Raidījuma veidošanā piedalās Marts Ivaskis no Latvijas Ārpolitikas institūta un Tieslietu ministrijas.

Ungārijā svētdien, 12. aprīlī, norisinājās parlamentārās vēlēšanas, kuras jau tiek dēvētas par vissvarīgākajām vēlēšanām kopš demokrātijas atjaunošanas. Pēc sešpadsmit gadiem pie varas Viktors Orbāns pirmo reizi saskārās ar tādu izaicinājumu, kuru nebija spējīgs pārvarēt pat ar Krievijas un ASV lobiju.

No pirmā acu skatiena, šis nav tikai zaudējums, bet iespējams esošās sistēmas sabrukums. Kā jau redzējām arī Orbāns atzina savu sakāvi svētdienas vakarā. Bet kas tad ir Pēteris Maģars, kurš spēja paveikt to, ko neviens pirms viņa nevarēja?

Maģars ir interesants personāžs – bijušais „Fidesz” iekšējais cilvēks, kurš pārvērties par partijas galveno ienaidnieku.

Viņa ģimene bija cieši saistīta ar Ungārijas kristīgi demokrātisko eliti: māte – augsta ranga Augstākās tiesas amatpersona, vectēvs – populārs televīzijas juridiskais komentētājs, un viens no radiem – bijušais Ungārijas prezidents Ferencs Mādls. Madžars uzauga pie politikas ēdamgalda, iestājās „Fidesz”, veidoja ciešu draudzību ar tagadējo premjerministra biroja vadītāju Gergeli Guljāšu, kā arī apprecēja Juditu Vargu, tobrīd topošo Ungārijas tieslietu ministri.

Maģars „Fidesz” sistēmā nespēja virzīties uz priekšu un augšu. Viņu aprakstīja kā pārāk ambiciozu un pārāk neatkarīgu.

Tomēr 2024. gada sākumā Ungāriju satricināja skandāls — prezidente Katalina Novāka un tieslietu ministre Judita Varga atkāpās saistībā ar apžēlojuma lietu pedofila līdzdalībniekam. Šī skandāla laikā Maģars saredzēja oportūnu momentu. Viņš publiskoja slepeni ierakstītu sarunu, kurā izskanēja aizdomas par valdības iejaukšanos tiesu procesos. Šis moments kļuva par vajadzīgo rakešdegvielu straujam kāpumam līdz Ungārijas mediju virsrakstiem.

Martā Maģars organizēja protesta gājienu, kurā ieradās piecdesmit tūkstoši cilvēku, kamēr maijā jau bija reģistrēta partija "Tisza". Eiropas Parlamenta vēlēšanās "Tisza" ieguva gandrīz trīsdesmit procentus balsu, kamēr "Fidesz" saņēma zemāko rezultātu vēsturē. Un šodien no 0 līdz 137 parlamenta vietām astoņpadsmit mēnešos. Tam ir vārds: politiskais cunami.

Maģars ir pretrunīga personība arī savā nometnē. Tie, kas viņu pazīst, runā par pārmērīgu augstprātību, impulsivitāti, un partiju, kas pēc struktūras pat atgādina "Fidesz".

Proti, lojalitāte virs kompetences jeb viena cilvēka šovs. Tomēr šīs vēlēšanas ir lielākas par Maģaru. Piemēram, Zaļo partijas deputāte Timea Sabo, kura pati atteicās kandidēt, lai Tiszai atbrīvotu ceļu teica sekojošo:

"Mēs nebalsojam par Tiszu. Mēs balsojam pret „Fidesz”. Ungāri šajā brīdī nobalsotu pat par kazu, ja tā kandidētu pret Orbānu."

Viņai arī bija taisnība. Vēlēšanu diena arī uz šo norāda. Aptuveni 78 procenti no reģistrētajiem vēlētājiem piedalījās Ungārijas vēlēšanās -  tas ir augstākais rādītājs kopš Padomju sistēmas sabrukuma. Lai radītu priekšstatu, 2022. gadā vēlēšanās piedalījās tikai 63 procenti. Un tieši augstā līdzdalība, visticamāk, izšķīra rezultātu, jo sistēma pati par sevi ilgstoši strādāja par labu „Fidesz”.

Bet lai par šo vēlēšanu nozīmi uzzinātu vairāk un saprastu, vai aiz Orbāna „Fidesz” iekārtā stāv kāds nākamais personāžs, klausāmies Ištvana Hegedūsa, Ungārijas Eiropas Sabiedrības priekšsēdētāja teikto.

„Ja galvenais pretendents Peters Maģārs pirmo reizi kļūs par premjerministru, tad Ungārijā notiks reālas politiskās pārmaiņas. Un tas nozīmē, ka Ungārija un Ungārijas valdība pielāgosies Eiropas vispārējam kursam un, cerams, ka atbalstīs arī Ukrainu. Varbūt ne gluži tā, kā to dara dažas proeiropeiskākās Eiropas valstis, kas atbalsta Ukrainu, bet kopumā tā zaudēs savu prokrievisko nostāju. Noteikti tā to mainīs.

Kopumā nebūs nekādas sadarbības starp autoritāriem līderiem Eiropā, galēji labējiem līderiem un galēji labējām partijām. Un, protams, Ungārija nekļūs par sava veida īpašu trampisma bastionu Eiropas Savienībā.”

Sagaidāms, ka Orbāns opozīcijā nebūs lēns vai padevīgs. 2006. gadā, pēdējo reizi zaudējot vēlēšanās, viņš sākotnēji atzina sakāvi, tomēr ātri vien arī spēja atgūties. Orbāns politiku iznesa uz ielām, un parlamentā izmantoja katru iespējamo obstrukcijas rīku. No 2006. līdz 2010. gadam Fidesz bloķēja un aizkavēja visu iespējamo, lai diskreditētu tā brīža valdību – proti, ka tā ir vāja un nespējīga. Tagad lai arī Orbānam būs tikai 55 vietas parlamentārā, viņam vēl aizvien būs sešpadsmit gados uzceptās institucionālās saiknes. Un tās tik ātri nepazūd.

Mūziķis un performanču meistars Kaspars Rolšteins, kurš dzimis un audzis Sabilē, salīdzinājumā ar īsto Šveici, "Kurzemes Šveicei" noteikti dod priekšroku. Un aicina uz jauno velooperu "Kurzemes Šveice", sarunā stāstot par tās tapšanu, ietekmju avotiem un sadarbību ar dziedošiem un ne tik dziedošiem operas dalībniekiem. 

Žanriski šī veloopera tiek dēvēta par spiegu trilleri eksperimentālās mūzikas žanra ietvaros; tās pirmizrāde notiks 15. aprīlī "Erica Synths" mājā Ķīpsalā. 

Liene Jakovļeva: Komponists, tekstu autors, libreta autors, mūziķis – kas jums pašam no tā visa visvairāk tīk?

Kaspars Rolšteins: Es nedaudz mulstu no tādiem apzīmējumiem. Domāju, ka esmu vienkārši pierakstītājs. Vai ierakstītājs. Vai kaut kā tā. Jo tas, protams, ir plašāks jautājums – no kurienes nāk idejas, mūzika vai teksti. Manā gadījumā simtprocentīgi tie nenāk no manis, no manas iekšpuses. Man drīzāk vienmēr jācenšas strādāt ar sevi, lai nesabojātu to, kas atnāk no citurienes.

Reiz kaut kur dzirdēju vai lasīju jūsu teikto par sevi – ka esat tāda kā antena.

Es laikam tajā brīdī šausmīgi lielījos… Tādā gadījumā esmu ļoti sabojāta antena. (Smejas.) Ir daudz cilvēku, kam noteikti tās antenas ir labākas. Kam pašiem jau viss ir galvā.

Vai atbraucāt uz Radio ar velosipēdu?

Nē, izmantoju to, ka biju netālu, un atnācu kājām. Velosezonu vēl pat neesmu atklājis, jo ir auksts. Arī mēģinām intensīvi.

Jau rīt – pirmizrāde jūsu velooperai "Kurzemes Šveicē". Žanriskais nosaukums var pakustināt mūsu fantāziju. Varētu iedomāties, ka visi brauc ar riteņiem un, uzlikuši austiņas, klausās operu. Vai ar riteņiem nokļūst galamērķī un tad viņiem tiek pasniegta opera. Patiesībā jau gluži tā šoreiz nebūs. 

Būs telpās, bez braukāšanas un ar sēdēšanu. Bet tas formulējums vai niša – veloopera… Kaut kas bija jāizdomā, lai gan atkal saukt to visu par operu, ar ko varbūt dažas reizes iepriekš esmu nodarbojies, šķiet nepieklājīgi. Tai ir maz sakara ar itāļu mūzikas vēsturiskajām tradīcijām, vairāk ar to, kā cilvēki pavada brīvo laiku, praktizē veselīgu dzīvesveidu, brauc ar velosipēdiem, kaut ko domā vai nedomā, padzied. Līdz ar to tas šajā gadījumā ir stāsts, un formāts balstās tajā, kā es saprotu un sajūtu kādu cilvēku kopumu – savus draugus vai paziņas.

Jo stāsts ir noformulēts – tas šķiet pat diezgan saprotams un liek pasmaidīt: kaut kas nojūk GPS sistēmā un tie, kam bija jānokļūst Šveicē, nokļūst Kurzemes Šveicē... Kaspar, jūs pats esat no Sabiles. Vai tad, kad augāt, skolojāties un sākāt muzicēt, Sabilē jau figurēja Kurzemes Šveices epitets?

Vispār jā. Turklāt Sabilē ir arī Ēģipte! Abavai ir viens tāds līkums… Visi sabilnieki zina, kur ir Sabiles Ēģipte! Tā ka ne tikai Šveice, bet arī Ēģipte tur ir. Nezinu izcelsmi šiem skaistajiem apzīmējumiem, bet varbūt kaut kādas zināmas līdzības tur ir. 

Esat bijis Šveicē, un piekrītat šim salīdzinājumam?

Esmu bijis. Bet grūti salīdzināt Sabili ar jebkuru citu vietu pasaulē, un negribas arī Šveici par zemu novērtēt. Bet Sabilē man patīk labāk.

Kādas ir jūsu attiecības ar operas žanru tad, kad jūs pats to nerakstāt?

Pirmā nopietnā izpratne par operu man radās saistībā ar Filipa Glāsa operu Einstein on the Beach ("Einšteins pludmalē"). Savulaik ar Hārdiju Lediņu uzvedām savu operu ar nosaukumu Rolstein on the Beach  ("Rolšteins pludmalē"). Interesants paradokss: mēs it kā ietekmējamies no Glāsa, bet nekad nebijām to dzirdējuši un redzējuši – tikai uzlasījuši kādas informācijas druskas... Tas tomēr bija padomju laiks. Bet diezgan paradoksāli, ka mēģini ietekmēties vai pat kopēt mūziku, kuru tu nekad neesi dzirdējis. Tas bija diezgan interesants moments. "Rolšteina" rakstīšanas periodā mums vajadzēja to projektu kādam prezentēt, un Hardijs teica: "Klausies, bet vajag tā, lai Boriss Avramecs saprot, kas tas ir!" Aizgāju uz bibliotēku un meklēju informāciju par to, kas ir opera. Atradu Rimska-Korsakova monogrāfiju, kurš viņš ir kaut ko definējis par operu, un kā piemērs tur bija minēta viņa opera "Sniegbaltīte". Tad arī iekļāvām "Rolšteinā" frāzi, ka Sniegbaltīte izkūst par ātru. Tas bija vienīgais, ko no Rimska-Korsakova varēja aizgūt.

Bet Verdi, Pučīni, Vāgners?

Esmu gājis un man patīk fragmenti no operām, bet pilnā formātā kaut kā ne vienmēr. Drīzāk man patīk baroka laika opermūzika – tā manī kaut kā vairāk rezonē. Bet mūsu gadījumā operas aspekts vairāk nāk no 20. gadsimta minimālistu izpratnes un koncepta.

Nosaukt darbu par operu – tas paredz žanru sintēzi: jābūt gan mūzikai, gan kaut kam vizuālam; jābūt tekstam, scenogrāfijai, kostīmiem. To visu mēs varēsim sagaidīt arī "Kurzemes Šveicē"?

Daļēji jā, bet domāju, ka galvenais kritērijs ir vienojošais stāsts. Cilvēki tagad komponē atsevišķus darbus un reti kad domā par to, kā tas būtu, ja tos saliktu kopā. Šajā gadījumā visu apvieno teksts un stāsts – tas pat salīdzinoši ir lineārs, un ir pazīmes, kas to drīzāk ierindo operas plauktiņā, nevis, piemēram, pie mūzikas ierakstiem, albumiem vai vienkārši koncertiem. Tā nav.

Pilnu sarunu klausieties ierakstā!

***

Opera stāsta par notikumiem vienas pagarinātās dienas laikā, kad GPS traucējumu dēļ divu pasaulē ietekmīgāko slepeno organizāciju, Basmati rīsu ceha un Zaļo zirnīšu ceha aģenti un profesionālās velosportistes jeb karbona ērgļu braucējas ir nonākušas nevis Šveicē, bet Kurzemes Šveicē, Sabilē. Tur izvēršas cīņa par civilizācijas pastāvēšanai eksistenciāli svarīga skaņas noslēpuma atklāšanu.

Velooperas "Kurzemes Šveicē" mūzika ir sarakstīta trīs gadu laikā, attīstot un izkopjot to raksturīgu elektronisko instrumentu skanējumu, ko Rolšteins, kopā ar Hardiju Lediņu, aizsāka jau, piemēram, 1997.gadā operā "Rolstein On The Beach" un tai sekojošā projektā "Ideal Standard”.

Kopā ar eksperimentālās mūzikas scēnā pazīstamiem māksliniekiem Elizabeti Balčus, Eleonoru Kampi un Leo Novus, skatītāji varēs izbaudīt jauno, talantīgo mākslinieču Katrīnas Dambenieces, Alīnas Burlakovas un Martas Marijas Silāres sniegumu. Tā viņām būs pirmā reize operas solistu ampluā.

Īpašs notikums ir grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" līdera Māra Žigata dalība operā. Māris Žigats un Kaspars Rolšteins bija klasesbiedri Sabiles vidusskolā, kur kopā nodibināja un spēlēja ansamblī "Pavisam Nezināma Laboratorija”.

Operas "Kurzemes Šveicē" trīs daļu priekšnesums ir veidots performances, nevis dramatiskā teātra iestudējuma formā. Tādēļ režisora Jāņa Putniņa, scenogrāfa Jēkaba Voļatovska un kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas radošie uzdevumi un izteiksmes līdzekļi šoreiz atšķirsies no ierastajiem.

Lai gan operas libretā aplūkotie notikumi, varoņi un viņu attiecības ir izdomātas, to inspirācijas balstās dokumentālos faktos un personiskās dzīves pieredzē. Sabili, kāda tā palikusi Rolšteina skolas laika atmiņās, šai stāstā apdzīvo tēli, kuru daļēji prototipi ir ķīniešu pianiste Judzja Vana, igauņu komponists Arvo Perts, velosportistes no profesionālā peletona Kasia Nieviadoma, Urška Žigarte, Elisone Džeksone un dabiskā ūdens avots Līkais Krodzinieks Sabiles centrā.

Kultūras Rondo studijā izvaicājam Māri Gūtenmorgenu Bērziņu par viņa jaunāko veikumu "KLĒPJA DIEVS. Taisnais ceļš uz apskaidrību".

"Gūtenmorgens par visām varītēm centās ierakstīties topošajā grāmatā, bet diemžēl te viņam vieta nebija paredzēta. Palicis aiz borta, vecais varonis jutās drusku aizvainots, tomēr nepadevās – neskopojās ar kritiku, mudināja apsvērt viņa ieteikumus, bet dažbrīd burtiski diktēja priekšā, ko un kā rakstīt. Brīžiem Gūtenmorgena balss kaitināja, brīžiem palīdzēja, taču viņa pienesumu un daļu autorības noliegt nevarēja.

To saprata arī Gūtenmorgens un nekavējoties uz grāmatas vāka iespraucās starp Māri un Bērziņu.

“Beidzot mani izlaida no skapja!” priecīgi sauca Gūtenmorgens, juzdamies kā pilntiesīga grāmatas autora daļa. Realitātes dažkārt mēdz pārklāties, jo gan cilvēki ar miesu un asinīm, gan literārie tēli dzīvo vienā un tajā pašā – valodas pasaulē."

Turpinot iepazīt Latvijas Mākslas Gada Balvas nominantus, virtuāli tiekamies ar Viktoru Timofejevu, kurš ikdienu aizvada Ņujorkā, tomēr mēdz izrādīt savus darbus arī tuvāk pie mums, Eiropā, un arī tepat, Latvijā. Tostarp, novērtēts mākslinieka ieguldījums, veidojot izstādi “Citi pasažieri” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Projektu caurvija simboli un mīklas, kā arī atsauce uz vilcieniem un to, cik nozīmīga ikdienas daļa māksliniekam aizrit, pārvietojoties ar šo transportlīdzekli. Izstādē laika nepārtrauktība un straujā virzība uz priekšu bija vērojama darbā ar vilcienu, kas brauc pa apli. Tomēr arī dzīve Viktoram Timofejevam nemitīgi ir kustībā.

Jau drīz viss ziedēs un sazaļos! Kuri augi ir ziedēšanas sprinteri, kuriem vajadzīgs ilgāks laiks, lai uzziedētu? Kā augu labsajūtu ietekmē iepriekšējā sezona un kā zied koki?

Par lielo ziedēšanu saruna studijā ar Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Ekoloģijas nodaļas profesoru Ģedertu Ieviņu un botāniķi Rūtu Sniedzi-Kretalovu.

Garajās Lieldienu brīvdienās paspējām piedzīvot gandrīz visus iespējamos pavasara laikapstākļus – gan siltu sauli, gan lietu, sniegu un stipru vēju. Beidzot ieradās arī pagājušajā nedēļā apspriestais cīruļputenis.

Bija gan cīruļputenis, gan daļā Vidzemes izveidojusies sniega sega, kā tas pavasaros pie mums notiek gandrīz vienmēr. Pērn 5. aprīlī Vidzemē un Latgalē cīruļputenis atnesa pat 10–12 centimetru biezu sniegu, no Cēsu puses iedzīvotāji sūtīja mērījumus ar 18 cm biezu sniega kārtu, tā ka šogad cīruļputenis vēl tāds ļoti maigs un rāms.

Kad cilvēki redz ligzdā stāvam apsnigušu stārķi vai dzērves staigā pa apsnigušu lauku, tāpat mēdz satraukties, vai putniem tas nekaitē. Patīkami noteikti nav, bet viņiem tā sanāk katru gadu.

Ja vien sniegs nav ļoti dziļš uz daudzām dienām, tad nekādas lielas problēmas putniem tas nesagādā, turklāt – ja pie mums, piemēram, dzērvēm šāds cīruļputenis uznāk vienu vai divas reizes pavasarī, tad Igaunijā un vēl jo vairāk Somijā pat vēl maijā tās bieži brien pa sniegu, bet dzēvju populācija turpina pieaugt un par šo interesants pētījums aprakstīts Igaunijas sabiedriskā medija ERR ziņā.

Gan pie viņiem, gan Latvijā, gan citur Eiropā dzērvju populācija pēdējās desmitgadēs ir stabili un diezgan strauji palielinājies. Igaunijas ornitologi ir apkopojuši visplašākās pieeajmās ziņas par Igaunijas dzērvēm, to dzīvesveidu un migrāciju un ir sanākuši interesanti secinājumi. Protams, tas, ka tuvējie migranti, kas ziemo relatīvi tuvu Baltijai, siltāku ziemu un pavasaru dēļ atgriežas arvien agrāk, bet igauņu pētnieki ir secinājuši, ka dzērves arī ziemo arvien tuvāk.

Piemēram, pagājušā gadsimta 60.–70. gados, dzērvju galvenās ziemotnes bija Ziemeļāfrikā, visvairāk Marokā. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tās sāka ziemot Spānijā, bet pēdējos 15–20 gadu laikā dzērves ziemo Francijā un Vācijā.

Tām ir vienkāršāk atgriezties, ja pavasaris sākas agrāk, nav vairs tik tālu jālido. Vienlaikus pētnieki atklājuši, ka pēdējās desmitgadēs ir ievērojami palielinājusies dzērvju mazuļu mirstība un tas savukārt kaut kā nelīmējas kopā ar stabili pieaugošo populāciju. Izrādās, ka dzērvju skaits Eiropā ir tuvu maksimālajām iespēju robežām. Daļai dzērvju vairs nepietiek vietas tām vislabāk piemērotajās dzīvotnēs, tādēļ tās sāk ligzdot tur, kur mazuļu izaudzināšana ir izaicinošāka. Apkārtnē ir mazāk barības vai vairāk plēsēju. Ja 80tajos gados Igaunijā 96–97 procentu mazuļu izdzīvoja, tad šobrīd tie ir tikai ap 60 procentiem, turklāt daļa no izdzīvojušajiem ir vājākā stāvoklī un palielinās risks, ka tie pēc tam iet bojā migrācijā vai ziemošanas vietās. Tāpat pētnieki secinājuši, ka dzērvju populācija ir augusi ne tikai skaitā, bet izpletusies teritoriāli, piemēram, tās sākušas ligzdot Vācijas dienvidos un Ungāriju, kur agrāk to nedarīja.

No 1. aprīļa, lai sargātu mazo zīriņu ligzdošanas vietas, cilvēkiem ir slēgtas trīs upju grīvas, ziņo Dabas aizsardzības pārvalde.

Tās visas ir Ventspils novadā. Zināmākā ir Irbe, vēl arī divas mazākas – Ķikans un Lūžņa. No 1. aprīļa līdz 1. augustam cilvēkiem liegts pastaigāties vai veikt jebkādas citas darbības šo upju grīvās un ieteicams arī nekur tuvumā nepastaigāties ar suņiem bez pavadas. Tur arī dabā izvietotas informatīvas zīmes tā, ka nejauši ieklīst šajās zonas nevar, par to nevajag satraukties.

Zīriņi un tārtiņi ligzdas ierīko liedaga smiltīs, izveidojot mazu bedrīti. Bieži vien ligzdas un dējums tajās pilnībā saplūst ar apkārtējo vidi, tādēļ cilvēka acij paslīd garām nepamanīts. Pludmalē ligzdojošo putnu mazuļi ir ligzdbēgļi. Proti, drīz pēc izšķilšanās tie pamet ligzdu un seko saviem vecākiem, kas tos baro un pieskata. Putnu mazuļi šajā laikā nelido, tie veikli pārvietojas pa zemi.

Pētījumi parāda, ka putni cilvēku savā tuvumā uztver kā draudu. Pieaugušie putni pamet ligzdas, savukārt mazuļi bēgot noklīst no vecākiem.

Ar laiku putni pamet agrāk izvēlētās teritorijas, vairs nedēj olas un neaudzina mazuļus, kā rezultātā sarūk sugas populācija.

Vēl jāpiemin, ka no 1. maija tādi paši ierobežojumi būs pie Gaujas ietekas RĪgas līcī, tur pie Carnikavas, kas gan ir cilvēku ļoti iecienīta pastaigu vieta. Mazie zīriņi Vidzemes pusē ligzdošanu sāk mazliet vēlāk, tādēļ ierobežojumi ir no 1. maija.

Putnu atgriešanās Latvijā turpinās, brīvdienās redzēti kārtējie dzērvju bari lidināmies un sasaucamies debesīs, bet vēl pavasarī notiek viena cita migrācija. Cilvēki – tādi, kas pamatā dzīvo pilsētās un kuriem ir mazdārziņi, sāk arvien biežāk uz tiem doties, rušināt, sakopt, lai būtu gatavi jaunajai sēšanas un stādīšanas sezonai.

Rīgā aizvadīto dažu gadu laikā jauna dzīvība un arvien lielāka aktivitāte ir Lucavsalas mazdārziņos, tāpēc tikāmies ar vienu dārza entuziasti Andru Čudari, kura arī jau sākusi rosīties un vispār, pagājušajā nedēļā, kad es tur ciemojos, tur aktivitāte tiešām augsta – cilvēki zāģē, grābj, cērt, rok. Pilsētnieki ir sākuši pavasara darbus. 

Pavasaris vēl vēss un šur tur pat ar cīruļputeni, tā, ka lielie dārza darbi darbi vēl priekšā. Nākamnedēļ es sarunāšos ar ainavu arhitekti, turklāt tādu, kas labi pārzina šīs profesijas vēsturi. Pat ne profesijas, bet ainavu arhitektūras vēsturi, kad varbūt pat apzināti to nesauca par ainavu iekārtošanu. Ar Ilzi Locāni no Turaidas muzejrezervāta runājām, jo lai nu kas, bet ainava – gan dabiska, gan cilvēku veidota – Turaidas pusē ir neatņemama un ļoti spilgta visa kompleksa sastāvdaļa.

Rīgas Doma kora skolas (RDKS) Mūziklu nodaļa svin 10. dzimšanas dienu un aicina uz īpašu svētku koncertu 17. aprīlī Rīgas Kongresu namā – notikumu, kas izgaismo mūziklu žanra attīstību Latvijā un jaunās paaudzes talantu spēku.

Koncertā skanēs spilgtākie pasaules un Latvijas mūziklu fragmenti, uz skatuves vienojot RDKS esošos audzēkņus, absolventus un pedagogus. Īpašie viesi – Annija Putniņa, Eduards Rediko, Santa Šillere, Maksims Busels, Toms Kalderauskis, JVLMA mūziklu dziedātāju – Dailes teātra kurss u.c.

Koncerta mākslinieciskā vadītāja ir Una Stade – RDKS vokālā pedagoģe, viena no Mūziklu nodaļas vadītājām, LTV raidījuma "Pārdziedi mani" vokālā pedagoģe un Dailes teātra kursa radītāja.

Intervijā "Klasikai" Una stāsta par RDKS Mūziklu nodaļas aizsākumiem un pirmajiem desmit gadiem, kas tiks svinēti svētku koncertā, iepazīstina ar koncertā gaidāmo, kā arī īsi ieskicē desmit gados izdarīto un sasniegto, lai gan projektus, izrādes, pasākumus un absolventus jau grūti saskaitīt.

"Pilnīgi noteikti idejas autore un nodaļas aizsācēja ir Annija Putniņa, kas pati ir fantastiskā mūziklu dziedātāja: pateicoties viņai, šī nodaļa arī izveidojās," atgādina  Una. "Patiesībā es daudz par to esmu domājusi, ka nodaļas veiksmes pamatā ir tas, ka jau primāri tika izvēlēta fantastiska komanda - ļoti kompetenti, ieinteresēti pedagogi, kuri lielā mērā to gan noturējuši, gan attīstījuši."

RDKS Mūziklu nodaļas popularitāti jauniešu vidū Una skaidro tā: "Programma pati par sevi ir populāra tāpēc, ka tā ir ne tikai vienīgā Latvijā, bet arī Baltijā, līdz ar to tā tiešām ir populāra. Arī šobrīd atrodos Igaunijā, kur zināšanas nododam tālāk mūsu kolēģiem."