Latvijā reģistrēts pirmais masalu uzliesmojums kopš 2018. gada. Līdz 17. martam saslimstība laboratoriski apstiprināta vienam pieaugušajam un diviem bērniem, bet par vēl diviem bērniem tiek gaidīti rezultāti.

Visi reģistrētie gadījumi ir savstarpēji saistīti. Apzināto kontaktpersonu skaits ir ļoti liels – vismaz 800 personas. Tās ietver gan izglītības iestādēs identificētās kontaktpersonas, gan personas ārpus tām: pacientu ģimenēs, publiskos pasākumos, starptautiskajos transporta līdzekļos un citviet, skaidro Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) pārstāve Ilze Ūdre.

SPKC norāda, ka turpmākās infekcijas izplatīšanās risks, jo īpaši nevakcinēto cilvēku vidū, vērtējams kā augsts. Dati liecina, ka aptuveni 14000 jeb 4% bērnu Latvijā vecumā no viena līdz 17 gadiem nav saņēmuši nevienu poti pret masalām.

--

Masalas galvenokārt izplatās gaisā ar sīkiem elpceļu pilieniem, un inficēšanās iespējama ne tikai tiešā kontaktā ar saslimušo, bet arī uzturoties telpās, kurās masalu slimnieks atradies pēdējo divu stundu laikā. Masalām raksturīgas slimības pazīmes ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, iesnas, klepus, acu apsārtums un vēlāk sarkani plankumaini izsitumi uz ādas. Ja tiek novēroti šādi simptomi, speciālisti iesaka palikt mājās un sazināties ar ārstu.

Latvijā reģistrēts pirmais masalu uzliesmojums kopš 2018. gada.

Valsts policija Eiropas Prokuratūras uzsāktajā kriminālprocesā aizturējusi 21 cilvēku, tostarp valsts amatpersonas, aizdomās par pusotra miljona eiro vērtu IT iepirkumu krāpšanas lietu.

Zelenskis brīdina, ka ilgstošs karš Tuvajos Austrumos vājinās Ukrainu karā pret Krieviju.

Karš Tuvajos Austrumos nopietni ietekmējis arī aviācijas nozari. Grūtības ar energoresursu piegādi nozīmē, ka lidsabiedrībām nākas domāt par cenu celšanu vai reisu atcelšanu.

Saeimai būs jāvērtē, vai publiskot valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku atalgojumu. Vai tas vairotu uzticību valsts pārvaldei?

Pasaulē kļūst arvien nemierīgāki un arī grūtāk prognozēt, kas varētu notikt tālāk. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps cer, ka citas pasaules valstis nāks viņam palīgā karā ar Irānu, vispirms jau lai atvērtu drošajam tranzītam tirdzniecības ceļu cauri Hormuza šaurumu. Tomēr Eiropa nav gatava vēl vienam karam, tāpēc Trampam nācās piekāpties teikt, ka amerikāņi tiks galā paši. Vēl viena valsts citā reģionā, kas ir nonākusi pamatīgā krīzē, ir Kuba. Ziņas, kas pienāk no sociālistiskās salas, liek jautāt, vai daudzus gadu desmitus tur valdošajam režīmam nav pienākusi "x" stunda?

Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. 

Pagājušajā piektdienā, 13. martā, Kubas prezidents Migels Diass-Kanels publiski atzina, ka viņa valdība ir iesaistījusies sarunās ar Savienoto Valstu administrāciju. Tādējādi konkrētākas aprises ieguva pieņēmumi, ka Kuba, viens no pēdējiem totalitārā komunisma sistēmas reliktiem mūsdienu pasaulē, varētu kļūt par mērķi nākamajai Donalda Trampa aizrobežu kontroles palielināšanas operācijai. Katrā ziņā valsts sekretārs Marko Rubio, kubiešu emigrantu atvase, visai nepārprotami licis manīt, ka Vašingtonas mērķis ir režīma maiņa Havanā.

Kā zināms, šis režīms tur pastāv kopš 1959. gada, kad kreisā „26. jūlija kustība” ar Fidelu Kastro priekšgalā gāza līdz tam valdījušo diktatūru un padarīja Kubu par sociālistiski orientētu Padomju Savienības satelītu Rietumu puslodē. 2019. gadā režīms gan piedzīvoja zināmu liberalizāciju, kad konstitūcijas reforma atgrieza politiskajā sistēmā vairākas demokrātijām raksturīgas institūcijas un normas, legalizēja privāto kapitālu un ārvalstu investīcijas, tiesiskajā sistēmā atjaunoja nevainīguma prezumpcijas un prettiesiskas ieslodzīšanas aizlieguma principus. Tomēr Kubas Komunistiskās partijas vadošā loma un komunisma celtniecība kā valsts pastāvēšanas mērķis konstitūcijā palika, un pašreizējais prezidents Diass-Kanels ir tipisks padomju stila autoritārs līderis, kurš kopš 2021. gada ieņem arī partijas pirmā sekretāra amatu.

Ciešākais režīma sabiedrotais reģionā līdz nesenam laikam bija Venecuēla, un zīmīgi, ka 3. janvāra operācijas laikā Karakasā gāja bojā trīsdesmit divi kubiešu militāristi un specdienestu darbinieki.

ASV embargo tirdzniecībai ar Kubu ir spēkā kopš 1960. gada, un ir ilglaicīgākais šādu sankciju precedents mūsdienu vēsturē. Kopš šī gada janvāra Vašingtona īsteno pret Kubu naftas blokādi, un tas draud ar pilnīgu energosistēmas paralīzi salā, kura nu jau pāris gadus piedzīvo visai smagus elektroenerģijas padeves pārtraukumus. Valsts transporta un veselības aprūpes sistēmas esot uz sabrukuma sliekšņa. Kā galvenais Havanas režīma pārstāvis sarunās ar Savienotajām Valstīm tiek minēts Rauls Rodrigess Kastro. Viņa vectēvs Rauls Kastro kļuva par Kubas kompartijas pirmo sekretāru 2011. gadā, kad šo amatu pameta viņa vecākais brālis un ilggadējais režīma vadonis Fidels. 2021. gadā vectēvs Rauls, tobrīd deviņdesmitgadīgs, nodeva varas grožus Diasam-Kanelam, tomēr mazdēla Raula Rodrigesa loma sarunās apliecina, ka Kastro dzimta, lai gan tās pārstāvji vairs neieņem kādu no nozīmīgākajiem valsts posteņiem, ir joprojām ietekmīga.

Kubas diplomātiskās misijas vadītāja ASV, Lianisa Torresa Rivera, uzsvērusi, ka Kubas politiskā sistēma un sociālistiskais modelis neesot apspriežami jautājumi. Pagaidām Havanas vara piesolījusi kā labas gribas žestu atbrīvot piecdesmit vienu politieslodzīto. Kopš 2021. gada, kad Kubā izcēlās plaši pret režīmu vērsti protesti, režīma cietumos tiek turēti apmēram 1200 politieslodzītie.

Vakar, 17. martā, no Teherānas pienākušās ziņas vēlreiz apliecina sabiedroto gaisa spēku un izlūkošanas efektivitāti – gaisa triecienā nogalināts Irānas drošības padomes vadītājs Ali Laridžāni, pēdējos mēnešos nereti minēts kā patiesais režīma līderis. Tāds pats liktenis piemeklējis bēdīgi slavenās paramilitārās organizācijas „Bāsidž” komandieri Golamrezā Soleimāni. Lai nu kurš, bet šie vīri darīja visu, lai viņu atrašanās vieta nebūtu viegli konstatējama. Kas attiecas uz Modžtabu Hāmenejī, kurš pirms desmit dienām ieņēma Irānas garīgā līdera posteni nogalinātā tēva vietā, tad viņš publiskajā telpā joprojām nav manīts, un arvien ticamāka šķiet versija, ka jaunais rahbars tiešām nogādāts Maskavā, ciktāl arī smagi cietis uzlidojumā.

Vērienīgai atriebei par savu komandieru nāvi Irānai acīmredzot trūkst jaudas, tomēr tās raķešu triecieni vakar laupījuši dzīvības diviem izraēliešiem un vienam Abū Dabī iedzīvotājam.

Pēdējās nedēļas laikā globālās uzmanības degpunktā arvien vairāk izvirzījies Hormuza šaurums, kas paliek bloķēts lielākajai daļai kuģu satiksmes. Deficīts globālajā naftas tirgū tiek raksturots kā dramatiskākais kopš pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu naftas krīzes un apjomos plašākais jebkad pieredzētais. „Brent” marķējuma jēlnaftas cena joprojām svārstās ap 100 dolāriem par barelu, un tiek lēsts, ka tikai Starptautiskās enerģētikas aģentūras dalībvalstu lēmums iepludināt tirgū četrsimt miljonu barelu no savām stratēģiskajām rezervēm liedz tai kāpt vēl augstāk. Saūda Arābija un Apvienotie Arābu emirāti daļēji kompensē tranzītu caur Hormuzu, izmantojot naftas vadus uz ostām Sarkanās jūras un Arābijas jūras piekrastē, taču to maksimālā kapacitāte ir ekvivalenta apmēram ceturtajai daļai no ierastās plūsmas cauri šaurumam. Irāna gan paziņojusi, ka cauri Hormuzam ļauts kuģot Ķīnas, Indijas, Pakistānas un arī NATO dalībvalsts Turcijas kuģiem, un tiek ziņots, ka daži šo valstu kuģi patiešām šķērsojot šaurumu pa īpašu maršrutu gar Irānas krastiem.

Sākot ar 15. martu Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sociālo tīklu publikācijās un intervijās sāka paust prasību, lai Hormuza šauruma problēmas militārā risinājumā iesaistās arī citas valstis, bet 16. martā paziņoja, ka, ja nesagaidīs pretimnākšanu, tas būšot, citējot, „ļoti slikti NATO nākotnei”. Gaidītā militārā entuziasma vilnis no partneru puses tomēr izpalika. Kā viņu viedokļa kvintesenci pasaules prese visbiežāk citē Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa pirmdien teikto: „Tas nav mūsu karš, mēs to nesākām.”

Ar dažādām diplomātiskās stilistikas niansēm no praktiski visām Eiropas galvaspilsētām izskan, ka ja kāds vēlas partneru iesaistīšanos tik nopietnā pasākumā kā karš, viņam būtu jāpapūlas informēt šos partnerus par saviem plāniem un kara mērķiem. Galu galā vakar pievakarē, uzņemot Baltajā namā Īrijas premjerministru Maiklu Mārtinu, mājastēvs paziņoja, ka Amerikai nekādu palīdzību nevajagot, tiesa, palīgos nenācēji esot nepateicīgi.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai mūsdienās bērni un jaunieši draudzējas un veido attiecības ar vienaudžiem citādi nekā agrāk? Kas šajā ziņā mainījies un ko par to jāzina vecākiem? Ģimenes studijā analizē Pusaudžu resursu centra vadītāja, psihiatre Anete Masaļska, Rīgas 6. vidusskolas sākumskolas skolotāja un arī sertificēts koučs Kadrija Beirote, Rīgas 84. vidusskolas izglītības psiholoģe Evita Karpoviča. 

Tikai katrs ceturtais jaunietis Latvijā atzīst, ka viņa draugi ir cilvēki, ar kuriem viņš var būt patiess. Ar kuriem var klusēt bez neveiklības un dalīties gan bailēs, gan priekos, zinot, ka tiks pieņemts, atbalstīts un draugs paliks līdzās arī tad, kad nav viegli. Vairāk nekā puse jauniešu atzīst, ka mēdz justies vientuļi, pat ja regulāri sazinās ar saviem draugiem internetā. Šādu ainu atklāj aptauja, ko veikuši klašu saliedēšanās festivāla "Čē Čē čempionāts" organizatori.

Vai ir pamats šo uzskatīt par "distancēto paaudzi", kas ir tehnoloģiju savienota, bet vienlaikus vientuļa, un, ja tā, kāpēc mūsdienās bērniem un jauniešiem ir grūtāk izveidot attiecības ar vienaudžiem?

Nacionālā aviosabiedrība "airBaltic" atkal nonākusi mīnusos un arī apturējusi akciju sākotnējo publisko piedāvājumu, kas tika uzskatīts kā variants finansējuma piesaistei. Kāda ir mūsu aviācijas nākotne, ko darīt ar "airBaltic", par to būs diskusija Krustpunktā.

Analizē uzņēmējs, investors, Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis Ģirts Rungainis, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, ekonomists Aivars Strakšas un "Grant Thornton Baltic" partneris Raitis Logins.

Vai tiešām mums vajag savu nacionālo aviokompāniju par katru cenu? Šāds jautājums atkal parādījies publiskajā telpā pēc pagājušās nedēļas ziņām, kā lidsabiedrība "airBaltic" plānus startēt biržā ir apturējusi, bet zaudējumi, lai arī samazinās, iepriekšējā gadā vienalga sasnieguši 44 miljonus. Bez papildus naudas nākotnē neiztikt. Vai valstij atkal ieguldīt kompānijā? Tam būtu jāstājas pretī pamatīgam sabiedrības neizpratnes un kritikas vilnim. Vai tas vispār ir iespējams un vajadzīgs? Kā zināms, pagājušā gadā savu darbību jau izbeidza čarterreisu nodrošinātājs. Kas sagaida Latvijas aviācijas nozari nākotnē un kādas būs sekas, ja būs nu viens, vai otrs notikumu pavērsiens? Apzināti uz šo sarunu neesam aicinājuši nevienu, kas pašlaik ir iesaistīti politikas veidošanā, jo vēlamies uz visu paraudzīties ar skatu no malas.

Latvijas vietvaru īpašumā ir desmitiem muižu un piļu, kuru uzturēšana prasa milzu līdzekļus, bet pašvaldību bužetos nevienmēr tam pietiek naudas. Kamēr Cēsu novada pašvaldība šovasar iecerējusi Lielstraupes pilij mainīt jumtu un attīsta sadarbību ar kādreizējo pils īpašnieku pēcteci, Smiltenes novadā plāno jau trešo Gaujienas jaunās pils izsoli, cerot atrast tai jaunu saimnieku.

Raidījumā “Reģioni Krustpunktā” Laura Jansone pēta, vai kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošana un apsaimniekošana efektīvāk veicas pašvaldībām, vai tas tomēr būtu privātīpašnieku uzdevums.

Lielstraupes pils

Lielstraupes pils Cēsu novadā ir unikāls viduslaiku cietokšņa un baznīcas apvienojums, kas līdz mūsdienām ieguvis barokālas formas. Pirms pieciem gadiem pils nonāca Cēsu novada pašvaldības īpašumā, pēc tam, kad to atstāja narkoloģiskā slimnīca. Pils vadītāja Rudīte Vasile neslēpj, ka pils pārņemta visai bēdīgā stāvoklī un tās atjaunošanā nepieciešami lieli ieguldījumi. Tomēr visu pamazām. Šobrīd pils iekšpagalmā rosās strādnieki un atjauno akmens segumu. 

Rudītei Vasilei gan vislielākais prieks par to, ka šovasar pašvaldība ir iecerējusi mainīt Lielstraupes pils jumtu. Viņa to gaida ar lielu satraukumu, jo pilī ir vairākas telpas, kuras jau pamatīgi cietušas mitruma dēļ. 

Pašvaldībā lēš, ka jumta nomaiņa varētu izmaksāt ap 800 tūkstošiem eiro, daļu segs Eiropas fondi, bet ap 400 tūkstoši jārod pašu budžetā. Rudīte Vasile pastāta, ka par pili aizvien interesējās arī tās kādreizējo īpašnieku fon Rozenu dzimtas pēcteči. Viens no aktīvākajiem ir Jakobs fon Rozens no Amerikas, kurš Lielstraupes pili apciemo regulāri. Ar viņu Cēsu novada pašvaldība februāra beigās parakstījusi saprašanās memorandu par pils attīstību. Sazinoties tiešsaistē ar Rozena kungu, viņš stāsta, ka jau ir sācis darbu pie Cēsu novada arhīvu digitalizācijas.

Ungurmuiža

Cēsu novadā ir vēl kāda kultūrvēsturiskā pērle, kuras liktenis šobrīd ir neskaidrs - tā ir baroka stilā celtā koka ēka Ungurmuiža ar vēsturiskajiem sienu gleznojumiem. Pašvaldība pērn izsolīja muižas nomas tiesības, tomēr nomnieks no līguma atteicās, jo finaniālais slogs un noteiktās saistības izrādījās par lielu. 

Cēsu novada pašvaldībā stāsta, ka Ungurmuižas noma jau ir izsludināta un izsolei var pieteikties līdz 13. aprīlim. Šoreiz paredzēts, ka arī pašvaldība muižas uzturēšanā iesaistās ar līdzfinansējumu. Cēsu novada pašvaldības izpilddirektore Līga Medne stāsta, ka šogad šim mērķim budžetā jau atvēlēti 50 tūkstoši eiro. 

Gaujiena

Pavasara saules stari spoži apmirdz Gaujienas jauno pili. Lai gan vietām baltā krāsa nedaudz nolupusi, vērienīgā, klasicisma stilā celtā ēka aizvien saglabā savu majestātiskumu. Kopš 2020.gada, kad šeit vairs neskan skolas zvans, vēsturiskais nams gaida jaunu saimnieku. Pils pagalmā satiektu gidi un tur pat netālu esošā Jāzepa Vītola memoriālā muzeja “Anniņas” vadītāju Sanitu Sproģi. Viņa stāsta ka gaujieniešiem šis baltais nams ir ļoti nozīmīgs. 

Lai gan pils jau teju sešus gadus stāv tukša, tā nav atstāta novārtā. Pašvaldības darbinieki pils dārzā grābj pērnās lapas. Vasaras sezonā šeit notiek dažādas nometnes un pils virtuvi ir iznomājis ēdināšanas uzņēmums. Tomēr Sanita Sproģe ved rādīt vietu, kas domājot par pils nākotni, sagādā lielākās bažas. Tā ir nogāze pie ēkas. 

Smiltenes novada pašvaldības sagatavotie pils izsoles noteikumi paredz, ka jaunajam saimniekam nogāzes stiprināšana jāveic divu gadu laikā pēc īpašumtiesību iegūšanas. Trīs gadu laikā ir jāatjauno ēkas fasāde, bet piecu gadu laikā īpašumā jāiegulda vismaz viens miljons eiro. Izsoles sākuma cena aizvien ir nemainīga - 141 000 eiro. Līdz šim jau bijušas divas nesekmīgas izsoles un pašlaik pašvaldība gatavojas trešajai. Sanita Sproģe stāsta, ka pašā sākumā, uzzinot par vietvaras ieceri pili atsavināt, vietējie iedzīvotāji bijuši negatīvi noskaņoti, tomēr tagad saprot, ka pašu spēkiem šo kultūrvēsturisko pieminekli uzturēt nevar. 

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās igauņu mākslinieks, ilustrators, komiksu un grafiskā romāna autors Jonass Sildre. Viņa grafiskais romāns „Starp divām skaņām” par igauņu komponista Arvo Perta dzīvi pērn iznāca latviešu valodā, un to tulkojusi Maima Grīnberga.

Skanot Arvo Perta dziesmām no dažādu gadu komponēšanas laika, iesākas tikšanās ar grafiskā romāna "Starp divām skaņām" autoru Jonasu Sildri. 

Pēc muzikālā ievada Jonass Sildre ar vizuālu stāstījumu atklāj grāmatas tapšanas ceļu no idejas aizsākuma līdz grāmatas īstenošanai. Igaunijā grafiskais romāns "Starp divām skaņām" iznāca 2018. gadā. Tajā ar attēlu un teksta palīdzību iepazīstam komponista Arvo Perta dzīvi no dzimšanas līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt. 

Savu vizuālo vēstījumu klātesošajiem Sildre veic, vienlaikus zīmējot planšetē, ko vērojam uz liela ekrāna, un stāstot: viss sācies 2000. gadā, kad draugs Jonasam uzdāvinājis kompaktdisku ar Arvo Perta mūziku.

"Klausoties disku, es sapratu, ka daudzus no viņu skaņdarbiem jau biju dzirdējis. Piemēram, "Elīnai" man bija labi pazīstams. Bet es iepazinu arī jaunus darbus, piemēram, "Tabula rasa". Faktiski no tā brīža Arvo Perta mūzika kļuva par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Es sāku to klausīties gandrīz visu laiku, un tā tas turpinājās gandrīz piecus gadus. Tajā laikā mūzika kļuva par daļu no mana pieaugšanas procesa," stāsta Jonass Sildre.

2005. gadā viņš izdzirdējis Igaunijas klasiskās mūzikas radio raidījumu, kurā atspoguļots Perta dzīves stāsts. 

"Tas bija brīdis, kad es pirmo reizi dzirdēju par komponista dzīvi. Līdz tam es nebiju interesējies. Ne jau tāpēc, ka mani tas neinteresē, bet biju jau pieredzējis, ja man kāda mūzika patīk, man ne vienmēr patīk arī personība, kas to komponē. Bet Perta gadījumā tas tā nebija. Patiesībā bija otrādi. Es atklāju, ka dzīvesstāsts ir tikpat fascinējošs kā mūzika. Tas bija brīdis, kad mana aizraušanās ar komiksiem un aizraušanās ar Perta mūziku savienojās tādā formātā kā grafiskais romāns," atklāj Jonass Sildre.