Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību.

1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču.

Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina.

Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām.

Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.