Gavēņa kalendārs

Tajās dienās Nāmans, Sīrijas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks, bija liels sava kunga priekšā un augsti godāts, jo caur viņu Kungs bija devis uzvaru Sīrijai. Bet šis drošsirdīgais vīrs bija spitālīgs. No Sīrijas bija izgājuši sirotāji un pārveduši gūstā no Izraēļa zemes mazu meitenīti, kas tagad bija Nāmana sievas kalpībā. Viņa sacīja savai pavēlniecei: “Kaut mans kungs būtu bijis pie pravieša, kas ir Samarijā! Tas noteikti viņu izdziedinātu no viņa spitālības.” Tāpēc Nāmans iegāja pie sava kunga un teica viņam, sacīdams: tā un tā runāja meitene no Izraēļa zemes. Un Sīrijas ķēniņš viņam atbildēja: “Ej! Un es nosūtīšu vēstuli Izraēļa ķēniņam.” Viņš, paņēmis līdzi desmit talentus sudraba, seštūkstoš siklus zelta un desmit kārtas svētku drēbju, devās ceļā un Izraēļa ķēniņam aiznesa vēstuli, kurā bija šādi vārdi: “Kad tu saņemsi šo vēstuli, tad zini, ka es sūtu pie tevis savu kalpu Nāmanu, lai tu viņu izdziedinātu no viņa spitālības.” Izlasījis vēstuli, Izraēļa ķēniņš pārplēsa savas drēbes un izsaucās: “Vai tad es esmu Dievs, ka varētu nonāvēt un atkal atdzīvināt? Jo šis taču sūta pie manis, lai es izdziedinu cilvēku no viņa spitālības! Ņemiet vērā un skatieties, vai tik viņš nemeklē strīda iemeslu pret mani!” Bet, kad Dieva vīrs Elisejs dabūja dzirdēt, ka Izraēļa ķēniņš esot pārplēsis savas drēbes, viņš sūtīja tam ziņu, sacīdams: “Kāpēc tu plosīji savas drēbes? Lai viņš atnāk pie manis un lai zina, ka Izraēlī ir pravietis!” Tā ieradās Nāmans ar zirgiem un ratiem un apstājās pie Eliseja nama durvīm. Bet Elisejs lika iziet pie viņa sūtnim, sacīdams: “Aizej un septiņas reizes nomazgājies Jordānā! Un tava miesa atgūs veslību, un tu kļūsi tīrs.” Nāmans sadusmojies aizgāja, sacīdams: “Es domāju, ka viņš izies ārā pie manis un stāvēdams piesauks Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku aizskars spitālīgo vietu, un mani izdziedinās. Vai tad Abana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Izraēļa ūdeņi? Vai tad es tajās nebūtu varējis mazgāties un kļūt tīrs?” Bet, kad viņš dusmās apgriezās un devās projām, pie viņa piegāja viņa kalpi un tam sacīja: “Ja pravietis tev būtu licis izdarīt lielu lietu, tu noteikti to izpildītu; tāpēc jo vairāk tagad, ja jau viņš tev ir teicis, – mazgājies, un tu kļūsi tīrs!” Tad viņš nokāpa lejā un iegremdējās Jordānā septiņas reizes saskaņā ar Dieva vīra vārdiem. Un viņa miesa kļuva atkal vesela kā maza bērna miesa, un viņš tapa tīrs. Un, ar visiem saviem pavadoņiem atgriezies pie Dieva vīra, viņš gāja un nostājās tā priekšā, un sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes Dieva nav citur kā tikai Izraēlī!”

/2 Ķēn 5, 1-15a/

Šīs dienas rakstu vieta ir piesātināta ar interesantu notikumu gaitu, ļoti cilvēcīga un saprotama. Varam pārdomāt tādu jautājumu kā rīcība. Redzam vergu meitenes drosmīgo rīcību piedāvāt risinājumu. Redzam Nāmanu, kurš saskata iespēju un dodas pie sava valdnieka saņemt atbalstu. Sastopam Izraēla ķēniņu, kurš Nāmana rīcību uzlūko ar aizdomām. Tāpat ir arī Elijs, kurš uzņemas atbildību atrisināt situāciju. Sastopam arī Nāmana dusmas, ka pravietis nerīkojas tā kā viņš bija sagaidījis. Visbeidzot ir Nāmana kalpi, kuri pārliecina Nāmanu izpildīt uzdoto uzdevumu. Par ko tad ir stāsts? Esam aicināti lūgt un gavēt par nozīmīgām rīcībām. Mūsu atbalsts, vārdi, rīcība var būt izšķiroša citu cilvēku dzīvēs. Pāri visam esam aicināti neļauties šaubām, lai tās nepārņem mūsu sirdis. Lūdzam par katru mūsu rīcību, lai tā ir Dievam par godu un svētību līdzcilvēkiem. Nebaidīsimies pieņemt kādu nozīmīgu lēmumu.

Kas motivē Tavu rīcību?

Kā tu esi piedzīvojis, ka tava izvēle, tava rīcība ir par svētību citiem?

Kādu nozīmīgu rīcību vari veikt šodien?

Tajās dienās Mozus ganīja sava sievastēva – Madiāna priestera Jetro – aitas un, dzīdams ganāmpulku pāri tuksnesim, nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un viņam parādījās Kunga eņģelis uguns liesmā no krūma vidus. Un Mozus redzēja, ka krūms dega ugunī, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu un apskatīšu šo lielo parādību, kāpēc krūms nesadeg.” Bet Kungs redzēja, ka viņš iet skatīties, un Dievs sauca viņu no krūma vidus un sacīja: “Mozu, Mozu!” Viņš atbildēja: “Te es esmu.” Tad Dievs sacīja: “Netuvojies šeit klāt! Novelc sandales, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” Un Dievs atkal sacīja: “Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.” Mozus aizsedza savu vaigu, jo neuzdrošinājās uzlūkot Dievu. Kungs viņam sacīja: “Es redzēju savas tautas spaidus Ēģiptē un dzirdēju to kliedzam mocītāju nežēlības dēļ. Un, zinot tās bēdas, esmu nonācis, lai to atbrīvotu no ēģiptiešu rokām un izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kurā plūst piens un medus.” Bet Mozus sacīja Dievam: “Lūk, es iešu pie Izraēļa dēliem un sacīšu viņiem: “Jūsu tēvu Dievs ir sūtījis mani pie jums.” Bet, ja viņi man pajautās: “Kāds ir Viņa vārds?” – ko lai es atbildu?” Dievs sacīja Mozum: “Es esmu, kas esmu.” Tad vēl piebilda: “Tā tu pateiksi Izraēļa dēliem: “Es esmu” sūtīja mani pie jums.” Un Dievs atkal sacīja Mozum: “Tā tu pateiksi Izraēļa dēliem: “Jahve (Kas ir), jūsu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani sūtīja pie jums.” Tas ir mans vārds uz mūžiem un mans sauklis uz paaudžu paaudzēm.”

/Izc 3, 1-8a.13-15/

Dievs Mozum atklāj savu vārdu. Ja Dievs atklāja savu vārdu, kas ierakstīts Izceļošanas grāmatā, kāpēc mēs sakām Dievs, Kungs? Daudz kas pazūd tulkojumā. Mozus Dievam lūdz atklāt savu vārdu, savukārt Dievs reizē atklāj un neatklāj savu vārdu. Mozus laikā katra tauta savus Dievus sauca vārdā. Zināt otra vārdu nozīmē pazīt otra būtību. Svētajos Rakstos daudzu varoņu vārdi nav tikai viņu identifikācija, bet gan atspoguļo viņu būtību un misiju. Vai Mozus būtu spējīgs pilnībā pazīt Dievu? Vai mēs Viņu varam pazīt pilnībā? Šodien mēs nezinām kā pareizi izrunājams Dieva Vārds. Zinām tikai šī vārda līdzskaņus JHVH. Pietāte pret Dieva Vārdu neļāva izrunāt pārāk bieži. Ir saprotama šī pietāte pret Dieva Vārdu, jo izteikt to nozīmē nonākt dialogā ar Viņu, nostāties VIņa klātbūtnē. Izraēla tauta uztvēra Dievu nopietni un tas ir piemērs mums. Svētajos Rakstos šis vārds tika aizstāts ar citiem vārdiem, no kuriem vispopulārtākais ir Adonai - "Kungs". Šodien ebreji lieto Hašem, kas nozīmē "Šis vārds". Ko nozīmē JHVH? Šim vārdam nav analogu. Vārda pamatā ir esamības ideja, bet paliek neskaidrs kā to saprast. Dievs pats skaidro: "esmu, kas esmu", vai arī "esmu, kāds esmu", vai arī "Esmu, jo esmu" uc. Redzam, ka, jo tālāk par to domājam, jo mazāk skaidrības. Dievs neatklājas kā viens no Dieviem, kam ir savs vārds. Viņš ir kaut kas pārsniedz mūsu saprašanu, Viņš vienmēr pastāv, VIņš vienmēr ir klāt. Kaut mēs bieži nesaprotam, kāpēc pasaulē notiek lietas, kas mums nav pa prātam, nenozīmē, ka tas nebūtu ārpus Dieva kontroles. Tāpat kā ar Dieva Vārdu mums nav skaidrības, tāpat ir ar daudziem jautājumiem, uz kuriem mums nav atbilžu. Tas nenozīmē, ka Dievam nav atbildes. Dievs ar savu Vārdu deva mājienus, bet laikam piepildotos, deva savu dēlu, kura Vārdā esam pestīti. Šobrīd, kamēr esam ceļā, esam aicināti uzticēties Viņam, jo ne visām atbildēm esam nobrieduši.

Vai es pazīstu Dievu?

Kādā vārdā es uzrunāju Dievu?

Kādi ir mani šī brīža jautājumi, uz kuriem gribētu saņemt atbildes no Dieva?

Tajās dienās pravietim Nātanam atklājās Kunga vārds: “Ej un pasaki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs – kad būs piepildītas tavas dienas un tu atdusēsies līdzās saviem tēviem, Es uzmodināšu pēc tevis tavu pēcnācēju, kas nāks no tavām miesām, un nostiprināšu viņa valstību. Viņš uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžiem. Es būšu viņam par Tēvu, un viņš būs man par dēlu. Un tavs nams un tava valstība būs nesatricināmi manā priekšā uz mūžiem, un tavs tronis pastāvēs vienmēr.”

/2 Sam 7, 4-5a.12-14a.16/

Dievs mums atklāj Dieva apsolījumu un mūsu cerību. Dievs neļauj Dāvidam piepildīt viņa sapni uzcelt Templi, kas paredzēts viņa dēlam. Pēc vilšanās seko apsolījums, kas ir daudz vairāk kā Dāvids ir lūdzis. Dāvids neuzcels Dievam namu, bet Dievs uzcels Dāvidam namu - dzimtu, kas pastāvēs uz mūžiem. Dāvida dēls Salomons uzcēla templi, bet Dāvids deva lielu ieguldījumu sagatavojot visu nepieciešamo. Šodien varam pārdomāt tos mirkļus, kur esam piedzīvojuši Dieva lielo žēlsirdību, kur Dievs pagodinajās daudz lielākā mērā kā bijām cerējuši. Dāvida atbilde ir slavas dziesma. Tieši gavēņa laiks var būt laiks, kad varam būt cerības nesēji citiem, kuri to ir zaudējuši. Šajā laikā varam palūkoties apkārt, lai izdarītu žēlsirdības darbu.

Kā es šodien varu pateikties Dievam par Viņa žēlsirdību manā dzīvē?

Kā es varu būt cerības cilvēks, cerības nesējs citiem?

Izraēlis no visiem saviem dēliem visvairāk mīlēja Jāzepu, tādēļ ka viņu bija dzemdinājis vecumdienās. Un viņš pagatavoja tam garas drēbes. Bet brāļi, redzēdami, ka tēvs mīl Jāzepu vairāk par visiem dēliem, ienīda viņu un ne par ko nespēja ar viņu draudzīgi parunāt. Kad viņa brāļi, ganot tēva ganāmpulkus, uzturējās Sihemā, Izraēlis sacīja Jāzepam: “Tavi brāļi gana avis Sihemā. Nāc, es tevi sūtīšu pie viņiem!” Tad Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada viņus Dotainā. Viņi, to ieraudzījuši no tālienes, pirms tas pienāca pie viņiem, nolēma to nogalināt un cits citam sacīja: “Lūk, sapņotājs nāk! Nāciet, nonāvēsim viņu un iemetīsim kādā cisternā, un pateiksim: “Plēsīgs zvērs viņu aprija.” Un tad būs redzams, cik viņam noderēs viņa sapņi.” Bet Rubens, to dzirdot, centās Jāzepu izglābt no viņu rokām un sacīja: “Nenogalināsim viņu!” Un viņš sacīja tiem: “Neizlejiet asinis! Iemetiet viņu šajā cisternā, kas ir tuksnesī, un savas rokas saglabājiet tīras!” Bet to viņš sacīja, gribēdams viņu izraut no brāļu rokām un atdot viņa tēvam. Un, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie norāva viņam garās drēbes un viņu iemeta cisternā, kurā nebija ūdens. Un viņi apsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, pacēluši acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu ceļotājus nākam no Gileādas un viņu kamieļus, kas nesa kauleņkoku sveķus un mastiku, un vīraku uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: “Kāds mums no tā labums, ja nonāvēsim savu brāli un slēpsim viņa asinis? Labāk ir, ja viņš tiek pārdots ismaēliešiem un mūsu rokas netiek aptraipītas. Viņš taču ir brālis un mūsu miesa.” Un brāļi piekrita viņa vārdiem. Un, madiāniešu tirgotājiem garāmejot, viņi izvilka Jāzepu no cisternas un pārdeva viņu ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem. Un tie viņu aizveda uz Ēģipti.

/Rad 37, 3-4.12-13a.17b-28/

Šodien lasām par Jāzepu un viņa brāļiem. Viņu attiecībās ir redzama skaudība. Šī īpašība var parādīties mūsu idkienā, mūsu attiecībās, redzot, kad citiem ir kaut kas vairāk, kā mums. Skaudība ir pretēja labvēlības tikumam, kura ved uz mīlestību. Skaudība tuvākmīlestību nokauj. Jāzepa gadījumā brāļiem skauž tēva mīlestība. Tas nozīmē, ka skaudībai ir arī garīgā dimensija. Arī mēs kristieši varam piedzīvot skaudību pret otru par to, ka kādu Dievs ir svētījis vairāk kā mani. Skaudība ir arī sātana grēks, kurš skaudības dēļ nodeva cilvēkus. Jāzepa attiecības ar brāļiem kalpo kā prototips Jēzus attiecībām ar Dieva tautu un visu cilvēci. Dievs vēlas glābt mūs no šī netikuma.

Kā Dievs ir svētījis mani?

Ko esmu no Viņa saņēmis?

Vai es salīdzinu sevi ar citiem?

Kas man skauž citos?

Tā saka Kungs: “Nolādēts ir vīrs, kurš paļaujas uz cilvēku un miesā saskata savu spēku un kura sirds atkāpjas no Kunga. Jo viņš būs līdzīgs kailam krūmam tuksnesī, viņš neredzēs, kad pienāks laime, bet mājos svelmainās tuksneša vietās, sāļainā un neapdzīvotā zemē. Svētīgs ir vīrs, kas paļaujas uz Kungu; un Kungs būs viņa cerība. Viņš līdzināsies kokam, kas iestādīts ūdeņu malā un kas savas saknes laiž līdz valgmei. Viņš nebīsies, kad iestāsies tveice: viņa lapas būs zaļas, sausuma gadā viņam nenāksies raizēties, un nekad viņš nepārstās nest augļus. Sirds ir nodevīgāka par visu un neprātīga. Kas to izdibinās? Es, Kungs, izdibinu sirdi un izpētu nieres, un ikvienam atmaksāju pēc viņa gaitām un pēc viņa darbu augļiem.”

/Jer 17, 5-10/

Pravietis Jeremijs saka, ka nolādēts tas, kurš atkāpjas no Dieva, bet svētīts ir tas, kurš paļaujas un cer uz Kungu. Tas ir kā koks pie ūdens. Kurš tad nosaka, kurš ir svētīts, kurš nolādēts? Par laimi man un tev tas, kurš izpēta sirdis, ir Kungs. Viņš atmaksā katram no mums kā esam pelnījuši. Cik labi, ka Dievs ir tas, kurš atmaksā! Cik labi, ka tas ir Dievs, jo Viņš redz visskaidrāk un vispilnīgāk. Šodien varam dzīvot kā tie, kuri ir svētīti. Vakardiena ir pagājusi, rītdiena vēl nav pienākusi, tāpēc šodien dzīvosim tā, lai patiktu Dievam.

Kāds(-a) tu šobrīd esi Dieva priekšā?

Ko tu vari darīt šodien darīt, lai dzīvotu kā tas, kurš ir svētīts?

Ienaidnieki sacīja: “Nāciet un sazvērēsimies pret Jeremiju! Jo priesterim gan jau nepietrūks pamācības un gudriniekam padoma, nedz pravietim valodas. Nāciet un satrieksim viņu ar mēli un nevienu viņa vārdu neņemsim vērā!” Kungs, paskaties uz mani un ieklausies manu pretinieku balsī! Vai tad ar ļaunu tiks atmaksāts par labu, ka viņi ir izrakuši bedri manai dvēselei? Piemini, ka es stāvēju Tavā priekšā, lai par viņiem sacītu labu un novērstu no viņiem Tavas dusmas.

/Jer 18, 18-20/

Šodien varam pievērst uzmanību pravieša Jeremija jautājumam vai labais jāatmaksā ar ļaunu? Svētais Pāvils norāda, ka ļaunuma sākums atrodams jau pie Ādama, bet ļaunums nāk arī no mums, jo visi grēkojam. Psalmists saka: "es noziedzībā esmu dzimis un grēkā mani ir ieņēmusi mana māte." Mēs daļēji paši esam atbildīgi par ļaunuma pastāvēšanu. Ja vairs nebūtu grēcinieku, nebūtu grēka; ja nebūtu grēka, tad kāds gan ļaunums varētu vēl pastāvēt? Ja nebūtu naida, nekārtības, skaudības, melu, egoisma, tad viss ļaunums vairs nepastāvētu, tā būtu prieka, miera, mīlestības un dzīvības valstība. Tā būtu kā paradīze. Ļaunums daļēji nāk no mums pašiem un ir atkarīgs no tā kā to uztveram. Dažreiz paliek nepanesamu ciešanu un sāpju smagums, taču cerības un tīcības spēks mūs var stiprināt cīņai. Šīs cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēj Dieva spekā sagraut mūrus. Dievs vienmēr liek uzvarēt savam spēkam mūsu nespēkā, ja savu nespēku veltām Kristum. Jēzus mūs nepieviļ. Viņš aicina nezaudēt drosmi, jo ir uzvarējis pasauli. Šī cerība stiprina ticību un dod spēku pretoties grēkam.

Kā es piedzīvoju savu grēcīgumu?

Kā esmu piedzīvojis Dieva spēku savā nespēkā?

Kad pēdējo reizi biju uz grēksūdzi?

Klausieties Kunga Vārdu jūs, Sodomas lielvīri, mūsu Dieva Likumam atveriet ausis jūs, Gomoras ļaudis! “Mazgājieties, esiet tīri! Aizvāciet prom no manām acīm savu darbu ļaunumu! Beidziet nekrietni rīkoties, mācieties darīt labu – meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajam, atbalstiet bāreni, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, spriedīsim tiesu!” saka Kungs. “Kaut arī jūsu grēki būtu kā karmīns, tie kļūs balti kā sniegs, un, kaut arī tie būtu sarkani kā purpurs, tie kļūs kā vilna. Ja jūs iegribēsiet un paklausīsiet, jūs baudīsiet zemes labumus, bet, ja pretosieties un mani ievedīsiet dusmās, tad jūs aprīs zobens. Jo Kunga mute tā ir teikusi.”

/Is 1, 10.16-20/

Sodoma Bībelē apzīmē visu, kas saistīts ar grēku un bezdievību. Par šo pilsētu lasām jau Radīšanas grāmatā, kur Dievs sūta eņģeļus pie Lota, lai izvestu viņu no pilsētas. Neparasti, ka Lots pirms tam pretojas šiem eņģeļiem. Šīs dienas Sv. Rakstu fragments saka: "Mazgājieties, esiet tīri." Tas ir aicinājums uz grēksūdzi, kas ir gavēņa svarīgākais uzdevums. Mēs ilgojamies, lai Dievs mūs šķīstī no mūsu netaisnības. Vienlaicīgi grēku nožēla ir saistīta ar atteikšanos no grēka un apņemšanos laboties. Šeit parādās manas sirds pretestība. Dievs aicina mācīties darīt labu, meklēt taisnību, aizstāvēt apspiesto un palīdzēt visneaizsargātākajiem. Viņš aicina uz šādu rīcību, jo pats tā vienmēr dara. Dievs vienmēr ir cietēju pusē. Viņa žēlsirdībā var patverties ikkatrs, kurš meklē glābšanu. Mums ir svarīgi atzīt, ka nevaram eksistēt bez Viņa. Dievs saka, ka, ja paklausīsim, mēs varēsim baudīt zemes labumus. Šī žēlsirdības avota priekšā man ir jānometas uz ceļiem, jāapguļas, lai varētu dzert no šī avota. Tikai padodoties Dievam, es piedzīvoju to, ka mani asinsarkanie grēki tiek balināti un šķīstīt Jēzus Kristus, Dieva Jēra asinīs.

Kura joma manā sirdī šodien ilgojas visvairāk tikt Dieva mazgāta un šķīstīta?

Ak, Kungs, lielais un bijājamais Dievs, kas saglabā derību un žēlsirdību tiem, kas Tevi mīl un ievēro Tavus baušļus! Mēs grēkojām, noziedzāmies, mēs rīkojāmies bezdievīgi un sacēlāmies, un atkāpāmies no Taviem baušļiem un Taviem likumiem. Mēs neklausījām Taviem kalpiem praviešiem, kas Tavā vārdā runāja ar mūsu ķēniņiem un augstmaņiem, ar mūsu tēviem un ar visiem zemes ļaudīm. Tev, Kungs, ir taisnība, bet mums kauns sejā, kā tas ir šodien Jūdas vīriem un Jeruzalemes un visa Izraēļa iedzīvotājiem, tiem, kas ir tuvumā, un tiem, kas ir tālu prom visās zemēs, uz kurām Tu viņus izdzini viņu noziegumu dēļ, ko viņi darīja pret Tevi. Kungs! Kauns sejā mums, mūsu ķēniņiem, mūsu augstmaņiem un mūsu tēviem, jo mēs grēkojām pret Tevi. Bet pie Kunga, mūsu Dieva, ir žēlsirdība un piedošana, kaut gan mēs pret Viņu sacēlāmies un neklausījām Kunga, mūsu Dieva, balsij, ka mēs staigātu pēc Viņa Likuma, ko Viņš mums deva caur saviem kalpiem praviešiem.

/Dan 9, 4b-10/

Tajās dienās Dievs, izvedis Ābramu ārā, sacīja viņam: “Paskaties uz debesīm un saskaiti zvaigznes, ja vari.” Tad Viņš turpināja: “Tik daudz būs tavu pēcnācēju.” Ābrams ieticēja Kungam, un tas viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Un Kungs viņam sacīja: “Es esmu Kungs, kas tevi izveda no Ūras Kaldejā, lai tev dotu šo zemi un tu saņemtu to īpašumā.” Bet Ābrams teica: “Kungs Dievs, kā es varu zināt, ka es to iegūšu īpašumā?” Atbildot Kungs sacīja: “Atnes man trīsgadīgu govi, trīsgadīgu kazu un triju gadu aunu, kā arī ūbeli un balodi.” Paņēmis to visu, Ābrams pārcirta tos vidū uz pusēm un abas daļas nolika vienu pret otru; bet putnus nepārdalīja. Un pie nokautajiem dzīvniekiem salidoja putni, bet Ābrams tos atgaiņāja nost. Un, kad saule laidās uz rietu, Ābramam uznāca dziļš miegs, un, lūk, viņu pārņēma lielas un tumšas izbailes. Bet, kad saule bija norietējusi, iestājās bieza tumsa un parādījās dūmi it kā no cepļa un uguns it kā liesmojoša lāpa un izgāja starp sadalītajiem dzīvniekiem. Tajā dienā Kungs noslēdza derību ar Ābramu, sacīdams: “Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi.”

/Rad 15, 5-12.17-18/

Arī mūs Dievs šodien aicina iziet ārā, iziet no rutīnas, no bailēm, no bezspēcības izjūtas un laukā saskaitīt zvaigznes - žēlastības. Iziet laukā arī šajā laikā un pamanīt visu labo, visu lielisko, kas mums dots, pamanīt par ko ir vērts iestāties un cīnīties. Saskaiti, ja vari. Apsolījumam seko upuris. Dievs dod solījumu, ka tik daudz būs Ābrama pēcnācēju, bet viņš prasa arī upuri. Ko Dievs prasa no mums, lai stiprinātu mūsu ticību? Vai esam gatavi Dievam šo upuri sniegt? Mūsu ticības tēvs saskaras ar lielām šaubām, bailēm un dziļu miegu. Tas kalpo kā iedrošinājums, ka arī svētie izjūt bailes un nemieru, neticību, neveiksmes, bet ir palikuši kopā ar Dievu. Arī mums nav jākaunas no savām bailēm un miega. Tā ir mūsu cilvēciskā daļa. Svarīgākais ir to vis darīt Dieva klātbūtnē, neko no viņa neslēpt, ļaut Viņam darboties ar savu klātbūtni. Kungs ļauj mums katram ielūkoties savas dzīves debesīs un pamanīt daudzās spožās zvaignes, Tavas žēlastības un ļauj mums ieticēt Tavai žēlsirdībai un Tavai vadībai.

Ko Dievs no Tevis šodien prasa upurēt? Vai esi gatavs sniegt Dievam šo upuri? Kas Tevi šobrīd biedē, iemidzina vai liek šaubīties? Vai Tu runā ar Dievu par šīm lietām?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Šodien Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis, lai tu pildītu šos baušļus un likumus un tos ievērotu un izpildītu no visas savas sirds un no visas savas dvēseles. Šodien tu esi izvēlējies Kungu, lai Viņš būtu tavs Dievs un lai tu staigātu Viņa ceļus un sargātu Viņa baušļus, priekšrakstus un likumus, un klausītu Viņa pavēlēm. Un Kungs šodien ir izvēlējies tevi, lai tu būtu Viņam īpaša tauta, kā Viņš tev bija sacījis, un lai tu sargātu visus Viņa baušļus. Un Viņš tevi paaugstinās pāri visām tautām, kuras ir radījis savai slavai, vārdam un godam, lai tu būtu svēta tauta Kungam, savam Dievam, kā Viņš to ir teicis.”

/At 26, 16-19/

Gavēņa laiks ir piepildīts, ja tiek sakārtotas attiecības ar Dievu. VInš piedāvāja brīvību, svētību un sakārtotu dzīvi, Dievs to apsola. Bet, katrs apsolījums ir saistīts ar noteikumiem. Dieva piedāvājums ir saistīts ar Dieva noteikumiem, ar Viņa likumiem.

Šodienas vārdus Mozus sacīja tautai, lai apsolījums piepildītos, ir jātur Dieva likumi. Jātur ir tas, kas pats neturas. Tur ir jāpieliek Tavas pūles. Turēt tas nozīmē darīt, tā īsti no sirds un dvēsles. Bet grūti ir turēt, jo zemei ir pievilkšanas spēks. Ko netur, tas krīt zemē un aplīp ar grēku. Bet Dievs dod ne vien pavēles un noteikumus, bet arī spēku to pildīt. Dieva noteikumiem ir debesu pievilkšanas spēks. Apņemies no jauna turēt Dieva likumus un tie ne vien tevi turēs, bet arī tu dzīvosi debesu pievilkšanas spēkā.

Vai iesi šo ceļu kopā ar Dievu?

Vai esi pieņēmis Dieva piedāvājumu?

Vai ir bijis tāds brīdis, kad apzināti un noteikti esi aicinājis Dievu savā sirdī un dzīvē?

Kas ir nostājies starp Dievu un Tevi?