Eiro fokusā

Bez dramatiskām izmaiņām. Tā eksperti novērtējuši investīcijas nekustamajā īpašumā pagājušajā gadā. Lai gan sākotnēji tika prognozēts īpašuma cenu un arī darījumu skaita kritums, investīciju apjoms Baltijā pārsniedzis viena miljarda eiro atzīmi, kas uzskatāms par standartu. Pašsaprotami sliktāk gājis viesnīcām un tiem tirdzniecības centriem, kuros nomnieki netirgo pirmās nepieciešamības preces, kamēr dzīvojamā fonda attīstība gājusi uz augšu.

Lai gan Covid 19 nenoteiktības apstākļos esam aicināti pēc iespējas strādāt attālināti, SEB bankas Nekustamo īpašumu finansēšanas pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš prognozē, ka tieši biroji būs viena no jomām, kas Latvijā piedzīvos attīstību.

Jānis Ozoliņš teic, ka daudzi projekti jau pašlaik ir tuvu būvatļauju saņemšanai, bet daļa gan tā arī palikšot saprojektēti papīros, jo pastiprināsies konkurence par nomniekiem.

Tikmēr pretējās domās ir Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas vadītājs un īpašumu tirgus kompānijas "Arco Real Estate" valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits, kurš biroju segmentā izaugsmi neprognozē.

Savukārt jaunas dzīvojamās platības gan tirgū turpināšot parādīties, vērtē Aigars Šmits, jo dzīvokļi ir pieprasīti, Rīgā arī bankas dod kredītus, turklāt pašlaik esam visai tālu no nozares bieda – cenu burbuļa. Sērijveida dzīvokļu kvadrātmetra cena ir virs 800 eiro, kas ir divreiz mazāk nekā «treknajos gados» un pat nesasniedzot būvniecības izmaksas. Taču līdz ar jauno īres likumu, kas līdzsvaro namsaimnieku tiesības pret īrniekiem, varētu augt investoru interese par Skandināvijā izplatīto īres namu būvniecību.

Jānis Ozoliņš no SEB bankas stāsta, ka daži skandināvu investori jau izveidojuši īres tirgus portfeļus.

Lai gan dažos īpašuma segmentos jautājumu patlaban ir vairāk nekā atbilžu, ārvalstu investori uz tirgu skatās ļoti ieinteresēti. Tā vērtē bankas «Luminor» nekustamo īpašumu finansēšanas eksperts Uģis Počs, sakot, ka Baltijas valstīs investīcijas ir ar lielāku atdevi nekā pārējā Centrāleiropā un Skandināvijā.

Īpašuma tirgus zinātāji stāsta, ka tirdzniecības platību gan vismaz Rīgā ir jau gana, turklāt tirgū baumojot, ka veikalos brīvi ir vismaz simt tūkstoši kvadrātmetru.

No 16. marta valsts, pašvaldību un privātajā sektorā strādājošajiem būs jāstrādā attālināti. Tā piektdien lēma valdība. Prasība veikt darbu attālināti jau bija spēkā līdz ar ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu valstī, bet no rītdienas darba devējiem būs tiesības vienpusēji norīkot darbinieku strādāt attālināti. Vienlaikus darba devējam arī jāsedz izdevumi, kas saistīti ar attālinātā darba vietas iekārtošanu un citiem papildus izdevumiem.

Kādas ir darba ņēmēja tiesības, veicot darbu attālināti? Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists Kaspars Rācenājs skaidro – Darba likumā ir noteikts, ka darba devējam jāsedz izdevumi, kas saistīti ar darba vietas iekārtošanu, arī attālinātā darba vietā – mājās.

Ja darbs tiks turpināts klātienē, vienā kabinetā drīkstēs atrasties tikai viens darbinieks, savukārt, atvērtā birojā jānodrošina vismaz 15 kvadrātmetri, kā arī nepieciešamie individuālie aizsardzības līdzekļi. Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerālsekretāre Līga Meņģelsone stāsta, ka ir ražošanas uzņēmumi, kur attālinātais darbs nav iespējams, bet lielākā daļa no privātajā sektorā strādājošajiem jau strādā attālināti.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidente Elīna Rītiņa stāsta, ka vairāk nekā 60% LTRK biedru jau strādā attālināti, to gatavojas darīt vēl 18%. Arī viņa uzsver, ka jānovērš administratīvie šķēršļi kompensāciju izmaksai darbiniekiem.

Valsts darba inspekcijas darba tiesību nodaļas vadītāja Mārīte Noriņa skaidro, ka līdz šim sūdzības par attālināto darbu nav saņemtas, vairāk tiek sniegtas konsultācijas.

Finanšu ministrija šonedēļ plāno precizēt administratīvās prasības par attālināto darbu un 30 eiro kompensācijas izmaksu darbiniekiem.

Pērn viena mājsaimniecība komunālajiem maksājumiem ik mēnesi tērēja 156 eiro. Tā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Piektdaļai mājsaimniecību mājokļu izdevumu segšana bija ļoti apgrūtinoša, lielākās problēmas tas sagādāja vientuļiem pensionāriem un nepilnām ģimenēm ar bērniem.

CSP vecākais metodikas eksperts Viktors Veretjanovs stāsta, ka apkopoti mājsaimniecību izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem - ūdeni, gāzi, elektrību, apkuri un atkritumu savākšanu. Ja 2019. gadā mājokļa izdevumu segšana sagādāja grūtības 22% Latvijas iedzīvotāju, tad pērn to skaits nedaudz samazinājies – līdz 20,7%.

“Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa vērtē, ka Latvijā daudzi iedzīvotāji ir dzīvokļu īpašnieki, līdz ar to komunālās izmaksas ir mazākas. Ja nekustamais īpašums tiek īrēts, tad izmaksas ir lielākas.

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš vērtē, ka mājsaimniecībām nedaudz vieglāk segt komunālos maksājumus, jo palielinās ienākumi, tomēr Latvijā joprojām saglabājas liela ienākumu nevienlīdzība.

“Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa skaidro, ka no komunālajiem maksājumiem apmēram trešo daļu sastāda apsaimniekošanas izdevumi, seko maksa par siltumu, karsto ūdeni un elektroenerģiju. Pērn 55% aptaujāto iedzīvotāju atzina, ka komunālie izdevumi ir palielinājušies, 9% - ka samazinājušies, trešdaļai – nav mainījušies.

Vislielāko daļu no ienākumiem mājsaimniecības tērē pārtikai, seko mājokļa un transporta izdevumi. Mājoklim viena mājsaimniecība tērē 10 līdz 15% no ikmēneša ienākumiem.

Lietuvā bāzētais optiskā aprīkojuma ražotājs šogad Daugavpilī izveidoja uzņēmumu "Pulsar Optics". Jaunais uzņēmums plāno darbu sākt jau maijā, investējot ražotnē 5 miljonus eiro. Gadā "Pulsar Optics" saražos 40 tūkstošus optiskā aprīkojuma vienību, bet tā apgrozījums tuvāko gadu laikā varētu sasniegt  30 miljonus eiro. Uzņēmums, kurš šobrīd remontē ražošanas telpas un risina darba spēka jautājumus, plāno nodarbināt 150 strādājošos.

Daugavpils Čerepovas ražošanas teritoriju par sava uzņēmuma atrašanās vietu izvēlējās uzņēmums "Pulsar Optics".  Šobrīd notiek remontdarbi un personāla atlase, Latvijas Radio stāsta uzņēmuma direktors Viktors Smirnovs.

„Šobrīd mēs nomājam ražošanas, noliktavu un ofisa telpas, kopumā gandrīz 1000 kvadrātmetru platībā, kur notiek intensīvi remontdarbi un aprīkošana, paralēli rit personāla atlase, lai jau 3. maijā mēs varētu pilnībā  veiksmīgi uzsākt ražošanu.”

"Pulsar Optics" Daugavpilī ražos termokameras, vismaz 40 tūkstošus gadā, par uzņēmuma plāniem stāsta Viktors Smirnovs.

„"Pulsar Optics" ir Lietuvas augsto tehnoloģiju kompānijas „Yukon Advanced Optics Worldwide" meitas uzņēmums.

Daugavpilī ražosim termovizuālo, digitālo nakts un dienas redzamības optisko aprīkojumu civilajām vajadzībām.

Gatavā produkcija nonāks galvenokārt Eiropas valstīs, Lielbritānijā  un ASV . Līdz 2022. gadam mēs plānojam strādājošo skaitu palielināt līdz 150 cilvēkiem.”

Daugavpilī, kur bezdarba līmenis šī gada sākumā pārsniedza 9 procentus, bet kaimiņu Daugavpils novadā 11%, šāda uzņēmuma ienākšanai ir būtisks pozitīvs pienesums, saka Daugavpils domes Biznesa attīstības nodaļas vadītājs Edvards Sargsjans.

„Pirmkārt, pilsētai tā būs jaunu darba vietu radīšana, uzņēmums ir eksportējošs, un tas ir liels potenciāls, uzņēmums ražos ar lielu pievienoto vērtību un labi, ka jauni cilvēki tiks pieaicināti darbam šajā modernajā uzņēmumā.”

Līdz ar uzņēmuma atvēršanu Daugavpilī Latvija kļūs par septīto valsti, kurā būs pārstāvēta šī kompānija. Tās ir investīcijas reģionā un apliecinājums, ka arī ārpus Rīgas ir augsts potenciāls inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībai, tā saka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Kaspars Rožkalns.

 

„“Yukon Advanced Optics”  ražo profesionāļu un amatieru iecienīto zīmolu “Pulsar”, kas labi zināms mednieku vidū. Uzņēmums plāno investēt 5 miljonus eiro,   un ieguldīt līdzekļus arī turpmāk. Mēs redzam, ka šis ir viens no tiem investoriem, ko mēs skaitliski valstī vēlamies pavairot. Tas, ka šis uzņēmums ienāk reģionos, tieši Daugavpilī,ir svarīgi, jo tas palīdz attīstīt, radīt jaunas kvalitatīvas un maksātspējīgas darba vietas. Tas ir viens no stūrakmeņiem ekonomikas izaugsmei un atjaunošanai pēc Covid pandēmijas.”

Izvēle vērt ražotni tieši Daugavpilī nav nejauša, apliecina uzņēmuma "Pulsar Optics" direktors Viktors Smirnovs.

„Latvija mums ir ļoti tuva valsts un jau sākotnējā projekta uzsākšanā mums ļoti palīdzēja sadarbība un atvērtā komunikācija ar valsts iestādēm. Daugavpils ir otra lielākā pilsēta Latvijā, loģistikas centrs, tuvu robežām, un te ir augts inženierzinātnes potenciāls, kas veidojas uz universitātes un tehnikumu bāzes, tās ir nozares, kas nepieciešamas tieši  mūsu ražotnei. Daugavpils un Latgales reģions mums ir interesants arī kā Speciālās ekonomiskās zonas teritorija.”

Arī Latgales SEZam ir interese par šo uzņēmumu, atzīst Latgales plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Iveta Maļina – Tabūne.

„Mēs redzam, ka sāk mainīties ekonomiskās darbības sektori Latgalē. Jau šobrīd reģionā Speciālajā ekonomiskajā zonā ir uzņēmumi, kas ražo augstas pievienotās vērtības produktus - optikas, elektronikas, optiskās šķiedras jomās.”

Šī bāze jau paver plašākas sadarbības iespējas, stāsta Iveta Maļina – Tabūne, arī uzņēmums būs ieguvējs.

„Mēs jau uzsākām pārrunas ar šo uzņēmumu, lai uzņemtu to Latgales SEZ. Viņiem būs nodokļu atvieglojumi, piemēram, 80 % apmērā uz peļņas nodokli. Arī nekustamā īpašuma nodoklī  būs atvieglojumi.”

Arī valsts  mērogā  šis uzņēmums varēs pretendēt uz atbalstu, stāsta LIAA direktors Kaspars Rožkalns.

„Šobrīd ir pieejams finansiālais atbalsts 250 000 eiro apmērā darbinieku apmācībai specifiskajai ražotnei. Ja uzņēmums kvalificēsies „zaļajam koridoram”, tad tas nodrošinās 2,5 ātrāku apkalpošanu, saņemot nepieciešamās atļaujas no valsts un faktiski divreiz ātrāku ienākšanu tirgū. Uzņēmumam būs pieejama arī eksporta atbalsta programma, tā paredz atbalstu gada apjomā līdz 40 000 eiro apmērā eksporta aktivitātēm.”

Uzņēmuma "Pulsar Optics” Daugavpilī ražošanu sāks maijā, sākotnēji ar 25 cilvēku  sastāvu, un jau nākamgad dodot darbu 150 strādājošajiem un  ar apgrozījumu 30 miljonu eiro apmērā.

{module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="960" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Covid-19 pandēmija pasaulē ietekmēja daudzas jomas un norises. Izņēmums nebija arī naftas cenas, kas pērn kritās līdz vēsturiski zemākajam līmenim, kādā brīdī naftas cenai pat esot negatīvai. Tomēr cenas pamazām atguvušās un šogad jau sasniedza pirmspandēmijas līmeni, bet nesen – pat pārsniedza to. Pieprasījums joprojām ir mazāks nekā pirms pandēmijas, bet arī ražošana ir samazināta, ko būtu iespējams palielināt, ja vien šāda vēlme būtu.

Covid-19 pandēmija pasaulei sagādājusi dažādus pozitīvus un negatīvus pārsteigumus. Viens no tiem arī saistībā ar naftas cenām. “Melnā zelta” cena pandēmijas ietekmē pērn pirmo reizi bija negatīva. Par pērn piedzīvoto zemāko punktu sarunā ar Latvijas Radio atgādina arī “Luminor” bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. Rakstutrojot aizvadīto gadu, ekonomists gan nemin, ka naftas cenu svārstības varētu salīdzināt ar “amerikāņu kalniņiem”

Kopš naftas cena pasaulē sasniedza zemāko punktu, pērn vasaras sākumā tā bija atguvusies un divkāršojusies, svārstoties ap 40 ASV dolāriem par barelu. Arī Strautiņš atminas, ka pēc pavasara tā ar svārstībām uz vienu vai otru pusi kāpa. Šogad naftas cena jau atguvusies līdz pirmspandēmijas līmenim, un februārī tā sasniedza jau 60 ASV dolārus par barelu. Ekonomists norāda, ka tieši pēdējo trīs mēnešu laikā kāpums bijis straujš un cena ir aptuveni divkāršojusies.

Marta sākumā naftas eksportētājvalstu organizācijas valstis un to sabiedrotās jeb OPEC+ vienošanās par jēlnaftas ieguves apjomu iegrožošanu sekmēja naftas cenu kāpumu līdz divu gadu augstākajam līmenim. OPEC+ nolēma pagarināt līdz aprīlim ieguves apjoma samazinājumus, kas tika īstenoti jaunā koronavīrusa pandēmijas sākumā, un pieļāva ieguves apjoma pieaugumu tikai par trešdaļu no prognozētā. Kā norāda Strautiņš, OPEC nereti tiek uztverta kā varens kartelis, bet patiesībā tā ir diezgan pretrunu plosīta organizācija, kurā notiek strīdi un dalībvalstis cenšas ieriebt viena otrai. Organizācijas spēja ietekmēt cenu gan neesot ļoti liela, tomēr tagad tai izdodas cenu kāpināt.

Īsā laikā gan pieprasījums pēc naftas nekur nepazudīs, paredz “Luminor” eksperts, piebilstot, ka naftu tik viegli aizstāt nevar. Tomēr ilgākā laikā tas notiks un lielākā daļa naftas ražotāju domā par to, kā diversificēt savas ekonomikas.

Naftas cenas bieži tiek uzskatītas par ekonomiskās aktivitātes barometru. Kāda varētu būt dinamika nākotnē? “Luminor” ekonomists Strautiņš norāda, ka naftas cenu prognozēšana ir riskanta.

Tieši šī cena tirgū bijusi kā ilglaicīgā līdzsvara cena, jo, ja naftas cena bijusi stipri virs 50 ASV dolāriem, tad slānekļa naftas ražotāji sasparojas, jo tiem izdevīgāk ražot vairāk. Tādēļ šobrīd tas, kas nosaka naftas cenu tirgū vidējā termiņā, pēc Strautiņa domām, drīzāk ir slānekļa naftas ražošanas izmaksas nevis tas, ko lemj OPEC.

Liepājas ostā šogad pirmajos divos mēnešos vērojams stabils kravu apgrozījums, kur pārkrauts vairāk nekā miljons tonnu kravu. Īpaši labvēlīga ir situācija ar Ro-Ro tipa kravām, jo sevi attaisnojusi prāmju satiksme starp Liepāju un Travemindi Vācijā. Mainoties dažādu kravu pieprasījumiem, Liepājas ostā attīstās arī šķeldas eksports.

Pašlaik nākas pielāgoties situācijai ik brīdi, spriež Liepājas SEZ pārvaldnieks Jānis Lapiņš. Faktori, kas ietekmē šobrīd kravu plūsmu ostā ir dažādi un tā nav tikai pandēmija.

Ogles gan arī iepriekš Liepājas ostai nav bijis pamata segments. Bagātinātās ogles jeb antracītu Liepājā sāka pārkraut tikai 2016. Gada nogalē un jau tad bijis skaidrs, ka tas ir tikai pagaidu risinājums, lai kompensētu kravu izrūkumu pēc Liepājas metalurga darbības pārtraukšanas, kad ostā pārkrāva metāllūžņus , metāla sagataves un stiegras. Jānis Lapiņš uzsver, ka Liepājas ostai ir būtisks vietējo kravu īpatsvars, kas nodrošina stabilu kravu apjomu.

Ir veikta izpēte tieši par lauksaimniecības kravām, kam Liepājas ostā ir būtiska nozīme, turpina Lapiņš.

Kad pazūd viens kravas veids, vietā nāk cits – Liepājas gadījumā tās ir granulas un šķelda. Šķeldas un apaļkoku pārkraušanā specializējas Liepājas SEZ uzņēmums SIA ”Mols L”. Stividorkompānijas „Mols L” valdes priekšsēdētājs Jānis Zvirbulis uzsver, ka šobrīd ir attaisnojies līgums par bijušā uzņēmuma „Liepājas metalurgs” teritorijas izmantošanu, jo ar ostas teritoriju nepietiek produkcijas uzkrāšanai. Nepilna gada laikā izdevies aizpildīt aptuveni 6 ha lielu teritoriju.

Galvenokārt šķelda tiek eksportēta uz Skandināvijas valstīm.

Kā vienu no priekšrocībām Liepājas ostai, uzņēmējs min tās izmērus un faktu, ka attīstība notiekot lēni, bet pārdomāti, pakāpeniski sakārtojot infrastruktūru.

Pārkauto kravu apgrozījums pieaug katru gadu, kaut arī pagājušais gads nebūs objektīvi salīdzināms, skaidro uzņēmējs. Caur kuģiem pārkrauto kravu apjoms uzņēmumam „Mols L” arī šogad varētu sasniegt 300 tūkstošus tonnu gadā.

Kopš 2005. gada sievietes, kas strādā zinātnē, var pieteikties „L Oreal Baltic"' apbalvojumu programmai „Sievietēm zinātnē". Latvijā balvu saņēmušas jau 48 zinātnieces, piecus gadus šajā programmā piedalās arī zinātnieces no Igaunijas un Lietuvas. Šogad balvai var pieteikties arī sievietes, kas strādā matemātikas, datorzinātnes un informācijas tehnoloģiju jomā.

Pērn „L’Orel Baltic” apbalvojumu programmā „Sievietēm zinaātnē” saņēma zinātniskā institūta BIOR vadošā zinātniece Iveta Pugajeva par pētījumu ķīmijas jomā. Viņa izstrādāja metodi, kā notekūdeņos novērtēt zāļu un citu cilvēku lietoto vielu daudzumu.

Iveta Pugajeva vērtē, ka balva cēlusi pašapziņu, bet arī likusi izkāpt no komforta zonas.

Latvijas Universitātes asociētā profesore, antropoloģe Aivita Putniņa vērtē, ka apbalvojumam „Sievietēm zinātnē” ir liela nozīme, jo tas iedrošina un ceļ sieviešu pašapziņu.\

„L’Orel Baltic” programmas „Sievietēm zinātnē” koordinatore Ilze Dimanta balvu saņēma 2016. gadā. Viņa stāsta, ka viens no balvas mērķiem ir atbalstīt sievietes, lai viņas turpinātu savu karjeru zinātnē.

„L’Orel Baltic” apbalvojumu programmai „Sievietēm zinātnē” var pieteikties līdz 21. martam, aizpildot anketu projekta mājas lapā. Septiņas izcilas Baltijas zinātnieces katra saņems 6000 eiro turpmākiem pētījumiem un savai izaugsmei.

11 812 zemnieku saimniecībās Latvijā gadā izslauc 980 000 tonnu piena. Tā liecina Zemkopības ministrijas (ZM) dati. Lai gan piecu gadu laikā piensaimniecību skaits ir samazinājies par 27%, iepirktais piena apjoms samazinājies tikai par 2,1% un saimniecībās palielinās gan govju skaits, gan vidējais izslaukums. Latvijā saražojam par 40% vairāk piena nekā nepieciešams vietējam patēriņam un apmēram 60% no nozarē saražotā tiek eksportēts.

2019. gadā piena un piena produktu eksporta vērtība sasniedza 252 miljonus eiro, pērn eksports Covid dēļ līdz novembrim samazinājās par 4%, sasniedzot 223 miljonus eiro. Kā skaidro Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe – Covid pandēmija piensaimniecību ir ietekmējusi, tomēr nozare joprojām ir stabila.

ZM aprēķini liecina, ka pirmā Covid viļņa laikā ražotāju ieņēmumi piena nozarē samazinājās par 9%, no pērnā gada vasaras līdz septembrim – par 7,7%. Tie, kuru ienākumi samazinājās vismaz par 5 un vairāk procentiem, saņēma subsīdijas, kuru kopējais apjoms bija 20,6 miljonu eiro. Aldis Kļaviņš ir Rūjienas novada z/s "Ceriņi" īpašnieks un viņa ganāmpulkā ir 370 slaucamas govis. Piena cena samazinājusies vidēji par 10%, tomēr saimnieks atzīst, ka nozare ir perspektīva.

Pirms gada, apvienojoties Igaunijas koopertīvam “E-Piim” un Latvijas piena kooperatīvam “Piena ceļš”, izveidojās Baltijas starpvalstu piena kooperatīvs, kurā darbojas 100 Igaunijas un 60 Latvijas zemnieki. “E-Piim” pieder vairākas rūpnīcas Igaunijā un Jaunpils pienotava Latvijā. Kooperatīva valdes loceklis Jānis Bērtulsons stāsta, ka šobrīd Jaunpilī top jauni, inovatīvi piena produkti bez laktozes.

Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe vērtē, ka piena nozare Latvijā ir perspektīva, jo pasaulē piena produktu patēriņš palielinās un piensaimniecībā savu nišu var atrast gan lielie industriālie, gan mazie bioloģiskie saimnieki un mājražotāji, kas var veiksmīgi konkurēt pasaules tirgū gan ar apjomiem, gan kvalitāti.

Pēdējo astoņu gadu laikā lauksaimniecības zemes cenas kāpušas vidēji 2,5 reizes. Joprojām liela daļa ražojošo lauksaimnieku spiesti zemi nomāt no zemes īpašniekiem, kuri ar šīs zemes apstrādi nenodarbojas. Lai palīdzētu ražojošajiem lauksaimniekiem iegādāties zemi, talkā nākusi valsts, palielinot šim nolūkam jau iepriekš kreditēšanas programmā noteikto kredīta limitu līdz 1 miljonam eiro.

Pašlaik Latgales laukos ir pietiekami aktīvs lauksaimniecības zemes tirgus, jo attīstās gan esošās saimniecības, gan uzsāk darbu jaunie lauksaimnieki, uzskata aktīvs lauksaimnieks Latgalē un arī biedrības “Zemnieku saeima” valdes loceklis Mārtiņš Trons.

“Šodien, pabraucot pa Latgales laukiem, mēs redzam, ka nesakoptu lauku ir aizvien mazāk. Parādās saimnieki, kas sāk no jauna nodarboties ar graudkopību, ar gaļas lopu audzēšanu. Attīstās arī jau esošās piena lopkopības un graudkopības saimniecības. Redzam, ka pieprasījums pēc zemes arī pieaug. Protams, vēl straujāku attīstību neveica arī tas fakts, ka savulaik zeme nonāca ārzemnieku rokās un daļa tās ir apmežota. Ir situācija, ka šī te zeme mums ir jāņem atpakaļ vai nu nomā, vai arī jāizpērk jau par pavisam citām cenām.”

Mārtiņš Trons uzsver, ka pēc 90. - tajos gados veiktās zemes reformas daudzi zemes īpašnieki nedzīvo Latgalē, bet piederošo zemi vai nu vispār neapstrādā, vai arī atdot nomā.

“Pēc mūsu aplēsēm aptuveni tikai 30% no zemēm, ko apsaimnieko lauksaimnieki ir īpašumā.

Protams, lauksaimniekiem, kuri strādājuši ilgstoši, tur tā proporcija ir cita – 70 % īpašumā un 30% nomā. Runājot par nomas maksām – vai tās šobrīd ir adekvātas? Es teiktu, ka nē. Zemes tirgū valdošās konkurences dēļ, tās paliek lielākas un tā cena, ko zemes īpašnieki prasa dažubrīd ir neadekvāta.”

Pieaugot konkurencei lauksaimniecības zemes tirgū, zemes cenas kāpj ar katru gadu. Taču, kā uzsver Valsts Zemes dienesta Nekustamo īpašumu Vērtēšanas departamenta pārstāvis Dainis Pavlovskis, katrā reģionā cena par lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru atšķiras, un viszemākā tā ir Latgalē.

“Latgalē zemes tirgū darījumu skaita ziņā, aktivitāte ir mazliet zemāka nekā citos reģionos, bet  zemes cenu līmenis katrā reģionā ir atšķirīgs. Dati liecina, ka  Latgalē lauksaimniecības zeme varētu maksāt ap 2 vai 2,5 tūkstošiem  eiro par hektāru. Salīdzinot, piemēram, ar blakus esošo Vidzemes reģionu tur cenas  ir par 500 eiro,  1 500 eiro lielākas. Pašas dārgākās zemes ir Zemgalē, kur vidēja cena par hektāru var sasniegt pat 5 tūkstošus eiro.”

Lai palīdzētu Latvijas lauksaimniekiem iegādāties zemi, ir izveidots Zemes fonds, ražojošo lauksaimnieku atbalstam darbojas valsts kreditēšanas programma, kur līdz šā gada februārim, zemes iegādei lauksaimnieks varēja ņemt 430 tūkstošus eiro lielu aizņēmumu. Kā uzsver "Attīstības finanšu institūcijas Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, šo iespēju visu Latvijas reģionu lauksaimnieki arī aktīvi izmantoja.

“Zemes iegādes programmu mēs īstenojam kopš 2012 gada. Kopš šī laika ir piešķirti vairāk kā 2 000 aizdevumu par kopējo summu virs 100 miljoniem eiro.

Pēdējos gados līdz COVID, no 2017. līdz 2019. gadam katrā gadā mēs izsniedzām vidēji 300 aizdevumus un tie ir 13 – 14 miljoni gadā. Un par šo finansējumu lauksaimnieki ir iegādājušies aptuveni 5 000 hektārus zemes. Šī  programma ir populāra visos reģionos, bet līdz šim vairāk klientus mēs varējām novērot Zemgalē arī Kurzemē. Tur bija vidēji 20 līdz 30%  no kopējā  klientu skaita. Latgalē mazliet mazāk – ap 15%, bet pēdējā gadā redzam, ka šī iegādātās zemes platību daudzums pa visiem novadiem izlīdzinās.”

Ņemot vērā to, ka daudzi lauksaimnieki pašlaik jau ir sasnieguši valsts kreditēšanas programmā pieejamo kredīta limitu – 430 tūkstošus eiro, februārī, valdība apstiprināja Zemkopības ministrijas sagatavotos grozījumus valsts atbalsta piešķiršanas kārtībā lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādei. Kā uzsver Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta departamenta direktora vietniece Biruta Ingiļāvičute,  aizņēmuma limits zemes iegādei  tika palielināts līdz vienam  miljonu eiro.

“Tā kā Eiropā ir brīvais tirgus un citu ES dalībvalstu zemnieki drīkst pirkt pie mums zemi un savās bankās viņi šo te aizdevumu var saņemt par ļoti zemiem procentiem, tās likmes ir stipri zemākas nekā pie mūsu komercbanku piedāvātās likmes. Mēs tad labāk balstām savus zemniekus, ļaujam viņiem izmantot šo te atviegloto kredītu un iespēju iegādāties lauksaimniecības zemi, lai tā paliek mūsu Latvijas iedzīvotāju īpašumā.”

Pašlaik Latvijā brīvas lauksaimniecībā izmantojamās zemes praktiski nav. Tā ir vai nu īpašumā, vai nu nomā. Savukārt lauksaimniecībā izmantojamās zemes cenas pēdējo astoņu gadu laikā ir augušas divas ar pusi reizes.

Pērn tiesu izpildītāji saņēma 119 293 izpildrakstus par iedzīvotāju parādiem. Tas bija par 2000 dokumentiem mazāk nekā 2019. gadā. Kopējā iedzīvotāju parādu summa bija 1,1 miljardi eiro, no tiem tiesu izpildītāji pērn atguva gandrīz pusi - 602 miljoni eiro. Viena parāda vidējā summa ir 300 līdz 500 eiro, visbiežāk parādnieks ir 35 līdz 55 gadus vecs un galvenie pārkāpumi ir administratīvie sodi un uzturlīdzekļu piedziņa.

Kamēr lieta par privātpersonas parādu nav nonākusi tiesā, parādus piedzen tā dēvētie ārpustiesas parādu piedzinēji, kam licences izsniedz Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). Ārpustiesas parādu piedziņas asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Lukaševskis stāsta, ka, neraugoties uz Covid pandēmiju un iedzīvotāju maksātspējas samazināšanos, parādu skaits pagaidām nepieaug.

Kā uzsver Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka – visiem parādniekiem ir viena kopīga iezīme – viņi izvairās no komunikācijas ar parādu piedzinēju.

300 eiro lielie parādi galvenokārt ir administratīvi sodi – par ceļu satiksmes pārkāpumiem, par atrašanos sabiedriskā vieta alkohola reibumā, par malu zvejniecību, pases nozaudēšanu un citi. Iveta Kruka skaidro, ka parādniekam tiek saglabāti mēneša ienākumi minimālās algas apmērā.

Finanšu nozares asociācijas juridiskās komitejas loceklis Renārs Vīksna stāsta, ka kavēto kredītu skaits līdz pērnā gada 3. ceturkšņa beigām nav palielinājies. Viņš skaidro, ka bankas ir ieinteresētas parādus atgūt nevis caur tiesu, bet vienošanās ceļā.

Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka stāsta, ka vienam parādniekam mēdz būt 10 parādi.

PTAC pērn saņēma 111 sūdzības par ārpustiesas parādu atgūšanu, bet uzsāktas tikai divas administratīvās lietas. Savukārt, par zvērinātiem tiesu izpildītājiem ierosinātas septiņas disciplinārlietas.