Grāmatai pa pēdām

Raidījumā Grāmatai pa pēdām aplūkojam, kā latviešu grāmatniecība un prese spēja izdzīvot Pirmā pasaules kara laikā un turklāt spēlēja izšķirošu lomu nācijas kopības saglabāšanā un ticībā savai valstīm. Skanēs arī Kārļa Skalbes kara reportiera piezīmes.

Pagājušajā nedēļā stāstījām par to, cik būtisks pavērsiena punkts šajā īsajā laikā bija jau Piektā gada revolūcija un tai sekojošās represijas, kam par spīti latviskā grāmatniecība tomēr turpināja augt un attīstīties. Taču 20. gadsimta otrās desmitgades vidū daudz kam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš. Kā grāmatas un presi izdeva un lasīja kara laikā un cik liela bija to nozīme nācijas kopības saglabāšanā, pārrunājam ar vēsturniekiem Vitu Zelči un Mārtiņu Mintauru un grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu.

Latviskās izdevējdarbības apstākļi nebija viegli jau 20. gadsimta sākuma rusifikācijas un cenzūras apstākļos. Taču karš nesa vēl smagāks pārbaudījumus. Sākot jau ar milzīgo bēgļu kustību. Pēc vēsturnieku aplēsēm, bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, sākot ar 1915. gadu, no Latvijas teritorijas devās apmēram 600000 cilvēku. Par spīti smagajiem apstākļiem, grāmatu un preses izdošana latviešu valodā ne uz brīdi pilnībā neapstājas.

Grāmatu vēstures pētnieks Viesturs Zanders uz sarunu paņēmis vairākus kara laika izdevumus, kas parāda gan plašo izdošanas ģeogrāfiju, gan formu daudzveidību. Te ir, piemēram, 1916. gadā Rīgā "Valtera Rapas un biedru" apgādībā izdotās "Kara dziesmas" Kārļa Skalbes sakopojumā, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Pēterpilī izdotais "Bēgļu kalendārs 1917. gadam" un Viļa Plūdoņa "111 lirisku dziesmu", kas iznāk Pētera Stumpa izdevniecībā Limbažos 1918. gadā.

Vairāk par projektu šeit:

Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam.

Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu.

Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Vairāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām piedāvājam 2. sēriju stāstam par veco un jauno druku. Turpinām sarunu ar Paulu Daiju, Pēteri Vanagu un Andu Baklāni un noskaidrojam, kā ortogrāfija grāmatām latviešu valodā mainījās 17. un 19. gadsimtā, kā to uztvēra sabiedrība, kādi notikumi vēsturē pielika punktu vecajai drukai un vai tā ir pavisam atstāta aizmirstībā.

Turpinām ceļojumu laikā, lai izprastu, kā gan Latvijā, gan citviet Eiropā iespiestajās grāmatās un rokrakstos veco druku nomainīja jaunā. Iepriekšējā raidījumā runājām, ka vecās un jaunās drukas saistībā vēl būtu jālieto virkne dažādu terminu, piemēram, gotiskais raksts jeb gotu burti un fraktūra, ja mēs runātu par veco druku, un antīkva, ja runātu par jauno druku, kaut jēdzienu ir vēl krietni vairāk.

Šoreiz pakavēsimies pie tām reformām, kas vecās drukas pierakstā Latvijas teritorijā pēc daudzajiem eksperimentiem un nekonsekvencēm ieviesa skaidrību 17. gadsimtā un pēc tam atkal radīja pilnīgu neskaidrību 19. gadsimtā. Kā pirmais pagrieziena punkts ir 1683. gads, kad Jelgavā pulcējās mācītāji un apsprieda Ernsta Glika vadībā sagatavoto Jaunās Derības tulkojumu. Mēs, protams, nezinām detalizēti, ko mācītāji toreiz izsprieda, taču Glikam viņa manuskripts tika atdots atpakaļ kā nederīgs, un viņam nācās vēl turpināt darbu, lai vienādotu rakstību. Zināms arī, ka Vidzemē iznākušajam Bībeles tulkojumam tika piemērota kurzemnieku rakstība.

Kopš Glika Bībeles laikiem stabila ortogrāfija pastāvēja līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad atkal sākās eksperimenti. Bija neskaitāmi priekšlikumi, kā uzlabot ortogrāfiju, kā risināt garumzīmju jautājumu, piemēram, vai tā būs viena svītriņa virs burta, vai arī burtu kombinācija “a” un “h”, lai pateiktu “ā”. Tad arī, piemēram, vārds “ieiet” tiek rakstīts ar četriem “e” burtiem, tātad “eeeet”. Visa starpā notika arī koķetēšana ar kirilicu kā rakstības veidu.

 

Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ceļojam pa vairākiem gadsimtiem un vietām, jo stāstām par veco un jauno druku - jēdzieniem, kurus nereti vispārīgi attiecinām uz gotiskajiem burtiem senāk un mūsdienās lietoto antīkvu. Bet viss, protams, nav tik vienkārši - ne jēdzienos, ne arī paņēmienos, kā veco druku atšifrēt mūsdienās. Šoreiz stāsta 1. sērija.

Vai atminaties, kad pirmo reizi turējāt rokās grāmatu vecajā drukā un mēģinājāt izlasīt, kas tur rakstīts? Raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām stāstos par grāmatniecības vēsturi esam nogājuši garu ceļu un šobrīd jau kādu laiku sasnieguši 20. gadsimtu. Bet visu šo laika posmu, runājot par grāmatām un autoriem, ar mums kopā ir bijis kāds plašāk neapspriests ceļa pavadonis, kas savā ziņā pat kļuvis pašsaprotams, ja reiz runājam par agrākiem gadsimtiem.

Šoreiz piedāvājam satikties ar mūsu uzticamo ceļabiedru, proti, pašu drukas veidu, kādā grāmatas ir iespiestas. Vecā druka un jaunā druka - tie ir jēdzieni, kurus lietojam, lai paši savā prātā ieviestu skaidrību, ka runājam par seniem izdevumiem ar, piemēram, gotiskajiem burtiem, un to rakstības veidu, kādu lietojam mūsdienās. Viss gan neaprobežas tikai ar šiem jēdzieniem, stāsts ir visai plašs un tajā iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības vadītājs Pauls Daija, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās pētniecības pakalpojuma vadītāja Anda Baklāne un Latvijas Universitātes profesors Pēteris Vanags.

Video epizodē “Latviešu seno burtveidolu digitalizācija” Pauls Daija norādījis, ka vecās un jaunās drukas kultūras vēsture nav uzrakstīta, un šķiet, ka ikvienam, kam patīk skaidrība jēdzienos un lietu kārtība tā būtu patiesi interesanta lasāmviela.

Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām saruna par bērnu literatūru. Iepazīstam Andreja Jesena veikumu – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgās bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Kopā ar Viesturu Zanderu un Alīsi Nīgali noskaidrojam, kas jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd.

Bērnība – laimīgā zeme. Tā bērnu dienas aprakstījuši vairāki literāti, stāstot par laiku dzīvē, kad valdījusi bezrūpība un priekpilnas čalas. Šim posmam mūsu katra dzīvē šodien cauri iesim arī raidījumā, stāstot par bērnu literatūru 20. gadsimta sākumā.

Ar saviem sarunu biedriem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, Latvijas Universitātes profesoru Viesturu Zanderu, kā arī bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” līdzīpašnieci un direktori Alīsi Nīgali tiekamies vietā, kas pati par sevi jau ir saules un gaišas atmosfēras pielieta, un tas ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs.

Stāsta galvenais varonis šodien būs Andrejs Jesens – viņš uzskatāms par pirmo ievērojamo augstvērtīgas bērnu un jaunatnes periodikas un daiļliteratūras izdevēju Latvijā. Par viņa izdoto grāmatu sēriju un žurnāliem dažādu vecumposmu bērniem, par to, kas bērnus un jauniešus literatūrā interesēja pirms 100 gadiem un šobrīd un kā sekmēt bērnu interesi par grāmatām – šie ir daži no pieturas punktiem sarunā.

Bet tāpat kā raidījumā par enciklopēdijām un konversācijas vārdnīcām, kad Viesturam Zanderam jautājām, vai enciklopēdijas parādās tikai 19. gadsimtā, arī šoreiz būtiski noskaidrot, vai par bērnu literatūru patiešām varam sākt runāt tikai no 20. gadsimta sākuma. Izrādās, tā gluži nav.

Plašāk par projektu šeit:

Pirms simtu desmit gadiem latviski iznāca pirmā bibliotekāru rokasgrāmata, kuras pamatprincipi ir pārsteidzoši aktuāli arī mūsdienās. Kas bija tās autors Teodors Līventāls un kāpēc bibliotēkas kļuva par šī sabiedriski un politiski rosīgā cilvēka mūža misiju?

„Grāmatai cilvēces attīstības gaitā lemts spēlēt sevišķi ievērojamu lomu. No tā laika, kamēr izgudrotas rakstu zīmes, grāmatā kristalizējas cilvēces piedzīvojumi un pārdzīvojumi, un tādā kārtā dod iespēju iet uz priekšu ātrākiem soļiem. Tomēr katram iegādāties vajadzīgās grāmatas nav iespējams. Tamdēļ rodas nepieciešamība ierīkot bibliotēkas…” 

Tā sākas 1913.gadā izdota grāmata ar nosaukumu “Kā nodibināt un iekārtot bibliotēku?”, kuras autors ir viens no aktīvākajiem Latvijas 20.gadsimta sākuma bibliotekārās dzīves pārstāvjiem Teodors Līventāls. Viņš un viņa idejas par bibliotēku nozīmi tautas izglītībā ir raidījuma centrā. Saruna par pirmo bibliotekāru rokasgrāmatu un tās autoru ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieci Janu Dreimani un Jēkabpils novada galvenās bibliotēkas bibliogrāfi Mārīti Cauni.

Plašāk par projektu šeit:

Grāmata bija viņa svētdiena un darbdiena – šī frāze attiecas uz grāmatizdevēju Ansi Gulbi, kurš visu savu mūžu veltījis grāmatu izdošanai. Par nozīmīgākajiem izdevumiem, grāmatu sērijām un enciklopēdiju, par sadarbību un saraksti ar Raini stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.

Šoreiz par grāmatizdevēju Ansi Gulbi  – mūsu nacionālās grāmatniecības vienu no izcilākajām personībām. Tā kā viņa izdoto grāmatu skaits pārsniedz divus tūkstošus, šajā reizē izcelsim, mūsuprāt, svarīgāko – sēriju „Universālā bibliotēka” un sadarbību ar Raini, kā arī „Latviešu konversācijas vārdnīcas” izdošanu un sēriju „Lettische Literatur”. Taču stāstos un sarunās iekrāsosies arī viņa raksturs, dzīves veids un sarakste.

Izzināt Anša Gulbja devumu palīdzēs literatūrzinātniece, filoloģijas doktore Gundega Grīnuma un grāmatzinātnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par sieviešu radīto literatūru 19. gadsimta beigās. Iepazīstam ceļojumu aprakstu autori Minnu Freimani, kuras vārds ilgi palicis aizmirstībā. Runājam arī par Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības", kas izsauca viļņošanos sabiedrībā ar nepieņemamo vīrieša atveidojumu lugā.

19. gadsimts ir laiks, kas nesa jaunas idejas un kustības, un to radītās pārmaiņas mēs jūtam joprojām. Proti, 19. gadsimta otrajā pusē Eiropā veidojās tāda kustība kā sufražisms. Kustības mērķis bija panākt sieviešu vēlēšanu tiesību vienlīdzību ar vīriešiem, un cīņa par sieviešu emancipāciju jeb līdztiesību ienāca ne tikai politiskajā arēnā vien, šīs vēsmas bija sastopamas arī literatūrā un izglītībā.

Šīs dienas stāsta centrā būs divas sievietes - ceļojumu aprakstu autore Minna Freimane, kuras vārds ilgi pabijis aizmirstībā, un vienlaikus tik labi zināmā Aspazija, kuras luga “Zaudētās tiesības” 19. gadsimta beigās izsauca pamatīgu neizpratni sabiedrībā. Par abu sieviešu paveikto raidījumā saruna ar divām literatūrzinātniecēm, pētniecēm Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā Zitu Kārklu un Evu Eglāju-Kristsoni.

Sufražisms, protams, netapa vienā dienā, un arī literatūrā mēģinājumi norādīt uz nevienlīdzīgām sieviešu un vīriešu iespējām vērojami senāk. Piemēram, jau 18. gadsimta beigās britu rakstniece un filozofe Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft) uzrakstījusi darbu “Sieviešu tiesību aizsardzība”, kurā viņa izklāstījusi sieviešu nedabisko apspiešanu no vīriešu puses, kas savukārt notiek tikai tāpēc, ka sievietēm galvenokārt ir zema izglītība. Kā centieni panākt labvēlīgāku situāciju sievietēm izpaudās Latvijā?

Vairāk par projektu šeit:

Raidījuma uzmanības centrā – 19.gadsimta 80. – 90.gados uzplaukusī Jaunās strāvas kustība un tās centrālais izdevums – laikraksts „Dienas lapa”. Kopā ar vēsturniekiem Jāni Šiliņu un Vitu Zelči atgādinām par Jaunās strāvas izcelšanās sociālo un politisko fonu, tuvāk apskatām „Dienas lapas” darbību un caur to paustās idejas.

„Jaunā strāva” aktīvi vērsās pret provinciālismu un sentimentālismu latviešu literatūrā, uzsverot reālisma nozīmi un aicinot rakstniekus pievērsties sociāli aktuāliem tematiem.

Raidījumā pieskaramies arī bulvārpreses nosaukuma izcelsmei un apskatām, kā jauno Rīgas bulvāru mutuļojošā ikdienas dzīve aizpildīja „Dienas lapas” lielās lappuses līdzās jaunstrāvnieku idejām par līdztiesīgāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.

 

Plašāk par projektu šeit:

Par Jāni Endzelīnu vai katrs būs dzirdējis kā par bargu valodas tīrības kopēju, taču, pirmkārt, viņš ir viens no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem. Par viņa devumu zinātnē, par stūrakmeņiem valodas attīstībā, par zinātnisko gramatiku „Lettische Grammatik”  stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.

„Unikāla personība”, „bargs valodas tīrības kopējs,” „salīdzināmās valodniecības meistars”, „izcils zinātnieks” - tā raksturo Jāni Endzelīnu.

Šoreiz par latviešu valodnieku, baltu valodu pētnieku, starptautiskā vērtējumā vienu no Latvijas visu laiku izcilākajiem zinātniekiem - Jāni Endzelīnu. Un ja reiz dodamies „Grāmatai pa pēdām”, tad īpašu uzmanību veltīsim Endzelīna zinātniskajai gramatikai „Lettische Grammatik” - baltu salīdzināmi vēsturiskās valodniecības stūrakmenim.  

Filoloģijas doktore, Jāņa Endzelīna biogrāfijas un zinātniskās darbības pētniece Sarma Kļaviņa iezīmē svarīgāko Endzelīna tapšanā par valodnieku, dažas privātās dzīves lappuses, un, protams, zinātniskās gramatikas rakstīšanas un izdošanas ceļus. Savukārt Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas profesore Andra Kalnača raksturo zinātniskās gramatikas nozīmi valodniecībā līdz mūsu dienām.

Plašāk par projektu šeit: