Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo.

Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā.

„Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā.

Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu.

--

Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta.

Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā.

Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Pavasaris daudzus mudina biežāk iziet ārā un atrast pirmos zaļumus. Bet ko ar tiem var iesākt lietderīgu? Pedagoģijas zinātņu doktorei Vairai Kārkliņai darba pieredze matemātikas nozarē ir vairāk nekā 30 gadu garumā. Bet nu jau daudzi viņu pazīst kā dabas studijas "Skara" vadītāju, kura cilvēkus māca sajust augu spēku. Viņai par augiem interesē viss un viņas zināšanu lauki ir patiešām plaši.

Ierakstā par to, ko pašlaik varam atrast dabā interesantu un veselīgu.

Vaira Karkliņa māca iepazīt augus, un kā tos var izmantot virtuvē, mājas uzkopšanā, kosmētikā, ārstniecībā un mākslā. Par augiem interese viņai bijusi jau jaunībā, bet vecāku mudināta izmācijās par matemātikas skolotāju. Šo darbu darīja visu profesionālo mūžu. Aizejot pensijā, kā pati saka, ar pilnu klapi varēja atdoties augiem.  Vaira Karkliņa ir uzrakstījusi vairākas grāmatas, vada nodarbības un meistarklases gan tiešraidē, gan attālināti.

Iespējams, ka tieši Lielā piektdiena ir laiks, kad aprunāties par to, vai garīgums ir skatāms tikai reliģiskā gaismā un iemācāms? Monopolā saruna ar vienu no "Klusuma skolas" dibinātājiem Ivo Stranti.

Lielās Piektdienas koncerta tiešraidē no Ventspils koncertzāles "Latvija" skan Arvo Perta Sv. Jāņa pasija!

Diriģentes Kristas Auderes vadītajā atskaņojumā piedalās Edgars Ošleja (bass, Jēzus), Mārtiņš Klišāns (tenors, Pilāts), Jānis Kurševs (baritons, evaņģēlists), Kristofers Volšs Sinka (tenors, evaņģēlists), Dārta Paldiņa (alts, evaņģēliste), Agnese Pauniņa (soprāns, evaņģēliste), Pēteris Ozoliņš (čells), Gidons Grīnbergs (vijole), Pēteris Endzelis (oboja), Jānis Semjonovs (fagots), Jānis Pelše (ērģeles), Ventspils Festivāla koris un Rīgas projektu koris.

Iestudējumu ar solistiem un kori veidojuši diriģenti Aigars Meri un Kristofers Volšs Sinka, vizuālo noformējumu radījis fotogrāfs Kristaps Anškens.

Ventspils Festivāla koris apvieno dziedātājus no koriem "Ventspils" (diriģenti Aigars Meri un Astra Plostniece) un "Venda" (diriģentes Rudīte Tālberga un Valerija Saveka) kopā ar Rīgas projektu kori veidojot spēcīgu un unikālu sastāvu.

Arvo Perta mūzika ir klātbūtnes un klusuma māksla. Perta "Pasijā" varam piedzīvot garīgu pieredzi – laiks apstājas un mūzika kļūst par tiltu uz iekšēju mieru un apceri. Tas ir darbs, kas atstāj dziļu, ilgstošu iespaidu.

Arvo Perts ir viens no visvairāk atskaņotajiem mūsdienu komponistiem, kura mūzikā satiekas ticības spēks, godīgums un dziļš garīgums. Viņa "Svētā Jāņa pasijā" (Passio Domini Nostri Jesu Christi secundum Joannem) nav ierastu izteiksmes līdzekļu – tikai Pertam raksturīgā, caurspīdīgā skaņu pasaule, kur klusums un skaņa savijas vienotā elpā. Šī mūzika uzrunā dvēseli tieši un patiesi, radot magnētisku sajūtu, ka laiks uz brīdi apstājas. Svētā Jāņa Evaņģēlija teksts, kas tiek izpildīts latīņu valodā, seko Kristus stāstam no viņa apcietināšanas līdz krusta nāvei. Katrs akords, katrs motīvs šķiet kā klusa meditācija, kas apstādinot laiku, vedina uz mieru un garīgu klātbūtni. Darbs ne tikai stāsta par ciešanām un krusta ceļu, bet arī ļauj piedzīvot mūzikas meditāciju, kas paliek dvēselē ilgi pēc pēdējā akorda izskanēšanas.

Ritmiskā struktūra seko evaņģēlija teikumu un pieturzīmju loģikai, savukārt klusuma brīži kļūst par neatņemamu partitūras daļu – kā vieta pārdomām un atskaņu izdzisumam. Perta "Pasija" neveido emocionālu dramatismu, bet gan rada telpu kontemplācijai, kur klausītājs tiek aicināts pārdomāt ciešanu stāstu no mūsdienu cilvēka skatpunkta.

Četru solistu ansamblis (evaņģēlisti) stāstījumu ved līdzās kamermūziķu kvartetam, bet Jēzus (bass) un Pilāts (tenors) izceļas kā individuāli tēli, pavadīti tikai ērģeļu skaņām. Koris iemieso ļaužu balsi – īsās, spēcīgās emociju izvirdumu epizodēs. Perta mūzika vienlaikus balstās modālajā un tonālajā sistēmā, radot sajūtu, ka senais un mūsdienīgais saplūst vienā laikā.

Sātys, objekta ci prīškmata vierteiba palīk par kulturys pīminekli tamā šaļtī, kod mes kai sabīdreiba jimūs redzim viesturyskū i muokslinīcyskū vierteibu. Par kulturys montuojuma nūzeimi Latgolā, par vaļsts, regiona i vītejuos nūzeimis jeb pošvaļdeibu puorraudzeibā asūšajim kulturys pīmineklim, par finansiejumu i izaicynuojumim jūs saglobuošonā saruna ar Nacionaluos kulturys montuojuma puorvaļdis vadeituoju Ināru Bulu i Daugovpiļs golvonū arhitekti Baibu Vērpi.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Otomeru ģimenes. Roberts ir mācītājs, viņš kalpo trīs evaņģēliski luteriskajās draudzēs Vecumnieku novadā un savās zināšanās dalās arī ar studentiem. Agrita vada bērniem Svētdienas skolu un brīvajā laikā arī dzied un auž. Bet brīva laika viņiem abiem tiešām maz, jo viņi ir deviņu bērnu – Kates, Pāvila, Rutes, Rinalda, Edītes, Judītes, Ilzes, Daces un Kristīnes – vecāki.

Sarunā viņi atzīst: katra nākamā bērna ienākšana ģimenē ir neaprakstāms prieks un tieši jaunākie bērni saņem visvairāk mīlestības, jo viņiem tuvo un mīļo pulks ir lielāks nekā tas bija vecākajiem bērniem.

Kā uzsver Roberts un Agrita – arī daudzbērnu vecāki ne tikai daudz strādā un rūpējas par ikdienas dzīves veiksmīgu norisi. Viņi atrod laiku arī kopā ar bērniem uzspēlēt galda spēles, ceļot uz tuvākām un arī tālākām vietām, lai saturīgi pavadītu laiku kopā.

Latvijā Lielajā Piektdienā tradicionāls ir ekumeniskais Krusta ceļš, kad tiek pārdomāti Jēzus Kristus pēdējie dzīves mirkļi. Tā pārdomu tēma šogad ir izvēle starp "labā un ļaunā pazīšanas koku" un "Dzīvības koku", atteikšanos no kārdinājumiem un atgriešanos pie Dieva. 

Krusta ceļam ir septiņas stacijas, kurās visi apstājas un klausās Svēto Rakstu lasījumus kā pārdomas par sabiedrībā svarīgiem notikumiem. Tos šogad pauž aktieri – Ģirts Ķesteris un Ieva Glika. 

Rīgā šis bija jau 20. Krusta ceļš.