Ķepa uz sirds

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds klausieties – nezina vetārsta vārdu, pat ne klīniku – kāpēc cilvēki sava mīluļa dzīvību svešam uztic tik vieglprātīgi? Kādas ir saimnieku tiesības pie veterinārārsta? Studijas viesi – Latvijas veterinārārstu biedrības vadītājs Valdis Šmēliņš un suņu audzētāja Diāna Kontakeviča.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko darīt, ja redzam kādu darām pāri dzīvniekam? Kur ziņot un kā ikviens var palīdzēt? Kā rīkojas atbildīgās institūcijas šādās situācijās, skaidro dzīvnieku patversmes “Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere.

Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem tiek uzskatīta ne tikai fiziska vardarbība pret dzīvnieku, kas izraisa tā sakropļošanu vai nāvi. Par to uzskatāma arī īpašnieka vai citas personas rīcību, kas var dzīvniekam izraisīt ciešanas. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Mairita Riekstiņa atzīmē raksturīgākās darbības – ilgstoša dzīvnieka atstāšana bez aprūpes, pamešana bezpalīdzīgā stāvoklī, nepietiekams uzturs, medicīniskās palīdzības nenodrošināšana, arī dzīvnieku pakļaušana izskatu pārveidojošām operācijām.

“Parasti par to liecina dzīvnieka ārējais izskats un viņa izturēšanās. Piemēram, dzīvnieks ir vājas miesas būves, apātisks. Dzīvnieks baidās no svešiem cilvēkiem, arī no sava īpašnieka. Baidās no trokšņiem, baidās no asām kustībām, kā arī uz ķermeņa var vizuāli redzēt kādus traumu rezultātus, brūces. Ta principā ir vizuālais dzīvnieka izskats, kas liecina par to, ka viņa izturēšanās ir neatbilstoša sugai , kas rada jau aizdomas par to, ka kaut kas nav kārtībā,” skaidro Mairita Riekstiņa.

Ja kaimiņi vai citas personas novēro pārkāpumus, kas tiek veikti pret dzīvnieku, ir jāsauc Pašvaldības policija vai jāziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam. PVD pārstāve noliedz mītu, ka iedzīvotāji baidās ziņot par pāridarījumiem dzīvniekiem,jo negrib sanaidoties ar kaimiņiem.

Pašvaldības policijai, kam pirmajiem visbiežāk ziņo par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kopš pagājušā gada jūlija likumdošana ir krietni vien mazinājusi pilnvaras, atstājot galveno teikšanu Pārtikas un veterinārā dienesta ziņā.

“Protams, ja policija saņem šādu informāciju no iedzīvotājiem, reaģē kā uz jebkādu tiesību pārkāpumu. Savukārt procesu mēs uzsākt nevaram, veikt procesuālu darbību izņemšanu, pierādījumu izņemšanu mēs arī nevaram. Mums ir jāpārtrauc, jānoskaidro iespējamās personas, kas varētu būt saistībā. Mēs reģistrējam attiecīgajos žurnālos. Un maksimāli ātri arī elektroniski informējam PVD,” norāda Rīgas Pašvaldības policijas pārstāvis Egils Vidriks.

Ja pārkāpums tie atklāts darba dienā, darba laikā – PVD pārstāvji iesaistās uzreiz. Process stipri vien ievelkas, ja notikums ir brīvdienās, svētku dienās un ārpus darba laika.

“PVD diemžēl nestrādā tā kā policija – 24/7 režīmā. Ja tas nav iepriekš plānots kopējā reidā, PVD darbiniekam nokļūt uz notikuma vietu lēmuma pieņemšanai, procesa uzsākšanai, tālāko darbību veikšanai maigi sakot ir problemātiski,” bilst Riekstiņa

Ja pāridarījums pret dzīvnieku liecina par krimināllikuma pārkāpumu, lieta tiek nodota Valsts policijai.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc bieži saimnieki neizprot sava murrātāja uzvedību? Ko grib pateikt kaķis, ja nokārtojas ārpus savas kastītes un kādēļ nekad nedrīkst sodīt kaķi, skaidro kaķu eksperte Aija Nuķe. Uz klausītāju jautājumiem atbild arī zoopsihiatrijas speciālists Alberts Čipuštanovs.

Jau četrus mēnešus Agnese ir saimniece astoņus gadus vecai kaķenei, ko adoptēja no patversmes. Ilgu laiku kaķenīte uzvedusies godam, līdz pavisam nesen Agnese sajutusi, ka ļoti nelāgi ož dēla hokeja soma. Kaķene bija sākusi ik pa laiciņam nokārtoties nevis savā tualetē, bet dažādās citās vietās.

Kaķu eksperti ieteikuši Agnesei sekot, vai kaķa tualete tiek tīrīta katru dienu, jo kaķi mēdz būt ļoti jutīgi un var atteikties kārtoties netīrā kastītē. Tieši tāpat ne vienmēr viņiem patīk gaisa atsvaidzinātāju aromāts.

Ja kaķis pēkšņi ir sācis nokārtoties ārpus savas kastītes, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs iesaka vispirms pārbaudīt kaķa urīnceļu veselību. Ja savā tualetē kaķis urinējot sajūt sāpes, dzīvnieks var domāt, ka nepatīkamās sajūtas rada tieši šī vieta un mēģināt dabiskās vajadzības nokārtot citur. Jānoskaidro, vai kaķis ir apmierināts ar konkrētajām smiltīm un konkrēto tualeti.

Dzīvnieku uzvedības eksperts uzsver, ka tualetes jāmaina ik pa laikam tādēļ vien, ka tās ar laiku piesūcas ar nepatīkamo smaku, un arī tāpēc, ka katram kaķim patīk atšķirīgu formu tualetes. Tās mainot, saimnieks var atrast ideālo variantu.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kas jāzina par suņa socializāciju un apmācību jau no kucēna vecuma. Kādas kļūdas visbiežāk pieļauj saimnieks un kādēļ ar suni noteikti jāiet skolā, skaidro dzīvnieku uzvedības eksperts, kinologs un veterinārārsts Alberts Čipuštanovs.

Bieži kucēnu saimnieki nesaprotami nogaida līdz kucēnam apritēs pusgads un tad tikai ved mīluli uz suņu skolu. Kinoloģe Jūlija Elsa uzskata – tas noteikti ir par vēlu, un salīdzina ar situāciju, ja bērns sāktu iet skolā nevis septiņu gadu, bet kārtīgā pusaudžu vecumā. Skoloties noteikti ir jāsāk ātrāk, tāpēc arī ir pieejamas kucēnu apmācības skolas, kur strādā kvalificēti suņu treneri. Lai atrastu skolu, kurā gan kucēns, gan saimnieks jūtas labi, kinoloģe iesaka apvaicāties par atsauksmēm pie paziņām, kuri apmeklējuši konkrēto skolu, kā arī meklēt internetā.

Var gadīties, ka vienā suņu skolā kontakts ar treneri sunim vai saimniekam neizveidojas. Tas nozīmē, ka nav jākautrējas un jāmeklē cita skola.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai eksotiskos dzīvniekus turēt ir tik vienkārši, kā tas izskatās? Kādas kļūdas pieļauj saimnieki un kādi mīluļi šobrīd ir paši pieprasītākie, skaidro eksotisko dzīvnieku eksperts Igors Caune. Uzklausam arī eksotisko mājdzīvnieku veterinārārsta Aleksandra Makarova viedokli.

Par eksotiskiem dēvējam tādus dzīvniekus, kas nav raksturīgi Latvijas un tuvējo kaimiņvalstu faunai - stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Rihards Miķelsons.

“Latvijā visbiežāk cilvēki tur, ko arī reģistrē pie mums Dabas aizsardzības pārvaldē, visbiezāk tie ir papagaiļi. Aptuveni 200 īpatņi ir pie mums reģistrēti, diezgan daudz ir arī dažādi rāpuļi - čūskas, gekoni, bruņurupuči,” atzīst Riharsd Miķelsons.

Ko nozīmē agresīvs suns? Vai ir suņu šķirnes, kuras izrāda agresiju vairāk nekā citas, un vai tiešām lielāks nenozīmē niknāks? Kas jāzina saimniekiem par suņu agresivitāti, raidījumā Ķepa uz sirds skaidro kinoloģe Ilze Fogele un pitbulu šķirnes pazinēja Inga Lupančuka.

Agresīvo suņu saimnieki nereti vispirms piezvana un pajautā, vai patversme būtu ar mieru ņemt viņu dzīvnieku pie sevis, jo paši vairs nespēj tikt galā, stāsta dzīvnieku patversmes “Labā mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa.

“Ir bijuši gadījumi, kad pēc apraksta, manuprāt, ir tik ļoti tas nabadziņš sačakarēts, ka tie apstākļi ir izveidojuši dzīvnieku par tādu, ar ko netiek galā paši saimnieki,” bilst Astrīda Kārkliņa.

Tomēr visbiežāk patieso situāciju saimnieki ar nolūku mēdz noklusēt, un pilnu informāciju par suņa agresijas izpausmēm neizstāsta.

“Ja būtu pilna bilde – ka neviens nevar pieiet klāt, viņš tur rēc un ķēdē vispār nevar bļodu viņam iedot klāt. Viņi nemēģina to teikt, jo visi cilvēki saprot, ka tad arī patversmes neņems tādu,” norāda Astrīda Kārkliņa.

Ja patversmē tomēr tiek pieņemts lēmums agresīvo suni uzņemt, kādu laika periodu viņu novēro un parāda arī kinologam.

“Mums arī šobrīd patversmē ir viens dzīvnieks, par kuru no malas teiksiet - ak, jē. Tur taču ir šausmas, viņš ir agresīvs, neviens nevar pieiet klāt, bet kinologs pasaka, ka var strādāt ar viņu un kopēji brīnišķīgi tiek galā,” atklāj Astrīda Kārkliņa.

Tagad patversmes nākamais uzdevums ir atrast sunim jaunus, uzticamus saimniekus, kuri turpinās ņemt vērā kinologa ieteikumus.

Dzīvnieku patversmes vadītāja uzsver – neviens suns nepiedzimst agresīvs, līdz tādam stāvoklim viņus noved saimnieku zināšanu trūkums par suņu audzināšanu.

Kad padsmitnieces gados Agita devusies pastaigā ar savu takšu sunīti, jau pa gabalu redzējusi, ka viņu virzienā skrien kaimiņu kucīte. Tādēļ, glābjot savu suņuku, paņēmusi to klēpī. Tomēr sapratusi, ka arī tad svešiniece tiks viņas sunim klāt.

“Savu takšu kucīti pacēlu rokās un turēju cik vien stipri varēju. Šis kaimiņu suns leca uz manu suni, līdz nezinu – viņam apnika, viņš it ka nomierinājās, šķita, ka viss ir galā, es pagriezu muguru, lai ietu projām, un sajutu kājās spēcīgas sāpes. Pagriezos, paskatījos un pa kāju jau tecēja asinis,” atminas Agita.

Lieni suns sakodis trīs gadu vecumā, un šobrīd situāciju viņa vērtē kā vieglprātīgu no vecāku puses. Toreiz visi ciemojušies mājās, kur bija pieklīdis liels suns.

“Viņam nedrīkstēja pieskarties, jo uzreiz tu tiec sakosts. Mēs virtuvē ēdām pankūkas, un mamma teica, ka suns burtiski ielicis man galvu klēpī. Es laidu lejā to roku un ir divi varianti – vai nu viņš saprata, ka es viņam pieskaršos un viņš man iekoda, vai arī viņam likās, ka tā ir pankūka, bet principā viņš man pārkoda plaukstu,” stāsta Liene

Oļģertu Vecgada vakarā sakoda kaimiņu suns, lai gan abi vasarās daudz laika pavadījuši kopā un vienmēr bijuši draudzīgās attiecībās.

“Laukos gāju pie kaimiņa, kā parasti rāvu vaļā durvis. Suni nebiju redzējis trīs mēnešus, četrus, tā bija ziema, man bija šalle, kapuce, un nepazina mani, es arī tā kā sastingu mazliet. Un tad no tā momenta viņš man iemetās sejā, pārkoda lūpu. Pēc tam viņš atpazina, jutās vainīgs un pie zemes bija. Atpazina, saprata, ko izdarījis,” bilst Oļģerts.

Anitas kaimiņi par savu rotveileru rūpējušies tikai tad, kad nav bijuši alkohola reibumā. Kad gājusi vaļā uzdzīve, suns nav ne barots, ne vests ārā. Tādēļ, visticamāk, suņa psihe bijusi traumēta. Liktenīgajā dienā Anita vedusi pastaigā savu suni, un laukā satikti ne tikai  kaimiņi, bet arī rotveilers.

“Pagājusi jau labu gabaliņu tas bija no aizmugures, kad jutu, ka man kož. Sakoda abas divas kājas. Vienai kājai ceļgala locītavu no aizmugures. Otrai kājai nedaudz zemāk pārkoda vēnu. Ārsti teica, ka burtiski pietrūka kādi 2-3 mm līdz tam, lai būtu pārkosta arī artērija. Labākajā gadījumā tā būtu kājas amputācija, sliktākajā – es būtu noasiņojusi,” stāsta Anita.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ir iespējams sadzīvot ar alerģiju, ko saimniekiem raisa mājas mīluļi - suņi vai kaķi un vai to var izārstēt. Antialerģiskas kaķu un suņu šķirnes – mīts vai patiesība? Vai ar alerģiju var un vajag sadzīvot, ja ģimenē jau ir mājdzīvnieks, vaicājam klīniskajam imunologam ārstam Laurim Līcītim.

Sadzīvot ar mīluļa radītu alerģiju. Pieredzes stāsti

Zinātnieks Ivars Kalviņš ir uzaudzis kopā ar vācu aitu šķirnes suni. Kopā būšanas laiks bijis ilgs – 20 gadi, un nevienu brīdi alerģiskas reakcijas no mīluļa Kalviņa kungam nav bijušas. Par to, ka alerģija no mājdzīvniekiem tomēr ir, uzzinājis, kad saticis savu kundzi Ingrīdu.

"Kad mēs apprecējāmies ar Ingrīdu, viņas vājība un sirdslieta ir kaķi. Tad mums mājās parādījās kaķi. Konstatēju, ka mājās man ir hroniskas iesnas. Ja mēs izbraucam kaut kur ceļojumos, viesnīcās, tās iesnas reducējas uz nulli," atklāj Ivars Kalviņš.

Lielāko dienas daļu Kalviņa kungs pavada darbā, guļamistabā kaķi netiek laisti, bet, runājot par pārējo diennakts laiku,  kaķu saimnieks uzskata, ka ar alerģiju sadzīvot var.

"Tāpēc jau nedzīsi kaķīti no mājas ārā. Tur neko citu nevar darīt. Var jau, protams, ārstēties, bet cik ilgi jūs varat imūnpresantus jeb anhistamīna preparātus lietot, tas jau arī nav nekas labs," komentē Ivars Kalviņš.

Neticami, bet fakts – arī kaķu eksperte Aija Nuķe atzīst, ka viņai ir alerģija no kaķiem. Pašai mājās ir viens īsspalvains kaķis un divas britu kaķenītes.

"Šī alerģija arī parādījās izteiktā veidā, kad manās mājās ienāca spalvainie kaķi. Bet ar to var lieliski sadzīvot ar medikamentiem. Ir zinātne gājusi diezgan tālu uz priekšu. Un šobrīd ir iespēja šo alerģiju uz kaķi izārstēt arī pilnībā," norāda Aija Nuķe.

Divu levretes suņu un divu orientāļu kaķu saimniece Kristīne Vasule to, ka ir alerģiska pret kaķiem atklājusi, viesojoties mājās, kur ir pūkaini kaķi.

"Sāka grauzt acis. Sāku šķaudīt, parādās izsitumi uz rokām. Viesojoties citās mājās, kur ir dzīvnieki, kam nav pavilnas, sapratu, ka man ir alerģija pret dzīvnieku pavilnu," atzīst Kristīne Vasule.

Kristīne nav nodevusi dažādu alergēnu testa analīzes, tādēļ alerģija pret mājdzīvniekiem viņai nav medicīniski apstiprināta. Mājas mīluļi ir izvēlēti tādu šķirņu, kurus Kristīne var glaudīt un bužināt bez problēmām.

Biedrības “Dzīvnieku draugs” valdes priekšsēdētāja Solvita Vība ilgus gadus bijusi arī dzīvnieku patversmes direktore. Kad sākusi darbu patversmē, konstatējusi, ka pasliktinās veselība un devusies pie alergologa. Testa rezultāts savā ziņā pārsteidzis, jo iepriekš alerģiskas reakcijas no kaķiem nebija.

"Acīmredzot tā vide deva situāciju, ka reakcija bija ļoti, ļoti stipra. Protams, ja es gribu turpināt darbu, man bija jāizvēlas, kā ar to tikt galā. Protams, kontaktu novēršana nebija iespējama, jo, patversmē strādājot ar dzīvniekiem, tas nebija iespējams, medikamentu ceļu es arī tā kā neizvēlējos. Un es izvēlējos imūnterapiju ar alergēnu vakcīnām," atklāj Solvita Viba.

Toreiz, pirms 10 gadiem, ārstēšanās process ildzis vairāk kā gadu, taču vēlamais rezultāts sasniegts – darbu ar dzīvniekiem Solvita var turpināt bez bažām par savu veselību.

"Bija jāpatērē tomēr laiks, pacietība un arī mazliet finanses, bet nu es visādā ziņā teiktu, ka tas atmaksājās," vērtē Solvita Viba.

Kinoloģe Ļena Valdmane  un kaķu eksperte Aija Nuķe uzsver, ka nav tādu ne suņu, ne kaķu šķirņu, no kurām 100% gadījumu cilvēkam nebūs alerģijas. Tas ir mīts vai mārketinga triks. Jā, ir šķirnes, no kurām alerģiskās reakcijas iespējamas retāk. Piemēram - īsspalvainie kaķi. 

"Bez vilnas, kailie kaķi izdala tos pašus proteīnus, ko spalvainie kaķi, bet nav šis efekts, ka spalva paliek kaut kur uz virsmām mājās  - dīvāniem, mēbelēm, gultām, līdz ar šo viss sekrēts paliek uz kaķa ādas. Ja vēl kaķīti regulāri mazgā un kopj, viņš mazāk izplata alergēnu," komentē Aija Nuķe.

Suņu mīļiem kinoloģe Ļena Valdmane iesaka lūkoties tādu šķirņu virzienā, kam nav pavilnas. 

Raidījumu atbalsta:

Interesējamies, kas jāzina, ja vēlamies adoptēt suni vai kaķi senioru? Kā arī par to, kā saprast, ka mūsu mīlulis noveco? Kas jāzina saimniekam, lai kopā būšana būtu pēc iespējas ilgāka un laimīgāka, skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde un kinoloģe Ļena Valdmane.

Tagad, pandēmijas laikā, gan pavasarī, gan ziemā, dzīvnieku patversmēs novērojama nepieredzēti liela interese par dzīvnieku adopciju. Geštaltterapeite Solvita Vektere, kura pati ir saimniece kaķim – senioram un sunim spēka gados, uzskata, ka mājsēde, nošķirtība gan no tuviniekiem, gan sabiedrības, dara savu. Savs mājas mīlulis ir dzīva radība, kas palīdz kliedēt vientulības sajūtu.

"Tā nav dzeja par mīlestību . Tā ir mīlestība. Tad, ka mēs turam klēpī , mīļojam vai pat skatāmies kā kaķis mazgājas, vai kā sunītis spēlējas, notiek tik daudz iekšējo procesu, kas ir tādā fizioloģiskā līmenī, kas sniedz to laimi un prieku. Mana ātra atbilde būtu – tas ir īsākais ceļš uz mīlestību," vērtē Solvita Vektere.

Pavisam mazus kucēnus jāadoptē cilvēkiem, kam dzīvē uznākusi melnā svītra. Pateicoties jaunā mīluļa enerģijai, kustīgumam un rūpēm, ko viņš prasa, saimniekam nekas cits neatliks, kā nolikt malā grūtsirdību un ļauties dzīvespriekam. Savukārt suņus seniorusir labi ņemt cilvēkiem, kam ikdiena paiet kā vāveres ritenī.

"Viņš ir ļoti mierīgs un neprasa papildus uzmanību, tādu kā kucēns, kurš visu laiku skrien. Viņš nomierina, viņš vienkārši ieritinās blakus, viņš vienkārši ieritinās blakus, uzliek to purniņu vai ķepiņu un tad tu atslābsti. Tās ir tādas nomierinošās zālītes," atzīst Solvita Vektere.

Protams, adoptējot suni senioru, vispirms ir jāuzdod sev jautājums, vai esi gatavs, ka -  lai arī piepildīts, bet atvēlētais kopābūšanas laiks, visticamāk, nebūs ilgs.

"Tie cilvēki, kas ir gatavi adoptēt seniorus  - sunīti, kaķīti, kāmīti, vienalga, ir skaidri redzams, ka tam dzīvnieciņam mūžs iet uz otru pusi, vai pat beigām, viņi lielā mērā ir gatavi iepazīt nāvi. Ir gatavi satikties ar šo nāvi, nāves jautājumu, novecošanas jautājumu, slimību jautājumu. To, kas nāk līdzi vecumam un, protams, dzīves beigām," turpina Solvita Vektere.

Dzīves norietā saimnieks sniedz senioram mīlestību un sunim tik ļoti nepieciešamo sajūtu, ka viņš kādam ir svarīgs un vajadzīgs. Vienlaikus cilvēkam jāspēj ar iekšēju mieru pieņemt dzīves dabisko ritmu. Atmiņā paliekošs Solvitas dzīvē ir gadījums, kad paziņu ģimenē uzticamais četrkājainais draugs bijis ļoti slims, un ārsts brīdinājis, ka mūža pēdējās dienas diemžēl ir klāt.

"Kolēģi atnāca ar to veco sunīti pie mums ciemos un mēs vienkārši viņu glaudījām visi pēc kārtas, nācām un glaudījām. Un tajā pēcpusdienā arī tas sunītis nomira. Mēs visi bijām tik pateicīgi, tie saimnieki arī, ka mēs varējām atvadīties no viņa, ka sunīts līdz pēdējam brīdim nepalika viens un bēdīgs, jo viņš saprata, ka mēs vēl bijām kontaktā ar viņu," atminas Solvita Vektere.

Raidījumam “Ķepa uz sirds” dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa pastāstīja, ka diemžēl ļoti mazs procents izvēlas adoptēt gados vecus dzīvnieciņus. Visbiežāk tie ir saimnieki, kuri paši ir pensijas vecumā un lūdz sev atrast četrkājainu draugu, kam patiktu līdzīgs dzīves ritms kā viņiem. Ļoti mazs ir to cilvēku skaits, kuri patversmē vēršas ar lūgumu: esam gatavi dot mājas tādam sunim, kuru neviens vairs neņem. Viens no šiem retajiem ir aktieris Ainārs Ančevskis, kurš gada sākumā adoptējis suni senioru vārdā Lords. 

Dzīvnieku cienījamos gados ģimene ir izvēlējusies tā iemesla dēļ, ka nebija gatavi tikt galā ar jauniem kucēniem raksturīgajām izdarībām – sagrauztām čībām un mēbelēm, un atstātajām peļķītēm istabas vidū. Lords ir inteliģents, nosvērts un viņa klātbūtne mājās rada vēl lielāku mieru un harmoniju. 

"Man ir prieks par to, ka no Lorda varu mācīties to mieru, kas viņam ir. Viņš tiešām ir absolūts mieramika. Iziet ārā pastaigāties, viņš pastaigā mazo līkumiņu, uzreiz nāk atpakaļ pačučēt. Varbūt tāpēc arī tāds seniors, jo tas miers uz doto mirkli ļoti, ļoti vajadzīgs miers. Šis sunīts to sniedz pilnā mērā," atzīst Ainārs Ančevskis.

Turklāt Ainārs ir pārliecināts, ka astoņu gadus vecais Lords dzīvos vēl ilgu mūžu, bet kaut kad nākotnē Aināra nākamais suns arī būs tieši seniors.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies par suņu un kaķu barošanu: cik daudz uzmanības tam pievēršam. Vai sunim jādod kauli un jāvāra putra un kas ir komercbarības sastāvā? Kā barot savu mīluli, lai tas būtu veselīgi? Diskutē veterinārārsts Normunds Fjodorovs un suņu audzētāja, svaigēšanas eksperte Diāna Kontakeviča.

No tā kā barosim savu kaķi vai suni, ir atkarīga viņa veselība un dzīves ilgums. Ir trīs viedokļi, kā barot savu mīluli, to apliecina arī ielās sastapto cilvēku teiktais. Raitis ir franču buldoga saimnieks, kurš sākumā savu suni barojis ar sauso barību, bet tad mainījis sava suņa ēdienkarti. Tagad sunim dod svaigo barību, kur ir subprodukti samalti ar dārzeņiem. Gabrielas Džimijs pārsvarā ēd sauso barību un konservus, bet reizēm arī vistas fileju, vārītu olu. Valts savam korgijam Vikijam piedāvā dažādu ēdienkarti - sauso barību, to pašu, ko ēd cilvēki.

Daudzi savam dzīvniekam izvēlas lētāko barību, diemžēl šajā barībā dzīvnieku olbaltumvielas aizstāj ar augu olbaltumvielām un dzīvnieks tā neuzņem vitamīnus. Ja arī cilvēki saka, ka kaķim vai sunim lētā barība ļoti garšo, tas ir pateicoties garšas pastiprinātājiem. Jo lielāks procents dzīvnieku valsts proteīna, jo barība ir veselīgāka. 

Liela daļa sausās barības satur krāsvielas un konservantus, daudzviet komenrcbarībai pievieno arī modificētu kukurūzu. Modificēta barība ar laiku rada lielas veselības problēmas. Eksperti atzīst, ka mājdzīvnieku vairāk vajadzētu barot ar svaigu gaļu. Tāpat D vitamīnu suns uzņem tikai ar barību, tāpēc svarīgi ēdienkartē iekļaut olas un aknas.

Jo kvalitatīvāka barība, jo stiprāka mīluļa veselība, jo retāk jāvēršas pie veterinārārsta.

Kaķi vairāk ēd komercbarību, gan sauso, gan konservus, liecina Normunda Fjodorova novērojumi, suņi - svaigo barību. Viņš arī aizstāv šo viedokli. Nekvalitatīva pārtika dzīvniekam var radīt nieru saslimšanas.

Raidījumu atbalsta:

Šonedēļ raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā reaģēt, ja suns pa nakti dodas brīvsolī un mājās atgriežas pēc dienas vai pat vairākām. Vai ir pareizi ļaut staigāt nepieskatītam savam mīlulim – ko par to saka likums un kaimiņi? Raidījumā diskutē kinoloģe Ļena Valdmane un dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede.

Raidījumu atbalsta: