Ķepa uz sirds

Raidījumā Ķepa uz sirds turpinām pagājušajā nedēļā aizsākto sarunu par mīluļu ciltsrakstiem un veselības pārbaudi. Kāpēc pirkt lēti šķirnes dzīvnieku bez dokumentiem pēc tam izrādās neprātīgi dārgi, vai mīluļa iegādē ciltsraksti ir minimālais garants viņa veselībai un kāpēc lēti nopirkt kvalitatīvi nav iespējams? Skaidro  veterinārārste Valērija Guseva.

Lāsmas ģimenē Bavāriešu asinspēdu dzinējsuni ņēmuši nevis lai piedalītos izstādēs, bet gan medībās. Tādēļ arī saņemtos ciltsrakstus uztvēruši tā – starp citu. Ārstējošais vetārsts atklājis, ka viņam ir vēl viens pacients no tā paša metiena, ar līdzīgām veselības problēmām. Lāsma sazinājusies ar otra sunīša saimnieku un kopīgi centušies komunicēt ar audzētāju, kas nav atzinusi, ka suņiem būtu veselības problēmas, jo pieļauta nolaidīga rīcība no viņas puses.

Turklāt, kā vēlāk atklājās, ciltsraksti suņiem ir viltoti. Pēc smaga ārstēšanās kursa četrus gadus vecajam sunim joprojām ik pa laikam iedzimtā slimība par sevi atgādina.

Meklējot mājas mīluli, ciltsraksti un čempiona tituls nav bijis Lienas un viņas vīra mērķis. Atrodot sludinājumu, ka var iegādāties franču buldogu, abi devušies satikt pārdevēju netālu no leišu robežas. Ar franču buldogu kopā ieguvuši arī potēšanas pasi un apliecinājumu, ka suns ir čipēts. Pēc neilga laika jaunajam ģimenes loceklim sākušās veselības problēmas. Dodoties pie vetārsta saimnieki sākuši pievērst uzmanību arī potēšanas pasei. Galu galā arī čipa esamība izrādījušies meli. Pārdevēja, protams, vairs ar klientiem nekomunicēja.

Arī Nellija savu bīgla kucēnu atrada sludinājumu portālā. Audzētāja lolojumu viņai pārdeva par 900 eiro. Pie audzētājas Nellija redzējusi vēl vismaz septiņu šķirņu kucēnus. Trīs mēnešu laikā, kopš suns ir pie Nellijas, pie dažādiem vetārstiem suns ir vests septiņas reizes, tagad gaida rindā uz astoto, tomēr galīgā diagnoze sunim vēl nav noteikta. Veterinārie pakalpojumi Nellijai jau ir izmaksājuši ap 500 eiro.

Jo populārāka šķirne, jo vairāk iespēju nokļūt negodprātīga audzētāja valgos, stāsta veterinārārste Ilze Pētersone. Katram vetārstam ir savs pulciņš pacientu, kam ir dažādas kaites, kas radušās nepārdomātas pārošanas rezultātā. Visbiežāk cieš tās šķirnes, kas ir problemātiskas un jūtīgas, pat tad, ja audzējot ir ievēroti visi noteikumi un standarti.

Izdevumi, ko prasa vetārstu apmeklējumi nereti pat trīskāršo tās izmaksas, ko saimnieki ietaupa, nepērkot dzīvniekus no pārbaudītām audzētavām. Turklāt šiem pacientiem kaites labākajā gadījumā var apārstēt, lai dzīvnieks jūtas komfortablāk, bet izārstēt nevar. Līdz ar to izdevumi būs visu mīluļa mūžu.

Tomēr visi mūsu aptaujātie dzīvnieku saimnieki ir izvēlējušies neziņot par piedzīvoto un pārdzīvoto dzīvnieku labturības uzraugam – Pārtikas un veterinārajam dienestam. Bīgla saimnieces Nellijas viedoklis, visticamāk, raksturo visu saimnieku domas un sajūtas.

Visbiežāk negodprātīgo audzētāju upuriem trūkst pirkuma apliecinošu dokumentu, tādēļ viņi izvēlas neziņot – skaidro PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko garantē ciltsraksti, iegādājoties mīluli. Ko nozīmē kucēna veselības pārbaude un kāpēc rodas agresīvs šķirnes dzīvnieks, kas ir drauds apkārtējo dzīvībām? Raidījuma viesi: kinoloģe Ļena Valdmane un pitbulu šķirnes pazinēja Inga Lupančuka.

 

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā suņi var palīdzēt atrast pazudušu cilvēku? Cik stundas ir izšķirošas, lai suns varētu saost pēdas un vai jebkurš suns var piedalīties pēdu meklēšanā? Raidījuma viesi – biedrības “Helper” dibinātaji Laila Skrodele un Guntis Skrodelis.

Pēkšņu veselības problēmu dēļ Renāra mamma naktī, laikā no plkst 4 līdz 7 rītā, bija sapakojusi visas savas drēbes, paņēmusi dokumentus un devusies nezināmā virzienā. Un mājās nav atgriezusies. Kad visas iespējamās atrašanās vietas pārbaudījuši, piederīgie no rīta vērsušies pie “Helper Latvia” cilvēkiem. Meklēšana sākusies 10 vakarā, bet pēc trim stundām, ar apmācīto suņu palīdzību Renāra mamma atrasta.

Renāra draugs Raivo suņu paveikto vienkārši apbrīno.

“Suņi tiešām dara brīnumu lietas. Kā es visiem tagad te saku – tā man ir pirmā pieredze, ka suns var atrast nevis adatu siena kaudzē, bet adatu siena šķūnī, jo pazušanas vieta un atrašanas vieta ir vairāku kilometru attālums,” stāsta Raivo.

„Suns sākumā atrada mantas lielos brikšņos mežā. Aptuveni pusotra kilometra attālumā. (..) Atrada cilvēku neiedomājamā vietā.”

Atrastās kundzes dēls Renārs citiem, ar kuru tuviniekiem noticis negadījums, iesaka – nekādā gadījumā nenolaist rokas un rīkoties.

87 gadus vecajam Zigurda tēvam ir alcheimera slimība smagā formā. Sirmais kungs bija devies pastaigās, bet pēc tam neatcerējies vairs, kur dzīvo. Tomēr līdz šim tuvinieki viņu bija atraduši paši saviem spēkiem, taču ne šoreiz.

„Kamēr mamma šiverēja pa virtuvi, tēvs izkāpa pa pirmā stāvā logu, apģērbies uzvalkā, šlipsē. Viņam tas vienmēr bija tā, ja iet ārā, jāapģērbjas ļoti solīdi. Viņš bija izkāpis ārā pa guļamistabas logu  guļamistabas un aizgājis savās gaitās Mamma ieraudzīja pus desmitos vakarā, izskatās, ka tēvs ir aizgājis pastaigāties,” atminas Zigurds.

Jau pa ceļam uz vecāku mājām Zigurds bija zvanījis policijai, lai ziņotu par tēva pazušanu, taču kārtības sargi vispirms likuši pārbaudīt, vai tēvs neatrodas kādā no slimnīcām. Nevienā no slimnīcām tētis nebija, tāpēc Zigurds brauca uz policiju, kur viņam, neraugoties uz to, ka laiks iet un katra minūte ir no svara, vispirms bija jāizpilda daudz un dažādi dokumenti.

“Policijā strādā, protams, brīnišķīgi cilvēki, bet viņiem ir uzkraukts tāds papīru darbs, kas ir jāizpilda. Viņi vienkārši nespēj reaģēt momentā un ātri. Tas nav tā, ka es piezvanu un policija uzreiz reaģē un jau brauc un meklē,” stāsta Zigurds.

Viņš sapratis, ka gaidīt nav laika, tādēļ zvanījis uz “Helper Latvija”, kur uzreiz atbildēts: mēs braucam!

“Lai neaizkavētu laiku viņi brauca pa taisno pie manas mammas. Paņēma tēva drēbes, ko attiecīgi iedeva sunim, kurš ir meklētājs. Kamēr es policijā sēdēju, tikmēr viņi jau meklēja,” turpina Zigurds.

Pēc kāda laika Zigurds jau uzzinājis par pirmajiem meklēšanas rezultātiem. Zigurds no meklētājiem uzzinājis, ka pēdas no Ķīšezera krasta ved uz Brīvības ielas pusi. Drīz pēc tam Zigurds arī atradis tēvu. Viņš iesaka šādās situācijas nekavējoties meklēt palīdzību pie “Helper”

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, ko nozīmē turēt lielos putnus? Kāpēc cilvēki neizprot, kā patiesībā jūtas papagailis un vai visi papagaiļi grib runāt? Raidījuma viesis papagaiļu eksperts, lielo putnu glābējs Juris Strods.

Zoo veikala tīkla menedžere Baiba Ševcova sīki un smalki pārzina putnu saimniecību. Patlaban pircēju interese par papagaiļiem atgriežoties iepriekšējā – pirms pandēmijas – līmenī. Taču vairāk nekā gadu jaunus spārnotus mājas mīluļus saimnieki iegādājušies reti. Pirmajā pandēmijas vilnī, kad robežas bija ciet, samazinājies arī piedāvājums. Baibas pieredzējusi, ka kādreiz lēmums iegādāties putnu nereti pieņemts spontāni. Tagad pircēju attieksme ievērojami mainījusies.

“Pērk pieaugušie, pusaudžiem dāvina vecāki. Tas ir kopīgs lēmums. Viņi kopā nāk un iepazīstas ar šiem putniem,” skaidro Baiba Ševcova.

Parasti putni pēc nonākšanas veikalā tiek nopirkti mēneša laikā. Lielie papagaiļi, kuru turēšanai ir nepieciešamas lielākas telpas un putni maksā daudz dārgāk, veikalu piedāvājumos vienmēr ir retāk. Šobrīd savu saimnieku vienā no Latvijas veikaliem gaida viens rozā kakadū.

“Ara mums nosēdēja drusku vairāk par gadu līdz pirkšanas brīdim, bet pusgadu pie viņa nāca jaunais īpašnieks tā kā sadraudzēties, iepazīties ar viņu. Lai nav tā, ka arai,nonākot jaunā vidē, ir nepazīstama gan vide, gan saimnieks,” atklāj Baiba Ševcova. “Saimnieks gatavoja telpu, kur putnam uzturēties, jo tas nav Viļņu papagailītis, kuru ieliks būrītī ar atbilstošiem izmēriem. Ir tomēr jāpadomā – lielam putnam būs liels voljērs un citās reizēs pat veselas istabas viņiem atvēl.”

Ja lēmums iegādāties ģimenes mīluli - putnu, nav pieņemts kopīgi, gadās, kad vecvecāku dāvanu, kas nav saskaņota ar vecākiem, vai arī viena vecāka pirkumu, kam nepiekrīt otrs vecāks, atnes uz veikalu atpakaļ.

“Ir , kas atnāk un pasaka, ka ir tāda situācija, ka grib atdot. Bet ir, kas atnāk un dusmās nomet labākā gadījumā kases zonā viņi to kasti ar visu to dzīvnieciņu, vai putnu iekšā, sliktākajā gadījumā ir, ka viņi pa kluso ienes un noliek kaut kur,” stāsta Baiba Ševcova.

Tieši tāpat, kā vieni sevi dēvē par “suņu cilvēkiem”, otri par “kaķu cilvēkiem”, ir mīluļu saimnieki, kuri ir “papagaiļu cilvēki”. Grupas “Pērkons” solistam Raimondam Bartaševičam ir bijuši trīs papagaiļi.

“Pirmais aizlaidās. Es viņu Jūrmalā pie vecākiem biju aizvedis ielicis ābelītē, viņš tur priecīgi dzīvojās. Tad kaut kas viņu sabiedēja, uzlaidās priedē un lejā nenāca. Saucām, saucām, nesasaucām. Viņš aizlaidās prom kaut kur savā ceļojumā,” atminas Raimonds Bartaševičs.

Otrais Raimonda papagailis uz citiem medību laukiem devies pirms 14 gadiem. Ģimenē uz karstām pēdām ienācis jauns Amazones papagailis Irēna.

“Nav pārāk lieli. Nav tā kā aras, bet pa vidu. Tā kā lieli baloži vai vārnas. Naktī viņš ievelk to galvu starp spārniņiem uz muguras, tad viņš ir pilnīgi zaļa bumbiņa. Zaļš. Bet, kad izpleš spārnus, tur ir visas varavīksnes krāsas,” priecājas saimnieks.

Raimonds atviegloti nopūšas, jo viņu ģimenē nevienam nav alerģijas, kas ir visbiežākais iemesls, kāpēc mājās nevar turēt papagaiļus. Irēna tiek uzmanīta, lai viņa pēkšņi uz savu galvu nedotos neatļautā ceļojumā.

“Ja mums visi logi durvis vaļā, mēs viņu pieāķējam ar siksniņu pie kājiņas – gredzentiņu uzlikuši esam. Lai nesatraucas un neaizlaižas prom,” stāsta Raimonds Bartaševičs.

Irēnas saimnieks ir pārliecināts, ka papagaiļiem nav laika izjūtas. Ar pilnīgi vienādu attieksmi viņš sagaida gan ģimenes locekļus, kurus nav redzējis pāris dienas, gan tos, kas mājās nav bijuši veselu gadu. Taču, kā Irēna uzvedas viņu prombūtnes laikā, Raimonds var tikai minēt, lai gan kaimiņi līdz šim sūdzējušies nav.

“Kad mēs aizbraucam kādreiz atvaļinājumā un nāk cilvēks te apliet puķes un ko, tad pa nakti papagailis nav nosegts, un es pieņemu, ka tad, kad saule lec un riet, kā tas dabā pieņemts, viņiem ir tā sapulce. Tad iespējams ir šausmas. Bet nu, ko lai dara?“ komentē Raimonds Bartaševičs.

Papagaiļa saimnieks neuzskata, ka par šiem putniem būtu sarežģīti un grūti rūpēties. Tomēr viena no Irēnas rakstura īpašībām liek ģimenei lauzīt galvu.

„Mums ir jārēķinās ar to, ka neviens nedrīkst vispār dusmoties. Dusmoties nedrīkst, jo putniņš ir kā telepāts, viņš ļoti fiksē skaņas, tembrus. Ja kāds paceļ balsi, bet to nedrīkst darīt, jo viņš ļoti piedalās tajā diskusijā ļoti. Un viņam balss ir visskaļākā. Tā ir problēma, kad tu atnāc mājās kādreiz bezgala noguris un viņš grib komunicēt, draudzēties un nezina ko. Un pastāstīt viņam, lai liek mieru nav iespējams. To nevar izdarīt,” atklāj Raimonds Bartaševičs.

Raidījumu atbalsta

Cilvēki atgriežas darbos un skolā, atstājot suni mājās vienu. Kāpēc suns rej un demolē, kad palicis viens un kā saimnieks pats mīlulim veido atkarību no sevis, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe, suņu apmācības trenere Zaiga Zvirbule.

Pandēmijas gadā, kad daudzi strādāja no mājām, katram suņu saimniekam mīluļu uzvedība sagādājusi diametrāli pretēja rakstura problēmas. Lote nav Elīnas ģimenē pirmais suns, tomēr tik lielu maza auguma rējēju saimniece satikusi pirmo reizi.

“Lotei bija tāda tendence ļoti riet. Viņa vēroja ārā notiekošo uz ielas caur balkona stikliem un ar savām rejām parādīja cilvēkiem, ka viņai nepatīk, ka viņi iet garām. Tā būšana mājās bija ļoti traucējoša, jo Lote nepārtraukti rēja, esot mājās. Un strādāt no mājām pandēmijas laikā bija ļoti grūti,” atklāj Elīna.

Suņu uzvedības eksperts ieteicis Loti vest uz suņu skolu, lai sakārtotu saimnieces un suņa attiecības. Iemācīt, ka noteicošais vārds mājās pieder saimniekam. Nekādā gadījumā suņa rejas ignorēt nedrīkst.

“Katru reizi aizrādīt uz riešanu. Nepārtraukti aizrādīt, lai gan sākumā likās, ka tam nav jēgas, jo turpina riet. Iet, piemēram, mūsu situācijā priekšā tām balkona durvīm. Stāties starp to kairinājumu,” stāsta Elīna.

Pamazām metode nostrādāja un Lote tagad rej daudz mazāk.

Rio saimniece Rita savukārt ar bažām gaida brīdi, kad no attālinātā mājas režīma būs jāatgriežas birojā. Rita savu mīluli Rio adoptējusi no patversmes, kad kucēnam bija divi mēneši. Pavisam drīz sunim būs gads. Iespējams tāpēc, ka pandēmijas laikā Rita, strādājot no mājām, bija ar suni kopā visu laiku, Rio nav ar mieru mājās palikt viens.

„Es viņu nevaru atstāt uz pāris stundām. Man bija gadījums, kad es viņu atstāju vienu pašu. Un viņš man sagrauza durvis. Ārdurvis. Un tās bija tikai 30 minūtes,” stāsta Rita.

Abi ir apmeklējuši gan suņu skolu, gan Rita individuāli konsultējusies ar kinologu, kā iemācīt sunim palikt mājās vienam. Proti – izejot no telpas, aizvērt durvis, nogaidīt, lai suns nerej, un tad – atvērt durvis un iedot sunim par labu uzvedību kādu našķi. Laika sprīdi, kamēr suns istabā ir viens, pamazām palielināt.

„Tas,protams, mājās strādā, kamēr esmu dzīvoklī un aizvērusi kādas istabas durvis, tas strādā. Bet tiklīdz es izeju ārā no dzīvokļa, viņš zina, ka es neesmu dzīvoklī. Tad viņš no sākuma rej. Kādu laiku rej. Un pēc tam klusums. Pēc tam atnāku mājās jau ir tāda suņa smaka, kura iepriekš nav bijusi. Tas ir stress, adrenalīns, vai nu kas. Un, protams, visas savas dusmas, savu stresu, viņš ir izlicis uz durvīm. Durvis ir apgrauztas,” pieredzē dalās Rita.

Ritai pavisam drīz būs jāatgriežas birojā, taču nespēj iedomāties, kā varēs iet uz darbu, jo Rio viens nav atstājams. Arī tagad, lai izietu ārpus mājām kaut vai uz pāris stundām, Rita savu palielā auguma mīluli visur nevar ņemt līdzi. Tāpēc ir spiesta rīkoties tieši tā, kā dara mazu bērnu vecāki.

„Tagad, kad man vajag viņu atstāt vienu, es meklēju kādu, kas var atnākt pieskatīt – vai tā ir ome, vai mamma, vai kāds cits ģimenes loceklis,” turpina Rita.

Rita pieļauj, ka par vēlu sākusi domāt, kā risināt situāciju, kad sunim būs jāpaliek vienam, jo līdz šim tas nešķitis aktuāli. Kad suns ir kopā ar aukli, un Rita pārrodas mājās, Rio nav vis vienkārši priecīgs, bet viņa emocijas burtiski mutuļo.

Raidījumu atbalsta:

Kāpēc mīlulim nāvējoša kaite tiek atklāta pēkšņi un novēloti? Vai vainīga saimnieka nevērība vai ir slimības, kuru attīstību pamanīt nav iespējams, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis veterinārārsts Aigars Briņķis.

Pēkšņa sirdstrieka aktīvam, enerģiskam sunim. Dažādi, pēkšņi atklāti ļaundabīgi audzēji – tie ir visbiežākie bēdu stāsti, ko par savu mīluļu aiziešanu atceras viņu saimnieki.

Elīnas Kirilovas 7 gadus vecais toiterjers peķšņi saslima un devās uz citiem medību laukiem 24 stundu laikā.

„Ejot gulēt, vakarā vispār nekas neliecināja, ka būtu kādas veselības problēmas, bet no rīta secinājām, ka sunītis pa nakti ir vēmis. Viņam bijusi vairākas reizes caureja. Pieņēmām lēmumu nekavējoties doties uz diennakts klīniku,” stāsta Elīna Kirilova.

Klīnikā veiktas asins analīzes, iztaustīts vēders, bet nekas aizdomīgs nav atrasts. Līdz pusdienas laikam sunim pielikta sistēma, bet pēc tam abi ar saimnieci devušies mājās. Ārsti mierinājuši, ka iespējams, kaut ko sliktu suņuks ieēdis, un, cerams, paliks labāk. Tomēr stāvoklis nav uzlabojies un ceļš vedis atpakaļ pie vetārstiem.

„Līdz vakaram bija atnākušas analīzes. Aknu rādītāji bija ļoti slikti, sonogrāfijā konstatēja, ka kaut kas ir. Bet īsti kas, nesaprata. Un dakteris pieņēma lēmumu, viņš teica: taisām viņu vaļā un skatāmies, kas tur ir,” turpina suņa saimniece. “Vakarā zvana no klīnikas un saka, ka operācijas laikā ir konstatēts, ka viņam ir plīsis žultspūslis. Un žults šķidrums ir izplatījies pa visu vēdera dobumu un principā saēdis tos orgānus. Un palīdzēt viņam vairs nevar. Tika pieņemts lēmums no narkozes viņu vairs nemodināt.“

Zaiga Zvirbule ir kinoloģe un suņu trenere. Nepilnu piecu gadu laikā viņa atvadījās no diviem mīluļiem – Bernes ganu suņiem. Četrus gadus jaunā Elizabete kopā ar saimnieci trenējās katru dienu. Bija aktīva, vitāla un enerģiska. Zaiga nav manījusi ne mazākās izmaiņas suņa uzvedībā, līdz pēkšņi, braucot mašīnā, sunim kļuvis slikti – sākusies caureja un vemšana.

„Sunīts paliek tāds vājš un negrib īsti pat ēst un dzert. Pie daktera sonogrāfijā konstatēja, ka viņam viss vēdera dobums ir vēža metastāzēs. Tas nozīmē, ka pats sākums vispār nav pamanāms. Visa šī te slimības gaita ir pilnīgi klusa. Neko vispār nemana. Un tikai tad, ja ļaunais audzējs sāk spiest uz kādiem dzīvības svarīgiem orgāniem, vai attiecīgi ir aizņēmis šo orgānu – tur ieperinājies. Tad tikai dzīvniekam parādās šī simptomātika,” atzīst Zaiga Zvirbule.

Operācijas laikā konstatēts, ka vēzis ir piekļuvis jau tik tuvu mugurkaulam, ka nekādas medicīniskas manipulācijas veikt nedrīkst. Zinot, ka beigas sagaidāmas ļoti smagas, saimniece ļāva savam suņukam aiziet. No slimības atklāšanas brīža bija pagājušas četras dienas.

Otrai Zaigas mīlulei Dārtai bija septiņi gadi. Arī viņa bija aktīva un enerģiska visu laiku. Vienīgi – Zaiga novēlusi uz karsto vasaras laiku, ka suns neierasti ļoti bieži maina guļvietu. Kā arī nedaudz dīvaini šķitis, ka strauji pielecot kājās, pēkšņi suns ievaidas, bet pēc tam – ik kā nekas nebūtu bijis aizjož tālāk. Kad pēkšņi Dārta atteikusies no ēdiena, Zaiga nedomājot devusies pie ārsta, jo slikta apetīte sunim nav bijusi raksturīga. Sākumā aizdomas kritušas uz saindēšanos, jo asins analīzēs visi rādītāji bijuši perfekti. Rezultāti liecinājuši, ka ļoti slikts ir aknu stāvoklis. Sonogrāfija šokējusi pat ārstus.

„Vēzis ir liesā. Visa liesa ir 3 kg lielāka, nekā viņai vajadzētu būt. Milzīga masa ar to audzēju iekšā. Bet to principā nekādi nevar konstatēt ātrāk,” komentē Zaiga Zvirbule.

Zaigas Dārta aizgāja trīs dienu laikā.

Elīna, neskaitāmas reizes ir pārdomājusi sava suņa aiziešanu un nav varējusi atcerēties nevienu pazīmi, kas būtu liecinājusi, ka suņa veselībai kaut kas kaiš.

„Pārmetumi sev ir par to, ka varbūt vajadzēja citādāk reaģēt klīnikā. Vajadzēja ātrāk uzstāt uz sonogrāfiju, meklēt palīdzību un konsultēties tajā dienā ar vairākiem citiem ārstiem, bet izmaiņas uzvedībā viņam nebija vispār nekādas,” stāsta Elīna.

Zaiga, ņemot vērā rūgto pieredzi, tagad jebkuru neordināru sava suņa uzvedību pieņem kā trauksmes zvanu un uzreiz dodas uz klīniku veikt viņam asins analīzi un vēdera dobuma sonogrāfiju.

„Tas ir vistrakākais, ka mēs dzīvnieciņam neredzam un nevaram “izkost” to sākumu, lai saprastu, ka viņu var ari ārstēt,” vērtē Zaiga.

 

Raidījumu atbalsta:

Ko nozīmē kaķa agresija un kas izprovocē kaķi kost vai skrāpēt cilvēkam? Vai vienmēr vainīgs ir pats saimnieks un kā risināt situāciju, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis – dzīvnieku uzvedības eksperts, veterinārārsts, zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs.

Ivetai Kuļikauskai vienmēr bijuši trīs kaķi. Kad uz citiem medību laukiem devās Ivetas vecākā kaķenīte, drīz mājas ienāca pavisam mazs kaķēns. Par jauno ģimenes locekli negaidīti šefību un aizsardzību uzņēmusies viena no Ivetas pieaugušajām kaķenēm – par kaķēna apdraudējumu viņa uzskatījusi Ivetu un otru kaķeni.

Nevienam neizprotamā veidā mazā kaķa aizstāvei pēkšņi parādījies piens un reizē arī mātes instinkts. Mazo kaķi viņa barojusi gandrīz pusgadu, bet no Ivetas un otras kaķenes aizsargājusi vairāk nekā mēnesi. Taču pēc tam agresīvā uzvedība pazudusi un dzīve atgriezusies vecajās sliedēs.

Pie Evas Kivlenieces kaķis Fēlikss nonācis 6 mēnešu vecumā. Kā teju ikviens kaķis, arī Fēlikss ilgojies pēc saimnieces rūpēm un mīļuma.

“Viņš ielien klēpī, mīņājas, murrā. Es viņu paijāju, nepievēršot uzmanību viņa ķermeņa valodai. Vienkārši cilvēks paijā kaķi. Un nākamajā brīdī tas kaķis jau kož rokā,” atklāj Fēliksa saimniece.

Arī tad, kad Fēlikss gulējis saritinājies gultā, redzot nākam saimnieci, labpatikā izstiepies, lai tiktu paglaudīts viņa vēders, pēc pāris pieskārieniem Evas roka atradās, kā pati dēvē – lāča slazdā.

Kad Fēliksa saimniece vairs nav varējusi paciest sava mīluļa biežās agresijas izpausmes: sakostas, saskrāpētas un asiņainas rokas, sākusi interesēties, kāpēc kaķis tā uzvedas.

“Izlasīju, ka tas ir t.s. “pet in aggression”, ka stimuls ir kaķim par lielu. Viņam patīk, bet vienā momentā ieslēdzas nepatīk. Un tad viņš uzbrūk,” stāsta Eva Kivleniece.

Eva arī izlasījusi, ka jāseko līdzi kaķa uzvedībai, vai viņš pieglauž ausis, kad paijā, vai kustina asti, un ka tādā situācijā kaķi nevajag izmest no klēpja, bet kustēties, lai viņš pats izlec.

Pamazām Eva iemācījusies sadzīvot ar Fēliksu – izprotot viņa ķermeņa valodu unievērojot izlasītos padomus, taču nevienu brīdi Evai nav ienākusi prātā domā kaķa agresijas dēļ no viņa atteikties.

Biedrības “Dzīvnieku draugs” valdes priekšsēdētāja Solvita Vība atzīst – nav retums, kad kaķa agresija ir iemesls tam, kāpēc saimnieki viņu atved uz patversmi, taču katrs gadījums ir ļoti individuāls. Patversmē vispirms pārbauda, vai pie kaķa uzvedības nav vainojamas veselības problēmas.

“Vai kaķītim kaut kas nesāp vai viņam nav diskomforts, vai nav kāda kažoka problēma, vai lielākas veselības problēmas, kas izraisa sāpes, kad kaķi glauda vai ņem klēpī,” norāda Solvita Vība.

Otrs izplatītākais iemesls, kāpēc kaķi agresīvas uzvedības dēļ tiek atvesti uz patversmi, ir kaķa individuālais un savu teritoriju sargājošais raksturs.

“Protams, ir jāskatās, vai mājā, kurā kaķis dzīvo, nav ienācis jauns iemītnieks, kas kaķim varbūt nepatīk, vai nav nodibināts vēl kāds draudzības kontakts. Tas var būt gan jauns dzīvnieks, tajā skaitā kaķis, suns vai kāds cits dzīvnieks. Arī jauns ģimenes loceklis , mazs bērniņš. Tāpat pieaudzis cilvēks,” skaidro Solvita Vība.

Solvita Vība uzsver – ja kaķis uzvedas agresīvi, noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība. Lai ar šo problēmu tiktu galā nepieciešamas zināšanas, laiks, darbs un pacietība.

Raidījumu atbalsta:

“Atdodu labās rokās bezšķirnes kucēnus un kaķēnus.” Dzīvnieku pavairošana Latvijā joprojām turpinās. Kā atrunājas atbildīgā iestāde un kāpēc Latvijas patversmēs katru gadu nonāk ap trīs tūkstošiem dzīvnieku, skaidroja raidījumā Ķepa uz sirds.

Raidījuma viešņa dzīvnieku patversmes "Ķepu ķepā"  vadītāja Gundega Bidere.

Veterinārārste Anna Avgustova savā praksē novērojusi, ka vīriešu kārtas mājdzīvniekus nereti saimnieki nevēlas kastrēt, jo uzskata, ka tas aizskar suņa vai runča vīrišķo godu. Tomēr galvenokārt iemesls ir viens.

“Viņi paliekot resni un slinki. Kā lai pasaka, ir ļoti daudz nekastrētu dzīvnieku, kuri arī ir nobarojušies resni un slinki. Jo viņiem nav nodarbes. Protams, ka pēc kastrācijas un sterilizācijas vielmaiņa ir lēnāka. Tas ir neapstrīdami. Tāpēc ir ļoti daudz gan komerciālās, gan arīsvaigbarībasreceptes, kuras ir paredzētas sterilizētiem dzīvniekiem,” skaidro Anna Avgustova.

Savukārt kaķu un suņu meitenes bieži netiekot sterilizētas ļoti sena un nepatiesa mīta dēļ.

“Cilvēki uzskata, ka vajag vienreiz ļaut piedzemdēt un pēc tam var sterilizēt, tad nebūs nekādi iekaisumi un audzēji,” turpina veterinārārste. “Šo mītu pilnīgi droši var apgāzt visi kolēģi. Statistika ir bēdīga — apmēram 70% dzīvnieku pēc tam lielā vecumā ir jāsterilizē, ir jāoperē, jo tas jau ir dzīvības un nāves jautājums reizēm.”

Nelielā eksperimentā raidījums Ķepa uz sirds atsaucās uz vairākiem sludinājumiem, kur piedāvā labās rokās atdot jaukus, draiskus, mīļus bezšķirnes kaķēnus. Interesē kaķu puika, taču ne tūlīt, bet pēc kāda laiciņa.

Saruna:

- Jums varbūt būs vēl kāds metiens?

- Nu nezinu, kad viņš būs. Gribu sterilizēt kaķeni.

- Kas tā par šķirni?

- Mamma siāmiete, paps – vienkārši balts kaķis.

- Sakiet, tur puika ir kāds no viņiem.

- Nezinām. Godīgi, nezinām, vai ir. Viņi principā pa dārzu dzīvojas, jo viņi vēl ir jānoķer. To mēs visu tā kā izdarītu. Kaķene, kura klaiņoja , tika pie mazajiem. Vienkārši sirds sažņaudzas, zinot, ka nāk rudens un ziema, tur ir dārziņu rajons, mēģinām, varbūt kāds kaut ko meklē. Tā nav mūsu kaķenīte, nē, nē tā nav mūsu. Ir doma izkastrēt, bet vispirms gribas ar tiem mazajiem saprast, kas un kā ir.

Cita saruna:

- Tie ir lauku kaķi, bet ļoti mīlīgi un peles ķer.

- Mēs tā kā gribējām parastu, īstu lauku kaķi, bet mazliet vēlāk, varbūt būs vēl kāds metiens, neziniet?

– Nē, es domāju… Es gribēju jau šo tā kā beigt, bet nepaspēju. Bet viņas, nezinu, pa kuru laiku jau bija apbērnojušās. Man ir divas un es viņas gribu sterilizēt, tāpēc, ka šogad ir ļoti ražīgas. Jau otro reizi. Man jau bail, ka nesanāk vēl trešo reizi. Vīrs teica, ka ar visiem kaķiem mani uz jūras skolu aizsūtīs.

Veterinārārste Annas Avgustova strādāmazpilsētā un ir pārliecināta – saimnieku interese par mājdzīvnieku sterilizāciju un kastrāciju ir tad, ja šai procedūrai nav jāvelta ilgs laiks un jāmēro tāls ceļš līdz vetārsta kabinetam.

Dzīvnieku labturību, tostarp nekontrolētu dzīvnieku pavairošanu, uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa stāsta, ka inspektori reaģē tad, ja kāds ziņo par kārtējo kaķu pulciņu, kas uzradies kaimiņu kaķenei. Izkontrolēt visus iespējamos sludinājumus, kur tiek piedāvāti mazi, bezšķirnes kaķi vai suņi nav iespējams.

Raidījumu atbalsta:

Kāds suns man ir vispiemērotākais, kāpēc nevajag izvēlēties dzīvnieku tikai pēc ārējā izskata un ko nozīmē – izprast suņa šķirnes pamatvajadzības un kāpēc apmācība ir svarīga jau no pirmās dienas, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viešņa kinoloģe Jūlija Elsa.

Nokarenas vai stāvas ausis. Garspalvains, bet lai neož pēc slapja suņa, kad salīst. Liels vai mazs augums. Intelekts. Draudzīgs pret bērniem. Veselīgs. Viegli apmācāms. Tie ir tikai daži no kritērijiem, kā uzrunātie šķirnes suņu saimnieki izvēlējušies savus mīluļus.

Sākumā Inese Tilgale ar acīm iemīlējusi haskija un čau-čau šķirnes suņus, taču, vācot informāciju, sapratusi, ka nepietiks laika, ko veltīt haskijam, bet čau-čau suņi ir pārāk spītīgi.

„Klīstot pa internetu, meklējot informāciju, es ieraudzīju bildi ar baltiem suņiem. Un man bija tā – man vajag šādu,” atklāj Inese Tilgale. “Sāku vākt ziņas par samojediem. Jā, tas ir man! Arī samojedi ir mazliet spītīgi, ar savu galvu domājoši. Zināju, ka negribu suni, kas ir ļoti pakļāvīgs. Otrs, ka suņiem nav šī raksturīgā smarža, it sevišķi pēc lietu , tas man arī bija svarīgi.”

Pirms ģimenē ienāca angļu buldogs, Antons Mārtiņš Feldmanis savu sapņu suni ieraudzījis ciemojoties pie draugiem.

„Mums likās pilnīgi fantastisks, brīnumains suns. Tad mēs sākām interesēties par to angļu buldoga šķirni un sapratām, ka pēc dzīves veida ir ļoti piemērots mums. Nesteidzīgs mierīgs, nosvērts,” atklāj Antons Mārtiņš Feldmanis.

Tērpu zīmola “Amoralle” īpašniece Inese Ozola vispirms kopā ar bērniem izveidoja sarakstu ar vēlamajām nākamā ģimenes locekļa īpašībām, un. ņemot vērā visas prasības, atrasta piemērotākā šķirne.

“Mēs gribējām, lai nav pārāk liels suns, bet arī ne pārāk maziņš. Svarīgi, lai ar viņu var ceļot, lai viņš būtu draudzīgs pret bērniem. Vēl svarīgi, lai nebūtu pārāk aktīvs. Mēs gribējām , lai viņš dzīvo ar mums līdzi kopā gan tajās slinkajās dienās, gan arī tajās, kad gribas iet un kaut ko darīt,” stāsta Inese Ozola.

Tā mājās ienāca Kavaliera Kinga Čārlza spaniels jeb kavalierītis Lu Lu. No diviem kucēniem izvēle kritusi par labu Lu Lu, par ko audzētāja teikusi – kucēns ar raksturu.

“Tas šķita ļoti interesanti. Man šķiet pievilcīgi cilvēki ar raksturu, suņi ar raksturu . ka tajā patiešām var izveidoties dziļa mīlestību un attiecības,” turpina Inese Ozola.

Vācu aitu suņu audzētāja ar 20 gadu stāžu Solvita Vēvere atzīst – nopietni šķirnes suņu audzētāji savus lolojumus pārsvarā nereklamē vispārzināmajos sludinājumu portālos, bet gan ievieto informāciju klubu mājas lapā. Tāpēc neapzinīgi un neinformēti potenciālie suņu saimnieki piezvana reti.

„Cilvēki, kas meklē vācu aitu suni, pārsvarā ir tādi, kas meklē suņus aktīvam dzīves veidam. Meklē ģimenes draugu un tajā pašā laikā viņi meklē arī drošību, jo joprojām ļaudis interesējas, lai suns pildītu mājas sarga funkciju,” norada Solvita Vēvere.

Detalizētā sarunā ar iespējamo saimnieku Solvita izvērtē, vai viņi izvēlas sev piemērotas šķirnes suni. Taču, ja viens jautājums izskan kā pirmais, tad audzētājai uzreiz ir skaidrs: visticamāk – nošauts greizi.

„Man vajag sargsuni! Tajā brīdī, kad cilvēks meklē suni sargāšanai, mēs uzreiz cenšamies ieiet dziļākā detalizācijā. Jo neslēpšu – ir cilvēki, kas iedomājas, ka vienkārši nopērk suni, noliek sētā un ar to viss sākas un beidzas. Ar vācu aitu suni ir daudz jāstrādā, viņš ir aktīvs, viņš ir tā ģenētiski uzbūvēts, ka viņš grib mācīties un spēj iemācīties būt paklausīgs,” atzīst Solvita Vēvere.

Papilonu šķirnes suņu audzētāja Gunita Romanovska novērojusi, ka nereti augumā nelielos suņus kā savus labprāt izvēlas vecāka gada gājuma cilvēki. Ja seniors grib iegādāties kucēnu, Gunita uzreiz saka: nē.

„Pensionāram nav noteikti piemērots kucēns, jo papilona šķirne ir ļoti aktīva un kucēns prasa daudz uzmanības. Ar viņu daudz jāstaigā m jābūt aktīvam pašam cilvēkam. Pensionāram, kas grib mājas mīlulīti, tādu, ko turēt klēpīti un glaudīt, papilona kucēns noteikti nederēs,” uzskata Gunita Romanovska.

Tomēr abas suņu audzētājas ir vienisprātis, ka pēdējā laikā potenciālie suņu saimnieki ir daudz vairāk lasījuši un interesējušies par savu izvēlēto suņu šķirni, nekā tas bijis pirms vairākiem gadiem.

Raidījumu atbalsta:

Vēlos šķirnes dzīvnieku, bet gribu kādu izglābt! Kā adoptēt šķirnes suni no patversmes ārzemēs? Kāpēc dzīvnieku glābšana maksā tik dārgi? Studijā viesojas Signe Zakka, saimniece pieciem suņiem, kuri adoptēti no dzīvnieku patversmēm ārzemēs.

Latvijas dzīvnieku patversmēs visbiežāk nonāk to šķirņu suņi un kaķi, kas šī brīža situācijā ir populāri. Saimnieki šos dzīvniekus izvēlas, nedomājot, vai tie ir viņiem piemēroti. Kad saprot, ka kļūdījušies – atved uz patversmi. Tiesa, tikko kā patversme izvieto sludinājumu, ka mājas meklē šķirnes suns, adoptētāju interese ir milzīga, un šķirnes dzīvniekiem vienmēr tiek atrastas jaunas mājas. Stāsta dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa.

Raidījumu atbalsta: