Ķepa uz sirds

Kustība ir svarīga visos gadalaikos, ne tikai pašiem, bet arī mūsu mīluļiem. Esam pieraduši, ka varam savu fizisko formu uzlabot pie masiera, bet izrādās, ka fizioterapija un masāža ir iespējama arī mūsu mīluļiem. Ko tas nozīmē un kā tas īsti strādā, par to runājam ar dzīvnieku fizioterapeite un suņu hidroterapeite Bettija Ligere

Veterinārārsts Normunds Fjodorovs norāda – fizioterapija ļoti bieži ir vienīgā iespēja, kā sunim vai kaķim palīdzēt atgūt veselību pēc dažādām, galvenokārt, neiroloģiskām problēmām. Pamazām dzīvnieku fizioterapija kļūst populāra, un arvien vairāk vetārstu apgūst jaunas zināšanas, iegulda finanses, lai iegādātos dažādus palīglīdzekļus fizioterapijas veikšanai. Kā arī pieliek pūles, lai pārliecinātu dzīvnieku saimniekus, ka šīs procedūras sniedz labu rezultātu.lielā daļā gadījumu sākumā ir vajadzīgi speciālista konsultācija, speciālista veiktās manipulācijas, bet lielu daļu no fizioterapijas darba apjoma var apgūt iemācīties un veikt arī pats saimnieks.

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kāpēc tik daudzus vilina haskija skaistās un zilās acis? Ko cilvēki nezina par šo sarežģīto šķirni un kāpēc haskijs ir piemērots suns tikai retajam? Raidījuma viešņa 12 haskiju saimniece Gundega Pumpure.

 

Dzīvnieku patversmē “Mežavairogi” haskiju šķirnes suņi ir vieni no visbiežākajiem jaunpienācējiem – gan tīri šķirnes suņi, gan jaukteņi. Tas liecina vien par to, ka cilvēkiem ļoti patīk mazie, pūkainie haskiju suņu bērni kas uzlūko savu nākamo saimnieku ar skaistām, zilām acīm.

“Nonāk daudz, jo visiem liekas, ka viņi ļoti skaisti ir, bet ar vienu skaistumu ir par maz. Tomēr jāsaprot, ka viņi ir diezgan grūti audzināmi. Līdz ar to cilvēks viļas ar to, ka viņš skaists suns. Sāk mazāk pieskatīt. Suns, ja viņu nepieskata, viņš sāk klaiņot. No tā rodas attiecīgi visas pārējās sekas,” stāsta patversmes “Mežavairogi” pārstāve Kristīne Kalniņa.

Visbiežāk suņus atrod vienkārši klaiņojam, reti saimnieki atved haskijus uz patversmi paši. Tajās reizēs stāsts parasti ir par dzīves vietas maiņu, vai pat pārcelšanos uz ārzemēm. Tikai izņēmuma gadījumos saimnieki vaļsirdīgi atzīst, ka suns ir nevaldāms.

“Parasti jau mēs uzdodam zināmus konkrētus jautājumus, protams, ka to ir grūti noslēpt. Protams, ka cilvēki pēc tam saprot, ka viņi netiek ar to suni galā. Diemžēl cilvēki domā, ka var paņemt haskiju uz laukiem, tur viņš ir daudz izskraidījies, bet haskijs aizskrien pie kaimiņiem, tur ir vistas, tur ir citi dzīvnieki, kas viņam liekas kā rotaļlietas, protams, ka kaimiņi nav par to priecīgi.Nu tā ir haskiju daba,” skaidro Kristīne Kalniņa.

Pat, ja nākamie saimnieki ir bijuši informēti, ka haskijs nav no viegli audzināmajām suņu šķirnēm, tik un tā izvēlējušies par savu ģimenes mīluli tieši haskiju, ar domu -gan jau velns nav tik melns kā viņu mālē. Ja kāds izsaka vēlēšanos adoptēt no patversmes haskiju, patversmes darbinieki ļoti rūpīgi viņu izjautā un izsver visus par un pret, vai iespējamie saimnieki ir gatavi rūpēties par šīs šķirnes suni. Turklāt noteicošo lomu ne vienmēr spēlē tas, vai saimnieks vedīs suni uz dzīvokli vai privātmāju ar plašu dārzu.

“Mums ir arī haskiji, ko adoptēja uz dzīvokli un brīnišķīgi viņš dzīvo. Tur ir galvenais, lai cilvēkam ir pietiekami daudz šī laika resursa, ko veltīt šim dzīvniekam. Viņam ir jāmāk sadzīvot, gan dzīvot kopā ar to suni. Tā ir tāda suga, kas tiešām prasa to uzmanību, mīlestību,” norāda Kristīne Kalniņa.

Dzīvnieku patversmes darbiniece uzskata, ka situācija neuzlabosies, kamēr vien visi šīs suņu šķirnes audzētāji nekļūs godprātīgāki, stāstot pircējiem par haskijiem visu, kā ir.

“Jāskatās, varbūt haskiju audzētājiem būtu jāpiedomā, vai vajag tik daudz tos suņus radīt. Varbūt varētu to deficīta sajūtu saglabāt, lai nav. Jo cilvēkiem ļoti mānīgs tas priekšstats. Ka tikai skaists sunītis un forši,” vērtē Kristīne Kalniņa.

Tiesa, šobrīd populāros sludinājumu portālos nav daudz piedāvājumu iegādāties haskiju šķirnes kucēnus. Taču tajos, ko var atrast, visos kucēni raksturoti ka skaisti, mīlīgi, labestīgi, rotaļīgi un draudzīgi gan ar bērniem, gan citiem dzīvniekiem.

Tomēr sev par patīkamu pārsteigumu jāatzīst, ka visi sazvanītie haskiju piedāvātāji brīdina, ka sunim jāvelta laiks, un iesaka dažādus variantus, kā dzīvokļa īpašniecei, kas vēlas sev mājās haskiju, vislabāk būtu jārīkojas.

“Vislabākais, ja tu aizej prom no mājām, ja dzīvokļa variants, ir jānopērk tāds krātiņš, ar ēdienu iekšā, lai viņš nesagrauž. Līdz gadam viņi grauž taču visu. Ir jāiedod kauli, gaļa, lai viņš tur ņemas,” skaidro audzētājs. “Viņi nav dzīvokļa suņi. Viņi ir darba suņi. Ja jūs esat gatava braukt ar riteni visu dienu ar viņu vai skriet, tad jā. Ja nē – tad viņš jums sāks ārdīties pa māju un grauzt laminātu un bojās mēbeles.”

Vēl viens sludinājums: 8 gadus vecs haskiju puika meklē gādīgus saimniekus. Sazvanot noskaidrojas, ka iemesls ir visierastākais.

“Dzīvesvieta mainās. Apstākļi mainās pašiem. Nebūs piemērot vieta sunim. Priekš haskija ļoti mierīgs. Meitene – tā bija nepaklausīgāka, tā bija vairāk kā tagad raksturo to haskiju, jo viņi sen atpakaļ sākumā ir mazliet skolā pagājuši,” norāda saimnieks.

- Cik daudz ara viņu jānodarbojas dienas laikā?

- Ar haskiju? Nu praktiski aiziet pa dienu pāris stundiņas, lai viņš dabū izskrieties - 2, - 3 stundas.

- Neklaiņo? Pie kaimiņiem neiet?

- Nē, nē, nē, nē…

- Nokodis kādreiz ir kādu? Viņi jau dikti medīgi ir tie suņi.

- Nu šis nē.

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kas apdraud mūsu suni un kaķi vasarā. Kā savam mīlulim sniegt pirmo palīdzību un kam jābūt saimnieka mājas aptieciņā, skaidro veterinārārste Daiga Bokvalde.

Madoniete Linda zooveikalā interesējusies, vai nav kāds īpašs našķis, ko pagrauzt viņas piecus mēnešus jaunajam vācu aitu kucēnam laikā, kad suņukam mainās zobi.

„Viņam kā zobi niez, nopirkām buļļu kuņģu strēmelītes. Uz instrukcijas rakstīts, ka jāstāv klāt, un mēs arī viņu vaktējām. Skatāmies, ka viena puse paliek mīksta, bet viņš nokost nevar. Otra puse, ko neliek mutē, tā ir cieta. Viņš mīksto pusi norij, un cietā arī rijās klāt. Un viņš gandrīz kaklu pārplēsa ar to cieto, jo viņa jau tik ātri nepaliek mīksta,” stāsta sieviete.

Šoreiz saimnieki paši izvilkuši iedoto, našķi, kas jau bija iesprūdis sunim rīklē. Lielie suņi nereti cenšoties šo našķi norīt visu uzreiz, taču tas ir gana ciets.

„Visiem suņu saimniekiem es iesaku sēdēt blakus un skatīties, ja kaut ko tādu dod. Ne par velti instrukcija ir rakstīta, ka jāsēž blakus , kad dod. Jo visādi var iznākt. Ir dzirdēts, ka dzīvniekiem sabojā rīkli ar to,” atzīst Linda.

Tomēr Lindas mīluļa piedzīvojumi ar to nebeidzas, jo tieši tāpat kā daudzi suņi, viņš uz kārā zoba licis apavus.

„Tie saucamie “krokši”, kas ir tik ļoti populāri. Ir tā aizmugures lentīte, ne lentīte, bet siksniņa , kas ir “krokšiem”. Viņš pa nakti bija nozadzis “kroksi” un to siksniņu apēdis,” turpina Linda.

Vetārsts ieteicis sekot suņa vēdera izejai, kā arī novērot, vai dzīvnieks nekļūst apātisks un ļengans. Par laimi pēc dažām stundām apēsto siksniņu apavu grauzējs atvēmis.

Antas ģimene nesen pārvākusies uz dzīvi Pierīgas privātmājā ar norobežotu pagalmu. Tomēr arī slēgtajā teritorijā Antas gandrīz gadu vecais Bernes ganu suns pamanījies atrast nezināmas izcelsmes kaulu. Pirmā dīvainā pazīme, ka kaut kas nav labi – allaž ēdelīgais suns vakariņas atstājis neskartas. Meklēt tumsā pa pagalmu, vai suns dienas laikā ir nokārtojies, neienācis prātā. Diennakts klīnikā vēders sunim iztaustīts, taču rentgens nav veikts un neēšana novelta uz ērču izraisītu infekciju. Tikai nākamajā dienā, kad mīlulis pat necēlies kājās, devušies uz citu klīniku, kur veikts rentgens, bet pēc tam operācija.

„Rentgenā apstiprinājās, ka ir nenormāls sastrēgums un sastrēguma priekšgalā ir ass 5 cm kauls jeb kaula šķemba. Apstiprinājās, ka kauls ir izgājis cauri zarnu sieniņām un palicis starp zarnām,” stāsta Anta.

Par laimi zarnas nebija daudz skartas un atkopšanās pēc operācijas bijusi ātra. Tomēr īsti skaidrības, kur suns atradis nezināmo kaulu, nav joprojām. Tāpēc Anta visiem saimniekiem silti iesaka suni mācīt neaiztikt neko atrastu, un gan mājās, gan pastaigā ne mirkli nenolaist no viņa acis.

„Tas ir kā mazam bērnam, kurš visu bāž mutē, tāpat ir ar suni – viņš taču arī visu bāž mutē un mēģina pagaršot,” atzīst Anta.

Rīdzinieces Lindas takšu puika Oto kucēna gados bija iecienījis uz zoba likt jebkurus ādas izstrādājumus – gan zābakus, gan siksnas, gan maciņus. Taču kādā Ziemassvētku vakarā Oto bija pārspējis pats sevi, jo saimniecei mīluļa puncis licies ļoti aizdomīgs. Turklāt pazudusi bija Oto 2 metrus garā pavada.

„Es sataustīju kunkuli. Ciets kunkulis bija. Tieši zem ribām, pat no ārpuses varēja redzēt. Čamdīju no sākuma, nesapratu, kas tas tāds ir. Pirmais bija neticība. Nevar taču būt. Kā viņš var apēst. Pavada ir divi metri gara, kā viņš var viņu apēst vispār,” atminas Linda.

Sazinoties telefoniski ar veterināro klīniku, ārsts ieteicis izraisīt sunim vemšanu, tomēr tas nav izdevies. Nākamā dienā klīnikā veiktajā rentgena attēlā varēja redzēt tikai pavadas savienojošo metāla kniedi. Vēl viens mēģinājums svešķermeni dabūt ārā dabiskā ceļā, cietis neveiksmi, tādēļ trešajā dienā Oto likts uz operāciju galda. Ja operācija netiktu laicīgi veikta, iznākums būtu bēdīgs.

„Visticamāk, viņš būtu nomiris, jo zarna jau bija iekaisusi. Viņš gan visu šo laiku jutās ļoti labi. Viņš ēda. Caurlaidība bija. Visu laiku kakāja, tikai tā kaka bija mīksta. Aktīvs un priecīgs .Ja es nebūtu sataustījusi, ka viņam tajā vēderā kaut kas ir, nebūtu pat nojautusi, ka viņam vēderā ir 2m gara pavada,” atzīst Linda.

 

Raidījumu atbalsta:

Kāpēc, pērkot šķirnes kucēnu vai kaķēnu, ir vajadzīgi ciltsraksti? Kas jājautā audzētājam pirms kārotā pirkuma un kāpēc tik daudzi joprojām par dārgu naudu pērk jaukteņus un slimus dzīvniekus, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds kopā ar kinoloģi un suņu audzētāju Ilzi Pētersoni-Godmani.

Sludinājums: Pārdod franču buldoga kucēnus ar dokumentiem. Cena – 700 eiro.

Saruna: - Sakiet, ciltsraksti ir viņiem?

- Nē, viņiem nav. Mēs paši viņus esam…, kuce mums ir nākusi no Ventspils rajona. Puika nācis no Olaines puses. Un viņiem arī nebija tie ciltsraksti it kā. Iepriekšējā saimniece, kas mums pārdeva to kuņu, viņai pašai vairs it kā nav, viņai vairs nav to ciltsrakstu, jo viņa nenodarbojas vairs ar to suņu audzēšanu.

Otrs sludinājums: Skaisti jorku kucēni var doties pie saviem saimniekiem. Ir pase un potes un mikročips. Cena – 500 eiro.

Saruna: - Kas viņiem ir tie vecāki?

- Kā jūs to domājat?

- Kā audzēti? Ar ko pāroti? Kas ar ko?

- Nu tur rakstīts Jorkšīras terjeri. Viņiem nav, nevar būt ciltsraksti, tāpēc, lai būtu sunītim ciltsraksti, pirms notiek pārošana, sunītim ir jāiziet noteiktas vairākas izstādes. Puisītim arī jābūt ar tādiem pašiem izstāžu vērtējumiem.

Vēl viens sludinājums: Pārdod labradoru kucēnus, 1 mēnesi vecus par 700 eiro.

Saruna: - Tētis ir ar ciltsrakstiem, mammai netaisījām ciltsrakstus.

- Tātad kucēniem pašiem arī nav? -

Taisīs, taisīs. Protams.

- Tas atsevišķi maksās, šie ciltsraksti? Ciltsrakstus mēs netaisīsim. Taisīsim pases, taisīsim potes un visu tālāk. Ciltsraksti tas ir, kad klubā jāsastāv. Mēs neesam nevienā klubā.

Kad pie veterinārārstes Daigas Bokvaldes pirmajā vizītē atnāk kucēns vai kaķēns, viņas uzdevums ir novērtēt jaunā pacienta veselības stāvokli pēc ārējā izskata

– vai visi parametri atbilst dzīvnieciņa vecumam, vai viņam nav kādu parazītu. Nākamais solis ir dokumentu apskate, cik pareizi tie aizpildīti un noformēti. Tas ir pirmais signāls, kas ļauj spriest, cik rūpīgs un godprātīgs ir dzīvnieku audzētājs.

“Tālāk, protams, izjautājot saimniekus, es prasu, kur jūs dzīvnieku pirkāt, vai jūs bijāt mājās, vai zināt, kur dzīvo mammīte. Vai jums patika šie cilvēki, vai jums patika šī vieta, kur pērkat. Vai arī jūs satikāties pie lielveikala stūra, iedeva dzīvnieku, jums atdeva 300 eiro un tad jūs tik sākat domāt, ko jūs esat izdarījuši,” skaidro Daiga Bokvalde.

Lai arī šobrīd var iegūt visa veida informāciju par iekārojamo šķirni, saimnieki visbiežāk savu nākamo ģimenes mīluli izvēlas emociju iespaidā. Šo apstākli izmanto vieglas peļņas kārotāji, kas sapāro dzīvniekus, neņemot vērā šķirnes īpatnības. Daiga Bokvalde var nosaukt divas šobrīd ļoti populāras šķirnes – suņu cilvēki ir iecienījuši franču buldogus, bet kaķu mīļi ļoti vēlas Skotu nokareno ausu kaķus.

“Šiem kaķiem ir tāda īpatnība, ka viņus nevar pārot kaķei un runci abus ar nokarenajām ausīm. Vienam jābūt stāvausu un vienam jābūt nokareno ausu, un manā praksē ir gadījums, kur visticamāk ir sapāroti šādi divi nokareno ausu kaķi, jo kaķim ir ārkārtīgi liela locītavu ekstremitāšu un kāju deformācija. Viņam ir ļoti, ļoti grūti staigāt. Viņš praktiski trīs gadu vecumā dzīvo uz pretsāpju līdzekļiem,” atklāj Daiga Bokvalde.

Arī franču buldogus ārste raksturo kā sarežģītu šķirni jau pašu par sevi. Tādēļ, ja saimnieks iegādājies sunīti pie neapzinīga un pavirša audzētāja, veselības problēmas suņa dzīves laikā ir neizbēgamas.

“Viņu lielāka problēma ir tas, ka viņiem ir ļoti liela nosliece uz alerģijām. Bērnībā sākas kā barības alerģijas un pēc tam pāraug hroniskajā dermatītā. Un otra – ārkārtīgi lielā problēma ir elpceļu problēmas. Viņiem ir šauras nāsis, lielas mīkstās aukslējas, tikko gaisa temperatūra paaugstinās virs 20 grādiem, viņi praktiski nevar paiet – viņi smok. Viņi nevar paelpot. Tad viņiem ir jāveic attiecīgas operācijas, lai šo problēmu risinātu. Protams viņa neuzlabojas līdz galam, viņa tikai daļēji uzlabojas,” norāda Daiga Bokvalde.

Taupot līdzekļus, iegādājoties konkrētas šķirnes suni vai kaķi, saimnieki nākotnē, rūpējoties par lolojuma veselību, visbiežāk samaksā daudzkārt vairāk. Turklāt, saprotot, ka nopirkuši vārda vistiešākajā nozīmē “kaķi maisā”, saimniekiem parasti ir divas atbildes.

“Tas, ko viņi bieži man saka – jā, kad mēs nopirkām mēs izlasījām un sapratām. Nebija labi tā darīt. Otra daļa saka – bet varbūt mums paveiksies, un nebūs tik traki,” bilst Daiga Bokvalde. “Protams, ja suns ir pirkst no nopietnas audzētavas, tad iespējas, ka viņam būs veselības problēmas ir, bet viņas tomēr ir daudz mazākas nekā šiem te mirkļa pirkumiem, sākot ar to, ka ir pilnas ausis ar ērcēm, pilns vēders ar tārpiem. Pēc tam sākas caureja, ko nevar sakārtot. Ja pirkums ir pārdomāts un nopietns, tad dzīvnieku veselības kvalitāte atšķiras.”

Raidījumu atbalsta:

Kam uzticēt mīluli, ja uz dažām dienām vai nedēļām jādodas prom - atdot viesnīcā vai uzticēt mājas atslēgu draugam? Kā suns un kaķis pārdzīvo saimnieka prombūtni, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Mūsu viesis – kinologs un zoopsihiatrs, dzīvnieku uzvedības eksperts Alberts Čipuštanovs.

Rīdziniece Kristīne Motivāne savu pirmo vācu aitu suni dodoties atvaļinājumā, atstāja pie vīramātes. Kā pati smejas – tā bija pirmā un teju vienīgā reize, kad suni kādam lūgusi pieskatīt. Jo saimnieku prombūtnē suņa priekšzīmīgais raksturs mainījies par 180 grādiem.

“Puisītim toreiz bija tikai pusgadiņš. Viņš bija ideāls suns. Mājās nebija nekad neko apēdis, ne sagrauzis. Nekad nekādu problēmu nebija. Bet pa tām divām nedēļām, ko viņš padzīvoja pie vīramātes Anglijā prom no mums, viņš praktiski visu māju apēda; kā internetā paskaties tās bildes. Tur dīvāni izgrauzti. Tik traki bija gājis,” atminas Kristīne Motivāne.

Turklāt atvaļinājuma laikā, kad mīlulis atstāts mājās, staigājot ārzemēs pa dažādiem parkiem, dabas takām un skvēriem, ieraugot ģimenes ar suni, paši jutušies kā bez rokām.

“Tad mēs lēnu garu nākamos ceļojumus plānojot, meklējām vietas apskati, gan restorānus, gan viesnīcas, kur drīkst braukt ar suņiem. Ņemot vērā, ka mums ir lielas šķirnes suņi, mums nācās pirms tam obligāti piezvanīt un noskaidrot, jo nezinu kādēļ, bet ļoti daudzās vietās ar maziņiem sunīšiem ir atļauts, lieliem nav,” turpina Kristīne Motivāne.

Ja suni nav iespējams ņemt līdzi, pirms došanās prom uz vairākām dienām, ģimene lozē, kurš paliks mājās, jo savu Kanāriju dogu liepājnieces Baiba Ratniece reti kad atstāj kādam pieskatīt.

“Ja mēs braucam pie draudzenes uz Rīgu, viņai pašai ir trīs suņi, mēs vēl neesam mēģinājuši iepazīstināt, jo viņi var saplēsties, tad, ja es šopiektdien es braucu ar meitu uz Rīgu, vīrs paliek ar suni. Nākamā mēnesī ar vīru braucu, meita paliek ar suni. Mēs tā esam sadalījuši, tā suns nekad nebūs viens, ja mēs braucam uz veselu dienu vai uz divām dienām,” atklāj Baiba Ratniece.

Ieva Sardiko, kamēr saimnieki ir prom, savā dzīvesvietā – privātmājā Pierīgā – pieskata gan suņus, gan kaķus, gan papagaiļus un pat žurciņas. Pieskatāmie mājdzīvnieki dzīvo kopā ar Ievas ģimeni un mīluli labradoru. Ieva ir pārliecināta, lai saimnieka prombūtnes laikā dzīvnieki jūtas maksimāli komfortabli, pēc iespējas jānodrošina viņiem tāds dzīvesritms un apstākļi, pie kādiem viņi ikdienā ir pieraduši.

“Pieskatām mēs viņus kā savējos. Viņi praktiski dzīvo kopā ar mums. Iekštelpās. Protams, ievērojot saimnieka norādes. Ja nedrīkst gultā, tad nedrīkst. Ja drīkst, tad drīkst,” stāsta Ieva Sardiko.

“Ir kāds, kurš grib visu laiku aktivitātes, kurš grib visu laiku būt blakus, kurš ir enerģijas kamoliņš. Ir kāds, kam patiks, ka viņu sākumā mazliet liks mierā, nebūs pārāk aktīva uzmākšanās, gribēs tikai pastaigas un mierīgu komunikāciju,” savus viesus raksturo Ieva Sardiko.

No pieredzes Ieva var apgalvot – atrašanos citā vietā, kamēr saimnieks ir prom, kaķi pārdzīvo daudz vairāk nekā suņi.

“Kaķi bieži vien var atteikties no ēšanas un dzeršanas. Tas ilgstoši dzīvniekam ir ļoti bīstami. Tāpēc ar kaķīšiem sanāk daudz pamatīgāk nopūlēties, lai viņi justos labi,” atzīst Ieva Sardiko. “Kā es vienmēr saku, kad kaķis sāk ēst, tad man ir lielā uzvara.”

Ieva domā,variants, ka saimnieki atstāj kaķi mājās vienu un sarunā kādu, kurš dienā atnāk viņu pabarot un apraudzīt, murrātājiem ir vislabākais, jo viņam ir svarīgi atrasties savā ierastajā vidē. Suņi ir sabiedriskāki, tāpēc viņiem nekas nav pretī pret jautru un reizēm jau pazīstamu kompāniju. Suņu saimnieki, aizbraucot dažkārt uztraucas, vai mīlulis pēc labi pavadīta laika pie Ievas, maz gribēs atpakaļ uz mājām. Lai arī dzīvnieki ar cilvēkiem nav salīdzināmi, Ieva tomēr šajā situācijā – saimniekiem par mierinājumu, velk paralēles ar bērniem.

“Jāatceras tāda lieta, ka arī mazi bērni pie draugiem tusiņos, ballītēs jūtas ļoti labi. Viņiem patīk un tanī brīdī viņi par mājām un vecākiem nedomā. Bet agri vai vēlu pienāk brīdis, kad gribas mājās, un ļoti gribas pie mammas, pie tēta, pie savējiem,” vērtē Ieva Sardiko.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai tiešām bezšķirnes suņi un kaķi ir veselīgāki par šķirnes? Vai šķirnes dzīvnieki jābaro kvalitatīvāk un dārgāk, bet jauktenīši var ēst jebko? Laužam un skaidrojam stereotipus kopā ar veterinārārsti Ilzi Pētersoni.

Pavāre un konditore Liene Zemīte savulaik ir bijusi saimniece samojedu šķirnes sunim. Tagadējais ģimenes mīlulis ir adoptēts no patversmes. Arī Liene ir dzirdējusi dažādas atziņas par to, ka ar bezšķirnes suņiem nav tik lielu problēmu, jo viņu veselība esot stiprāka nekā tīrasiņu suņiem. Tomēr, ņemot vērā savu pieredzi, Liene līdz galam apgalvojumam nepiekrīt.

“Vienīgā atšķirība , ko es varu teikt un novērot – mans šķirnes suns noteikti neēda tik daudz, cik vēlas ēst bezšķirnes suns. Tas arī ir ļoti, ļoti atkarīgs, kāda ir bijusi viņa bērnība, kur viņš ir audzis. Un kā pret viņu tā ģimene ir attiekusies. Pieņemsim, ja viņš ir bijis pusbadā vai, patversmē dzīvojot, ir cīnījies par savu ēdienu, tad tas ir saprotams un izskaidrojams, kāpēc viņš visu laiku tagad grib ēst. Bet sugas suns – viņš brīžiem, ja uzlika to porciju, viņš pat visu neapēda visu,” stāsta Liene Zemīte.

Iepriekšējais suns ēdienam nepavisam nav devis priekšroku, labāk lieku reizi izskraidījies.

“Tas, ka viņi ir veselīgāki – varbūt. Mazāk droši vien ir tās alerģijas. Mazāk ir šķirnes suņiem raksturīgās alerģijas, kāpēc jādod speciālais ēdiens. Tad te mēs īpaši neskatāmies – speciāls vai nespeciāls . Dodam viņam konservus, dodam sauso barību. Miksējam,” atzīst Liene Zemīte.

Endo Lapsa ir ļoti kupla ģimenes mīluļu pulciņa saimnieks. Mājās viņu gaida divi Bernes ganu suņi un četri kaķi. Tikai viens no viņiem ir šķirnes kaķis, bet pārējie, kā pats smejas – adoptēti no ielas. Bezšķirnes kaķīšiem veselības problēmas pagaidām bijušas tikai tajā brīdī, kad viņi no ielas ienākuši Endo mājās.

“Ir, kas bija maziņš un vēl nez nekādām traumām. Viņi visi kā viens bijuši tādi neveseli. Sākumā bija jāpaārstē, lai tiktu vaļā no ielas kaitēm, vīrusiem,” stāsta Endo Lapsa.

Endo savā ziņā piekrīt, ka bezšķines suņiem veselība mēdz būt labāka nekā suņiem ar visiem ciltsrakstiem. Godīgu šķirnes suņu audzētāju lolojuma veselībai arī nekas nekaiš.

“Es pieņemu, ka mīts ir daļēji patiess, jo, manuprāt, šķirnes dzīvnieki bieži vien tiek pavairoti pretēji visādiem noteikumiem. Sanāk tādi neveselīgi. Tāpēc tāds mīts vai viedoklis ir radies,” uzskata Endo Lapsa.

Suņu audzētāja un svaigēšanas eksperte Diāna Kontakēviča pilnībā nepiekrīt stereotipam, ka bezšķirnes dzīvnieki ir ar dzelžainu veselību un ēst var visu pēc kārtas.

“Tas mīts visdrīzāk ir izveidojies tāpēc, ka bezšķirnes dzīvnieks pats par sevi ir savā veidā unikāls. Viņu grūti pielīdzināt citam līdzvērtīgam sunim. Tāpēc viņš pats par sevi kaut kā izskatās, un mēs pieņemam, kā tā viņam būtu jāizskatās,” skaidro Diāna Kontakēviča. “Toties par šķirnes dzīvnieku saimniekiem ir zināma vissīkākā informācija gan no audzētājiem, gan no citiem tādas pašas šķirnes mājdzīvnieku saimniekiem, gan no interneta un pieejamās literatūras. Mēs satiekam citu suņu attiecīgās šķirnes īpašniekus un redzam, kā izskatās viņu suņi. Līdz ar to varam novērtēt gan spalvas kvalitāti, gan vispār suņa kondīciju. No tā mēs varam secināt, vai mūsu barošana ir bijusi piemērotāka vai nav bijusi piemērota.”

Savukārt, vai barība bezšķirnes sunim vai kaķim ir piemērota, saimnieks īsti nevar noteikt, jo nav neviena līdzīga dzīvnieka kā parauga, kādai jābūt viņa kažoka spalvai un miesasbūvei.

“Līdz ar to mēs pieņemam, ka viņam tāda spalva ir, viņš nespīd. Ir varbūt pūkaina. Vai kupla. Nu tāds viņš pēc savas būtības. Līdz ar to mēs šim faktoram nepievēršam uzmanību,” norāda Diāna Kontakēviča.

Strādājot veterinārajā klīnikā, Diāna ir novērojusi, ka visbiežāk pie vetārsta tiek vesti tieši bezšķirnes dzīvnieki, kad saimnieks ir beidzot pamanījis mīluļa acīmredzamu veselības problēmu, ko iepriekš nemaz nebija ievērojis.

“Šķirnes suņi biežāk nāk uz obligātām pārbaudēm, vai saimnieki kaut kādiem sīkumiem pievērš uzmanību. Vispār kopējai veselībai. Vairāk pretparazītu līdzekļus izmanto. Bezšķirnes suņi ierodas biežāk, bet ar daudz smagākām vainām, kas jau ir vairāk ielaistas un to ārstēšana maksā dārgāk,” atzīst Diāna Kontakēviča.

Diāna visiem šķirnes un bezšķirnes mīluļu saimniekiem atgādina – jebkura mājdzīvnieka spalvai, vienalga gludai, garai, īsai vai čirkainai jābūt kvalitatīvai, skaistai un spīdīgai. Tad būs skaidrs, ka dzīvnieks tiek barots pareizi un ar viņa veselību viss kārtībā.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kā pareizi kopt savus kaķus un suņus vasarā, kāpēc pārāk bieža mazgāšana kaitē mīlulim un kāpēc saimniekam būt uzmanīgam, apcērpot kaķa vai suņa spalvu? Raidījuma viesi: kaķu un suņu frizieris Ivo Obrumanis un divu afgāņu kurtu saimniece Madara Matroze.

Trīs pucēšanās stāsti

Kordiriģenta Romāna Vanaga ģimenes mīlulis ir meinkūns Džuzepe. Ar īpašo rullīti no spalvām notīrīt gan mājinieku drēbes, gan tās vietas, kur kaķis gulējis, ir ģimenes ikdiena. Turklāt Džuzepe izmanto Mežaparka mājas priekšrocības un bieži dodas pastaigās. Atgriežoties viņu gaida īpašs rituāls.

“Mums ir speciāls kaķa dvielis. Viņam starp citu ļoti patīk, ka viņu slauka ar dvieli. Viņš murrā un aiz labsajūtas draudzīgi iekož rokā, jo, ja viņam ir labsajūta, tad viņam patīk kaut ko saņemt ar zobiņiem,” stāsta Romāns Vanags.

Otrs skaistumkopšanas veids, ko Džuzepe atzīst, ir ķemmēšana. Šo procedūru vienam veikt gan ir pagrūti. Parasti kaķis tiek ķemmēts divatā.

“Viņu apmierina tas, ka viņu ķemmē. Līdzīgi, kā tas ir ar dvielis, ar ko mēs viņu slaukām, kad viņš nāk no āra iekšā, tāpat tā ķemmēšana viņam patīk, izņemot pakaļkāju papēžus. Tur viņš tā kā bišķīt lec augšā, bēg projām, tur ir grūtāk,” stāsta saimnieks.

Romāns Vanags Džuzepi raksturo kā ļoti konservatīvu kaķi, kurš ne acu galā nevar ciest ūdeni, tādēļ pašu spēkiem kaķi vannot neuzdrošinās. Reizi trīs mēnešos Džuzepe tiek vests, kā saimnieki smejas – uz SPA procedūrām.

“Viņš brauc tur uz frizētavu. Viņš tiek safrizēts. Iesmaržināts. Ttāds ļoti patīkams un mīkstu spalviņu paliek, tad viņš kādu laiku dzīvo ar to . Tad mēs viņu ik pa brīžam paķemmējam līdz nākamajai reizei,” bilst Romāns Vanags.

Elizabete Rubene ir piecu suņu saimniece. Trīs ir franču buldogi, bet divi – bezšķirnes suņi. Elizabete kuplo suņu pulciņu mazgā mājās, ne biežāk kā reizi gadā. Izņemot akūtus gadījumus, ja kādam pastaigas laikā gadījies pamatīgi nosmērēties.

“Tieši tas ir mans apsvērums, kādēļ to darīt. Es īsti neredzu iemeslu, kāpēc to darīt biežāk. Viņiem spalva pašiem attīrās no ikdienas sasmērēšanās. Jo biežāk mazgājas, jo vairāk rodas šī te smaka. Jo tiek nomazgāts tas dabīgais tauku slānis no ādas sunim,” skaidro Elizabete Rubene. “Bet jebkurā gadījumā tad, kad es mazgāju, es izmantoju ekoloģisku šampūnu. Tas attiecīgi nodara mazāku ļaunumu, jo nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot kādus cilvēku šampūnus, vai bērnu, jāizmanto tieši tas, kas suņiem paredzēts.”

Tā kā franču buldogiem nav bieza kažoka, un arī pārējie divi suņi nav garspalvaini, pēc mazgāšanas Elizabete iztiek bez mīluļu fēnošanas.

“Protams, ka pēc mazgāšanas uzreiz mēs neejam laukā, bet es viņus kārtīgi izsusinu ar dvieli un arī nolieku sausā vietā gulēt, tad arī viņi diezgan ātri izžūst. Pāris stundas un ir sausi,” stāsta Elizabete Rubene.

Jāņa Jekševica mājās jau astoņus gadus dzīvo skotu nokareno ausu kaķis Picis. Un jau astoņus gadus ģimene zina, ko nozīmē, ja visās malās ir daudz spalvu. Ar sava biezā kažoka smalkajām spalvām Picis pats galā netiek, turklāt nevienu mājinieku ar ķemmi sev klāt nelaiž.

“Viņš tāds diezgan mums patstāvīgs, diezgan nikns runcis. Arī nepatīk ķemmēties. Cīņa ar viņu, šņākšana, viņš kā ierauga ķemmi, tā uzreiz zem gultas apakšā. Līdz ar to spalva mūžīgi saveļas tādos kunkuļos, nekādi nevar tikt ar to galā,” atzīst Jānis Jekševics.

Arī dušā vai vanna pavisam nav Piča gaumē, tāpēc reizi gadā kaķis tiek vests vizītē pie friziera.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds aktualizējam jautājumu, ka arī pandēmijas laikā cilvēki iegādājas suņus, bet apmācībai pietrūkst vēlmes un motivācijas. Kā saimnieki nodarbina savus mīluļus un kāpēc neaudzinātam sunim bieži jāmeklē jaunas mājas? Raidījuma viesis – kinologs Ivo Svenne.

Lauksaimniecības Datu centra dzīvnieku reģistra statistika liecina, ka pandēmijas laikā no 2020.gada marta līdz 2021.gada aprīļa beigām Latvijā ir reģistrēti 22 189 jauni suņi un 2981 kaķis. Tas ir par teju 3000 suņiem un 1000 kaķiem vairāk, nekā salīdzinot ar gadu pirms pandēmijas. Kopējā tendence ir skaidra – šis laiks ļoti daudziem  iedzīvotājiem šķitis piemērots brīdis, lai kļūtu par saimniekiem kādam mājdzīvniekam.

Arī televīzijas raidījumu vadītājas Dagmāras Legantes-Celmiņas ģimenē pusgadu ir jauns ģimenes mīlulis – dobermaņu meitene Reda. Dagmāra noliedz, ka suns iegādāts pandēmijas iespaidā. Šāds lēmums jau briedis ilgāku laiku.

“Vecākajam mūsu mājdzīvnieka kungam jau ir 12 gadi. Gribējām vecajam mājdzīvniekam nedaudz uzfrišināt garastāvokli. Jo parasti tā ir, ja ģimenē ienāk jaunāks sunīts, arī vecajam parādās enerģija un dzīves spars. Un tā bija arī šajā gadījumā, kopā abiem suņiem ir jautrāk,” stāsta Dagmāra Legante-Celmiņa.

Dagmāra noliedz, ka divi suņi ģimenē prasa daudz vairāk laika un spēka nekā tad, ja suns ir viens pats. Ar kucēnu tikai iesākumā esot vairāk rūpju. Tagad abiem ir kopīgas rotaļas un izklaides, tādēļ saimnieki pat varot atvilkt elpu. Suņu skolā ar kucēnu gājuši sākumā, tagad tiekot galā pašu spēkiem.

“Nevarētu teikt, ka ļoti daudz kas būtu mainījies, jo tās rūpes par suni – vai tu ieber vienā bļodā vai divās bļodās ēdienu, vai izej ar vienu staigāt vai ar diviem – nevar teikt, ka kaut kādā laika ziņa ļoti atšķiras,” vērtē Dagmāra Legante-Celmiņa. “Skaidrs, ka ar to mazo ir vairāk jāņemas, viņš jātrenē šobrīd. Un viņa ir daudz ātrāka par lielo suni. Tāpēc vīrs iet ar viņu pastaigās atsevišķi un ātrākās, jo viens nevar aiziet ar abiem suņiem, tie tempi nesakrīt.”

Par šādu jauku dienas režīmu noteikti sapņoja arī tie saimnieki, kas pandēmijas laikā nolēma iegādāties suni pirmo reizi. Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase stāsta, ka pagājušā gada pavasarī patversmes izjutušas ļoti pastiprinātu interesi par mājdzīvnieku adopciju.

“Pagājušajā gadā bija pilnīgi gribētāju lavīna. Cilvēki sāka strādāt no mājām. Sāka palikt mājās. Kam nebija darba, kas sāka strādāt attālināti. No vienas puses tas viennozīmīgi ir pozitīvs moments, jo tiešām – cilvēks vairāk laika var veltīt tam dzīvniekam. Bet no citas puses, tas ir tāds ļoti emocionāls lēmums,” atzīst Andra Tomase.

Diemžēl šajā pavasarī apstiprinās fakts, ka daudzi nav līdz galam apzinājušies sava spontānā lēmuma nopietnību.

“Šogad savukārt lavīnveidīgi tiek meklētas mājas un nodoti patversmē jauni suņi, kas ir gadu veci. To uzreiz var saprast. To man arī kolēģi ir teikuši,” turpina Andra Tomase. “Šobrīd, kad droši vien sāk pietrūkt finanses vai arī sāk atgriezties darbos, vai vienkārši cilvēki aptver, ka tas bija tā – kā rotaļlieta paņemts vairāk, lai aizpildītu kaut kā laiku brīvo, tad savukārt viņi vairs nav vajadzīgi.”

Ja dzīvnieku patversmes vēl cenšas kontrolēt, vai nākamie saimnieki spēs tikt galā ar suni, kā arī slēdz ar saimniekiem juridiski sastādītu adopcijas līgumu, tad šobrīd vislielākais akmens metams nelikumīgo dzīvnieku pavairotāju dārziņā. Andra Tomase norāda, ka nelegālo pavairotāju piedāvātie suņi “tiek izgrābti kā karsti pīrādziņi vienas dienas laikā” tikko ir jauns metiens.

Andra Tomase 10 gadu ilgajā pieredzē nav sastapusi nevienu saimnieku, kurš, atvedis suni uz patversmi, atzītu savu vainu, ka nemāk vai negrib tikt galā ar mājdzīvnieku. Atstājot suni patversmē, saimnieks it kā nomierina savu sirdsapziņu, taču šķiras no dzīvnieka, ar kuru ilgu laiku dzīvots zem viena jumta, neizjūtot ne mazāko žēlumu.

“ Nesen bija gadījums, ka man bija žēl suni. Es suni izpirku. Par saviem līdzekļiem vienkārši izpirku suni, kurš arī šādi te ņemts. Šobrīd ir 9 mēneši sunītei,” stāsta Andra Tomase. “Cilvēki aizmirsa par viņu. Saņēma naudiņu, jā, mēs liksim baznīcā svecīti, lai viss ir kārtībā. Bez mazākās intereses, kas ar to dzīvnieku notiek.”

Andra Tomase stāsta, ka, aprunājoties ar Vācijas kolēģiem, uzzinājusi, ka tur ir līdzīga situācija – masveidā tiek patversmēs atdoti ap gadu veci suņi.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, kas ir nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem? Kā situāciju kontrolē atbildīgā institūcija – Pārtikas un veterinārais dienests un vai dzīvnieku pavairotāji un mocītāji saņem sodus? Raidījuma viesis: Pārtikas un veterinārā dienesta ģenerāldirektors Māris Balodis.

Par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem iedzīvotāji parasti vispirms ziņo pašvaldības policijai, kas uz notikuma vietu izbrauc nekavējoties. Bet no pagājušā gada jūlija pašvaldības policijai šajā jomā ir krietni vien samazinātas likumiskās pilnvaras, atstājot galveno teikšanu Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ziņā, stāsta Rīgas pašvaldības policijas pārstāvis Egils Vidriks.

Uzsāk procesu mēs nevaram, veikt procesuālu darbību - izņemšanu, pierādījumu izņemšanu mēs arī nevaram, mums ir jāpārtrauc, ir jābrīdina par attiecīgo atbildību, jānoskaidro iespējamās personas, kas varētu būt saistībā To attiecīgi reģistrējam un maksimāli ātri, tajā skaitā elektroniski, informējām Pārtikas un veterināro dienestu," norāda Egils Vidriks.

Darbadienā uz policistu sniegto informāciju PVD inspektori reaģē savlaicīgi, citādāk ir, ja pārkāpums notiek brīvdienās, svētku dienās vai ārpus darbalaika. Pret radušos situāciju ļoti kritiski izsakās dzīvnieku aizsardzības biedrības Ķepu ķepā" vadītāja Gundega Bidere. Biedrība, kam arī ikdienā iedzīvotāji ziņo par nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem, steidz viņam palīgā un informē PVD.

"Ja mēs piektdienas vakarā pulksten sešos konstatējam, ka dzīvnieks, kāda mums ir bijusi situācija, ir piekārts aiz kakla siksnas pie tilta apakšā zem tilta. Pie zemes skarās klāt tikai viņa pakaļējās kājas. Ko tad? Vai pēc Pārtikas veterinārā dienesta domām šim dzīvniekam tur jākarājas līdz pirmdienas pulksten 9 rītā?" vaicā Gundega Bidere.

Pērn rudenī raidījums "Ķepa uz sirds" un biedrība "Ķepu ķepā" bija mājās Ozolnieku pusē, tur kāds saimnieks turēja mājdzīvniekus antisanitāros apstākļos, pusbadā, ar redzamām veselības problēmām. Pa lūžņiem pilnu pagalmu skraidīja apmēram 20 suņi un kucēni.

"Zvanījām Pārtikas un veterinārajam dienestam, viņi paziņoja, ka viņiem šobrīd nav iespējams ierasties, nav laika, lai arī ir viņu darbalaiks. Mēģiniet ar to cilvēku pa labam sarunāt, lai viņš jums šos dzīvniekus atdod. Es likšu kā piemēru citu situāciju: kaimiņš ziņo par to, ka civilvīrs sit nost savu sievu un policija atbildēs - nu pamēģiniet parunāt ar to kaimiņu, pastāstiet, lai viņš tā nedara. Pastāstiet viņam, ka tas nav labi," komentē Gundega Bidere.

Nesen "Ķepu ķepā" pārstāvji atkritumu konteinerā atrada izmestu divos polietilēna maisos iepakotu, bet vēl dzīvu kaķēnu. Lieta ar visiem dokumentiem, novērošanas kameru ierakstiem, tika nodota Pārtikas un veterinārajam dienestam pārliecībā, ka dzīvības atņemšanas mēģinājumu atbildīgais dienests kvalificēs kā Krimināllikuma pārkāpumu. 

"Ņemot vērā, ka neiestājās dzīvnieka nāvē, viņi uztaisīja šo lietu nevis kā kriminālatbildību saimniekam, bet kā administratīvo lietvedību - labturības normu pārkāpums," norāda Gundega Bidere. "Dzīvnieks ir tieši tikpat neaizsargāts, cik neaizsargāts ir mazs bērns vai sieviete ir nokļuvusi varmākas rokās. Pārtikas un veterinārais dienests to spītīgi nevēlas saskatīt."

Sintija Ozoliņa ir brīvprātīgā dzīvnieku glābēja, kura galvenokārt pievērš uzmanību nelegālajiem suņu pavairotājiem un labprāt līdzīgu ieinteresētību problēmās sagaidītu no atbildīgās valsts institūcijas, - Pārtikas un veterinārā dienesta. Nesen Sintija, savācot dažādus pierādījumus, ziņojuši dienestam par nelegālu franču buldogu šķirnes pavairotāju, kura pretēji Ministru kabineta noteikumiem suņu mammai ļāvusi laist pasaulē kucēnus ar dažu mēnešu starpību. Lai nedarītu pāri kucītes veselībai, noteikumi paredz, ka starp kucēnu metieniem jābūt vismaz gadam.

"Uzrakstījām kopīgiem spēkiem iesniegumu PVD, uz ko mēs saņēmām atbildi, ka PVD ir apsekojis pavairotāja dzīvesvietu, konstatēja, ka pavairotāja nav izpratusi likuma būtību, un attiecīgi PVD nav šo traktējis kā pārkāpumu un nepiemērojis sodu. Vai jūs uzskatāt, ka PVD inspektori pietiekami labi orientējas normatīvajos aktos, spēj to pareizi interpretēt un vai tas ir izdarīts šajā situācijā?" jautā Sintija Ozoliņa.

Turklāt dzīvnieku glābējai šķiet nepieņemama situācija, kad atbildīgais dienests uz konkrētu rīcību ir gatavs tikai tad, ja no malas tiek pienesti klāt pierādījumi. PVD atbild, mēs neesam policija.

"Mēs rakstījām šai pavairotājai telefoniski ziņas WhatsApp, mēs to visu saglabājām un sūtījām PVD, jo viņi jau bez pierādījumiem būtībā nedara neko," bilst Sintija Ozoliņa.

Sintija uzsver, ka mūsu valstī ir izveidojusies paradoksāla situācija, oficiālajiem suņu audzētājiem uzraudzība ir stingra, savukārt nelegālie audzētāji var nesodīti atļauties visu, nebaidoties brīvi publicēt sludinājumu portālos un sociālajos tīklos ziņas, ka tiek pārdoti kārtējie kucēni.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, ko nozīmē glābt savvaļas zvērus un putnus. Cik ētiski ir izārstēt un palaist mežā, kur tos nošaus mednieks? Vai tomēr varam izglābt un pieradināt, vērtē Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvis Māris Lielkalns.

Tēmas aktualitāte saistīta ar lūsi, kuru atrada ar lauztu ķepu un kurš šobrīd ārstējas. Sabiedrības domas dalās par to, vai dzīvnieku pēc atlabšanas atlais mežā, vai atdot zoodārzam.

Institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš nav skeptiski noskaņots pret to, ka lūsis pēc atlabšanas tiks palaists atpakaļ sev ierastā vidē – mežā. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi lūsis būs kopā ar cilvēkiem. Svarīgi, lai meža dzīvnieks nepierod, ka barība viņam nav jāmeklē pašam. Dabā galvenokārt lūši medī stirnas, bet tikai galējas nepieciešamības gadījumā kļūst par maitēdāju.

Patversmē “Mežavairogi”, kur šobrīd pēc operācijas atlabst lūsis, stingri tiek ievērots režīms, lai dzīvniekam pēc iespējas mazinātu stresu, kā arī lai viņš nepierastu pie cilvēka. Lūsis tiek barots ar tikko kautiem trušiem, vistām un pīlēm, jo no saldētas pārtikas viņš atteicies. Lai pabarotu un iedotu zāles, darbinieki iet pie viņa noteiktos laikos. Atlabšana ieilgst, jo izveidojies nosacīts apburtais loks: no spēcīgajām antibiotikām lūsim zūd apetīte, bet zāles dzīvnieks uzņem tikai ar barību. Ja ēst negribas, arī zāles paliek neuzņemtas. Tomēr lūsis jau spējot pārvietoties gan horizontāli, gan vertikāli, proti – viņš ne tikai iet, bet arī kāpelē pa savas mītnes plauktiem, stāsta lūša vetārste Inga Birne

Mednieks ar 30 gadu stāžu Aigars Remerss ir pārliecināts – ja pēc ārstēšanās lūsi palaidīs brīvā dabā, tas būs pāris dienu jautājums, un dzīvnieks būs pagalam. Viņš nespēs vairs pats sev atrast ēdamo, tāpēc kļūs par barību citiem meža plēsējiem. Tādēļ, lai saglabātu lūša dzīvību, Remerss uzskata, ka izglābtajam dzīvniekam vieta tagad būtu zoodārzā. Ja lūsi laidīs atpakaļ mežā, mednieks būtu pat ar mieru pielikt lūsim raidītāju, lai pierādītu savu taisnību.

Situācija, ka sabiedrība vāc līdzekļus, lai lūsi glābtu, bet palaižot vēlāk viņu brīvībā, dzīvnieku ātri vien var nomedīt, Jānim Ozoliņam šķiet pieņemama un saprotama. Pētnieks atgādina, ka cilvēki ļoti bieži palīdz arī tādiem dzīvniekiem, kurus medī daudz vairāk nekā lūšus. Piemēram, glābšanas dienesti steidz palīgā ledū ielūzušam alnim. Taču tas neizslēdz iespēju, ka nākamajā dienā pēc izglābšanas alnis var tikt nomedīts.

Raidījumu atbalsta: