Šoreiz raidījumā Piespēle stāsts par brīdi, kad profesionālajai karjerai sportā veselības problēmu dēļ jāliek punkts. Turklāt tas jādara pašā spēku pilnbriedā. Nu jau bijušais Latvijas izlases volejbolists Kristaps Platačs 2025. gada decembrī publiski paziņoja, ka noslēdz karjeru, jo abi ceļgali vairs nespēj izturēt profesionālā režīma slodzi. Tagad Platačs strādā projektu vadības segmetā un brīvajā laikā fotografē dažādas sporta sacensības un kultūras pasākumus.

Nedēļas notikumu izlasē

Jaunais aktieris Ritvars Toms Logins atzīst, ka ar Entoniju Hopkinsu viņam visvairāk saistās filma "Tēvs", kaut gan tagad, pēc Hopkinsa memuāru izlasīšanas, viņš atkal labprāt noskatītos slaveno "Jēru klusēšanu".

Sers Filips Entonijs Hopkinss saviem memuāriem devis virsrakstu "Mēs ar visu tikām galā, mazais". Tā viņam gribētos uzsaukt tam trīsgadīgajam zēnam fotogrāfijā, kuram smiltīs nokritusi ledene. Tā ir viena no viņa pirmajām bērnības atmiņām, kas iemūžināta fotogrāfijā. Toreiz viņš dabūja citu ledeni, un tētis nomierināja.

Pēc daudziem gadiem, kad viņš filmējās franču režisora Floriana Zellera filmā "Tēvs", tēlojot vecu vīru, kurš cieš no demences, Hopkinss jutis, ka pārtop par savu tēvu viņa dzīves beidzamajās dienās: tukšs skatiens, pavērta mute, iedomāti tēli un balsis… Par lomu filmā "Tēvs" 83 gadu vecumā Entonijs Hopkinss saņēma "Oskaru", kaut gan nav īsti korekti teikt – saņēma, jo viņš, baidoties inficēties ar Covid-19, ceremoniju togad neapmeklēja, pie tam bija pārliecināts, ka balvu viņam nepiešķirs.

Viņa pirmais "Oskars" gan bija par Lektera lomu filmā "Jēru klusēšana". Kādam ir jāizskatās Lekteram, kā jārunā, kā jākustās – arī par to raksta aktieris Entonijs Hopkinss. Par cilvēkiem un tēliem, kas ietekmēja viņa monstra Hanibāla tēlu.

"Vai joprojām pastāv uzskats, ka māksliniekam jābūt nabadzīgam un izsalkušam?" – retoriski jautā Jaunā Rīgas teātra aktieris Ritvars Toms Logins.

Domāju, ka tādas skaidras atbildes nav, var gan palasīt, ko par to domā Entonijs Hopkinss, arī par dzeršanu lielos apmēros. Beigās – atšķirt pielikumu, kurā lasāma Entonija Hopkinsa dienišķās dzejas izlase.

Entonija Hopkinsa memuārus "Mēs ar visu tikām galā, mazais" no angļu valodas tulkojusi Karīna Tillberga, izdevusi "Zvaigzne ABC".

Radio mazajā lasītavā grāmatas fragmentus lasa Gundars Āboliņš, sarunājamies ar Ritvaru Tomu Loginu.

Raidījumu atbalsta:

Vai pasaule ir pilna ar būtnēm, kuras mēs tikai iedomājamies redzam? Varbūt tā ir cilvēka superspēja? Par to runājam ar Evelīnu. Lasām Leldes Jaujas stāstu "Superspējas un kāmīša spoks" ("Latvijas Mediji") un Sofijas Šanfro fantāzijas romānu "Žirafes sirds ir neparasti liela" ("Jāņa Rozes apgāds").

Kaldabruņa – neliels Sēlijas ciems Jēkabpils novadā, kura vārdu ar darbiem daudzina biedrība "Ūdenszīmes". Šajā raidījumā dodamies uz šo radošo vietu, lai noskaidrotu, kā izskatās nesen atjaunotajā Kaldabruņas (Červonkas) baznīcā, kā smaržo Pļavas muzejā un kā skan sēļu mēle šajā ciemā.

Studijā bīskaps Kaspars Šterns.

Šīs zemes gaitu galvenais uzdevums ir meklēt ceļu pie Radītāja – uzskata mūziķis Arnis Mednis. Viņam šī atziņa ir daudz kas vairāk par klišejiskiem un nodeldētiem vārdiem, jo tā ir iegūta ļoti personiskā pieredzē. Pirms 15 gadiem Arnis piedzīvoja smagu insultu. Viņš uzskata – tikai brīnums atgrieza viņu dzīvē, par ko viņš ir ļoti pateicīgs. Tagad mūziķa fiziskās iespējas ir ļoti atšķirīgas no laika pirms slimības, bet garīgā dzīve ieguvusi daudz plašākas dimensijas. Taču mūzika joprojām ir neatņemama viņa būtības daļa, un kā saka Arnis – tā viņam palīdz dzīvot.

8.maijā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā notiks Arņa Medņa garīgās mūzikas koncerts "Zilākalna mesa".

Baiba Kušķe: Paldies, ka varu paviesoties jūsu mājās, kur ir arī jūsu studija, kurā mēs tieši šobrīd atrodamies. Tāpēc vispirms gribu jums pavaicāt, kas jums aktuālākais tieši šobrīd ir mūzikas jomā? 

Arnis Mednis: Tas ir 8. maijā gaidāmais garīgās mūzikas koncerts, kurā skanēs gan mana "Zilākalna mesa", gan arī skaistākās garīgās dziesmas, tādas kā "Ave Maria", "Panis Angelicus" un citas. Ērģelnieks Aivars Kalējs nospēlēs arī kaut ko no Baha kompozīcijām. 

Kādu vēstījumu jūs esat ietvēris šajā skaņdarbā, un kāpēc tā ir "Zilākalna mesa"? 

"Zilākalna mesa" tā ir tāpēc, ka man to komponēt ienāca prātā, kad es biju aizbraucis uz Zilokalnu. Tā ir ļoti, ļoti sena latviešu svētvieta. Arī pirms kristīgās ticības tur bija garīgais centrs, pazīstams pat Romas impērijā. Uz turieni devās ne tikai leti, bet arī cilvēki no dažādām tālām zemēm. Mani iedvesmoja šīs vietas atmosfēra. Mesai ir visas sešas klasiskās daļas, sākot no "Kyrie Eleison" līdz "Agnus Dei". 

Lieldienas ir Augšāmcelšanās svētki. Man šķiet, ka jūsu dzīve arī savā ziņā ir tāds augšāmcelšanās stāsts…

Varbūt nelielas paralēles var vest, bet man liekas, tas būtu pārāk augstprātīgi šai ziņā izmantot kaut kādus salīdzinājumus. Jā, taču tāds brīdis bija, kad Radītājs, man, tā sakot, pasniedza roku, un es varēju atgriezties no viņsaules.

Kā jau esmu stāstījis, operācijas laikā es biju diezgan tuvu tam "otram krastam". Es tur varbūt gluži vēl nebiju, bet ļoti tuvu gan.

Vispirms bija tumsa. Pilnīgi absolūta tumsa, visur melna. Tas bija tā dīvaini, jo, pirmkārt, jau operācijas laikā, skaidrs, ka es biju bez samaņas. Taču kaut kāda manis daļa, es nezinu, vai tā bija dvēsele vai kaut kas cits, bija it kā vēl šeit un apzinājās visu to, kas notiek. Un kādā brīdī es sapratu, ka es mirstu. Visu ķermeni šūnu līmenī pārņēma šausmīgas bailes, jo mans fiziskais ķermenis uz to reaģēja, saprotot, ka tūlīt beigs eksistēt. Un tad bija tā, ka es vērsos pie Radītāja ar lūgumu pēc palīdzības un glābšanas.

Kad es sāku lūgt, tad tajā viscaur esošajā melnajā tumsā kaut kur no augšienes parādījās ļoti maza tāda kā zvaigznīte, tāda kā gaisma, un tā nāca arvien tuvāk, tuvāk un palika arvien gaišāka.

Es, kā jau operācijas laikā, biju pieslēgts pie visādiem dzīvības kontroles aparātiem. Kā man vēlāk stāstīja dakteri, visi mani rādījumi bija ļoti slikti, faktiski manam fiziskajam ķermenim tuvojās beigas, un tad kaut kādā vienā brīdī, kas droši vien sakrīt ar to mirkli, kad nāca gaisma, pēkšņi rādītāji momentā palika strauji labāki. Tas bija kā brīnums. Es atgriezos, vai drīzāk, jāsaka, mans fiziskais ķermenis atgriezās, jo acīmredzot dvēsele jau nepazūd, jo, kamēr es biju komā, kaut kāda daļa no manas būtības bija joprojām funkcionējoša.

Marta Zvejsalniece ir permakulturys saimineica, ainovu planavuotuoja i saimis uzjāmuma „Dainas dārznieku skola” leidzveiduotuoja, dzeivoj Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā i veidoj pošpīteikamu lauku vidi, kas nūdrūšynoj mīru, dorbu i leidzekļus.

Pyrma četru godu Marta Zvejsalniece atsagrīze sovā dzymtajā sātā i suoce ite saimnīkuot. „Kod es atguoju iz laukim, maņ ruodīs, ka stuosts byus par naatkareibu. Piec četru godu dzeivis laukūs es saprotu, ka tys nav par naatkareibu, tys ir par breiveibu. Tu navari vysu laiku tikai slynkuot, saprūtams, tev vajag dareit. Vysu dzeivi es pakuortoju sev, i tei ir tei breineiba, kod lauku dzeive suoc palikt par terapeju. Bet es tū doru absoluti munā tempā, kaids munai mīsai i munam pruotam ir ārts. Tys fenomens, kas nūteik, ka caur dareišonu sovā tempā, es daboju daudz īškejuo mīra, maņ ir laiks pasēdēt i ari dabuot kaidu īškejū atkluosmi.”

Marta saiminīkoj ekologiski i biologiski, dobai i cylvākam draudzegai, kai patīseibā saiminīkoj leluokuo daļa vītejūs ļaužu: „Permakultura izmontoj daudz dabiskuo, organiskuo materiala. Muna niša ir sātys saimisteiba, tī ari dorbojūs. Permakulturys saiminīkuošonys veids pi myusu Latgolā ir cīši populars, tikai jis nateik saukts taidā vuordā. Cik asu braukuojuse apleik pa vītejom sātom, asu redziejuse, ka jī reali dora vysu, kas ītylpst permakulturys saiminīkuošonys stilā.”

Dzeivojūt laukūs, vajag dūmuot ilgtermiņā, „kū tuoļuok nu centra tu esi, tū patstuoveiguokam tev vajag byut, i tys ir naizbāgami, ka tu praktizej permakulturys metodis.”

Martys mama Daina jau vaira nakai 35 godus struodoj duorzkūpeibys nišā i juos obejis kūpā struodoj „Dainys duorznīku školā”, kur Marta veidoj digitalūs materialus, „tys vyss ir baļsteits iz Dainys zynuošonu 35 godu laikā, kas tyka puorveiduotys par vuiceibu materialu. Niu jau ir 240 akademiskūs stuņžu materials par duorzkūpeibu, i niu teik radeits materials ari par floristiku.”

Marta veidoj stabilu dzeivis vidi, struodoj duorzā, audzej cuoļus, kab byutu biologiskys karbonadis, i poša nūsoka sovu ritmu.

„Dzeive laukūs, ka tu jū mierktīceigi veidoj, nūdrūšynoj tev cīši lobu psihologiskū stuovūkli. Īdūd tev dorbu, īdūd tev naudu, tī ari veidojās, tei taida mozuo laimis formuleņa.”

Marta zyna ari, kū nūzeimej izdegšona, tok lauku vidē jei ir atroduse spāku: „Maņ navajag vaira īt atsapyust koč kur tuoli, iz tuolejū parku. Es vīnkuorši attaisu durovys, i pasiežu iz slīksneiša. Tī es varu atsajaunuot, tī es varu atsagrīzt poša pi seve, i saprast, deļ kam es tū vysu doru, kab nūdzeivuotu jāgpylnu dzeivi, kab pamastu koč kū pie seve.”

Kab atsateisteitu, svareiga sovys vierteibys apsazynuošona: „Latgalīšim vajag apsazynuot vēļ vaira i vēļ pamateiguok tū, cik mes asam vierteigi ar sovu īškejū raksturu. Mes asam unikali cylvāki. Es cīši izbaudu cylvākus ite.

Cylvāki veidoj tū kulturtelpu, kas ite ir unikala.”

Literaturzynuotnīka Valentina Lukaševiča i viesturis doktoranta, muzika Arņa Slobožanina sagataveitejā „Vuordineicā” itūreiz par vuordu „agrysta”.

Agrysta aba ierškūga. Aizejit, paplyucit agrysta ūgys! Tuos ir “ērkšķogas” – agrystys.

Ka pasaver Jana Kurmina 19. g. s. vydā izdūtajā poļaku-latiņu-latvīšu aba latgalīšu vuordineicā, tī ir vuords “agrystys”. I ar vuordu agrystys jam ir skaidruojums, ka tuos ir na tikai ērkškuogys, bet zaļš, nanūbrīds, nadaauguse ūga.

1966. gods izdavumā „Dzeive” Leonards Latkovskis skaita, ka agrysta ir senebreju volūdys īnasta, tī ir senebreju volūdys elementi.

Rubrikā „Itai lobuok” profesore Lideja Leikuma turpynoj stuosteit par tū, kaidus latgaliskūs vuordus, tūs salykumus ci formys lobuok lītuot.

Itūreiz par tū, kai latgaliski lobuok saceit „uorsts”. Itai lobuok – dokters.

Tys, kas vuica, tys doktors. Tys, kas uorstej, tys ir dokters pa vacam, nu voi uorsts.