Svētku lāde

Par deju svētku pirmsākumiem Latvijā stāsta ilggadējā Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsvadītāja, horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte.

Uzzinām, ka par deju svētku aizsākumu būtu uzskatāmi 1930. gadā aizsargu un mazpulku organizāciju rīkotie sporta un latviešu deju svētki. Šajā laikā arī sāka vākt latviešu tautas deju aprakstus un izdot metodiku, tamdēļ arī Pirmo deju svētku rīkotājiem 1960. gadā bija zināma šī pieredze. Kā tika vērtētas dejotāju skates un kamdēļ atteicās no iesaistītajiem vingrotājiem, kādēļ deju svētkos piedalījās sarīkojumu deju dejotāji un kāda vieta koncertos atvēlēta viņiem, kāda bija lietuviešu un igauņu pieredze deju svētku rīkošanā un kuras personības bija vadošās deju jomā Latvijā. Ingrīda Edīte Saulīte atklāj, ko svētkos darīja bērnudāznieki un kad tika ieviesta stadionu marķēšana, bet noteicošais visos laikos - augsts mākslinieciskais līmenis.

Par Ausekļa dzejoļa „Uz skolu” muzikālajām versijām stāsta IV – X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs, XI un XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Goda virsdiriģents Jānis Erenštreits.

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Rudenī klajā nāks grāmata „Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības”. Tās sastādītāja un viena no autorēm ir muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa. Autoru vidū arī diriģents Jānis Erenštreits. Viņu stāsti ļauj ielūkoties topošajā grāmatā.

Pirmajā raidījumā par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gadā stāsta muzikoloģe Ilze Šarkovska–Liepiņa.

Vidzeme tiek uzskatīta par dziesmusvētku šūpuli. Arī pats nosaukums 'dziesmusvētki' dzima un tika plašāk lietots tieši šajā novadā, kur par tā parādīšanos ir stāstījis Juris Neikens. Bet ziņas par dziesmu dienu Neikena kalniņā 1864. gada trešajos Vasarsvētkos ir visai skopas. Turklāt vēsturē tas visbiežāk minēts kā vīru koru pasākums. Bērnu tajā vēlāk it kā pat aizmirsti. Izsmeļošākais avots par šo dziesmu dienu, ko paši organizētāji pirmoreiz nosaukuši par dziesmusvētkiem, ir laikraksts "Ceļa Biedrs" un tā ir mācītāja Jura Neikena izdotā avīze, kurā viņš vairāk nekā pēc gada, 1865. gada 9. septembrī, vēstī: "Svētku rīta saulīte mirdzēja caur plāniem, gaišiem padebešiem, un putnu balsis atskanēja siltā, klusā gaisā. Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki, kas nebija zinājuši noteiktu stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biezāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. [..]

Šīs draudzes pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas, tie, garā strēķī stādīti, pa trim un četriem līdzās, ap pulksten divpadsmitiem dziedādami nāca uz dziesmu placi.

Lai smalkās balsītes ir plašā birzē būtu dzirdamas, tad visas četras skolas savu spēku savienoja un dziedāja nu kopā bērnu korī gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas, uz divi, trīs un arī četrām balsīm." Tātad, pēc Neikena stāstītā, dziedāja gan korāļus, gan arī lauku dziesmiņas, proti, tās dziesmas, kuras Cimze nosauca par lauka puķēm, proti, latviešu tautasdziesmas.

Neikenam bija arī kritiskas piezīmes, ko teikt. Viņš raksta: Jāpiemin, ka nerādījās vis derīgi dziesmu placī savienoties, pirms pa priekšu provi kopā dziedājuši, un provi nebija tikuši." Tātad Neikens min, ka nebija notikusi iepriekšēja mēģināšana. Un tālāk paskaidro: "Tādēļ, ka ganiņiem vasaras laikā maz vaļas". Un tālāk seko kritika: "Cik troksni pienāca, tik zuda saskaņa." Ar vārdu sakot, jo skaļāk dziedāja, jo vairāk zūd saskaņa. Tālāk Neikens turpina, ka dažas dziesmas placī nebūt tā neizdevās, kā savās skolās paraduši dziedāt. Mācītājs uzsver, ka "šai lietā uz priekšu, ja Dievs vēl likšot dziesmu svētkus svētīt, tad gan darīšot citādi.

Kad skolnieciņi bija jau pāris stundas dziedājuši, tad mazie, kas citi tai dienā agri cēlušies un labu ceļa gabalu nākuši, pusdienas saulē stāvot, palika gurdeni".

Jā, bērnu ģībšana nebūt nav tikai mūslaiku svētkiem raksturīga. Spriežot pēc stāstītā, dziedāšana bija visai gara - pāris stundas, tātad ar visai plašu repertuāru, kurš diemžēl tuvāk netiek aprakstīts. Neikens teic: "To [proti, gurdenumu] manīdami, metām agrāk mieru, nekā pa priekšu bija nodomāts, un steidzāmies pie kliņģeru kurvja un alus mucas, kur atkal atdabūjām spirgtumu. Pa tam pēc rīta cēliena sanākuši dziedātāju pulki: vīru kori, lielsalacieši, straupieši, limbažnieki, mazsalacieši, rūjienieši un pēdīgi diklieši. Svētki beidzās ar kopīgi dziedātu dziesmu "Lai Dievu visi lūdz"". Jā, kā raksta Neikens: "Lutera draudze ir dziedātāju draudze un latviešu tauta ir dziedātāju tauta."

Raidījums tapis sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru.

Stāsta koklētāja, JVLMA docente un

koklētāju ansambļa "Teiksma" ilggadējā vadītāja Teiksma Jansone

Kokles Mežaparkā. Kurā gadā un kuros svētkos pirmoreiz koklētāji piedalās? Kur tie spēlē? Tas ir 1979. gads, IV Padomju Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā profesionāli tehnisko skolu audzēkņu apvienotajā priekšnesumā Mežaparka Lielajā estrādē. Vecā avīzes fotogrāfijā var saskaitīt apmēram 70 koklētāju galviņas. Noklausoties koncertierakstu, jāsaka, ka dzirdēt var tikai tās pāris vai trīs kokles, kurām tika pielikti mikrofoni. 

Ko tad īsti atskaņoja? Nemaz ne tik vieglo Gunāra Ordelovska "Zeme rīb, tautas jāj". Atskaņojumā piedalījās apvienotais pūtēju orķestris, apvienotais Latvijas profesionāli tehnisko skolu koris un apvienotais koklētāju ansamblis. Diriģēja Gido Kokars.

Tāpat kā citām nozarēm, arī koklētājiem allaž aktuāls ir bijis repertuāra jautājums, tomēr mums nekad nav bijis jāspēlē partijai un Ļeņinam. Tā no programmiņas uzzinām, ka šajā reizē starp partijiskām dziesmām skan vitāli latviskā Gunāra Ordelovska "Panākšņi dancoja". 

Izraksts no ansambļa "Teiksma" dienasgrāmatas: "Profesionāli tehnisko skolu audzēkņu piedalīšanās Dziesmu svētkos liks viņiem nedaudz padomāt par mūziku un tās vietu cilvēka dzīvē. Cerams, ka citreiz viņi nepaiet vienaldzīgi garām Dziesmu svētku afišai."

1995. gadā kokles atkal tika aizmirstas. Tādēļ misijas apziņas vadītās koklētājas un ansambļa vadītājas Māra Vanaga un Iveta Tauriņa devās uz Skolēnu dziesmu svētku organizatoru mājvietu - Valsts jaunatnes iniciatīvu centru Strūgu ielā. Viņu pārliecība, ka koklēm ir jāskan, bija tik liela, ka aizkustināja atbildīgās personas. Pretimnākošs bija Jānis Sprancmanis un tiek atrasts veids, kā koklēm parādīties: Dziesmu svētku noslēguma koncertu ievadīs kokļu skanējums apmēram pusstundu pirms koncerta sākuma. Spēlēs vairāki ansambļi. Protams, bija problēmas ar apskaņošanu - kā nodrošināt, ka kokles būs arī dzirdamas? Par labāko izvēlas spēlēšanu uz fonogrammas. Dažas dienas pirms koncerta tiek veikts ieraksts ar latviešu tautasdziesmām galvenokārt Viļņa Salaka apdarē.

Viss izdevās tik labi, ka klausītāji esot pat saderējuši - vai koklētāji spēlē uz fonogrammas vai dzīvajā.

Nākošajos Dziesmu svētkos 2000. gadā, VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos noslēguma koncerts Mežaparkā tika veidots no četrām tematiskajām daļām.

Latvisko tautas dziesmu ciklu "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt" rakstīja Imants Mežaraups, sakārtoja un aranžēja. Brīnišķīga latviešu tautasdziesmu virkne, ļoti veiksmīga. Cikla pēdējā daļa "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt" ar saturisko piesātinājumu bieži tika atskaņota atsevišķi.

Tomēr kokļu dalība bija tik niecīga, ka lielajā estrādē tās bija grūti pamanāmas. Kokles vēl tikai gaida savu koncertu, kur galvenais būs mūsu instruments, mūsu koncertkokle.

Bet līdz tam vēl ir 2005. un 2010. gada Dziesmu svētki, kuros kokles skanēja tautas mūzikas koncertos. 

Kādi jaunievedumi šajos svētkos, kas tika turpināta arī nākošajos? Kā pozitīvs ieguvums jāatzīmē, ka no 2005. gada notiek atsevišķs Tautas mūzikas koncerts. Otra laba tradīcija - tiek radīts jaundarbs konkrētam sastāvam. 2005. gadā tā bija Imanta Mežaraupa uzrakstītā rapsodija-kantāte "Nu ir laiks Rīgā braukt", bet 2010. gadā Valts Pūce uzraksta kantāti "Saule sēja sudrabiņu". Šajos svētkos šādā formātā tika sasniegta kulminācija, bija diezgan daudz tieši koklētāju ansambļu uzstāšanās. Tas liecināja, ka koklēm pašām varētu būt savs koncerts, tāpat kā tas ir lielajos svētkos.

Arī Rīgas Latviešu biedrības nama zāle likās par mazu. 2015. gada 10. jūlijā notika pirmais kokļu mūzikas koncerts Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturē. Koncerta skaņdarbu atlasē piedalījās arī paši spēlētāji, izvēloties tos skaņdarbus, kas pašiem labāk patika - gan no kokļu mūzikas repertuāra, gan pazīstamākajiem pasaules mūzikas paraugiem. Koncertā tika parādīti mūsdienu dažādie kokles veidi - etnogrāfiskā, modernizētā, elektriskā kokle daudzveidīgā repertuārā: no senas tautasdziesmas līdz Valta Pūces noslēguma skaņdarbu pirmatskaņojumam.

Mākslinieciskā vadītāja bija Kristīne Ojala, kas nojauca stereotipus par kokļu repertuāru - koklēm skan jebkura mūzika, ne tikai tautasdziesmas!

Pirmoreiz apvienotajā ansamblī tika spēlēti skaņdarbi no klasikas - Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis", Luidži Bokerīni Menuets, kino mūzika - Zigmara Liepiņa mūzika no kinofilmas "Ness un Nesija", Čērčila "Trīs sivēntiņi" un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". No popmūzikas, kur skanēja Stings, "Metallica", Renārs Kaupers. No kokļu mūzikas zelta repertuāra - Viļņa Salaka "Ūdentiņš, akmentiņš" un Romualda Jermaka "Kas dimd, kas rīb". 

Un es novēlu nākošajos svētkos arī atrast jaunus skaņdarbus, jaunas izteiksmes, jaunas tehnikas, lai kokles skan mūžīgi!

Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" diriģente Līga Celma-Kursiete šoreiz atceras X Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus 2010. gadā, kad pirmo reizi kā virsdiriģente kāpusi uz Mežaparka estrādes podesta.

Šī goda nasta bijusi trīskāršsmaga, jo nācies sadalīt uzmanību arī starp jaunās māmiņas pienākumiem un meiteņu kora "Spīgo" dalību koru finālskatē.

Šajā atmiņu stāstā arī par to, kā noturēt kora līmeni nemainīgi augstu, par trikiem, lai panāktu uz sevi vērstu kopkora skatienu, arī par grumbuļaino ceļu uz pasaules koru olimpiādi Dienvidkorejā un "Tālavas taurētāju".

***

"Šajos svētkos tiku aicināta kļūt par svētku kopkora virsdiriģenti. Un interesanti –

kad Arvīds Platpers man zvanīja un izteica šo ļoti godpilno piedāvājumu, es viņam teicu – jūs šobrīd to uzzināt pirms maniem vecākiem, bet – es gaidu bērniņu...

Platperu pāris mani sirsnīgi apsveica un pārliecināja, ka visu būs iespējams apvienot. Savā jaunības maksimālismā un karstgalvīgumā arī parakstījos uz to...

Tā nu jūnijā piedzima mans pirmais dēls, bet jūlijā jau bija jākāpj uz Lielās Mežaparka estrādes podesta un jādiriģē "Caur sidraba birzi gāju"," abus tik svarīgos notikums atceras diriģente.

Viņa uzsver: "Jebkuram, kurš ar labiem panākumiem piedalījies jebkāda veida sacensībās, droši vien ir zināms tas, ka uzvarēt ir vieglāk, nekā pēc tam šo līmeni noturēt. Tas ļoti tiešā mērā attiecas uz mums, jo 2005. gadā uzvara šķita tik rožaina un eiforiska, un pēc pieciem gadiem bija iekšējais uzstādījums, ka šī latiņa ir jānotur un tas jāizdara vēlreiz. Kopā ar virsdiriģentes un jaunās māmiņas pienākumiem tā bija diezgan smaga nasta, ko celt un turēt," nopūšas Līga.

"Skaistākais, ko no šī laika perioda var izcelt – mūsu sadarbība un draudzība ar maestro Raimondu Paulu, kas aizsākās jau 2009. gadā.

Toreiz mēs bijām uzaicinātas uz Pasaules koru olimpiādi Dienvidkorejā. Lai finansiāli varētu šo braucienu pacelt, rīkojām labdarības koncertu Jelgavā. Uz to bija uzaicināts gan Maestro Raimonds Pauls, gan arī "Prāta vētras" puiši. Dziedājām Maestro dziesmas, un koncerts izvērtās ļoti skaists. Maestro mums asprātīgi novēlēja neaizbraukt uz Ziemeļkoreju. Aizbraucām uz pareizo Koreju, bet, nonākot galā, atklājās, ka ir cūku gripas epidēmija un viņi šo konkursu ir pusceļā apturējuši... Mēs knapi varējām iet ārā no kopmītnēm, tikai drusciņ pastaigāt pa pilsētu. Ar citiem konkursantiem tikties nedrīkstējām, visur bija cilvēki maskās. Korim, protams, tas bija liels trieciens, jo programma bija sarežģīta, mēs bijām ilgi gatavojušās."

"2010. gada skatē dziedājām Maestro Raimonda Paula "Tālavas taurētāju", ko gadu iepriekš jau bijām koncertā apdziedājušas – Jānis Apeinis dziedāja solo, un Maestro pats to bija dzirdējis. Tas viss bija aizsākums ļoti skaistai sadarbībai, kas pēc tam rezultējās daudzos skaistos koncertos un vairākās programmās.

Dziesma "Tālavas taurētājs" man pašai ir ļoti tuva gan melodiski, gan arī pēc teksta. Tās teksts – Mans zelts ir mana tauta, / Mans gods ir viņas gods, / Kas, postīdams viņu šausta, uz pekli lai rauj to jods. – būtu jānoskaita un jāzina katram Saeimas deputātam."

Un kāda ir galvenā atziņa, ko Līga guvusi no virsdiriģēšanas procesa? "Ka tev ir jāpanāk, lai kopkoris vispār uz tevi paskatās... Atceros, ka otrā balss kreisajā pusē konsekventi kaut kur skatījās apkārt un visu laiku atpalika. Un tad man tēvs pamācīja – sagaidi, uztaisi fermātu katra panta beigās, lai viss satek kopā. Tā arī darīju, un koristi bija spiesti paskatīties, kad sākas nākošais pants, jo tas nebija gluži metronoma ritmā... Vēl viņi bija spiesti paskatīties arī tad, kad bija pēdējā panta fermāta, un tad pēc ieraduma vēl kādreiz paskatījās. Un tad jau varbūt pat arī var sasniegt to, ka ir "daudzas balsis, doma viena"."

"Vai zināt, kā šobrīd mainījusies vecāku attieksme pret viņu bērnu pienākumiem, ja pieskaramies jautājumam par atbildības sajūtu kolektīva priekšā? Diemžēl jāsaka – ne uz labo pusi: ja agrāk neierašanās uz koncertu notika tikai īpašos gadījumos, piemēram, smagas slimības dēļ, ko vecāki ļoti pārdzīvoja, zvanīja un prasīja – ko mums darīt, jo bērnam pēkšņi temperatūra sakāpusi pie četrdesmit, tad šobrīd bijuši gadījumi, kad arguments ir šāds: nebūsim koncertā, jo mums nopirktas biļetes uz teātri. Dažbrīd liekas nesamērojams tas iemesls, kāpēc jaunietis var neierasties," nopūšas 6. vidusskolas direktors, tās pūtēju un simfoniskā orķestra diriģents, kā arī daudzu Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Bārzdiņš.

"Tas pats Dziesmu svētku gājiens – ja agrāk Dziesmu svētkos tas bija pats lielākais notikums – izņemot varbūt noslēguma koncertu, kur bija tautas vienotība, aplausi un ziedi, tad

pēdējā laikā jūtu to, ka dažbrīd jauniešu vecāku viedoklis ir tāds – nujā, bet cik stundas mans bērns atradīsies tajā saulē? Tiek meklēti dažādi iegansti, lai pat par daudz pasargātu viņu no tā, kas viņam itin kā tiek nodarīts pāri.

Mazliet vulgarizēšu, bet agrāk, lai neierastos uz koncertu, bija nepieciešama izziņa par nāves iestāšanos. Bet šobrīd jau ir tā, ka īsziņā tiek atrakstīts – bērns neieradīsies "ģimenes apstākļu dēļ". Jo vecaimātei, piemēram, ir dzimšanas diena. Tas dažbrīd mani pat ļoti šokē, jo gadu esam strādājuši...

Auto ripo ar četriem riteņiem, un, ja noņem vienu nost, tas nebrauks. Bet daži vecāki iedomājas – nu, kas tad tur, ja no simt bērniem viens neatnāks. Tas ir tāds mazlietiņ darvas pilieniņš."

Turpat blakus diriģents min gluži pretēju piemēru: "Tas bija iepriekšējos pieaugušo Dziesmu svētkos – tas, domāju, bija medaļas vērts gadījums, runājot par apzinīgumu.

Rihards Sīpols, mūsu trombonu grupas koncertmeistars, pirms finālskates ar pļaujmašīnu sev nogrieza divus pirkstus, bet vakarā jau spēlēja koncertā... Jūs varat iedomāties?! Es viņam teicu – ko tu dari?! Viņš saka – nekas, pirkstus man piešuva klāt, galu galā – trombons nav klarnete, anestēzija vēl darbojas, tā ka jānospēlē. Tur man asaras saskrēja acīs par to atbildību..."

Vēl Haraldam Bārzdiņam prātā viens gluži cita rakstura atgadījums – koncerts Lielajā ģildē, kas tika rīkots sadarbībā ar horeogrāfes Valdas Vidzemnieces meitenēm. Pirmo daļu parasti spēlēja "Auseklītis", otrajā daļā bija jau arī kopējs uzvedums ar šova elementiem - meitenes dejoja, mēs ieskaņojām skaņdarbus. Īsi pirms koncerta Valdai jautāju, vai viss ir kārtībā, vai secību, kāda nolikta, paskatījāties? Jā, jā, viņa saka, viss taču vienmēr bijis kārtībā. Sākam otro daļu. Pirmo skaņdarbu mēs nospēlējam, otrajā skaņdarbā iznāk meitenes, to arī kopā nospēlējām, pēc tam man ir viens skaņdarbs, lai viņas paspētu pārģērbties. Bet koncerts ir dzīvajā, zāle pilna.

Nospēlējam skaņdarbu, aizeju aizkulisēs noslaucīt sviedrus un Valdai saku – jums tagad jāiet ar meitenēm. Valda iesaucas – kā, mēs tikko tikai esam noģērbušās no iepriekšējā skaņdarba!

Labi, saku, es iestarpināšu vienu mazu skaņdarbu, un popūriju par Gēršvina tēmām. Nolieku vienu no saviem mūziķiem aizskatuvē – lai ar žestiem rāda, kad varam beigt spēlēt. Spēlējam, spēlējam, bet viņš nerāda. Stiepām to Gēršvinu vismaz divas minūtes vēl pāri tam, kas bija uzrakstīts – paldies Dievam, tas mums izdevās un publika to pat nesajuta..."

Visbeidzot, virsdiriģents atzīmē: "Nav jau noslēpums, ka simfoniskajā orķestrī spēlē labākais klarnetists, labākais trompetists. Bet viņiem – šiem jauniešiem – tā ir dubulta slodze. Jau tāpat ir milzīga slodze mēģinājumā. Priecē, ka arī tur ir mazlietiņ sakārtots. (..) Bērni, kas ir mūsu skolā, lielākoties dzīvo Pierīgā vai Rīgā. Viņi nakšņo mājās, un tad jau tā naktsdzīve un "bohēma", kas ir tiem, kas sabraukuši no visas valsts, mazliet izpaliek. Tāpēc es pat neatceros tādu gadījumu, kad būtu kāds liels ārkārtas gadījums. Visi parasti tikuši galā ar saviem pienākumiem. Atkārtošos – mums ir diezgan stingra disciplīna: ja gadījumā tev kaut kas atgadās, protams, tev ir laicīgi jāziņo un arī pašam jāsarunā kāds vietnieks. Bet no tāda viedokļa, ka bērni pārguruši – tas nu nav. Ir taču Dziesmu svētku gaisotne! Kad svētki beigušies, tad ir tāds atslābums.

Te jau ir tas fenomens – iesi viens pats 40 kilometrus, knapi dzīvs būsi, bet, ja smuki iesi ierindā kopā ar kolēģiem, viss ir paceļams. Tur jau ir arī tā Dziesmu svētku burvība.

Skolu jaunatnes dziesmu svētku e-variantā pietrūkst tā, ka esam kopā. Jo kopā skanējums jau ir tā īstā enerģētika, kopā būšana – jau īstais prieks."

"Par šī gada svētkiem man ir spilgtas atmiņas un arī neizpratne... 29. jūlijā es biju vienīgā Goda virsvadītāja, kas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Šajā nosacītajā svētku gājienā, kas bija ļoti skaists un sirsnīgs, man neizprotamu iemeslu dēļ nepiedalījās neviens no deju svētku mākslinieciskajiem vadītājiem, tāpēc man ir dīvaina sajūta," neslēpj leģendārā horeogrāfe un pedagoģe, tautas deju ansambļa “Zelta sietiņš” dibinātāja un vadītāja, daudzu deju svētku virsvadītāja Baiba Šteina, kura ar Dziesmu un deju svētkiem cieši saistīta kopš 1955. gada. Kopumā Baibas Šteinas mūžā bijuši 25 dziesmu un deju svētki – gan skolēnu, gan pieaugušo.

"Vai tos sauksim par svētkiem vai nesauksim? Es tos uzskatu par svētkiem, bet savādākiem, īpatnējiem, un

gan saviem pedagogiem gan dejotājiem saku: "Mīļie, tie ir vienreizēji! Tādu svētku vairs nebūs nekad! Jūs būsiet tā paaudze, kas būs pieredzējusi kaut ko unikālu."

Vai tas ir slikti vai labi – tas cits jautājums, bet mēs tos esam novadījuši godam, jo bija skolas, kas tiem gatavojās četrus un pat piecus gadus, un tad nepielikt šiem svētkiem punktu būtu vienkārši noziegums," ir pārliecināta Šteinas kundze.

Viņa uzsver: "Bērnam ir svarīgi redzēt sava darba rezultātu. Bija jābūt kaut kādam punktam, jo nevar strādāt, strādāt un tad izčākstēt… Atcerēsimies šos svētkus un domāsim par nākošajiem. Un, domājot par nākošajiem, gribas sacīt, ka tiem vajadzētu būt vairāk bērnišķīgiem.

Protams, saule var vīties un gadskārtas var mīties, bet šīs lielās kategorijas – zīmes un ornamenti – viss tas ir labi, bet vairāk vajadzētu būt bērnu pasaulei, vairāk vajadzētu vērsties latviešu literatūras klasikas virzienā.

Mums ir "Annele" un mums ir "Boņuks"… Tā bagātība, kas ir Plūdonī, Fricī Bārdā. Plūdonim gandrīz katrs dzejolītis ir deja.

Cik jaunu elementu ienest deju svētkos? Varbūt, ka var, bet varbūt veidot to kā atsevišķu bloku, nevis bāzt starp latviskajiem blokiem, jo tas nojauc to plūdumu.

Par to vajadzētu sākt domāt jau rīt, jo cik tad ir atlicis līdz nākamajiem svētkiem? Lai tie izdodas, lai tie ir latviski un lai tie patīk visiem!"

Šoreiz virsdiriģents Arvīds Platpers savā stāstījumā aizved mūs uz 2005. un 2010. gadu, kad notika IX un X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Šajos svētkos viņš bija arī Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs.

Šoreiz "Svētku lādē" Teiksmas Jansones stāsts par koncertkoklēm un to saistību ar Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem.

Šodien latvieši, lai stiprinātu latviskumu, kā arī apliecinātu un nodotu nākamajām paaudzēm piederības sajūtu Latvijai, svin tradicionālos svētkus - Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus. Tad labprāt ne tikai klausās un dzied latviešu tautasdziesmas, bet arī apgūst kokles spēli.

Dziesmu svētkos, kas tiek uztverti kā tautas svētki, kokļu klātbūtne ir visnotaļ piederīga, par ko liecina kupli apmeklētie kokļu mūzikas koncerti.

Bet tā tas nav bijis vienmēr, tādēļ lūkojam uzzināt, kā kokles un koklētāju ansambļi nonākuši līdz savam, tikai koklēm veltītam Kokļu mūzikas koncertam.

Attieksme par kokļu dalību Dziesmu svētkos ir bijusi neviennozīmīga. Pirmo reizi Dziesmu svētkos kokles ieskanējās 1970. gadā. Apmēram 30 koklētājas apvienojās kopā ansamblī un uzstājās deju koncertā Daugavas stadionā.

Otrreiz kokles piedalījās 1973. gadā, kad notika simtgades Dziesmu svētki, kuros, neskatoties uz to, ka tie bija pieaugušo dziesmu svētki, piedalījās arī mūzikas skolu koklētāju ansambļi. No šī gada Dziesmu svētku norisēs ienāca Tautas mūzikas koncerts. Trešo reizi svētkos koklētāju ansambļi piedalījās 1977. gadā - nu jau par tradīciju kļuvušajā Tautas mūzikas koncertā, kas daudzus turpmākos gadus notika Latvijas Valsts universitātes (tagad - Latvijas Universitāte) Lielajā aulā. Ceturtā reize, kad Dziesmu svētkos skan kokle, ir IV Skolēnu dziesmu un deju svētki. Tādēļ turpmāk runāsim tikai par skolēnu dziesmu svētkiem, kaut arī tie paši mūzikas skolu bērni piedalījās gan Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, gan Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Kā tad svētkos parādījās kokles? Pirmkārt, tās skanēja Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē, diemžēl iepludinātas kopējā skanējumā ar koriem un pūtēju orķestriem. Tas bija 1979., 1984. un arī 2000. gadā. 1995. gada svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē - kā koklētāju ansambļa priekšnesums koru uznākšanas laikā. 

Vairāk kokles skanējumu varēja dzirdēt, kad kā dalībnieces Tautas mūzikas koncertā uzstājās ar ansambļa solo priekšnesumiem 2005. un 2010. gadā. No 2015. gada tieši koncertkoklēm ir savs Kokļu mūzikas koncerts.

Padomju gados Latvijā bija ļoti izvērsts arodskolu tīkls, ko sauca par darba rezervēm. Arī par profesionāli tehnisko skolu sistēmu, kas ilgus gadus Jāņa Brodeļa vadībā bija viena no labākajām visā Padomju Savienībā. Profesionāli tehniskās skolas piedāvāja plašas un daudzveidīgas ārpusklases nodarbību iespējas. Jānis Brodelis uzskatīja, ka jauniešiem ne tikai jāapgūst amata prasmes, bet arī kaut kas no daiļajām mākslām. Katrā profesionāli tehniskajā skolā bija savs koris, dažādi deju kolektīvi, pūtēju orķestri, arī folkloras kopas un koklētāju ansambļi. Katru gadu maijā notika divi koncerti toreizējā Latvijas PSR Operas un baleta teātrī. 

Jāņa Brodeļa mērķis bija, lai katrs audzēknis nokļūtu Operā. Viņa vārdi - katrā audzēknī ir kāds talants, un, ja nav, tad jau nu sist bundziņas var iemācīties...

70. gadu beigās viņa uzmanības lokā nonāca kokles. Viņš vēlējās, lai meitenes mācītos tās spēlēt. Jānis Brodelis gādāja, lai būtu instrumenti. Bija iespēja par lētu naudu Lietuvā nopirkt kankles-kokles hibrīdinstrumentu, kas kopš 1973. gada ienāca Latvijā, jo bija problēmas ar meistariem, kas izgatavotu latviešu kokles. Šuva tērpus, algoja vadītājus.

Viņš bija pārņemts ar kvantitāti - lai koklētāju būtu daudz, lai viņi spēlētu Dziesmu svētkos Lielajā estrādē. Tā laika programmiņas neatšifrē, kādi ansambļi, no kādām skolām, kas ir tie cilvēki, kas vada šīs meitenes. Un visa informācija slēpjas zem vārdiem "Apvienotais koklētāju ansamblis". 70. gadu beigās starp vadītājiem bija Aloizijs Jūsmiņš (34. profesionāli tehniskajā skolā), Mirdza Tetere Gulbenē, Ieva Putniņa Cēsīs, Anita Vanaga Rīgā, 26. profesionāli tehniskajā skolā.

 

Protams, kvalitāte tika uzlabota ar palīgiem no mūzikas skolām, piemēram, Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēknēm, kā arī koklētāju ansambli "Teiksma". Šis ansamblis oficiāli skaitījās pie Profesionāli tehniskās izglītības kultūras nama. Tādēļ pilnīgi obligāti vajadzēja palīdzēt stutēt. Tāpat kā Gido Kokara "Dailei", kas arī bija pie šīs sistēmas, vajadzēja dziedāt ar arodskolu koriem, bet, lai nu kā tas arī nebūtu, arodskolnieki uznāca uz Mežaparka Lielās estrādes un sniedza savu priekšnesumu.

Šoreiz "Svētku lādē" Līga Celma-Kursiete stāsta par IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem 2005. gadā, kad viņa jau kā Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora "Spīgo" mākslinieciskā vadītāja aizveda savu kori līdz skates finālam un... ieguva Lielo balvu!

"Piedalījos arī 2000. gada svētkos, bet tad vēl biju tikai kormeistare un Lienas Celmas mācekle, kura nesen pieņemta darbā pēc Mūzikas pedagoģijas nodaļas absolvēšanas," atceras diriģente. "Tomēr arī kā māceklei man tika ļoti daudz uzticēts - bija jādiriģē obligātā dziesma, jādzied solo un, nenoliedzami, tas mani ļoti norūdīja un palīdzēja manā profesionālajā izaugsmē.

Bet 2005. gada svētki ir absolūti īpaši manā atmiņu plejādē, jo tik daudz kas notika pirmo reizi.

Pirmo reizi es gāju kā kolektīva mākslinieciskā vadītāja. Pirmo reizi mēs arī gājām ar nosaukumu "Spīgo", un tas plaši izskanēja Latvijā - jo laikposmā starp 2000. un 2005. gadu Jelgavas 4. vidusskolas kolektīviem tika doti vārdi ar sakni "spīg-". Un pirmo reizi mēs izcīnījām Lielo balvu, jo līdz tam tā netika nodefinēta un piešķirta.

Un vēl interesanti, ka mēs arī nokļuvām pieņemšanā pie toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Rīgas pilī. Pavisam kopā, ja nemaldos, tur bija trīs kori, un mūsu vietā bija jābūt citam korim, bet, tā kā mēs uzvarējām, tikai to vēl paši nezinājām - varbūt tikai nojautām no šī uzaicinājuma - šie kori veikli tika apmainīti, un cita kora vietā pie prezidentes nonācām tieši mēs.

Pieņemšana Rīgas pilī bija ļoti satraucošs notikums gan bērniem, gan, domāju, arī mums, pieaugušajiem - apsardze, pārbaudīšana un miesassargi ar vadiņiem pie ausīm... 

Mums arī nedaudz parādīja pili - ne visu, jo daudzas telpas vēl bija rekonstrukcijā. Mūs pacienāja ar brīnišķīgām kanapē maizītēm - arī tas kora meitenēm bija kas ļoti īpašs un satraucošs. Vēl atceros, ka man toreiz palūdza nodiriģēt kādu no a cappella dziesmām, kas tajā brīdī bija repertuārā, un izjutu ļoti lielu diskomfortu, jo bija jādzied pils pagalmā un ļoti švaki skanēja... Tas kārtējo reizi apliecina to, cik ļoti grūti bērniem ir dziedāt ārā, kaut arī tie skaitījās labākie kori. Ja pieaudzis cilvēks uz elpas vēl kaut cik izklausās ārtelpās, tad bērnam tas ir teju neiespējami."

Diriģente arī neslēpj, ka kora mākslinieciskās vadītājas nosaukums viņai klēpī gluži vis nav iekritis: "2004. gadā biju jau kori aizvedusi uz koru konkursu Pērnavā, kur mums ļoti labi veicās - mēs uzvarējām. Ceļš uz turieni nemaz nebija tik vienkāršs, jo nekas tāds pirms tam nebija darīts. Bija jāpārliecina vecāki, ka vajadzīga dalības maksa un ka mēs gluži vis nebraucam ekskursijā, bet bērniem šī būs ļoti noderīga pieredze. Ar katru reizi tas, protams, kļuva vieglāk, arī pilsēta mūs atbalstīja.

2005. gadā tieši pirms svētkiem bijām Tamperē, kur mums arī labi veicās - izcīnījām divas zelta medaļas. Tā ka Dziesmu svētku fināla skatē mēs jau bijām ļoti gatavas un jau konkursos rūdītas.

Atceros, uznācām ar manu "Saucēju dziesmu" kā ievadu, kur ir tāda sasaukšanās pāri zālei, un meitenes ļoti pārliecinoši spēja sevi parādīt. Varbūt no vienas puses var teikt - tā bija tāda iesācēju veiksme, bet no otras puses - man vienmēr no pašiem pirmsākumiem bijis ļoti svarīgi, lai vizuāli šie priekšnesumi būtu interesanti un artistiski, un ar to mēs tajā laikā izcēlāmies citu vidū."

Gadu vēlāk Līga Celma-Kursiete aizbraukusi studēt kompozīciju uz Nīderlandi. "Atceros, rādīju saviem kursabiedriem fotogrāfijas no skates - sak', jūs redzat, cik meitenes ir skaistas, jūs redzat, cik viņas dzīvīgas?

Bet toreiz, kad svētkos Raimonds Pauls paziņoja, ka esam ieguvušas Lielo balvu, abas ar mammu nācām, koris skandēja no augšas "Spīgo, Spīgo" - tie bija eiforiski mirkļi...

Bet viskošākā odziņa bija mammas cepure - man nav ne jausmas, kur viņa tādu bija atradusi, tādu lielu rozā cepuri, kas saskaņojās ar viņas rozā rozi pie kostīma. Bet paziņas man ir stāstījuši - kad ieraudzījuši viņu televizora ekrānā, tad noelsušies vien."