Raidījums Stiprie stāsti dodas uz Balvu novada Lazdukalna pagastu pie Ilzes un Olafa Liepiņiem. Pārbūvējot bijušo veikalu, viņi 2024. gada nogalē, mežu un silu ielokā, izveidoja viesu namu "Gariesili". Saimnieku paveiktais augstu novērtēts arī Latvijas mērogā - viņi ieguva trešo vietu Latvijas lauku foruma konkursā "Dižprojekts", kurā piedalījās 24 dalībnieki no visas Latvijas. Konkursa mērķis ir popularizēt unikālas un reģionu teritorijām un iedzīvotājiem nozīmīgas idejas, kas īstenotas ar LEADER finansējumu.

Mājā, kur kādreiz atradās veikals, bet tagad izviedots viesu nams "Gariesili", dzīvoja un strādāja Ilzes Liepiņas vecvecāki. Ilzei liela daļa bērnības pagājusi "Gariesilos" pie vecvecākiem.

Viesu atpūtai tagad te uzstādīts kubls un tvaika mucas. Ēkas otrajā stāvā iekārtotas guļvietas, bet bijušajā veikalā tagad ir liela, mūsdienu prasībām atbilstoša virtuve. Saimnieki parāda arī pašu projektēto nelielo saimniecības ēku, kur tiek mazgāta, žāvēta un gludināta veļa.

Ilze ir mācījusies komercdarbību un uzņēmumu vadību, bet pati bijusi gan mājražotāja, gan masiere. Bet viņas vīrs Olafs Liepiņš dzimis Aizkraukles novadā, Vecbebros. Olafam jau 15 gadus ir savs būvniecības uzņēmums "Biokan". Ilze un Olafs iepazinās Rīgā, bet, gaidot dēlu, pārcēlās uz dzīvi Latgalē.

Politiķi negrib pieņemt nepopulārus lēmumus un stipra arī politiskā greizsirdība, līdz ar to arī valsts un Rīgas attīstība nenotiek – uzskata bijušais Rīgas mērs Jānis Birks. Kādas ēkas Rīgā būtu jānojauc, kā no ārsta kļuva par slimnīcas vadītāju, kā virzīja Zatleru prezidenta amatam un vai ir atrodams miljonāru sarakstā – saruna ar Jāni Birku Laikmeta krustpunktā. 

Saruna norit Doma laukumā, Vecrīgā. Netālu atrodas arī jūsu kādreizējā darbavieta Rātsnamā. Kad jūs ievēlēja domē, tad Rīgas domes deputāti vēl strādāja pašreizējā Ārlietu ministrijas ēkā Valdemāra ielā. Savukārt Jūras medicīnas centrs, ar kuru esat saistīts, atrodas gan Sarkandaugavā, gan Vecmīlgrāvī. Vai jums ir kāda tuvākā vieta Rīgā? Kas jums patīk visvairāk?

Jānis Birks: Es visu bērnību esmu pavadījis Rīgas centrā, jūgendstila centrā. Mēs tajā laikā dzīvojām Rūpniecības ielā, Elizabetes un Rūpniecības ielas krustojumā, un faktiski visa mana bērnība līdz pat Medicīnas institūtam, kad es iestājos… Man bija ļoti labi, faktiski bija trīs minūtes līdz anatomikumam ko iet un, protams, arī mācījos 3. vidusskolā no sākuma. Tur bija jāiet cauri brīnišķīgajiem kanāla apstādījumiem, vēsturiskajam bulvāru lokam. Tas acīmredzot ir iespaidojis arī manu nākotnes skatījumu uz Rīgu, uz Rīgas vērtībām. Tā bija ļoti liela privilēģija, pat neskatoties uz to, ka tajā laikā mēs dzīvojām komunālajā dzīvoklī.

Bet ārējā estētika bija noteicošāka droši vien par to, ko varēja dzīvoklī tajā laikā?

Jānis Birks: Noteikti jā. Īstenībā tagad, vēsturiski skatoties, tā bija liela privilēģija.

Tas tiešām ir ļoti skaists Rīgas rajons. Kā jūs sakāt – bulvāru loks. Bet kā jūs kopumā Rīgu redzat šajā laikā, kad jau ir daudzus gadus jums nav tieši jālemj par to, kam Rīgā būt, kam nebūt?

Jānis Birks: Jā, protams, ka nevar aiziet no visām Rīgas problēmām, netieši tāpat tu visu to redzi un dzirdi, un saproti, un analizē. Ir, protams, ļoti daudz pārdomu. Mēs savā laikā bijām degsmes pilni un bija ļoti daudz attīstības projektu, un centāmies tos arī realizēt, jo mūsu mērķis bija iekļauties, atjaunot Rīgu kā Baltijas lielāko pilsētu, nozīmīgāko pilsētu. Protams, ka tur vajadzēja daudz enerģijas ilgtermiņa projektu realizācijai. Bet tā komanda, kas toreiz bija, mērķtiecīgi gāja uz šo mērķi. Šis periods pēc manas darbības Rīgas domē atmeta Rīgu atpakaļ ļoti daudzu gadu garumā. Un tā orientācija... Ja mēs bijām viennozīmīgi orientēti uz Rietumiem, uz Rietumu vērtībām, tad pēc tam šī orientācija aizgāja uz austrumiem un nekur tālāk par „Rižskij dvorik” Maskavā mēs netikām. Un sekas mēs jūtam šodien, jo atpaliekam gan no Viļņas, gan no Tallinas, un esam palikuši perifēra Baltijas valsts.

Jūs domājat, ka tas ir tāpēc? 2009. gadā, kad bija pašvaldību vēlēšanas, tēvzemieši neiekļuva nemaz domē, bet desmit gadus Rīgas mērs bija Nils Ušakovs. Jūs domājat, ka tas bija iemesls?

Jānis Birks: Droši vien, ka tas ir iemeslu komplekss, bet viens no būtiskākajiem iemesliem bija, ka tā bija pilnīgi politikas pārorientācija austrumu virzienā un netika veikti nekādi lielie attīstības virzieni. Protams, ir pilsētā jādomā gan par sociālo jautājumu risināšanu, gan par ilgtermiņa projektiem. Mēs bijām vairāk orientēti uz šo pilsētas attīstības virzienu, un, protams, neaizmirsām arī sociālos jautājumus pietiekoši daudz. Un mums arī bija labs periods, lai tos realizētu, tāpēc, ka visu laiku pieauga Rīgas budžets un līdz ar to mēs varējām to atļauties un domāt par šiem jautājumiem.

Pēc vairāk nekā 50 Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (LNMM) darbā pavadītiem gadiem drīzumā direktora amatu atstās Māra Lāce. Par “Lāces laiku” muzejā, par šaubām, uzticēšanos un mākslu kā aktīvas sabiedrības veidotāju saruna raidījumā Kultūras rondo.

Nekļūdīgi atpazīstama ar savu Vidberga frizūru, stalto stāju un labi nostādīto balsi, kas vairāk nekā 50 gadus skanējusi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Ilggadējā muzeja direktore Māra Lāce drīzumā noslēgs savas darba gaitas, tāpēc raidījumā runājam gan par to, kā tas viss savulaik sākās, gan par lielākajiem izaicinājumiem un prieka brīžiem Mākslas muzeja vadībā.

„Es neesmu pārāk emocionāla, esmu ļoti racionāls cilvēks,” Māra Lāce saka sarunā.

Runājam par to, kāpēc sabiedrībai vajadzīga laikmetīgās mākslas urdošā provokācija un vai boikots ir pareizā atbilde uz Krievijas dalību Venēcijas biennālē. Māra Lāce atļaujas arī pa kādai emocionālākai notij, kad runā par saviem kolēģiem un to, kāpēc pat grūtākajos muzeja brīžos nav gribējusi rakstīt atlūgumu.

--

Kādreizējā Valsts Mākslas muzejā Māra Lāce sāka strādāt 1973.gadā 19 gadu vecumā. Viss gan esot sācies pavisam prozaiski: kā visiem neklātienes studentiem, arī viņai kā topošajai mākslas vēsturniecei vienkārši vajadzēja izziņu par nodarbinātību. Bet uzreiz nesākās Māras Lāces muzeja karjera, jo Mākslas muzejā viņu toreiz nepieņēma. Gadu viņa nostrādāja Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, un tikai gadu vēlāk atnāca uzaicinājums, ka Valsts Mākslas muzejā atbrīvojusies gida vieta.

Par viņas direktores gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzejā saka – „Lāces laiks”. Muzeja vadībā Māra Lāce ir bijusi vairākas desmitgades un pārdzīvojusi daudz politiķu un ierēdņu, kuri ar jaunu sparu cenšas ieviest jau sen izmēģinātas pārmaiņas un kultūru uztver kā spožu piespraudi pie atloka, ko piespraust, kad jāpadižojas viesiem, bet rāmi var aizmirst pārējā laikā.

Līdz ar direktores amata atstāšanu Māras Lāces darbs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tomēr uzreiz nebeigsies: viņa jau brīvprātīgā kārtā turpinās kuratores darbu pie plašas zīmējumu izstādes, kas vasarā vērs durvis Mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē. 

Pavasaris daudzus mudina biežāk iziet ārā un atrast pirmos zaļumus. Bet ko ar tiem var iesākt lietderīgu? Pedagoģijas zinātņu doktorei Vairai Kārkliņai darba pieredze matemātikas nozarē ir vairāk nekā 30 gadu garumā. Bet nu jau daudzi viņu pazīst kā dabas studijas "Skara" vadītāju, kura cilvēkus māca sajust augu spēku. Viņai par augiem interesē viss un viņas zināšanu lauki ir patiešām plaši.

Ierakstā par to, ko pašlaik varam atrast dabā interesantu un veselīgu.

Vaira Karkliņa māca iepazīt augus, un kā tos var izmantot virtuvē, mājas uzkopšanā, kosmētikā, ārstniecībā un mākslā. Par augiem interese viņai bijusi jau jaunībā, bet vecāku mudināta izmācijās par matemātikas skolotāju. Šo darbu darīja visu profesionālo mūžu. Aizejot pensijā, kā pati saka, ar pilnu klapi varēja atdoties augiem.  Vaira Karkliņa ir uzrakstījusi vairākas grāmatas, vada nodarbības un meistarklases gan tiešraidē, gan attālināti.

Iespējams, ka tieši Lielā piektdiena ir laiks, kad aprunāties par to, vai garīgums ir skatāms tikai reliģiskā gaismā un iemācāms? Monopolā saruna ar vienu no "Klusuma skolas" dibinātājiem Ivo Stranti.

Sātys, objekta ci prīškmata vierteiba palīk par kulturys pīminekli tamā šaļtī, kod mes kai sabīdreiba jimūs redzim viesturyskū i muokslinīcyskū vierteibu. Par kulturys montuojuma nūzeimi Latgolā, par vaļsts, regiona i vītejuos nūzeimis jeb pošvaļdeibu puorraudzeibā asūšajim kulturys pīmineklim, par finansiejumu i izaicynuojumim jūs saglobuošonā saruna ar Nacionaluos kulturys montuojuma puorvaļdis vadeituoju Ināru Bulu i Daugovpiļs golvonū arhitekti Baibu Vērpi.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Otomeru ģimenes. Roberts ir mācītājs, viņš kalpo trīs evaņģēliski luteriskajās draudzēs Vecumnieku novadā un savās zināšanās dalās arī ar studentiem. Agrita vada bērniem Svētdienas skolu un brīvajā laikā arī dzied un auž. Bet brīva laika viņiem abiem tiešām maz, jo viņi ir deviņu bērnu – Kates, Pāvila, Rutes, Rinalda, Edītes, Judītes, Ilzes, Daces un Kristīnes – vecāki.

Sarunā viņi atzīst: katra nākamā bērna ienākšana ģimenē ir neaprakstāms prieks un tieši jaunākie bērni saņem visvairāk mīlestības, jo viņiem tuvo un mīļo pulks ir lielāks nekā tas bija vecākajiem bērniem.

Kā uzsver Roberts un Agrita – arī daudzbērnu vecāki ne tikai daudz strādā un rūpējas par ikdienas dzīves veiksmīgu norisi. Viņi atrod laiku arī kopā ar bērniem uzspēlēt galda spēles, ceļot uz tuvākām un arī tālākām vietām, lai saturīgi pavadītu laiku kopā.