Iepazīstam Sarkandaugavu: "Provodņika" strādnieku vēsture namos, pastaiga pa Tvaika ielu, dzejnieka Neibarta māja un Sīmaņa ielas "pērles".

Kā izgāzās Pētera I ideja būvēt te otru skaistāko Rīgas pilsētas parku, kāpēc Sarkandaugavu dēvēja par Venēciju, stāsts par Ņurbuļa jeb dzejnieka Aivara Neibarta māju "Āžu bulvārī" un citi "interesantumi" bijušajā fabriku strādnieku apkaimē. Tos atklāj Sarkandaugavas attīstības biedrības pārstāvji, šīs apkaimes pētnieki un iedzīvotāji Sergejs Bičkovs, Alija Āboliņa, Irina Kričalo un Sarmīte Neibarte.

Jau par tradiceju oktobra vydā palykuse Vaļsts volūdys dīnys svieteišona, deļtuo, prīcojūtīs par latvīšu volūdys boguoteibu, kotrys interesents ir aicynuots puorbaudeit sovys zynuošonys i pīraksteit diktatu latgalīšu rokstu volūdā.

Dasmytais diktats latgaliski skanēs Latvejis Radejis 1 eterā latgaliskajā raidejumā “Kolnasāta” sastdīnis, 17. oktobra, vokorā 18.15 stuņdēs, kai i video formatā jū varēs nūsavērt Latvejis Sabīdryskuo medeja portalā LSM.lv, REplay.lv i latgalīšu kulturys ziņu portalā lakuga.lv.

Diktatu skaiteis Dailis teatra akters Aldis Siliņš, bet tekstam itūgod izalaseits 1921. godā latgaliski puorlyktuos i izdūtuos Kārļa Skalbis literaruos puorsokys “Miļzs” (Milzis) fragments.

Diktata teksts – puorsokys “Miļzs” fragments – latgalīšu rokstu volūdā precizāts, īvārojūt 2007. godā apstyprynuotūs latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumus.

Kod diktats byus izskaniejs, tekstu varēs puorbaudeit portalūs lakuga.lv i LSM.lv.

Latgalīšu volūdys diktata tekstu var raksteit tīšsaistis formā, ka ir gribiešona, var īsnēgt jū klaidu puorbaudeišonai. Tū var izdareit ite: ej.uz/ltgdiktats2026.

Video formatā diktatu verīs ite: LSM Latgale

Diktatu latgalīšu rokstu volūdā reikoj LSM Latgolys redakceja, latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda” i latgalīšu kulturys ziņu portals lakuga.lv, bet atbolsta LSM, Sabīdreibys integracejis fonds nu Latvejis Republikys Kulturys ministrejis daškiertūs Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu i Vaļsts kulturkapitala fonds.

Svietejūt Vaļsts volūdys dīnu oktobra vydā, ari itūgod „Kolnasātā” izskaņ jau dasmytais diktats latgaliski, kur kotrys var puorbaudeit sovys zynuošonys i prasšonu latgalīšu rokstu volūdā.

Ituo gods latgalīšu diktata bolss ir Dailis teatra akters Aldis Siliņš, kurs piec diktata stuosta par personeiguos atbiļdeibys izajimšonu, deļtam ka „tu esi atbiļdeigs par tū vuordu, kū tu pasoki”, i par sovu byušonu Latgolā i latgalīšu volūdā: „Lai voi kaidā volūdā tu runuotu, juoīsaklausa sevī, juobyut atbiļdeigam pret sevi, i sevi napazaudēt itymā vysā. Vysa tei atmosfera, kurā es asu audzs, īt nu tīnis, tys munu strukturu veidoj.”

Aldis Siliņš izaudzs Reigā, tok saknis jam ir nu Latgolys, Viļānu pusē, kur veiduojusēs i juo īškejuo byuteiba: „Kas ir latgalīts, vīnolga tei ir vide, kur tu esi izaudzs. Tī ir vacuoki, kas audzynoj, i jī vuicejušīs nu sovu vacuoku, i tuos ir attīceibys, doba, vyss, kur tu esi izaudzs, tys veidoj tovu dūmuošonys veidu.”

Raidījums Stiprie stāsti ciemojas Ogres novada Lēdmanes pagasta "Siliņos" pie Pētera un Ievas Langrātiem. Abi izauga Rīgā, bet satikās, mācoties Bulduru tehnikumā. Pēc studijām Jelgavā un darba pilsētā nolēma pārcelties uz Ievas senču īpašumu Lēdmanes pagastā. Jau septiņus gadus abi strādā savā uzņēmumā "Gardi ziedi" un audzē restorāniem ēdamus ziedus, augus un garšaugus. Mājā iekārtota arī neliela ražotne, kurā ziedus un augus kaltē, saldē un sublimē. Saimniecībā ir arī bites un vistas, un no bišu vaska saimnieki gatavo īpašus traukus restorāniem.

Es saskatīju glābiņu kamerā un ceru, ka mans "Sērošanas ceļvedis" vēl kādam palīdzēs – saka dokumentālists Ivars Zviedris un filmā fiksē savas izjūtas pēc meitas zaudējuma. Kas notika ar Purva Intu un kāpēc neizdevās Piejūras kino, par sumbriem pierobežā un filmēšanu kapos, arī par savulaik nodibināto videobāru "Vējiņš" – saruna ar Ivaru Zviedri Laikmeta krustpunktā.

Šī raidījuma viesis ir teicis, ka dokumentālajam kino vajadzīgi trīs stūrakmeņi – laiks, varonis un notikums. Taču, runājot par režisoru un operatoru Ivaru Zviedri, šķiet, jāpieliek vēl ceturtais – ziņkārība, nepārejoša vēlme paskatīties, kas notiek otrpus durvīm, aiz birokrātijas, aiz cilvēka publiskās sejas un reizēm arī aiz paša režisora robežām. Varbūt tieši tāpēc Ivara Zviedra dokumentālie stāsti nav tikai par to, ko redzam uz ekrāna. Tas ir par mums pašiem, par Latviju, kas reizēm ir absurda, reizēm smieklīga un reizēm skarba. Viņa dokumentālajās filmās ir interese par latvietību un Latvijas laukiem, jo īpaši nomalēm un cilvēkiem tur, interesi par cilvēku. Latvijas dokumentālajā kino šis meklējums gan nav nekas jauns. Herca Franka, Ulda Brauna, Aivara Freimaņa, Ivara Selecka, Jura Podnieka un citu dokumentālistu kino savulaik pavērsa kameru prom no ideoloģiskajām dekorācijām un pretī dzīvajam cilvēkam. Ivars Zviedris ir šīs tradīcijas mantinieks. Tikai viņa Latvija bieži vien ir daudz raupjāka. Purva Inta, zāģeri, robežšķērsotāji, kaprači, vientuļi pensionāri.

„Lai kāds tu sūdu muša būtu, bet tevī kaut kas cilvēcisks arī ir iekšā,” – Purva Inta filmā „Dokumentālists” to teica par Ivaru Zviedri, un, iespējams, viņa neapzināti pateica arī ko būtisku par dokumentālo kino. Ka aiz visa, ko kamera fiksē, beigās tomēr jāatrod cilvēks.

Ivar, tu Latvijas Radio studijā esi ieradies ar kameru. Vai tu esi tagad kā politiķi pirms vēlēšanām, kuri fiksē un dokumentē visu, ko viņi dara? Vai kā influenceri, kas dokumentē katru savu minūti?

Ivars Zviedris: Es filmēju filmu ar darba nosaukumu „Sērošanas ceļvedis”. Redzēsim, vai tas nosaukums tāds arī paliks. Droši vien jau daļa sabiedrības zina, ka no manis atvadījās pirms pāris gadiem mana meita un es īsti nezināju, ko darīt, un es saskatu to glābiņu vienmēr kamerā. Kā mans kino skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – kamera ir tāda māte barotāja vai māte sargātāja. Dokumentālais kino jau, ja tu gribi kādu filmu uztaisīt no sirds un labi, ir dzīvesveids tev, un tas arī psihoterapijas seanss. Tad, es domāju, noteikti ir jāfilmē. Es sāku filmēt divu iemeslu dēļ – viens, es gāju pie cilvēkiem, kas bija ar mieru ar mani runāt, un teicu - palīdzi man. Runājām sērošanas procesā. Otra lieta, es domāju, varbūt, ka no tās filmas arī kādam citam kļūs labāk un kādam tā palīdzēs, noskatoties, kādas ir iespējas sērot un ko var darīt sērojot.

Kas ir no auduma šūta divstobrene? Šo Gunara Gūžas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min astoņu bērnu ģimenes mamma Ruta Linde no Pārdaugavas ar bērniem: Esteri (16 gadi), Regīnu (15 gadi), Marianu Dominiku (12 gadi), Jāzepu (11 gadi), Sofiju (9 gadi), Terēzi (6 gadi), Rebeku (4 gadi) un Martu (2 gadi).

Viņam ir izdevies savienot vairākus ceļus vienā. Stabils darbs Eiropā, cienīta mūziķa karjera Latvijā un gatavība pieveikt "Iron Man" distances. Monopolā saruna ar Kārli Būmeisteru.