Kaldabruņa – neliels Sēlijas ciems Jēkabpils novadā, kura vārdu ar darbiem daudzina biedrība "Ūdenszīmes". Šajā raidījumā dodamies uz šo radošo vietu, lai noskaidrotu, kā izskatās nesen atjaunotajā Kaldabruņas (Červonkas) baznīcā, kā smaržo Pļavas muzejā un kā skan sēļu mēle šajā ciemā.

Studijā bīskaps Kaspars Šterns.

Šīs zemes gaitu galvenais uzdevums ir meklēt ceļu pie Radītāja – uzskata mūziķis Arnis Mednis. Viņam šī atziņa ir daudz kas vairāk par klišejiskiem un nodeldētiem vārdiem, jo tā ir iegūta ļoti personiskā pieredzē. Pirms 15 gadiem Arnis piedzīvoja smagu insultu. Viņš uzskata – tikai brīnums atgrieza viņu dzīvē, par ko viņš ir ļoti pateicīgs. Tagad mūziķa fiziskās iespējas ir ļoti atšķirīgas no laika pirms slimības, bet garīgā dzīve ieguvusi daudz plašākas dimensijas. Taču mūzika joprojām ir neatņemama viņa būtības daļa, un kā saka Arnis – tā viņam palīdz dzīvot.

8.maijā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā notiks Arņa Medņa garīgās mūzikas koncerts "Zilākalna mesa".

Baiba Kušķe: Paldies, ka varu paviesoties jūsu mājās, kur ir arī jūsu studija, kurā mēs tieši šobrīd atrodamies. Tāpēc vispirms gribu jums pavaicāt, kas jums aktuālākais tieši šobrīd ir mūzikas jomā? 

Arnis Mednis: Tas ir 8. maijā gaidāmais garīgās mūzikas koncerts, kurā skanēs gan mana "Zilākalna mesa", gan arī skaistākās garīgās dziesmas, tādas kā "Ave Maria", "Panis Angelicus" un citas. Ērģelnieks Aivars Kalējs nospēlēs arī kaut ko no Baha kompozīcijām. 

Kādu vēstījumu jūs esat ietvēris šajā skaņdarbā, un kāpēc tā ir "Zilākalna mesa"? 

"Zilākalna mesa" tā ir tāpēc, ka man to komponēt ienāca prātā, kad es biju aizbraucis uz Zilokalnu. Tā ir ļoti, ļoti sena latviešu svētvieta. Arī pirms kristīgās ticības tur bija garīgais centrs, pazīstams pat Romas impērijā. Uz turieni devās ne tikai leti, bet arī cilvēki no dažādām tālām zemēm. Mani iedvesmoja šīs vietas atmosfēra. Mesai ir visas sešas klasiskās daļas, sākot no "Kyrie Eleison" līdz "Agnus Dei". 

Lieldienas ir Augšāmcelšanās svētki. Man šķiet, ka jūsu dzīve arī savā ziņā ir tāds augšāmcelšanās stāsts…

Varbūt nelielas paralēles var vest, bet man liekas, tas būtu pārāk augstprātīgi šai ziņā izmantot kaut kādus salīdzinājumus. Jā, taču tāds brīdis bija, kad Radītājs, man, tā sakot, pasniedza roku, un es varēju atgriezties no viņsaules.

Kā jau esmu stāstījis, operācijas laikā es biju diezgan tuvu tam "otram krastam". Es tur varbūt gluži vēl nebiju, bet ļoti tuvu gan.

Vispirms bija tumsa. Pilnīgi absolūta tumsa, visur melna. Tas bija tā dīvaini, jo, pirmkārt, jau operācijas laikā, skaidrs, ka es biju bez samaņas. Taču kaut kāda manis daļa, es nezinu, vai tā bija dvēsele vai kaut kas cits, bija it kā vēl šeit un apzinājās visu to, kas notiek. Un kādā brīdī es sapratu, ka es mirstu. Visu ķermeni šūnu līmenī pārņēma šausmīgas bailes, jo mans fiziskais ķermenis uz to reaģēja, saprotot, ka tūlīt beigs eksistēt. Un tad bija tā, ka es vērsos pie Radītāja ar lūgumu pēc palīdzības un glābšanas.

Kad es sāku lūgt, tad tajā viscaur esošajā melnajā tumsā kaut kur no augšienes parādījās ļoti maza tāda kā zvaigznīte, tāda kā gaisma, un tā nāca arvien tuvāk, tuvāk un palika arvien gaišāka.

Es, kā jau operācijas laikā, biju pieslēgts pie visādiem dzīvības kontroles aparātiem. Kā man vēlāk stāstīja dakteri, visi mani rādījumi bija ļoti slikti, faktiski manam fiziskajam ķermenim tuvojās beigas, un tad kaut kādā vienā brīdī, kas droši vien sakrīt ar to mirkli, kad nāca gaisma, pēkšņi rādītāji momentā palika strauji labāki. Tas bija kā brīnums. Es atgriezos, vai drīzāk, jāsaka, mans fiziskais ķermenis atgriezās, jo acīmredzot dvēsele jau nepazūd, jo, kamēr es biju komā, kaut kāda daļa no manas būtības bija joprojām funkcionējoša.

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „agrysta”.

Agrysta aba ierškūga. Aizejit, paplyucit agrysta ūgys! Tuos ir “ērkšķogas” – agrystys.

Ka pasaver Jana Kurmina 19. g. s. vydā izdūtajā poļaku-latiņu-latvīšu aba latgalīšu vuordineicā, tī ir vuords “agrystys”. I ar vuordu agrystys jam ir skaidruojums, ka tuos ir na tikai ērkškuogys, bet zaļš, nanūbrīds, nadaauguse ūga.

1966. gods izdavumā „Dzeive” Leonards Latkovskis skaita, ka agrysta ir senebreju volūdys īnasta, tī ir senebreju volūdys elementi.

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus.

Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.”

Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.”

Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.”

Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.”

Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu.

„Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.”

Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.”

Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite.

Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „uorsts”. Itai lobuok – dokters.

Tys, kas vuica, tys doktors. Tys, kas uorstej, tys ir dokters pa vacam, nu voi uorsts.

Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Balvu novada Lazdukalna pagastu pie Ilzes un Olafa Liepiņiem. Pārbūvējot bijušo veikalu, viņi 2024. gada nogalē, mežu un silu ielokā, izveidoja viesu namu "Gariesili". Saimnieku paveiktais augstu novērtēts arī Latvijas mērogā - viņi ieguva trešo vietu Latvijas lauku foruma konkursā "Dižprojekts", kurā piedalījās 24 dalībnieki no visas Latvijas. Konkursa mērķis ir popularizēt unikālas un reģionu teritorijām un iedzīvotājiem nozīmīgas idejas, kas īstenotas ar LEADER finansējumu.

Mājā, kur kādreiz atradās veikals, bet tagad izviedots viesu nams "Gariesili", dzīvoja un strādāja Ilzes Liepiņas vecvecāki. Ilzei liela daļa bērnības pagājusi "Gariesilos" pie vecvecākiem.

Viesu atpūtai tagad te uzstādīts kubls un tvaika mucas. Ēkas otrajā stāvā iekārtotas guļvietas, bet bijušajā veikalā tagad ir liela, mūsdienu prasībām atbilstoša virtuve. Saimnieki parāda arī pašu projektēto nelielo saimniecības ēku, kur tiek mazgāta, žāvēta un gludināta veļa.

Ilze ir mācījusies komercdarbību un uzņēmumu vadību, bet pati bijusi gan mājražotāja, gan masiere. Bet viņas vīrs Olafs Liepiņš dzimis Aizkraukles novadā, Vecbebros. Olafam jau 15 gadus ir savs būvniecības uzņēmums "Biokan". Ilze un Olafs iepazinās Rīgā, bet, gaidot dēlu, pārcēlās uz dzīvi Latgalē.

Rūdolfa Blaumaņa luga "Ugunī" pirmoreiz pie skatītājiem iznāca 1905.gadā Ērgļos – amatieriestudējumā, kurā Baronu spēlēja pats autors, bet Kristīnes lomu atveidoja Blaumaņa brāļasieva Anna.

Par pirmo profesionālo Kristīni gan kļūst pavisam cita mēroga aktrise – Dace Akmentiņa, kas 20. gadsimta sākuma teātrī iemiesoja gan mākslinieces, gan sievietes ideāltēlu.

Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un mums ir jauna Kristīne: Nacionālajā teātrī Ineses Mičules režijā tapis jauns "Ugunī" iestudējums. 

"Šņorbēniņos" viesojas divas Kristīnes: Elza Rūta Jordāne no jaunā iestudējuma un Lidija Pupure, kuras Kristīne uz Dailes teātra skatuves pirmoreiz kāpa 1966. gadā.

Lai saprastu, kāds tad ir bijis Kristīnes gadsimts latviešu kultūrā, raidījuma vadītāja Zane Radzobe uz sarunu aicinājusi arī kinozinātnieci Ingu Pērkoni, kura par latviešu sievietēm latviešu kinofilmās ir uzrakstījusi grāmatu, tās nosaukumā liekot Blaumaņa Kristīnes sacītos vārdus: "Es varu tikai mīlēt". 

Raidījuma producente – Sandra Ņedzvecka. 

Politiķi negrib pieņemt nepopulārus lēmumus un stipra arī politiskā greizsirdība, līdz ar to arī valsts un Rīgas attīstība nenotiek – uzskata bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Kādas ēkas Rīgā būtu jānojauc, kā no ārsta kļuva par slimnīcas vadītāju, kā virzīja Zatleru prezidenta amatam un vai ir atrodams miljonāru sarakstā – saruna ar Jāni Birku Laikmeta krustpunktā. 

Saruna norit Doma laukumā, Vecrīgā. Netālu atrodas arī jūsu kādreizējā darbavieta Rātsnamā. Kad jūs ievēlēja domē, tad Rīgas domes deputāti vēl strādāja pašreizējā Ārlietu ministrijas ēkā Valdemāra ielā. Savukārt Jūras medicīnas centrs, ar kuru esat saistīts, atrodas gan Sarkandaugavā, gan Vecmīlgrāvī. Vai jums ir kāda tuvākā vieta Rīgā? Kas jums patīk visvairāk?

Jānis Birks: Es visu bērnību esmu pavadījis Rīgas centrā, jūgendstila centrā. Mēs tajā laikā dzīvojām Rūpniecības ielā, Elizabetes un Rūpniecības ielas krustojumā, un faktiski visa mana bērnība līdz pat Medicīnas institūtam, kad es iestājos… Man bija ļoti labi, faktiski bija trīs minūtes līdz anatomikumam ko iet un, protams, arī mācījos 3. vidusskolā no sākuma. Tur bija jāiet cauri brīnišķīgajiem kanāla apstādījumiem, vēsturiskajam bulvāru lokam. Tas acīmredzot ir iespaidojis arī manu nākotnes skatījumu uz Rīgu, uz Rīgas vērtībām. Tā bija ļoti liela privilēģija, pat neskatoties uz to, ka tajā laikā mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī.

Bet ārējā estētika bija noteicošāka droši vien par to, ko varēja dzīvoklī tajā laikā?

Jānis Birks: Noteikti jā. Īstenībā tagad, vēsturiski skatoties, tā bija liela privilēģija.

Tas tiešām ir ļoti skaists Rīgas rajons. Kā jūs sakāt – bulvāru loks. Bet kā jūs kopumā Rīgu redzat šajā laikā, kad jau ir daudzus gadus jums nav tieši jālemj par to, kam Rīgā būt, kam nebūt?

Jānis Birks: Jā, protams, ka nevar aiziet no visām Rīgas problēmām, netieši tāpat tu visu to redzi un dzirdi, un saproti, un analizē. Ir, protams, ļoti daudz pārdomu. Mēs savā laikā bijām degsmes pilni un bija ļoti daudz attīstības projektu, un centāmies tos arī realizēt, jo mūsu mērķis bija iekļauties, atjaunot Rīgu kā Baltijas lielāko pilsētu, nozīmīgāko pilsētu. Protams, ka tur vajadzēja daudz enerģijas ilgtermiņa projektu realizācijai. Bet tā komanda, kas toreiz bija, mērķtiecīgi gāja uz šo mērķi. Šis periods pēc manas darbības Rīgas domē atmeta Rīgu atpakaļ ļoti daudzu gadu garumā. Un tā orientācija... Ja mēs bijām viennozīmīgi orientēti uz Rietumiem, uz Rietumu vērtībām, tad pēc tam šī orientācija aizgāja uz austrumiem un nekur tālāk par „Rižskij dvorik” Maskavā mēs netikām. Un sekas mēs jūtam šodien, jo atpaliekam gan no Viļņas, gan no Tallinas, un esam palikuši perifēra Baltijas valsts.

Jūs domājat, ka tas ir tāpēc? 2009. gadā, kad bija pašvaldību vēlēšanas, tēvzemieši neiekļuva nemaz domē, bet desmit gadus Rīgas mērs bija Nils Ušakovs. Jūs domājat, ka tas bija iemesls?

Jānis Birks: Droši vien, ka tas ir iemeslu komplekss, bet viens no būtiskākajiem iemesliem bija, ka tā bija pilnīgi politikas pārorientācija austrumu virzienā un netika veikti nekādi lielie attīstības virzieni. Protams, ir pilsētā jādomā gan par sociālo jautājumu risināšanu, gan par ilgtermiņa projektiem. Mēs bijām vairāk orientēti uz šo pilsētas attīstības virzienu, un, protams, neaizmirsām arī sociālos jautājumus pietiekoši daudz. Un mums arī bija labs periods, lai tos realizētu, tāpēc, ka visu laiku pieauga Rīgas budžets un līdz ar to mēs varējām to atļauties un domāt par šiem jautājumiem.