Gavēņa kalendārs

Gavēņa 29. diena - NETIESĀT

Jau atkal Evaņģēlijs runā par kādu īpašu satikšanos. Tajā ieraugām to, kāds spēks ir iešanai kopā, atsakoties no nosodījuma un tiesāšanas attieksmes. Jēzus pamudinājums atteikties no grēka iegūst savu jēgu tikai tad, kad tam par priekšu ir gājusi atvērtība un vēlme klausīties.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 1-11):

Tajā laikā Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Bet rītausmā Viņš atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš apsēdies mācīja tos.

Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti un, viņu nostādījuši vidū, sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieviete ir tieši pieķerta laulības pārkāpšanā. Likumā Mozus mums ir pa­vēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Bet ko Tu saki?” Taču viņi to jautāja, Jēzu pārbaudīdami, lai varētu Viņu apsūdzēt.

Bet Jēzus noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes.

Un, tā kā viņi nemitējās jautāt, Jēzus atliecās taisni un viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja uz zemes.

To dzirdot, viņi cits pēc cita, sākot ar vecākajiem, sāka iet projām. Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad, piecēlies taisni, Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa atbildēja: “Nē, Kungs, neviens.” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium":

Dieva Vārds māca, ka katram no mums Iemiesošanās pastāvīgs turpinājums ir rodams brālī: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25:40). Tam, kā mēs izturamies pret citiem, piemīt transcendentāla dimensija: „Ar kādu mēru jūs mērīsiet, ar tādu jums tiks atmērīts” (Mt7:2) un tam jāatbilst dievišķajai žēlsirdībai attiecībā pret mums: „Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! Dodiet, tad arī jums tiks dots [...] Ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs” (Lk 6:36-38). Šie teksti izsaka to, ka absolūta prioritāte ir „iziet no sevis pretī brālim”. Šī prioritāte ir viens no diviem lielajiem baušļiem, uz kuriem balstās visas morāles normas. Tā ir visskaidrākā zīme, kā veikt izšķiršanu attiecībā uz garīgās izaugsmes ceļu, atbildot uz Dieva dāvanām, ko saņemam absolūti nepelnīti. (Evangelii Gaudium, 179)

Jautājumi pārdomām:

Kāda ir saruna ar Dievu, pēc kuras es ilgojos?

Kā es varu palīdzēt citiem justies pieņemtiem?

Ko man nozīmē "iziet no sevis pretī brālim"?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa laika 5. svētdiena - DZĪVĪBA

Šodien sastopamies ar pārmetumu Jēzum, ka viņš nav novērsis Lācara nāvi. Dievs nekad nav teicis, ka nepiedzīvosim fizisku nāvi, bet gluži pretēji - Viņš aicina atcerēties, ka neesam radīti dzīvei šai pasaulē vien. Varam būt droši, ka Kristus ir klātesošs katrā mūsu dzīves brīdī - patīkamā un nepatīkamā, skaistā un sāpīgā. Bet tāpat Viņš būs blakus arī laikā, kad būsim pavisam tuvu mūžībai.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 11, 3-7.17.20-27.33b-45):

Tajā laikā Lācara māsas sūtīja Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, lūk, tas, kuru Tu mīli, ir saslimis.” Bet Jēzus, to dzirdot, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet gan Dieva godam, lai Dieva Dēls tās dēļ tiktu pagodināts.”

Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru. Tomēr, dzirdēdams, ka Lācars slimo, Viņš palika tajā vietā, kur uzturējās, vēl divas dienas. Tikai pēc tam Viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju.” Tā Jēzus aizgāja un atrada Lācaru jau četras dienas guļam kapā.

Kad Marta izdzirdēja, ka nāk Jēzus, viņa izsteidzās Tam pretī; bet Marija palika mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris! Bet arī tagad es zinu, ka Dievs Tev dos visu, ko vien Tu lūgsi.” Jēzus viņai teica: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad būs augšāmcelšanās Pastarajā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” Viņa Tam at­bildēja: “Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi atnācis pasaulē.”

Jēzus tika garā saviļņots un ļāvās aizkustinājumam. Un Viņš jautāja: “Kur jūs viņu nolikāt?” Tie atbildēja: “Kungs, nāc un paskaties!” Jēzus sāka raudāt. Bet jūdi sacīja: “Lūk, kā Viņš to mīlēja!” Bet daži no viņiem teica: “Vai tad Viņš, kurš atvēra acis aklajam, nevarēja izdarīt tā, lai šis nenomirtu?” Bet Jēzus, atkal sevī saviļņots, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai virsū bija uzlikts akmens.

Jēzus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Marta, nomirušā māsa, Viņam teica: “Kungs, viņš jau smako, jo pagājušas jau četras dienas, kopš viņš ir kapā!” Jēzus viņai sacīja: “Vai tad Es tev neteicu, ka tu redzēsi Dieva godību, ja ticēsi?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji. Es jau zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi, bet Es to sacīju apkārt stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka Tu mani sūtīji.”

Un, to pateicis, Viņš skaļā balsī iesaucās: “Lācar, nāc ārā!” Mirušais, audeklos sasietām rokām un kājām, izgāja ārā. Viņa seja bija apsegta ar sviedrautu. Jēzus viņiem sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus izdarīja, ieticēja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit":

Dzīve, ko mums dāvā Jēzus, ir mīlestības stāsts, stāsts par dzīvi, kura vēlas saplūst ar mūsējo un iesakņoties katrā no mums. Šī dzīve nav glābiņš, kas slēpjas "mākonī", gaidot, kad to lejuplādēs, ne arī kāda jauna "aplikācija", kas jāatklāj, vai prāta vingrinājums, kas veicams, izmantojot personiskās izaugsmes metodes. Dzīve, kuru mums piedāvā Dievs, nav arī rokasgrāmata, ar kuras palīdzību var uzzināt jaunākās ziņas. Dieva dāvātā pestīšana ir aicinājums uz līdzdalību mīlestības stāstā, kas savijas ar mūsu stāstiem; kas dzīvo un vēlas piedzimt mūsu vidū, lai mēs varētu nest augļus tur, kur esam, tādi, kādi esam, un kopā ar tiem, ar kuriem kopā esam. (Christus vivit, 252)

Jautājumi pārdomām:

Vai man ir viegli ticēt Jēzus apsolījumam par mūžīgo dzīvi?

Kādas sajūtas manī izraisa doma par nāvi?

Cik rūpīgi es izturos pret dzīvību, ko Dievs man devis?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa 27. diena - KRISTUS

Mūsdienās par Kristu pieejams liels daudzums informācijas - fakti par Viņa dzīvi uz zemes, dažādas Viņa sacītā interpretācijas. Taču tas viss var tā arī palikt - tikai faktu un zināšanu līmenī, ja neveidojam personiskas attiecības ar Viņu, Jēzu Kristu, cilvēku un Dievu. Gavēnis ir laiks, kas atgādina par noslēpumu, ko izdzīvojam caur šī Cilvēka nāvi un augšāmcelšanos, kurā arī mēs esam aicināti ņemt dalību.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 7, 1-2.10.25-30):

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus.

Tad daži no jeruzale­miešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinā­jušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.”

Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.”

Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Gaudete et Exsultate":

Viss Jēzus dzīvē bija Viņa noslēpuma zīme. Visa Kristus dzīve ir Tēva atklāsme. Visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums. Visa Kristus dzīve ir Rekapitulācijas noslēpums. Kristus ļauj mums piedzīvot Viņā visu, ko Viņš pats ir piedzīvojis, un Viņš to izdzīvo mūsos. (Gaudete et Exsultate, 20)

Jautājumi pārdomām

Kas man ir Kristus?

Kādas ir manas attiecības ar Kristu?

Kā es veidoju attiecības ar Kristu?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa 26. diena - SVĒTIE RAKSTI

Svētie Raksti ļauj ieraudzīt harmoniju, pilnīgu vienotību ar Dievu, kā rezultāts ir spēja uzticēties līdz galam. Grēks ievaino uzticēšanos un traucē cilvēkam uzticēties gan Dievam, gan sev pašam un citiem cilvēkiem. Tā rezultātā sastopamies ar kārdinājumu apšaubīt, meklēt slēptus nodomus, vainot, bet Svētie Raksti nemitīgi atgādina, ka brālīga mīlestība ir ceļš, kā sastapt arī Kristu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 5, 31-47)

Tajā laikā Jēzus sacīja jūdiem: “Ja Es pats liecinātu par sevi, mana liecība nebūtu patiesa. Ir cits, kas liecina par mani. Un Es zinu, ka liecība, kuru Viņš dod par mani, ir patiesa.

Jūs sūtījāt pie Jāņa, un viņš deva liecību patiesībai. Man nav vajadzīga cilvēka dota liecība, bet Es runāju par to, lai jūs tiktu pestīti. Viņš bija degoša un spoža lāpa, bet jūs gribējāt tikai īsu brīdi priecāties viņa gaismā.

Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa dotā. Jo darbi, kurus Tēvs man ir licis izdarīt, šie paši darbi, kurus Es daru, liecina par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs. Un Tēvs, kas mani sūtīja, pats deva liecību par mani. Bet jūs nekad neesat dzirdējuši Viņa balsi, nedz redzējuši Viņa izskatu, un Viņa vārds jūsos nav palicis, jo jūs neticat Tam, kuru Viņš ir sūtījis. Jūs pētāt Rakstus, jo uzskatāt, ka tajos ir mūžīgā dzīve; un tie taču dod liecību par mani. Tomēr jūs negribat nākt pie manis, lai jums būtu dzīvība.

No ļaudīm godu Es nepieņemu, bet jūs Es pazīstu, ka jūsos nav Dieva mīlestības. Es atnācu sava Tēva vārdā, bet jūs mani nepieņēmāt. Ja kāds cits nāks savā vārdā, to gan jūs pieņemsiet. Kā gan jūs varat ieticēt, ja pieņemat godu cits no cita, bet ne­tiecaties pēc goda, kas ir vienīgi no Dieva?

Tomēr nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu Tēva priekšā. Ir, kas jūs apsūdz, – Mozus, uz kuru jūs cerat. Jo, ja jūs būtu ticējuši Mozum, jūs ticētu arī man, jo viņš rakstīja par mani. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā gan jūs ticēsiet maniem

vārdiem?” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium":

Ticīgo atmiņai jābūt pārpilnai ar Dieva brīnumdarbiem – kā bija Marijas atmiņa. Viņu sirdis, kas tiem sludinātās mīlestības priecīgajā un iespējamajā praktizēšanā atveras cerībai, sajūt, ka katrs Rakstu vārds vispirms jau ir dāvana un tikai pēc tam – prasība. (Evangelii Gaudium, 142)

Jautājumi pārdomām:

Cik viegli man ir uzticēties citiem cilvēkiem?

Vai es uzticos pats sev?

Ko Svētie Raksti man atklāj par to, kāds ir Dievs?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa 25. diena - FIAT!

"Jā" Dieva plānam nenāk bez iepriekšējas sagatavošanās. Tas prasa atvērtību, vēlmi iepazīt Dievu un Viņa teikto Svētajos Rakstos. Šo mums doto laiku varam izmantot, lai ļautu Dievam ar mums runāt, atvērt mūs patiesām rūpēm un tuvākmīlestībai, tādējādi paši kļūstot par iedrošinājumu citiem.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38):

Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.

Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!”

Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”

Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit":

Vienmēr dziļu iespaidu atstāj Marijas, jaunas meitenes, “jā” spēks. Šī eņģelim teiktā “lai man notiek” spēks. Tā nebija pasīva un rezignēta piekrišana. Tas bija kaut kas pavisam cits, nevis tāds “jā”, kas nozīmē: “Labi, paskatīsimies, kas notiks.” Frāze “paskatīsimies, kas notiks” Marijai bija sveša. Viņa bija gatava, viņa saprata, par ko ir runa, un bez aplinkiem teica “jā”. Tas bija kaut kas vairāk, kaut kas pavisam cits. Tas bija tāda cilvēka “jā”, kurš vēlas iesaistīties un riskēt, kurš vēlas visu likt uz vienas kārts, kad vienīgā garantija ir tikai pārliecība, ka viņš ir apsolījuma nesējs. Un es jautāju ikvienam no jums: vai jūs jūtaties kā apsolījuma nesēji? Kādu apsolījumu es glabāju savā sirdī, lai to nestu tālāk? Mariju neapšaubāmi gaidīja grūts uzdevums, bet grūtības nebija iemesls, lai teiktu “nē”. Bija skaidrs, ka sarežģījumi būs, bet ne tādi sarežģījumi, kuri parādās tad, kad tā iemesla dēļ, ka ne viss mums ir skaidrs un jau iepriekš nodrošināts, mūs paralizē mazdūšība. Marija nebija iegādājusies dzīvības apdrošināšanas polisi! Marija iesaistījās un tāpēc ir stipra, tāpēc ir influencere, Dieva influencere! Viņas “jā” un vēlme kalpot bija stiprāki par šaubām un grūtībām.” (Christus vivit, 44)

Jautājumi pārdomām:

Kā es ikdienā atsaucos Dieva aicinājumam un pamudinājumiem?

Kā šajā tuksneša laikā es sadzirdu Dievu?

Kur, manuprāt, Dievs ir šo pārbaudījumu laikā?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa 24. diena - CELIES!

"Celies!" ir vārds, ko Dievs saka katram no mums. Ne tik daudz fiziskā, cik garīgā nozīmē. Ja piedzīvojam kritienu vai grēku, varam piecelties, jo zinām, ka Dievs pats pasniedz roku, neuzlūko pagātni, bet ļauj no tās iziet un mainīties.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 5, 1-3a.5-16):

Tajā laikā bija jūdu svētki, un Jēzus aizgāja uz Jeruzalemi. Bet Jeruzalemē augšpus Avju vārtiem ir dīķis ar piecām nojumēm, kas ebrejiski saucas Betsata. Tajās gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto.

Tur bija arī kāds cilvēks, kas slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, ierau­dzījis viņu guļam un sapratis, ka šis cilvēks slimo jau ilgu laiku, viņam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani ievestu dīķī, kad ūdens sakustas. Bet, kamēr es aizeju pats, cits iekāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!”

Un cilvēks tūdaļ kļuva vesels un, paņēmis savu gultu, staigāja. Bet tajā dienā bija sabats. Tāpēc jūdi sacīja izdziedinātajam: “Ir sabats, un tu nedrīksti nest savu gultu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Tas, kas mani izdziedināja, man sacīja: ņem savu gultu un staigā!” Tie viņam pajautāja: “Kas ir tas cilvēks, kurš tev teica: ņem un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kas Viņš bija, tādēļ ka Jēzus izvairījās no ļaudīm, kas bija tajā vietā.

Vēlāk Jēzus viņu satika svētnīcā un viņam pateica: “Lūk, tu kļuvi vesels. Negrēko vairs, lai kaut kas ļaunāks tev nenotiek!” Tad cilvēks aizgāja un paziņoja jūdiem, ka Jēzus ir tas, kas viņu izdziedināja. Un tāpēc jūdi vajāja Jēzu, jo Viņš to bija darījis sabatā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit":

Ja esi zaudējis iekšējo sparu, sapņus, entuziasmu, cerību un nesavtību, Jēzus nostājas tavā priekšā, tāpat kā Viņš nostājās atraitnes mirušā dēla priekšā, un visā savā Augšāmceltā spēkā tevi mudina: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” (Lk 7, 14) (Christus vivit, 20)

Jautājumi pārdomām:

Kas ir tas, no kā es ilgojos piecelties?

Vai esmu gatavs piecelties, kad Kungs mani uz to aicina?

Ar kādu attieksmi es eju cauri pārbaudījumiem?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Gavēņa laika 23. diena - TICĪBA

Ticība ir sākums un reizēm pat priekšnosacījums daudziem svarīgiem notikumiem mūsu dzīvēs. Piedzīvojot grūtības, varam sniegt liecību citiem, saglabājot mieru, kas balstīts nevis racionālā aprēķinā vai ignorancē pret notiekošo, bet gan saglabājot paļāvību uz Dievu, kas dod jēgu cilvēciskiem pūliņiem. Bieža Svēto Rakstu lasīšana ļaus šim ticības skatījumam, kura centrā ir Kristus, kļūt par dzīves pamatakmeni.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 4, 43-54)

Tajā laikā Jēzus no Samarijas aizgāja uz Galileju. Jēzus pats bija liecinājis, ka pravietis savā dzimtenē netiek cienīts. Bet, kad Viņš nonāca Galilejā, galilejieši Viņu uzņēma, jo bija redzējuši visu, ko Viņš svētku dienā darīja Jeruzalemē, tā kā arī viņi paši bija ieradušies uz svētkiem.

Tad Jēzus atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis par vīnu. Un tur bija kāds ķē­niņa ierēdnis, kura dēls slimoja Kafarnaumā. Viņš, dzirdot, ka Jēzus no Jūdejas ir ieradies Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza, lai Viņš aizietu un izdziedinātu viņa dēlu, jo tas bija tuvu nāvei.

Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs neredzēsiet zīmes un brīnumus, jūs neticēsiet.” Ķēniņa ierēdnis Viņam atbildēja: “Kungs, atnāc, kamēr mans dēls vēl nav nomiris.” Jēzus viņam teica: “Ej! Tavs dēls dzīvo.” Cilvēks ieticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.

Bet, kamēr ķēniņa ierēdnis vēl bija ceļā, viņa kalpi izsteidzās tam pretī, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. Tad viņš tiem pajautāja par stundu, kurā dēlam bija kļuvis labāk. Tie atbildēja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tā bija stunda, kad Jēzus viņam pateica: “Tavs dēls dzīvo.” Un viņš un viss viņa nams ieticēja.

Šis bija jau otrais brīnums, ko Jēzus izdarīja, no Jūdejas atnācis uz Galileju. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit":

Viņš ir dzīvs! Šī patiesība mums jāatceras bieži, jo mums draud briesmas Jēzu Kristu uztvert tikai kā labu paraugu no tālas pagātnes, kā atmiņas, kā to, kas mūs atpestījis pirms diviem tūkstošiem gadu. Tas mums neko nelīdzētu – tas mūs atstātu bez izmaiņām, mūs neatbrīvotu. Tas, kurš pārpludina mūs ar savu žēlastību, atbrīvo un pārveido, dziedina un mierina, ir Kāds, kurš dzīvo. Tas ir augšāmcēlies Kristus, pārdabiskas dzīvības pilns, bezgalīgā gaismā ietērpts. Tāpēc svētais Pāvils teica: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība.” (1 Kor 15, 17) (Christus vivit, 124)

Jautājumi pārdomām:

Kam ir pievērst mans skatiens - šodien, šajā brīdī?

Ko man nozīmē ticība?

Cik bieži es lasu Svētos Rakstus, un kā tas ietekmē manu ticību?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 4. svētdiena - GAISMA

Šodien lasām par notikumu, kurā tiek dziedināts cilvēks, kas no dzimšanas ir akls. Šis notikums atspoguļo ne tikai fizisku brīnumu, bet arī garīgu notikumu - pāreju no tumsības uz gaismu. Mūs, kas to lasām, tas mudina uz atgriešanos, lai mēs nemitīgi atcerētos, ka esam aicināti dzīvot gaismā. Tāpat šeit redzam to, cik dažādi varam lūkoties uz cilvēku - kamēr apustuļi no aklā novēršas, jo viņā redz grēcinieku, Jēzus skatiens ļauj viņā ieraudzīt Dieva godību.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 9, 1.6-9.13-17.34-38)

Tajā laikā Jēzus, iedams garām, ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs. Viņš uzspļāva uz zemes, pagatavoja dubļus no siekalām un ar dubļiem iezieda aklā acis, un tam sacīja: “Ej, nomazgājies Siloe dīķī!” – kas tulkojumā nozīmē: Sūtītais.

Bet kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši ubagojam, sāka runāt: “Vai šis nav tas, kurš sēdēja un ubagoja?” Vieni sacīja: “Tas ir viņš!” – bet citi teica: “Nē, viņš tam ir tikai līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Tas esmu es!”

Tad tie viņu, kas vēl nesen bija akls, aizveda pie farizejiem. Bet tajā dienā, kad Jēzus gatavoja dubļus un atvēra neredzīgā acis, bija sabats. Tādēļ farizeji atkal viņu iztaujāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tas atbildēja: “Viņš uzlika dubļus uz manām acīm. Es nomazgājos un esmu redzīgs.”

Tad daži no farizejiem sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš neievēro sabatu!” Bet citi teica: “Kā gan grēcīgs cilvēks spētu darīt tādas zīmes?” Un viņu vidū notika šķelšanās. Un viņi atkal sacīja aklajam: “Bet ko tu saki par Viņu, kad Viņš ir at­vēris tavas acis?” Tas atbildēja: “Viņš ir pravietis!” Viņi atbildēja un tam sacīja: “Tu viss esi grēkos dzimis un vēl mūs mācīsi?” Un viņi izmeta to ārā.

Jēzus izdzirdēja, ka viņi to ir izmetuši ārā, un, sastapis viņu, tam sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Viņš atbildot teica: “Kungs, bet kurš tad Viņš ir, lai es Viņam ieticētu?” Jēzus viņam sacīja: “Bet tu Viņu redzēji; un Viņš ir tas, kas ar tevi runā.” Tad viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un atdeva Viņam godu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(vai: Jņ 9, 1-41)

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium":

Evaņģēlija prieks ir tas, ko mums nekas un neviens nevar atņemt (sal. Jņ 16:22). Mūsu pasaules – un Baznīcas – kaites nedrīkst kalpot kā attaisnojums tam, ka samazinās mūsu atdeve un mūsu dedzība. Uzskatīsim tās par izaicinājumiem, kas palīdz mums augt. Turklāt, ticības skatiens spēj atpazīt gaismu, ko Svētais Gars izstaro tumsībā, neaizmirstot, ka tur, „kur pārpilnībā grēks, vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom 5:20). Mūsu ticība tiek aicināta apjaust vīnu, kurā var pārvērsties ūdens, un atklāt labību, kas aug nezāļu starpā. Piecdesmit gadus pēc Vatikāna II koncila, mums sāp šī laika posts un esam tālu no naiva optimisma, tomēr lielāks reālisms nedrīkst nozīmēt ne mazāku uzticēšanos Garam, ne arī mazāku dāsnumu. (Evangelii Gaudium, 84)

Jautājumi pārdomām:

Kā es uzlūkoju "grēciniekus"?

Kā es uzlūkoju sevi?

Ko man nozīmē dzīvot gaismā?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 22. diena - PAZEMĪBA

Pazemības avots ir apziņa par to, kur atrodamies Dieva acīs - esam grēkojuši, bet esam mīlēti grēcinieki. Esam pieļāvuši dažādas kļūdas, bet neesam aicināti tajās palikt. Beznosacījumu mīlestība ir avots, kas ļauj iet pretim dziļām pārmaiņām.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 18, 9-14):

Tajā laikā dažiem, kas sevi uzskatīja par tais­nīgiem un nievāja citus, Jēzus pastāstīja šo līdzību: “Divi cilvēki iegāja svētnīcā lūgties. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks.

Farizejs nostājās un pie sevis lūdzās tā: “Dievs, es Tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, krāpnieki, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divas reizes nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir.” Bet muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās ne acis pacelt uz debesīm, bet sita sev krūtīs, sacīdams: “Dievs, esi žēlīgs man, grēciniekam!”

Es jums saku: viņš aizgāja uz mājām attaisnots, bet otrs ne, jo ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Amoris Laetitia":

Mīlestību, no otras puses, raksturo pazemība; lai mēs patiesi saprastu, piedotu un kalpotu citiem no sirds, mūs lepnībai jātiek dziedinātai un mūsu pazemībai ir jāpieaug. (Amoris Laetitia, 98)

Jautājumi pārdomām:

Kas ir tas grēks vai kļūdas, kas visbiežāk nospiež manu sirdi?

Ko es daru, lai pieceltos pēc kritiena?

Ko man nozīmē beznosacījumu mīlestība?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 21. diena - MĪLESTĪBAS BAUSLIS

Lai varētu mīlēt otru, jāsāk ar mīlestību pret sevi. Cik vienkārša un bieži dzirdēta doma, tomēr reizēm ir grūti atrast iemeslu šādai mīlestībai. Dievs katru no mums ir radījis, un ar to pietiek - radīšana ir pamats mīlestībai gan pret sevi, gan pret otru cilvēku, jo ir skaidrs, ka Dievs vēlējās, lai mēs būtu šeit un tagad.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 28b-34)

Tajā laikā pie Jēzus piegāja viens no Rakstu zinātājiem un Viņam jautāja: “Kurš bauslis ir pirmais no visiem baušļiem?” Jēzus atbildēja: “Pirmais ir: “Klausies, Izraēl, – Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka!”

Otrais ir šis: “Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu!” Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem.”

Un Rakstu zinātājs Viņam sacīja: “Labi, Mācītāj, Tu pareizi sacīji, ka “viens ir Kungs un cita nav, izņemot Viņu,” un ka “Viņu mīlēt no visas sirds, no visa prāta un no visa spēka un tuvāko mīlēt kā sevi pašu” ir vairāk vērts nekā visi dedzināmie un citi upuri.”

Jēzus, redzēdams, ka viņš gudri atbild, tam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās Viņam ko jautāt. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Vai: Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 41-51):

Jēzus vecāki katru gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzalemi. Un, kad Viņam palika divpadsmit gadu, viņi pēc svētku ieraduma devās uz turieni. Svētkiem beidzoties, viņi gāja atpakaļ, bet zēns Jēzus palika Je­ruzalemē, un vecāki to nezināja. Domādami, ka Viņš ir starp ceļabiedriem, tie nogāja dienas gājumu un meklēja Viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie griezās atpakaļ un meklēja Viņu Jeruzalemē.

Pēc trim dienām viņi atrada Jēzu svētnīcā sēžam starp Rakstu mācītājiem, tos klausoties un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.

Viņu ieraudzījuši, vecāki brīnījās, bet Māte Viņam sacīja: “Dēls, kāpēc Tu mums to izdarīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs ne­zinājāt, ka man ir jābūt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?”

Bet viņi neizprata vārdus, ko Jēzus tiem teica. Tad Viņš devās tiem līdzi uz Nācareti un bija viņiem paklausīgs. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium":

Lūgsim Kungu, lai Viņš palīdz mums saprast mīlestības likumu. Cik labi, ka mums ir šis likums! Cik labi ir mīlēt vienam otru – pāri visam! Jā, pāri visam! Pāvila pamudinājums ir adresēts katram no mums: „Ļaunums nedrīkst tevi uzvarēt, bet tu uzvari ļaunumu ar labu!” (Rom 12:21) Un vēl: „Nepagursim, labu darīdami” (Gal 6:9) (Evangelii Gaudium, 101)

Jautājumi pārdomām:

Vai es varu teikt, ka mīlu sevi?

Kā, manuprāt, izpaužas mīlestība pret sevi?

Kā mana attieksme pret sevi ietekmē manas attiecības ar apkārtējiem?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts