Ķepa uz sirds

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā palīdzēt pamestajiem dzīvniekiem Ziemassvētkos: kādas lietas var ziedot patversmei, kādas labāk neizvēlēties. Vai Jaungada brīvdienas ir īstais brīdis adopcijai? Studijas viesis - grupas "Singapūras satīns" mūziķis Jānis Krīvēns jeb Krivency ar savu mīluli - pekinieti Pooch.

Dzīvnieku patversmes un to iemītnieki ir vieni no tiem, kam Ziemassvētku laikā iedzīvotāji ļoti aktīvi cenšas palīdzēt, sarūpējot daudz dažādu dāvanu, vai pat ziedojot finanšu līdzekļus. Patversmēm vislielākā Ziemassvētku dāvana būtu saimnieku atbildība pret saviem mājas mīluļiem ne tikai svētkos, bet visu gadu – filozofiski saka dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone.

„Ja viņiem notiek nelaime – noklīst, pazūd, lai meklē patversmēs, lai brauc pakaļ. Ne vienmēr šobrīd tas tā notiek. Tāpēc patversmes ir diezgan pilnas, pārpildītas ar dzīvnieciņiem,” stāsta Ilze Džonsone.

Ja ir vēlme svētku laikā iepriecināt dzīvnieciņus, Ilze Džonsone iesaka – vislabāk, pirms doties uz patversmi ar dāvanām, sazināties ar tās darbiniekiem.

„Ulubelē šobrīd ļoti ir vajadzīgi dvieļi, palagi, segas. Bet, ja ir kādas citas lietas, es iesaku vienmēr paskatīties konkrētās patversmes mājaslapā. Parasti patversmes raksta savas vajadzības. Vai arī piezvanīt uz patversmi,” komentē Ilze Džonsone.

Nemainīga vajadzība vienmēr – ne tikai  Ziemassvētkos, visām dzīvnieku patversmēm ir finanšu līdzekļi, jo bez naudas nav iespējama ne veterinārā aprūpe, ne dzīvnieku barošana, ne apkopšana. Ziedotāju atbalsts kā vēl nekad šobrīd ir nepieciešams dzīvnieku patversmei “Ķepu ķepā”, kur pirms mēneša nodega kaķu māja. Ugunsgrēkā sadega 21 kaķis. Liktenīgajā naktī bojā aizgāja minči, kuri dzīvoja labiekārtotajos kaķu mājas boksos. Patversmes vadītāja Gundega Bidere joprojām nespēj valdīt asaras, atceroties novembra nakts notikumus.

„Sadega visi tie kaķi, kas bija roku kaķi. Tie kaķi, kas patversmē gadiem bija dzīvojuši. Mēs zinām katram tam kaķim stāstu, mēs zinām, no kurienes viņš atbrauca, kā viņš atbrauca, kāpēc viņš atbrauca. Zinām visu viņa slimības vēsturi. Ārstēšanas vēsturi. Zinām to, kas katram no viņiem garšoja. …tā tas ir diemžēl,” stāsta Gundega Bidere.

Pateicoties dzīvnieku draugu atbalstam, jaunajai kaķu mājai jau ir ielikti pamati, un Gundega cer, ka pēc Ziemassvētkiem sāksies būvniecība. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi ar krāsns apkuri, patversmes darbinieki ir apņēmušies jauno kaķu māju apsildīt ar siltumsūkni.

„Visas mājas izveidošanas izbūves summas es precīzi nosaukt nevaru. Tie ir ap 60 -70 tūkstoši eiro, jo celtniecības materiāli šo piecu gadu laikā ir uzkāpuši griestos, kopš mēs cēlām iepriekšējo kaķu māju,” atzīst Gundega Bidere. „Lai varētu pabeigt būs nepieciešams finansiāls atbalsts no līdzcilvēkiem.”

Ziemassvētkiem tuvojoties, labdaru aktivitāte kļūs arvien lielāka, tādēļ arī Gundega aicina visus, pirms vest uz patversmi dažādas lietas, iepriekš piezvanīt un noskaidrot, kas tieši nepieciešams.

„Patversmei vienmēr ir aktuāla barība. Gan suņu, gan kaķu, gan sausā, gan konservi, gan kārumi. Tas ir tas bez kā ikdienā nevari. Ļoti aktuāli ir vienreiz lietojamie paladziņi. Kaķu dažādi nagu skrāpji. Rotaļlietas, bļodiņas, kastītes. Kokskaidu granulas, ko šajās kastītēs bērt iekšā,” vajadzības uzskaita Gundega Bidere.

Savukārt izglābtajiem minčiem pēc pārciestās nelaimes ir ļoti nepieciešama individuāla uzmanība un komunikācija ar cilvēkiem.

„Tie, kam ir iespējas, vēlēšanās, var braukt ciemos. Iepazīties ar kaķiem. Veltīt viņiem savu laiku. Savu uzmanību. Mēģināt viņus samīļot, papaijāt, lai viņi saprot, ka īstenībā viss ir ok. Kas ir bijis, ir aiz muguras un sākas nākamais, jaunais posms,” mudina Gundega Bidere.

Raidījumu atbalsta:

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai tiešām kaķi jūt āderes? Kā dzīvnieki mūs var izārstēt un kā ziemas saulgriežus varam pavadīt kopā ar saviem mājdzīvniekiem? Raidījuma viesis – rīkstnieks un zintnieks Māris Zvaunis.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ielu kaķus tikai jābaro vai jāmeklē tiem mājas. Kāpēc nevajag kaķiem dot reņģes un kā pilsētnieks var palīdzēt ielu minčiem? Studijā viesojas kaķu glābēja Laura Podžuka.

Ingrīda Kalviņa kopā ar dzīvesbiedru - Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu par dzīvniekiem – īpaši kaķiem – rūpējas jau 13 gadu. Laika gaitā ir sakārtotas vairākas kaķu kolonijas, kaķi sterilizēti, izārstēti slimie dzīvnieki un daudziem atrastas mājas. Šobrīd abu aprūpē ir kādi 18 ielu kaķi, kā arī trīs pašu mājas mīluļi. Pie savā paspārnē paņemtajām kaķu kolonijām viņi brauc katru dienu.

“Silts ūdens, kvalitatīva pārtika, ieskaitot svaigu gaļu. Arī sausā barība, Jā – divreiz dienā rītā un vakarā. Un ūdeni mainu. Lai nesasalst, uzmanu. Arī mājiņās, kur it kā nosacīti ir siltāk, liekam viņiem barību iekšā, lai nav tā, ka viss stāv uz vietas un ļoti ātri sasalst,” stāsta Ingrīda Kalviņa.

Rūpējoties par kaķiem, Ingrīda ar vīru dara visu, lai kaķi ir veseli un paēduši, bet apkārtējo māju iedzīvotāji nebūtu dusmīgi un neapmierināti par netīrību un nekārtību pagalmā vai uz ielas.

„Pirmkārt neizmētājam barību, kur pagadās. Mums katram dzīvniekam ir savs trauciņš. Ieliekam barību trauciņā, noliekam dzīvniekiem, kas ir sanākuši uz zināmu laiku, pēc sev zināma pulkstenīša, viņi jau mūs gaida, barību gaida. Viņi paēd. Mēs tos trauciņus novācam,” skaidro Ingrīda Kalviņa.

Kalviņu pāris nekad nedodas prom, iekams kaķi nav izēduši savus trauciņus. Aprūpētāji atstāj vien ūdens bļodu, no kā minčiem padzerties.

„Tādā veidā neatstājot nekādu netīrību, nekādus barības pārpalikumus, jo cilvēkiem nav jājūtas ierobežotiem tāpēc, ka kaut pie mājas vai nu kaķu mājiņa stāv, vai kāds dzīvnieks atnāk ēst. Tādēļ viss aiz dzīvniekiem, kad viņi ir paēduši, tiek novākts,” uzskata Ingrīda Kalviņa.

Ingrīda ievērojusi, ka daudzstāvu mājās iedzīvotāji, it kā gribēdami kaķiem labu, nereti rīkojas pavisam aplam.

„Bezjēdzīgas ēdienu atliekas pa logiem sviež pagalmā. Dzīvnieks neēdīs ne kūku, ne salātus, ne bieti vai ķirbi, vai kabaci. Varbūt cilvēki cerējuši, ka to kāds apēdīs no dzīvniekiem, protams, ka nē. Lai nebūtu nekādu iebildumu pret pārējiem, nevērstos pret dzīvniekiem, nu to es arī daru – es savācu,” turpina Ingrīda Kalviņa.

Kad kaķu aprūpētāji dodas tālākā izbraukumā, rūpes par ielas kaķiem tiek uzticētas kādam domubiedram, kurš cenšas ievērot iedibināto barošanas režīmu, lai kaķu ikdienā nemainītos ierastā kārtība.

Publicistam Lato Lapsam kaķi patīk jau kopš bērnības. Kā pats saka – gadus padsmit viņš ikdienā tur rūpi par ielu kaķiem un ir pārliecināts, ka visiem minčiem var atrast mājas.

„Šobrīd skaits sen ir pazudis, bet es rēķinu, ka savus 2,5 tūkstošus kaķu esmu dabūjis pie vietas,” stāsta Lato Lapsa. „Esmu izgājis visādus ceļus. Sākās, protams ar radiem, draugiem, paziņām. Tad radu un draugu paziņu, paziņām. Tad pienāca kārta sludinājumiem. Bet pēdējos gadus esmu sapratis, ka man ir vienkāršāk uzturēt labus, sirsnīgus, arī daļēji materiālus kontaktus ar pāris veterinārajām klīnikām, kurās es pa vienu galu ielaižu mazus, nošņurkušus, slimus un ne tikai mazus astaiņus, un pa otru galu nāk ārā veseli, nosterilizēti un par sevi pašpārliecināti kaķi.”

Tagad mājas un jauni saimnieki nereti kaķiem atrodas vēl esot klīnikā, bet kamēr Lato ticis līdz šā brīža kārtībai, viņš atzīst, ka minku socializēšanas procesā nekas nav vienkāršs. Daži kaķi pie viņa nodzīvojuši pat pusgadu.

„Man bija viens brīdis, kad mājas pagrabā būrīšos sēdēja drusku vairāk nekā 50 kaķi un tad es biju vienkārši panikā, jo man likās, ka tas ir pasaules gals. Un viņi pie manis paliks uz mūžīgiem laikiem,” atklāj Lato Lapsa.

Emocionāli ir visgrūtāk, ja nekāda modernā veterinārā medicīna nespēj glābt dzīvību slimiem dzīvniekiem. Savukārt, lai tiktu galā ar ielas kaķu mežonīgo raksturu, jābūt pacietībai. Lai gan Lato atzīst, ka pasen ir bijuši pāris gadījumi, kad kapitulējis un palaidis kaķi atpakaļ ielas dzīvē.

„Protams, tie visi kaķi nodzīvojuši īsu mūžiņu un tādā vai citādā veidā gājuši bojā. Kopš tā laika es stingri pieturos pie tā, ka atpakaļ nevienu nelaižu,” skaidro Lato Lapsa. „Kamēr kaķis ir maziņš viņu var, nebūs labi laikam tā teikt, bet var lauzt. Pirmkārt, nepārtraukti mīcīt pa rokām. Man bija kaķis, kurš šausmīgi gribēja sakost visu, ko vien var, bet tad tu tikmēr bāz viņam mutē to biezo cimdu, kamēr kaķis saprot, ka par viņu ņirgājas, saprot, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi un atmet šo niķi.”

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds šoreiz saruna par zirgiem: kāpēc barot svešus zirgus ir bīstami, kāpēc zirgs baidās un kas mums jāzina, tam tuvojoties? Jā, un vai zirgiem arī salst? Raidījumā viešņa zirgu staļļa „Augusta stallis” īpašniece Iveta Dzērve.

Šī gada 1.jūlijā Latvijā bija reģistrēti 8237 zirgi. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) vidēji gadā veic 1000 - 1500 zirgu labturības pārbaudes. Speciāli šo dzīvnieku labturības pārbaudes dienestā netiek plānotas. Kad PVD darbinieki inspicē novietnes un fermas, tiek pārbaudīts arī, kādos apstākļos tur mīt lauksaimniecības dzīvnieki. Tieši zirgu labturību pārbauda, ja saņemtas sūdzības par iespējamiem pārkāpumiem.

“Cilvēki – ne tikai kaimiņi, braucot pa ceļu, braucot ciemos, redz, ka dzīvnieki ir ārā. Ļoti bieži reaģē, zvana. Saka, ka dzīvnieki atrodas ārā. Ir auksts laiks. Varbūt viņiem liekas, ka dzīvniekiem nav barības vai ūdens,” stāsta PVD Novietņu uzraudzības daļas vadītāja Rudīte Vārna.

Dienests arī turot roku uz pulsa par notiekošo tādos staļļos vai saimniecībās, kas jau vairākkārtīgi ir nonākuši inspektoru redzeslokā ar dažādiem pārkāpumiem zirgu labturībā. PVD vērtē rikšotāju labturību, atbilstoši lauksaimniecības dzīvnieku vispārējām labturības prasībām, kas minētas MK noteikumos.

„Vai nav sapītas kājas, vai nav piesieti ilgstoši, vai necieš badu, vai ir barība, vai ir ūdens. Vai ir kur patverties zirgiem. Vai nestāv ziemā salā ārā visu laiku. Vai viņiem ir stallis. Kādi apstākļi, vai stallis ir iztīrīts,” skaidro Rudīte Vārna.

Zemkopības ministrijā atzīst, ka īpaši pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums tieši par zirgu labturības prasībām un ir panākta vienošanās, ka “Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija” iesūtīs Zemkopības ministrijai savu redzējumu normatīvā akta regulējumam par zirgu labturības prasībām. Tad tiks rīkotas diskusijas, lai lemtu, vai jāpilnveido pašreizējās lauksaimniecības dzīvnieku labturības prasības, vai jāizstrādā atsevišķs regulējums zirgu labturībai. “Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas” vadītājs Guntis Rozītis uzskata, ka Latvijā zirgu audzētāji  lēnām, bet tomēr arvien vairāk izglītojas un padziļināti apgūst vajadzīgās zināšanas par šo skaisto dzīvnieku audzēšanu un labturību.

„Daudzi ir sapratuši, ka zirgam vajag daudz svaiga gaisa. Un lielākoties zirgu audzētāji tagad tos zirgus tur svaigā gaisā,” atzīst Guntis Rozītis. „Bet nedaudz atkal tāda problēma, ar ko es vismaz neesmu sevišķi apmierināts, ka zirgus briesmīgi sedz ar segām.”

Zirgkopības speciālists atzīst, ka salīdzinoši ar nesenu pagātni, mūsdienās zirgi nonākuši vairāk jauniešu aizbildniecībā.

„Mēs tā daļēji sakām, ka zirgs ir pārgājis tādā, es pat teiktu ne sevišķi korekti – meitenīšu pārziņā,“ vērtē Guntis Rozītis. „Jo  bērni ir tie, kam tas dzīvnieks patīk. Un tad viņi ir tie, kas iesaista savu ģimeni, savus vecākus, un noslēdzas viss ar to, ka man vajag pašam savu zirgu. Tad es varu rīkoties, kā ar savu īpašumu. Bet, ja es nodarbojos kaut kādos klubos utt., tad to nosaka klubs, kā to zirgu izmantot.”

Šogad Latvijas šķirnes zirgkopība atzīmēja 100 gadu jubileju. Mūsu valstī šobrīd darbojas trīs Eiropas subsidētas programmas, kas paredzētas Latvijas zirgu šķirņu saglabāšanai.

„ Lai mums visa tā zirgkopība neizvirzītos vienā virzienā – tikai sporta zirgu audzēšanā. Mēs viņu vēl saucam par ģenētiskā resursa saglabāšanu. Tās īpatnības – katrai nācijai ir nedaudz atšķirīgi tie zirgi. Nav tā kā visā Eiropā audzē vienu sporta zirgu,” norāda Guntis Rozītis.

Lai arī tagad Latvijā galvenokārt zirgus izmanto jātnieku sportā, šur tur vēl laukos varot redzēt, ka zirgs var būt arī uzticams palīgs dažādos darbos.

„Es principiāli savā ģimenē saku – kartupelim ir pavisam cita garša. Es viņus apkopju, vai izdzenu vagas, vai aizaru vagas ar zirgu. Meitai ir sporta zirgi, jūdzam vienu sporta zirgu spīļarklā un aizvagojam dārziņā kartupeļu vagas ar zirgu. Lai arī tas būtu nedaudz etnogrāfiski un varbūt uzspēlēti pat,” bilst Guntis Rozītis.

Raidījumu atbalsta:

Ko darīt ar izglābtu zvēru, kuru nevar atlaist savvaļā? Vai var pieradināt zvēru, kas izglābts no kažokādu fermas un kāpēc atbildīgie dienesti atsakās izglābt dzīvnieku, aicinot atstāt to dabiskai atlasei, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds.

Nereti privātmājās meža tuvumā, vai lauku mājās, saimniekiem jāsastopas ar situāciju, ka pagalmā pieklīst kāds savvaļas dzīvnieks – ūdele, sesks, lapsa. Turklāt, ja zvēriņš ievainots, cilvēki jūt aicinājumu dot viņiem pajumti un izārstēt šo nelaimē nonākušo dzīvo radību. Ja par savām mājām jūsu šķūnīti, pagrabu vai kūti izvēlējies kāds savvaļas dzīvnieks, jāpatur prātā, ka tas ir un paliek savvaļas dzīvnieks, skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vietnieks Mārtiņš Seržants.

„Nevajadzētu speciāli cilvēkam censties iejaukties dabas likumos. Un mēģināt viņu doministicēt, ja tā var izteikties. Jo ne velti uz ziemu šādas situācija notiek biežāk, kad savvaļas dzīvnieki meklē sev labākus apstākļus, kaut kādas klētis kūtis, pagrabs, kur siltāks. Arī cilvēku tuvums bieži vien nozīmē vieglāk iegūstamu pārtiku,” norāda Mārtiņš Seržants.

Gan tad, ja dzīvnieks nolēmis palikt cilvēka mājoklī, gan tad, ja ir savainots un viņam nepieciešama palīdzība, ir jāvēršas pie vietējām varas iestādēm. Ja iedzīvotāji mēģinās pašrocīgi sadakterēt dzīvnieciņu, tas var beigties bēdīgi. Zvērs var cilvēku sakost un inficēt ar kādu slimību.

„Ja jums šķūnītī ir sesks vai lapsa,  kura tur iemitinājusies un jūs saprotat, ka ar viņu kādā brīdī var iznākt konflikts par īpašumu, tad risinājums tieši šāds. Jūs griežaties pie pašvaldības. Faktiski pašvaldībai šo jautājumu vajadzētu risināt. Pašvaldības lielākoties ir noslēgušas līgumu ar dzīvnieku ķērājiem un patversmēm, kuri arī šo darbu var veikt,” skaidro Mārtiņš Seržants. „Diezgan bieži arī mūsu dienests saņem ziņas par to, ka ir kaut kāds dzīvnieks, ar ko mēs kaut ko esam izdarījuši, tagad brauciet, paņemiet viņu.”

Uz Alūksnes veterināro klīniku „Labākie draugi” ļoti bieži dažādas organizācijas vai privātperonas atved savainotus savvaļas dzīvniekus. Tur ir ārstējušies visi Latvijā sastopamie putni un  savvaļas dzīvnieki, izņemot lāci. Četrkājainos pacientus var iedalīt divās lielās grupās – dzīvnieki, kuri ieguvuši traumas, visbiežāk, sadursmē ar autotransportu. Un dzīvnieku mazuļi.

“Tāds top dzīvnieks, kas pie mums visvairāk nonāk, uz ko mēs esam specializējušies un kur ir tā kā ķēdīte iedarbināta – no A līdz Z – no piena piegādes, pareizas barošanas, receptēm, līdz pareizām atlaišanas metodēm, tie ir vāverēni,” stāsta klīnikas vetārste Singe Gorbāne. „Šie vāverēni ir palikuši bez mammas. Mazi bērniņi. Viņi meklē tuvāko siltāko objektu un cer, ka tas objekts viņam palīdzēs. Reizēm trāpa, ka tas ir kaķis. Ja trāpa uz žēlsirdīgu cilvēku, cilvēks paceļ un meklē, palīdzību. Ļoti bieži kaķu sakosti šeit nonāk tie vāverēni.”

Kā visiem ārstiem – arī vetārstiem katram  ir stāsts par brīnumu. Gadījums, kad visi dod ļoti mazas cerības uz pacienta atlabšanu.

„Bija vāverīte ļoti smagā stāvoklī – trīs ekstremitāšu lūzumiem. Vielmaiņas problēmām. Un arī mūsu kolēģu citu eksotisko dzīvnieku ārstu prognozes bija diezgan vājas. Laikam viss kā pie cilvēkiem. Visu ko mēs viņam darījām, palīdzējām. Viņš iesaistījās tajā visā, cīnījās kopā ar mums. Un izdzīvoja,” atminas Singe Gorbāne.

Nereti cilvēkiem šķiet, ka vienīgā vieta, kur aizvest izglābtos vai pat izārstētos savvaļas dzīvniekus, ir Zooloģiskais dārzs. Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns skaidro, ka zoodārzs savā paspārnē izglābtus dzīvniekus uzņem tikai trīs gadījumos.

„Ja tie ir konfiscētie dzīvnieki, ko konfiscē dažādas valsts struktūras – policija, muita, Dabas aizsardzības pārvalde. Dažādi nelegāli ieceļojuši vai turēti dzīvnieki,” skaidro Māris Lielkalns. „Atceramies, ka krietnus gadus atpakaļ Klapkalnciemā nāca pa ceļu pretim viens krokodils, ko VUGD savāca.”

Otrkārt, sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi uz Zoodārzu atved roņu mazuļus, kas izskaloti jūras krastā. Bet kā trešie mājas Rīgas Zooloģiskajā dārzā atrod bruņurupuči, ko visbiežāk palaiž brīvsolī neapzinīgi saimnieki. Dažkārt  Rīgas Zooloģiskā dārza bruņurupuču patversmē gada laikā tiek uzņemti pat 60 bruņurupuči.

Attiecībā uz izglābtajiem un izārstētajiem savvaļas dzīvniekiem vetārste Singe Gorbāne uzsver  -šīm dzīvajām radībām ceļš no veterinārās klīnikas galvenokārt ir tikai viens: „Mūsu primārais mērķis, ja tas ir tāds trekns un liels vieninieks, atlaist šos dzīvniekus viņu dabīgajā vidē. Tas ir mērķis, uz kuru ejam visintensīvāk, viņam ir jāatgriežas tur, kur viņš ir dzīvojis.”

Raidījumu atbalsta:

Kucēns vai pieaudzis – kāds suns būs vispiemērotākais? Kā noteikt suņa raksturu pirms dzīvnieks ienācis mūsu mājās? Kas ir testi uz dzīvnieka agresiju vai bailēm, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis: dzīvnieku uzvedības eksperts, kinologs Alberts Čipuštanovs.

Kādreiz Sarmīte Strazdiņa audzēja dogu un rotveileru šķirnes kucēnus. Taču gadu gaitā nav spējusi samierināties ar to, ka vismaz puse no saimniekiem, kas iegādājas kucēnus, izturējušies pret viņas lolojumiem nevērīgi – gan nepareizi turēti, gan nepareizi audzināti. Tāpēc suņu bērnu Sarmītes mājās vairs nav. Toties viņas plašajā saimniecībā, kur audzē zirgus, vienmēr vieta atrodas pieaugušiem suņiem. Pašlaik pie saimnieces ir seši mājas mīluļi. Sarmīti viņas suņi vienmēr atrod paši. Pareizāk sakot, pie Sarmītes tiek atvesti pieauguši suņi, ar ko saimnieki netiek galā, vai arī citu apstākļu dēļ nevar viņus vairs paturēt.

„Esmu izaudzinājusi četrus bērnus un vienmēr ir bijuši istabā 4-5 suņi. Un neviens bērns nav sakosts,” norāda Sarmīte Strazdiņa. „Bērniem jāmāca lieta, ka suns arī ir personība, individualitāte. Nevar vienmēr viņu traucēt, viņš nav rotaļlieta. Viņš nav uzvelkams  Un nav noliekams mierā, kad izdomā – es vairs nespēlēšos”

Sarmīte, kura ir vadījusi suņu apmācības grupu nodarbībās, ir pārliecināta – ja viņa ar neaudzināmo suni netiks galā, tad to neizdarīs neviens.

„Pie mums nonāca dobermanis, kas bija sakodis visus un saimniekam skalpu atplēsis. Un viņš man stāstīja – kā es viņu situ ar ķēdi... Es domāju, jā – kas tagad būs. Bet nē – pēc tam viņš bija pats brīnišķīgākais suns, kas sargāja bērnus, vilka bērnu no ūdens ārā, jo domāja, ka viņš slīkst,” stāsta Sarmīte Strazdiņa.

Pie Sarmītes dzīvo arī pieņemtais rotveilers, kuram tagad ir četri gadi. Gimene sķīrās, un suns kļuva lieks, neviens paņemt nevarēja, arī likvidēt negribēja. Sarmīte neslēpj, ka sākumā sadzīvo nav bijis viegli.

Divi dobermaņi un rotveilers ir arī Lienes Romanovskas mājas mīluļu kompānija. Arī viņa mājās uzņēma pirmo dobermaņu meiteni, kad sunītei jau bija pusgads. Dobermanis bijis vīra sapnis. Meklējot suni, neviens kucēns nav uzrunājis, līdz atraduši sludinājumu un ieraudzījuši Neimas foto, un Vecgada vakarā devušies divu stundu ilgā braucienā pēc sava suņa, ko iepriekšējie saimnieki vēlējās atdot, jo bērniem parādījusies alerģija.

„Mēs aizbraucām, nebijām vēl izkāpuši no mašīnas, mūs sagaidīja. Un es jau zināju, ka Neima brauks mājās,” atmina Liene Romanovska. „Kad mēs ieraudzījām, tā bija tā iekšējā sajūta – tas ir mūsu suns. Mums viņš ir jāpaņem.”

Toreiz Liene vēl nav zinājusi, ka Neima ir suns ar visiem ciltsrakstiem. Piedaloties izstādēs, Liene iepazinusies ar suņu audzētāju, kas dzīvojusi kaimiņos. Kādu dienu kaimiņiene parādījusi jau pieauguša rotveilera Dināra foto, kas bijis kucēns no viņas audzētavas, taču līdzšinējā saimniece devusies strādāt uz ārzemēm un atdevusi suni audzētājai.

„Tā bija atkal tā sajūta. Līdzīgi kā cilvēki, kad iemīlas. Vienkārši zini, ka tas ir tavs. Un tajā brīdī bailes pat nav tādas. Vienkārši tā apziņa, ka tu tiksi galā,” atzīst Liene Romanovska.

Kā sava veida zīmi Liene skaidro faktu, ka visi suņi, kad Liene ieradusies viņiem pakaļ, zinājuši, ka viņi dodas mājās.

„Pirmā meitene – dobermaņu sunīte – viņa nedomājot, ielēca mašīnā. Mums teica, ka viņa mašīnā raud, nebrauc, viņa visu ceļu gulēja. Rotveilers vienkārši piegāja pie mūsu kāpņu telpas, nepaskatījās uz savu audzētāju, viņš zināja, ka iet mājās. Nepagrieza pat galvu, viņš nāca ar mani svešu cilvēku,” stāsta Liena Romanovska.

Trešais suns – trīs  gadus vecais dobermanis Ferdinands pie Lienes ir gadu. Šim stāstam pati saimniece vēl īsti nespēj noticēt. Tās pašas rotveileru audzētājas dobermaņu mamma gaidījusi kucēnus. Liene ik pa laikam apmeklējusi topošo māmiņu, runājusies un stāstījusi, ka viņai piedzims brūns kucēns Ferdinands. Kad Ferdinands piedzimis, Liene bijusi apņēmības pilna kucēnu ņemt, bet vīrs un draudzenes sākušas atrunāt, jo dzīvoklī, kur dzīvo divi bērni un divi lieli suņi, ņemt trešo suni, nebūtu prāta darbs.

“Es attiecos. Es raudāju, viņu pārdeva uz Rīgu prom. Paliku es bez kucēna. Sekoju līdzi viņa dzīves stāstam,” turpina Liene Romanovska.

Pēc gada Ferdinandu atveda atpakaļ pie audzētājas, jo suns bijis pārāk aktīvs, neklausīgs un saimnieki nav varējuši ar viņu tikt galā. Arī tad Liene no Ferdianda atteikusies. Pēc tam gada laikā suns dzīvojis vismaz četrās pilsētās un vienmēr atdots atpakaļ viena un tā paša iemesla dēļ – suns neklausa. Trešo reizi Liene suni nepaņēma, jo bijusi sava trešā bērna gaidībās, bet Ferdinands devies uz Inčukalnu uz pagaidu mājām, kamēr audzētāja atradīs īsto saimnieku. Kad Lienes mazulim palikuši četri mēneši, Liene spērusi izšķirošo soli.

„Es saprotu, ka nē – Liene, tu esi izdarījusi lielāko kļūdu dzīvē. Iesēdos mašīnā kopā ar audzētāju, sāku zvanīt uz Inčukalnu – mēs braucam pakaļ, viņam ir jābūt mājās,” stāsta Liene “Es visu ceļu gandrīz noraudāju pie stūres. Tā sajūta, ka viņš ir mans. Viņam bija jābūt kopā ar mani. Ko viņš nabaga suņa dzīvē bija pa diviem gadiem izcietis,” vērtē Liene.

Mīlestību, ko sajutusi no suņa, nevar vārdos izteikt. Liene atzīst, ka kļūda bijusi klausīties apkārtējo padomos un suni nepaņemt uzreiz.

Raidījumu atbalsta:

Pandēmijas laikā cilvēki pērk ne tikai kucēnus, bet arī zivtiņas. Vai tiešām akvārijs prasa minimālas rūpes un kas jāzina iesācējam, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa zooveikala konsultante Zane Zagorska.

Lai arī pieņemts domāt, ka apmeklētāji uz Rīgas Zooloģisko dārzu vairāk dodas tādēļ, lai apskatītu lauvas, žirafes, lāčus un pērtiķus, arī akvāriju māja, īpaši bērnos, raisa interesi par tur dzīvojošajām zivtiņām. 

„Ir, protams, dažas zivis, kas ir ļoti lieli favorīti apmeklētāju vidū. Gan dažās iespaidīga lieluma cihlidas, gan saklausījušies, gan saskatījušies, ka ir tāds dzīvnieks, piraija. Nu tad to ieraugot, emociju izvirdums ir liels,” stāsta zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Ne gluži katru dienu, bet ik pa laikam uz Rīgas Zooloģisko dārzu tiek atnestas zivtiņas, ko saimnieki vairs nevēlas paturēt. Visbiežākie iemesli šādai rīcībai teju tādi paši, kā tad, ja saimnieki izdomā atteikties no kāda četrkājaina mājdzīvnieka.

„Daļā gadījumu ir, ka cilvēks ir nedaudz pārvērtējis zivs izmērus un akvārija izmērus. Izrādās, ka tā zivs, ko paņēmis, izaugusi drusku lielāka nekā būtu piemērota akvārijam. Tad arī apnīk šis dzīvnieks,” komentē zoodārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Mainās situācijas cilvēku dzīvē, mainās intereses, kāds pārceļas uz citu dzīvesvietu, uz citu valsti un zivi īsti paņemt līdzi nevar.

„Izvēle par labu atdod zivis Zoodārzam, ir pat savā veidā apsveicama, pretēji tam, ka bijušie saimnieki nolemj dāvāt zivtiņām brīvību,” atzīst Māris Lielkalns. „Brīdī, kad tas dzīvnieks varētu būt apnicis, viņu nekādā gadījumā nevajadzētu izlaist brīvā dabā. Jo visas zivis, kas ir akvārijā, protams, ir eksotiskās zivis. Tiklīdz temperatūra pazeminās kā šinī brīdī, tad lielākā daļa šo zivju aiziet bojā.”

Ir bijis gadījums, kad  netālu no Daugavpils kādā dīķī bija izlaistas septiņas piraijas. Tāpat dažādas eksotiskas zivju sugas ir konstatētas šur un tur Latvijas ūdeņos.

Lēmums iegādāties akvāriju un tā iemītniekus, īpaši tad, ja zivtiņas būs pirmās dzīvās radības, par ko cilvēks ir gatavs rūpēties, visticamāk, saistās ar to, ka zivis neprasa no saimnieka tik lielu uzmanību, kā suns vai kaķis – tā domā zivtiņu saimnieks ar vismaz 15 gadu pieredzi aktieris Zigurds Neimanis.

„Zivis nav jāved ārā kā suns divreiz vai trīs reiz dienā. Zivtiņām pietiek ar savu kompāniju. Kaķim vai sunim, ja saimnieks nav parādījies divas dienas mājās, ir stress, bet zivīm nekas tamlīdzīgs nenotiks,” skaidro Zigurds Neimanis.

Tomēr Neimanis uzskata, ka, piemēram, bruņurupucis noteikti paņemtu vēl mazāk no saimnieka dārgā laika. Aktieris stāsta, ka savulaik rūpēties sācis par aptuveni 20 zivtiņām vienlaicīgi.

„Man bija diezgan liels akvārijs. Tagad drusku mazāks. Man bija pie 200 litriem, riktīgs iebūvēts dzīvoklī starp divām istabām sienā. Apskatāms no abām pusēm. Tik lielā akvārijā turēt vienu vai divas zivis būtu briesmīgi,” uzskata Zigurds Neimanis. Man pat sākumā bija grāmatvedība, pat datorā ir atverama vieta „Akvarium”, uzskaitītas, kādas un cik sugas ir bijušas. Cik pazudušas, cik iepirktas no jauna.”

Rūpējoties par zivīm, pēc Neimaņa domā, vislielākais laika un darba patēriņš ir akvārija tīrīšana. Filtrus viņš skalo un maina ik pēc trīs vai četrām dienām, bet lielo akvārija ģenerāltīrīšanu veic reizi 10 dienās, un šī procedūra aizņem vismaz divas stundas.

„Manā gadījumā ir tā, ka akvārijs ir acu augstumā. Es nevaru ieskatīties no augšas un viņu tīrīt bez palīglīdzekļiem. Man ir vajadzīgas trepes, uz kā pakāpties, lai virsmai tiktu klāt,” komentē aktieris.

Svarīgākais zivtiņu labsajūtas un veselības garants ir tīra dzīves vide, tādēļ akvārija tīrīšana ir pirmais preventīvais pasākums, lai šis mājdzīvnieks justos labi.

„Kā mēs labi saprotam, zivtiņa dzīvo tur, kur arī kakā. Un tad tas viss regulāri ir jāmaina. Ja to visu nemaina, tad, protams, ka dzīves vide pasliktinās. Tad arī sākas problēmas,” skaidro Māris Lielkalns. „Vēl viena lieta – pārapdzīvotība. Nevajag uzreiz gribēt daudz, daudz, daudz. Jo var gadīties, ka akvārijs ir par mazu un zivju ir par daudz. Sākas strīdi savā starpā, var iegūt brūces. Rezultātā attīstās dažādas slimības.”

Zivtiņu iegāde nekādā gadījumā nevar būt mirkļa iegriba. Iepriekš tāpat ir jāatrod un jāizlasa daudz informācijas. Izrādās – ne katrreiz zivis var aizstāt tos mājdzīvniekus, no kā cilvēkiem visbiežāk ir alerģiskas reakcijas.

„Bija reāls zvans – jautāja: kādu dzīvnieku varētu mēģināt mājās turēt, jo tētim ir viens alerģiju komplekts, mātei ir otrs komplekts ar alerģijām, bērnam ir vēl trešais. Beigu beigās arī alerģija pret ūdeni. Tā kā zivs pat īsti nevarētu būt šis izvēlētais dzīvnieks,” atklāj Māris Lielkalns.

Zigurds Neimanis ir pārliecināts, ka pūles un noņemšanās, ko prasa zivtiņu un viņu mājvietas kopšana, ir tā vērtas un smej, ka uz zivīm akvārijā var skatīties tad, kad saimnieks grib. Bet suns vai kaķis pienāks pie saimnieka tad, kad viņi to gribēs.

„abos dzīvokļos, kur man bijuši akvāriji, tie vienmēr bijuši novietoti virs datora galda. Kad es strādāju, kaut ko rakstu, tikko man acis piekūst, pamirkšķinu un paskatos uz augšu. Pilnīgi cita dzīve un pilnīgi cita pasaule,” atzīst Zigurds Neimanis.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai vajag savu suni laist pie otra suņa iepazīties? Ko darīt, ja svešs suns uzbrūk manējam un kāpēc saimniekam bieži jāaizsargā suns nevis ir otrādi? Skaidro kinologs, suņu uzvedības eksperts Ivo Svenne.

Ja redz pretim nākam saimnieku ar suni pie pavadas, visi Ķepa uz sirds uzrunātie suņu saimnieki vispirms pajautā viņam, vai var laist abus mīluļus saostīties un kopīgi paluncināt astes.

Taču, ja ceļā gadās satikt suni bez pavadas, un reizēm arī bez saimnieka, tad ir dažādi varianti, kā novērst incidentu, kas var beigties visai skumji.

Ramona Ganiņa ir saimniece nelielam suņukam, kuru, satiekot agresoru, varētu arī paņemt rokās. Tomēr Ramona to neiesaka darīt, jo gan suni, gan sevi saimnieks noliek sarežģītā situācijā – rokas viņam ir aizņemtas, bet suns tiek turēts – tāpēc nevar ne aizbēgt, ne sevi aizstāvēt.

„Vissliktākais, manuprāt, tajā visā stāstā ir tas, ka viņš jums ir priekšā, jūs turat suni priekšā. Ja kādam kodīs, leks virsū un kodīs, visticamākais, tas būs viņš,” vērtē Ramona Ganiņa. „Ja suns ir liels, parēķiniet, viņš pieslienas pakaļkājās, viņa seja, Vācu aitu sunim, pieņemsim, ir jūsu sejas augstumā.”

Ramona spriež, ja sunim ir uzbrucis cits suns, saimniekam savs mīlulis ir jāpalaiž vaļā, lai dzīvnieks var aizbēgt. Tikai pateicoties tam, ka Ramonas suns kāda konflikta laikā nebija pie pavadas, viņam izdevās palīst zem automašīnas, kur lielākais suns – agresors – klāt netika.

Arī Krista Motivāne tikai pēc piedzīvotā starpgadījuma sapratusi, ka briesmu gadījumā, suns ir jālaiž vaļā nevis jāturpina turēt pie pavadas.

„Tā bija mana lielākā kļūda, jo suns aptinās man ap kājām, piespiedās man klāt un būtībā stafiņam bija ideāla iespēja viņam kārtīgi iekosties aiz priekšējās ķepiņas,” atminas Krista. „Bija ļoti dziļa brūce, kur īstenībā paveicās, ka sunīts izdzīvoja, jo ārsti teica, ka tur mazliet bijis līdz sirsniņai. Vienkārši traģiski.”

Ģirts Staris savu vācu aitu suni jau no mazām dienām skolo un audzina. Ģirts ir lietpratējs, kā rīkoties, ja viņa sunim uzbrūk cits rējējs, jo pieredzējis vairākus starpgadījumus. Visiespaidīgākais risinājies nesen. Ģirts devies pastaigā, kad pamanījis pie žoga stāvam divus lielus kaukāziešus, kas vēro gan Ģirtu, gan viņa suni.

„Viņi lēnā garā skatās uz mani, pēta, nāk manā virzienā. Suņi nāk man virsū. Viņiem ausis ir maksimāli spicas, ka redzi, ka viņš ir maksimāli ieinteresēts,“ stāsta Ģirts.

Kad suņi pienākuši klāt apmēram 20 metru attālumā, Ģirtam kļuvis skaidrs, ka tā nebūs nekāda draudzības vizīte. Lai arī sapratis, ka ar diviem suņiem tikt galā nebūs viegli, ņēmis situāciju savās rokās.

„Ko es izdarīju? Es atāķēju nost no pavadas suni. Turēju pie kakla siksnas. Otrā rokā pavada. Un tad, kad viņi bija diezgan tuvu, es sāku bļaut: „davai, ka prom, mājā! Kur klīsti apkārt!” Skaļā toni,” turpina Ģirts. “Suņi pirmā reizē saraujas, es apstājos. Atkal sāka rūkt un nākt arvien tuvāk. Kad viņi pienāca 2 metru tuvumā, es ar visu spēku sāku ar pavadu vicināties viņiem sejā un bļaut virsū.“

No lielā izbrīna vai izbīļa, suņi nolaistām astēm devušies prom un Ģirts cīņu bija vinnējis.

Gunita Valdmane nekad domās nebija modelējusi situāciju, ka pēkšņi no privātmājas pagalma var izskriet un uzbrukt viņas papilona suņukam augumā daudz lielāks milzenis. No lielā šoka Gunita pati iestājusies par savu mīluli, uzmetoties svešiniekam virsū.

„Principā pasitu viņu padusē un ar rokām mēģināju attaisīt žokli vaļā. Tas bija vienīgais, ka ienāca prātā, ko es varēju darīt,” atminas Gunita.

Vienā brīdī svešinieks palaidis vaļā Gunitas suni, bet saimniece nav paspējusi nostāties starp abiem un negantnieks vēlreiz meties papilonam virsū.

„Otrreiz viņš uzklupa – ieķēra vēderā. Tad otru reizi es suni nogāzu gar zemi, aiz vaiga aizķēru ar diviem pirkstiem rāvu – tā kā to vaigu mēģinātu atplēst vaļa. Un tajā brīdī viņš – nezinu, vai es izdarīju kaut ko, kas viņam nepatika, viņš palaida vaļā manu suni . Un tad es spēju jau nostāties starp abiem diviem un paspēt saķert savu rokā,” turpina Gunita.

Kostas brūces suņu konflikta laikā ir vetārstu ikdiena un ierindojas kodumu TOP 3 sarakstā, stāsta vetārsts Kristaps Reķis.

„Ir dzīvnieki, kas aiz bailēm kož. Ir dzīvnieki, kuri kož mērķtiecīgi,” raksturo Kristaps Reķis. “Ja ir uzbrucis ar agresiju, ar mērķi kaut ko nodarīt, tad ir viņiem tie instinktīvie punkti, kuros kost. Dzīvībai bīstamie un sāpīgie. Ausis ir ļoti sāpīgas. Sakožot ausis, dzīvnieks tiek tā kā izslēgts uz kādu brīdi, viņš pazaudē orientāciju laikā. Un tad tas dzīvnieks, kas uzbrūkm var atkārtoti kost un mērķtiecīgi kost kaut kur, kur ir vadošie asinsvadi, piemēram, kaklā.”

Vetārsts uzsver: visos nelaimes gadījumos, kas beidzas ar sāpīgiem kodumiem un nereti letālu iznākumu, nav vainojami suņi, bet gan viņu saimnieki.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai kaķim ļaut staigāt ārpus mājas? Viņš var atnest ne tikai kādu peli, bet arī slimību. Varbūt tas apdraud viņa dzīvību? Kaķis pie pavadas – saimnieka iegriba vai modes lieta? Raidījuma viesis: kaķu eksperts, dzīvnieku frizieris un meinkūnu audzētājs Ivo Obrumanis.

“Mans kaķis staigā tikai pavadā, jo iela ir ļoti tuvu. Tā ir drošāk. “

“Mani kaķi dzīvo tikai dzīvoklī. Mēģināju vest pavadā pastaigāties, bet bija bail. Tagad pie katras izdevības kaķi mēģina izskriet kāpņu telpā, tāpēc ļoti jāuzmanās.”

“Savu kaķi izlaidu ārā, un tagad viņš nenāk mājās jau divas dienas. Pirms tam dzīvojām laukos, kur viņš bija pieradis dzīvot ārā. Pilsētas dzīvoklī nevarēja pierast dzīvot tikai iekštelpās, tāpēc palaidu ārā. Ceru, ka atgriezīsies.”

Ja nevienam nav divu domu, ka vismaz divas reizes dienā ir jāved staidzināt suns, tad visi Ķepa uz sirds uzrunātie kaķu saimnieki atzīst, ka gan katram kaķim, gan katram saimniekam pret pastaigām ir sava, individuāla attieksme.

Zinta Miezaine, pirms pārvākšanās uz dzīvi privātmājā, dzīvojusi dzīvoklī. Kaķis ārā nav laists. Kad pašiem bijis savs pagalms, gribējies, lai privātmājas priekšrocības izmanto arī četrkājainais mīlulis. Vispirms saimniece kaķi ar apkārtni iepazīstinājusi, vedot saitītē.

„Pirmām kārtām, viņš vispār nekur negribēja iet. Pieplaka pie zemes un ļoti lēnām, pamazām gar mājas sienu. Apgāja mājai apkārt, bet nu savā ritmā nevis, ka es viņu tur kaut kur gribētu kaut kur vest,” stāsta Zinta.

Tā kā staidzināšana pie pavadas dzīvniekam nekādu prieku nesniedza, saimniece uzdrošinājās palaist kaķi pagalmā bez tās.

„Pat negāja līdz sētai, viņš nesās lielā ātrumā no mājas līdz kokam. Kur ir nākamais patvērums. Baidījās tādā atklātā dabas laukumā uzturēties,” turpina Zinta. “Vienā dienā sadomāja, ka viņš izlīdīs caur drāšu žogu mežā. Tad es biju riktīgi nobijusies. Visādi viņu saucu. Bet es jau neko neredzu. Džungļi gandrīz. Viņš nenāca. Tad es izdomāju, ka izlikšos, ka neuztraucos un dzēru kafiju turpat pagalmā. Viņš kaut kā atnāca pēc kāda laika.”

Ja Zinta ir iepraktizējusies kaķi mājās sasaukt čabinot kaķu pārtikas iepakojumu, tad Lauras Ezeras kaķis pats diktē savus noteikumus, kad viņš ies staigāt un kad nāks mājās.

“Vienā mirklī viņš izprasījās ārā pa logu. Palodze bija gana augsta. Pirmais augstais stāvs. Protams, tā lieta tika atrisināta – ja jau kaķis ir un viņš grib iet ārā, vajadzīgas trepītes. Speciālās kaķu trepītes,” atklāj Laura. “Kopš tās reizes mūsu kaķis principā māca mūs pakļauties viņa staigāšanas režīmam. Jo tas ir tāds interesants dzīvnieks. Viņš neļaus saimniekam valdīt pār to, kad viņš grib iet ārā. Jo tas brēciens un ņaudiens ir tik liels, ka 4 naktī es arī esmu cēlusies, lai viņa augstību izlaistu ārā.”

Kaķis parasti sagaida saimnieci pārrodamies mājās no darba, tad ietur dzīvoklī maltīti, nedaudz atpūšas un atkal dodas laukā. Laura atzīst, ka viņas astoņus gadus vecais kaķa kungs ir vairāk āra, nekā mājas kaķis.

„Protams, izņemot to laiku, kad ir ārā auksts. Tad viņš nāk mājās. Tad es saku, ka ir gājputni un ir arī gājkaķi,” smej Laura.

Par to, ka apkārt staigājot, kaķim var kas nelāgs atgadīties, Laura ir uztraukusies tikai pirmajā gadā.

“Laikam ar laiku pierod pie šīs te briesmu situācijas un tu vairs neuztraucies, jo liekas, ka dzīvnieks ir pats gudrs. Man liekas, ka dzīvnieki ir gudrāki, nekā mēs cilvēki vispār spējam to aptvert,” vērtē Laura.

Dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs uzsver, ka kaķa palaišanai brīvsolī ir savi plusi un mīnusi.

Ja kaķi staigā patstāvīgi, viņiem ikdiena būs daudz interesantāka – viņi var medīt, pētīt un apmierināt citas savas vajadzības. Kaķim būs gan fiziska, gan mentāla slodze.

„Bet nedrīkst aizmirst, ka apkārt ir mašīnas. Tur var būt visādi negadījumi, arī slimības, kuras viņš var atnest, kontaktējoties ar citiem kaķiem, ja pat viņš ir vakcinēts,” atgādina Alberts Čipuštanovs.

“Ja jums ir mājas kaķis, kurš dzīvo tikai iekšā, tad, protams, viņam vajag maksimāli nodrošināt, lai tā dzīve būtu bagāta ar visādiem pārdzīvojumiem, ar spēlēšanos ar medīšanu. Un visu pārējo.”

Lai arī gan Zintas, gan Lauras kaķi – viens mazāk, otrs – vairāk, dzīvojas ārā, saimnieces labprāt vēlētos, lai arī savas dabiskās vajadzības mīluļi nokārtotu brīvā dabā. Tomēr tualeti viņi apmeklē mājās.

„Citreiz ir tā, ka viņš visu dienu ir ārā, un tad viņš ir mājās un atstāj mājās tieši to kastītē, ko viņš varēja pa dienu arī atstāt ārā,” stāsta Laura.

Alberts Čipuštanovs kaķu vēlēšanos iet uz tualeti nevis laukā, bet mājās, vēl jo vairāk tad, ja sākumā viņi bijuši izteikti mājas kaķi, skaidro ar kaķu dabu.

„Kaķi, principā tāpat kā suņi, pierod pie kādām konkrētām vietām, kur nokārtoties, tur viņi jūtas daudz drošāk nekā, ja viņam nav tās iespējas un viņam nākas nokārtoties kādā citā vietā,” skaidro Alberts Čipuštanovs.

Protams, īpaši jau kaķi mēdz savās izpausmēs būt ļoti individuāli, tomēr dzīvnieku uzvedības eksperts uzskata – jo ilgāku laiku kaķi pavada ārā, jo retāk viņi nokārto dabiskās vajadzības mājās savā kastītē.

Raidījumu atbalsta:

Kā rīkoties, kad mīlulis aiziet mūžībā - apbedīt vai kremēt? Kāpēc apbedīšana piemājas dārziņā var izrādīties pretlikumīga, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Studijā dzīvnieku kapsētas un krematorijas “Citi medību lauki” vadītājs Kristaps Rūķītis.

Patrīcijas Ravēnas suns pirms nepilna gada zaudēja cīņā ar onkoloģisku slimību. Jau zinot, ka drīz būs jāšķiras, Patrīcija domājusi, kā savu mīluli apglabāt. Skatoties kādu raidījumu, uzzinājusi, ka Ķīnā un arī citviet pasaulē ir kapsētas, kur uz aizgājēju apglabātiem pelniem nevis liek pieminekļus, bet stāda kokus. Patrīciju ideja par savdabīgo reinkarnāciju ļoti iedvesmojusi, tādēļ nolēmusi, ka pēc suņa nāves rīkosies tāpat.

“Kad mēs sataisījāmies pēdējo reizi, es sapratu, ka tā ir pēdējā reize, kad mēs braucam pie ārsta, es nezinu, kāpēc es iedomājos – nogriezīšu kādu spalvas kušķīti. Es nogriezu. Es nezinu – pie sevis padomāju DNK varbūt. Kādreiz uztaisīšu klonu no sava mīluļa,“ atminas Patrīcija.

Kad pēc injekcijas izdarīšanas vetārsts jautājis, vai sunīti saimniece vēlas kremēt atsevišķi, Patrīcija sapratusi, ka viņai vairs morāli nepietiks spēka pēc trīs dienām atkal atgriezties klīnikā, lai saņemtu sunīša pelnus.

„Es atcerējos, man taču ir šī šķipsna. Man nevajag nemaz tos pelnus un to visu trādirīdi,” bilst Patrīcija.

Patrīcijai jau sen bija piefiksējusi, ka viņas lielā meksikāņu kaktusa lapas nedaudz asociējas ar nupat mūža miegā aizmigušo četrkājaino mīluli.

„Es nolauzu trīs “bērniņus” no sava lielā kaktusa un iestādīju. Nopirku ļoti skaistu puķu podiņu – tā kā rokas, kad ir apķērušas to augu un es vienkārši paliku apakšā spalviņu un pa virsu iestādīju šos trīs “bērniņus”. Godīgi sakot, es reāli esmu laimīga,” atzīst Patrīcija. “Sēžot, tepat ir man darba vieta, skatoties, principā 100 reizes dienā paskatoties uz to kaktusu, iedomājoties savu mīļo suni.”

Līva Šmaukstele ar savu kaķu senioru devās pie ārsta nenojaušot, ka kaķa veselības stāvoklis ir tik slikts, ka šis būs viņu pēdējais brauciens uz klīniku. Kad bijis jāizvēlas, ko ar mīluļa ķermeni darīt, saimniece pamatīgi samulsusi. Vēl joprojām Līva nevar pati sev atbildēt uz jautājumu, vai ātrumā izdarījusi pareizo izvēli, proti – kopējo kremāciju.

“Es neesmu kapu gājējs, es nekad neesmu apsvērusi šos te dzīvnieku kapus. Jo, manuprāt, nav nepieciešama kapu kopiņa, lai atcerētos kaut ko. Bet tās kremācijas vietas, opcijas es izvērtētu un atrastu, ko es varētu atļauties un kas man liktos pieņemamāks, nekā masveida kremācija,” atzīst Līva.

Inga Adamane dzīvo lauku mājā, tādēļ ģimenes trīs suņi un četri kaķi satīti sedziņās un kopā ar savām mīļmantiņām atdusas īpašā vietā dārzā.

„Dārzā mēs zinām – tur, kur ir tās ziemcietes konkrētajās vietās mums ir katram sunītim, katram kaķītim sava vietiņa. Mēs vai nu pujenes esam uzstādījuši, vai rododendru uzstādījuši,” stāsta Inga. “Un vēl mums ir tradīcija uz Ziemassvētkiem uzlikt svecīti un aizdedzināt. Mums pēdējais sunīts – viņam īpašā vietiņa ir tur, kur mājās viņš gulēja, tur pie sienas ir viņa fotogrāfija. Tā ir viņa īpašā vietiņa.

Ir trīs veidi, kā Latvijā saimnieki drīkst apbedīt savus mājdzīvniekus – stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākais eksperts Ainārs Uļjans. Dzīvniekus var apglabāt kādā no piecām reģistrētajām dzīvnieku kapsētām – Babītes novadā, Cēsīs, Gulbenē, Bauskas novadā vai Jēkabpilī. Dzīvnieku kremācija iespējama četrās krematorijās – Rīgā, Babītes novadā, Jelgavā un Daugavpils novadā. Trešais variants – apglabāt savu mīluli sev piederošā zemē. Tiesa, arī tad, ja mājdzīvnieka atdusas vieta ir izvēlēta saimnieka dārzā, ir jāievēro virkne nosacījumu. Vietai ir jābūt norobežotai, tā nedrīkst būt lauksaimniecības zeme un publiski pieejama vieta, kā arī daudzdzīvokļu namam pieguloša teritorija. Tāpat savus kaķus un suņus privātīpašumā nedrīkst apglabāt līdzās dažādām ūdenstilpēm un vietām, kur tiek ņemts dzeramais ūdens.

„Līķis ir jāaprok vismaz vienu metru dziļumā. Likumdošanās ir pateikts – uzberot vismaz 1 m zemes kārtu. Un vēl viens būtisks nosacījums – šajā aprakšanas vietā ir aizliegts uzlikt pieminekli,” skaidro Ainārs Uļjans.

PVD mēdz saņemt sūdzības par privātās teritorijās nepareizi izdarītiem dzīvnieku apbedījumiem. Ja dienests pārkāpumu fiksē, saimniekam tiek dots laiks apbedījuma vietu sakārtot atbilstoši noteikumiem.

“Ja tur ir uzlikts piemineklis, tas ir jānovāc. Ja noteiktajā laikā šo pārkāpumu nebūs novērsis, viņam tiek uzlikts sods. Sods ir ,sākot no 50 eiro līdz pat 10 tūkstošiem eiro. Turklāt šo sodu var uzlikt katru nedēļu,” norāda Ainārs Uļjanovs.

Kāpēc gan likumdevējs ir aizliedzis privātmājas dārzā uz mīluļa atdusas vietas uzlikt pieminekli, PVD pārstāvis nemācēja paskaidrot.

Raidījumu atbalsta: