Gavēņa kalendārs

Gavēņa laika 20. diena - DIEVA VALSTĪBA

Ir svarīgs laiks, ko pavadām vienatnē, lai tādā veidā iepazītu sevi. Taču tas neaicina mūs uz individuālismu, bet gan apziņu, ka mūsu identitāte, ja tā ir sakņota Kristū, vieno mūs ar apkārtējiem cilvēkiem mīlestības un piedošanas saitēm.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 16.18-21.24a):

Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.

Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt.

Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.”

Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Vai: Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 41-51):

Jēzus vecāki katru gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzalemi. Un, kad Viņam palika divpadsmit gadu, viņi pēc svētku ieraduma devās uz turieni. Svētkiem beidzoties, viņi gāja atpakaļ, bet zēns Jēzus palika Je­ruzalemē, un vecāki to nezināja. Domādami, ka Viņš ir starp ceļabiedriem, tie nogāja dienas gājumu un meklēja Viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie griezās atpakaļ un meklēja Viņu Jeruzalemē.

Pēc trim dienām viņi atrada Jēzu svētnīcā sēžam starp Rakstu mācītājiem, tos klausoties un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.

Viņu ieraudzījuši, vecāki brīnījās, bet Māte Viņam sacīja: “Dēls, kāpēc Tu mums to izdarīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs ne­zinājāt, ka man ir jābūt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?”

Bet viņi neizprata vārdus, ko Jēzus tiem teica. Tad Viņš devās tiem līdzi uz Nācareti un bija viņiem paklausīgs. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska uzrunas audiencē 6. martā, 2019:

Dieva valstība viennozīmīgi ir liels spēks, lielākais, kāds vien var būt, bet ne pēc pasaules kritērijiem; tāpēc tā vien šķiet, ka tai nav pārspēka. Tā ir kā raugs, kas iejaukta miltos - tas itkā pazūd, tomēr pateicoties tieši tam mīkla rūgst.

Jautājumi pārdomām:

Ko man nozīmē mana ticība - vai tā ir mana individuāla prakse vai apziņa, ka esmu daļa no lielākas kopienas?

Kā es piedzīvoju vienotību ar citiem cilvēkiem?

Kā es varu būt vienots ar ticības brāļiem un māsām, piedzīvojot šo sociālās distancēšanās laiku?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 19. diena - DIEVA LIKUMS

Lai gan reizēm mūsdienīgi šķiet uzskatīt likumu par centienu kaut ko ierobežot, likums, ko mums dod Dievs, pasargā mūs no centieniem jebkādu rīcību attaisnot ar savu ticību. Kristus dod mīlestības likumu kā augstāko mērauklu visam, ko darām.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 5, 17-19)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus; neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt.

Patiesi, Es jums saku: kamēr neizzudīs debess un zeme, no Likuma nezudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis.

Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas Debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu Debesu valstībā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"

Izaugsme nozīmē, atsaucoties Kunga mīlestībai, „ievērot” to, ko Viņš mums norādījis. Blakus visiem citiem tikumiem te izceļas šis jaunais bauslis, kas ir pirmais un vislielākais, kas vislabāk raksturo mūs kā mācekļus: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs viens otru mīlētu, kā Es jūs mīlēju” (Jņ 15:12). Ir acīmredzami, ka jaunās Derības autori, vēloties īsi izteikt kristīgās morāles visbūtiskāko vēsti, uzsver kategorisko prasību mīlēt tuvāko: „Kas mīl savu tuvāko, tas izpilda likumu. (...) Tātad bauslības piepildījums ir mīlestība” (Rom 13:8,10). „Ja jūs pildāt Rakstu ķēnišķo likumu: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, tad jūs labi darāt” (Jk 2:8). „Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Gal 5:14). Pāvils savas kopienas aicina pieaugt mīlestībā: „Kungs lai pavairo un bagātus jūs dara mīlestībā savā starpā un ar visiem” (1 Tes 3:12). (Evangelii Gaudium, 161)

Jautājumi pārdomām

Vai es ticu, ka Dievs man piedod un neuzlūko ar pārmetumiem?

Vai ir lietas, ko es Dievam pārmetu?

Cik viegli man ir atlaist parādu - nepieminēt pagātnes pāridarījumus?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 18. diena - ATLAIST PARĀDU

Lai dzīvotu mierā, mums ir svarīga apziņa, ka Dievs mums piedod, ka Viņš nav Dievs, kas mums nemitīgi pārmet, bet gan vēlas, lai mēs nemitīgi pieceļamies. Šodien Svēto Rakstu fragments mums atgādina, ka ar šādu pašu, piedodošu skatienu mums jāuzlūko mums blakus esošie cilvēki. Atlaižot parādu, palīdzot piecelties, iedrošinot un pasakot kādu labu vārdu.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 18, 21-35)

Tajā laikā Pēteris, piegājis pie Jēzus, jautāja: “Kungs, cik reižu man ir jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?”

Jēzus viņam atbildēja: “Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reižu pa septiņām.”

Tāpēc Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdza viņu, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev visu no­maksāšu!” Kungs iežēlojās par šo kalpu, palaida viņu brīvu un atlaida arī parādu.

Bet šis kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas viņam bija simts denāriju parādā. Un viņš to sagrābis žņaudza, sacīdams: “Atdod, ko esi parādā!” Tad viņa biedrs, nokritis viņa priekšā, lūdza to, sacīdams: “Pacieties ar mani, un es tev samaksāšu!” Bet viņš nebija ar mieru un gāja, un iemeta to cietumā, kamēr tas nenomaksās parādu.

Bet viņa darba biedri, redzēdami notikušo, ļoti noskuma un aizgāja, un pastāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad kungs pasauca savu kalpu un viņam sacīja: “Nekrietnais kalps! Es tev atlaidu visu parādu, jo tu man lūdzi. Vai arī tev nevajadzēja apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi ap­žēlojos?” Un kungs sadusmojās un nodeva šo kalpu mocītājiem, kamēr viņš nebūs atdevis visu parādu. Tā arī mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens no sirds nepiedosiet savam brālim.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"

Tas, kurš ir iekritis šajā pasaulīgumā, skatās uz citiem no augšas un no attāluma, noraida savu brāļu pravietojumus, diskreditē tos, kas uzstāda jautājumus, nemitīgi uzsver citu kļūdas un viņam svarīgi ir tikai, kā viss izskatās no ārpuses. Viņš ir sašaurinājis savas sirds apvāršņus līdz viņa paša imanencei un savām interesēm, un tā rezultātā nemācās no saviem grēkiem un nav patiesi atvērts piedošanai. Tā ir briesmīga trūdēšana, kas no ārpuses izskatās kā labklājība. No tās jāvairās, veicinot Baznīcas iziešanu no sevis, došanos misijā, kas centrēta Jēzū Kristū, iesaistīšanos par labu nabagiem. Dievs, glāb mūs no pasaulīgas Baznīcas, kas slēpjas aiz garīgiem un pastorāliem izrotājumiem! Šo smacējošo pasaulīgumu var izārstēt tikai, ieelpojot un izgaršojot Svētā Gara svaigo gaisu, kas mūs atbrīvo no koncentrēšanās uz sevi, no slēpšanās aiz reliģiskas fasādes, kurā nav Dieva. Neļausim, ka mums tiek laupīts Evaņģēlijs! (Evangelii Gaudium, 97)

Jautājumi pārdomām

Vai es ticu, ka Dievs man piedod un neuzlūko ar pārmetumiem?

Vai ir lietas, ko es Dievam pārmetu?

Cik viegli man ir atlaist parādu - nepieminēt pagātnes pāridarījumus?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 17. diena - BŪT PRAVIETIM

Kunga aicinājums ir kluss sauciens dzīvot laimīgu un piepildītu dzīvi, sekojot tam ko Viņš ielicis mūsu sirdīs. Tas nenāk tāpēc, ka esam to nepelnījuši, bet gan Viņa mīlestības dēļ. Šis aicinājums ietver uzdevumu būt par pravieti, kas nozīmē nest cerības, ticības un miera sēklu tad, kad visapkārt valda bailes un nemiers. Tas nozīmē liecināt par Kunga mīlestību arī tad, kad tas ir sarežģīti.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 4, 24-30)

Nonācis Nācaretē, Jēzus sinagogā sacīja ļaudīm: “Patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā. Es jums saku patiesību: daudz atraitņu Izraēlī bija Elija laikā, kad debesis palika aizslēgtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē valdīja liels bads; tomēr Elijs ne pie vienas no tām netika sūtīts kā tikai pie atraitnes Sidonas Sareptā. Un daudz spitālīgo Izraēlī bija pravieša Eliseja laikā, bet neviens no viņiem netika šķīstīts kā tikai sīrietis Nāmans.”

To dzirdot, visi sinagogā iedegās dusmās. Viņi pietrūkās no vietām, izmeta Jēzu no pilsētas un aizveda līdz pat kalna kraujai, uz kura viņu pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu lejā. Bet Jēzus, izgājis starp tiem, attālinājās. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus Vivit"

Taču te es gribētu atgādināt, ka tu nevari kļūt svēts un sevi piepildīt, kopējot citus. Līdzināties svētajiem nenozīmē kopēt viņu dzīvesveidu, to, kā viņi īstenojuši svētumu savā dzīvē: “Ir liecības, kas noder, lai mūs iedvesmotu un motivētu, bet necentīsimies tās kopēt, jo tas var mūs novirzīt no tā neat-kārtojamā un īpašā ceļa, kuru Kungs sagatavojis tieši mums.”85 Tev jāatklāj, kas esi tu, un jāattīsta savs īpašais veids, kā būt svētam, neatkarīgi no tā, ko domā un saka citi. Kļūt svētam no-zīmē kļūt par pilnīgāku sevi, kļūt par to, par ko Dievs bija sap-ņojis un par ko bija gribējis tevi radīt, nevis būt kāda cita kopijai. Tavai dzīvei jābūt pravietiskam dzenulim, kas iedvesmo citus un šajā pasaulē atstāj pēdas – unikālas pēdas, kādas tikai tu vari atstāt. Savukārt tad, ja kopēsi kādu citu, tu šai zemei un arī de-besīm liegsi to, ko neviens cits tavā vietā nevar dot. (Christus vivit, 162)

Jautājumi pārdomām

Ar ko man saistās vārds "pravietis"?

Kā es varu iedomāties aicinājumu būt pravietim savā dzīvē?

Kā es atklāju Kunga mīlestību citiem?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa laika 3. svētdiena - SLĀPES

Attiecības un satikšanās ir cilvēka ilgu pamatā. Vēlme patiesi satikt otru cilvēku - nevis virspusējās sarunās, bet gan dialogā, kurā ir iespējama patiesa ieklausīšanās. Tai pat laikā cilvēka sirds ilgojas pēc satikšanās ar Dievu, kurš ir vienmēr pieejams - klusumā, kaut arī ārējā troksnī un haosā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 4, 5-15.19b-26.39a.40-42)

Tajā laikā Jēzus nonāca pie Samarijas pilsētas, ko sauca par Sihāru, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija atvēlējis savam dēlam Jāzepam. Un tur bija Jēkaba aka. Jēzus, noguris no ceļa, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda.

Te no Samarijas atnāca sieviete iesmelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: “Iedod man padzerties!” – jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt ēdamo.

Tad šī samariešu sieviete Viņam atbildēja: “Kā gan Tu, būdams jūds, prasi padzerties no manis, kas esmu samariešu sieviete?” Jo jūdi nesadzīvoja ar samariešiem.

Jēzus atbildēja un viņai sacīja: “Ja tu pazītu Dieva dāvanu un zinātu, kas ir Tas, kurš tev saka: iedod man padzerties, tad tu pati lūgtu no Viņa un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni.” Sieviete Viņam sacīja: “Kungs, Tev nav ar ko iesmelt, un aka ir dziļa. No kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai tad Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums deva šo aku un dzēra no tās gan pats, gan viņa dēli, gan viņa lopi?”

Jēzus atbildēja un sacīja viņai: “Ikvienam, kas dzer šo ūdeni, atkal slāps. Bet, kas dzers ūdeni, ko Es viņam došu, tam nemūžam vairs neslāps. Un ūdens, ko Es viņam došu, kļūs viņā par avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei.”

Sieviete Viņam teica: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un nebūtu jāstaigā uz šejieni smelt. Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis! Mūsu tēvi šajā kalnā pielūdza Dievu, bet jūs sakāt, ka vieta, kur Dievu nākas pielūgt, ir Jeruzalemē.”

Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, tici man, ka nāk stunda, kad jūs pielūgsiet Tēvu ne šajā kalnā, ne Jeruzalemē. Jūs pielūdzat To, ko nepazīstat; mēs pielūdzam To, ko pazīstam, jo pestīšana sākas no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā jau ir tagad, kad īstie godinātāji Tēvu pielūgs Garā un patiesībā; un Tēvs vēlas tādus godinātājus. Dievs ir Gars, un tāpēc vajag, lai Viņa godinātāji To pielūgtu Garā un patiesībā.”

Sieviete Viņam teica: “Es zinu, ka atnāks Mesija, kuru sauc Kristus. Kad Viņš atnāks, Viņš pa­sludinās mums visu.” Jēzus viņai sacīja: “Tas esmu Es, kas ar tevi runāju.” Un daudzi samarieši no šīs pilsētas ieticēja Jēzum sievietes vārdu dēļ. Tāpēc samarieši, atnākuši pie Viņa, lūdza Viņu palikt pie tiem. Un Jēzus tur palika divas dienas.

Un vēl lielāks ļaužu daudzums ieticēja Viņa vārdu dēļ un sievietei sacīja: “Mēs ticam ne vairs tava stāstījuma dēļ, jo mēs paši dzirdējām un zinām, ka Viņš patiešām ir pasaules Pestītājs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"

Arī personīgā ģimene vai darba vieta var būt izkaltusi zeme, kur tomēr vajag saglabāt un izstarot savu ticību. Tomēr „tieši, izejot no šīs tuksneša pieredzes, no šī tukšuma, mēs varam no jauna atklāt ticības prieku, ticības vitālo svarīgumu mums, vīriešiem un sievietēm. Tuksnesī atklājas patiesā vērtība tam, kas dzīvē ir būtiskais, tāpēc mūsdienu pasaulē neskaitāmas zīmes norāda – bieži netiešā vai negatīvā veidā – uz slāpēm pēc Dieva, uz dzīves galējo jēgu. Un tuksnesī visvairāk nepieciešami ticības cilvēki, kuri ar savu paša dzīvi rāda ceļu uz Apsolīto zemi un tādējādi uztur dzīvu cerību”. Katrā gadījumā šajā situācijā mēs esam aicināti kļūt par dzīvām krūzēm, lai dotu dzert citiem. Dažreiz krūze pārvēršas smagā krustā, bet tieši Krustā piekalts, Kungs atdeva mums Sevi kā dzīvības ūdens avotu. Neļausim, ka mums tiek laupīta cerība! (Evangelii Gaudium, 86)

Jautājumi pārdomām:

Cik viegli man ir saglabāt iekšēju klusumu, lai sastaptu Kristu?

Cik atvērts es esmu, lai veidotu patiesas, dziļas un personiskas attiecības - ar Dievu un tuvākajiem?

Pēc kā mana sirds slāpst šajā brīdī?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 16. diena - ŽĒLSIRDĪBA

Līdzībā par pazudušo dēlu mācāmies ne tikai to, ka vienmēr iespējams atgriezties, bet arī to, ar kādu attieksmi mums būtu jāsagaida tie, kuri pieņem lēmumu atgriezties. Dievs no mums sagaida tādu pašu žēlsirdību, ar kādu Viņš uzņem mūs. Kopā būšanai ar Kristu jānes augļi, kas ir pieņemšana, laipnība un līdzjūtība pret tuvāko.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 15, 1-3.11-32)

Tajā laikā pie Jēzus nāca visi muitnieki un grēcinieki Viņā klausīties. Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar viņiem ēd.”

Tad Viņš pastāstīja tiem šo līdzību, sacīdams: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais no viņiem sacīja tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas!” Un viņš sadalīja tiem mantu. Pēc dažām dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālām zemēm un tur izšķērdēja savu mantu, izlaidīgi dzīvodams.

Bet, kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads un viņš sāka ciest trūkumu. Viņš aizgāja un apmetās pie kāda šīs zemes iedzīvotāja, un tas viņu sūtīja savā tīrumā ganīt cūkas. Un viņš ilgojās remdēt izsalkumu ar pākstīm, ko ēda cūkas, bet neviens viņam tās nedeva.

Tad apdomājies viņš sacīja: “Cik daudziem mana tēva algādžiem ir maizes papilnam, bet es te mirstu badā! Es celšos, iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi un vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem!”” Un pie­cēlies viņš gāja pie sava tēva.

Bet, kad viņš vēl bija tālu, viņu ieraudzīja viņa tēvs un iežēlojās, un, izsteidzies pretī, krita viņam ap kaklu, un viņu noskūpstīja. Bet dēls viņam sacīja: “Tēvs, es sagrēkoju pret Debesīm un pret tevi. Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Steigšus at­nesiet vis­labākās drēbes un apģērbiet viņu, uzvelciet viņam rokā gredzenu un kājās sandales! At­vediet no­barotu teļu un nokaujiet, un mēs ēdīsim un dzīrosim, jo šis mans dēls bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.” Un viņi sāka līksmoties.

Bet vecākais dēls bija tīrumā. Un, nākdams atpakaļ un tuvodamies mājām, viņš izdzirdēja mūziku un dejas troksni. Pasaucis vienu no kalpiem, viņš jautāja, kas tas varētu būt. Tas viņam sacīja: “Ir pārnācis tavs brālis, un tavs tēvs nokāva barotu teļu, tāpēc ka viņu ir veselu atguvis.”

Bet viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā. Tad tēvs, izgājis ārā, sāka viņu lūgt. Bet tas atbildot sacīja savam tēvam: “Redzi, tik gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli. Bet tu nekad man neiedevi ne kazlēnu, lai es varētu papriecāties ar saviem draugiem. Un, kad ir pārnācis šis tavs dēls, kurš tavu mantu ir izšķiedis ar netiklēm, tu viņa dēļ liki nokaut barotu teļu.”

Bet tēvs atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"

Baznīca, kas „iziet”, ir kopiena, kas sastāv no mācekļiem – misionāriem, kuri uzņemas iniciatīvu, kas iesaistās, kas atbalsta, kas nes augļus un svin. Piedodiet man, ka vēlos šeit ievest jaunvārdu „primerear” (pirmot). Evaņģelizējoša kopiena piedzīvo, ka Kungs ir uzņēmies iniciatīvu, ka mīlestībā ir pirmojis (sal. 1 Jņ 4:10); un tāpēc kopiena var spert pirmo soli, var bez bailēm uzņemties iniciatīvu, paiet pretī, meklēt tos, kas ir tālu, doties uz krustcelēm, lai ielūgtu atmestos. Tā dzīvo ar neizsmeļamu vēlmi piedāvāt žēlsirdību, jo pati ir piedzīvojusi Tēva bezgalīgo žēlsirdību un Viņa izplatošos spēku. Kaut mazliet vairāk uzdrošināsimies pirmot! (Evangelii Gaudium, 24)

Jautājumi pārdomām:

Vai, lasot šo stāstu par pazudušo dēlu, esmu atklājis Dieva žēlsirdību un glābšanu?

Vai es pazīstu prieku par sava tuvākā atgriešanos pie Dieva?

Cik laipna un atvērta ir mana attieksme pret tiem, kas meklē savu ceļu Baznīcā?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 15. diena - MANTOJUMS

Pēdējā laika notikumi un ārkārtas situācija liek mums pārvērtēt prioritātes un to, ko uzskatām par pašsaprotamu, ko uzskatām par savu. Arī cilvēki, kas ir manā dzīvē, man nepieder un nebūt nav pašsaprotami. Dievs aicina mani mīlēt brīvībā - neierobežojot otru viņa lēmumos, nemēģinot viņu padarīt sev līdzīgu. Vienlaikus arī nešķirojot cilvēkus mīlamos un nemīlamos, bet mīlot katru satikto, kā Kristus mīl.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 33-43.45-46)

Tajā laikā Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un tautas vecākajiem: “Noklausieties citu līdzību! Bija kāds namatēvs, kas iestādīja vīnadārzu, apjoza to ar mūri, izraka tajā vīna spiestuvi un uzcēla torni, un iznomāja to vīnkopjiem, un pats aizceļoja.

Bet, kad tuvojās ražas laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem savus kalpus, lai saņemtu augļus. Bet vīnkopji, sagrābuši viņa kalpus, vienu sasita, citu nogalināja, citu nomētāja akmeņiem. Tad viņš atkal sūtīja citus kalpus, bet viņi ar tiem izrīkojās tāpat.

Beidzot viņš sūtīja pie viņiem savu dēlu, sacīdams: “No mana dēla viņi kaunēsies.” Bet vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Un viņi sagrāba to, izmeta ārā no vīnadārza un nogalināja. Kad nu vīnadārza saimnieks pārnāks, ko gan viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” Viņi Tam atbildēja: “Ļaundarus viņš bez žēlastības pazudinās un vīnadārzu iznomās citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus savā laikā.” Jēzus viņiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.”

Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Jēzus runāja par viņiem. Un tie tīkoja Viņu apcietināt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie Viņu uzskatīja par pravieti. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Evangelii Gaudium"

Starp citu, lasot Svētos Rakstus, kļūst skaidrs, ka Evaņģēlijs vēsts attiecas ne tikai uz personiskām attiecībām ar Dievu. Arī mūsu mīlošā atbilde nedrīkst pārvērsties par maziem izolētiem personiskiem žestiem attiecībā uz atsevišķiem trūkumcietējiem, kas būtu sava veida „žēlsirdība à la carte”, par virkni darbību, kuru mērķis ir tikai nomierināt sirdsapziņu. Vēsts ir Dieva valstība (sal. Lk 4:43), mīlestība uz Dievu, kas valda pasaulē. Tādā mērā, kādā Viņš valdīs mūsu starpā, arī sabiedriskā dzīve kļūs par brālības, taisnīguma, miera un visu cilvēku cieņas telpu. Tādējādi gan kristīgā sludināšana, gan arī kristīgā pieredze tiecas sasniegt arī sociālus mērķus. Meklēsim Viņa valstību: „Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, un viss tas tiks jums dots klāt” (Mt 6:33). Jēzus mērķis ir nodibināt Viņa Tēva valstību, Viņš sūta Savus mācekļus: „Ejiet un sludiniet, sacīdami: Debesu valstība ir tuvu klāt” (Mt 10:7). (Evangelii Gaudium, 180)

Jautājumi pārdomām:

Kā es izturos pret to, kas ir mans?

Cik pašsaprotami man šķiet cilvēki, kas manā dzīvē ir doti?

Cik brīvs es esmu mīlēt katru cilvēku - neatkarīgi no tā, vai pazīstu viņu visu dzīvi, vai esmu tik tikko sastapis uz ielas?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Teksts sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 14. diena - RŪPES

Dievs mums katram ir daudz uzticējis. Gavēņa laiks ir labs brīdis, kad to izvērtēt un saprast, ka garīgās dzīves kopšana neapstājas pie lūgšanas un gavēšanas, bet iesniedzas mūsu rūpēs par apkārtējiem, līdzjūtīgā skatienā un atvērtā sirdī.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 16, 19-31)

Tajā laikā Jēzus sacīja farizejiem: “Bija kāds ba­gāts cilvēks, kas ģērbās purpurā un smalkos au­dumos un ik dienas lepni dzīroja. Bet pie viņa durvīm gulēja kāds nabags, vārdā Lācars. Viņš bija pārklāts vātīm un ilgojās remdēt izsalkumu ar to, kas nokrita no bagātnieka galda. Bet suņi nāca un laizīja viņa augoņus.

Un notika tā, ka nabags nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahama klēpī. Un nomira arī bagātnieks un tika apbedīts. Un ellē viņš, ciezdams mokas, pacēla savas acis un no tālienes ieraudzīja Ābrahamu un Lācaru viņa klēpī. Un viņš saukdams sacīja: “Tēvs Ābraham, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai viņš iemērc sava pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ļoti ciešu šajās liesmās.”

Bet Ābrahams atbildēja: “Atminies, dēls, ka tu savus labumus saņēmi savā dzīvē, bet Lācars turpretī ļaunu. Un tagad viņš šeit tiek iepriecināts, bet tu ciet mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas dziļš bezdibenis, lai tie, kas no šejienes gribētu aiziet pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes kāds spētu atnākt pie mums.”

Bet viņš sacīja: “Tad es lūdzu tevi, tēvs, lai tu viņu aizsūtītu uz mana tēva namu – man taču ir pieci brāļi –, lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāktu šajā moku vietā!”

Bet Ābrahams atbildēja: “Viņiem ir Mozus un pravieši. Lai klausa tos!” Bet viņš sacīja: “Nē, tēvs Ābraham! Bet, ja kāds no miru­šajiem aizietu pie viņiem, tad gan viņi atgrieztos.” Bet Ābrahams viņam sacīja: “Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, tad viņi neticēs, pat ja kāds no miru­šajiem augšāmceltos.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska homīlijas Svētajā Misē Aglonā 2018. gada septembrī

Arī mēs esam aicināti “pieskarties” citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās! Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt savu dzīvi! Un tāpat kā Marija, būsim noturīgi un paliksim stāvus: proti, drosmīgi un ar sirdi pievērstu Dievam; pieceļot tos, kas pakrituši, paaugstinot pazemīgo, palīdzot izbeigt jebkādas apspiešanas situācijas, kuras liek dzīvot kā piesistiem krustā.

Jautājumi pārdomām:

Kā šajā gavēnī esmu īstenojis tuvākmīlestības darbus?

Kāds ir mans skatiens pret tiem, kam vajadzīga palīdzība - vienaldzīgs, vēss, steidzīgs vai atvērts un sirsnīgs?

Cik viegli man ir steigties palīdzēt?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Teksts sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 13. diena - KALPOŠANA

Ikdienā nepieciešams izvēlēties starp dažādām prioritātēm, dažādām iespējām un darbiem, tāpēc kādā brīdī īstenot savu kā kristieša aicinājumu var būt patiess izaicinājums. Ko vispār tas nozīmē? Evaņģēlijs atgādina, ka mēs vienmēr sastapsim Viņu kalpošanā - esot kopā ar tiem, kas cieš, kas kas ir trūkumā, kas skumst.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 20, 17-28)

Tajā laikā Jēzus, ejot uz Jeruzalemi, paņēma divpadsmit mācekļus savrup un ceļā viņiem sacīja: “Lūk, mēs ejam uz Jeruzalemi. Tur Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un Rakstu zinātājiem. Un tie Viņu notiesās uz nāvi un atdos Viņu pagāniem izsmiešanai, šaustīšanai un sišanai krustā. Bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.”

Tad pie Viņa pienāca Zebedeja dēlu māte ar saviem dēliem, nometās zemē un kaut ko lūdza no Viņa. Viņš tai jautāja: “Ko tu vēlies?” Viņa atbildēja: “Saki, lai šie divi mani dēli sēdētu Tavā valstībā viens Tavā labajā un otrs kreisajā pusē.”

Bet Jēzus atbildot sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert biķeri, kas man būs jādzer?” Viņi atbildēja: “Mēs varam.” Viņš tiem sacīja: “Manu biķeri jūs gan dzersiet. Tomēr ne man pienākas dot vietu savā labajā un kreisajā pusē, bet to ieņems tie, kuriem to ir sagatavojis mans Tēvs.”

Un desmit, to dzirdot, dusmojās uz šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: “Jūs zināt, ka tautu valdnieki valda pār tām un tie, kas ir lieli, izmanto varu pār tām. Starp jums tā nebūs. Bet, ja kāds starp jums gribētu kļūt liels, tas lai kļūst jūsu kalps! Un, ja kāds gribētu starp jums būt pirmais, lai ir jūsu vergs!

Tāpat arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"

Dārgie jaunieši, neskatieties, lūdzu, uz dzīvi “no balkona”, iesaistieties tajā. Jēzus nepalika uz balkona, Viņš ienira dzīvē. Neskatieties uz dzīvi “no balkona”, ienirstiet tajā, kā to darīja Jēzus”. Bet, pats galvenais, tādā vai citādā veidā cīnieties par kopējo labumu, kalpojiet nabagajiem, esiet žēlsirdības un kalpošanas revolūcijas aktīvi veidotāji, kuri spēj pretoties patērnieciskā un virspusējā individuālisma patoloģijām. (Christus vivit, 174)

Jautājumi pārdomām:

Ko man nozīmē būt kristietim savā ikdienā?

Cik uzmanīgs es esmu pret citu vajadzībām?

Kā es ar to, kas man ir dots, varu sabiedrību darīt labāku?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Teksts sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts

Gavēņa 12. diena - AUTORITĀTE

Šodien saņemam atgādinājumu "salikt lietas pa plauktiņiem". Bieži vien, kad pārvērtējam cilvēkiem doto autoritāti, sākot pielīdzināt viņus Dieva līmenim, ātri piedzīvojam pamatīgu vilšanos, kad ieraugām viņu nepilnību. Kad uzlūkojam jebkuru cilvēku, arī vadītāju, līderi, garīgu vai laicīgu autoritāti, kā tikai cilvēku, kam Dievs uz laiku uzticējis atbildīgu uzdevumu, tad ļaujam Dievam viņu lietot kā instrumentu arī mūsu labā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 23, 1-12)

Tajā laikā Jēzus runāja ļaudīm un saviem mā­cekļiem, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies Rakstu zinātāji un farizeji. Tāpēc visu, ko viņi jums saka, dariet un ņemiet vērā, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara.

Viņi sasien smagas un nepanesamas nastas un uzkrauj tās cilvēkiem plecos, bet paši negrib pat ar pirkstu tās kustināt. Un visus savus darbus viņi dara tāpēc, lai ļaudis tos redzētu: viņi taisa platākas lūgšanu siksnas un pagarina pušķus pie drēbēm, mīl pirmās vietas mielastos un pirmos sēdekļus sinagogās. Viņiem patīk tikt sveicinātiem tirgus laukumos un no ļaudīm saukties par “rabbi”.

Bet jūs neļaujiet sevi saukt par “rabbi”, jo tikai viens ir jūsu Mācītājs, bet jūs visi esat brāļi. Un nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo tikai viens ir jūsu Tēvs, kas ir Debesīs. Un nepiekrītiet sevi saukt par mācītājiem, jo viens ir jūsu Mācītājs – Kristus.

Kas ir lielākais starp jums, tas lai ir jūsu kalps! Bet, kas sevi paaugstinās, tas tiks pazemināts, un, kas sevi pazeminās, tas tiks paaugstināts.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Fragments no pāvesta Franciska apustuliskā pamudinājuma "Christus vivit"

Jēzus neapgaismo jūs, jaunieši, no tālienes vai ārpuses, bet gan, izejot no savas paša jaunības, kurā Viņš dalās ar Jums. Ļoti svarīgi ir apcerēt Evaņģēlijā parādīto jauno Jēzu, jo Viņš patiešām ir viens no jums un Viņā varam atpazīt daudzus jaunām sirdīm raksturīgos aspektus. To redzam, piemēram, sekojošās iezīmēs: “Jēzum bija beznosacījumu paļāvība uz Tēvu, Viņš kopa draudzību ar saviem mācekļiem un pat krīzes brīžos palika tai uzticīgs. Viņš parādīja dziļu līdzjūtību attiecībā pret vājajiem, sevišķi jau nabagajiem, slimajiem, grēciniekiem un atstumtajiem. Viņam bija drosme stāties pretī sava laika reliģiskajām un politiskajām varas institūcijām; Viņš zināja, kā ir justies nesaprastam un atmestam; Viņš piedzīvoja bailes no mokām un iepazina savu trauslumu Ciešanās; Viņš vērsa savu skatienu uz nākotni, pilnībā uzticoties Tēva drošajām rokām un Svētā Gara spēkam. Jēzū visi jaunieši var atrast sevi”. (Christus vivit, 31)

Jautājumi pārdomām:

Kāda ir mana attieksme pret autoritātēm - vēlos tām pretoties vai, gluži pretēju, ieceļu tās Dieva lomā?

Kā es izturos pret tām lietām, kur Dievs man uzticējis autoritāti?

Kas ir autoritātes, kas manā dzīvē atstājušas pozitīvu ietekmi un piemēru?

Priestera katehēze par dienas lasījumiem (darbdienās):

go.rml.lv/gavenis20

Citi kalendāra ieraksti:

go.rml.lv/gk2020

Teksts sadarbībā ar katolis.lv.

Lielais gavēnis, 2020. gada februāris/marts