Gavēņa kalendārs

Gavēņa 23. diena

*Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos. Tā Viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat." Galma vīrs Viņam saka: "Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst." Jēzus viņam saka: "Ej, tavs dēls ir dzīvs." Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis." Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: "Tavs dēls ir dzīvs." Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.

/Jņ 4:43-54/*

Arī mūsu dzīve dažreiz, šķiet ir vareno žēlastībā, taču Evaņģēlijs mums saka, ka Dievs vienmēr spēj glābt to, kas ir svarīgs, ja vien mēs izmantosim tādu pašu radošo drosmi kā Nazaretes galdnieks, kurš problēmu var pārvērst par iespēju, vienmēr uzticoties Apredzībai.

Ej, Tavs dēls ir dzīvs. Cilvēks noticēja Jēzus vārdiem un aizgāja. Jēzus mums atklāj, ka Viņš ar savām asinīm mūs atbrīvo no Ļaunā gara varas. Jēzus brūcēs mēs tiekam dziedināti. Paliek jautājums: kam es ticu? Savām izjūtām? Domām? Citiem? Vai arī ieticēšu tam, ko saka Jēzus? Ticēt nozīmē apliecināt savu ticību, to izteikt, veikt izvēli. Ticēt nozīmē arī dzīvot atbilstoši mūsu izvēlei. Ticība nav izjūta, tā ir lēmums. Kam ticam, par to arī kļūstam.

Jautājumi pārdomām:

Kam es ticu? Kā mana ticība Dievam ietekmē manas ikienas izvēles?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis pr. Arnis Maziļevskis.

Gavēņa laika 4. svētdiena

Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti."

/Jņ 3:14-21/

Evaņģēlija “labā vēsts” ir parādīt, ka, neskatoties uz zemes valdnieku despotismu un vardarbību, Dievs vienmēr atrod veidu, kā īstenot savu pestīšanas plānu.

Šodien lasām Jēzus sarunas fragmentu ar Nikodēmu. Jēzus atsaucas uz jūdu tautas vēsturi, kad Mozus paaugstināja čūsku, kuras uzlūkošana glāba cilvēkus. Jēzus ar šo līdzību katram no mums atklāj sava krusta nozīmi, ar kuru Viņš pasauli nevis tiesā, bet glābj. Atmetot krustu, es atmetu arī to, ko tas piedāvā - mūžīgo dzīvi. Nebēdz no sava krusta. Atrodi to un iemīli to.

Jautājumi pārdomām:

Kur ir Tavs krusts? Kuras ir tās lietas, caur kurām Kristus vēlas, lai tu seko Viņam un iemanto mūžīgo dzīvi?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Andžejs Lapinskis.

Gavēņa 22. diena

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."

/Lk 18:9-14/

Jāzeps ir cilvēks, caur kuru Dievs rūpējas par pestīšanas vēstures sākumu. Viņš ir patiess “brīnums”, pateicoties kuram Dievs izglābj Bērnu un Viņa Māti.

Katrs no mums ir rakstījis CV ar motivācijas vēstuli, lai pārliecinātu kādu darba devēju, ka esam labākie kandidāti, kam piešķirt darba vietu. Arī mēs kristieši rakstam Dievam savu CV. Diemžēl tur atrodam arī savas nepilnības. Tur ir atrodami mūsu grēki. Dievs kā atbildi mums sniedz savu CV - Jēzu Kristu, kur viss ir perfeks un pilnīgs. Laika gaitā, būdami kristieši, mēs savu CV papildinam ar labām lietām - dievkalpojumiem, lūgšanām, kalpošanām. Šīs dienas evaņģēlijā redzam divus cilvēkus, kuri apskata savus CV Dieva priekšā. Mums jāmācās nākt pie Kristus gan ar labajām, gan sliktajām lietām. Mums jāiemaina savu CV pret Jēzus CV. Mēs varam paļauties tikai uz Jēzus upuri, nevis uz saviem darbiem.

Jautājumi pārdomām:

Kāds ir mans CV Dieva priekšā? Uz ko es paļaujos vairāk: saviem spēkiem, vai uz Jēzu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Kārlis Kārkliņš.

Gavēņa 21. diena

Un kāds no rakstu mācītājiem, kas bija noklausījies šai viņu sarunā, ka Viņš tiem labi bija atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: "Kurš ir augstākais bauslis par visiem?" Jēzus atbildēja: "Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." Un rakstu mācītājs Viņam sacīja: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav kā Viņš vien, un: To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri." Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības." Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.

/Mk 12:28-34/

Bet Dievs darbojas caur notikumiem un cilvēkiem.

Rakstu mācītāju uzdevums un darbs bija bauslības skaidrošana. Viņi vērsās pie Jēzus ar ajutājumu, par kuru rabīnu skolās bieži izcēlās strīdi. Judaismā bija divējāda tendence: paplašināt bauslību vai to akopot vienā tēzē. Jēzus atbild ar diviem baušļiem un tos apvieno. Viens no tiem ir "Klausies Izraēl", ar kuru jūdi iesāk savus dievkalpojumus. Otrs bauslis, ko Jēzus izmanot ir "Mīli savu tuvako, kā sevi". Oriģināli šis bauslis attiecas uz jūdu savstarpējām attiecībām. Jēzus to paplašina un attiecina uz katru cilvēku. Ticība nozīmē mīlēt Dievu un cilvēkus. Mūsu mīlestība uz Dievu izpaužas caur tuvākmīlestību uz cilvēkiem. Lai arī mums izdodas šis izaicinājums mīlēt Dievu un cilvēku.

Jautājumi pārdomām:

Kā izpaužas mana mīlestība pret Dievu un cilvēkiem? Ko man ir visgrūtāk un ko visvieglāk darīt?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis pr. Aivars Līcis.

Gavēņa 20. diena

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: "Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku." Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: "Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.

/Lk 11:14-23/

Grūtību priekšā var apstāties un atstāt kaujas lauku vai arī kaut ko izdomāt. Dažreiz tieši grūtības, katram no mums paver iespējas, par kurām mums nebija ne mazākās nojausmas.

Tā vietā, lai priecātos par Dieva klātbūtni, kas izpaužās caur Jēzus brīnumiem, reliģiskie līderi meklē iespēju Jēzu nomelnot. Cilvēks savā aklumā nespēj atšķirt Dieva darbu no ļaunuma. Pieprasījums pēc zīmēm, ir daļa no apsudzības. "Ja Tu patiesi dari Dieva darbus". Jēzus atbild ar trim argumentiem. 1. apsūdzība nav loģiska: kāpēc gan Sātanam vērsties pašam pret sevi un šķelt savu valsti? 2. Apsudzība ir vērsta pret pašiem: kā spēkā tad paši jūdi izdzen ļaunos garus? 3. Apsūdzība ir paša Jēzus spēka atzīšana, jo Viņš nevar uzvarēt Sātanu, ja nav par to spēcīgāks. Mēs nevaram palikt neitrāli šajā cīņā. Mēs esam vai nu Jēzus pusē vai pret Viņu. Mums katram ir jāpieņem lēmums. Nepieņemt lēmumu nozīmē nebūt Kristus pusē.

Jautājumi pārdomām:

Kurā pusē es gribu būt? Kā es izvēlos būt Kristus pusē?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Egils Ķeiris.

Gavēņa 19. diena

Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.

/Mt 5:17-19/

Ja patiesās iekšējās dziedināšanas pirmais posms ir mūsu pašu vēstures pieņemšana, tas nozīmē, vietas radīšana tam, ko mēs savā dzīvē neesam izvēlējušies, tad mums jāpievieno vēl viena svarīga īpašība: radoša drosme. Tā jo īpaši izpaužas, ja mēs sastopamies ar grūtībām.

Ko īsti nozīmē piepildīt? Ko mēs piepildām ikdienā? Mēs piepildam lietas, lai tajās būtu saturs. Jēzus ar vārdiem "piepildīt likumu" mums māca ne tikai zināt baušļus, bet tos piepildīt. Ko nozīmē piepildīt bausli? Bauslis ir kā trauks. Jēzus piepilda baušļu traukus ar mīlestību, pašatdevi, labo gribu, tikumiem, upuriem. Bauslis vairs nav vērsts tikai uz mani, bet gan uz otu personu. Lūgsim Dievam žēlastību iedzīvināt baušļus savā dzīvē ar tuvākmīlestības žestiem.

Jautājumi pārdomām:

Kā es varu piepildīt baušļus savā ikdienā?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis pr. Ingmārs Zvirgzdiņš.

Gavēņa 18. diena

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit."

/Mt 18:21-35/

ticība, ko Kristus mums mācīja, ir ticība, ko mēs redzam pie sv. Jāzepa, nemeklējot īsākos ceļus, bet skatoties “ar atvērtām acīm” uz to, kas ar viņu notiek, uzņemoties personīgu atbildību par to.

Pētera jautājums par piedošanu ir katra jautājums, kurš vēlas uzturēt labas attiecības ar citiem. Cik reizes piedot? Vai 7? Jēzus Pēteri pārsteidz. Jēzus stāsta līdzību par diviem parādniekiem. Piedošana nāk no pieredzes, kad paši esam saņēmuši piedošanu. Apziņa, ka Dievs mums piedod, liek mums būt pateicīgiem un tā iedvesmo piedot citiem. Pirms mēs domājam par piedošanu citiem, atcerēsimies vienmēr to, ka mēs paši esam saņēmuši piedošanu. Tuvosimies Kristum, lai ieraudzītu, cik lielu piedošanu esam saņēmuši.

Jautājumi pārdomām:

Ko Dievs man ir piedevis? Ko man ir grūti piedot citiem?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Oļegs Jermolajevs.

Gavēņa 17. diena

Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi, tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā. Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans." Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē. Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.

/Lk 4:24-30/

ticība piešķir jēgu ikvienam priecīgam vai skumjam notikumam

Jēzus nevarēja darīt nevienu brīnumu savā tēvzemē, jo novadnieki viņam neticēja. Tā reizēm mēdz būt, ka to, kurš mums ir līdzās, mēdzam uzlūkot ar sāncensību, reizēm pat skaudību. Jēzus mums nerada sāncensību, VIņš nevēla smums neko atņemt. Tieši otrādi. Jēzus grib mums dot visu to labāko. Jēzus ir pats sevi atdevis par mums savā lielajā mīlestībā. Ar pazemību varam lūgt, lai Dievs vairo un stirpina mūsu ticību, lai spējam uz visu raudzīties citādāk.

Jautājumi pārdomām:

Kas man skauž citos? Kādās situācijās redzu otru kā apdraudējumu sev? Kā es raugos uz to, ka Jēzus manis dēļ ir atdevis visu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Renārs Birkovs.

Gavēņa laika 3. svētdiena

Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.- Bet jūdi uzstājās un sacīja: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?" Jēzus atbildēja: "Noplēsiet šo Templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Tad jūdi sacīja: "Četrdesmit sešus gadus šis Templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?" Bet Viņš runāja par Savas miesas templi. Kad nu Viņš bija uzcēlies no miroņiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis, un sāka ticēt rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija runājis. Viņam Pashā svētkos Jeruzālemē esot, daudzi sāka ticēt Viņa Vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.

/Jņ 2:13-25/

Realitāte savā noslēpumainajā nemazināmībā (nereducējamībā) un sarežģītībā ar savām gaismām un ēnām nes eksistences jēgu.

Šīs dienas evaņģēlija fragments mums norāda uz trim lietām. 1. Jēzus ir tur, kur ir cilvēki, gan tādi, kas pretojas, gan tādi, kas ilgojas pēc Dieva Valstības. 2. Jēzus rīcību cilvēkiem ir grūti saparst. Tomēr tie, kas ir personiskās attiecībās ar Jēzu, var saprast Viņa motīvus. 3. Jēzus zin, kas ir cilvekā. Viņš zin, kas ir tavā sirdī. gavēņa laiks mums atgādina par Jēzus klātbūtnes neieciešamību, kā arī atdarīt acis, lai saskatītu Viņu. Jēzus Tevi pazīst. Viņš ir upurējis sevi arī par Tevi.

Jautājumi pārdomām:

Kad man Jēzus rīcību ir grūti saprast un kad viegli? Kā es jūtos par to, ka Dievs mani pazīst personiski? Kā es viņam atbildu?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Mārcis Zīverts.

Gavēņa 16. diena

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem." Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."

/Lk 15:1-3.11-32/

Katra no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas.

Līdzība par diviem dēliem stāsta par jaunākā dēla lūgumu pēc savas mantas daļas. Visi esam saskārušies ar to, ka izvirzam prasības citiem, Dievam. Jaunekli šāda attieksme noveda līdz nabadzībai. Jauneklī dzimst jauns lūgums. Viņš vēlas atgriezties tēva mājās. Šīs dienas līdzība mums ļauj pārdomāt divus lūgumus: "Dod man" un "pieņem mani". Ikviens, kas kļuvis par kristieti, pazīst abus šos lūgumus. Mēs vairs nezudrošināmies prasīt "do man", jo tagad varam būt pārsteigti par žēlastību būt par Dieva bērniem.

Jautājumi pārdomām:

Ko es pieprasu no Dieva un citiem? Kā es jūtos kā Dieva bērns?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Mārtiņš Klušs.