kustībā. Ja tu akadēmiski stāvi, publika paklausās vienu, otru, trešo skaņdarbu un iet tālāk. Tikko tev ir kustība, deja un atraktivitāte, ir pavisam cita atsaucība," stāsta Rīgas 6. vidusskolas direktors, tās pūtēju un simfoniskā orķestra, arī jauniešu pūtēju orķestra "Auseklītis" vadītājs un daudzu skolēnu un Vispārējo Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Bārzdiņš.

"Pūtēju orķestris mūsdienās nav iedomājams bez tā saucamās orķestra maršēšanas, kuras augstākais punkts, ko droši var saukt par mākslu, ir pūtēju orķestra spēle kustībā.

Tas ir tā saucamais klasiskais defilē, kur viss notiek stingri ģeometriskās formās: galvenais akcents šeit ir uz sinhronizāciju, lai visi to izdara vienādi - vienādā augstumā kājas, rokas un apģērbs. Pirmo reizi es to ievēroju, kad Rīgas 6. vidusskolā mums bija kopīgs koncerts ar Rietumeiropā dislocētās Amerikas armijas pūtēju orķestri.

Sarunā ar diriģentiem viņi man tuvāk pastāstīja par šo kustību Amerikā. Nav nekāds noslēpums -

Amerikā labas skolas priekšnosacījums ir divas lietas: pūtēju orķestris un basketbola komanda. Mani ieinteresēja apzinātā disciplīna. Amerikas kolēģis atzina, ka maršēšana amerikāņu skolās notiek ļoti, ļoti augstā profesionālā līmenī un tad, kad notiek konkursi, par stāju vai gramatiskām kļūdām vispār nav runas: notiek skatīšanās, vai kādam gadījumā nav krekls nepareizi aizlocījies vai kas cits ar ārējo atribūtiku nav kārtībā.

Esmu piekritējs tam, ka bez disciplīnas neko profesionāli sasniegt nevar un tieši defilē programmās sevis apzināta pašdisciplīna ir vajadzīga.

Ar to pūtēju orķestris atšķiras no citiem akadēmiskajiem orķestriem, un arī pašlaik pūtēju orķestros ir divi virzieni: ir defilē orķestri, kas nepievērš tik lielu uzmanību koncertu mākslinieciskajam līmenim, bet kuros ļoti atstrādāts ir tieši vizuālais aspekts, kas, godīgi sakot, ir arī pieprasītākais sabiedrībā. Otrs ir tāda tīri akadēmiskā muzicēšana koncertdarbībā. Kāpēc es šo garo ievadu stāstu? Jo pūtēju orķestri Dziesmu svētku kustībā ir iekarojuši savu vietu - bez tiem Dziesmu svētki nav iedomājami, un to ļoti, ļoti spilgti parāda Dziesmu svētku gājiens, kad dažbrīd ļoti labi kolektīvi, kas labi strādājuši pie koncertprogrammas, uz ielas sevi parādīt īsti nevar, jo pietrūkst iemaņu sevi noturēt stājā un muzicēt staigājot.

Šī kustība mums aizsākās pasen - pirmie iedīgļi bija, kad horeogrāfijas veidojām mēs paši. Tas bija Rostokā, kur bija maršēšana pilsētā, bet pēc tam defilē programma notika pilsētas stadionā. Interesants moments - paši to veidojām, to  tagad jau ar zināmu smaidu atceros, paši bijām horeogrāfi, bet

redzot arī to pieredzi, kas bija Eiropas orķestros, pārņēma zināma veida skaudība. Sākām sadarbību ar horeogrāfi Valdu Vidzemnieci - viņas vadībā bija ļoti augsta līmeņa karsējmeiteņu grupa, ko izmantoja basketbola spēlēs. Mūsu sadarbība bija ļoti radoša, nebaidos teikt - dažbrīd pat izcila.

Braucām kopā koncertēt ar šo meiteņu grupu. Šobrīd, kā tas likumsakarīgi, mūziķu un dejotāju vidū izveidotas daudzas ģimenes, kurās bērni jau spēlē orķestrī. Valda ar savām meitenēm ļoti labi apvienoja dejas elementu - augstākā līmenī, nekā klasiskajā defilē. Spilgts piemērs bija 80. gadu beigās, kad mūs uzaicināja uz Dziesmu svētku gājienu Tallinā. Mūsu vislielākā problēma bija pārmetums no organizatoru puses - mums vairs neļāva spēlēt un dejot, jo apstājās Dziesmu svētku gājiens - cilvēki ieraudzīja, ka meitenes tik ļoti atraktīvi dejo... (..) Veidojot koncertus pat Filharmonijas zālē, sasniedzām līmeni, kas ir jau baleta mūzika. Orķestris akadēmiski spēlēja, bet meitenes ar horeogrāfiju palīdzēja atklāt skaņdarba būtību.

Arī šobrīd mēģinājumu procesā mēģinām vismaz vienu reizi nedēļā strādā ar defilē. Tas vairāk ir mūsu 6. vidusskolas vidējai grupai. Bet ar šo mācību gadu esmu piesaistījis jaunus horeogrāfus, kuri gribētu strādāt ar bērniem, kas vēlas sevi pašapliecināt arī dejā. Domāju, ka tā ir viena no virzībām, ko vajadzētu attīstīt Latvijā.

Jo sabiedrības pieprasījums ir orķestris kustībā. Ja tu akadēmiski stāvi, publika paklausās vienu, otru, trešo skaņdarbu un iet tālāk. Tikko tev ir kustība, deja un atraktivitāte, ir pavisam cita atsaucība."

"Viens no lielākajiem darbiem, kas saistīts ar skolēnu deju svētkiem, bija desmito svētku svinēšana, kur tika veidots uzvedums "Dejas koks"," atminas leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa "Zelta sietiņš" dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina.

"Man bija skaidrs, ka jāveido uzvedums, kas saucas "Dejas koks". Deja ir kā koks. Ja ir stipras saknes, ko iestādījuši mūsu vecmeistari, un stumbrs - vidējā paaudze, tālāk izaugs zari – visa mūsu Latvija ar savām novadu bagātībām un galotnīte, uz ko mēs tiecamies. Šī tēma tika pieņemta, un es tiku izvēlēta kā mākslinieciskā vadītāja. Pēc konkursa principa tika izvēlēti rajonu horeogrāfi, un mans uzstādījums bija, ka ir jāizmanto attiecīgā novada folklora, novada rotaļas. Visur bija novada cilvēki - Iluta Mistre kopā ar Lāsmu Skutāni uztaisīja fantastisku Vidzemes koku dabu, interesantu Rīgas programmu izveidoja Arta Melnalksne, Ilmārs Dreļs - savu mīļo Latgali. Zemgalē bija Gints Baumanis, ļoti spilgts un interesants talants. Kurzemē Lita [..] fantastisku Kurzemes tirgu iztaisīja. Radās pieci fantastiski uzvedumi ar novadu tematiku un novadu mūziku."

"Ar manu svētību Dziesmu svētku Lielajā estrādē stāvējuši septiņi cilvēki," atzīmē Šteinas kundze. "Tie ir gan mani pedagogi, ar ko es kopā strādāju - Janīna Nurka, Ojārs Lamas, Dace Adviljone, gan arī, lūk, šie cilvēki, ko es minēju šajā uzvedumā "Dejas koks". Tā bija sadarbība ar Uģi Brikmani. Patiesībā Uģis Brikmanis pašā savā darbības sākumā bija viena uzveduma režisors "Zelta sietiņā". Tā ka varu palielīties, ka es ar viņu esmu strādājusi kopā! Uģis bija burvīgs. Vēl arī Agris Daņiļēvičs. Sprīdīšu dienās, kad Rita man piedāvāja taisīt darba daļu, es uzticēju to Agrim, un viņš to atceras, un man jāsaka - paldies, Agri! Viņš 1. septembrī pulcina pie sevis cilvēkus, kurus viņš uzskata par saviem skolotājiem. Tad, kad viņš man pagājušogad piezvanīja un aicināja mani, es jutos gandarīta.

Par skolēniem - apmēram kādi desmit tūkstoši izgājuši cauri manām rokām, arī caur "Zelta sietiņa" skolu un skatās uz pasauli caur Sietiņa acīm, kas nozīmē tikai to, ka viņi redz pasauli krāšņāku, skaistāku.

Mana darba apogeja bija desmitie deju svētki. Lai gan vēl viens uzvedums bijis ļoti mīļš - tā ir deju svīta "Kas to Rīgu dimdināja" ar Raimonda Paula mūziku. Cepuri nost! Tik mūžību nesoša, tik interesanta, un kā viņš pie tās strādāja! 

Maestro uzaicināja mani tā kā paklausīties, ko viņš saka... Bet viņš pats dejo pie klavierēm, un tur vajag to, un tur vajag šito... Stāvu pie klavierēm, un man kauns, tā kā bailes viņam kaut ko teikt.

Viņš saka: te vajag ātrāk, te lēnāk, te - garāk. Viņa ārkārtīga tolerance strādājot kopā... Vēl viens uzvedums bija "Eža kažociņš". Ja runājam par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tematiku, ir ļoti grūti atrast, lai tas būtu reizē latviski, reizē bērnišķīgi, reizē interesanti. Pagaidām ar to darbiņu, ko esmu izdarījusi, varu lepoties, un esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kas bijuši kopā ar mani."

Šoreiz virsdiriģenta Arvīda Platpera stāstījums par pirmajiem svētkiem, kas notiek jau brīvā Latvijā 1995. gada jūlijā. Tie zīmīgi ar to, ka ievērojami paplašinājies dalībnieku skaits (30 000), jo līdzās koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem piedalās arī folkloras kopas, lauku kapelas un koklētāju ansambļi.

Noslēguma koncertā 2. jūlijā Mežaparka estrādē vēl beidzamo reizi kāpj diriģēšanas vecmeistari Jānis Dūmiņš, Jānis Brants, Jānis Sprancmanis, Terēze Broka un Jānis Zirnis, bet apvienotajā zēnu korī - 3000 dziedātāju! "Tas bija milzīgs spēks, kas no tā brīža gājis tikai mazumā," saka Arvīds Platpers. Pirmo reizi programmā atsevišķa sadaļa veltīta arī apvienoto pūtēju orķestru priekšnesumiem.

***

Pirmie Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki jau neatkarīgajā Latvijā notika 1995. gada 2. jūlijā. Pēc skaita tie bija sestie, un kopumā tie pulcēja jau 30 000 dalībnieku – līdzās koriem, dejotājiem un pūtēju orķestriem piedalījās arī folkloras kopas, lauku kapelas un koklētāju ansambļi. Koncerts sākās ar himnu "Dievs, svētī Latviju!", pēc kuras uzrunu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

"Ar ko šie svētki bija zīmīgi? Tajos skolēnu priekšā vēl stāvēja vecā gvarde – mūsu izcilākie lielo koru vadītāji: Jānis Dūmiņš, Jānis Zirnis, Jānis Sprancmanis, Terēze Broka, Jānis Brants," atceras daudzu dziesmu svētku virsdiriģents, profesors Arvīds Platpers. 

Savukārt jaunā diriģentu plūsma bija saistīta ar Sigvardu Kļavu, Jāni Erenštreitu, pašu Arvīdu Platperu, Romānu Vanagu un Ivaru Bērziņu.

"Pēdējo reizi ļoti spēcīgi izskanēja zēnu koru dziedājums – tie bija trīs tūkstoši dziedātāju, tas bija liels spēks, kas ar gadiem mazinājās. Skanēja tautas dziesmu apdares, kas vienmēr kuplinājušas Skolu jaunatnes dziesmu svētkus," uzsver Platpers, atzīmējot, ka bez latviešu autoru dziesmām skanēja arī divas pasaules pērles – Ludviga van Bēthovena Eiropas himna (jeb Devītās simfonijas fināls), kuru vadīja virsdiriģents Jānis Ābols, kā arī Jāņa Dūmiņa vadītais Džuzepes Verdi "Vergu koris" no operas "Nabuko".

"Vēlāk no šī repertuāra tika paņemtas dziesmas arī Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem, tāpēc mēs visu laiku varam teikt – no strauta uz upi ceļo arī repertuārs, piemēram, Mārtiņa Brauna "Mīla ir kā uguns", "Saule, Pērkons, Daugava".

Man kā diriģentam ļoti patīkami atcerēties Raimonda Paula dziesmu, ko Maestro bija rakstījis speciāli svētku noslēgumam ar Ojāra Vācieša dzeju "Tu esi". Tieši radošums vienmēr ir tas, kas atstāj dziļu iespaidu, un šoreiz tā dziesma ir īsa – vien divpadsmit taktis jeb sešas rindiņas, un visu laiku tiek atkārtots viens teksts par Latviju: "Tu esi Latvija, tu esi Latvija." Tāda uzmundrinoša, labas emocijas raisoša.

Tās atskaņojumā mēs pirmo reizi izmantojām čukstus. Bija ļoti grūti noklusināt gan skatītājus, gan dziedātājus, bet mums izdevās! Tas ir kaut kas neaptverams, kad vairāk nekā divpadsmit tūkstoši dziedātāju čukst uz skatuves.

Pēc tam viņi runā no piano līdz forte un tad sāk dziedāt. Un pats Maestro spēlē pie klavierēm, kā papildinot šos dziedājumus, un beigās šī dziesma izvērtās kā kolosāla himna Latvijai."

Tieši šajos svētkos pirmo reizi piedalījās arī skolu apvienotie pūtēju orķestri. "Tādi diriģenti kā Jānis Ābols, Haralds Bārzdiņš, Andris Muižnieks un Agris Celms bija tie, kas prata skolās šos orķestrus vadīt, un skolu pūtēju orķestri, kas uzstājās kā kopēja vienība Dziesmu svētku estrādē, nomainīja dziedātājus un atskaņoja brīnišķīgas partitūras, kuru vidū bija arī latviešu karavīru dziesmas Jāņa Ābola instrumentācijā. Skanēja dziesmas, ko ļoti ilgus gadus mēs vispār nedrīkstējām publiski atskaņot – tās, kuras saistītas ar mūsu vēsturi," atmiņās dalās Arvīds Platpers.

"Ir grūti atcerēties, kuros vēl svētkos tik daudz reižu bijis jāatkārto dziesmas, jo publika un paši dziedātāji to vienkārši pieprasīja, un tas padarīja koncertus diezgan garus.

Domāju, šīs ir emocijas, kas bērnam paliek atmiņā uz mūžu – tāpēc jau šie svētki ir vajadzīgi. Tiem rūpīgi gatavojas, izvēlas repertuāru, un tad, lūk, viss aizved pie šīm emocijām, kas tev paliek ķermenī un vēlāk vienmēr dod kolosālu enerģiju kaut ko darīt tālāk, kaut ko darīt vēl. Man ļoti žēl, ka šie pēdējie svētki pandēmijas dēļ notiek tā, kā tie notiek. Bērni zaudē šo milzīgo vitamīnu, skaistās emocijas, kas veidojas tieši kopdziedāšanā.

Domāju, ka jaunā estrāde mums dos iespējas – kad beidzot varēsim sapulcēt tos trīspadsmit tūkstošus dziedātāju, bērni būs laimīgi izbaudīt šīs emocijas."

Deju pedagogs, horeogrāfs, dejas pedagoģijas doktors Edmunds Veizāns stāsta, ka ideja par mūsdienu deju Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lielkoncertā bijusi jau 2000. gadā, bet pirmo un pagaidām vienīgo reizi mūsdienu dejai veltīts lielkoncerts noticis 2015. gadā (tā nosaukums bija "Te mēs es@m"). Kā mūsdienu deja dziesmu un deju svētkos varētu attīstīties? To gan ir grūti prognozēt…

"2000. gada Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos uzsākām arī ceļu uz lielkoncertu, kur vienu mūsdienu deju varētu dejot apvienoti daudzi mūsdienu deju kolektīvi," stāsta Edmunds Veizāns. "Mums bija pieredze no 1998. gada Vispārējo dziesmu un deju svētkiem, kur pirmo un vienīgo reizi latviešu deju lielkoncertā tika ietverta arī mūsdienīga programma. Tas bija "Solis laikā", kur piektais bloks bija mūsdienīgais bloks, ko taisīja Agris Daņiļēvičs. Tā kā mums jau bija pieredze, ka mūsdienu dejas var dejot apvienotie kolektīvi, viss bija labi, tomēr Vispārējo dziesmu un deju svētku rīkotāji pēcāk atteicās no šī ceļa un neattīstīja.

Bet mums tas āķis bija lūpā: veidojām, modelējām, eksperimentējām. 2005. gadā nesanāca. Mums pateica - nauda ir, viss būs, bet vai jums ir pieredze? Uzreiz pirmais eksperiments būs Dziesmu svētkos? Pateica - nē. Nu loģiski, lieldeju nekad nebijām taisījuši.

Nu, tad gājām citu ceļu - uzstājāmies Saulkrastos, Madonā, Ķīpsalā, dejojām visādos lokālos lielkoncertos, lai mums būtu šī te pieredze. 2010. gadā pieredze mums jau bija uzkrāta, bet uz lielās skatuves netikām - atkal bija Kongresu nams," atceras Edmunds Veizāns.

2015. gadā līdz šim pirmo un vienīgo reizi mūsdienu deja lielkoncerta formātā uzmirdzēja Ķīpsalā. "Bija diezgan grandiozi, vareni! Pirms tam arī projektā "Rīgai 800" visu ko izmēģinājām - viss jau bija skaidrs, kā to darīt. Tātad 2015. gadā bija lieldeja, bet 2020. gada lieldeju koncertu mēs gaidām filmēšanas versijā. Bieži prasa - kas tas ir - lielkoncerts? Kur vienu horeogrāfiju dejo nevis desmit, divdesmit bērni, bet simt un simt piecdesmit? Jā, arī mūsdienu dejai, kad to dejo lielkoncerta versijā, ir gan zīmējumi, gan raksti. Nevar jau ar lielu pieredzi dalīties, bijis viens precedents - bet ir videoprojekcijas, dažādas instalācijas. Ir arī stāsts.

Atšķirībā no latviešu dejām, te ir citāda veida tērpi, cita mūzika. Tas, kas mūsdienu jaunatnei šodien ir aktuāls.

Kā tas viss varētu attīstīties? Grūti prognozēt. Ja pirmais sapnis mums bija 2000. gadā un tā realizācija nāca pēc 15 gadiem... Kaut gan - pirmais lielkoncerts bija 2012. gadā, kad Ķīpsalā jau visu ko samēģinājām. Neizskatās, ka tā būtu masu parādība, jo ir grūti dejot vienā stilā daudziem kolektīviem, kas no bērna kājas mācījušies mazliet atšķirīgos raksturos, atšķirīgos stilos.

Latviešu deja ir latviešu deja - piemēram, polka: kā grāmatā rakstīts, tā arī visi to dejo - varbūt ar kaut kādām minimālām atšķirībām. Bet mūsdienu dejai ir laikmetīgs raksturs, tur ir gan ielas dejas raksturs, gan breika raksturs un tamlīdzīgi, līdz ar to atšķirība, kā šie dejotāji dejo vienu horeogrāfiju, ir diezgan krietna.

Tas nenākas ļoti viegli - ka visi atnāk un sadejo. Te ir jāpieslīpējas vienam pie otra, jāpielāgojas, jo ir dažādas deju tehnikas, izcelsme. Tāpēc arī nedomāju, ka tas varētu būt kaut kas izteikti populārs. Kaut gan - paiet pieci gadi un tas kļūst populārs...

Bet tā, kā esam mocījušies šajos svētkos - nedod, Dievs, vēlreiz kaut ko tādu atkārtot. Trīs gadi... Tie, kuriem jādejo bērnu deja, pirms trim gadiem gāja trešajā klasē, tagad viņi ies jau sestajā, septītajā - tagad viņi vairs neizskatās pēc bērniem."

Savus pirmos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus kā pilntiesīga dalībniece atceras Līga Celma-Kursiete, šobrīd Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente un X un XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju virsdiriģente.

Koša atmiņu mozaīka virpinās starp emocijām skatē, dziedot rindas no Aldoņa Kalniņa dziesmas "Vai tu zini, kas ir Latvija" vai Georga Frīdriha Hendeļa "Skaniet, taures" un nakšņošanu Purvciema krievvalodīgajā vidusskolā, kur apkalpojošais personāls nemāk ne vārda latviski... Uzzinām arī par padomju laika ēdināšanas paradumiem un šausmu stāstiem līdz rīta gaismai.

***

"Sestajos Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1989. gadā biju jau pilntiesīga svētku dalībniece. Tomēr sākšu ar nelielu prelūdiju: toreiz mana mamma Liena Celma, vienlaikus arī diriģente un dziedāšanas skolotāja, uz Dziesmu svētkiem veda abas savas solfedžo klases – ceturto, kurā mācījos arī es, un piekto klasi. Startējām 5. - 8. klašu koru grupā, kaut pēc vecuma īsti neatbildām šīs grupas smagumam," atceras diriģente.

Viņa smejas: "Tā nu mājās dabūju uzklausīt lūgšanas, lai izlozētais darbs būtu Hendeļa skaņdarbs, kurš bija tāds kustīgs un vairāk piemērots šai vecuma grupai, nevis Bēthovena opuss, kas bija ļoti lēns, garas skaņas piepildošs, un mums to pienācīgi izpildīt vienkārši vēl nebija pa spēkam...

Pirms fināla skates nelaimīgā kārtā izlozējām tieši šo Bēthovena darbu, un mamma dabūja brāzienu par to, ka puiši stiepjot kaklus un mēs forsējot...

Mums nebija atsevišķi zēnu kora, bet gan vienkārši bērnu koris, kur zēni un meitenes ir kopā. Nezinu, kāpēc, bet fizioloģija iekārtota tā, ka puiši dziedot vienmēr cenšas ļoti stipri stiept kaklus... Kaut šodien domāju – tas ir vienkārši apbrīnojami, ka mēs startējām šajā drusku vecākajā grupā un varējām nodziedāt obligāto dziesmu – Aldoņa Kalniņa trīsbalsīgo "Vai tu zini, kas ir Latvija?" To mēs visi varējām perfekti izdarīt!" 

Līga Celma-Kursiete ar aizrautību šodien stāsta: "Fināla skatē mums paveicās: izlozējām Hendeli – tas ir tāds graciozs, kustīgs skaņdarbs: "Skaniet, taures, cīņām gals!" Atceros, ka

pēc tam šo dziesmu estrādē izpildīju ar tādu sajūsmu, ka pārstāvis no priekšā esošā kora rindas pagriezās un palūdza, lai es dziedu klusāk...

Toreiz skatē dabūjām otrās pakāpes laureāta nosaukumu, kas mani ļoti apbēdināja. Atceros – pēc skates skolā, kurā dzīvojām, ieraudzīju savu mammu sēžam tādu atslābušu, mājas halātiņā: atļāvos pieiet pie viņas un paprasīt nevis kā skolotājai, bet kā mammai, vai viņa ir apmierināta, vai viņa ir priecīga. Tā tiešām bija atļaušanās, jo skolā man viņu bija ļauts uzrunāt tikai par skolotāju...

Mamma atbildēja – jā, viņa esot ļoti priecīga, ka esam labi nodziedājuši. Es savukārt nesapratu – kā var būt priecīga, ja mums ir tikai otrā pakāpe!?

Atceros, ar kādu skaudību Lielajā estrādē mēģinājumā skatījos uz Siguldas kolektīvu – viņi bija tie paši, kas rindu zemāk, tie paši, kas man palūdza dziedāt klusāk... Viņiem bija pirmā pakāpe, un viņiem bija nevis zilas, bet sarkanas piespraudītes."

Diriģente prāto – lai arī muzikālā daļa Dziesmu svētkos allaž ir brīnišķīga – gan paši mēģinājumi, gan svētki, tomēr nakšņošana skolās, gulēšana uz grīdas – tas ne ar ko nav aizstājams: "Šīs atmiņas ir neaizmirstamas! 

"Parasti Jelgavas skolas nometināja kādā no Purvciema krievvalodīgajām vidusskolām, un es ļoti labi atceros, ka ēdiens tur man šķita neēdams. Nu, kā var apēst šos ļoti zilos makaronus vai ļoti šķidro kartupeļu biezputru?!

Tagad, kad man pašai ir bērni, es zinu, ka bērni ir viskonservatīvākie ēdāji pasaulē, un nedēļas laikā nav iespējams pierast pie citādākām garšām... Tas ir viens. Un otrs –

tagad to ir ļoti grūti iztēloties, bet toreiz, 1989. gadā, viss skolas personāls – sargi, apkopējas, ēdnīcas darbinieces – neviens nerunāja ne vārda latviski. Visas norādes tika dotas tikai krievu valodā, tāpat visi plakāti pie ēdnīcām un paziņojumu stendi – tas bija ļoti pārliecinoši, ka mēs joprojām esam citā valstī.

Un vēl. Nezinu, vai joprojām tā dara, bet toreiz mums, autobusā sēžot, obligāti bija izmisīgi jāmāj visiem garāmgājējiem, un, ja tie Rīgā pamāja pretī, tad mēs gavilējām un bijām ļoti, ļoti priecīgi..."

Līga Celma-Kursiete ar pateicību atminas tos skolotājus, kas nodarbinājuši mazos svētku dalībniekus: "Jo mūs taču vajadzēja nodarbināt gan pa dienu, gan pa nakti, jo

vai tad drīkst gulēt Dziesmu svētkos?! Nē, nedrīkst, ir jāmēģina noturēt sevi nomodā pēc iespējas ilgāk!

Atceros, ka piedalījos kādā teatrālā uzvedumā, kur vajadzēja izpildīt kāpuriņa lomu, jo mēs – tāda kompānija guļammaisos – kaut kur līdām pa perimetru... Un vēl viena no spilgtākajām atmiņām ir tā, ka mūs nevarēja nomierināt naktsmieram un

toreizējais vēstures skolotājs Andris Tomašūns saldākam, interesantākam miedziņam mums stāstīja šausmu stāstus, un darīja to ļoti izteiksmīgi, jo zālē valdīja mēms klusums...

Dabūjām dzirdēt gan par Melno rociņu, gan par Balto dāmu, bet visbriesmīgākais bija stāsts par Sarkano nadziņu kotletē."