Gavēņa kalendārs

Gavēņa 15. diena

Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies.

38 Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva. Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?" Viņi Tam sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā." Jēzus sacīja tiem: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. - Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem. Tie meklēja Viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja Viņu par pravieti.

/Mt 21:33-43,45-46/

Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un jāatbrīvo vieta bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā.

Šīs dienas līdzība runā par Namatēvu, kurš ir simbols Dievam. Viņam ir daudzi kalpi - pravieši. Tāpat šī līdzība izceļ to, ka namatēva dēls tiek izmests no dārza un nonāvēts, kas simbolizē Jēzus piesišanu krustā ārpus pilsētas. Īpašu uzmanību varam pievērst uzmanību tam, ka Dieva Valstība tiek dota tiem, kas nes augļus. Jņ 15: 7 saka, ka augļus nes tie, kas paliek Jēzū un Jēzus paliek viņos. Lai šis gavēnis mums palīdz palikt Kristū, turēties pie Viņa un nest augļus.

Jautājumi pārdomām:

Kā es varu turēties pie Jēzus? Kādi ir mani augļi, kurus nesu savā dzīvē?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Raimonds Mežiņš.

Gavēņa 14. diena

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."

/Lk 16:19-31/

Jēzus atnākšana starp mums ir Tēva dāvana, lai visi varētu samierināties ar savas vēstures realitāti, pat ja viņš to pilnībā nesaprot.

Lācara un bagātnieka saruna mūs šokē. Viņi var sarunāties savā starpā, bet Lācars vairs nevar palīdzēt nedz bāgatniekam, nedz viņa brāļiem. Galileo Galilejs ir mēģinājis aprēķināt Dantes aprakstīto elli. Pēc viņa aprēķiniem tā iziet ārā otrā pusē zemeslodei, itkā paceļas pāri okeānam. Tā ir kā telpas dekonstrukcija. Tā liek apzināties nesamērību, kas izmet ārā no ierastās domāšanas shēmām. Visa cilvēce ir brīdināta. Lūk, ir viens mirušais, kurš ir augšāmcēlies. Bet bagātnieka tēls mums liek padomāt par mūsdienu Lācariem, kas mums ir līdzās un pret kuriem nevaram palikt vienaldzīgi.

Jautājumi pārdomām:

Kas ir manas dzīves Lācars man līdzās? Kā es varu mācīties savā ikdienā ievērot otru?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Modris Lācis.

Gavēņa 13.diena

Bet dodamies ceļā uz Jeruzālemi Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie Sevis un iedams tiem sacīja: "Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām." Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: "Ko tu gribi?" Viņa saka Tam: "Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku." Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?" Tie saka Viņam: "Varam gan." Un Viņš saka tiem: "Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis." Un, kad tie desmit to dzirdēja, viņi apskaitās par šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: "Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem."

/Mt 20:17-28/

Tikai Kungs var dot mums spēku pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, lai atbrīvotu vietu arī šai pretējai, negaidītai, vilšanos izraisošai mūsu eksistences daļai.

Šīs dienas fragments mums ļauj garā iztēloties kā cilvēki savulaik devās svētceļojumā uz Jeruzalemi. Arī Jēzus ievēro šo tradīciju, lai svinētu Pashas svētkus. Mācekļi vēro Jēzu un seko Viņam. Šeit jau ir jaušamas traģēdijas priekšnojautas, jo Jēzus jau ir atklājis mācekļiem ka Viņš dodas mirt. Tas mācekļus satrauc. Jēzus sevi nosauc par Cilvēka Dēlu, kas mesiānisks tituls. Jēzus ir gatavs upurēt sevi mūsu vietā. Kaut arī Jēzus runā par gaidāmajām grūtībām, tad Jēzus mācekļi tomēr domā par iespējamām privilēģijām Dieva Valstībā. Debesu Valstībā valda kalpošana, pašaizliedzībā, gatavībā upurēt sevi citu labā.

Jautājumi pārdomām:

Ko Tu vēlies savai dzīvei? Kā Tu vari šodien praktizēt Debesu Valstības principus?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Viesturs Reķis.

Gavēņa 12. diena

Tad Jēzus griezās pie ļaudīm un Saviem mācekļiem ar šādiem vārdiem: "Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanas siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi. Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus. Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.

/Mt 23:1-12/

Pieņemšana ir veids, kā mūsu dzīvēs izpaužas drosmes dāvana, ko mēs saņemam no Svētā Gara.

Visur, kur ir kaut kas vērtīgs, uzrodas kādi blēži, kas to cenšas viltot. Arī nemateriālu labumu gadījumā uzrodas cilvēki, kuri tās mēģina piesavināties. Šīs dienas rakstu fragments mums rāda farizejus, kuri piesavinās godu, ko viņiem dod viņu statuss. Jēzus ceļā uz Golgātu izsaka skarbus vārdus par viņiem: klausiet viņu vārdus, bet nedariet pēc viņu darbiem. Jēzus ar savu piemēru rāda citu ceļu. Viņš klusībā un pazemībā dodas atdot savu dzīvību par mums. Lielakais jūsu vidū, lai ir jūsu kalps, saka Kristus. Meklēsim Kristus pazemības vērtību.

Jautājumi pārdomām:

Kas ir tās lietas, kam esmu pieķēries es? kad man ir izdevies sekot Jēzus pazemības piemēram un dāvāt no sevis kaut ko citu labā?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Pēteris Eisāns.

Gavēņa 11. diena

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros."

/Lk 6:36-38/

Garīgā dzīve, ko mums parāda Jāzeps, nav ceļš, kas izskaidro, bet gan ceļš, kas pieņem. Tikai balstoties uz šo pieņemšanu, šo samierināšanos, mēs varam nojaust arī skaistāku vēsturi, tās dziļāko nozīmi.

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Šie ir pēdējie Jēzus norādījumi mācekļiem par ienaidnieku mīlēšanu.

Šajos Jēzus vārdos atklājas, ka Dieva žēlsirdība ir visaptveroša. Viņa mīlestība sasniedz visus un nevēlas šķirot ne svētos, ne grēciniekus. Mēs esam aicināti sekot Jēzus piemēram.

Mēs esam spiesti atzīt, ka padodamies kārdinājumam apspriest citu kļūdas un grēkus. Tajā pašā laikā mēs bieži darām visai maz, lai palīdzētu grēciniekam labot savu ceļu; Ir viegli izteikt kritiku pie sevis vai atsevišķu personu lokā, bet ne otram cilvēkam acīs. Visbiežāk tas tiek darīts aiz viņu muguras. Mums ir jāiemācās pašiem iet žēlsirdības ceļu, lai varētu to parādīt arī saviem brāļiem un māsām.

Evaņģēlijs pieprasa no mums lielu dāsnumu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ne tikai materiālā ziņā, bet arī dāsnumu mīlestībā, sapratnē, iecietībā, pieņemšanā, līdzjūtībā un piedošanā. Jo dāsnāki esam pret citiem, jo vairāk saņemsim pretī.

Izrādot žēlsirdību, netiesājot un piedodot, mēs tādā veidā atdodam sevi. Sevis dāvāšana ir visdārgākā dāvana, ko varam dot, un tā ir dāvana, kas pieder mums visiem un ar kuru esam aicināti dalīties.

Jautājumi pārdomām:

Kā es attiecos pret cilvēkiem, kuri man nesimpatizē? Ko es varētu darīt, lai tas mainītos?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Lauris Kārklis.

Gavēņa laika 2. svētdiena

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt, un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu. Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: "Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis - vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam." Jo Viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies. Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: "Šis ir Mans mīļais Dēls, klausait Viņu!" Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja kā vien Jēzu. Un, nokāpjot no kalna, Viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem. Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties.

/Mk 9:2-10/

Dzīvē mūs daudzreiz piemeklē notikumi, kurus mēs nesaprotam. Mūsu pirmā reakcija bieži ir vilšanās un dumpis. Jāzeps atmet savu saprašanu, lai atbrīvotu vietu notiekošajam, kaut tas var likties noslēpumains, pieņem to, uzņemas atbildību un piekrīt savai vēsturei. Ja mēs nesamierināsimies ar savu vēsturi, mēs nevarēsim spert nevienu nākamo soli, jo mēs būsim mūsu cerību un no tām izrietošo vilšanos ķīlnieki.

Jēzus apskaidrošana kalnā ir ļoti spēcīgs, varens brīnums. Mēs nevaram zināt, ko Jēzus tobrīd domā, jūt, ko Viņš ar Mozu un Eliju pārrunāja. Mēs varam raudzīties uz mācekļiem un vilkt paralēles ar sevi. Šajā gavēnī noteikti arī mēs piedzīvosim kādu garīgu pieredzi, kādu atklāsmi. Kad piedzīvojam kādu garīgu spēcīgu piedzīvojumu, mēs, gluži kā Pēteris, sakām mums ir labi. Paliekam šeit. Šie garīgie piedzīvojumi nav domāti, lai tajos paliktu, tie ir domāti, lai mūs stiprinātu mūsu dzīves ceļā, lai stiprinātu mūsu ticību paklausībā Jēzum Kristum.

Jautājumi pārdomām:

Kādu spēcīgu ticības pieredzi esmu piedzīvojis savā dzīvē? Kā Dievs mani vēlējās ar to stiprināt?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Matīss Babrovskis.

Gavēņa 10. diena

Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.

/Mt 5:43-48/

Viņa sirds cēlums panāk, ka viņš pakļauj mīlestībai to, ko likums viņam ir mācījis. Un šodienas pasaulē, kur ir acīmredzama psiholoģiska, verbāla un fiziska vardarbība pret sievietēm, Jāzeps, atklājas kā cieņpilns, maigs vīrietis, kurš, kaut arī viņam nav visas informācijas, iestājas par Marijas reputāciju, cieņu un dzīvi.

Ko nozīmē būt par Dieva bērnu – par Dieva dēlu un meitu?

Pajautāsim šodien sev: Kas mums ir jādara, lai citi cilvēki atpazītu mūs kā Dieva bērnus? Kristus Kalna sprediķī divās vietās ir norādīts, kas ir Dieva bērns:

Pirmkārt, vienā no astoņām svētībām mēs lasām: „Svētīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem” (Mt 5,9).

Kad simtnieks – Romiešu karavīrs redzēja, kā Jēzus lūdzās par vajātājiem un kā Viņš nomira, sacīja: „Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!” (Mk 15,39; Lk 23,47), Viņā ir kaut kas tāds, kas neizriet no cilvēka dabas, ka šis cilvēks spēj mīlēt tādā veidā, kādā mīl tikai Dievs.

Otrkārt, šīsdienas Evaņģēlijā ir teikts: „Mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vājā, lai jūs būtu sava Tēva bērni, kurš ir Debesīs” (Mt 5,44) Tādā veidā mīlot un lūdzoties mēs atklāsim dzīvību, kas nāk no paša Dieva. Nav tā, ka Dievs prasa no mums neiespējamas lietas. Vispirms ar šādu cieņpilnu mīlestību, kura ir brīva un mūs dara brīvus, kura dziedina un paceļ, Tēvs mīl katru no mums un tikai tad mums saka – ar šādu mīlestību mīliet visus cilvēkus, arī savus ienaidniekus.

Jautājumi pārdomām:

Kā es ikdienā liecinu, ka esmu Dieva bērns? Kā es citos saskatu, ka Viņi arī ir Dieva bērni?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Andris Ševels.

Gavēņa 9. diena

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu.

/Mt 5:20-26/

Caur Jāzepa nemieru atklājas Dieva griba, Viņa vēsture, Viņa plāns. Tādējādi Jāzeps mums māca, ka ticība Dievam ietver arī ticību, ka Viņš var darboties arī caur mūsu bailēm, trauslumu, vājībām. Tas mums arī māca, ka dzīves vētrās mums nav jābaidās atdot Dievam savas laivas stūri. Dažreiz mēs vēlētos, lai viss tiktu kontrolēts, bet Viņam vienmēr ir plašāks skatījums.

Kādi skarbi vārdi par dusmošanos! Tā taču nav nogalināšana, tomēr Dievs sargā savu bērnu cieņu no citu dusmām un apvainojumiem. Jēzus savstarpējās attiecības augstā līmenī. Rupji izturēties pret otru, pat ja nepiekrīt otra uzskatiem, tas nav ļauts Dieva bērnam. Neļaujies nekontrolētiem jūtu izvirdumiem. Ar dusmošanos cilvēks sevi norobežo no citiem un arī no Dieva. Gavēnis ir laiks, kad Svētais Gars mums var uzrādīt mūsu robežas un lietas, kas jāmaina. Šodien lūdz Dievam žēlastību pārvērst dusmas mīlestībā un netiesāt nevienu.

Jautājumi pārdomām:

Ko es visvairāk nosodu citos? Kas manī izraisa dusmas? Ar kādām emocijām netieku galā šobrīd?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Māc. Edgars Godiņš.

Gavēņa 8. diena

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.

/Mt 7:7-12/

Patiesība, kas nāk no Dieva, mūs nenosoda, bet pieņem, apskauj, atbalsta, piedod.

Ubagam, kas mums lūdz palīdzību, mēdzam dot nedaudz, kurpretī ar pazīstamiem draugiem apmainamies ar vērtīgām dāvanām. Tā ir zīme, ka identificējamies ar tiem, kuriem dāvinam. Dievā mēs redzam, ka Dievs Tēvs visu do Dēlam un Dēls visu saņem no Viņa. Lūgšanā mēs varam kļūt apr šo dievišķo labumu apmaiņas dalībniekiem. Mums jāmācās lūgt to, ko Dievs mums vēlas dot. Vispirms meklējiet Debesu Valstību, pārējais tiks dots klāt. Savulaik cilvēki uzskatīja, ka Dievus neinteresē niecīgās cilvēku problēmas. savukārt vēlāk cilvēce ir secinājusi, ka labums nevar ieslēgties sevī, bet tas ir kā saule, kas spīd uz visām pusēm. Dievs, kas ir bezgalīgs labums, vienmēr ir gatavs dāvāt. Mēs varam saņemt no šīs bezgalības tik, cik atvēlam vietu savā sirdī.

Jautājumi pārdomām:

Ko es lūdzu no Dieva? Ko Dievs vēlas man dot?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Vitālijs Filipenoks.

Gavēņa 7. diena

Un, kad ļaudis sapulcējās, tad Viņš iesāka runāt: "Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota; jo, kā Jona bija par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij. Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans. Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona.

/Lk 11:29-32/

Paradoksālā kārtā pat Ļaunais var mums pateikt patiesību, bet viņš to dara, lai mūs notiesātu.

Šodien Kristus saka, ka tiem, kas prasa zīmi, ai ieticētu Kristum, tiks dota pravieša Jonas zīme. Pravieša Jonas grāmata ir bagāta ar dažādiem tēliem, pirmkārt, tā ir aicinājums uz atgriešanos. Pirmatnējā Baznīca pravieša Jonasa pavadīto laiku zivs vēderā salīdzina ar Kristus uzvaru pār nāvi un augšāmcelšanos. Jonasa zīme ir aicinājums uz atgriešanos, uz ticību Dievam un vēlēšanos dzīvi mainīt ar Dieva žēlastības speku. Jonasa zīme ir arī augšāmcelšanās simbols, ieiešana priekā un dzīvībā. Dieva aicinājums uz atgriešanos nav draudi, bet gan maigas mīlestības aicinājums.

Jautājumi pārdomām:

Kas mani mudina uz atgriešanos? Kādus atgriešanās augļus es varētu nest šajā gavēnī?

Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis Pr. Rodions Doļa.