Eiro fokusā

Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo pasaules daļu. Tas nozīmē, ka deviņu gadu laikā ES valstīm jāsamazina siltumnīcas efekta gāzu emisijas par vismaz 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Līdz ar to izmaiņas gaidāmas klimata, enerģētikas, transporta un nodokļu politikā. Uzņēmējus satrauc, ka Latvijā katra ministrija atbild par savu jomu un trūkst viena atbildīgā, kas koordinēs sarežģīto procesu – Eiropas zaļā kursa ieviešanu.

„Eiropas zaļais kurss uzlabos ES iedzīvotāju un nākamo paaudžu veselību, nodrošinot tīru gaisu un ūdeni, veselīgu augsni un bioloģisko daudzveidību, veselīgu un cenu ziņā pieejamu pārtiku” – tas ir citāts no Eiropas Komisijas mājaslapas. Zemnieku Saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre skaidro, ka zaļā kursa ieviešana lauksaimniecībā būs saistīta arī ar ražošanas samazināšanos.

Izaicinājumu saistībā ar zaļā kursa ieviešanu vienā nozarē – lauksaimniecībā, ir gana daudz. Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris stāsta, ka arī citu nozaru uzņēmējiem neskaidrību ir daudz un būtu labi, ja viena atbildīgā organizācija spētu apvienot visas šajā procesā iesaistītās ministrijas.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomnieks Madars Lasmanis stāsta, ka šobrīd izveidota ministriju koordinācija darba grupa un tiks veidota arī nozaru ekspertu darba grupa. Viņš arī skaidro, kā Eiropas zaļais kurss ietekmēs reģionu attīstību.

Eiropas zaļo kursu finansēs no ES budžeta septiņiem gadiem, kā arī piešķirot vienu trešdaļu no 1,8 triljoniem eiro lielajām investīcijām atveseļošanas plānā.

Ja Covid pandēmijas sākumā neziņa par ekonomikas nākotni atspoguļojās finanšu tirgus svārstībās un akciju cenu kritumā, līdz ar to samazinājās arī pensiju ienesīgums, tad pēdējā gada laikā situācija ir stabila. Pensiju otrā līmeņa plāna ienesīgums audzis par 5, 10, aktīvajiem un riskantākajiem plāniem – arī par 20%. Tomēr iedzīvotājiem joprojām pietrūkst zināšanas gan par pensiju plāniem, gan iespēju mantot pensiju otrā līmeņa kapitālu.

Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības Indexo izpilddirektors Iļja Arefjevs skaidro, ka šobrīd pensiju otrā plāna ienesīgums pat pārsniedz ilgtermiņa ienesīgumu.

Šis ir pirmais gads Latvijas pensiju sistēmas vēsturē, kad ir iespēja veidot aktīvos plānus ar 100% ieguldījumu akcijās, stāsta SEB Pensiju un uzkrājumu eksperte Kristīne Lomanovska.

Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis skaidro, ka pensiju plānu ienesīgums jāvērtē ilgtermiņā – 3 gadu periodā, jo 6 mēnešu ienesīgums var svārstīties. Viņš vērtē, ka pensiju ieguldījumu politika ir atbilstoša.

Jau otro gadu Latvijas iedzīvotāji, ja nesasniedz pensionēšanās vecumu, var pensiju otrā līmeņa kapitālu atstāt mantojumā. Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem, šo iespēju izmantojuši 20% pensiju otrā līmeņa dalībnieku. Veiktas arī izmaksas - 1,32 miljoni izmaksāti 366 mantiniekiem, bet 1,15 miljoni eiro pievienoti 246 iedzīvotāju pensijas kapitālam. Indexo izpilddirektors Iļja Arefjevs vērtē, ka iedzīvotāju interese par pensiju uzkrājumiem joprojām ir maza.

Kristīne Lomanovska, kas ir arī FNA kapitāla tirgus komitejas līdzpriekšsēdētāja, stāsta, ka tiek plānota informēšanas un izglītošanas kampaņa un drīz informācija par pensiju otrā līmeņa uzkrājumiem būs pieejama arī internetbankā.

Informāciju par aktīvajiem, sabalansētajiem un konservatīvajiem pensiju plāniem un to ienesīgumu meklējiet mājas lapā manapensija.lv.

Latgalē vēsturiski ir vislielākais bezdarba līmenis valstī. Taču tajā pašā laikā daudzi uzņēmēji sūdzas par kvalificētu strādnieku trūkumu. Lai arī Valsts nodarbinātības aģentūrā uzsver, ka pēdējos gados darbu atrod ne tikai speciālisti un apmācības pabeiguši cilvēki, bet arī ilgstošie bezdarbnieki, līdz uzņēmumiem lielākoties nonāk strādnieki, kurus vēl papildus jāapmāca pašam darba devējam, bet darbiniekus ar pieredzi un augsti kvalificētus strādniekus uzņēmumi meklē pat ārzemēs. 

Akciju sabiedrība "Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca" - lielākais uzņēmums Baltijas valstīs, kas veic dzelzceļa ritošā sastāva un iekārtu kapitālo remontu, modernizāciju, rezerves daļu izgatavošanu un metālapstrādi. Kā atklāj uzņēmuma valdes locekle Nataļja Petrova, pašlaik uzņēmuma trūkst kvalificētu un pieredzējušu darbinieku.

„Galvenā problēma, ar ko saskaras arī mūsu uzņēmums, ir kvalificētu darbinieku piesaiste.

Galvenokārt trūkst inženiertehniskā personāla – inženieru, konstruktoru, tehnologu. Un, protams, kvalificētu atslēdznieku un virpotāju.”

Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, kurā strādā vairāk kā 600 cilvēku, meklē kvalificētus strādniekus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

„Mēs cenšamies atrast darbiniekus gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs un izmantojam darbaspēku arī no, tā saucamajām, trešajām valstīm: Ukrainas, Krievijas.” 

Darba roku trūkumu izjūt arī pārtikas nozarē. Uzņēmumā „Vecā Maiznīca”, kas atrodas gan Rēzeknē, gan Ludzā strādā 230 cilvēki un, kā atzīst uzņēmuma vadītājs Jevgenijs Lukašenoks, regulāri uzņēmumā ir 5 -7 darba vakances. Uzņēmējs stāsta, ka bieži vien Valsts nodarbinātības aģentūras programmas apmācības izgājušie darbinieki, darba vietā ir jāapmāca no jauna.

„Mēs esam spiesti tepat darba vietā apmācīt pie mums atnākušos darbiniekus. Apmācītu strādnieku, it īpaši pavāru un konditoru - nav, kaut gan pēc statistikas datiem, Nodarbinātības aģentūra gadā sagatavo ļoti daudz šādu speciālistu. Es zinu, ka bija metinātāju, pavāru, konditoru kursi, taču darba tirgū viņi neparādās. Tagad ir izveidojusies pastāvīgo studentu kategorija, kuri apmeklē dažādus kursus, saņem pabalstus, bet tālāk tā lieta arī nekustas.”

Runājot par kopējo situāciju nodarbinātības jomā Latgalē, Latgales uzņēmējdarbības centra vadītājs Andris Kucins atklāj, ka pēdējos triju gadu laikā darbinieku un pie tam, kvalificētu darbinieku problēma ir aktuāla daudzās uzņēmējdarbības nozarēs.

„Īpaši, ja runājam par rūpniecības sektoru, un kā piemēru varētu minēt metālapstrādi, jo Latgales reģiona divās lielākajās pilsētās – Rēzeknē un Daugavpilī metālapstrādes sektors ražo trešo daļu no visa ražošanas apjoma. Loģiski, ka nepieciešami ne tikai izglītoti darbinieki, jo uzņēmumiem nav laika pašiem sagatavot speciālistus. Līdz ar to uzņēmumi meklē strādniekus jau ar darba pieredzi. Tas, protams rada grūtības.

Līdz ar to ir arī dažas jomas, kur uzņēmumi, atbilstoši esošajai likumdošanai, meklē sev darbiniekus arī ārvalstīs. Piemēram, metinātājus. Tās ir bijušas NVS valstis: Baltkrievija, Krievija, Ukraina.”

Rēzeknes speciālajā ekonomiskajā zonā (SEZ) darbojas 19 uzņēmumi, kuros strādā gandrīz 1 300 darbinieki. Rēzeknes SEZ pārvaldniece Krista Freiberga uzskata, ka pašlaik galvenais uzdevums ir panākt sadarbību starp uzņēmējiem un izglītības iestādēm, lai darba devējs darbinieku varētu atrast tepat vietējā vidē.

„No nodarbinātajiem 1 273 cilvēkiem, tad aptuveni 48% ir Rēzeknes pilsētas iedzīvotāji, 39% ir Rēzeknes novada iedzīvotāji un pārējie ir no citām pašvaldībām. Mūsu stratēģiskais plāns šim un nākamajam gadam ir veidot trīspusēju sadarbību starp izglītības iestādēm, uzņēmumiem un pašvaldību un SEZ pārvaldi, lai mēs pēc iespējas vairāk piesaistītu vietējos speciālistus.” 

Kā uzsver Valsts nodarbinātības aģentūras Rēzeknes nodaļas vadītāja Ināra Ducsaliete, Latgalē piedāvāto vakanču skaits ir gana plašs, taču darba dēvēji aizvien biežāk meklē cilvēkus ar darba pieredzi, ar jaunāko tehnoloģiju zināšanām.

„Uz šo brīdi Daugavpilī ir reģistrētas 744 brīvas darbavietas, Rēzeknes filiālē - 443, Balvos - 154 , Preiļos - 97, Ludzā vēl mazāk - 43.

Darba devēji uzskata, ka ir zināma veida šķēršļi, lai varētu atrast šo te darbinieku,  ir bezdarbnieku zemais motivācijas līmenis, nevēlēšanās strādāt. Bieži vien ir tā, ka ir atbilstoša profesija, bet cilvēks negrib strādāt un viss. Tāpat ir arī kvalificēta darbaspēka trūkums. Nereti ir tā, ka darba meklētāju izglītība, prasmes, darba pieredze un kvalifikācija neatbilst darba devēja prasībām. Sevišķi tas attiecas uz metālapstrādi, kokapstrādi, mēbeļu ražošanu.”

Tajā paša laikā pēc statistikas datiem pērn ap 2000 Rēzeknes filiālē reģistrēto bezdarbnieku iekārtojās darbā, starp tiem 430 bija ilgstošie bezdarbnieki, un gandrīz 700 cilvēku vecumā 50 plus, un pirmspensijas vecumā.

Covid-19 delta paveids, kas pasaulei tagad turpina sagādāt ievērojamas problēmas, pirmo reizi tika atklāts Indijā. Šī valsts šī gada pavasarī piedzīvoja šausminošu delta paveida izplatību, Indijas varasiestādēm nespējot tikt galā ar milzīgo inficēto, hospitalizēto un mirušo skaitu. Politiķi tika kritizēti par ierobežojumu pietiekami ātru neieviešanu un tas daļēji tika saistīts tieši ar centieniem noturēt ekonomiku virs ūdens. Galu galā bez stingriem ierobežojumiem gan neiztika, un tas ietekmēja arī ekonomiku. Kā šobrīd klājas Indijas ekonomikai un vai tā atkopusies no krīzes?

Straujā Covid-19 izplatība Indijā šī gada pavasarī daļēji tika skaidrota tieši ar jauno vīrusa delta paveidu. Lai gan pazīmes par jauno paveidu un tā bīstamību bijušas zināmas jau gada sākumā, plaši ierobežojumi ieviesti netika. Arī pavasarī noritēja vairāki politiski un reliģiski masu pasākumi, ļaujot vīrusam izplatīties tālāk. Tā rezultātā tika pārslogotas slimnīcas, kurās katastrofāli trūka gan gultasvietas, gan skābeklis. Ļaudis mira, gaidot rindās pie pārpildītajām slimnīcām. Mirušie tika sadedzināti uz ielām, jo krematorijas bija pārpildītas. Tomēr valdības kritiķi nevēlēšanos noteikt ātrus un efektīvus ierobežojumus saistīja arī ar vēlmi no smaga trieciena maksimāli pasargāt ekonomiku. Galu galā tos nācās ieviest, līdzīgi kā pirms tam, 2020.gadā.

Āzijas trešā lielākā ekonomika bija viena no tām pasaules lielākajām ekonomikām, ko Covid-19 krīze skārusi vissmagāk. Ja runājam kaut vai par eksportu un importu, tad līdz ar smago uzliesmojumu aprīlī abi šie rādītāji kritās teju uz pusi. Neraugoties uz postošo otro vilni pavasarī, ekonomika uzrādījusi atkopšanās pazīmes. Ārvalstu investīciju apjoms pēc straujā krituma aprīlī, atkal ir augošs. Indijas ekonomika šā fiskālā gada pirmajā ceturksnī, kas noslēdzās jūnijā, salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pirms gada palielinājusies par 20,1%, tādējādi reģistrēta straujākā izaugsme kopš šo datu apkopošanas sākšanas 1996.gadā. Attiecīgajā ceturksnī pirms gada valsts ekonomika saruka par 24,4%, kas bija rekordstraujš kritums, ko izraisīja koronavīrusa izplatības ierobežošanai paredzētie pasākumi. Ekonomikas izaugsmi pagājušajā ceturksnī galvenokārt veicināja augšupeja rūpniecības un celtniecības nozarēs, kā arī eksporta apjoma pieaugums. Savukārt uzņēmējdarbības aktivitāte lielā mērā ir atguvusies pirmspandēmijas līmenī, taču izaicinājums ir saglabāt šo trajektoriju, skaidro ekonomists Darmakirti Džoši.

Lai gan tendencies ir pozitīvas, jāpiebilst, ka nav piepildījušās pašas optimistiskākās cerības, kas tika paustas pirms postošā otrā viļņa. Proti, visas prognozes izteikušās finanšu institūcijas iekšzemes kopprodukta izaugsmes prognozes otrā viļņa dēļ mainīja uz leju sākot no viena procenta un beidzot pat ar vairāk nekā 4%(tiem). Tagad, piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds prognozē, ka Indijas iekšzemes kopprodukts fiskālajā gadā līdz 2022.gada martam pieaugs par 9,5%. Savukārt saskaņā ar Mumbajā bāzētās pētniecības firmas “QuantEco Research” datiem Indijas ekonomikai pie teju pirmspandēmijas lieluma vajadzētu atgriezties nākamajos divos ceturkšņos. Tikmēr reālais izaugsmes temps pirmspandēmijas līmenī varētu atgriezties finanšu gadā, kas beidzas 2026.gada martā. Kopumā noskaņojums par ekonomisko situāciju tirgū ir optimistiskāks par pašu indiešu noskaņojumu, norāda bijušais valdības ekonomikas padomnieks Arvins Subramanians

Savukārt Indijas Rezervju bankas vadītājs Šaktikanta Das uzsvēris, ka ilgtspējīga ekonomikas izaugsme būs iespējama tad, ja tiks veikts liels ieguldījums veselības aprūpē, izglītībā, inovācijās, fiziskajā un digitālajā infrastruktūrā. Tāpat jāturpina reformas darba un produktu tirgos.

Daudzi ekonomisti kā kritiski svarīgu faktoru min vakcināciju. Nepieciešams rūpīgi sekot Covid-19 izplatībai valstī un turpināt palielināt vakcinēto cilvēku skaitu. Vienā diennaktī inficēto skaits valstī ir ievērojami krities - pēdējā mēneša laikā tie ir mazāk nekā 40 000 jaunu saslimšanas gadījumu. Bet ārsti baidās, ka tuvojas trešais vilnis, ņemot vērā, ka valsts ir atcēlusi ierobežojumus. Lai gan pašlaik Indijā saskaņā ar oficiālajiem datiem vismaz vienu devu saņēmuši 70% iedzīvotāju, pilnībā vakcinēti tikai nepilni 19% iedzīvotāju. Lai vakcināciju paātrinātu, Indija kalnu reģionos ir sākusi piegādāt vakcīnas ar droniem.

Pēdējo nedēļu laikā plašumā iet problēmas autopārvadājumu nozarē Eiropā. Šoferu trūkuma dēļ plaša krīze septembrī izgaismojusies Lielbritānijā, kur degvielas uzpildes stacijas palikušas bez degvielas piegādēm, bet lauksaimniekiem nākas izliet pienu, jo to gluži vienkārši nevar savākt pārstrādes uzņēmumi. Tomēr šoferu trūkuma izraisītās problēmas mums ir daudz tuvākas, nekā varbūt varētu domāt.

Jau vēstījām, ka pandēmija, izstāšanās no Eiropas Savienības un citas ligas radījušas krīzi Lielbritānijas pārvadājumu sektorā, kur novērojams kravas automobiļu šoferu deficīts. Tas negatīvi ietekmē piegādes tirgotājiem un citās nozarēs strādājošajiem. Autopārvadājumu asociācija lēš, ka Lielbritānijai vajadzīgi vēl 100 tūkstoši autovadītāju, lai apmierinātu pieprasījumu pēc šoferiem. Latvijas Radio zināmi vairāki gadījumi, kad no Latvijas emigrējuši iedzīvotāji ar kravas auto tiesībām kabatā saņēmuši valsts sektora vēstules ar darba piedāvājumiem.

Tomēr Anglija, kur šī krīze izskan visskaļāk, nav vienīgā ar šoferu trūkumu. Arvien vairāk to izjūt arī Latvijas uzņēmēji.

Autopārvadājumu firmas "Heders" saimnieks un Autopārvadātāju asociācijas padomes priekšsēdētājs Arkādijs Praiss stāsta, ka problēma nav radusies šodien, bet uzkrājusies daudzu gadu garumā. Ar kravas pārvadājumiem Praiss nodarbojas vairāk nekā 25 gadus. Tagad kravas šofera profesijai vairs neesot prestiža.

Latvijā ir 20 tūkstoši kravas auto licenču, bet mums nav 20 tūkstošu autovadītāju. Arkādijs Praiss lēš, ka šoferu ir labi ja puse no licencēm. Tāpēc preces uz Latviju ved ilgāk un ar kavējumiem, bet eksporta lietas – kokmateriālus, metālu, kūdru un citas – mūsu kompānijas jau var izvēlēties – vest vai nevest, tādējādi audzējot cenas. Šo iemeslu dēļ kompānijas cenšas nolīgt trešo valstu pilsoņus darbam Latvijā un starpvalstu pārvadājumiem.

Šoferu trūkumu vērtē viens no nozares līderiem kompānijas "Kreiss" vadītājs Andrejs Kuzņecovs?

Autopārvadājumu firmas "Heders" saimnieks un Autopārvadātāju asociācijas padomes priekšsēdētājs Praiss stāsta, ka citās valstīs, piemēram, Lietuvā un Polijā, trešo valstu darbaspēka piesaiste ir vienkāršāka. Pie mums ilgāks laiks paiet vīzas kārtošanā, turklāt tas ir dārgāk un sarežģītāk. Piemēram, Polijā kravas mašīnas šoferis visu varot nokārtot vienā dienā, bet pie mums tas aizņem no divām nedēļām līdz pat mēnesim. Pašam Praisam atbraucis potenciālais darbinieks no Krievijas, sākumā nācies desmit dienas pavadīt karantīnā, tad varēja sākt reģistrēt dokumentus un kārtot atbilstošo kvalifikāciju Ceļu satiksmes un drošības direkcijā, kur tādas lietas darāmas klātienē.

Arī bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērtē, ka pandēmija īpaši skārusi pārvadājumu nozari: laiku aizņem formalitātes, apgrūtināta trešo valstu šoferu strādāšana pie mums, turklāt šie autovadītāji arī biežāk saslimst.

Tomēr situāciju pie mums vēl būtiskāk varētu nokaitēt Lietuvas nacionālās autopārvadātāju asociācijas "Linava" paziņojums, ka arvien vairāk turienes uzņēmumu meklē iespējas biznesus pārcelt uz citām Eiropas valstīm, tajā skaitā Latviju, jo izjūt ne tikai šoferu trūkumu, bet arī kritizē nesakārtotu biznesa vidi kaimiņvalstī.

Patēriņa kredītus izsniedz gan bankas, gan nebanku kreditētāji. Ja banku aizdevums vidēji ir 2000 eiro, tad nebanku kredīti ir mazāki – ap 500 eiro. Pieprasījums pēc patēriņa kredītiem samazinājās pagājušā gada ziemā, kad slēdza veikalus un neziņa par nākotni atturēja iedzīvotājus no lielākiem pirkumiem. Bet kopš marta, kad ekonomiskā situācija uzlabojās, atkal aug pieprasījums pēc kredītiem.

 

"Swedbank" Patēriņa finansēšanas jomas vadītāja Inese Anckalniņa stāsta – ja šī gada ziemā patēriņa aizņēmumu skaits samazinājās līdz 1,5 miljoniem eiro mēnesī, tad aktivitāte pieauga martā un ik mēnesi no jauna izsniegto aizdevumu skaits privātpersonām pārsniedza 2 miljonus eiro. Aktīvākie patēriņa kredīta ņēmēji ir iedzīvotāji vecumā no 26 līdz 35 gadiem, ar ienākumiem 1000 eiro mēnesī.

Akciju sabierība "Mogo" Latvijā piedāvā auto līzingu, auto kredītus un auto nomu. "Mogo Latvija" vadītājs Krišjānis Znotiņš stāsta, ka Covid pandēmijas laikā lietotu auto tirgus samazinājās par 14%, bet jaunu automašīnu tirgus – pat par 26%. Šobrīd tirgus aug un tipisks auto pircējs ir 35 gadus vecs vīrietis, kas pērk 9 līdz 16 gadus vecu automašīnu. Vidējais kredīta apjoms automašīnas iegādei ir 6000 eiro, to atmaksā 4 gados.

 

Patēriņa kredītus izsniedz arī 56 licencēti nebanku kreditētāji, kas veiksmīgi konkurē ar bankām tieši mazo aizdevumu jomā, patēriņa kredītus izsniedzot veikalos, piemēram, veļas mašīnas iegādei. Vidējā izsniegtā kredīta summa ir 527 eiro. Par šo gadu dati vēl nav, bet 2020. gadā nebanku kreditētāju izsniegto līdzekļu apjoms ir samazinājās par16,3%, sasniedzot 501 miljonu eiro. Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas vadītāja Tīna Lūse stāsta, ka pēdējos gados veiktas izmaiņas vairākos normatīvajos aktos un līdz ar to stingrāk tiek pārbaudīta arī klientu maksātspēja.

Nebanku kreditētājus uzrauga PTAC un viņu apkopotie dati liecina, ka nebanku kreditētāju kredītportfeļa kvalitāte ir stabila jau 4 gadus un pērnā gada decembrī bez kavējumiem tika atdoti 90% kredītu.

Ēdināšanas bizness uz iznīcības robežas - tā situāciju nozarē, raugoties uz aukstāka laika un ziemas tuvošanos un līdz ar to arī āra terašu darbības pārtraukšanu raksturo kafejnīcu saimnieki Latgalē. Reģionā, kur ir salīdzinoši zemākais vakcinācijas līmenis, attiecīgi ir mazāk to klientu, kuriem ir Covid-19 sertifikāts, un kuri var apmeklēt kafejnīcas, gastrobārus un restorānus iekštelpās.

Daudzas kafejnīcas, kur klientu skaits rūk un lielākā rosība sezonā notika tieši āra terasēs, jau tuvākajā laikā plāno savas durvis slēgt ciet, citas darbu turpina, bet ar lielām bažām raugoties uz nākotni. 

Pirms nepilna pusgada, ar 7. maiju valdība ļāva sabiedriskās ēdināšanas atsākšanu āra terasēs, tā bija iespēja ne vienam vien kroga saimniekam atjaunot savu darbību. To vidū bija Baltā kroga saimnieks Jānis Melnis Augšdaugavas novada Naujenē, ar kuru, gatavojot kārtējo Eirofokusa sižetu, tikos maija sākumā. Tad saimnieks vēra krogu vaļā un gatavoja āra terasi apmeklētājiem. Tagad, jau kuru katru dienu kafejnīca savas durvis vērs ciet.

„Mēģinājām kaut kādus taukus audzēt uz ziemu, redzēs, kā iznāks. Pagaidām grūti pateikt, kas būs tuvākajā laikā."

„Visticamāk, mēģināsim uztaisīt pauzi līdz pavasarim, pa ziemu nestrādāsim. Kā lapas kokiem nobirs, tā slēgsimies ciet."

Kā tūrisma sezona Daugavas lokos beigsies, kafejnīca būs ciet, stāsta Baltā kroga saimnieks Jānis Melnis, tieši tūristi bija galvenie šī ceļmalas kroga un tā āra terases apmeklētāji.

„Pa vasaru visi apmeklētāji vairāk izmantoja terasi, jo bija noilgojušies pēc dabas, pat potētie, ja laiks atļauj, tad labāk uzturas ārā. Tagad paliek aukstāks laiks, tad tie, kuri vakcinētie jau iet iekšā."

Neraugoties uz vasaras labo apmeklētību, apgrozījums tomēr uzņēmumam  sarucis gandrīz pusi, atklāj Baltā kroga saimnieks.

„Ienākumi sastāv no ikdienas apmeklētājiem, pasākumiem- kāzām, jubilejām, dzimšanas dienām.

Kāzu nav, pasākumu nav, lielu jubileju arī nav, atliek tikai apmeklētāji.

Šogad apmeklētāju bija vairāk nekā pirms Covida, taču viņi ir sarežģītāki. Jo mājsaimniecības brauc, atpūšas un kaut kur ēd, un tad viņi nāk iekšā uzreiz pa 10-15 cilvēkiem, bet, lai apkalpotu tik lielu skaitu, un ja vēl nāk pa vairākām grupām vienlaicīgi, ir jāuztur vairāk štata vienību. Citādi pagarinās apkalpošanas laiks, tas ir sarežģīti noturēt cilvēkus, grūts gads bija."

Meklēt citus variantus, piemēram, piedāvājot ēdienus uz pasūtījumu, kā saka Jānis Melnis, ārpus pilsētas  nav izdevīgi.

„Mums ir transporta izmaksas 15 km līdz pilsētai, plus vēl sadarbība ar kurjeriem nesanāk, jo viņi prasa 26% savu daļu, ja tas ēdinātājs pats  vispār nopelna 10 procentus."

„Mēs vērsimies ciet, jo tā īre, kura jāmaksā te, ne ko neatsver."

Par kafejnīcas slēgšanu līdz ar aukstāka laikā iestāšanos un āra terases aizvēršanu Daugavpils lielākajā tirdzniecības centrā Diton nams domā arī Mego tīkla pārstāvji.

„Vasarā strādājām, var teikt brīnišķīgi, bet tagad cik vēl ilgi noturēsies tas siltais laiks? Jo pie mums tikai ārā terasē lielākoties cilvēki sēž. Šī nozare visticamāk vienkārši izmirs. Citu variantu nav. Cik ilgi vēl noturēsies tās terases, kurās salikti tie sildītāji, un restorāni arī nav bez izmēra, ir konkrēts skaits uz kvadrātmetru."

Kafejnīca picērija Luna Cafe”, kā stāsta uzņēmuma līdzīpašnieks Jevģēnijs Šeršņovs, nevēlas zaudēt īrētās telpas, un, strādājot šajā sezonā ar 35 -40 % zemāku apgrozījumu kā iepriekš, labi saprot, ka varēs izdzīvot tikai tad, ja būs apmeklētāji, vasarā āra terasē to bijis  daudz.

„Mēs nevaram vērties ciet, jo tad mums jāaiziet no šīm telpām, jotās nav mūsu telpas, mēs tās īrējam, mums par to jāmaksā. Tāpēc tas nav mūsu variants slēgties ciet, un pavasarī atkal atvērties. Cilvēki, kuri nav vakcinēti vai pārslimojuši, viņiem vienīgā iespēja ir sēdēt ārā. Mūsu terase nav izvietota tajā pašā izdevīgākajā vietā pilsētā, piemēram, Rīgas ielā, kas ir gājēju iela, taču arī mūsu terase bija populāra.

Ja salīdzina pat laiku pirms Covida, tad mūsu terase šogad bija daudzas reizes vairāk pieprasīta."

Vasara, āra terases deva iespējas kafejnīcām pandēmijas laikā darboties, nesaņemot kādu īpašu atbalstu, situāciju nozarē kopumā raksturo Jevģēnijs Šeršņovs, ar bažām raugoties uz ziemas sezonu.

„Vasarā pēc ziemas un pavasara strādāt bija ok, arī valsts sniedza atbalstu. Vasaras laikā atbalsta jau nebija, bet bija laba cilvēku plūsma, jo cilvēki bija sailgojušies. Bet tagad ar septembri, apmeklētāju plūsma ir krietni samazinājss. Mūsu kontingents ir jaunieši, bet mēs vēl nevaram saprast, cik aktīvi šie jaunieši ir vakcinējušies. Valsts mums saka, ka ir jāpārbauda šos sertifikātu. Pirms laits iekšā vakcinētos vai pārslimojušos un tagad mēs redzam, ka plūsma ir samazinājusies. Un mēs tagad skatāmies, kas būs tālāk."

Daugavpilī un Latgalē kopumā ir viens no zemākajiem vakcinācijas rādītājiem, protams, ka tas ietekmēs situāciju ēdināšanas nozarē, pārliecināti pakalpojumu sniedzēji.

„Noteikti, tas atstāj savu iespaidu, cilvēki turpina vakcinēties, bet mēs nezinām vai tīri finansiāli varēsim sagaidīt tos laikus, kad atgriezīsies tā ierastā cilvēka plūsma ierastajā ritmā un apjomā. Nezinām vai sagaidīsim to. Nezinām arī to, vai būs kāds valsts atbalsts,

ministri runā par ārkārtējās situācijas ieviešanu, bet neviens nerunā par atbalstiem, kādā veidā tas būs un vai vispār būs."

Pagājušajā ziemā atbalsts un arī iespēja strādāt iznešanas režīmā, ļāva nozarei savilkt galus kopā, stāsta  „Luna Cafe” vadītājs, šogad daudzi var neizturēt.

„Mēs pagājušogad strādājām piegādes režīmā, cilvēki nāca pie bāra letes un ņēma līdzi. Tad es varēju runāt ar telpu saimnieku par īres maksas samazinājumu, un pretimnākšana bija, jo viņi saprata, ka ir ārkārtējā situācija, un es nevaru laist cilvēkus iekšā. Tagad it kā es varu laist cilvēkus iekšā, bet tā plūsma nav pietiekoša. Man jābūt minimāli 2 cilvēkiem bārā, tik un tā cilvēki nāk. Bet, kad bija ārkārtējā situācija, es varēju gan ieekonomēt uz īri, uz darbiniekiem, kuri bija dīkstāvē, bet tagad daudzi, ja šī situācija turpināsies līdz vasarai vai pat pavasara vidum, vienkārši neizturēs."

Izskatās, ka šobrīd rit mērķtiecīga ēdināšanas nozares iznīcināšana, paliks tikai veikali un kulinārijas nodaļas, pesimistiskākās bažas Latgalē izsaka, ja tā var teikt, budžeta sadaļas gastrobāri, kurus apmeklē iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem, restorānu bizness vēl cer noturēties, bet arī tā eksistence atkarīga gan no klientu rocības un iespējas apmeklēt šīs iestādes, gan valdības pieņemtajiem rīkojumiem. Paši ēdināšanas uzņēmumi noteikumus ievēro, nedz Daugavpils Pašvaldības policijā, nedz Valsts policijas Latgales reģionālajā nodaļā vērā ņemami pārkāpumi līdz šim nav konstatēti.

Pandēmijas laiks daudziem uzņēmumiem licis apdomāt digitalizācijas iespējas, kas atvieglo gan preču tirdzniecību internetā, gan uzlabo, piemēram, ražošanas procesus, šādi samazinot nepieciešamo darbinieku skaitu. Tiesa, digitalizācijas iet roku rokā ar investīcijām, līdz ar to ne visu uzņēmumu rocība ļauj izmantot digitalizācijas sniegtās iespējas. Tomēr tendence ir pozitīva un uzņēmumi novērtē digitālos rīkus un apsver iespēju tos ieviest nākotnē.

Bankas "Citadele" aptaujas dati liecina, ka 16 % no aptaujātajiem uzņēmumiem jau ir investējuši digitālajos rīkos, bet puse gatavojas tos ieviest nākotnē, norādot, ka pagaidām bremzējošais faktors ir investīciju trūkums. Tikmēr 35 % atzīst, ka nesaskata vajadzību ieviest digitālos rīkus viņu uzņēmējdarbībā. Bankas "Citadele"  valdes loceklis Vladislavs Mironovs uzsver, ka kopumā tendence ir pozitīva un kādiem uzņēmumiem ir svarīgi rast digitālos rīkus.

Digitalizāciju var iedalīt divos lielos blokos. Tādi rīki, kas skar administratīvo pusi, piemēram, rēķinu izrakstīšanu, atskaišu veidošanu. Šos procesus līdz ar pandēmiju apstākļu spiesti daudzi uzņēmumi digitalizēja. Arī bankas nāk palīgā ar saviem maksājumu rīkiem, kas palīdz uzņēmējiem pārvaldīt maksājumus. Otrs virziens ir biznesa modeļa digitalizācijas un šajā gadījumā katra uzņēmuma vajadzības ir atšķirīgas.

Vladislavs Mironovs uzsver, ka katram uzņēmumam jāizanalizē, vai biznesa modeļa digitalizācijas var kalpot par nākamo izaugsmes pavērsienu un palīdzēt atnest aizvien lielākus ienākumus.

Lauksaimniecības uzņēmums SIA "Tārgalīte" darbojas piena lopkopībā un augkopībā. "Tārgalīte" valdes locekle Ieva Zariņa atklāj, ka lielākie digitalizācijas procesi saimniecībā veikti tieši pandēmijas laikā, bet nevar apgalvot, ka krīze bija stimuls. Jau iepriekš uzņēmēju māca šaubas par darba roku trūkumu. Nu govis slauc trīs roboti un cilvēki ir šo robotu uzraugi. Nākotnē iecerēts iegādāties vēl vienu robotu. Kopējās projekta izmaksas ir viens miljons un 800 tūkstoši eiro. Projekts realizēts ar ES struktūrfonda atbalstu, tāpat uzņēmums ņēma aizņēmumu bankā.

Maiznīcas "Liepkalni" pārstāve Agne Eglīte stāsta, ka jau pirms pandēmijas uzņēmums digitalizācijas rīkus izmantoja iekšējo procesu pārvaldībai un īsi pirms pandēmijas izveidoja arī interneta veikalu. Tomēr, runājot par iekšējo procesu digitalizāciju, pēc Eglītes paustā, vidēja mēroga uzņēmuma ir sarežģīti atrast sev piemērotāko rīku.

Agne Eglīte akcentē, ka tehnoloģiju pasaule attīstās ļoti strauji, piedāvājumu klāsts ir patiesi plašs, bet katram uzņēmumam jāizvērtē, kas tam der, kas ne.

Braucieni kļuvuši divreiz dārgāki, bet autobusi – divreiz retāki. Tā var īsumā un no pasažieru pozīcijām raksturot valsts izšķiršanos dažos maršrutos pārvadājumus ar autobusiem nodot brīvajam tirgum, kur jāvalda konkurencei, nevis ierēdņu regulējumam. Tomēr no komerciālajiem pasažieru pārvadājumiem ieguvumu vismaz pagaidām tikpat kā nav ne braucējiem, ne vedējiem.

Nu jau vairāk nekā mēnesi pasažieru pārvadājumi ar komerciāliem principiem ir ieviesti maršrutā Rīga – Daugavpils. Kopš oktobra pēc tāda paša principa autobusi kursē uz Olaini un Salaspili. Tāda pakalpojuma sniegšanai uz Salaspili pieteikusies firma "Galss buss", kas jaunajā situācijā bez valsts dotācijām kursē krietni retāk, turklāt – arī dārgāk. Līdz oktobrim biļete uz Salaspili maksāja nepilnu pusotru eiro, bet nu jāšķiras no gandrīz diviem eiro. Uzņēmuma "Galss buss" vadība ar Latvijas Radio runāt nevēlējās, vien nosakot, ka, citēju, biļetes kļuvušas divreiz dārgākas, bet reisu – divreiz mazāk, tas neesot bijis tā, kā firma gribējusi, bet situāciju vērtēšot pēc laika.

Ar vērtējumu nesteidzas arī kompānija "Daugavpils Autobusu parks", kas brīvajā tirgū strādā jau mēnesi, bet kam atšķirībā no Salaspils pārvadātāja konkurenti ir tikai vilcieni. Uzņēmuma komercdirektors Artjoms Vengrevičs.

Lai gan brauciens no Daugavpils uz Rīgu vai pretējā virzienā ierasto deviņu eiro vietā nu izmaksā 11 ar pusi eiro jeb par gandrīz 30 procentiem dārgāk, pasažieri novērtējot uzņēmuma labumu politiku – proti, vairs netiek prasīta maksa par bagāžas pārvadāšanu.

Par jaunu reisu atvēršanu vai plašāku atlaižu politiku gan Daugavpils Autobusu parks pagaidām nedomā, jo neziņu par nākotni pastiprina strauji augošā saslimstība ar Covid-19 un iespējami sagaidāmi stingrāki ierobežojumi arī pārvadājumos. Pandēmijas raisītā neziņa ir viens no faktoriem, ko pārvadātāji min kā iemeslu, kāpēc brīvajā konkurencē izliktie maršruti tomēr nemaz tik iekāroti nav. Piemēram, Jūrmalas virzienā uz Jaunķemeriem un Sloku neviens tā arī nav pieteicies braukt.

Autotransporta direkcija gan pagaidām neuzskata, ka pasažieru pārvadājumu atdošana brīvajam tirgum ir bijusi kļūda pat apstākļos, kad reisu kļūst mazāk, bet biļetes – krietni dārgākas. Turpina direkcijas Sabiedriskā transporta plānošanas nodaļas vadītājs Jānis Lagzdons.

Ierasti kritiskāk runā Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas priekšsēdis Ivo Ošenieks, kas komerctirgū izliktos maršrutus sauc par nerentabliem arī uzņēmējiem.

Autotransporta direkcija gan atbild, ka braukāšana komercmaršrutos ir pašu pārvadātāju brīva izvēle, nevis spiesta lieta. Savukārt kompānijas piebilst, ka līdz ar jaunajiem pārvadājumu konkursiem dotētajos maršrutos daļa firmu palikušas bez darba vai ar krietni samazinātu braukšanu, tāpēc šis ir veids, kā nebeigt darbu uzreiz un pavisam.

Pagājušajā nedēļā akciju sākotnējo publisko piedāvājumu biržā sāka nebanku kreditētājs "Delfin Group". Uzņēmuma mērķis ir izlaist vairāk nekā 8 miljonus akciju, līdz ar to piesaistīt vairāk nekā 12 miljonus eiro. Uzņēmumi ieiešanai biržā var izmantot vairākus finanšu instrumentus.

Nebanku kreditētājs "Delfin Group" pagājušajā nedēļā biržā sāka akciju sākotnējo piedāvājumu un tas nozīmē, ka līdz 11. oktobrim ikviens var pieteikties uz akciju iegādi. "Delfin Group" padomes priekšsēdētājs Agris Evertovskis stāsta, ka īpaši padomāts par mazajiem investoriem un dividendes 50% apmērā no uzņēmuma peļņas tiks izmaksātas četras reizes gadā.

Šobrīd Baltijas biržā, kur ietilpst Rīgas, Tallinas un Viļņas biržas, kotējas 65 uzņēmumi. Vairāk uzņēmumu ir no Lietuvas un Igaunijas, vismazāk – no Latvijas. Biržas Nasdaq Riga valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne stāsta, ka uzņēmumiem pirms ieiešanas biržā pieejami vairāki finanšu instrumenti, tai skaitā ES fondu atbalsts ieiešanai biržā, kas sedz 50% no izmaksām un par ko ir liela uzņēmumu interese.

LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš vienlaikus gan brīdina par investīciju riskiem, ieguldot savus līdzekļus akcijās vai obligācijās, bet arī skaidro, ka šobrīd glabāt naudu bankā nav izdevīgi.

"Delfin Group" tāpat kā citus uzņēmumus, kas akcijas vai obligācijas kotē biržā, uzrauga un kontrolē gan birža, gan Finanšu un kapitāla tirgus komisija.