Latvijas pērles

Kāpēc Kalnavēveru saimnieku dzimtai ir uzvārds Vientieši, kāpēc te čakli strādājuši audēji? To visu var uzzināt, viesojoties Vecpiebalgas novada brīvdabas muzejā “Vēveri”. Tur arī pētām 19. gadsimta Vidzemes zemnieku ikdienu un kāpjam arī augšā piecstāvu dzirnavās.

"Kalnvēveru saimniecība kādreiz bijusi bagātākā saimniecība, viņiem arī vējdzirnavas piederējušas," stāsta Etnogrāfiska brīvdabas muzeja filiāles Vēveri muzejnieks un vēsturnieks Edgars Žīgurs.

Skati Piebalgā skaisti – kalni un lejas, bet zeme, lai ļaudis pabarotu, skopa, tāpēc te peļņas avots ir amatniecība un vērpjamo ratiņu izgatavošana jeb kā senāk teica – ratiņu dreijāšana un aušana. Un tieši par audēju darbu, par šīs puses izgudrotajiem un dzirnavniekiem, staigājot pa Vēveru mājām, ir šis stāsts.

 „Daudz tur ļaudīm dažādu amatu, 

Visi par slavu Piebalgai paveikti. 

Teicami dreimaņi, manīgi vēveri 

Latviskas preces pasaulē veduši.”

Tādas rindas Jānis Akuraters raksta dzejolī „Piebalgai”. Un tie Piebalgas vēveri pirmoreiz ir minēti 1601. gada zviedru revidentu dokumentos kā viena saimniecība. Un ar laiku te izveidojās astoņas saimniecības – Lielvēveri Streinvēveri, Virolvēveri Maz..,Vec…Jaun… un vēl pāris citi Vēveri. Arī šobrīd šīs  visas ēkas, kas celtas 18.-19. gs. mijā, ir saglabātas savās vēsturiskās vietās un „Vēveru” etnogrāfiskās apbūves kompleksam ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Cilvēki te, pateicoties aušanas prasmei, dzīvojuši labi, par to liecina plašās istabas un, protams, stelles tajās. Kopā ar  muzeja vēsturnieku Edgaru Žīguru ejam iekšā Virolvēveru mājā, kur uzzinām, kāpēc šo māju saimniekiem ir uzvārds – Vientieši.

Tautā saukta par Sarkano skolu, jo celta no sarkaniem ķieģeļiem, šī ēka iegājusi vēsturē kā mācību iestāde, ko dibināja toreizējais skolas pārzinis Andrejs Spekke un skolas namā ir aizritējusi viņa dēla filologa, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes bērnība. Tagad te ir muzejs, kurā lūkojam gan Spekkes ģimenes, gan arī citu izcilu Vecumnieku cilvēku dzīves gājumu, gan arī uzzinām, kas hercoga Jēkaba laikā te ticis darināts viņa dzelzs manufaktūrā.

„Mūsu cilvēki, ainava, senā skolas ēka un baznīca – tās ir dažas no Vecumnieku pagasta pērlēm,” atzīst Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Rita Kovala un kā pirmo rāda dievnamu, kura altāris ir nosaukts par izsmalcinātu ampīra veidojumu. Majestātiska celtne, kur solu galus rotā mūsu dievnamiem neierasti saulīšu raksti un greznas kolonas un statujas ieskauj altāri.

Baznīca ir viena no senākajām Vecmuižas un Vecumnieku celtnēm, kas saglabājusies kā reāla liecība, ka mums cilvēki dievu mīl un mēs esam ticīga tauta. Arī vēsturiska ēka,” bilst Rita Kovala.

Mūra dievnams pabeigts 1845. gadā. Pirms tam bijusi koka baznīca kopš 1557. gada. Tā baznīca nodegusi.

Acis arī piesaista ērģeles, kas atrodas blakus altārim un to krāsotās stabules rada asociācijas ar dekorācijām no operām „Aīda” vai „Nabuko”.

“Paša pirmās ērģeles tikai izpostītas Pirmajā karā. Nākamās Otrajā karā izvestas nezināmā virzienā. 1999. gadā tika uzstādītas Lielbritānijā atrastās un iegādātās un ar ar ērģelnieka Talivalža Dekšņa atbalstu restaurētās ērģeles," bilst Rita Kolava.

Tālāk dodamies uz distāvu ēku, kas tautā tika saukta par sarkano skolu, jo celtniecības materiāls – ķieģeļi – bija šādā krāsā. Ēka celta no 1887. līdz 1889. gadam. Un atklāta tajā pašā gadā, kad Parīzē atklāja Eifeļa torni. Skola ēkā darbojās līdz 1994. gadam. 

Arnolda Spekkes tēvs Andrejs bijis skolas pārzinis, viņš arī uzsācis skolas celtniecību, jo uzskatīja, ka pagastā nepieciešama viena kārtīga skola. 

„Lielākā daļa bērnu dzīvoja visu nedēļu skolā, pārtiekot no savām maizes kulītēm, sviesta un biezā piena cibiņām. Sestdienās brauca tēvi un mātes ar lielām krūzēm, kurās bija silta putraimu putra; krūzes bija aizbāztas ar lieliem siena vīkšiem, kas bij ietīti tīrās baltas drāniņās. Vienu atmiņu brīdi atceros: Redzu mūsu kēķī sēžam kādu lauku māmiņu ar bēdīgu seju kaut ko gaidām. Prasu, kādēļ viņa neved savu dēlu mājās. Otrais skolotājs nelaižot, viņas dēliņš vēl neesot labi iemācījies to „velna eimaliņu” – vienriezvienu,” tas ir fragments no Arnolda Spekkes grāmatas „Atmiņu brīži".

 Arnolds Spekke, var teikt. ir gājis tēva pēdās, viņš dibinājis Liepājas reālģimnāziju un Rīgas 1. valsts ģimnāziju. 30. gados viņš arī bijis Latvijas diplomāts Itālijā, Albānijā, Bulgārijā un Grieķijā.

Sevišķs dārgums muzejā ir bijušā dārznieka Liedes dēla skiču burtnīca, kad viņš 1922. gadā mācījās toreizējā Rīgas Latviešu daiļkrāsotāju skolā. Šo zīmējumu kolekciju muzejam uzdāvināja dārznieka mazmeita. Acis var pamielot pie jaunā studenta darbiem, bet par Vecumnieku vēsturi runājot, var uzklausīt stāstu Liedes dārzniecību un pašu dārznieku.

Godinot bijušos Vecumnieku skolas pedagogus, te ir daudz interesantu materiālu: fotogrāfijas, studiju darbi un liecības no bijušās Vecmnieku skolas angļu valodas skolotājas Vikmanes krājuma, kura pagājušā gadsimta 20.-30.gados mācījās Rīgas Skolotāju institūtā.

1838. gadā toreizējā Dundagas muižā sāk celt skolu vietējiem bērniem un par skolotāju tur sāk strādāt pedagogs, publicists, tulkotājs Ernests Dinsbergs. 1843. gadā uz Zvaigznes dienu skolas ēka tiek iesvētīta. Tā bija pirmā skolas ēka Dundagas muižā zemnieku bērniem.

"Tādā dziļā mežā, atstatu no lielceļa un uz pašām Tingeres robežām. .. Kā tur derēs skolas nams? Kā tur varēs aiziet dundzinieku bērni skolā? Un kāds tur slikts meža ceļš, gandrīz pāris verstu, kamēr var tikt ārā uz lielceļu," norūpējies  spriež jaunais skolotājs Ernests Dinsbergs. Tā varam lasīt  Kubalu skolas-muzeja interneta mājas lapā. Bet neraugoties uz toreizējo Dinsberga skepsi un grūti izbraucamajiem ceļiem, skola te darbojas līdz pat 1964. gadam.

Tagad  skolasbērnu  ikdienu pagājušā gadsimta sākumā var iepazīt ikviens apmeklētājs, gan iesēžoties sendienu skolas solā, gan izmēģinot rakstīt ar grifeli uz tāfeles vai spalvaskātu, gan ieelpojot dūmu aromātu, kas nāk no, ka tai pusē saka, ugņnama, kur  sendienās  tika gatavots ēdiens un sildīts ūdens, gan ielūkoties 19. gadsimta otrās puses skolēnu liecībās un, protams, uzklausot stāstus par pašu Dinsbergu Ernestu. Kopā ar bijušā muzeja vadītāja Ivara Abaja atraitni Gutnu Abaju ieejam iekšā pa skolas durvīm.

No  ugņnama durvis ved uz pagalmu, kur savulaik atradā lopu kūts un dārziņš, un kā saka Gunta Abaja, agrāk visa dzīve ritējusi pa sētas pusi. Parādes durvis lietojuši, kad skolā ieradušies kādi augsti viesi - mācītājs, skolu inspektors vai barons. Visi šie ciemiņi, lai tiktu  klasē, vispirms šķērsoja skolotāju dzīvojamo un vienlaikus arī guļamistabu. Tagad te redzams košiem  zīmējumiem rotāts skapis un gulta  - mēbeles piederējušas vienai no zināmākā Kubalu skolas  absolventa - Krišjāņa Barona - dzimtai.

Šobrīd ir uztīti 300 metri no Lielā Augšdaugavas musturdeķa, kuru plānos pārstiept pāri Daugavai 2020. gadā. Milzīgo segas kamolu un stāstu par to lūkojam Naujenes novadpētniecības muzejā. Te arī etnogrāfijas ekspozīcijā uzzinām, kas ir skovorda, ļižeika un kačerāgs un arī aplūkojam Parīzē dzīvojošā tēlnieces, gleznotājas un medaļu mākslinieces Valentīnas Zeiles darbus. Naujene ir viņas dzimtais novads.

Naujenē bijušajā skolas darbnīcā ir iekārtota etnogrāfijas ekspozīcija, kura sastāv no divām daļām: vienā ir parādīta turīga zemnieka istaba 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta pirmajā pusē. Un otra ekspozīcijas daļa ir veltīta dažādiem priekšmetiem, kuri ir izmantoti ēdiena pagatavošanai, uzglabāšanai un pārstrādei. Un šai ekspozīcijai ļoti latgalisks nosaukums: "Skovorda, ļižeika, kačerāgs un citi štrumenti".

Naujenes novadpētniecības muzeja direktore Evita Kusiņa-Koļesņika ieved telpā, kur ir apskatāmi ne tikai minētie priekšmeti, tātad panna (skovorda) , karote (ļižeika) un krāsns kruķis (kačerāgs), bet arī citi trauki un darbarīki, kurus izmantoja saimniecībā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē.

Īpašs Naujenes muzeja eksponāts ir lielais Augšdaugavas musturdeķis - sega, kura šobrīd ir uztīta kamolā un izskatās kā lauku sētas akas grodu izmērā. Segas garums šobrīd ir 300 metri, un šo segu vēl turpina darināt. Tās tapšanā var iesaistīties ikviens.

"Tas bija 2011.gads, kad mēs sākām šo akciju, un likās, ka mums neies tik raiti, kā tagad, bet uz doto brīdi cilvēki ir tik aktīvi palikuši, ka mēs pat nespējam sašūt visus kvadrātiņus kopā," atzīst Evita Kusiņa-Koļesņika.

Doma ir izveidot 500 metrus garu un 1,6 metru platu musturdeķi, lai ar to pārklātu Daugavu īpašā vietā - Daugavas vārtos.

Deķa darināšanā var iesaistīties ikviens. Katrs var adīt, tamborēt, aust kvadrātiņu 10x10 vai 20x20 centimetru lielu un tad aizvest vai aizsūtīt to uz Naujenes muzeju.

Reiz bija grezna pils ko vāciski sauca Herrenhaus Zarnikau jeb Carnikavas kungu nams. No tā tagad saglabājies tik viens kolonnas kapitelis. Bet ir stāsti par šī nama saimniekiem, par tiem laikiem, kad Carnikavu gribēja padarīt par tikpat populāru kūrortpilsētu kā Jūrmala. Un daudz ir stāstu un arī aplūkojams par Carnikavas zvejniekiem. Par to visu raidījumā Latvijas pērles stāsta Carnikavas Novadpētniecības centra speciāliste Maija Sarkane.

„Kad 19. gadsimta beigās te ieradās ceļotāji, viņi savās atmiņas rakstījuši, ka tā bija viena no skaistākajām muižām Vidzemē,” stāsta Maija Sarkane.

Maija Sarkane Latvijas Radio sagaida dzelzceļa stacijā un stāstu par Carnikavas vēsturi sāk ar faktu, ka pirmais vilciens te ir pienācis 1933. gadā, jo 1929. gadā te sāka plānot dzelzceļa  maršrutu Rīga – Rūjiena.

Stacijas ēka ar dekoratīviem kokgriezumiem stāv vēl no tiem laikiem. Pa ceļam uz  novadpētniecības centru, piestājam Carnikavas centrā, kur aplūkojams vien neliels gabaliņš no reiz te celtās greznās pils. No muižas, kuru nodedzināja 1917. gada 30. augustā, saglabājies pils kolonnas kapitelis. Vēl viens ir redzams Rīgas centrā pie Latvijas Universitātes aizmugurējās fasādes, kur kāpnes uz Merķeļa ielu. Vēl vairāki kapiteļi tika iemūrēti kādreizējās Ādažu skolas ēkā.

Pili 18. gadsimta beigās projektēja tā  pirmā īpašnieka vācbaltu  muižnieka grāfa Ernsta Reinholda fon Mengdena dēla paziņa - kāds itālis. Viņš uzzīmēja pils plānu - celtni ar vairākiem tornīšiem, taču divdesmit gadus vēlāk to pārbūvēja pēc  Rīgas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta.

Skaistākais, bagātākais, interesantākais periods bija 18. gadsimta beigas un saistās ar Mengdenu dzimtu.

Bijušajā grāfa Mellina īpašumā gadu desmitiem ilgi ir skola, bet krāšņumu te glabā čehu meistara Kolopkas sienu dekori, kur redzam gan antīku filozofu portretus gan dažādus ornamentus. Te arī var aplūkot 18.gs. 80. gadu laikrakstus, kas savulaik izmantoti kā pamats zem greznām tapetēm. Šīs pērles raudzīsim Alojas novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižā.

Biezumbiezas aitādas bikses, greznumgrezni vainagi un raibumraibi cimdi – šie eksponāti aplūkojami Liepājas muzeja ekspozīcijā par Dienvidkurzemes ļaužu dzīvi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šajā muzejā, kas pats par sevi ir kultūrvēsturisks piemineklis Liepājā, arī iepazīstam unikālus priekšmetus no senvēstures, kokgriezēja Miķela Pankoka darbus un gabaliņu no šis pilsētas pagātnes.

Malta, agrākā Borovaja, veidojās par rosīgu ciemu pirms 180 gadiem, kad te ierīkoja zirgu pasta staciju ceļā Sanktpēterburga-Varšava. Maltas vēstures muzejā iepazīstam gan šo laika posmu, kad te kursēja zirgu pasts, gan arī aplūkojam Maltas pagasta iedzīvotāju iedzīves priekšmetus

Popes medību pils ir celta 17. gadsimta vidū, un pils iekštelpās, kur nu jau ilgus gadus darbojas skola, ir saglabājušās telpas ar oriģinālo koka apdari - koka paneļiem un griestiem. Pētot Popes kunga nama vēsturi, izzinām arī, kura filmas „Vella kalpi vella dzirnavās” epizode te ir filmēta.

“Nu reiz esmu atradis patīkamu, saulainu dzīvokli ar augstiem kokiem logu priekšā – tā sakot, dārzā. Te es ceru atspirgt,” – tā savulaik draugam rakstīja Ādolfs Alunāns. Nu jau ilgus gadus šajā ēkā Jelgavā ir Alunāna memoriālais muzejs, kur var aplūkot vairāk nekā tūkstoš oriģinālpriekšmetu, kas savulaik piederēja Alunānu ģimenei.