Premjers ir pagarinājis jau iepriekš noteikto moratoriju lielo un dārgo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iepirkumiem, sākotnēji paredzētajā laikā – 30 dienās nav bijis iespējams visu izvērtēt. Ierobežojums attiecas uz iepirkumiem virs 140 tūkstošiem eiro. Ko tas praksē nozīmē un ko galu galā tiek mēģināts paveikt, par to spriežam Krustpunktā.

Skaidro un analizē Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs Artis Lapiņš, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas vadītāja Signe Bāliņa un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Gatis Ozols.

Ir kāds koncerts, kur īpaša vieta ir čellam un pie tam ļoti daudziem čelliem, jo tas būs ne tikai čellu tikai koncertus, bet arī čellu salidojums un dažādu paaudžu čellistu salidojums. 1. augustā Dzintaru koncertzālē skatītājus sagaida viens no šīs vasaras iespaidīgākajiem muzikālajiem notikumiem – "Melo-M Mega orķestra koncerts", kurā uz vienas skatuves muzicēs 130 čellisti no visas Latvijas. 

Kā izaudzināt jaunus mūziķus, kurus interesē kāds konkrēts instruments? Čellam ir paveicies gan ar festivālu "Čello Cēsis", gan čellu lielkoncertu. Tiekamies ar ar čellistu un komponistu Kārli Auzānu un jauno čellistu Robertu Kalniņu.

Zīmējums varētu būt visvienkāršākais un vissarežģītākais vizuālās mākslas veids. Mācību uzdevums, stāsts, vēstījuma un brīva telpa domāšanai. Par zīmējumu kā daudzveidīgu mediju ar bagātu tradīciju un atvērtu telpu domāšanai vēstīs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izstāde „Iemiesotā doma”. Kultūras rondo tiekamies ar izstādes veidotājiem – kuratori Maiju Kurševu, kā arī māksliniecēm Daci Džeriņu un Luīzi Rukšāni. 

No 18. jūlija līdz 8. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē norisināsies vērienīga zīmējumu izstāde “Iemiesotā doma”. Tas būs Latvijā pirmais šāda mēroga tieši zīmējumam veltītais pārskats, kas atklās šī medija daudzveidību un vēsturisko attīstību Latvijā no 18. līdz 21. gadsimtam.

Zīmējums ir izpausmes forma un mākslinieka domāšanas instruments, kas vizualizē individuālu pasaules redzējumu. Izstādes mērķis ir izgaismot zīmēšanas un domāšanas attiecības, uzlūkojot zīmēšanu kā pašpietiekamu mākslas līdzekli un specifisku domāšanas veidu, akcentējot zīmējuma spēju paust un raisīt pārdzīvojumu un ļaujot skatītājam pietuvoties mākslinieka radošajam procesam.

Ekspozīcijā iekļauti autori no dažādām paaudzēm, kuru praksē zīmējumam ir būtiska loma: sākot ar Johanu Kristofu Broci, latviešu mākslas klasiķiem un laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un noslēdzot ar 20. gadsimta 90. gados dzimušajiem māksliniekiem, kā arī ietverot trimdu un diasporu – kopā 94 personības ar vairāk nekā 300 darbiem.

Savukārt no 25. jūlija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma izstāde “Laikmetīgais zīmējums: Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram”. Izrādās, ka ir kāds darbs, kas saista abas šīs izstādes. Tas būs Vijas Celmiņas zīmējums no Pompidū mākslas centra kolekcijas, kas uz Rīgu atceļojis kopā ar Pompidū centra ekspozīciju, bet aplūkojams būs izstādē "iemiesotā doma".

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

"Dažos aspektos ausainā pūce atšķiras no tā, kas ir mūsu klasiskais priekšstats par pūcēm. Bet tas, kas viņai atbilst mūsu klasiskajam priekšstatam par pūcēm, ir ūjināšana," stāsta Viesturs Ķerus. "Bet ausainās pūces ūjināšana ir ļoti klusa. To nevar dzirdēt vairāk par dažiem simtiem metru attālumā. Tas, ko var vislabāk dzirdēt, ir ausainās pūces mazuļu balsis, ko mēs dzirdam jūnijā un jūlijā. Tā ir tāda kārtīga īdēšana, kas varbūt vecākiem krīt uz nerviem, bet ornitologiem ļauj ļoti labi konstatēt ausaino pūču klātbūtni."

"Ja runājam par to, kas kopīgs un atšķirīgs ausainai pūcei ar mūsu klišejiskajiem priekšstatiem par pūci, tad tās ir ausainās pūces austiņas. Ja mēs zīmētu pūci, tad noteikti uzzīmētu tādu ausu pušķīti, kas viņai arī vārdā," turpina Viesturs Ķerus. "Bet šie ausu pušķīši nav ausis. Ausu pušķīši tiek reizēm izmantoti, cik var noprast, savstarpējā komunikācijā. Varbūt reizēm tiek izmantoti, lai maskētos, lai vairāk izskatītos ne pēc pūces."

Ausainās pūces ķermenis ir brūnmelni raibs un viņai ir oranžas acis. Cilvēki ausaino pūci mēdz sajaukt ar ūpi, kurš arī ir ar melnraibu spalvojumu, oranžām acīm un ausu pušķīšiem. 

"Svarīgi paturēt prātā, ka ūpis ir pilnīgi citas svara kategorijas dzīvnieks. Ja ausainā pūce ir nedaudz mazāka par vārnu, tad ūpis ir lielākā no Eiropas pūcēm, un viņš ir lielāks nekā mazais ērglis," norāda Viesturs Ķerus.

Atšķirībā no citām pūcēm ausainā pūce dzīvo mežmalā un ligzdo vecās vārnu ligzdās, nevis dobumos.

Diemžēl kopumā ausainai pūcei Latvijā neklājas ļoti labi, viņa ir nokļuvusi arī apdraudēto sugu sarakstā jeb Latvijas Sarkanajā grāmatā. 

Zirgs vēl pirms simts gadiem bija draugs, palīgs un acu raugs daudziem laukos dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bez tiem nebija iespēja ne pārvietoties, ne apstrādāt laukus, ne izdarīt jebkādus citus smagus lauka darbus. Tā kā zirgs bija vērtīgs resurss, netrūka arī to, kas kāroja zirgu iegūt vieglā ceļā, tos zogot. Zirgu zagļi bija grūti apakarojama sērga 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē. Kas bija slavēnākie zirgu zagļi, kā tos apkaroja un kādus sodus piesprieda zirgu zagļiem?

Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēsturnieks un etnogrāfs Uģis Niedre un vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas padomes loceklis un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš.

"Zirgam pirms simts un vairāk gadiem bija ļoti plaša nozīmē. Viena lieta ir lauksaimniecība, bet noteikti tas ir transports kā tāds, tā ir arī militārā joma. Zirgu pasēs es esmu arī kaut kur pamanījis, ka arī, tāpat kā vīrietim ierakstīju, vai derīgas karaklausībai, tad arī zirgam ierakstīja, vai zirgs ir derīgs karaklausībai. Tam bija milzīga nozīme," atklāj Gatis Krūmiņš. 

Bet lielais zirgu skaits radījis arī sarežģījumus, īpaši pilsētā, jo zirgi rada arī mēslus, kuri ir kaut kur jāliek. Jau tajā laikā zinātniekus aicināja meklēt risinājumus, ko darīt ar zirgu mēsliem. 

"Zirgs arī bija kā statistikas elements, kas arī parādīja attīstību, turību. Viens no tiem pamatojumiem, kāpēc īpaša situācija ātri uzlabojas Latgalē, ir tieši zirgu skaita pieaugums. Tā ir kā luksusa prece. Un interesanti, kad īstenoja Agrāro reformu, tur bija pieejami dažādi kredīti. Viens no tiem bija zirgu iegādei un tos izķēra pirmos," turpina Gatis Krūmiņš. "Esmu lasījis, ka kādreiz arī vienam otram kalpa zēnam zirgs bija pirmā prioritāte. Tagad arī mēs redzam, ka ir viena otra daudzdzīvokļu māja, dzīvoklis ir noplucis, bet ļoti smalka mašīna pie durvīm. Cilvēka domāšana nav mainījusies. Arī toreiz bija viens otrs, kuram tas zirgs bija augstākā prioritāte.

(..) Cenas arī bija ievērojamas. Tajā brīdī, kad rocība pieauga 30. gadu otrā pusē, gadatirgū labu zirgu zem 800 latiem nevarēja nopirkt. Ja mēs skatāmies, cik ilvēki pelnīja laukos, tad alga puisim bija kādi 50 lati mēnesī, tātad 500 latu gadā. Luksusa zirgs maksāja pusotru tūkstoti latu. Tā ir trīs gadu alga. Tas arī skaidro, kāpēc zirgus zaga."

Runājot par cenu, Uģis Niedre atklāj, ka 19. gadsimta vidū labs zirgs maksāja 50 rubļu, bet pūru labības, labus rudzus, zemnieks varēja pārdot par 2,5 - 3 rubļiem.

Turpinām iepazīstināt ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ekspozīcijas "Straumējot laiku" sadaļām. Šoreiz par kārtu sabiedrību un to, cik muižnieku un zemnieku dzīves bija cieši saistītas – ne tikai zemnieki bija atkarīgi no muižniekiem, bet arī otrādi.

Soli pa solim raidījumā stāstām par šo ekspozīciju, kurā līdz ar 5. sadaļu nonākam plašā telpā, bet laikā ziņā esam piestājuši 18. gadsimtā. Gan šis posms, gan arī 19. gadsimta sākums vēstī par muižnieku un zemnieku, kuri, būdami no dažādām kārtām, patiešām abi bija vienā laivā, jo viņi bija atkarīgi viens no otra. Telpu piepilda muižas kompleksa makets, un tam līdzās videoprojekcijas ar zemniekiem, kuri veic dažādus lauku darbus. Telpas tālākā plānā interjers ar galdu un iedomātu skatu pa logu, un vēl apmeklētāju pavada konkrētā perioda personību portreti un balsis.

Ar sadaļu “Dzimis savā kārtā” iepazīstina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Zvidra.

Par dažādiem sabiedrības slāņiem un birģeru tiesībām runājām jau tad, kad iepazinām pilsētu veidošanos viduslaikos, un muzeja pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva norāda, ka arī muižnieki un zemnieki nebija kaut kas viendabīgs. 

--

Vasaras vidus ir bērnu kopšanas laiks Latvijā ligzdojošajiem putniem, tostarp arī tiem, kas aktīvāki paliek tikai dienas tumšajā laikā. Par vienu šādu nakts putnu – klusu, bet ar ļoti skaļiem bērniem, stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. 

Dārzs zaļo un zied pilnā sparā, taču vai ar zāles pļaušanu pietiek? Vai šobrīd kādiem augiem nepieciešams mēslojums un kādu izvēlēties, lai palīdzētu tiem augt, nevis kaitētu? Par to un citiem aktuālajiem jūlija dārza darbiem – raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Jāņa Aldermaņa dārzniecības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne un dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska.

Šī rīta Liegas Piešiņas saruna ar rakstnieci Ramonu Indriksoni par viņas jaunāko romānu "Vidaga".

Rakstniece Ramona Indriksone interesējusies par rakstniecību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, prozas rakstīšanu atsākusi pirms gadiem vienpadsmit. Apguvusi rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes, kura par Indriksones veikumu raksta: "Pat skarbākajos autores stāstos ir klātesama intīmā patiesība, kad Ramona raksta par ikviena cilvēka pārdzīvojumu. Autore rada pasauli, notverot ikdienišķā nozīmīgo un poētisko pusi, liekot iemirdzēties pat nemanāmākajām detaļām. To var panākt tikai ar izkoptu vērību un labestīgu skatu – dominējošā šajā grāmatā ir gaišā nots."

Ramonas Indriksones stāsti publicēti dažādos periodiskajos izdevumos.("Domuzīme", "KonTEKSTS", "Jaunā Gaita", "Satori" un "Punctummagazine"). 2019. gadā iznācis viņas debijas stāstu krājums "Pāris metru zem ūdens", bet 2021. gadā – pirmais romāns "Es biju cita". 2023. gadā - "Es vedīšu tevi mājās".

Rakstnieces jaunākais romāns "Vidaga" stāsta par identitātes meklējumiem, ģimenes noslēpumiem un spēju vai nespēju piedot. Romāna centrā ir jauna sieviete, kura tikai pieaugusi uzzina patiesību par savu izcelsmi un īsto tēvu. Sarunā ar Liegu Piešiņu Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā rakstniece atklāj, kāpēc viņu interesējušas meitas un tēva attiecības, kā romānu ietekmējis patiess adopcijas stāsts un kādēļ nepiedošana spēj ietekmēt vairāku paaudžu likteņus. Romāns "Vidaga" izdots 2026. gadā un vēsta par jaunas sievietes ceļu pie sevis un dzimtas rētu dziedināšanu.

Lai gan lasītāji grāmatas nereti izvēlas pēc vāka, pati autore atzīst, ka "Vidagas" vizuālais noformējums var radīt nepareizu priekšstatu par saturu.

"Man liekas, ka lasītājs mazliet tiek maldināts. Lasītājs domā, ka tā būs viegla sieviešu lasāmviela, skaists mīlasstāsts. Bet tā nav," saka rakstniece.

Arī atsauksmēs lasītāji atzinuši, ka bibliotēkā grāmatu, iespējams, nebūtu izvēlējušies, ja iepriekš nebūtu pazīstami ar autores darbiem.

Rakstniece uzsver, ka romāna pamatā nav bieži aprakstītās mātes un meitas attiecības, bet gan meitas un tēva saikne: "Meitene nodzīvo līdz divdesmit un dažiem gadiem, nezinot, kas ir viņas īstais tēvs. Paliek tikai nojausma."

Par pamatu romānam kalpojis patiess adopcijas stāsts, ko autore savulaik noklausījusies audioierakstā. Tomēr dokumentālais materiāls kalpojis tikai kā sākumpunkts, jo literatūrā svarīgs ir arī mākslinieciskais vispārinājums.

Viens no romāna centrālajiem motīviem ir nepiedošana un tās sekas.

"Mani aizkustināja tas, ka divi cilvēki nespēj piedot viens otram, un nepiedošanas dēļ tiek sabojātas dzīves – ne viņš ir laimīgs, ne viņa, ne arī meita."

Autore atzīst, ka piedošana cilvēkam nav viegla, jo prasa pārvarēt lepnumu un paštaisnumu:

"Piedošana pieprasa augstāku ētisko dimensiju. Bet cilvēciski tas nav viegli.

Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka būtības – cik daudz viņš spēj nolikt malā savu lepnumu un paštaisnību."

Vidagas darbība risinās Cēsīs – pilsētā, kurā autore dzīvo jau vairākus gadu desmitus. Rakstot romānu, viņa izmantojusi arī dzīvē sastaptu cilvēku raksturu iezīmes.

"Es sāku domāt par cilvēkiem, kurus zinu no Cēsīm, lai nav gluži viss jāizdomā."

Īpaši spilgti veidojies Vidagas patēva tēls. Sākotnēji autore centusies pietuvoties reālam cilvēkam no adopcijas stāsta, tomēr vēlāk izvēlējusies citādu prototipu – kādu mūzikas skolotāju, kuru pazinusi deviņdesmitajos gados.

Vienlaikus rakstniece uzsver, ka literārie tēli nekad nav tieši pārnesti no reālās dzīves: "Pat ja kāds meklētu līdzības, tā nav konkrētā cilvēka dzīve."

Runājot par mīlestību un attiecībām literatūrā, Indriksone uzskata, ka

rakstnieks vienmēr kaut ko no sevis ieliek savos tēlos: "Domāju, ka no sevis nav iespējams aizbēgt."

Tomēr rakstīšana vienlaikus dod iespēju iejusties arī tādās dzīvēs un pieredzēs, kuras pašam nav nācies piedzīvot: "Man ir spēja izdzīvot to tēlu dzīvi, ko es nekad dzīvē neizdzīvošu."

Lai gan Indriksone pazīstama kā romānu autore, viņa arvien biežāk domā par atgriešanos pie īsprozas, ar kuru savulaik sākās viņas literārais ceļš.

Rakstniece atceras, ka pirmie stāsti radušies no sociālā darba pieredzes, sastopoties ar smagiem dzīvesstāstiem un sarežģītām cilvēku likteņu situācijām.

Savukārt pašlaik topošā darba pamatā ir agrāk uzrakstīts īss stāsts par jauniešiem ar īpašām vajadzībām un sociālo pakalpojumu sistēmu.

"Man šī tēma kaut ko iekšā aizkustināja. Es vēlos to izvērst daudz plašāk. Manī ir ļoti liela degsme, ka man to vajag pateikt."

Rakstniece atzīst, ka tieši iekšējā nepieciešamība – izstāstīt konkrētu stāstu – joprojām ir galvenais dzinulis rakstīšanai.