Gavēņa kalendārs

Tā saka Kungs: “Ja bezdievīgais nožēlos visus savus grēkus, ko ir darījis, un ievēros visus manus baušļus, un rīkosies pēc tiesas un taisnības, viņš dzīvos un nemirs. Visi tie pārkāpumi, kurus viņš bija darījis, vairs netiks pieminēti. Viņš dzīvos, pateicoties savai taisnībai, saskaņā ar kuru būs rīkojies. Vai tad Es vēlos grēcinieka nāvi, saka Kungs Dievs, nevis to, lai viņš novērstos no saviem ceļiem un dzīvotu? Bet, ja taisnīgais atkāptos no sava taisnīguma un darītu ļaunu līdzīgi tām nekrietnībām, kādas mēdz darīt bezdievis, vai tad viņš dzīvos? Neviens viņa taisnīgais darbs, ko viņš bija darījis, vairs netiks pieminēts. Viņš nomirs neuzticības dēļ, ko tika pieļāvis, un sava grēka dēļ, ko tika izdarījis. Jūs sacījāt: “Kunga ceļš nav taisns.” Tad klausieties, Izraēļa nams! Vai tad mans ceļš nav taisns? Vai tad drīzāk jūsu pašu ceļi nav nekrietni? Ja taisnīgais atkāpsies no sava taisnīguma un izdarīs grēku, viņš nomirs. Viņš nomirs netaisnības dēļ, ko būs izdarījis. Bet, ja bezdievīgais novērsīsies no savas bezdievības, kurai bija nodevies, un rīkosies pēc tiesas un taisnības, tad viņš saglabās savu dvēseli dzīvu. Jo, apdomājies un novērsies no visām savām nekrietnībām, ko bija darījis, viņš patiesi dzīvos un nemirs.”

/Ez 18, 21-28/

Šodienas fragmentā no Ezekiēla grāmatas Dieva Vārds mums stāsta par cilvēka izvēlēm un arī par to konsekvencēm. Dievs vēlas, lai grēcinieks atgrieztos un dzīvotu, un Viņš arī apliecina, ka ja grēcinieks izvēlētos Dievu, izvēlētos rīkoties pēc Dieva baušļiem- Viņš nemirs. Dievs pat nepieminēs un nepārmetīs nevienu no iepriekš izdarītajiem grēkiem. Turpetim, ja taisnīgais sāktu grēkot, neviens viņa labais darbs, lai cik to ari būtu, netiks pieminēts un ieskaitīts, jo šī cilvēka izvēle ir - grēkot. Te nav runa par nejaušību: "Ak, man jau tā sanāca.. ", bet par apzinātu lēmumu. Gavēņa laikā mums ir daudz dažādas izvēļu iespējas: lūgties vai bezgalīgi sērfot internetā; palīdzēt vai vienaldzīgi paiet garām; atteikties no kaut kā vai atstāt visu kā līdz šim. Tās visas ir mūsu izvēles. Mēs varam izvēlēties Dievu, attiecības ar Viņu, bet varam arī izvēlēties savas intereses, palikt savā komforta zonā. Lai šaja gavēņa laikā mums visiem izdodas pieņemt pareizās izvēles, kas ved pie Dieva.

Vai iesi šo ceļu kopā ar Dievu?

Vai esi pieņēmis Dieva piedāvājumu?

Vai ir bijis tāds brīdis, kad apzināti un noteikti esi aicinājis Dievu savā sirdī un dzīvē?

Kas ir nostājies starp Dievu un Tevi?

Tajās dienās ķēniņiene Estere vērsās pie Kunga, izbijusies no draudošajām briesmām. Un viņa karsti lūdza Kungu, Izraēļa Dievu, sacīdama: “Mans Kungs, kas vienīgais esi jūdu Karalis, palīdzi man, vientuļai, kurai nav neviena aizstāvja, izņemot Tevi! Manas briesmas esot manās rokās. Es dzirdēju no sava tēva, ka Tu, Kungs, esi izraudzījies Izraēli no visām tautām un mūsu tēvus – no visiem viņu senčiem, lai sev iegūtu mūžīgu mantojumu. Un Tu izpildīji viņiem to, ko biji solījis. Atceries, Kungs! Parādies mums mūsu ciešanu brīdī un dāvā man paļāvību! Kungs, Valdniek pār dieviem un pār ikvienu varu! Ieliec manā mutē gudru valodu lauvas priekšā un pildi viņa sirdi ar niknumu pret mūsu ienaidnieku, lai tas aiziet bojā un arī tie, kuri tam piekrīt. Bet mūs izglāb ar savu roku un palīdzi man, kurai nav nekāda atbalsta kā vienīgi Tu, Kungs, kas visu zini.”

/Est 14, 1.3-5.12-14/

Šīs dienas Svēto Rakstu fragmentu varam saprast, paturot prātā kontekstu. Persiešu ķēniņš ir piekritis sava pirmā ministra lēmumam iznīcināt visus jūdus savā valstī. Karaliene Estere, kas pati pēc izcelsmes ir jūdiete, lūdz, lai viņas bīstamā došanās pie ķēniņa, tiktu sagatavota ar trīs dienu īpaši stingru gavēni. Viņa aistāv, lūdz un aizbildina par savu tautu, riskējot ar savu dzīvību. Tas mums atgādina par lūgšanu, kādai tai jābūt. Tā mums māca, ka ar saviem spēkiem vien neko nevaram sasniegt. Estere lūdzas:"Mans Kungs, palīdzi man vientuļai, kurai nav neviens cits atbalsts, kā vien Tu". Ciešanās nereti mēdzam aizmirst, ka Dievs ir tuvs visiem, īpaši tiem, kas vientuļi un bez aizstāvja. Šajos brīžos īpaši varam piedzīvot to, ka mūsu liktenis ir vienīgi Dieva rokās un tieši Viņš zin visu patiesību. No Esteres varam mācīties atdot taisnibu un mūsu likteni vienīgi Dieva rokās. Vēl jaunā karaliene savā lūgšanā saka būtiskus vārdus: "Es dzirdēju no sava tēva, ka Tu, Kungs, esi izraudzījies Izraēli no visām tautām". Te redzam ticības tālāknodošanas nozīmi, kad draugi un vecāki nekautrējas dalīties ar savu ticības pieredzi. Estere ir arī Jaunavas Marijas pirmtēls. Kā Estere ar savu aizbildniecību izglābj savu tautu, tā Marija, kas arī ir ķēniņiene, ar savu aizbildniecību pie Dieva palīdz Baznīcai. No Marijas pazemības mēs mācāmies kā cīnīties ar daudz stiprāku ienaidnieku.

Kā es vēršos pie Dieva savās grūtībās un pārbaudījumos?

Vai es kautrējos dalīties ar savu ticības pieredzi ar draugiem, ģimenes locekļiem vai citiem, kurus Dievs sūta manā dzīves ceļā?

Kuri cilvēki ir mani iemācījuši lūgties un veidot attiecības ar Kungu?

Kungs otro reizi sacīja pravietim Jonasam šos vārdus: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninīvi, un sludini tajā brīdinājumu, kuru Es tev pateikšu.” Un Jonass piecēlās un aizgāja uz Ninīvi, kā Kungs bija sacījis. Ninīve Dieva priekšā bija ļoti plaša pilsēta – triju dienu gājumā. Un Jonass sāka iet pilsētā vienas dienas gājumu un sauca un sludināja: “Vēl četrdesmit dienas, un Ninīve tiks nopostīta!” Un ninīviešu vīri ieticēja Dievam, pasludināja gavēni un no liela līdz mazam ieģērbās maisos. Un šī vēsts nonāca līdz Ninīves ķēniņam. Un viņš piecēlās no sava troņa, noņēma apmetni un, ieģērbies maisā, apsēdās pelnos. Un Ninīvē ar ķēniņa un viņa augstmaņu pavēli tika saukts un izziņots: “Cilvēki un dzīvnieki, lopi un ganāmpulki lai nekā neēd, neiet ganībās un nedzer ūdeni, un ļaudis un dzīvnieki lai apsedzas ar maisiem un dedzīgi sauc uz Dievu! Un lai novēršas vīrs no sava ļaunā ceļa un no varmācības, ko ir darījis ar savām rokām! Kas zina, varbūt Dievs pievērsīsies un piedos, un atkāpsies no savu dusmu bardzības, un mēs neaiziesim bojā?” Un Dievs redzēja viņu darbus, ka viņi ir atkāpušies no sava ļaunā ceļa. Un Dievam kļuva žēl tā posta, kuru Viņš bija apņēmies tiem uzsūtīt, un Viņš to neuzsūtīja.

/Jon 3, 1-10/

Šodienas Lielā gavēņa pārdomās no Jonas grāmatas sastopam vairākus tēlus: Jonu, Ķēniņu, Ninives pilsētas ļaudis, bet galvenais - Dievu! Dramatiskais ieklausīšanās notikums noslēdzas ar to, ka Dievs redzēja viņu darbus, to, ka ir atgriezušies no sava ļaunā ceļa. Viņa sirds iežēlojās pār tiem, un Viņš tos nesodīja!

Mums cilvēkiem, nereti šķiet, ka ļaundaris noteikti ir jāsoda, un tieši tādā formā, kā mēs to esam iedomājušies. Taču Dievs mums kā instrumentu dod mūs pašus, lai mēs pieredzētu satikšanos ar sevi, atjaunotu sevī cilvēcisko cēlumu, un tā novēstos no greizajiem ceļiem.

Dievs nesoda, Viņš māca redzēt pāri, redzēt tālāk.

Uz kādu ceļa posmu es esmu gatavs, ja Dievs sauks celties un iet šodien?

No kā man ir jāatgriežas šajā gavēnī?

Kā es pateikšos Dievam par Viņa žēlsirdību?

Tā saka Kungs: “Kā lietus un sniegs nonāk no debesīm un tur vairs neatgriežas, bet aplaista un atveldzē zemi, padara to auglīgu un dod sēklu sējējam un maizi ēdājam, tāds būs arī mans Vārds, kas izies no manas mutes: tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet izdarīs visu, ko vien esmu gribējis, un paveiks to, kā dēļ esmu to sūtījis.”

/Is 55, 10-11/

Pravietis Isajs mums šodien atgādina, ka agri vai vēlu piepildīsies Dieva Vārds un nesīs augļus. Lai arī mūsu dzīvē Dieva Vārds varētu nest augļus mums nepieciešams sadarboties ar Dievu. Viņš kā mīlošs Tēvs rūpējas par mums kā par saviem bērniem. Viņš dara visu iespējamo, lai dotu mums iespēju atgriezties un sākt jaunu dzīvi. Esam aicināti būt Dievam paklausīgi, klausīties ko Viņš mums saka, lasot un pārdomājot Dieva Vāru un cenošoties saskaņā ar to dzīvot. Ikdienā uzlūkojot savu dzīvi Dieva Vārda gaismā, redzot tos pašus kritienus, var rasties doma, ka nav iespējams kaut ko mainīt. Atcerēsimies, ka Dievs no mums neprasa neiespējamo. Labs paraugs ir svētie, kuri ir nesuši labus augļus. Viņi mums rāda piemēru paklausību un dedzību Dieva Vārda pildīšanā. Centīsimies ikdienā uztvert katru Dieva Vārdu un dedzīgi piepildīt Dieva nodomus savā dzīvē.

Cik bieži lasu Dieva Vārdu?

Kā es ikdienā lūdzos ar Dievu Vārdu?

Kā cenšos dzirdēto vai lasīto Dieva Vārdu ieviest savā dzīvē, lai tas varētu nest augļus?

Kungs uzrunāja Mozu, sacīdams: “Runā visai Izraēļa dēlu draudzei un saki viņiem: esiet svēti, jo Es esmu svēts, Kungs, jūsu Dievs. Jums nebūs zagt un nebūs melot, nedz apkrāpt savu tuvāko. Tev nebūs manā vārdā nepatiesi zvērēt, nedz apgānīt sava Dieva vārdu. Es esmu Kungs. Tev nebūs apspiest savu tuvāko un nebūs viņu aplaupīt. Tava algādža algai nebūs palikt pie tevis līdz rītam. Tev nebūs lādēt kurlo, nedz aklajam priekšā likt šķērsli, bet tev būs bīties savu Dievu. Es esmu Kungs. Tev nebūs pieļaut netaisnību tiesā. Tev nebūs netaisni rīkoties nabaga dēļ, nedz bīties no varenā. Savu tuvāko tiesā taisnīgi. Tev nebūs kļūt par aprunātāju un mēlnesi savā tautā, nebūs tīkot pēc sava tuvākā asinīm. Es esmu Kungs. Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī. Pamāci viņu, lai viņa dēļ tev nebūtu grēka. Tev nebūs meklēt atriebību, nedz turēt dusmas pret saviem tautiešiem. Savu tuvāko tev būs mīlēt kā sevi pašu. Es esmu Kungs.”

/Lv 19:1-2, 11-18/

Kungs uzrunā Mozu ar vārdiem: "Esiet svēti, jo es esmu svēts". Šajos vārdos atrodam pamatojumu mūsu aicinājumam uz svētumam. Es nevēlos kļūt svēts, lai labi justos, vai sevi pilnveidotu. Es vēlos būt svēts, jo esmu radīts pēc Dieva līdzības. Diemžēl ne vienmer mūsos var redzēt Dieva attēlu un skaistumu, jo attālināmies no Viņa. Levītu grāmata mums dod ieteikumus, lai ietu svētuma ceļu Kristus virzienā. Šajā grāmatā atrodam 10 baušļus, to skaidrojumu. Piemēram, Tev nebūs melot. Dievs ir patiesība. Sātans ir melu tēvs. Ja ieskatāmies mūsu sirdīs, varam teikt, ka melu loģika bieži uzvar. Mēs neesam viens otram atvērti, izplatām viltus ziņus, nepārbaudām realitāti, argumentējam ar pusatiesībām. Tā mēs iznīcinām savstarpēju uzticību un mieru. Kas tad ir patiesība? Jēzus uz šo jautājumu atbild: "Es esmu patiesība". Evaņgēlijā patisība un mīlestība iet roku rokā. Ja nemīlu, neesmu pazinis Dievu un patiesību. Kritus mūs vada pa mīlestības ceļu, kas ietver izlīgšanas un piedošanas loģiku, kas ir īpaši aktuāla šajā kara laikā.

Kā es uztveru savu aicinājumu uz svētumu?

Kā es varu būt svēts ikdienā?

Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Priesteris paņems no tavas rokas groziņu ar pirmajiem zemes augļiem un noliks to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tu Kunga, sava Dieva, priekšā sacīsi: “Sīriešu klejotājs bija mans tēvs, un viņš aizceļoja uz Ēģipti un tur nonāca ļoti nelielā skaitā. Un viņš izauga par lielu, spēcīgu un skaitliski milzīgu tautu. Bet ēģiptieši mūs apspieda un vajāja, uzliekot smagas klaušas. Tad mēs saucām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu. Viņš mūs uzklausīja un uzlūkoja mūsu postu, spaidus un grūtumu. Un Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar spēcīgu roku un izstieptu elkoni lielu izbaiļu un brīnumu vidū. Un Viņš mūs atveda uz šo vietu un atdeva mums šo ar pienu un medu pārplūstošo zemi. Un, lūk, es esmu atnesis pirmos augļus no zemes, kuru Tu, Kungs, man devi.” Un tu tos atstāsi Kunga, sava Dieva, priekšā un Kungu, savu Dievu, pielūgsi.”

/At 26:4-10/

Gavēņa laiks ir pateicības un dāvanu laiks. Šodien dzirdētajā lasījumā Dievs aicina katru no Izraēla tautas pienest pirmos auglus, ko Dievs devis. Šo augļu upurēšana ir cieši saistīta ar pateicību. Kā tas attiecas uz mums šodien? Vēstulē Romiešiem apustulis Pāvils aicina noot sevi pašus kalpošanai Dievam kā Dievam tīkamu upuri. Vislielākā pateicība, ko varam pienest Dievam, ir tā, ka Jēzus upura dēļ mēs esam izglābti mūžīgai dzīvībai. Dieva darbam ir nepieciešami mūsu mīlestības darbi, tomēr mūsu patiesā ticības dzīve ir lielākā dāvana Dievam. Lai Dievs Tevi piepilda ar stingru apņemšanos un tava ticības dzīve kļūst par vietu, no kurienes pienestie garīgās dzīves augļi kļūst par svetību citiem un iepriecina Dievu.

Par ko es varu pateikties Dievam?

Kā Dievs mani ir svētījis?

Kā es varu sevi upurēt Dievam, lai mana dzīve būtu patīkama VIņam?

Tā saka Kungs: “Ja tu no sava vidus aizvāksi jūgu un pārstāsi kratīt ar pirkstu un runāt nekrietnības, ja tu savu dvēseli atvērsi izsalkušajam un apmierināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma uzausīs tumsībā un tava tumsa kļūs kā dienas vidus. Un Kungs tevi vienmēr vadīs un tavu dvēseli sātinās tuksnesī, un spēcinās tavus kaulus, un tu būsi kā rasas pilns dārzs un kā ūdeņu avots, kuram nepietrūkst valgmes. Un tava tauta atkal uzcels sensenās drupas, tu atjaunosi agrāko paaudžu pamatus. Un tevi nosauks par gruvešu Izlabotāju, par apdzīvojamo vietu Atjaunotāju. Ja tu atturēsi savu kāju no sabata pārkāpšanas, lai savus darbus nedarītu manā svētajā dienā, un sabatu nosauksi par prieku un Kungam veltīto dienu par godpilnu un ja tu to pagodināsi, atturoties no saviem ceļojumiem, darīšanām un sarunām, tad tu tiksi iepriecināts Kungā. Un Es likšu tevi vest pār zemes virsotnēm un tevi barošu ar tava tēva Jēkaba mantojumu. Jo Kunga mute to ir teikusi.”

/Is 58:9b-14/

Šis pravietojums, ko lasām liturģijā, ir saistīts ar apsolījumiem. Pravietis saka: "Ja Tu aizvāksi jūgu", tas ir pārtrauksi apspiešanu, "ja pārtrauksi kratīt ar pirkstu", tas ir cienīsi otru, neaprunāsi, nepazemosi otru. Visbeidzot pravietis saka "ja Tu savu dvēseli atvērsi izsalkušajam un apmierināsi apbēdiāto", šie vārdi norāda uz žēlsirdības darbiem. Ja visas šīs lietas centīsimies paņemt par gavēņa apņemšanos, tad arī mēs piedzīvosim pravieša doto apsolījumu: "Tava gaisma uzausīs tumsībā". Tumsa simbolizē šaubas, grūtības, ko piedzīvojam. Tātad Dievs ienāk mūsu pārbaudījumos ar savu svētību. Lūgsim gavēņa laikā žēlastību veikt žēlsirdības darbus, cienīt citam citu, tādējādi atveroties Viņa svētībai.

Kā man līdz šim ir izdevies pārstāt apspiest kādu, tiesāt?

Kādus žēlsirdības darbus esmu veicis?

Kuri ir tie cilvēki šodien man līdzās, kuriem es varētu pārstāt " kratīt ar pirkstu" vai kuriem man būtu "jānoņem jūgs"?

Kādus žēlsirdības darbus es varētu veikt šodien?

Tā saka Kungs: “Skaļi sauc un nerimsties! Kā taure pacel savu balsi un manai tautai dari zināmus viņas noziegumus, Jēkaba namam – viņu grēkus. Viņi gan meklē mani ik dienas un grib iepazīt manus ceļus it kā tauta, kas esot darījusi taisnību un sava Dieva Likumu neesot atstājusi. Viņi prasa no manis taisnīgu tiesu, grib tuvoties Dievam: “Kāpēc mēs gavējām, bet Tu neskatījies; mērdējām sevi, bet Tu neievēroji?” Lūk, sava gavēņa dienā jūs esat aizņemti ar darījumiem un apspiežat visus savus strādniekus. Lūk, jūs gavējat strīdos un ķildās un nekautrīgi sitat ar dūri. Negavējiet tā, kā šodien, lai jūsu troksnis būtu dzirdams augstumos! Vai tad tāds ir gavēnis, ko Es vēlos, diena, kurā cilvēks mērdē sevi? Vai tad kā niedri nokārt savu galvu, maisu un pelnus lietot kā guļvietu, vai tad to tu sauksi par gavēni un Kungam patīkamu dienu? Vai tad drīzāk šis nav tas gavēnis, ko vēlos: saraut ļaunuma važas, atraisīt nebrīves valgus, atlaist apspiestos brīvus, salauzt ikkatru jūgu; vai tad ne savu maizi dalīt ar izsalkušo, ievest mājās trūcīgos un klīstošos? Ja redzi kādu kailu, apģērb viņu un nenonievā savu tuvāko! Tad kā rīta blāzma uzausīs tava gaisma, un tava veselība atplauks jo drīz. Tava taisnība ies tev pa priekšu, un tevi pavadīs Kunga godība. Tad tu sauksi, un Kungs uzklausīs; tu kliegsi, un Viņš atbildēs: “Lūk, Es esmu te!””

/Is 58:1-9a/

Ļaudis, kuri dzirdēja pravieša Isaja vārdus, iespējam bija dusmīgi, jo pravietis viņus apsūdzēja nodevībā pret Dievu. Viņi sevi uzskatīja par dievbijīgiem un uzticīgiem tradīcijām. Pravietis atgādina, ka neskatoties uz gavēšanu un lūgšanu, viņa laika biedriem pietrūka žēlsirdības. Gavēnis, ko Dievs no mums sagaida ir žēlsirdības darbi. Mums ir jālūdz, lai spējam mīlēt otru kā sevi pašu. Gavēnis ir laiks atteikties no visa, kas man traucē attiecībās ar citiem. Gavēnī atturība un lūgšana nesaraujami iet roku rokā ar žēlsirdības darbiem.

Kā man izdodas praktizēt savā ikdienā trīs garīgās dzīves pamatattieksmes: atteikšanos, lūgšanu un žēlsirdības darbus?

Ko labu es varu izdarīt kādam šodien?

Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu. Es tev šodien pavēlu To Kungu, savu Dievu, mīlēt un staigāt Viņa ceļus, turēt Viņa baušļus, Viņa likumus un Viņa tiesas, ka tu dzīvotu un vairotos, un Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu tanī zemē, uz kuru tu dodies, lai to iemantotu. Bet, ja tava sirds novērsīsies un nepaklausīs, bet tu ļausies pavesties, lai pielūgtu citus dievus un kalpotu tiem, tad es jums šodien saku, ka jūs noteikti iesit bojā; un jūs ilgi nedzīvosit tanī zemē, uz kuru tu tagad ej pāri Jordānai, lai tur nonāktu un lai to iemantotu. Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji, mīlēdams To Kungu, savu Dievu, paklausīdams Viņa balsij un Viņam pieķerdamies, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu garums, ka tu dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, ar zvērestu ir apsolījis dot."

/At 30: 15 - 20/

Šodien Dieva Vārds mums norāda uz brīvību izvēlēties, kuru devis Dievs. Dievs mums ļauj izvēlēties un uzņemties atbildību. Izvēloties dzīvību, mēs uzņemamies arī attiecīgu dzīvesveidu. Šie vārdi satur sevī atklāsmi par Radītāja mīlestību. Dievs mūs nepamet vienus. "Izvēlies dzīvību"! Cauri gadsimtiem skan Dieva balss, aicinot uz pestīšanu. Dieva piedāvātā dzīvība ir aicinājums mīlēt Viņu un būt vienotiem ar Viņu. Gavēņa laiks, kurā patreiz esam, ir iespēja caur lūgšanu un gandari šo vienotību ar Dievu pastiprināt vai izveidot no jauna. Atteikšanās no ļaunuma un grēka mums palīdz būt brīviem un laimīgiem.

Kā es savā dzīvē varu izvēlēties dzīvību, Dievu?

Kādu dzīvesveidu un attieksmi šī izvēle pieprasa no manis?

Kad savā dzīvē esmu piedzīvojis vienotību ar Dievu? Vai vēlos to uzturēt?

"Bet arī vēl tagad," saka Tas Kungs, "griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!" Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms Savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upurus Viņam, Tam Kungam, jūsu Dievam. Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu! Savāciet vienuviet visu tautu, svētījiet draudzi, sapulciniet tautas vecajus, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas dzīvojamās telpas! Lai priesteri, Tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp Tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: saudzē un žēlo, ak, Kungs, Savu tautu, neatstāj kaunā Savu mantojumu, lai citas tautas pār to nevaldītu zobodamās! Kādēļ Tu gribi atļaut, lai tautas par to saka cita citai brīnīdamās: kur tad nu ir viņu Dievs? Tad Tas Kungs stingrā apņēmībā iestājās par Savu zemi un pasargāja no iznīcības Savu tautu.

/Jl 2:12-18/

Šodien iesākam svarīgu un nopietnu laiku. Tas ir laiks, kad pastiprināti pārdomājam savu dzīvi virs zemes un dzīvi pēc nāves. Šo laiku uzsākam ar pelnu kaisīšanu un 'vardiem: "Nožēlojiet grēkus un ticiet evaņģēlijam". Šis aicinājums liek mainīt mūsu grēcīgo dzīvi. Tas vienmēr ir bijis aktuāls. Jau pravietis Joēls mums saka: "Atgriezieties pie manis no visas sirds ar gavēšanu un asarām. Plosiet savu sirdi, nevis savas drēbes. Atgriezieties pie Kunga sava Dieva". Varbūt esam mēģinājuši vairrākārt atgriezties pie Dieva un mums tas nav izdevies. Tomēr mēs nedrīkstam zaudēt drosmi. Jo Dievs ir pacietīgs un vienmēr dod iespēju sākt no jauna. Klausoties šos vārdus: "atgriezieties ar gavēšanu un asarām". Mūsdienās šķiet dīvaini raudāt par grēkiem, vai gavēt un gandarīt. Tomēr pravietis Joēls mums norāda, ka esam aicināti savas dzīves ciešanās saskatīt Dieva klātbūtni un apzināties savu trauslumu. Tāpat esam aicināti atcerēties par savas dzīves mērķi - dzīvi mūžībā kopā ar Kungu.

Kā es esmu apņēmies gavēt un gandarīt šajā gavēņa laikā?

Vai esmu paredzējis arī laiku lūgšanai un žēlsirdības darbiem?

Kāda ir mana dzīves jēga un kāpēc es esmu?