Ap dzejnieka Gaiķa Māra vārdu savijušās dažādas leģendas: viņa ceļojumi pa Balkāniem un Grieķiju vienatnē, interese par baznīcas vēsturi un ikonogrāfiju. Šobrīd Gaiķu Māris ir dārznieks, sastopams Vērmanes dārzā ar ķerru vai lāpstu, nu jau gandrīz desmit gadus vasarās viņš paliek Rīgā. Taču viņa nesenākajā dzejoļu krājumā “Traka lapsa pār ceļu”, kas šogad tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvas īsajam sarakstam, lielākoties ir dzejoļi, kas tapuši vēl ceļotāja laikos.

Dzejnieks Gaiķu Māris, viņa trešais dzejas krājums “Traka lapsa pār ceļu”, šopavasar iekļuva Latvija Literatūras gada balvas īsajā sarakstā, un tas nemaz nav maz,  būt vienam no četriem pagājušā gada labākajiem dzejniekiem, vismaz  Laligabas žūrijas atzinumā.

Varētu turpināt minēt, ka, iespējams, žūrijas vēlmi izcelt Gaiķu Māra dzejas krājuma iznākšanu veicināja arī fakts, ka Gaiķu Mārim grāmatas neiznāk bieži. Dzejā viņš debitēja 2006. gadā ar krājumu “Mugursoma”, togad viņš ieguva Latvijas Literatūras gada balvu par labāko debiju, nākamais krājums “Gribu ēst” sekoja 2011. gadā, līdz nupat iznākušajam – “Traka lapsa pār ceļu” – bija jāpagaida 12 gadi.

Gaiķu Māris pats saka, ka šī krājuma nodaļas viņš vēlētos vēl turpināt, taču neglabāt šos dzejoļus ilgāk datorā vai atsevišķās publikācijās periodikā, Māri pierunājis draugs, novadnieks un izdevējs Valters Dakša.