Gavēņa kalendārs

Lieldienu svētdiena

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.

/Jņ 20:1-9/

Ikreiz, kad mēs nonākam tēvišķības pildīšanās situācijā, mums vienmēr jāatceras, ka tas nekad nav īpašumtiesību piepildījums, bet gan “zīme”, kādam cildenam tēvam. Savā ziņā mēs visi vienmēr esam Jāzepa pozīcijā: mēs esam viena debesu Tēva ēna, kurš “liek Savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem” (Mt 5:45); tā ir ēna, kas seko Dēlam.

Pirms Lieldienu rīta piedzīvojām daudzus dramatiskus notikumus. Šķiet mācekļu dzīve ir apstājusies. Viss ir apglabāts līdz ar Jēzu. Tomēr seko rīts, ko raksturo pārsteiguma pilna steiga. Marija Magdalēna atklāj rīta agrumā, ka kaps ir tukšs. Arī Jānis un Pēteris steidzas uz kapu. Iespējams viņus mudina ziņkārība, iespējams viņi atcerās Jēzus pravietojumu, ka Viņš augšāmcelsies. Pārdomājot šo evaņģēlija fragmentu varam jautāt: cik nopietni ticam Jēzus augšāmcelšanai? Viņš mira un augšāmcēlās mūsu dēļ, lai arī mēs varētu augšāmcelties. Vienmēr raudzīsimies uz augšāmcelšanos, ka ar nāvi nekas nebeidzas. Vienmēr seko augšāmcelšanās.

Jautājumi pārdomām:

Vai tiešām Jēzus ir augšāmcēlies? Cik es nopietni ticu, ka Jēzus ir augšāmcēlies? Vai šiem notikumiem ir ietekme uz manu dzīvi? Vai šie notikumi man dāvā prieku?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Bīskaps Viktors Stulpins.

Klusā sestdiena

Bet vakarā nāca kāds bagāts cilvēks no Arimatijas, vārdā Jāzeps, kas arī bija kļuvis par Jēzus mācekli. Šis nogāja pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Tad Pilāts pavēlēja tās viņam atdot. Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. Bet tur bija Marija Magdalēna un otra Marija, viņas sēdēja pretim kapam. Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: "Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā." Pilāts sacīja uz tiem: "Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt." Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.

/Mt 27:57-66/

Katrs bērns vienmēr nes sevī noslēpumu, pilnīgu jaunumu, kuru var atklāt tikai ar tēva palīdzību, kurš ciena viņa brīvību. Tēvs, kurš apzinās, ka viņš izpildīs savu audzināšanas funkciju un pilnībā piedzīvos savu tēvišķību tikai tad, kad kļūs “nederīgs”, kad redzēs, ka bērns kļūst autonoms un patstāvīgi iet pa dzīves ceļiem, kad viņš ieliek sevi Jāzepa situācijā, kurš vienmēr zināja, ka šis Bērns nav viņa īpašums, bet tika uzticēts viņa aprūpei.

Šodien ir klusā sestdiena. Klusums ir tas stāvoklis, kad vairs nebaro sevi ar kādiem argumentiem. Klusumā tu esi atvērts saņemt. Klusumā mēs varam sadzirdēt patiesību. Mācekļi kluso sestdienu pavada nogaidot un saprotot, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. ir jānomirst nepareizam skatījumam par Jēzu, lai Viņš var augšāmcelties, kāds ir. Tā ir preteja attieksme farizejiem, kuri turpina turēties pie savas pozīcijas par Jēzu. Reizēm mēs arī turamies pie saviem pieņēmumiem un nespējam atzīt savu kļūdu. Katram no mums ir nepieciešama klusā sestdiena, lai ļautu attīrīt sevi no visa liekā. Tikai klusumā varam sākt sadzirdēt patiesību.

Jautājumi pārdomām:

Kam ir jāapklust manī? Kas man traucē dzirdēt patiesību?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Bīskaps Kaspars Šterns.

Lielā piektdiena

To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem. Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: "Ko jūs meklējat?" Tie atbildēja Viņam: "Jēzu Nacarieti." Viņš tiem saka: "Es tas esmu." Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, - tie atkāpās un nokrita pie zemes. Tad Viņš vēlreiz viņus jautāja: "Ko jūs meklējat?" Un tie atbildēja: "Jēzu Nacarieti." Jēzus atbildēja: "Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!" Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: "No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā." Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. Tad Jēzus sacīja Pēterim: "Bāz zobenu makstī! Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?" Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja To un aizveda papriekš pie Annas, jo tas bija sievastēvs Kajafam, tā gada augstajam priesterim. Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums. Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī. Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā. Tad kalpone, kas sargāja durvis, saka Pēterim: "Vai arī tu nepiederi pie šī cilvēka mācekļiem?" Bet viņš saka: "Nepiederu." Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās. Pa to laiku augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību.

/Jņ 18:1-19/

Tēvišķība, kas atsakās no kārdinājuma kārtot bērnu dzīvi atbilstoši savai dzīvei, vienmēr paver plašas iespējas pilnīgam jaunumam.

Šodien lasām Jēzus ciešanu aprakstu. Tajā varam pievērst uzmanību 2 personām - Jūdass un sv. Pēteris. Abi nodeva Kristu. Pēteris nobijās, aizliedza Jēzu. Pēteris bija vājš. Jūdas savu nodevību jau plānoja iepriekš. Jūdass bija zaglis. Te mēs redzam, cik ļoti jāsargājas no mantkārības. Mēs visi esam vāji. Katram var gadīties kā Pēterim. Mums pietiek atcerēties, ka šādos kritiena brīžos mēs varam pacelt acis uz Kristu un lūgt piedošanu.

Jautājumi pārdomām:

Kas ir bijis man par iemeslu kritieniem? Ar ko es esmu nodevis Jēzu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Edvards Pavlovskis.

Lielā Ceturtdiena

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: ""Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?"" Jēzus atbildēja viņam: ""Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi."" Pēteris Viņam saka: ""Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!"" Jēzus atbildēja viņam: ""Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis."" Sīmanis Pēteris saka Viņam: ""Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!"" Jēzus saka viņam: ""Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi."" Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: ""Ne visi jūs esat tīri."" Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: ""Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.

/Jņ 13:1-15/

Jāzepa laime slēpjas nevis pašuzupurēšanās loģikā, bet gan sevis dāvāšanā. Mēs nekad neredzam šajā vīrietī vilšanos, tikai uzticēšanos. Viņa uzstājīgajā klusumā netiek domāts par kurnēšanu, bet vienmēr par konkrētiem uzticēšanās žestiem.

Vai atceraties, kad pēdējo reizi ēdāt kopīgas vakariņas ar citiem? Ja būtu zinājuši, ka tās būs pēdējās pirms pandēmijas, ko jūs būtu darījuši citādi? Jēzus zināja, ka Viņš ietur pēdējo maltīti kopā ar saviem draugiem. Pēdējās vakariņās Kungs parāda savu mīlestību līdz galam. Viņš saviem apsutuļiem māca pazemības skolu. Kāju mazgāšana ir mīlestības pilnas kalpošanas apliecinājums. Šāda mīlestība nav viegla. Cik gan grūti reizēm veltīt savu laiku, uzsmaidīt, kur nu vēl noliekties otra priekšā, lai viņam kalpotu, lai mazgātu kājas.

Jautājumi pārdomām:

Kā es varu sekot Jēzum pazemības un mīlestības ceļā? Kā es varu kalpot citiem?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Einārs Alpe.

Gavēņa 37. diena

Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem un sacīja: "Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?" Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus. Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu. Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja Viņam: "Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām ēst Pashā jēru?" Bet Viņš sacīja: "Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem." Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Pashā jēru. Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, un, tiem ēdot, Viņš sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos." Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos. Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis." Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici."

/Mt 26:14-25/

Mīlestības loģika vienmēr ir brīvības loģika, un Jāzeps spēja mīlēt ārkārtīgi brīvi. Viņš nekad nav sevi nostādījis centrā. Viņš spēja noņemt sevi no centra un Mariju un Jēzu ievietot savas dzīves centrā.

Šodien dzirdam ar Jūdasa nodevību. Jēzus tiek pārdots par 30 sudraba gabaliem. Kad Jēzus pravieto, ka viens no viņiem nodos Jēzu, mācekļi sāk vaicāt, vai es tas esmu? Tas nozīmē, ka māceļi nav pārliecināti par sevi, izņemot Pēteri, kurš ir pašpārliecināts, tomēr arī nodod Jēzu. Svētie Raksti saka, ka visa ļaunuma sakne ir mantkārība. Jūdass Jāņa evanģēlijā tiek saukts par agli. Viņš bija padevies mantkārībai. Varam arī secināt, ka Judass sagaida, ka Jēzus kļūs par karali. Jēzus padevība Judasu ieļauno un liek vilties. Jūdasa piemērs mudina mūs izmeklēt savu sirdsapziņu un sargāt to no mantkārības un karjerisma, varaskāres. Meklēsim Dieva prātu, mācīsimies no Jēzus un skatīsimies reālistiski uz sevi, sargāsimies no kompromisa ar ļaunumu.

Jautājumi pārdomām:

Kad es pēdējo reizi veicu sirdsaoziņas izmeklēšanu un biju pie grēksūdzes? Kas man palīdz realistiski raudzīties uz sevi?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

Gavēņa 36. diena

To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!" Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā. Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: "Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā!" Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka Viņam: "Kungs, kurš tas ir?" Jēzus atbild: "Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu." Un, kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: "Ko tu dari, to dari drīz!" Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā Viņš tam to sacīja. Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis: iepērc uz svētkiem, kā mums vajag, - vai: dod kaut ko nabagiem! Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts. Kad viņš bija izgājis, Jēzus saka: "Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā. Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās. Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: kurp Es eimu, jūs Man nevarat sekot. Sīmanis Pēteris Viņam saka: "Kungs, kurp Tu ej?" Jēzus viņam atbild: "Kurp Es eimu, turp tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi." Pēteris saka: "Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu!" Jēzus atbild: "Savu dzīvību tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani jau trīskārt būsi aizliedzis."

/Jņ 13:21-33,36-38/

Būt tēvam nozīmē bērna ievadīšanu dzīvē, realitātē. Nevis paturot viņu, nevis paverdzinot, nevis valdot, bet gan darot viņu spējīgu izvēlēties, būt brīvam, būt gatavam doties ceļā.

Ciešanu laikā gribam būt arvien tuvāki Jēzum, pazīt Viņu labāk, vairāk Viņu iepazīt. Jēzus ciešanu aprakstā redzam ar kādu mīlestību Jēzus izturas pret visiem, tajā skaitā Jūdasu un Pēteri, kuri Viņu nodod. Pētera kritiens ved viņu pie nožēlas, pie atziņas, ka viņš ir tikai cilvēks, kuram neieciešama žēlastība. Arī mēs varam lūgt Dieva žēlastību pazīt Viņu labāk, iemīlēt Viņu vairāk, sekot Viņam.

Jautājumi pārdomām:

Vai es gribu pazīt Jēzu labāk? Kā es varu būt tuvākās attiecībās ar Jēzu, kurš mīl ikvienu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Pāvils Brūvers.

Gavēņa 35. diena

Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju. Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja: "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?" Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas. Tad Jēzus sacīja: "Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi! Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr." Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru, jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.

/Jņ 12:1-11/

Neviens nedzimst par tēvu, bet par tēvu kļūst. Un viņš par tādu kļūst ne tikai tāpēc, ka rada bērnu, bet tāpēc, ka par to atbildīgi rūpējas. Katru reizi, kad kāds uzņemas atbildību par cita dzīvi, viņš savā ziņā pilda tēva pienākumus

Arvien viarāk tuvojamies Lieldienu noslēpuma kulminācijai - Jēzus ciešanām, nāvei un augšāmcelšanai. Jēzus pavada laika Betānijā, kur Viņu gaida un uzņem ar prieku. Jēzus tur bieži uzturējās ejot uz vai nākot no Jeruzalemes. Šī vieta ir svarīgs izejas punkts. Lūkas par Betāniju runā arī kā par Jēzus Debesīs kāpšanas vietu. Betānija ir arī vieta, kur dzīvo Jēzus draugi Marta, Marija un Lācars, kuru Jēzus pamodināja no nāves. Šeit Jēzus no jauna apliecina savu drīzo aiziešanu un atklāti runā par savu nāvi. Marija, svaidot Jēzu ar eļļu, pauž savu ticību un mīlestību. Marija no sirds mīl Jēzu un pauž savu pateicību. Arī mēs vēršamies pie Jēzus ar mīlestību un pateicību. Marija ir piemērs mums mīlēt un pateikties Jēzum.

Jautājumi pārdomām:

Kā es paužu savu mīlestību pret Jēzu? Ar kādu žestu es varu paust savu pateicību Viņam?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Andris Kravalis.

Pūpolu svētdiena

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei, nākdami uz Betfagu un Betāniju pie Eļļas kalna, tad Viņš sūta divus no Saviem mācekļiem un tiem saka: "Noeita ciemā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsit piesietu kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. Un, ja kas jums sacīs: ko jūs te darāt? - tad atsakait: Tam Kungam tā vajag. Un tūdaļ tas to atsūtīs šurp." Un tie nogāja un atrada kumeļu ārā uz ielas pie durvīm piesietu un to atraisīja. Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem sacīja: "Ko jūs darāt, ka atraisāt kumeļu?" Bet viņi tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie viņiem atļāva. Un viņi kumeļu atved pie Jēzus, uzliek tam savas drēbes, un Viņš sēdās tam virsū. Un daudzi izklāja savas drēbes uz ceļa; un citi kaisīja zarus, ko tie bija nocirtuši laukos. Un tie, kas gāja priekšā un kas sekoja, sauca: "Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!"

/Mk 11:1-10/

Lūgsim svēto Jāzepu, strādnieku, lai mēs varētu atrast veidus, kas liktu mums sacīt: neviens jaunietis, neviens cilvēks, neviena ģimene bez darba!

Jēzus ienākot Jeruzālemē, zināja, kas ar Viņu notiks. Jēzus neielavās pilsētā slepus. Viņš pats atklāti ienāk pilsētā. Ar to Jēzus parāda mīlestību saviem ienaidniekiem. Jēzus ar šo žestu deva iespēju saprast pravietojumu piepildījumu. Jēzus ar savu rīcību sniedz liecību arī saviem mācekļiem. Viņš tiem parāda kā bez izlocīšanās dodas pretī ciešanām un nāvei, pārliecināts par Dieva uzvaru. Ikviens mēs dodamies pretī nāvei un ciešanām. Daudzas lietas mūs biedē. Nāve mūs biedē. Mēs gribam bēgt no nāves. Jēzus mums rāda piemēru šādās situācijās ar savu drosmīgo atklāto iejāšanu Jeruzalemē. Lūgsim, lai šis notikums kalpo mums par pamatu drosmei un mierinājumam.

Jautājumi pārdomām:

Kas mani biedē šobrīd? Kā es varu vērsties pie Kunga lūdzot drosmi?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis arhibīskaps Jānis Vanags.

Gavēņa 34. diena

Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis. Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: "Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu." Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: "Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā." Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus. No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut. Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem. Bet jūdu Pashā bija tuvu, un daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos. Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, Templī stāvēdami: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?"

/Jņ 11:45-56/

Darba zaudēšanai, kas ietekmē tik daudzus brāļus un māsas, un kas pēdējā laikā ir pastiprinājusies COVID-19 pandēmijas dēļ, ir jābūt aicinājumam pārskatīt mūsu prioritātes.

Lācara uzmodināšanā no nāves sastopam divējādu reakciju. Tuvojoties Lieldienām līdzīgas reakcijas varam sastapt Jēzus krusta ceļā. Kad Jēzus bija Poncija Pilāta priekšā, tauta sauc: "sit krustā", bet Pilāta sieva saka: "saudzē viņu". Tāpat arī uz krusta viens noziedzinieks aicina parādīt savu spēku un noņemt viņus no krusta, savukārt otrs atzīst savu vainu. Redzam Jēzus vārdu piepildījumu: "Kas nav ar mani, ir pret mani". trešā varianta nav. Tāpat arī Baznīca, kas turpina Kristus misiju turpina piedzīvot divējādu attieksmi. Kā tika vajāts Jēzus, tā Baznīca tiek vajāta. Baznīca turpina Jēzus misiju un vēl cilvēkiem visu to labāko, pāri visam - dvēseles pestīšanu. Kā reaģēt, saskaroties ar cilvēku pretestību? Pirmkārt raudzīties uz Kristu, kurš saskārās ar pretestību un sacīja, ka kalps nav lielāks par savu Kungu. Varam atcerēties, ka viss ir Dieva rokās, tāpēc varam saglabāt cerību un priecāties par tiem, kuri tic Jēzum. Nezaudēsim cerību!

Jautājumi pārdomām:

Kā es esmu piedzīvojis cilvēku pretestību Dievam un Baznīcai? Kas man šobrīd atņem cerību? Kā es varētu saglabāt drosmīgu palāvību uz Dievu, kura rokās ir viss?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis bīskaps Hanss Jensons (Hans Jönsson).

Gavēņa 33. diena

Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: "Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?" Jūdi Viņam atbildēja: "Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu." Jēzus viņiem atbildēja: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. - Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man! Bet, ja Es tādus daru, tad, ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā." Tad tie atkal Viņu taisījās gūstīt, bet Viņš izglābās no viņu rokām. Pēc tam Viņš atkal aizgāja otrpus Jordānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur. Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: "Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par Viņu runājis, ir bijis patiesība." Un daudzi tur sāka Viņam ticēt.

/Jņ 10:31-42/

Mūsu laika krīze, kas ir ekonomiska, sociāla, kultūras un garīga krīze, var būt aicinājums ikvienam no jauna atklāt darba vērtību, nozīmīgumu un nepieciešamību, lai radītu jaunu “normālumu”, kurā neviens netiktu izslēgts. Svētā Jāzepa darbs mums atgādina, ka pats Dievs, kas kļuva cilvēks, nenoniecināja darbu.

Pēdējās gavēņa dienās baznīcās aizklājam krustu. Kāpēc šādas zīmes nepieciešamas? Pastāv uzskats, ka tieši divas nedēļas pirms Jēzus nāves, jūdu autoritātes nolemj Jēzu iznīcināt. Viņi nespēj Jēzu saskatīt neko labu. Lai ko Jēzus darītu, viss tika uztverts kā Dieva ziamošana. Lai Dievs mūs sargā no šāda akluma. Jēzus cenšās ar šiem ļaudīm runāt. Tomēr veltīgi. Lai Dievs dod mums pacietību. Šīs dienas saruna notiek templī. Daudzi grib Jēzu nomētāt ar akmeņiem, bet ir arī tādi, kas viņā klausās. Mēs varam pievērst uzmanību, ko mēs darām savos dievnamos. Varbūt arī mēs reizēm esam gatavi kādu nomētāt ar akmeņiem, citreiz esam gatavi klausīties Dieva vārdu. Lai Dievs dod mums žēlastību meklēt Viņu un klausīt Viņa balsij.

Jautājumi pārdomām:

Ko es saskatu cilvēkos vispirms? labo vai slikto? Vai cenšos ikdienā meklēt Dieva gribu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis tēvs Benedikts.