Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas teorētiķi un izstāžu kuratoru Kasparu Vanagu par mākslas un maigās varas attiecībām, Krievijas dalību Venēcijas biennālē un Krievijas ārpolitikas mērķiem.

Marta sākumā pasaules ziņu aģentūras vēstīja, ka pirmo reizi kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukumu Ukrainā Krievija plāno atvērt savu nacionālo paviljonu Venēcijas biennālē. Ukrainas paviljona līdzkuratore Ksenija Malika teica, ka viņa nav īpaši pārsteigta. Intervijā viņa teica: "Es domāju, ka visi, kas šajos četros gados ir bijuši iesaistīti starptautiskos kultūras projektos, diemžēl nav īpaši pārsteigti. Visā šajā laikā Krievija ir meklējusi veidus, kā vienā vai otrā veidā iekļūt svarīgās vietās. Kara noziegumu attaisnošanas skatuve." Tā Venēcijas biennāle tika atspoguļota laikrakstā "The Guardian". Kultūra un maigā vara: publiskā diplomātija un kādu ietekmi ar kultūras starpniecību iespējams panākt - par to saruna ar Kasparu Vanagu.

Skatījos, ka 2013. gadā bija 450000 apmeklētāju Venēcijas biennālē. Lai izvērtētu maigās varas ietekmi caur Krievijas paviljonu - tas ir daudz vai maz? Kā mērīt šo ietekmi uz starptautisko politiku? Kā tā rezonanse veidojas?

Kaspars Vanags: Domāju, ka mums ir jāiet atpakaļ uz 19. gadsimta beigām, kad Venēcijas biennāle tiek dibināta. Ja vēlamies redzēt Venēcijas biennāli kā forumu, kurā satiekas globālās kultūras norišu līdzdalībnieki kopējam atvērtam dialogam. Tas tā, pirmkārt, nekad nav bijis.

Venēcijas biennāle ir dibināta 1895. gadā, kad Itālija ieiet Etiopijā un sevi piesaka starp koloniālajām lielvarām vai mēģina tāda būt. Paviljoni, kuri tajā laikā tiek atvērti un kas joprojām ir dārzos, tās ir lielās impērijas. Tā ir Apvienotā Karaļvalsts jeb Lielbritānija, tā ir Beļģija ar savām kolonijām Kongo, tā ir Francija ar Alžīriju. Būtībā visi paviljoni, kas ir dārzos, ir lielās imperiālās varas, kuras arī rāda savu koloniālo spēku un lomu pasaules civilizēšanā. Līdz ar to grūti teikt, ka Venēcijas biennāle jebkad ir bijusi brīva no politiskajiem kontekstiem. 

Un tieši tāpat arī, man liekas, Krievijas paviljons. Tur arī ir ārkārtīgi interesanta vēsture. Paviljona arhitekts ir Aleksejs Šusevs, kuram ir spīdoša arhitekta karjera bijusi cauri desmitgadēm. Viņš sāk 20. gadsimta pašā sākumā kā viens no redzamākajiem jūgendstila jeb nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Krievijā un uzbūvē virkni burvīgas nacionālā romantisma stila pareizticīgo baznīcas, tostarp arī vairākas Ukrainā. Pečoras lavras ikonostass ir viņa veidots. Pāris mēnešus pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņš pabeidz Krievijas impērijas paviljonu Venēcijas biennāles dārzos. Pēc tam viņš pieslējās komunistiem, 20. gados Maskavā bija viens no pilsētplānošanas galvenajiem arhitektiem. Viņam uztic trīs reizes pēc kārtas būvēt Ļeņina mauzoleju. Pirmais, kas bija fiksi jāuzceļ 30 grādu salā, kad Ļeņins tikko miris, pēc tam uzbūvēja lielāku, kur ir arī tribīnes, un beigās šis te granīta monolīts. Pēc tam no konstruktīvisma arhitekta, kur viņš ir devis burvīgas pērles Maskavas arhitektūrā, viņš pārmetās uz Staļina baroku un būvē tā sauktās "kāzu kūkas"  - Staļina augstceltnes. Viņš bija Berija draugs, kas ir viņa galvenais pasūtītājs NKVD. Viņš būvē pirmās intūrista viesnīcas. Viņš ir arī Lubjankas [PSRS Valsts drošības komitejas ēkas] arhitekts. 

Ja skatāmies uz pašu ēku [Krievijas paviljonu Venēcijā], tā pati pēc savas būtības stāsta mākslas un politikas nepārtraukto saistību.

Bet man liekas, lai dialogs vispār notiktu, tam ir jābūt no visām pusēm ar godīgu vēlmi to veidot. Kā mēdz teikt, saruna ir notikusi tad, ja katrs, pēc šīs sarunas šķiroties, ir nedaudz mainīja savu viedokli. Krievijas līdzdalība šajā dialogā nekādā ziņā nav ar labiem nodomiem. Ja mēs palūkojamies, kas tad ir Krievijas paviljona vadītāja kopš 2021. gada, tā ir Anastasija Karņejeva, kas ir ne tikai FSB ģenerāļa meita. Nikolajs Volobujevs ir "Rostek", kas ir viena no lielākajām aizsardzības militārajām kompānijām Krievijā, ģenerālā direktora vietnieks. Viņai ir kopīgs bizness tieši mākslas menedžmentā ar Sergeja Lavrova meitu. Tas nav kultūras dialogs, tā ir FSB militārā kompleksa sadaļa.

(..) Man liekas interesanti pievērst uzmanību Bolīvijai.

Varētu teikt, ka šī maigās varas stratēģija, ja ne pēc Krimas okupācijas, tad pēc pilna mēroga kara sākšanas un iebrukumu Ukrainā Eiropā kaut kādā mērā sabruka. Krievijā pārorientējās no Eiropas uz to, ko varētu saukt par globālajiem dienvidiem.

Sadarbība ar BRICS valstīm, ar Ķīnu, atjauno sadarbību ar Indiju. Nolika, tā sakot, plauktiņā Eiropu, pievērsās globālajiem dienvidiem. Tas, protams, ir ārkārtīgi izdevīgi. Tās ir vecas tradīcijas arī Padomju Savienībai, domājot par Latīņamerikas komunistiskajām partijām un sociāldemokrātiskajām kustībām. (..) Aizgāja pa vecajām takām. 

--

Kaspars Vanags ir studējis Berlīnes Brīvajā universitātē, Londonas universitātes Kortolda mākslas institūtā, ieguvusi maģistra grādu mākslas vēsturē ar specializāciju muzeju studijās. Kopā ar domubiedriem 90. gados izveidoja radošo apvienību "Open", organizē starpdisciplinārus pasākumus, sadarbojoties ar vizuālās mākslas, elektroniskās mūzikas un jauno mediju mākslas un literatūras pārstāvjiem. Veidojis kritiski sociālas mākslas projektus, meklējot alternatīvas patērētājsabiedrības kultūrai, - "Slaidlugas" 1998. gadā, "Subversija" pilsētvidē, "Tējas sēne" 2022. gadā. Vadījis mākslas galeriju "Kromme" Berlīnē, bijis kurators Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē 2015. gadā Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša projektam "Armpit". Veidojas izstādes "Šķērssvītra - starp normatīvo un fantāziju" un "Tev ir pienākušas 1243 īsziņas. Dzīve pirms interneta: Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Bijis labdarības fonda ABLV mākslas programmu vadītājs un vadījis radošās koncepcijas izstrādi topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. No 2020. gada ir Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs.

Laiku pa laikam izgaismojas gadījumi, kad bērni ir piedzīvojuši smagus pāridarījumus un tad saņēmušies par tiem pastāstīt pieaugušajiem. Taču mēs gluži vienkārši neesam viņiem noticējuši. Mēdz būt arī otrādi, ka bērni pastāsta to, kas varbūt nav noticis. Kāpēc tā ir un kādas ir iespējas tomēr atklāt patiesību vissarežģītākajos apstākļos, kā notiek speciālistu darbs ar bērniem? 

Ģimenes studijā skaidro Bērnu mājas vadošā sociālā darbiniece Aija Medne, Rīgas bāriņtiesas Kurzemes rajona Zemgales priekšpilsētas Aizgādības lietu nodaļas vadītāja Arta Paegle, Valsts policijas Organizētās noziedzības, smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes ceturtās nodaļas galvenā inspektore, juridiskā psiholoģe Dace Landmane un Nacionālā psihiskās veselības centra tiesu psiholoģijas eksperts, Latvijas Universitātes lektors Raitis Eglītis.

Izmaiņas darba likumā, kas mainītu to, cik lielā apmērā apmaksājams virsstundu darbs un darbs svētku dienās, ir raisījušas lielas diskusijas un pat parakstu vākšanu. Piedāvājums virsstundu  apmaksu samazināt līdz 50 procentiem, bet darbu svētku dienās – 75, pašreizējo 100 procentu vietā ir raisījis neapmierinātību no darba ņēmēju puses. Vienlaikus darba devēji argumentē, ka esošā kārtība mazina uzņēmumu konkurētspēju un liedz arī paaugstināt darba algas. Saeimas komisija, skatot projektu uz otro lasījumu, mainīja viedokli un attiecībā uz svētku dienām un saglabāja 100 procentu apmaksu. Bet diskusiju būs vēl daudz.

Krustpunktā diskutē Latvijas darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns, Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektore, pētniece un uzņēmēja Līga Leitāne.

Raidījumā “(ne)Diplomātisko pusdienas” šonedēļ runājam par galveno valstu un vietu atpazīšanas atribūtu, aiz kura slēpjas arī kaut kas vairāk, – par valstu nosaukumiem un to maiņu.

Valstu nosaukumiem ir svarīga loma, lai mēs saprastu, par kuru vietu runājam. Tas palīdz noorientēties ģeogrāfiski un saprast, par kuru politisko sistēmu mēs runājam, kāda tauta konkrēto vietu apdzīvo un kādi vēsturiskie notikumi ir ar to saistīti. Piemēram, pasakot “Lielbritānija”, klausītāji uzreiz sapratīs, par ko ir runa. Un, protams, daudziem radīsies arī asociācijas.

Runājot par Lielbritāniju, daudzas valstis maina nosaukumus, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes. Piemēram, 2018. gadā Āfrikas valsts Svazilenda mainīja nosaukumu uz Svatini Karalisti. Līdz pat 1968. gadam Svatini bija Lielbritānijas kolonija, tādēļ vecais nosaukums iedzīvotājiem asociējās ar kolonizāciju. Protams, vēlme atbrīvoties no koloniālās pagātnes nebija vienīgais iemesls. Karalis Msvati III nosaukuma maiņu pamatoja ar nepieciešamību izbeigt to, ka Svatini jauc ar Šveici, jo angliski “Swaziland” skanēja līdzīgi “Switzerland”.

Mums tuvāks un pazīstamāku piemērs ir Turcija. Pirms dažiem gadiem visai pasaulei bija jāpierod pie Turcijas jaunā nosaukuma angļu valodā. Iepriekš Turcija angļu valodā bija pazīstama kā “Turkey”, bet kopš 2022. gada valsts ir mainījusi nosaukumu uz “Turkiye”. Oficiāli prezidents Redžeps Tajips Erdogans valsts nosaukuma maiņu pamatoja ar to, ka jaunais labāk reprezentēs valsts kultūru, turku civilizāciju un vērtības. Tomēr nav noslēpums, ka Turcijas vēlējās izbeigt asociācijas ar tītaru, jo angliski gan iepriekšējo Turcijas, gan putna nosaukumu rakstījaun izrunāja vienādi.

Tā kā valstu nosaukumi atspoguļo to identitātes, tad valstīm ir svarīgi, kā tās tiek dēvētas un kādas asociācijas ar to nosaukumiem rodas. Kopumā valstis maina nosaukumus trīs gadījumos. Pirmkārt, kad valstī notiek kardinālas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas, kas pilnībā maina valsts struktūru, darbību un būtību. Šajā grupā iederas valstis, kuras mainīja nosaukumu revolūciju vai citu nemieru rezultātā. Piemēram, 1917. gadā Februāra revolūcijā Krievijas impērijā tika gāzta monarhija, un Pagaidu valdība valsti pasludināja par republiku.

Otrajā grupā ir valstis, kuras maina nosaukumu, sabrūkot impērijām vai iegūstot neatkarību no koloniālās varas. Svatini gadījums iederas šajā grupā. Bieži vien valstis, īpaši bijušās kolonijas, atgriežas pie vēsturiskā nosaukumā, kas tām bija pirms kolonizācijas vai okupācijas. Piemēram, Indijas premjers Narendra Modi vēlas atjaunot pirmskoloniālo valsts nosaukumu, proti, viņš vēlas, lai Indiju dēvētu par Bhāratu. Tāds bija Indijas nosaukums pirms valsti 1858. gadā pilnībā kolonizēja Lielbritānija.

Bet trešajā grupā ir valstis, kur notika izmaiņas politiskajā struktūrā, kas mainīja to iekārtu. Bet šajā gadījumā izmaiņas notika miermīlīgi. Piemēram, valsts no monarhijas kļuva par republiku, kas nozīmē, ka arī valsts nosaukumā ir jāidentificē šīs izmaiņas. 1946. gadā referendumā tika pieņemts, ka Itālijas Karaliste kļūs par Itālijas Republiku. Ir arī gadījumi, kurus nevaram klasificēt šajās trīs grupās. Un piemērs tam ir Maķedonija, kas tagad ir pazīstama kā Ziemeļmaķedonija. Valsts mainīja nosaukumu 2019. gadā, lai atrisinātu strīdu ar Grieķiju, paverot iespēju tai iestāties NATO un Eiropas Savienībā.

Valstis maina nosaukumus, lai leģitimizētu jauno politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir viens BET. Ne vienmēr valsts nosaukums rada patiesu priekšstatu par tajā pastāvošo pārvaldes formu. Piemēram, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, ko mēs vairāk pazīstam kā Ziemeļkoreju, nemaz nav demokrātija.

Rezumējot – valstu nosaukumi piešķir vietām unikalitāti, veidojot arī nacionālo identitāti un kopības sajūtu. Valstu nosaukumi ir ne tikai simboliski vārdi, bet bieži vien arī noteicošais faktors, kas veido mūsu piederību vietai. Tomēr, kā jau tas ir valstīm, kuras tika okupētas vai kolonizētas – piešķirtie nosaukumi var asociēties arī ar kaut ko negatīvu.

Klāt pavasaris, un dabā redzam ne tikai pirmos ziemas odus, bet pamodusies arī pa kādai mušai un bitei. Latviešu ticējumi vēstī, ka Ģertrūdes dienā, 17. martā no miega mostas bites, skudras, čūskas un citas dzīvās radības. Kā kukaiņi uztver pasauli sev apkārt un kas "ieslēdz" pavasari šiem dzīvniekiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Nacionālā Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka savvaļas augi mostas. Arī gana daudz dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai jāgatavojas to sējai. Tāpēc arī šoreiz saruna ar Latvijas dārzkopības institūta vadošo pētnieci, doktori Līgu Lepsi par dārzaugu selekciju.

Latvijā nupat, nupat būs oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – „Solo”. Tās pirmsākumi, izrādās, meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latgalē.

Protams, runājām arī par to, kā laikapstākļi un klimats ietekmē, kādas šķirnes pie mums labāk aug, kādas ne.

Līga Lepse sarunā arī min, ka kaitēkļi un slimības, kas Latvijā ienāk no dienvidu zemēm, te mēdz apsēst augus, kuriem šīs kaites iepriekš nav bijušas, jo dienvidos šie augi netiek audzēti.

Šobrīd tiek pētīti gadījumi, kad kādam ziemeļiem raksturīgam kultūraugam ir konstatēta slimība, kas ienākusi no dienvidiem un nekad iepriekš šiem augiem nav fiksēta. Tā kā vēl notiek pētniecība un gadījumu aprakstīšana, pētnieki vēlējās, lai dodam vēl laiku pirms nākt klajā ar ziņojumu, bet šis aspekts tiešām ir nepatīkams.

Ir daudz vieglāk, ja ienāk pie mums kādas slimības vai kaitēkļi, piemēram, zemenēm, kāpostiem, kartupeļiem, kas ir bijušas šiem augiem slimības izcelsmes reģionā, kur noteikti jau ir izstrādātas metodes, kā cīnīties ar to.

Protams, var būt arī tādi gadījumi, kā ar tā sauktajiem „ģimenes sīpoliem”, ko agrāk Latvijā plaši audzēja. Tie ir sīpoli, ko iestāda vienu, bet vasaras beigās no katra vecā sīpola izaug vairāki jauni, nevis viens liels, kā tagad iecienītākajām šķirnēm. Latvijas ģimenes sīpolu populācija esot slima, vīrusaina, tāpēc reti kurš vairs to audzē. Latvijas dārzkopības institūta speciālisti cer atveseļot šo šķirni, uzlabot tās īpašības un tā varētu atgriezties daudzos dārzos.

ASV veikts pētījums rāda, ka teju puse valsts iedzīvotāju informāciju par diētām un uzturu gūst no sociālo mediju viedokļu līderiem. Un tikai 20% interesentu pēc padoma griežas pie diētas ārstiem un uztura speciālistiem. Šāda situācija nav normāla vairāku iemeslu dēļ.

Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk skaidro diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un Uzturzinātne izveidotāja un vadītāja Lolita Neimane, Latvijas Diētas ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Brēmanis, asocieētā profesore, medicīnas doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.