TELOS sarunas

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par Rietumu un islāma mijiedarbību, reaģējot uz neseno uzbrukumu indiešu izcelsmes britu rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš jau vairāk kā 30 gadus spiests slēpties sava romāna “Sātaniskās vārsmas” dēļ. Sarunas iesākumā Lācis un Zvaigzne raksturo, kas īsti ir islāms un mēģina noskaidrot, vai islāms ir atsevišķa patstāvīga reliģija vai tikai atvasināta sekta. Irbe konstatē, ka Rietumu attieksme pret islāmu dažādos laikos ir bijuši atšķirīga, Lācis apgalvo, ka Romas katoļu Baznīca pēdējā pusgadsimta laikā kļuvusi labvēlīgāka pret islāmu vienotas frontes pret sekulārismu dēļ, savukārt Zvaigzne iezīmē garo mijiedarbības vēsturi, sākot ar ātro islāma ekspansiju, antīkā mantojuma apgūšanu līdz Krusta kariem un osmaņu impērijai, piekrītot Normana Deivisa tēzei, ka islāma un kristietības sadursme telpiski un idejiski ir definējusi Eiropas un eiropeiskuma robežas kā tādas. Raksturojot mūsdienu situāciju, Lācis un Zvaigzne pie pastiprinātas islāma nesenās klātbūtnes Eiropā vaino vecās Eiropas koloniālās impērijas. Irbe noraida islamofobiju kā jēdzienu, bet Lācis problēmu redz radikālajā sekulārismā, kurš nav savietojams ne tikai ar islāmu, bet arī tradicionālo kristietību. Zvaigzne izdala trīs valdošos skatījumus uz reliģiju – liberālo, kreiso un reliģiozo – un Irbe brīnās par šķietami neiespējamo kreiso un islāma sadarbību cīņā pret Rietumu mantojumu. Meklējot risinājumus, Lācis piedāvā atteikties no konstitucionālās neitralitātes reliģijas jautājumos, Zvaigzne aicina domāt par sarkanajām līnijām un dziļāk izprast reliģiozitāti kā veselumā nodzīvotu dzīvi, savukārt Irbe iezīmē atšķirību starp zaimošanu kristietību un islāmā, kur starp abiem atšķiras gan izpratne par svētākajām lietām, gan par cilvēka grēcīgo, nepilnīgo dabu. 

Literatūra: 

Salmans Rušdi, Sātaniskās vārsmas, tulk. Ingūna Beķere, Rīga: Atēna, 2009. 

Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu "Nekad neatlaid mani", kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”. Irbe raksturo grāmatas klasisko stilu, tajā tēloto modernās medicīnas utilitāro loģiku, kas nodarbojas ar profesionālu aprūpi uz veselu cilvēku sakropļošanas rēķina, un norāda, ka pat grāmatas recenzenti ļāvās Išiguro atspoguļotās jaunrunas spēkam un romāna apskatos neviļus lietoja klonu domāšanas kategorijas. Lācis savukārt izceļ grāmatā teicami tēloto prāta nebeidzamā pašapmāna potenciālu, kā arī britu Apgaismības mantojumu ar Lielbritānijai īpaši raksturīgo tradicionālā un modernā saspēli, kas klonu speciālajā izglītībā Rietumu kanonu pārtulko emancipācijas un individuālisma kategorijās. Lai gan Lācis romānam pārmet morālās izejas trūkumu, Irbe uzsver, ka pat ļoti izkropļotās sabiedrībās morālās apziņas dzirksts neizzūd. 

Literatūra: Kazuo Ishiguro, Never Let Me Go, London: Faber&Faber, 2005. 

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību. Rudevskis nošķir žēlsirdību un taisnīgumu, uzrāda Bībeles nekonsevenci šajā jautājumā, un mēģina pierādīt, ka augļošanas aizlieguma tradicionālais filozofiskais pamatojums balstās nepilnīgā ekonomiskajā teorijā, jo antīkie nepazina laika preferences faktoru, nesaprata, ka nauda var būt auglīga un jauca lietu ontoloģisko un ekonomisko vērtību. Savukārt Irbe izklāsta plašāku augļošanas aizlieguma pamatojumu antīkajā un pirmskristīgajā filozofijā, atgādinot, ka 2008. gada ekonomiskā krīze balstījās dzīvošanā uz reāli nepastāvošas jeb aizņemtas bagātības pamata, kā arī mēģinot iedziļināties iemeslos, kāpēc J*hve kopienas saliedētības un solidaritātes vārdā aizliedza augļošanu. Lācis uzsver Akvīnas Toma piemēru, ka augļotājs pārdod vīnu un vīna dzeršanu kā divas atsevišķas lietas, atgādina, ka laiku nevar pārdot, tāpēc Lācim sirdsapziņa un taisnīguma izjūta nekādos apstākļos neļautu aizdot naudu uz procentiem. Saruna pievēršas pļaujmašīnu, pildspalvu un mēslu objektīvajai vērtībai vai tās trūkumam, noslēdzot ar Lāča domu, ka augļošana rada tādu sabiedrību, kura savaldībai, pacietībai un krāšanai nav liela loma, savukārt Rudevskis aicina iztēloties sabiedrību, kurā bez aizņēmumiem vairs nevarētu atļauties izglītību, mājokli un citus civilizācijas labumus. 

Literatūra: 

Juris Rudevskis, "Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē", Telos: https://telos.lv/laika-preferences-faktors, 

Pāvests XVI, Vix Pervenit: https://www.papalencyclicals.net/ben14/b14vixpe.htm, 

Aristotels, Valstslietu pamati: https://telos.lv/valstslietu-pamati. 

Kāda mūsdienu uzņēmēja un investora skaidrojums, kas ir augļošana un kāpēc senais aizliegums, viņaprāt, ir pamatots: https://www.amazon.com/Usury-Frequently-Asked-Questions-Zippy/dp/1544688873/ref=sr_1_1?keywords=zippy+usury&qid=1664301151&sr=8-1  

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma. Irbe jautā par amerikāņu libertāriešu attiecībām ar austriešu skolu, uz ko Rudevskis norāda, ka lielākā daļa austriešu sekotāju ir konservatīvie vai klasiskie liberāļi, kā arī noliedz “neoliberālismu” kā jēgpilnu apzīmējumu. Tā kā Lācis šaubās, vai ekonomikas likumi un politika ir tiešām tik viegli nošķirami, Rudevskis uzsver, ka valsti nevar vadīt kā uzņēmumu un ka skolas dibinātāji noraidīja homo oeconomicus tēlu un uz peļņu skatījās ne tikai kā uz materiālu guvumu. Noslēgumā Rudevskis jautā, cik lielā mērā Romas katoļu pāvestu sociālā un ekonomiskā mācība ir doktrināli saistoša. 

Literatūra: 

Frederiks Bastiā. Redzamais un neredzamais (eseja, 1850) (Frédéric Bastiat. That Which is Seen, and That Which is Not Seen). Pilns tulkojums angļu valodā: https://fee.org/resources/that-which-is-seen-and-that-which-is-not-seen 

Henrijs Hezlits. Ekonomika vienā mācību stundā (1946) (Henry Hazlitt. Economics in One Lesson) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://fee.org/resources/economics-in-one-lesson/ 

Leonards Rīds. Es, zīmulis (eseja, 1958) (Leonard E. Read. I, Pencil). Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://fee.org/resources/i-pencil/ 

Tomass E. Vudss, jaunākais. Baznīca un tirgus: brīvas ekonomikas aizstāvība no katoliskā viedokļa (2015, otrais labotais izdevums) (Thomas E. Woods, Jr. The Church and the Market: A Catholic Defense of the Free Economy. Revised edition. Lexington Books, 2015, 274 pages). 

Šons Ritenauers. Lasot Mīzesu (2016) (Shawn Ritenour. The Mises Reader) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://mises.org/library/mises-reader 

Pērs Bīlunds. Kā domāt par ekonomiku: ābece (2022) (Per Bylund. How to Think About the Economy: a Primer) Pilns teksts angļu valodā lejuplādējams šeit: https://mises.org/library/how-think-about-economy-primer 

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu "Eksternalizācijas sabiedrība" un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu "Par nemieru labklājībā". Saruna par to, ka pat sociālās valsts sagādāta komforta milzīgās izmaksas galu galā tiek uzveltas uz citu pleciem, piemēram, upurējot Grieķijas ekonomiku uz Vācijas valūtas stabilitātes altāra, vai sociālo darbu padarot par lētā darbaspēka ekspluatācijas vietu; ka pieaugot labklājības nodrošinātības paredzamībai, sabiedrībā vairojas nemiers, jo atpūta tiek padarīta par performanci; kā arī cilvēka laimei nepieciešamo risku, spontanitāti un paļāvību.

Literatūra: 

Stephan Lessenich. Neben uns die Sintflut. Die Externalisierungsgesellschaft und ihr Preis. Hanser: Berlin, 2016.

Gernot Böhme, Rebecca Böhme. Über das Unbehagen im Wohlstand. Suhrkamp: Berlin, 2021. 

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Uz pieaugošā Eiropas lauksaimnieku protestu fona Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Mišela Velbeka romānu "Serotonīns" - grāmatu, kurā trāpīgi kritizēta Eiropas Savienības industrializētās lauksaimniecības politika un pravietota "dzelteno vestu" kustība. Lācis uzsver divu, viņaprāt, galveno grāmatas tēmu - mīlestības un lauksaimniecības - dziļo saistību, jo bez savstarpēji uzupurējošās mīlestības saitēm nav iespējama stipra laulība kā ģimenes lauksaimniecības pamats, savukārt Irbe salīdzina romāna vēstījumu ar Andreja Zvjaginceva filmu "Leviatāns", kurā arī tiek meklēts vispārējās puves cēlonis. Sarunas nobeigumā abi pievēršas konservatīvo vērtību paradoksam: lai nodrošinātu nacionālās tautsaimniecības aizsardzību, nepieciešama masīva valsts iejaukšanās saimnieciskajā dzīvē, kas galu galā nozīmē arī iejaukšanos privātajā dzīvē - un galu galā nav savietojama ar konservatīvo uzsvaru uz pašpietiekamību.

Literatūra: Mišels Velbeks, Serotonīns, no franču valodas tulkojis Dens Dimiņš, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022. 

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Telos.lv sarunājas ar LU filozofijas docenti Aiju Priedīti-Kleinhofu par politiskās nācijas saistību ar etnicitāti un dažādām nacionālisma teorijām. Lācis jautā, kāpēc politisko nāciju vērtē pozitīvi, bet etnisko nacionālismu nosoda, uz ko Priedīte-Kleinhofa atbild ar Entonija Smita tēzi: "Katrā nacionālismā ir gan pilsoniskais, gan etniskais elements.” Irbe savukārt skaidro etnicitāti kā esenciālu kategoriju, no kuras izriet gan tautu politiskās pašnoteikšanās tiesības, gan ius sanguinis, kā arī iemeslus, kāpēc etniskais esenciālisms mūsdienās ir tik nepieņemams. Lācis jautā, cik patiesa ir modernistu tēze, ka tautība ir salīdzinoši nesens konstrukts, kam Priedīte-Kleinhofa pretstata etnosimbolismu, ilgā laika teoriju un atziņu, ka sabiedrības elite var darboties tikai tautas kultūras kontekstā, kas neļauj pārcirst nācijas vēsturisko nabassaiti ar etnosu. Sarunas otrajā daļā Priedīte-Kleinhofa pievēršas Satversmes formulējumiem, demogrāfiskajai politikai un multikulturālismam, bet noslēgumā visi mēģina saprast, kas ir "dažādu tautību latvieši".

Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par 20. gs. vadošajām sociālantropoloģiskajām teorijām, kas veidoja priekšstatu par ekonomiku pirmsindustriālajā laikmetā. Kā piemēru izvēloties seno Atēnu tautsaimniecību, Irbe uzsver Karla Polaņji un Mozesa Finlija "primitīvās ekonomikas" vīzijas nesakritību ar vēsturiskajiem datiem, uzsverot, ka Atēnas līdzinājās mūsdienu Londonai, nevis Papua Jaungvinejai, savukārt Lācis aizstāv Polaņji priekšstatu par modernitāti kā lielo lūzuma punktu, kas saimniecisko aprēķinu atdalījusi no morāles. Abi apskata arī paražu, reliģijas, goda un kauna, kā arī luksusa preču un ērtību nošķīrumu, sarunas nobeigumā kritizējot Kārli Marksu un mūsdienu filozofus.

Literatūra: 

Karl Polanyi, Origins of our Time. The Great Transformation, New York: Farrar and Rhinehart, 1944. 

Moses Finley, The Ancient Economy, Berkeley and Los Angeles: University of California Press, 1973. 

Ja  gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai   pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr. iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā. Lācis vaicā, vai likuma skatījumā baznīca ir uzskatāma par parastu nevalstisko organizāciju, savukārt Irbe atgādina, ka kristieši arī ir daļa no Satversmē noteiktās Latvijas tautas kā suverēna.

Literatūra: 

Ringolds Balodis, 99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Sag. autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 319.-343. lpp. Skat. http://blogi.lu.lv/tzpi/files/2016/07/99_PANTS.pdf

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai  pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievēršanos kristietībai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver Augustīna atklāšanu filozofijas fakultātē un LU Teoloģijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticības psiholoģizēšanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamību, cilvēktiesību humānisma nesakarīgumu un paaugstināšanos pār Dievu. Krišjānis ar Arti jautājumā par cilvēku dumpošanos aizstāv voluntārismu, bet Agnese pārstāv kognitīvismu, bet noslēgumā visi piekrīt krustam un grēksūdzei kā spēcīgākajiem apoloģētikas instrumentiem. 

Atsauces: 

"Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties." (Rom. 1:18-20). 

Augustīns, Atzīšanās, tulk. Laura Hansone, Rīga: Liepnieks&Rītups, 2008. 

Cornelius van Til, The Defense of the Faith, Philadelphia: The Presbyterian and Reformed Publishing Company, 1955. 

Ja gribat šo un citas aplādes klausīties savā telefonā, ceļojot vai pārvietojoties, mājas darbus darot vai strādājot, piesakieties Telos aplādēm kādā no šīm vietnēm: Spotify vai Google podcasts.

Ierakstīts studijā "Ambona".