No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām.

Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara.

Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.

 

Plašāk par projektu šeit:

Sasniedzot raidījumu cikla Grāmatai pa pēdām finiša taisni, šo sēriju veltīsim latviešu trimdas literatūrai Zviedrijā. Kādu ietekmi uz grāmatniecību atstāja ziemeļnieciskā vide un Zviedrijas sabiedrība? Runāsim par apgādiem, kas savu darbību izvērsa tieši šajā zemē - tas bija Dagnijas un Jura Šleieru apgāds “Daugava” un Jāņa Abuča “Ziemeļblāzma”.

Grāmatniecība trimdā Zviedrijā ir stāsts ne vien par konkrētiem apgādiem, kas savu darbību īstenoja tieši šajā zemē, bet arī par vidi un sabiedrību, kas noteica, kā latviešu grāmatniecība tur varēja izpausties. Sarunājas ilggadīgs Zviedrijas nacionālā mantojuma kopējs Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, šobrīd Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvis Jānis Krēsliņš, kā arī grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Lai labāk saprastu atšķirības starp Zviedriju un Vāciju, kur bēgļu gaitās devās liela daļa mūsu tautiešu, Jānis Krēsliņš sarunā vairākkārt izmantos klints metaforu un mudinās aizdomāties par režisora Ginta Zilbaloža animācijas filmu “Straume”, kas šobrīd guvusi lielus panākumus. Tad nu iepazīsim šo ziemeļu zemi, kas savulaik izvirzīja savas prasības latviešu grāmatniecībai. 

Zviedrijas klinšainās vides radītā stabilitāte, kanons, apjomīgais tulkojumu klāsts - tas tātad līdz šim atšķīris šo vietu no Vācijas vai, piemēram, Ņujorkas, kur ieceļotājiem viss šķita kā kaut kas jauns un avangardisks.

Zviedrijas vides un sabiedrības veidotie priekšnosacījumi latviešu grāmatniecībai tālākās sarunas gaitā vēl ienāks, bet pienācis brīdis pakavēties pie konkrētu grāmatizdevēju vārdiem - tiem, kuri savu darbību uzsāka vai turpināja Zviedrijā. Jāņa Krēsliņa pieminētie darbu tulkojumi mūs pie šīm izdevniecībām jau atveduši. Ārzemju rakstnieku sērija “Parnass” bija daļa no izdevniecības “Daugava” darbības, un apgādu “Daugava” 1945. gadā Stokholmā nodibināja Juris un Dagnija Šleieri. Savukārt īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojums attiecināms uz Jāņa Abuča apgādu “Ziemeļblāzma”, kas 1948. gadā nodibināts Lībekā, Vācijā, bet pēc tam darbību turpinājis Vesterosā, Zviedrijā.

Trimdas bibliotēku un kultūras vērtību krātuvju likteņi. Šoreiz par latviešu bibliotēkām Anglijā, par Oto Bonga Baltijas Centrālo bibliotēku un citām krātuvēm. Raidījumā Grāmatai pa pēdām izzinām, kā iegūt vērtīgus materiālus palīdzējis sauklis: „Nesvied prom, svied uz manu pusi”.

Turpinām sekot latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas (iepriekšējā raidījumā vieosjāmies Minsterē), šoreiz  arī par kultūras vērtību krātuvēm. Neklātienē viesojamies Lielbritānijā un stāstām par Daugavas Vanagu fonda Latviešu kultūras vērtību krātuvi „Straumēnos”, ielūkojamies rakstnieka Gunara Janovska fondā, arī par bibliofilu, vācbaltu krājēju Oto Bongu un viņa veidoto Baltijas Centrālo bibliotēku šoreiz stāsts, kā arī ieskats vēl citās krātuvēs.

Šī raidījuma zinošie šajā ir Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāja Inese Auziņa-Smita, literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Iesākumā plašāks skats uz latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas un trimdas bibliotēku tīklojumu pasaulē, kāds tas ir bijis un kā mainās.

Grāmatai pa pēdām sekojam arī trimdā, jo tur nācās doties latviešiem un viņu grāmatām. Šoreiz raidījumā sarunas Minsterē un Rīgā – kopā ar literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Jāni Ogu, bibliotekāri Dinu Krastiņu un Minsteres ēkas namzini Viktoru Kangeru.

Viena no lielākajām latviešu bibliotēkām ārpus Latvijas meklējama Minsterē. Otrā pasaules kara laikā Minsterē nonāca daudz latviešu, dažiem tas bija tikai pieturas punkts trimdas laikā, bet daudzi arī tur palika. Latviešu centrs Minsterē dibināts 1982. gadā. Ēka savu pagātni saista ar Minsteres Latviešu ģimnāziju. Kopš ģimnāzijas slēgšanas 1998. gadā, Latviešu centrs darbojas kā saieta nams Minsteres un tās apkārtnē esošiem latviešiem, nedēļas nogales skola, dziedātāju un dejotāju kopas, amatierteātris, trimdas arhīvs, piemiņas istabas vairākiem rakstniekiem un jau pieminētā bibliotēka.

Vairākiem Latvijas pētniekiem Minstere ir arī ļoti svarīga vieta pētniecībai. Digitalizācija, katalogs un autortiesības – svarīgas lietas, kuras Minsteres intelektuālos krājumus un laikmeta liecības padarītu pieejamākas.

Leģendāra persona Minsteres sakarā ir Austra Rudzīte – literāte un bibliotekāre, kas izveidoja bibliotēku Minsterē, dienasgrāmatās fiksēja norises Minsterē un arī ārpus tās, Jāņa Jaunsudrabiņa un Zentas Mauriņas gaitas.

Neparasts ir arī pašas Austras Rudzītes dzīvesstāsts. Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, darbs Zemkopības ministrijā, bēgļu gaitas Vācijā, studijas Bonnas universitātē, doktora grāds agronomijā, studijas teoloģijā. Vadījusi Annabergas latviešu sestdienas skolu.  No 1957. līdz 1978. gadam bijusi ticības mācības un bioloģijas skolotāja Minsteres latviešu ģimnāzijā, līdz 1989. gadam bibliotēkas vadītāja, līdz 1991. gadam – bibliotēkas arhivāre. Austra Rudzīte bibliotēku kārtojusi pēc Jēgera kataloga (Benjamiņa Jēgera “Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija”).

Tagad bibliotēku vada Dina Krastiņa – pēc izglītības arhitekte, kas mākslas institūciju pārvaldību studējusi jau Vācijā.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām stāsts par mūsu tautiešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Kādas grāmatniecības tradīcijas turpinājās Vācijā un citās zemēs, kāpēc nozīmīgi bija kalendāri un kāpēc bēgļu laika literatūru sākotnēji visspilgtāk apliecina dzeja? Runājam arī par izdevējiem, kuri turpināja un uzsāka savu darbību.

1944. gadā, Otrā pasaules kara laikā, daudzi latvieši bija spiesti pamest dzimteni un doties bēgļu gaitās - vispirms lielā mērā uz Vāciju un arī citām Eiropas zemēm, bet no 1950. gada sākās “lielā izklīšana” plašajā pasaulē. Kā ceļa pavadonis tautiešiem visā šajā laikā līdzi bija arī grāmatas. Šajā raidījumā trimdas literatūru izzinām kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu, literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un Latvijas Okupācijas muzeja Krājuma glabātāju, direktores vietnieci Taigu Kokneviču.

Bēgļu laiks un vēlāk trimda ir atšķirīgi posmi gan ilguma ziņā, gan iespēju un dažādu grūtību ziņā, tāpēc lūdzu Viesturam Zanderam un Ingunai Daukstei-Silasproģei iezīmēt šiem posmiem raksturīgo grāmatniecības jomā.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā par bēgļu laiku stāsta dažādas liecības. Vācijas periods izceļas ar ziņu lapām, ar periodiskiem izdevumiem, jo bēglim primāri ir nepieciešama informācija, tostarp par piederīgajiem Vācijā. Taiga Kokneviča ir gatava iepazīstināt ar kalendāru, kas sākas ar A5 izmēra lapu un uzrakstiem ar zīmuli, bet tālāk paveras jau krāšņāka aina.

Kāpēc šāda periodika, īpaši kalendāri, bēgļu laikā bija tik nozīmīgi? Taiga Kokneviča skaidro, ka cilvēkiem dzīve bija sagriezusies kājām gaisā, tomēr laika ritējums gāja uz priekšu. Un tas arī bija vienīgais, ko cilvēki varēja paredzēt, - ka pēc pirmdienas nāks otrdiena, pēc otrdienas trešdiena, pēc marta aprīlis, tālāk maijs. Šādi atskaites punkti deva cerību. Šķirstot Sidrabenes kalendāru, pārliecināmies par papīra trūkumu bēgļu posmā - tas, kas bija pieejams, to arī izmantoja kalendāra veidošanā, tostap veidlapas vācu valodā, aprakstot tās no otras puses. Tas pats vērojams arī Altgarges nometnē, kur veidlapas, apzīmējot tās, piemēram, ar latviskām rakstu zīmēm, tika vizuāli pārvērstas par koncertu programmiņām.

Sarunā ar Viesturu Zanderu un Ingunu Dauksti-Silasproģi interesējamies arī, vai iezīmējās kādas atšķirības grāmatniecībā Vācijā un, piemēram, Skandināvijā. Skaidrs ir tas, ka ar ikdienišķām un eksistenciālām problēmām grāmatnieki saskārās visur - gan Vācijā, gan citās Eiropas zemēs. Šajā reizē izcelsim vēl Dāniju, jo tajā grāmatizdevēja darbību uzsāka Imants Reitmanis, kurš pats bija gājis leģionāra ceļus.

Izdzīvošana, pielāgošanās - vārdi, kas raksturo grāmatniecības, tās darbinieku un autoru situāciju Otrā pasaules kara gados. Par grāmatniecību laikā, kad viena okupācijas vara nomaina otru, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatniecības sovjetizēšana 1940.-1941. gadā un nacionālā grāmatniecība nacistiskās okupācijas laikā

Grāmatniecības izpētē esam nonākuši līdz 1940.gadam. Jau iepriekšējos raidījumos, stāstot par brīvvalsts lielākajām izdevniecībām un to vadītājiem un darbiniekiem, esam uzsvēruši gan grāmatniecības uzņēmumu nacionalizāciju, gan minējuši traģiskus dzīves noslēgumus, kas saistās ar Padomju Savienības īstenoto okupāciju. Šajā raidījumā skaidrojam, kāda bija latviešu grāmatniecības situācija padomju un tai sekojošās nacistiskās okupācijas laikā.

Skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēsturnieks Kasparu Zellis un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieks, grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

 

Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pakavēsimies divu neparastu vīru kompānijā, kuri atstājuši mazāk zināmus, bet ne mazāk interesantus nospiedumus starpkaru Latvijas grāmatniecībā. Varētu teikt, ka viņi abi pirms teju simt gadiem „kartēja” Latviju: Pēteris Mantnieks gluži praktiski, izdodot kartes un atlantus, bet Atis Freinats – apceļojot tūkstoš Latvijas grāmatnieku un zīmējot Latviju caur viņiem.

Pētera Mantnieka kartogrāfijas institūts un Ata Freināta apgāds – nelielas izdevniecības, kurām bija sava vieta un nozīme Latvijas  grāmatniecības kopainā.

„Ošiņa un Mantnieka Kartogrāfijas institūts” starpkaru periodā bija vienīgā Latvijas izdevniecība, kuras fokuss bija tikai kartogrāfiskie izdevumi. Vispirms dodamies pa pēdām Pēterim Mantniekam. Stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers.

Bet otrajā raidījuma daļā dodamies ciemos pie bijušā LNB direktora Andra Vilka, kurš starp daudziem starpkaru Latvijas grāmatniecībā svarīgiem personāžiem aicina atcerēties arī izdevēju, rakstnieku un ceļojošu grāmatu tirgotāju jeb kolportieri vārdā Atis Freinats un viņa neparasto izdevumu „Grāmatnieki” ar bagātīgām Latvijā pazīstamu mākslinieku ilustrācijām.

Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām iepazīstam tuvāk nozīmīgākās bibliotēkas Latvijā 20. gadsimta sākumā. Kādos virzienos darbojās Valsts bibliotēka, Latvijas Universitātes bibliotēka un kad veidojās lasītavas bērniem? Stāstām arī par Rīgas pilsētas bibliotēkas degšanu 1941. gadā un to, kā daži cilvēki parūpējās, lai mēs savas vēstures liecības šajā ugunsgrēkā nepazaudētu pilnībā.

Kur grāmatas, tur bibliotēkas, tāpēc šajā raidījumu ciklā, jau kādu laiku rosoties pa 20. gadsimtu, esam nonākuši pie stāsta par šī gadsimta nozīmīgākajām bibliotēkām pirmajās desmitgadēs. Arī šajā reizē pārliecināsimies, ka stingru robežu no iepriekšējiem gadsimtiem nevarēsim novilkt, jo neapšaubāmi - tas, kas notiek 20. gadsimtā, saknes dzinis jau krietni agrāk.

Pa dažādām bibliotēkām šajā raidījumā paceļosim kopā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadošo pētnieci Janu Dreimani un Aiju Taimiņu - Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju, kā arī vadošo pētnieci šī gada oktobrī jaunizveidotajā Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tā izveidota, apvienojot līdzšinējo Latvijas Universitātes bibliotēku un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku.

20. gadsimta sākums ir laiks, kad attīstās vairākas zinātniskās un publiskās bibliotēkas, taču uz mirkli metīsim laika cilpu atpakaļ uz 19. gadsimta otro pusi, kad aktīvi darbojas Krišjānis Valdemārs - cilvēks, kuram ir ļoti lieli nopelni publisko bibliotēku popularizēšanā latviešiem. Par viņa veidoto darbu “300 stāsti”, lai popularizētu lasīšanu, kā arī ilgstošo latīņu drukas aizliegumu Latgalē, kas būtiski arī šīs dienas raidījuma kontekstā, aicinām klausīties agrākās šī raidījuma sērijas mūsu arhīvā.

Ar kurām arī 20. gadsimtā strādājušām personībām mūs sasaista Krišjānis Valdemārs un kā mainās apstākļi bibliotēku pieejamībā gadsimtu mijā, par to atgādina Jana Dreimane.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām, turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus, šoreiz uzmanības centrā – „Valters un Rapa”, kas izdevumu apjoma ziņā bija nepārspēts un kura monumentālie izdevumi joprojām ir goda vietā daudzos grāmatplauktos.

""Valters un Rapa" ir apgāds, kas savā samērā īsajā pastāvēšanas laikā paguvis iemantot lasītāju pilnu uzticēšanos," tā apgāda 25 gadu jubilejas izdevumā 1937. gadā raksta Jānis Jaunsudrabiņš.

 Sakarā ar to," viņš turpina, "katra rakstnieka, bet jo sevišķi katra jauna rakstnieka karstākā vēlēšanās ir — iekļūt šī apgāda autoros. (..) Īsā atzīme "Valters un Rapa” uz vāka vai uz pirmās lapas gaiši pasaka, ka grāmata vērtīga, ka tā nebojās lasītāja literārisko gaumi, ka to var droši pirkt un ieteikt citiem, arī nepazīstot autoru."

Jānis Jaunsudrabiņš pats bija viens no "Valtera un Rapas" izdotajiem autoriem, un šis, protams, ir jubilejas izdevuma teksts. Taču Jaunsudrabiņš, tāpat kā Anna Brigadere, Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Zenta Mauriņa un daudzi citi "Valtera un Rapas" izdotie latviešu literatūras lielie vārdi komentārus neprasa.

Raidījuma Grāmatai pa pēdām", turpinot izzināt Latvijas 20.gadsimta pirmās puses ietekmīgākos grāmatu apgādus un izdevējus, šoreiz kārta tieši "Valteram un Rapam" – vienam no neapšaubāmiem tirgus līderiem gan izdevumu skaita, gan grāmatu saturiskās un vizuālās kvalitātes un daudzveidības ziņā.

Raidījumā dzirdēsim gan Misiņa bibliotēkas vadītājas un ilggadējas "Valtera un Rapas" pētnieces Guntas Jaunmuktānes, gan Jāņa Rapas vedeklas Rasmas Rapas un ilggadējā LNB direktora Andra Vilka balsi. Bet saruna studijā ar grāmatzinātnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Viesturu Zanderu.

 

Plašāk par projektu šeit:

Pavērsiens latviešu grāmatniecībā – Helmāra Rudzīša apgādā „Grāmatu draugs” grāmatas par 1 latu. Pētām, kādus biznesa paņēmienus Rudzītis izmantoja, arī to, kā izdevās dibināt skaņuplašu fabriku "Bellacord – Electro" un kādas atbildes pētnieki meklē joprojām.

Iepriekšējos raidījumos esam stāstījuši par izdevējiem Jāni Rozi, Miķeli Gopperu, pirms tam  arī par Ansi Gulbi, šoreiz kārta Helmāram Rudzītim un viņa apgādam „Grāmatu draugs”, viņš arī skaņuplašu fabrikas „Bellacord – Electro” dibinātājs.

Grāmatizdevējs Helmārs Rudzītis, kā minēts Nacionālajā enciklopēdijā, radīja pavērsienu latviešu grāmatniecībā. Intriga dota, atliek sekot šīsdienas stāstam. Uzklausām literatūrzinātnieci Ingunu Dauksti- Silasproģi, grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pētnieku Albertu Rokpelni.

Helmārs Rudzītis pirms 40 gadiem Amerikā publicējis atmiņu grāmatu „Manas dzīves dēkas”, kas ar komentāriem izdota arī Latvijā 90. gados. – to pētnieki pieminēs.

Plašāk par projektu šeit: