Latvijas Radio analītika

Valsts budžetā 2024. gadā sportam ir atvēlēti nedaudz vairāk kā 50 miljoni eiro, kas ir par aptuveni desmitdaļu vairāk nekā pērn, bet pieaugums ir tikai uz sporta pedagogu un treneru algu rēķina. Pārējās budžeta pozīcijas palikušas praktiski nemainīgas, un tā tas būs vēl vismaz vairākus gadus, jo valdība definējusi prioritātes budžetā – iekšējo un ārējo drošību, tās stiprināšanu. Nekam citam papildu naudas nebūs.  

IZM vismaz sporta nozares kontekstā ar rocību bez finanšu pieauguma ir samierinājusies, bet iekšienē meklējot risinājumus, kā optimālāk sadalīt naudu dažādām vajadzībām.

Viena no idejām, kuru intervijā Latvijas Radio septembra sākumā pauda arī jaunais IZM Sporta departamenta direktors Aleksandrs Samoilovs, ir samazināt valstī noteikto prioritāro sporta veidu skaitu no 15 līdz 10. Viņš gan uzsvēra, ka tā ir tikai ideja un nekas vēl nav izlemts.

"Darba kārtībā ir jautājums par prioritāro sporta veidu skaita samazināšanu, bet vispirms tas tiks apspriests ar iesaistītajām pusēm. Pagaidām nekādas konkrētības nav, bet ļoti daudzas nevalstiskās organizācijas, arī Latvijas Sporta federāciju padome, gribētu, lai skaits tiktu samazināts," teica Samoilovs.

Latvijas Radio aptaujātās sporta veidu federācijas, kuras nav prioritāri atbalstāmo augšgalā, gan bija pārsteigtas par Samoilova apgalvojumu. Arī Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) vadītājs Einars Fogelis Latvijas Radio sacīja, ka

ar LSFP par prioritārajiem sporta veidiem nav runāts, tāpēc arī ne atbalsts, ne noliegums nav pausts.

LSFP tikšanās ar Samoilovu ieplānota otrdien, 24. septembrī, kad paredzēts izklāstīt visu Latvijā atzīto sporta federāciju viedokli, pauda Fogelis.

IZM uz Latvijas Radio jautājumiem atbildēja tikai rakstiski, uzsverot, ka nekādas fundamentālas izmaiņas sporta veidu atbalstā 2025. gadā nav paredzētas.

"Sporta nozares stratēģiskie mērķi ir plašas sabiedrības iesaiste fiziskās aktivitātēs, kā arī bērnu un jauniešu sporta veicināšana. Latvijā atzītajām sporta federācijām noteikts pienākums pakāpeniski palielināt to finansējuma daļu, kas novirzāms bērnu un jauniešu sportam (provizoriski 50%), izņemot mērķfinansējumu augstas klases sportistu sagatavošanai un paraolimpiskajam sportam," pauda ministrijā. "Iekļūšanai valsts īpaši atbalstāmo sporta veidu klāstā jābūt tieši saistītai ar sporta veida spēju piesaistīt bērnus un jauniešus.

Šobrīd turpinās diskusija par precīziem kritērijiem finansējuma saņemšanai, tostarp ņemot vērā vēsturiski tradicionālos sporta veidus un sporta veidus ar unikālu infrastruktūru.

Aktuālais jautājums ir par to, cik sporta veidus mēs spējam finansēt nepieciešamā apjomā, lai nodrošinātu sportistu konkurētspējīgus startus augstākās raudzes starptautiskos turnīros, kam ir jāiedvesmo plašāka sabiedrība iesaistīties brīvā laika sporta aktivitātēs."

Valsts budžeta sadaļā "Sports" 2024. gadā lauvas tiesa jeb vairāk nekā puse no 51 miljona eiro ir atvēlēta sporta skolu pedagogu algām. Pārējais sadalīts sadrumstaloti, bet visām 95 Latvijā atzītajām sporta federācijām – 3,2 miljoni eiro, vēl papildu 2,2 miljoni eiro 15 prioritārajām federācijām.

Valsts naudu federācijām kopš 2024. gada tieši piešķir IZM. Katrai federācijai piešķiramo summu nosaka pēc trim kritēriju blokiem, un katrā no tiem ir maksimālais punktu skaits.

Sistēma ir sarežģīta, grūti saprotama, tajā pamatīgi jāiedziļinās. Pirmais bloks ir reģistrēto sportistu skaits, tātad masveidība. Otrajā blokā vērtē sacensību kopskaitu – gan federācijas sarīkoto, gan to, kurās piedalījušies federācijas sportisti. Trešajā vērtē augstu sasniegumu sporta rezultātus, tātad medaļas un augstās vietas lielajās sacensībās.

Prioritāro federāciju vidū 2024. gadā ir pārstāvēta vieglatlētika, futbols, riteņbraukšana, basketbols, kamaniņu sports, motosports, autosports, florbols, hokejs, volejbols, orientēšanās, peldēšana, teniss, šaušana un slēpošana.

Pēc punktu sistēmas saraksta beigās ir Ugunsdzēsības sporta federācija, Savatē federācija, Raketlona federācija, kā arī Beisbola un softbola federācija, kas tātad no valsts saņem vismazāk naudas.

Latvijas Beisbola un softbola federācijas prezidents Ainārs Birulis uzskata, ka primāri ir jāizveido vienkārša un saprotama valsts naudas piešķiršanas sistēma sportam, kā arī jāmēģina vienoties kopējam virsmērķim.

"Par prioritārajiem sporta veidiem – protams, ir valstij tādi vajadzīgi, bet nevar izvirzīt šos prioritāros sporta veidus uz pārējo sporta veidu rēķina, noliekot tos pavisam zemā plauktiņā," teica Birulis. "Tomēr ir svarīga kopējā situācija sportā, mēs mazā valstī dzīvojam. Nav jācīnās vienam ar otru un jāmeklē, kuram vairāk, lai viņiem būtu mazāk. Es gribētu, lai viņiem ir vēl vairāk, nav visiem jābūt profesionāļiem, bet viņi toties neslimos, un veselības budžetā būs kāds ietaupījums."

Prioritātes sportā Latvijā plānoja noteikt jau pagājušā gadsimta izskaņā, taču tā arī pie taustāmām iestrādēm netika.

Pamatus šodienas prioritāro sporta veidu sistēmai lika 2019. gadā, kad IZM Sporta departamentu vadīja Edgars Severs. Gan tolaik, gan tagad prioritāro sporta veidu idejai bija un ir daudz pretinieku.

Latvijas Peldēšanas federācija šobrīd ir 15 prioritāro sporta veidu vidū, taču organizācijas prezidents Aivars Platonovs kritiski vērtē gan sistēmas uzbūvi, gan ministrijas mētāšanos savos lēmumos. Viņš rosina ņemt piemēru no lietuviešiem, kam sistēma ir viegli saprotama.

"Lielākā problēma ir mētāšanās, tas ir ļoti graujoši sportam, tu nespēj neko prognozēt," uzsvēra Platonovs. "Tagad Samoilovs jau runā par 10 prioritārajām federācijām, sakot, ka tas ļaus kaut ko ietaupīt. Es nesaprotu, kā, dalot vienu un to pašu summu uz saskaitāmajiem, kaut kas ietaupās. Pārmaiņas pārmaiņu pēc, kuras, manuprāt, pati ministrija nespēj izskaidrot un argumentēt. Deklarētais mērķis neizpildās realitātē.

Mērķis ir labs un apsveicams – ļoti pareizi ir lielāks finansējums bērnu un jaunatnes sportam, bet, kamēr nokļūst līdz sadalei, redzam, ka vidusposmā ir pieļautas diezgan lielas kļūdas, kā rezultātā tas mērķis netiek sasniegts.

Mēs visu gribam par sešiem miljoniem [eiro] – summa, ko mēs ieliekam un uzliekam tik augstas prasības, ir neadekvāta."

Sabiedriskā medija LSM.lv sporta redaktors Gundars Galkins uzskata, ka jāsāk ir nevis ar prioritāro sporta veidu skaita noteikšanu, bet gan definētu virsmērķi, kas jāsasniedz. Turklāt, viņaprāt, prioritāram sporta veidam jābūt visā Latvijā pieejamam un iekļaujošam.

"Vispirms būtu jānosaka mērķi, iespējas un līdzekļi. Tad mēs varētu konstatēt, kurus sporta veidus mēs varam varbūt atbalstīt vairāk, kurus mazāk," sacīja Galkins. "Prioritārs sporta veids, manuprāt, nevar būt tāds, ar kuru var nodarboties tikai daļā Latvijas. Ļoti daudz jautājumu būtu, lai šādu sistēmu izstrādātu, un noteikti nevarētu vadīties pēc numeroloģijas principiem, vai mēs atļausimies piecus vai desmit [prioritāros sporta veidus]."

Šķēpus par un ap prioritārajiem sporta veidiem vēl lauzīs daudz. Galvenais gan, lai pati sporta nozare būtu gatava iesaistīties, diskutēt, piedāvāt savas idejas un priekšlikumus. Neoficiālās sarunās IZM gaiteņos izskanējusi arī utopiska versija par sešu vai septiņu prioritāro sporta veidu noteikšanu. Šādam priekšlikumam uzreiz arī sekojis komentārs, ka tad gan varam sagaidīt nozares protestus Vecrīgā. Visticamāk, jebkurā gadījumā arī turpmāk sistēmai būs jābalansē starp diviem pretējiem lielumiem – masveidību un augstu sasniegumu sportu jeb medaļām nišas sporta veidos.

ĪSUMĀ:

Latvijas Radio korespondente Māra Rozenberga villu atklāja nejauši, braucot ar riteni pa mazāk zināmām Rīgas vietām. Nokļūstot Salamandras ielā Juglā, uzkalniņā, koku pudurī līdzās kādreizējai rūpnīcai „Rīgas audums” viņa ieraudzīja milzu graustu, kas savulaik acīmredzami bijis lepns savrupnams un piederējis kādam ļoti bagātam cilvēkam. Tagad tam pilnībā izdedzis jumts, logi neveikli aizsisti, sienas apķēpātas ar grafiti un uz mūriem aug bērziņi.

Un tad nāca lielākais pārsteigums – uz ēkas sienas ir plāksne ar uzrakstu „Salamandras iela 1/4, Latvijas Universitātes īpašums”.

Pensionāre Jadviga Kazakēviča dzīvo blakus mājā. Arī tā pieder Latvijas Universitātei. Viņa stāsta, ka agrāk ēkā bijusi sieviešu kopmītne, pirms tam – bērnudārzs. Ēka jau ilgi esot pamesta, un tā degusi vismaz piecas reizes. Jadviga novērojusi, ka ēkā laiku pavada jaunieši, kuri droši vien lieto alkoholu un narkotikas, jo pie mājas regulāri mētājas pudeles un šļirces.

Ekskursijā uz kādreizējo Hirša villu Rozenberga uzaicinājusi ceļabiedru Mārtiņu Ķibildu, kurš pats veidojis raidījumus par Latvijas Universitātes mecenātiem un viņu mantojumu.

Ķibilds: Laikam es esmu nedaudz tas pats kas tu. Es staigāju apkārt pa pamestām un nepamestām adresēm un asiņojošu sirdi stāstu par tām citiem.

Neliela atkāpe vēsturē: Roberts Hiršs ir otrs lielākais LU mecenāts aiz Kristapa Morberga. Starpkaru Latvijā – lielākais privātais nodokļu maksātājs. Kā stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis, pats Hiršs par savu dzinējspēku uzskatījis pašizglītošanos un lielo interesi par lietām:

„Viņš dzimis 1895.gadā Vējavas pagastā, pavisam netālu no Gaiziņkalna. Bērnība viņam pagājusi drīzāk trūcīgos apstākļos, viņš nav lutināts ar labu izglītību. Ģimene viņam nav spējusi dot tādu bāzi kā citiem pazīstamiem cilvēkiem, un [visu izšķir] jaunā Roberta Hirša zinātkāre, vēlme aizrakties lietām līdz pamatiem, saprast, kā tās darbojas.

Kad vēlāk viņš sāk strādāt Tirzas dzirnavās, kas ir viņa pirmā lielā „arodskola”, viņš vēlas izprast, kā strādā visi mehānismi.”

Tieši tur 19 gadus veco Robertu Hiršu noskata kāds Krievijas uzņēmējs un uzaicina atbildīgā amatā tekstilfabriku kompleksā Tambovas guberņā. Pēc revolūcijas viņš 1920. gadā atgriežas Latvijā un sāk darbu vilnas vērptuvē, un 1925. gadā dibina pats savu uzņēmumu. Līdz „Rīgas auduma” uzplaukumam Salamandras ielā gan vēl paies desmit gadu.

Ķibilds: Tevis lietotais vārds „māja” šeit ir pārspīlēts. Tā vairs nav māja. Es tiešām ceru, ka klausītāji spēs iztēloties to, ko mēs ar tevi pašlaik redzam. Tās ir drupas.

Iekšā žurnālisti nedodas. Ir iemesls, kādēļ pašvaldība pieprasījusi bīstamās ēkas konstrukcijas demontēt. Un par to stāsta Latvijas Universitātes Infrastruktūras departamenta vadītāja pienākumu izpildītājs Marģers Počs, kurš ar šiem jautājumiem strādā pēdējos piecus gadus:

„Šobrīd būvvaldē ir iesniegts projekts ne gluži nojaukšanai, bet bīstamības novēršanai, kas var paredzēt arī daļēju būvkonstrukciju likvidāciju līdz drošai pakāpei. Vienkāršoti to var saukt par daļēju nojaukšanu.

Tas ir ceļš, lai vairs neatkārtotos šie ugunsgrēki, un tas neizslēdz iespēju, ka mēs viņu varētu nākotnē atjaunot.”

Fabrika tiek uzcelta no nulles, un 30. gadu vidū tas jau ir tāds kā flagmanis - lielākais zīda un puszīda ražotājs Latvijā. „Rīgas auduma” darbinieku skaits pieaug no dažiem desmitiem 20. gadu vidū līdz pat 1600 un vēl vairāk darbiniekiem īsi pirms Otrā pasaules kara. Viennozīmīgi veiksmes stāsts un lepnums gan visai Latvijai, gan, protams, ļoti darbīgajam uzņēmuma izveidotājam Robertam Hiršam un viņa dzīvesbiedrei Almai, kas vienmēr stāvējusi klāt finanšu jomā.

Uzņēmumam strauji augot, Roberts Hiršs 30. gadu sākumā nopērk cara laika instrumentu tērauda rūpnīcas „Salamandra” drupas Juglā un iekārto tur „Rīgas audumu”.

„Tieši tur, Juglā, izaug tā ziedošā rūpnīca. Šādu epitetu tai 30. gados ir veltījis Aleksandrs Čaks, kurš apmeklējis fabriku un bijis sajūsmā, ka ap rūpnīcu korpusiem, kas ir ļoti utilitāra vide, tikpat nozīmīga vide ir bijusi apstādījumiem.

Tur bijuši mākslinieciski veidoti dārzi, koki, pēc Hirša iniciatīvas izveidotas trīs milzīgas siltumnīcas, kur audzēja ziedus. Arī rūpnīcas cehos esot regulāri mainīti grieztie ziedi, lai darbinieki justos labi.

Esot bijuši nodarbināti veseli 20 dārznieki, lai tikai piešķirtu rūpnīcai daili ar ziediem un apstādījumiem,” stāsta vēsturnieks Cīrulis.

Bet pats Roberts Hiršs ar ģimeni sāk dzīvot greznā savrupnamā blakus rūpnīcai. To kādreizējam „Salamandras” direktoram 19. gadsimta beigās bija projektējis arhitekts Karls Felsko.

Leģendā par Robertu Hiršu svarīga loma ir uzņēmēja rūpēm par saviem darbiniekiem. Stāsta, ka ar to viņš bijis kā dadzis acī citiem uzņēmējiem.

„Daudzi kā vienu no lielākajiem sasniegumiem uzsver rūpes par labu darba vidi strādniekiem. (..) 30. gadu avotos tiek uzsvērts, ka „Rīgas audumā” ir perfekta ventilācija un apgaismojums, nevienam nav jāstrādā pustumsā. Viss ir spodrs, vienmēr uzkopts, greznots puķēm, tiek gādāts par ērtiem apaviem, stāvot pie iekārtām. No pašu ražotā auduma tiek izgatavoti virsvalki darbiniekiem. (..) Ar tik lielu gādību par darbiniekiem viņš bija savā ziņā pionieris privātajā uzņēmējdarbībā,” stāsta Cīrulis.

30. gados Roberts Hiršs iegādājas arī lauku saimniecību „Ratnieki” Līgatnē, lai apgādātu strādniekus ar veselīgu pārtiku un radītu vietu kopīgai atpūtai. 2000. gados Latvijas Universitātei par Eiropas fondu naudu „Ratniekus” ir izdevies atjaunot, un tagad tas ir viesu nams lieliem korporatīviem pasākumiem, kas pamazām sāk nest peļņu. Taču Hirša savrupmāja Juglā ir grausts.

Ķibilds: Es ticu – ja šī māja būtu normālā stāvoklī, tas noteikti būtu arhitektūras piemineklis. Pat no šīm drupām var redzēt, ka tā savulaik ir bijusi izcila, ekskluzīva villa tolaik arī ekskluzīvā vietā. Tagad pat šī vieta vairs nav ne tuvu ekskluzīva.

Ķibildu interesē, kādā stāvoklī šī ēka bija 1998. gadā, kad tā beidzot nonāca Latvijas Universitātes īpašumā, un vai tiešām pa 21 gadu neko nevarēja darīt.

„Šeit mēs redzam pieņemšanas–nodošanas aktus, kur komisija konstatē, ka vienīgais, kas ir labā stāvoklī, ir pamati. Viss pārējais ir sliktā stāvoklī.

Foto fiksācijas no tā laika mums nav pieejamas, bet, lasot šos pieņemšanas–nodošanas aktus, mēs secinām, ka ēka jau tobrīd ir bijusi pamesta.

Pirms šīs intervijas aptaujājot universitātes darbiniekus, ir apstiprinājums, ka šīs ēkas ir nonākušas universitātes rīcībā jau degradētas,” stāsta LU pārstāvis Počs.

Latvijas Industriālā mantojuma fonda vadītāja Andra Biedriņa fotogrāfijās no 2003. gada  redzams, ka tolaik ēka tomēr bijusi stipri labākā stāvoklī nekā šodien. Tai joprojām bjis jumts.

Hirša novēlētais īpašums Salamandras ielā ir viens no vairāk nekā 50 Latvijas Universitātes nekustamajiem īpašumiem. Te universitātei pieder 17 hektāri zemes ar 11 ēkām – arī noliktavām, angāriem, garāžām. Hirša novēlētās „Rīgas auduma” ražotnes Universitāte neieguva. Tās jau bija paguvis privatizēt uzņēmums „Makolat”, kas tur saimnieko aizvien.

Pētnieks Imants Cīrulis stāsta, ka Hirši nav mīlējuši „zīmēties” sabiedrībā, bet bijuši ļoti dāsni mecenāti. Piemēram, ērģeles LU aulā ir Hiršu dāvinājums.

„Hirši ļoti dāsni atbalstīja dažādas iniciatīvas, biedrības, ziedoja lielu summu, piemēram, Brīvības pieminekļa celtniecībai. Ļoti redzams Hirša privātā ziedojuma paraugs bija 1935. gadā, kad Kārlis Ulmanis izsludināja „Draudzīgā aicinājuma” kustību. Hiršs pāris mēnešu laikā uzcēla savam dzimtajam Vējavas pagastam jaunu pamatskolu un uzdāvināja klavieres.

Interesanti, ka Hirša personībā apvienojās gan dedzīgs Latvijas patriotisms, gan atbalsts dažādām grupām, kas neatbilda Ulmaņa tā laika idealizētajai „latviskajai Latvijai”.

Piemēram, viņš bieži ziedoja kādai krievu emigrantu biedrībai, vācbaltiešu iniciatīvām, dažādām latviešu kultūras biedrībām. Tā bija iekšēja vajadzība ziedot, ja tu pats esi spējis pakāpties.”

Kāpēc tad Hirši savu īpašumu atdeva? Hiršu ģimene bija viena no retajām, kam Otrā pasaules kara priekšnojautās jau 1939. gadā izdevās aizceļot no Latvijas.

„1938. un 1939. gadā Roberts Hiršs, meklējot jaunus noieta tirgus un vietas, kur atvērt jaunas fabrikas (piemēram, Norvēģijā viņš īsi pirms kara nopirka rūpnīcu), viņš nojauta, kas drīz sekos. Un 1939. gada nogalē, kad jau bija pavisam skaidrs, ka karš nepaies garām arī Latvijai, viņš neatgriezās Latvijā no kāda sava darba ceļojuma. Un viņam izdevās panākt, ka arī viņa ģimenei atļauj izbraukt no Latvijas. Pēc dažādiem avotiem ir ziņas, ka tas noticis ar ievērojama kukuļa palīdzību, jo tajos mēnešos Latvijas valdība turpināja apgalvot, ka viss būs labi, un neizsniedza ārzemju ceļojumu pases Latvijas pilsoņiem. Un tā viņa ģimene caur Šveici un vairākām citām valstīm nokļuva ASV. Hiršam izdevās arī lielu daļu savu iekrājumu pārvest uz Šveices bankām. Šajā ziņā ļoti veiksmīgs iznākums atšķirībā no lielākās daļas citu uzņēmēju.”

Arī ASV Hiršs mēģināja turpināt audumu biznesu – gan vairs ne ar tādiem panākumiem. Turpināja arī ziedot trimdas latviešu organizācijām un 1971. gadā kopā ar ģimeni parakstīja atteikšanos no saviem Latvijas īpašumiem par labu Latvijas Universitātei, ar ko daudz bija sadarbojies.

„Par iemeslu, kādēļ Hirši savus ievērojamos īpašumus novēlēja Latvijas Universitātei, nevis kādam no dēliem vai citiem ģimenes locekļiem, ir dažādas spekulācijas. Bet laikam ļoti svarīgs iemesls ir jau minētā iekšējā apziņa, ka cilvēkam viss ir jārada saviem spēkiem. Alma Hirša kādā privātā vēstulē ir teikusi, ka visiem sūrā darbā sakrātiem līdzekļiem ir jānonāk kādam vispārējam labumam, vislabāk – kādai izglītības iestādei. Un dēliem, lai gan viņiem ir nodrošināti labi dzīves apstākļi, tomēr mantojuma sadale nedrīkstētu kļūt par cēloni „lai brāļu mīlestības vietā stātos mantojuma sadalīšanas naids'',” stāsta Cīrulis.

Līdzīgi Hiršs rīkojās ar otru savu uzņēmumu „Kauno Audiniai” Lietuvā – to viņš novēlēja vietējai tehniskajai universitātei.

Ķibilds uzskata, ka villai Juglā nav nākotnes, bet tajā pašā laikā norāda, ka LU izturas neētiski.

„Ja Universitāte saka, ka viņi to nav pārdevuši, jo tas ir dāvinājums un tāpēc pārdot būtu neētiski, tad es teiktu, ka dubultneētiski ir ar dāvanu apieties šādi. (..) Kaut vai aiz cieņas un pateicības pret tādu traku fantastu kā Roberts Hiršs - kaut vai aiznaglo logus ar cieņu! Neliec tos mēslus, kas te ir – kaut kādi sapuvuši dēļu gali un norūsējuši skārdi… Vismaz kulturāli uztaisi skaidu plātnes un pieliec priekšā logiem, lai tas vismaz izskatās pēc pieklājīga grausta,” saka Ķibilds.

LU atbild, ka ēka būtu jāskata kontekstā ar visu 17 hektāru revitalizāciju, bet LU nav 100 miljonu, ko projektā ieguldīt. „Tas būtu jārisina kopā, iespējams, ar kaimiņu zemes gabaliem, Rīgas pilsētu, „Latvijas dzelzceļu”, kas atrodas blakus, tāpat kā plānotais Ziemeļu ievads jeb Brīvības ielas dublieris,” saka LU pārstāvis Marģers Počs.

Ķibilds par šādu atbildi ir sašutumā: „Pardon, kamēr taps Brīvības ielas dublieris, šai mājai vairs nebūs nekā uz pamatiem palicis. Te taču ir cauri... Ja ēkai vairs nav jumta, tie ir daži gadi, lai tā sabruktu. Piecas reizes degusi…”

Latvijas Radio korespondente satiekas arī ar LU pārstāvi Poču.

Rozenberga: Ieraugot uz šīm drupām uzrakstu „Latvijas Universitātes īpašums”, man kā pilsētniekam palika mute vaļā.

Ķibilds LU rīcību dēvē par cūcību: „Arī sakopt Morberga dzīvokli vai Hirša villu ir izglītība. Tā ir izglītība plašākā nozīmē. Turēt šādu māju šādā stāvoklī ir cūcība. Izglītības organizācijas misija ir gādāt, lai sabiedrība Latvijā nebūtu cūcīga. Bet šobrīd Universitāte pati nodarbojas ar cūcību. Piedod, Marģer!”

Izīrējot citas Hirša kādreizējā īpašuma ēkas un zemi, Latvijas Universitāte pašlaik nopelna 70 tūkstošus eiro gadā. Tātad kopumā īpašums ir rentabls. Pārdot to LU uzskata par galējo un sāpīgāko risinājumu un vairās to darīt arī iespējamā sabiedrības nosodījuma dēļ, ar ko nesen saskārušies, pārdodot kādu citu novēlētu īpašumu.

„Tas ir koks ar diviem galiem. Es nesteidzos ar pārdošanu, jo summāri tas kaut kādu naudiņu ienes.

Un es ticu šīs vietas [nākotnei]. Varbūt mums liekas – 20 gadi ir daudz. Bet, tā kā Universitāte ir mūžīga, tādās kategorijās skatoties, varbūt nākotnē šis komplekss universitātei var ienest nevis 70 tūkstošus gadā, bet 70 miljonus gadā.

Varbūt ir vērts mazliet paciesties, lai vēlāk gūtu daudz lielākus ienākumus,” saka Počs.

Cienījams žests no Latvijas Universitātes ir savam mecenātam Robertam Hiršam veltīta grāmata, ko sarakstījis Verners Rodrigo Lediņš. Tajā publicētas arī paša Hirša atmiņas par nezinātājam grūti aptveramo organizatoriskā darba slodzi, kas jānes uzņēmējam, lai nodrošinātu savam uzņēmumam sekmes.

ĪSUMĀ:

Brīvības alejā pie Ministru kabineta Latvijas Radio tikās ar „Rīgas mežu” valdes locekli Uldi Zommeru. Viņa pārraudzībā ietilpst pilsētas dārzu un parku apsaimniekošanas uzraudzība. Liepu vainagu apzāģēšanu ģeometriskās kontūrās Brīvības alejā rīdzinieki mana ik pavasari. Ne visi ir sajūsmā.

„Pirms vairākiem gadiem tika izdiskutēts jautājums, ko darīt ar šiem Brīvības alejas kokiem, jo daudzi no tiem ir ne pārāk labā stāvoklī, galvenokārt ar mehāniskās noturības problēmām. Bet šādā veidā, pie reducēta vainaga, to tālākais mūžs vēl ir iespējams. Katru gadu kāds koks vai nu nokrīt vai ir tik iztrupējis, ka jānozāģē. Bet katru gadu šeit arī tiek iestādīti jauni koki,” uzsvēra Zommers.

„Rīga – parku un dārzu pilsēta, mēs tā sakām. Un mums tā saka, slavē mūs, un mēs paši sevi slavinām. Un no šīs slavināšanas reibstam kā teteru gaiļi riesta laikā. Paskatīsimies uz saviem zaļumiem ar vēsāku prātu!” tā 1980. gadā skandināja kinožurnāls „Padomju Latvija”. Tas bija laiks, kad propagandas pārsātinātajos rullīšos sāk ielauzties pirmā kritika. Un uzrunātie eksperti atļaujas sacīt: Rīgai nav skaidras sistēmas apstādījumu atjaunošanai.

„Ja tas turpināsies tādā pašā tempā, uz kādu pašlaik ir spējīgs Rīgas dārzu un parku trests, tad to varētu paveikt 25 gadu laikā. Pa to laiku jau vesela rinda liepu būs nobeigušās. Un, ja rinda vairs neeksistē, arī ielas stādījums pats kā tāds beidz eksistēt. Lūk, tas ir varbūt pats galvenais,” kinožurnālā norāda Andris Zvirgzds, tobrīd bioloģijas zinātņu doktors un vēlāk arī Rīgas galvenais dārznieks. Kopš tā laika pagājuši teju 40 gadi. Galvenā dārznieka amata Rīgā vairs nav, bet galvenais atbildīgais par Rīgas apstādījumiem ir pašvaldības kapitālsabiedrība "Rīgas meži" un tās pārraugs – Rīgas domes (RD) Mājokļu un vides departaments.

„Tas, ko mēs darām – mēs organizējam šo apstādījumu ikdienas kopšanu, kur ir nepieciešams, zāģējam nokaltušos, sausos, bīstamos kokus, apzāģējam zarus, kopjam vainagus lielajiem kokiem, kopjam jaunos stādījumus,” skaidroja Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe.

Atbildību sadali par Rīgas apstādījumiem paredz saistošie noteikumi par apstādījumu uzturēšanu un saglabāšanu. Šis dokuments būtībā ir galvenais koku likumiskais pārstāvis Rīgā un noteic, ka par tiem atbild zemes īpašnieks. Pašvaldības teritorijās atbildīgie ir vairāki, tādēļ centralizētu datu par to, cik tajās ir koku, cik katru gadu iestāda, cik nozāģē un cik tam visam ir naudas, nav.

Nauda ielu apstādījumiem RD Mājokļu un vides departamenta (MVD) maciņā pārsvarā ienāk tikai no citu koku ciršanas nodevām; reizēm arī no Rīgas vides aizsardzības fonda projektiem. Faktiski jaunu koku departaments var iestādīt uz kāda nozāģēta koka rēķina. „Jā, tā šobrīd sanāk,” apliecināja Piņķe. Pēdējos piecos gados Mājokļu un vides departaments iestādījis 198 jaunus kokus, bet nozāģēti 2626 – „avārijas koki”, kaltušie, bojātie un papeles, ko pašvaldība mērķtiecīgi izcērt.

„Pilnvērtīgi atjaunot apstādījumus traucē tas, ka šis budžets ir nepietiekams. (..) Bez stādīšanas mums publiskajos apstādījumos ir jādara vēl arī citi darbi. Lai iestādītu tikpat, cik nozāģē – tā nesanāk,” atzina Vides pārvaldes priekšniece.

2014

*2014. gadā vēl tika iestādīti 80 krūmi

Par ačgārnu šādu situāciju sauc gan vairāki Latvijas Radio uzrunātie nozares eksperti, gan opozīcijas deputāte Inese Andersone („Vienotība”), kas domes darbā aktīvi iestājusies par zaļāku Rīgu. „Tas ir absurds, ka nevis ir budžets un plāns, un nozāģēto koku [nodeva] ir kā papildu piemaksa, bet [jaunu koku stādīšana] ir atkarīga no tā, cik nozāģē. (..) Tas vien pierāda to, ka nav politiskās gribas, un attiecīgi tam neseko arī līdzekļi,” secināja Andersone.

Savs budžets koku stādīšanai ir „Rīgas mežiem”, kuru pārziņā līdzās mežiem ir pilsētas dārzi, parki un skvēri. Speciālisti sekojot katra koka stāvoklim un bojātos aizstājot pakāpeniski, iespēju robežās ar dendroloģiski retiem un vērtīgiem kokiem. „Šogad pavasara pusē mums ir paredzēts iestādīt 154 kokus dažādos parkos, dažādas sugas. Katrā parkā, protams, nozīmīga aleja vai stādījums nebūs, katrā parkā tie būs daži koki saskaņā ar mūsu koku stādīšanas plānu,” stāstīja Uldis Zommers. Nauda tam nāk gan no pašvaldības dotācijas, gan no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

Savukārt jaunu ielu izbūvē par apstādījumiem atbild Rīgas domes Satiksmes departaments.

„Mēs stādām kokus tad, kad iet liels, kārtīgs pārbūves projekts, kur jau sākotnēji ir ieprojektēti koki un citi apstādījumi. Tad šo stādīšanu veic departaments, precīzāk, būvuzņēmējs, ar ko departamentam ir līgums,” skaidroja Beāta Dambīte, kura Satiksmes departamentā vada Plānošanas un projektēšanas organizēšanas nodaļu. Konkrētu plānu, cik kokus gadā iestādīt, nav arī šim departamentam – to lemj katrā projektā atsevišķi, balstoties uz projektētāja un tā piesaistītā ainavu arhitekta izpētīto.

„Projektētājs izvērtē no tehniskā viedokļa, vai ir vietas, kur iespējams paredzēt kokus, un ainavu arhitekts attiecīgi – no arhitektoniskā un cita veida viedokļa,” norādīja Dambīte.

Piemēram, šogad Rīgā sāks atjaunot Čaka ielu, tomēr visā garumā līdz pat Ērgļu ielai koku nebūs. Te nonākam pie vēl viena atslēgvārda – komunikācijas zem ielām.

„Tas ir ūdens, kanalizācija, elektrība, sakari, gāze un cita veida komunikācijas, kas ir izvietotas lielākoties garenvirzienā pa brauktuvi ar šķērsojošiem pievadiem pie katras mājas,” skaidorja speciāliste. Šīs komunikācijas ir viens no biežāk piesauktajiem iemesliem, kādēļ kokus ielu malās nevar stādīt. To ierobežojot gan Aizargjoslu likums, gan gluži vienkārši kokam pieejamais zemes tilpums.„Iela ir tā publiskā telpa, kur visi grib visu. Tā ir vēsturiski veidojusies šaura, pie mums nav, piemēram, kā Minskā vai Maskavā, kur starp ēkām ir milzīga platība. Mums ir salīdzinoši šaura ielu telpa, pa kuru ir jābrauc velosipēdiem, sabiedriskajam transportam, jāiet gājējiem. Tad mēs vēl gribam kokus, gribam, lai visas komunikācijas tiek pievadītas pie mājām… Kaut kur ir jāatrod kompromiss. Ne vienmēr visur visam var atrast vietu. Nav tā, ka kāds negrib stādīt kokus vai speciāli iespītējas. Tas vienkārši ir loģisks apsvērums – nevar iestādīt koku, ja apakšā iet gāzes vads,” secināja Satiksmes departamenta pārstāve.

„Protams, tā ir galvenā atruna – mēs nevaram stādīt kokus, jo ir komunikācijas. Bet šajā situācijā – ja ļoti, ļoti grib, tad izrādās, ka var,” atzina Gvido Leiburgs - mežinženieris, arborists, dendrologs un pasniedzējs Bulduru Dārzkopības tehnikumā.

Situācija, par ko viņš runā, ir kāda baņķiera privāta iniciatīva pirms vairākiem gadiem sastādīt kokus Elizabetes ielā. To veica Leiburga uzņēmums „Koku eksperts”. „Mēs iestādījām, ja nemaldos, astoņas Holandes liepas ar stumbra apkārtmēru 35-40 cm un augstumu – ap sešiem metriem,” viņš atceras. Koki bija lielāki, nekā rocība atļauj stādīt pašvaldībai – katra koka iestādīšana izmaksāja vairākus tūkstošus eiro –, un tie tika iestādīti virs komunikācijām.

„Tās gan nav ļoti nozīmīgas komunikācijas – lietus ūdens kanalizācija, bet tomēr. Tieši gar būvbedres malu iet arī elektrokabeļi. Bet mūsdienu tehnoloģijas ļauj stādīt kokus tieši gar komunikācijām un atsevišķos gadījumos – arī uz komunikācijām, jo ir izmantojami dažādi pretsakņu aizsardzības materiāli – pretsakņu plēves, paneļi un tā tālāk, kas ierobežo sakņu augšanu konkrētā virzienā,” stāstīja koku eksperts.

Konkrētajā gadījumā izdevies vienoties ar komunikāciju turētājiem, kas ļāva apiet Aizsargjoslu likuma striktās prasības. Leiburgs šo likumu sauc par morāli novecojušu. „Aizsargjoslu likums ir būvēts uz padomju laika normatīviem, kad vēl plaši tika izmantotas māla drenas, betona kanalizācijas caurules, kas vienkārši nebija hermētiski noslēgtas un kurās brīvi varēja attīstīties koku saknes, tādējādi nosprostojot un ietekmējot to darbību. Šobrīd vairs [netiek liktas] tādas komunikācijas, ko kaut kādā veidā varētu apdraudēt koku saknes,” norādīja Leiburgs.

Taču zem daudzām ielām joprojām ir vecas komunikācijas, tādēļ visur tas nestrādā. Kā atzīst pašvaldības Vides pārvaldes priekšniece Evija Piņķe, šādi individuāli risinājumi, piemēram, speciāla apakšzemes tilpuma izbūve kokam, pilsētai vienkārši nav pa kabatai. „Tur iet runa nevis tikai par stāda iepirkšanu un iestādīšanas izmaksām, kas ir simtos eiro, bet šādas sakņu zonas izbūve jau ir vairāki tūkstoši eiro uz katru koku. Un tas prasa arī zināmu izpratni no komunikāciju turētājiem,” pauda Piņķe.

Komunikācijas ir arī viens no iemesliem, kādēļ pilsēta mēdz neatjaunot un pat aizbruģēt apdobes, kur koki reiz bijuši. Tādēļ Mājokļu un vides departamentam esot zināmas bažas par nesen pieņemto likumu, kas Rīgas vēsturiskajā centrā liek gada laikā iestādīt jaunu koku vietā, kur tas nozāģēts.

„Vēsturiskajā centrā kokiem tie apstākļi nav paši labākie. Mums ir bijuši gadījumi, kad atjaunojam stādījumu, paiet pāris gadi un atkal tas kociņš aiziet bojā, jo slodze tajā vietā ir par lielu. Šī likuma dēļ, iespējams, mums būs tie jāatjauno atkal un atkal, vairākus gadus pēc kārtas, varbūt arī tādās vietās, kur, ja tā būtu mūsu brīva izvēle, mēs tos vairs nestādītu, jo, redzot, kā ir gājis iepriekšējiem kokiem, mums tas liktos bezjēdzīgi,” neslēpa Vides pārvaldes priekšniece.

Būtisks iemesls, kādēļ koki ielu malās mēdz nīkuļot, ir ziemās kaisītā sāls daudzums augsnē, kas ap kokiem ir sablīvēta. Varētu līdzēt tās irdināšana, taču arī tas ir dārgi.

Viens no piemēriem, liekas, arvien augošajai iedzīvotāju aktivitātei ir nesenais pikets Hāmaņa muižas parkā pret vairāk nekā 100 koku izciršanu. Tajā piedalījās arī Lolita Tomsone – aktīva rīdziniece un Žaņa Lipkes memoriāla direktore. Pirms diviem gadiem viņa sociālajā tīklā „Facebook” izveidoja grupu „Par kokiem Rīgā”. Tajā pašlaik ir 756 biedri. Tomsone atzīst, ka reizēm pārņem bezspēcība, jo ir sajūta, ka iedzīvotājus īpaši galvā neņem.

„Ir ļoti smagi, ka cilvēki ir iznākuši ielās, ir savākuši parakstus, tiešām cenšas iesaistīties, un kad tu redzi, ka tas netiek ņemts vērā, tad liekas – nu, priekš kam?” viņa saka. Tam gan negrib piekrist Rīgas būvvaldē, kas izsniedz atļaujas koku ciršanai ārpus meža. „Ja vēlas cirst kokus būvniecības jautājumā, tad vienkāršiem argumentiem – gribu, lai šeit cērt kokus, negribu, lai cērt kokus – ir nozīme, bet ne tik liela, jo jāievēro arī īpašnieka tiesības izmantot šo zemes gabalu pēc saviem ieskatiem, atbilstoši teritorijas plānojumam,” teica Apstādījumu inspekcijas vadītāja vietnieks Viesturs Freimanis.

Taču papildu spiediens varot vairot iespēju, ka būvniecības skice tiks pārskatīta, kā tas esot bijis, piemēram, Pļavnieku veikala „Lidl” gadījumā, kur vietējie pret apmēram 40 koku izciršanu savāca vairāk par tūkstoti parakstu. „Iedzīvotāji, iespējams, tā neuzskata, bet vismaz [Apstādījumu saglabāšanas] komisijas ieskatā kompromiss tika rasts. (..) Saglabāja gandrīz pusi no sākotnēji cirst plānotajiem kokiem, tika paredzēta bērnu laukuma izbūve un jaunu koku stādījumi, kas skaitliski ir lielāki par izcērtamo koku skaitu,” minēja Freimanis.

Rīgas būvvalde ik gadu izsniedz apmēram 3000 koku ciršanas atļauju, bet ap 400 noraida. Freimanis gan uzsver, ka reāli tiek nocirsta vien apmēram ceturtā daļa – vismaz tā liecinot samaksāto nodevu apjoms. Nodeva var būt ļoti dažāda – no pārdesmit līdz vairāk nekā tūkstotim eiro atkarībā no koka sugas, lieluma, atrašanās vietas un citiem kritērijiem.

„Man ir tik daudz runājamā par šo tēmu, ka es gribētu taisīt podkāstu… To nevar izrunāt vienā īsā intervijā,” nopūtās ainavu arhitekte Helēna Gūtmane no uzņēmuma „Alps”. Par Rīgas apzaļumošanas problēmām viņa patiesi varētu runāt stundām. Daudz sadarbojusies ar pašvaldību, toskait Krišjāņa Barona ielas atjaunošanā, Gūtmane secina: akūti trūkst sistēmas apstādījumu veidošanai un apsaimniekošanai un visu atbildīgo kopīgas rīcības grupas tās īstenošanai.

„Kaut ko dara Vides pārvalde, kaut ko – Satiksmes departaments, ir Rīgas dārzu un parku nodaļa „Rīgas mežos”, kuri vienkārši burvīgi, ļoti profesionāli dara savus darbus, ir vēl vairākas institūcijas, kas ņem rūpi par to, bet ir ļoti daudzas lietas, kas „izkrīt nosēdumā” no visiem darbiem, kas ir jāpadara, lai uzturētu Rīgas apstādījumus savā labākajā formā,” viņa rezumēja.

Uzņēmums „Alps” pērn pēc Mājokļu un vides departamenta pasūtījuma izstrādājis dokumentu, ko Gūtmane sauc par Rīgas vēsturiskā centra zaļās infrastruktūras atjaunošanas rokasgrāmatu. „Tas ir formāts, kas nav nosaucams par standartu un nav juridiski saistošs, bet kas varētu palīdzēt saprast, kas mums ir jādara Rīgā,” paskaidroja ainavu arhitekte. Taču vēlāk sarunā ar Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes priekšnieci Eviju Piņķi Latvijas Radio neradās iespaids, ka līdz šim šis dokuments būtu izgājis aktīvā apritē.

„Pirmā dzirdēšana… Ne mūsu departamentā. Varbūt [Pilsētas] attīstības departamentā?” viņa sākumā min. Kad Latvijas Radio vēlāk precizē dokumenta nosaukumu - „Ieteikumi Rīgas zaļās infrastruktūras atjaunošanai un attīstībai”, departamentā norāda, ka par šo dokumentu atbildīgais speciālists tobrīd esot atvaļinājumā. Bet dokumentu šopavasar esot plānots prezentēt publiski. Latvijas Radio plāno tam sekol līdzi.

„Man personīgi gribētos atjaunot ne vien tur, kur tie koki ir auguši, bet ir daudzas vietas Rīgā, kur gribētos veidot arī jaunus stādījumus,” sarunas beigās atzina Vides pārvaldes priekšniece Piņķe, vaicāta, cik daudz koku viņa gribētu iestādīt, ja būtu bezgalīgi daudz naudas. Beāta Dambīte no Satiksmes departamenta gan uzskata, ka satraukumam par koku daudzumu pilsētā īsti nav pamata. „Man tiešām liekas, ka Rīga ir salīdzinoši zaļa pilsēta. Es nesaskatu to kā būtiskāko problēmu, ka būtu par maz zaļumu,” viņa uzsvēra.

„Rīgas mežu” valdes loceklis Uldis Zommers piekrīt: „Pilsētas vēsturiskais centrs, es domāju ir ļoti zaļš un pietiekami zaļš.”

„Mēs, protams, nevaram gribēt, lai Rīga pēc pāris gadiem būtu Londona, Berlīne vai Amsterdama, kas ir Eiropas zaļās galvaspilsētas,” iebilda uzņēmuma „Koku eksperts” īpašnieks Gvido Leiburgs. „Bet dažus principus droši vien nebūtu slikti nodefinēt. Piemēram, kāds dažādās pilsētas zonās ir mūsu vēlamais konkrētā laikā sasniedzamais vainagu pārklājums procentuāli no kopējās platības. Cik koku mēs gribam Vecrīgā, cik – Klusajā centrā, cik – mikrorajonos. Tad varbūt mums tiem Londonas 40% izdosies tuvināties. Ja mēs nenospraudīsim tādus mērķus, mēs arī nekad neko konkrētu nesasniegsim,” tā Leiburgs.

Redzot, ka koku Rīgā kļūst mazāk, aktīvākie iedzīvotāji publiskās vietās tos mēģinājuši stādīt paši, no pilsētas mēra saņemot vien apzīmējumu „pajoliņi”. Eksperti aicina stādīšanu atstāt profesionāļiem, bet tam, kā redzams, vienmēr naudas nepietiek. Varbūt tai jāatver ziedojumu konts? Iedzīvotāji teic – būtu jauki, ja pašvaldība beigtu bārt tos, kas vēlas iesaistīties, bet, piemēram, sarīkotu kursus, kā pareizāk kopt pagalmu stādījumus.

Tomēr pašlaik nākas secināt, ka koki Rīgas politisko prioritāšu sarakstā nav augstu. Jau 15 gadu Rīgā vairs nav galvenā dārznieka vai galvenā ainavu arhitekta amata; pietrūkst stratēģiska redzējuma un vienotas sistēmas zaļās infrastruktūras atjaunošanai. Katrai struktūrai ir sava atbildība, bet reizēm komunikācija klibo pat viena departamenta ietvaros. Kā mainās koku skaits publiskās teritorijās, centralizēti neviens neuzskaita. Centrālajā Brīvības gatvē šopavasar plāno nozāģēt 27 nokaltušus kokus. Cik iestādīs vietā? Pašlaik nav zināms.

ĪSUMĀ:

Onkoloģiskas saslimšanas ir viszināmākās, par kurām mēdz runāt saistībā ar kanabinoīdiem medikamentiem. Liepājniekam Agrim Freibergam slimība ir garām - septembrī tika izoperēts prostatas audzējs. "Bija otrā stadija, bet pirms operācijas bija jau uz trešo stadiju pārgājis. Grūti pat pateikt, kā gāja. Februārī atklāja un septembrī izoperēja. Man, paldies Dievam, nav kā citiem. Man viss raiti izgāja," pauda Agris.

Viņš apgalvo, ka pats kanabinoīdos medikamentus izmēģinājis nav, bet slimība likusi pastiprināti par šo tematu interesēties. "Manā uztverē mūsu sabiedrībā nav lielas informācijas par medicīniskās marihuānas izmantošanu. Saskaroties ar cilvēkiem un runājot, kad cilvēks man sāk stāstīt par marihuānas kaitīgumu, tad man rodas priekšstats, ka viņam domās ir tā, ka slimnīcas palātā guļ pacienti, „pīpā” zālīti un pa koridoru staigā ārsts dredos. Realitātē medicīnisko marihuānu izmanto eļļu veidā, uz spirta un pastilās. Visa medicīna nepastāv tikai uz ķīmiskām vielām. Medicīniskā marihuāna ir dabisks produkts, kuru var izmantot, bet kuru mēs diemžēl neizmantojam," tā Agris.

Līdzīgs viedoklis ir Latvijas Onkologu asociācijas vadītājam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Onkoloģijas katedras vadītājam un arī Austrumu slimnīcas Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājam Jānim Eglītim. Viņš ikdienā saskaras ar pacientiem, kuriem slimība rada sāpes un stresu, un saskata plusus šādu medikamentu ieviešanā, īpaši, ja tie varētu aizstāt dažādus sintētiskos analogus.

"Ja runājam par neārstējamiem onkoloģiskiem pacientiem, pie konkrētām situācijām varētu izmantot un lietot. Pieredze pasaulē norāda, ka tas tiek legāli lietots un daudziem pacientiem palīdz, sevišķi lai mazinātu trauksmes sajūtu, lai nebūtu aizcietējumu, kas ir pie injicējamiem narkotiskajiem līdzekļiem.

Faktiski, ja mēs runājam par dabiskajiem produktiem, tos ir diezgan grūti pārdozēt, ja mēs runājam par sintētiskajiem analogiem, tad tur pārdozēšanas problēma ir, iespējams, aktuālāka," spriež Eglītis.

Eglītis gan skaidro, ka sabiedrība, viņaprāt, nav nobriedusi šādam solim, jo medicīniskiem nolūkiem izrakstītos medikamentus var iegūt personas, kas vēlas apreibināties. Viņš arī uzsvēra, ka šādi medikamenti izmantojami būtu paliatīvās aprūpes pacientiem, proti, tiem, kuru slimība ir progresējoša un kuru slimības nevar ārstēt, bet gan tikai padarīt mazāk mokošu laiku līdz slimības uzvarai.

Vēl kāda slimība, kuras kontekstā mēdz runāt par medikamentiem, kas satur no marihuānas iegūtas vielas, ir multiplā skleroze. Šīs slimības pacientu biedrības vadītāja Ineta Osipoviča skatās divējādi - izsaka gan atbalstu, gan arī piesardzību.

"Ir cilvēki, kuriem nepalīdz nekādas zāles, un viņš saprot, ka tas ir vienīgais, uz ko ir cerība, jo viņš arī to nav izmēģinājis, bet ir dzirdēts no ārzemju literatūras, ka tas palīdz. Tad, protams, cilvēks ķeras pie jebkura salmiņa, lai viņam tas palīdzētu. Es ārstiem esmu uzdevusi šo jautājumu, un viņi viennozīmīgi ir pret. Tāpēc, ka tas tuvākajā brīdī dod atvieglojumus sāpju noņemšanai un spastikai, bet ilgtermiņā ir konstatēts, ka ir veselības pasliktināšanās," norāda Osipoviča.

Multiplās sklerozes pacientu asociācijas vadītājas Osipovičas teikto par ārstu vienprātīgo attieksmi gan apgāž onkologs, algologs jeb sāpju ārsts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs. "Es personīgi neredzu pilnīgi nekādu problēmu, ja valstī ir nauda un tā ir ar mieru reģistrēt jau legālus medikamentus. Es neredzu nekādu problēmu, ka ārsti jau uzreiz skatās indikācijas un izraksta medikamentus tur, kur vajadzīgs. Protams, uz pierādījumiem balstītiem," pauž  Sosārs. Viņš uzskata, ka pacienti marihuānas medikamentu neesamību kompensē arī tagad, bet viņi to dara nelegāli.

"Viņi dabū šos medikamentus nelegāli. Kādā ziņā – caur internetu iepērk. Ir bijuši nodaļā mums ārzemnieki, kas iegādājas Nīderlandē, Vācijā un lieto. Lieto kopā ar mūsu tradicionālajiem medikamentiem, bet vairāk tas izpaužas smēķu veidā, kad uzpīpē. Dažāda vecuma – jauni, veci. Ir bijuši arī ap septiņdesmit gadiem, kas uzvelk dūmu," saka Sosārs norādot, ka jau tagad dažādi pētījumi pierāda kanabinoīdo medikamentu efektivitāti.

Arī algologs un Latvijas Sāpju izpētes biedrības prezidents Mihails Ārons norāda – medikamenti, kas satur kanabinoīdus, var līdzēt. "Kanabinoīdi pierādījuši savu efektivitāti ārstējot neiropātiskas sāpes, sāpes, kuras saistītas ar nervu bojājumiem un citas grūti ārstējamas sāpes. Smagas onkoloģiskas sāpes, kur nepadodas konservatīvā ārstēšana jeb ārstēšana ar citiem medikamentiem," akcentē Ārons.

Tomēr Multiplās sklerozes biedrības vadītājai Inetai Osipovičai līdzīgi domā arī Ināra Logina. Viņu nedaudz satrauc, ka šo jautājumu pēdējā laikā ļoti izceļ. Viņa norāda – marihuāna bija, ir un būs narkotika.

"Mani dara bažīgu spēks, ar kādu šī auga preparāti ienāk mūsu apritē un mūsu uzskatos, ka tas mums ir vajadzīgs," saka Logina.

Tajā pašā laikā Logina arī atzīst, ka kanabinoīdi ir lietojami medicīnā. "Mēs zinām, ka opijs, opija magones un no viņiem nākošie opioīdi ir stabili medicīniskie preparāti, un arī tagad pie mums valstī ir vairāk opiofobija, nevis opiomānija. Tādēļ tiek liktas cerības, ka marihuāna, kas ir relatīvi psiholoģiski vieglāka, relatīvi vieglāka būtu kā aizvietotājs. Es labi zinu un saprotu, ka kanabinoīdi ir cerīgi lietojami sāpju medicīnā. Visur vienmēr blakus ir uzsvars – ja citi preparāti nelīdz," tā Logina. Proti, Ināra Logina norāda, ka medikamenti, kas satur kanabinoīdus, ir trešās izvēles preparāti, ko izmanto tikai tad, ja citi nelīdz. Logina uzskata, ka daudz svarīgāk ir krietni uzlabot pieejamību pirmās un otrās izvēles medikamentiem.

Ārzemju pieredze liecina, ka pamazām pasaules valstis virzās uz to, ka slimības ārstēt un palīdzēt varēs arī ar marihuānas vielas saturošiem medikamentiem. Latviešu ārsts, endokrinologs Uģis Gruntmanis, kurš 22 gadus bijis Teksasas universitātes profesors, norāda uz ASV pieredzi šajā jomā. Viņš gan savu viedokli piekrita paust rakstiski. "33 no 50 ASV štatiem medicīniskās marihuānas lietošana ir legalizēta, galvenokārt pie hronisku sāpju sindromiem un ķīmijterapijas izraisītas sliktas dūšas. Es personīgi atbalstu šādu soli par 100%, jo tas samazina nepieciešamās narkotiku devas un pārdozēšanu," uzsvēra Gruntmanis.

Patiesībā piemēri nav tik tālu jāmeklē, arī tepat Lietuvā ir ko stāstīt - kaimiņvalstī marihuānu saturošu medikamentu izmantošana ir atļauta. Lietuvas Veselības ministrijas Farmācijas nodaļas padomniece Gražina Bobeliene stāsta, ka kaimiņvalstī drīzumā būs atļauts izmantot medikamentus, kuri satur no marihuānas iegūtas vielas. Tur tie būs pieejami drīzumā, un šobrīd notiek aktīva gatavošanās tam, lai sistēma strādātu bez problēmām.

"Sākot no šī gada 1. maija, medicīniskiem nolūkiem būs atļauts lietot medikamentus, kas satur vielas, iegūtas no marihuānas. Ir speciālas prasības telpām, noliktavām un grāmatvedībai. Katram solim, kas veikts, darbojoties ar šiem medikamentiem, jābūt izsekojamam," uzsver Bobeliene. Viņa norāda, ka tas radīs jaunas iespējas palīdzēt un ārstēt dažādas saslimšanas.

"Viens ļoti svarīgs medikaments tiek piedāvāts Lielbritānijā. Tas satur kanabinoīdus aktīvajā vielā. Tas tiek izmantots, ārstējot multiplo sklerozi. Mēs domājam, ka mūsu pacientiem arī būtu jābūt pieejai šādam medicīnas produktam, kas piedāvā jaunas ārstniecības metodes," stāsta Bobeliene.

Latvijā šajā jomā gan pagaidām nav īstu panākumu, bet tiek plānotas diskusijas. Tā saka Andris Skride ("Attīstībai/Par!") - Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs un arī ārsts, kurš ikdienā saskaras ar slimībām, kurām varētu līdzēt kanabinoīdie medikamenti.

"Ja mēs runājam par medicīnisko „cannabis”, tā ir strikti jānošķir no tā, ko mēs saprotam ar to, ko lieto izklaidei. Tā ir pavisam cita viela, ko var ražot, sintezēt no kaņepēm medicīniskajām vajadzībām. Ir vesela rinda diagnožu, kurām tās lieto, un mans viedoklis ir, ka mēs nedrīkstam atpalikt, mums ir jāizmanto iespējas, ko mums sniedz medicīna - jālegalizē medicīniskā marihuāna un arī klīniskajā darbā tā ir jāliek iekšā," norāda komisijas vadītājs.

Skride ikdienā strādā ar retajām slimībām un nosauc vairākas saslimšanas, kur kanabinoīdus saturoši medikamenti varētu palīdzēt. "Viena ir tā pretsāpju sadaļa, iedarbojoties uz endokanabinoīdajiem receptoriem, un otra sadaļa ir – vairākas diagnozes, kā piemēram, multiplā skleroze -  smaga saslimšana, pie kuras ir muskuļu spasticitāte. Ir tāda smaga slimība kā Hantingtona horeja, ir kairinātu zarnu sindroms, galvassāpes, migrēna, depresija. Ir vesela rinda, kur mēs varam šo medikamentu izmantot," akcentē Skride.

Savukārt veselības ministre Ilze Viņķele ("Attīstībai/Par!"), uzsverot, ka pauž savu, nevis Veselības ministrijas viedokli kopumā, atzina, ka diskusija par medicīniskās marihuānas legalizēšanu ir jāatsāk vēlreiz. "Īstenībā tā laikam nekad nav bijusi tā pilnvērtīgi atvērta. Mums būtu jādiskutē par šo. Man ir bažas, ka diskusija ir līdz šim sašaurināta, proti, uzreiz domājot par marihuānas lietošanu izklaides nolūkiem.

Bet šeit, ja mēs turam strikti to tvērumu medicīniskām indikācijām, es neredzu nevienu iemeslu, lai mēs to vismaz neizvērtētu," saka Viņķele.

Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta vadītāja Santa Līviņa stāsta, ka, ja kādam ir pētījumi, pierādījumi, ka konkrētais medikaments palīdz slimībai, tad ar tiem jādodas uz Valsts zāļu aģentūru. "Tas būs uz konkrētu medikamentu ar konkrētu nosaukumu. Tas nebūs konkrēti uz marihuānu kā augu, bet uz konkrētu medikamentu, kas saturēs kādu no marihuānas ekstrahētu vielu," skaidroja Līviņa.

Ārstējot var izmantot medikamentus, kas satur no marihuānas iegūtas vielas. To apliecina ārvalstu pieredze un dažādi pētījumi. Šādu ceļu iet daudz kur pasaulē, piemēram ASV. To arvien vairāk izvērš arī Eiropā, maijā šādu praksi sāks arī Baltijā – Lietuvā. Noprotams, ka lielākā daļa mediķu un politikas veidotāju, lai arī piesardzīgi, tomēr pauž atbalstu tam, ka vismaz sākt diskusijas un mēģināt šādu praksi ieviest arī Latvijā būtu vērtīgi. Tomēr stingri jānodala un sabiedrībai jāskaidro tas, ka šeit nevienā brīdī nav runas par marihuānas smēķēšanu izklaides un atpūtas nolūkos. Runa ir tikai par to, ka no auga iespējams iegūt vielas, ko izmantojot medicīna var ārstēt un palīdzēt pacientiem, kas cieš no sāpēm, trauksmes un citām slimību radītām problēmām.

Publiskā telpā mēs vairāk runājam par to, ka uzņēmējiem trūkst profesionāļu. Te ierasts piesaukt informāciju tehnoloģiju speciālistus, dažādus inženierus, ārstus un citus augstās skolās gājušos. Taču realitāte ir nedaudz cita. Pieprasījums pēc šādiem cilvēkiem ir salīdzinoši neliels, lai arī jāatzīst - stabili augošs.

Ja paskatāmies Nodarbinātības valsts aģentūras datus, tad pērnā gada nogalē Latvijā bija reģistrēts vairāk nekā 12,6 tūkstoši brīvu darbavietu. Jāpiebilst, ka šāda situācija bija 2006.gadā un tā vēl krietni atpaliek no augstākiem rādītājiem, kādi tika sasniegti pirms krīzes. Visvairāk strādnieku trūka būvniecībā – vairāk nekā trīs tūkstoši. Un te gribu piebilst, ka diez vai visi tie bija būvinženieri, drīzāk jau vienkārši celtnieki. Trūkst administratīvo dienestu darbinieku, arī apstrādes rūpniecībā strādājošo, kā arī transporta nozarē un tirdzniecībā. Šīs ir tās nozares, kur brīvo darbavietu skaits pārsniedz tūkstoti.

Latvijā top arī vairāki lieli tirdzniecības projekti, piemēram, tirdzniecības centrs "Akropole", iespējams, arī lielveikalu tīkls "Lidl"  sāks strādāt un, protams, "Ikea". Tas viss liek domāt, ka pieprasījums pēc tirdzniecības darbiniekiem tikai augs. Tāpat sāksies lielā dzelzceļa projekta "Rail Baltica" realizācija un palielināsies pieprasījums pēc dzelzceļa būvniekiem.

Taču ar profesionāļiem, kas spēj radīt jau augstāku pievienoto vērtību, situācija ir cita. Kad ielūkojamies aģentūras datu bāzē, redzam - pērnā gada nogalē uzņēmējiem bija nepieciešami ap 700 informācijas tehnoloģiju speciālistu, tāpat darbavietas brīvas bija vairāk nekā 200 ārstiem un ļoti nedaudz – tikai 32 – finanšu speciālistiem.

Turklāt arī no tiem ārzemniekiem, kas jau strādā Latvijā, aptuveni tikai 15% ir reģistrēti kā tā saucamie kvalificētie darbinieki.

Ir jāatzīst, ka tas ir tāds mūsu pašu kultivēts mīts, ka Latvijas uzņēmēji alkst veidot uzņēmumus ar ļoti augstu pievienoto vērtību

un tagad viņi sēž un kož pirkstos, jo nevar atrast sev darbiniekus. Nenoliedzami, ka arī šādi uzņēmumi Latvijā ir un top no jauna, un tā ir laba ziņa.

Taču ne jau šiem uzņēmējiem lielākais kreņķis ir par darbaspēka trūkumu. Parasti tie, kas rada augstu pievienoto vērtību un strādā globālajos tirgos, spēj noalgot arī laba līmeņa speciālistus par adekvātu, Latvijas mērogiem lielu algu. Un šajā gadījumā praktiski ir vienalga, vai darbinieks nācis no Latvijas vai arī no kādas citas valsts. Šie uzņēmēji spēj izpildīt arī šobrīd valsts noteiktās imigrācijas jeb ārvalstu darbaspēka algošanas prasības.

Neliela atkāpe par to, kāda ir viena no būtiskākajām prasībām. Tātad, lai šobrīd būtu iespējams oficiāli nodarbināt darbinieku no ārzemēm, viņam ir jāmaksā kā minimums vidējā bruto darba samaksa valstī, kas pareizināta ar noteiktu koeficientu. Tas nozīmē, ka šobrīd šādam darbiniekam kā minimums jāsaņem „uz papīra” ap 1300 eiro mēnesī vai arī – zemākas kvalifikācijas speciālististiem vidējā bruto darba samaksa valstī. 

Vai šobrīd šādu atalgojumu kāds ir gatavs maksāt pārdevējiem vai vienkāršiem rūpnīcas strādniekiem un būvniekiem?

Patlaban Latvijā lielākais pieprasījums ir tieši pēc strādniekiem tādās specialitātēs, kur vietējie uzņēmēji ir pieraduši maksāt zemas algas.

Prasība pēc noteikta atalgojuma, kas ir visai augsts, manuprāt, ir galvenais nosacījums, kas aizsargā mūsu darba tirgu tieši no lēta darbaspēka masveida pieplūduma Latvijā. Samazinot atalgojuma prasības, ievest to kļūs krietni vieglāk.

Pagājušā gada beigās Latvijā reģistrētā bezdarba līmenis samazinājās līdz 6,8%. Rīgā un Pierīgā tas bija vēl zemāks – ap 4%. Taču Latgalē tas joprojām bija teju 16%.

Tie ir Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Jāprecizē – reāli bez darba Latvijā ir vairāk cilvēku. Šos procentus veido tie, kas iet uz Nodarbinātības valsts aģentūru un tur reģistrējas, lai saņemtu gan pabalstu, gan tiktu uz kursiem un apgūtu jaunas prasmes. Tātad varam pieņemt, ka viņus principā interesē jauna darba atrašana un viņi ir gatavi strādāt.

Ja no procentiem pārejam uz reālajiem skaitļiem – tie ir vairāk nekā 63 tūkstoši reģistrētu bezdarbnieku. Vai tiešām starp šiem cilvēkiem nav iespējams atrast sev strādniekus tirdzniecībā, lauksaimniecībā vai arī apmācīt vienkāršākām būvniecībā nepieciešamām prasmēm? Neticu!

Paskatoties jau detalizētāk, kas tad ir tie cilvēki, kuri palikuši bez darba, atklājas ne īpaši skaista aina, kas diemžēl neliecina neko labu par mūsu pašu darba tirgu un arī daudziem uzņēmējiem.

Tātad 26 tūkstoši bez darba esošie ir cilvēki, kuriem ir 50 un vairāk gadu. Jāpiebilst, ka pavisam nesen, pirms vairākiem mēnešiem, Nodarbinātības valsts aģentūra taisīja speciālu semināru ciklu, runājot par nodarbinātību tieši šai vecuma grupai. Turklāt, kā uzsver viņu pieaicinātie eksperti,

lai arī dažādās aptaujās teju visi darba devēji atzīst, ka gatavi pieņemt darbā šādus, pēc Latvijas mēroga sanāk - jau ļoti vecus cilvēkus, realitātē aina tomēr esot cita.

Tieši šie cilvēki saskaras ar reālu diskrimināciju darba tirgū. Nē, sarunās netiek minēts, ka viņi ir par vecu, bet gan tas, ka viņiem ir veselības problēmas, ka viņi tik ātri nespēj apgūt jaunās tehnoloģijas un viņiem piemīt citas lietas, kas neapmierina darba devēju.

Tālāk ir vēl viena liela grupa - ilgstošie bezdarbnieki, kas no visiem oficiāli reģistrētajiem ir 20 tūkstoši. Protams, te ir gan cilvēki ar veselības problēmām un atkarībām, visdrīzāk ne viens vien jau pieradis nestrādāt un netic, ka kādreiz atradīs darbu. Iespējams, vairāk pat nevēlas. Vai viņi visi ir bezcerīgi? Nedomāju gan. Vēl vairāk, es pieļauju, ka, iespējams, šajā grupā ir arī cilvēki, kuri tiek nodarbināti nelegāli. Tātad, principā strādā bez sociālām garantijām un ne jau par milzu summām.

Ja darba devējam nepatīk ne veci, ne ilgstoši „sliņķi”, vairāk nekā astoņi tūkstoši invalīdu arī meklē darbu. Tāpat kā vairāki tūkstoši jauniešu. Un viņi, kā jau es minēju, ir tikai Nodarbinātības valsts aģentūrā oficiāli reģistrētie.

Vien gribu piebilst, ka vairāk nekā 24 tūkstošiem bezdarbnieku ir profesionālā izglītība, vēl 12 tūkstošiem –  augstākā.

Manuprāt, tam ir vairāki iemesli, taču divi ir īpaši būtiski. Pirmais, cilvēki nav mobili, un otrais – alga.

Atkal nedaudz statistikas. Tātad pērn Latvijā strauji auga vidējais atalgojums. Pēc Centrālās statistiskas pārvaldes datiem, mēs esam aizauguši līdz tam, ka pērnā gada septembrī Latvijā vidējā darba samaksa vēl pirms nodokļu nomaksas jeb tā saucamā alga „uz papīra” sasniedza 914 eiro mēnesī. Rīgā jau pārsniedza tūkstoti. Bet Latgalē tā bija teju par 400 eiro mazāka – nedaudz vairāk par  600 eiro mēnesī „uz papīra”.

Teorētiski tas nozīme, ka latgaliešiem būtu tagad jāskrien uz Rīgu un Latgalē bezdarbam būtu strauji jāsamazinās. Taču tas nenotiek. Jo problēma ir tā, ka tajās profesijās, kur galvenokārt ir brīvās darbavietas gan Latgalē, gan Rīgā, ir salīdzinoši mazs atalgojums. Lai kļūtu mobils, nepietiek tikai ar darbavietu vien. Klāt jāpierēķina arī citas izmaksas – vai nu par transportu, vai nu par dzīves vietu, kas ir tuvu darbam.

Pirms apvainot kādu nespējā mainīt savu dzīvi uz pozitīvo pusi jeb ne-mobilitātē, nedaudz parēķināsim. Īres cenas, par kādām var dabūt, piemēram, pieticīgu vienistabas dzīvoklīti Rīgā, ir ap 200 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi. Tāpat sanāks visi 300. Vēl jāpaēd, jāapģērbjas un arī jāpārvietojas, kaut vai nedaudz, bet tomēr. Ja vēl jāpalīdz reģionā palikušajai ģimenei vai vecākiem… Beigās sanāk tāda vidējā latgalieša alga vai pat vēl lielāka summa.

Tad kāpēc mainīt, ja dzīvot uz vietas sanāk vienkāršāk, ierastāk un, visdrīzāk, arī lētāk?

Cik daudz uzņēmēju ir gatavi saviem darbiniekiem piedāvāt dzīvokli? Cik daudzi piedāvā kopmītnes vai dienesta viesnīcu, un kādas tās ir? Mājoklis darbiniekam - tās ir papildu izmaksas.

Šeit gribu atgādināt Valmieras pieredzi. Proti, Valmieras pašvaldība tagad pati ceļ īres namus un gatava aicināt pie sevis nepieciešamos speciālistus. Jau martā tajos varēs saņemt dzīvokļus 150 ģimenes. Doma esot celt vēl, lai kopumā būtu mājvietas 1000 ģimenēm. Īres tiesības izsolīs un, visdrīzāk, pirmajiem namiem tās būs samērā dārgas, jo jau tagad pieprasījums pēc šādiem mājokļiem pārsniedz piedāvājumu.

Šis ir solis, kā reāli veicināt darbaspēka mobilitāti un palīdzēt darba devējiem atrast sev nepieciešamos speciālistus no pašu valsts un nevis tikai domāt par darbaspēka importu. Cik daudz pašvaldību ir gatavas sekot Valmieras piemēram?

Nenoliedzami, pašreizējie notikumi ekonomikā algotu darbu veicējiem ir labvēlīgāki, nekā tie bija pirms gada vai diviem. Darba algas pieaug, un tās, visticamāk, palielināsies arī turpmākos gadus. Tā tam vienkārši ir jābūt, jo aug ekonomika.

Lai arī darba devēji saka, ka labākos darbiniekus konkurenti mēdzot pārpirkt, solot lielāku atalgojumu, jāatgādina, ka šāda prakse ir bijusi visu laiku. Vēl vairāk – pieļauju, ka jau drīz tikai ar lielākas algas solīšanu var nepietikt. Lai pārvilinātu labu darbinieku, būs vajadzīgi papildu labumi. Piemēram, visu nodokļu nomaksa, 3.pensiju līmeņa iemaksu piesolīšana, sociālā apdrošināšana un vēl citas lietas.

Laiks, kad darbinieks ir galvenais un var ietekmēt savu cenu darba tirgū, nav piedzīvots bieži.

Latvijā šāda situācija bija aptuveni pirms desmit gadiem, īsi pirms lielās krīzes. Tātad labā ziņa strādājošajiem – beidzot jūs varat izdarīt spiedienu uz savu darba devēju, sliktā ziņa darba devējiem – šis spiediens visdrīzāk pieaugs.

Protams, uzņēmēji mēģina cīnīties ar visiem līdzekļiem, lai turpinātu maksāt mazas algas. Un tas tiek darīts vairāku iemeslu dēļ. Iespējams, peļņa nav nemaz tik liela. Tāpat, iespējams, peļņa ir laba, bet vienkārši uzņēmuma īpašnieks nevēlas dalīties ar saviem strādniekiem. Ja Latvijā tagad ievedīs lētu darbaspēku, šī situācija saglabāsies. Vismaz uz kādu laiku. Taču tā nebūs panaceja, kas glābs uzņēmumus, kas nespēj pelnīt pietiekoši jeb, citiem vārdiem sakot, – nestrādā produktīvi.

Metodes, kā saglabāt esošo situāciju un turpināt dzīvot kā iepriekš, ir ļoti dažādas. Nevaru no prāta izmest kādu pagājušā gada nogalē Saeimā iesniegtu ierosinājumu no Latgales uzņēmējiem. Proti, neskatoties uz to, ka Latgalē ir viszemākais atalgojums un vislielākais bezdarbs valstī, arī šī reģiona uzņēmēji saka – mums trūkst darbaspēka. Lielas algas viņi maksāt nevarot, jo Latgalē daudz nopelnīt arī nevarot, tāpēc minimālā darba alga būtu jāatstāj 380 eiro līmenī vai arī sliktākajā gadījumā jāpalielina daudz lēnāk nekā visā valstī. Un pamatojums tam – uzņēmumi strādā ar zaudējumiem vai ar minimālu peļņu, un nez no kurienes nācis arī „ekonomikas teorijas vispārzināms fakts”, ka minimālās algas celšana noteikti palielina arī bezdarbu. Deputāti, kas virzīja šo petīciju, gāja vēl tālāk un piesauca depopulācijas riskus pierobežā un valsts drošības apdraudējumu.

Nedaudz ironiski gribu piebilst, ka vēl tikai pietrūka ierosinājuma apkārt Latgalei uzcelt sētu un atņemt tur dzīvojošajiem pases, lai viņi nespētu pārcelties uz citu vietu Latvijā vai arī uz ārzemēm un turpinātu strādāt šajos uzņēmumos par mazu atalgojumu.

Mans ieteikums Latgales uzņēmējiem - varbūt jēga ir drīzāk nopietni padomāt, ko darāt nepareizi, ja jau visu laiku jādzīvo tuvu bankrotam?

Mūsu ekonomika ilgstoši ir balstījusies un diemžēl joprojām pārsvarā balstās uz zemām izmaksām, kur galvenais postenis ir lēts darbaspēks.

Mēs ražojam ne īpaši gudras un dārgas preces, un to dara darbinieki, kuriem nevajag būt ar īpašām zināšanām, bet kuri var šo darbu veikt lēti un nerunājot pretī.

Ja politiķi vēlas saglabāt šādu statusu un joprojām Latviju redz kā lēto izmaksu zemi, to var darīt. Atliek tikai samazināt prasības lētā darbaspēka ievešanai. Daudzi uzņēmēji būs priecīgi, jo viņiem nekas nebūs jāmaina ne savā domāšanā, ne tehnoloģijās, nebūs jādomā ne par darbinieku apmācību, ne citām lietām. Būs labi iekonservēts pašreizējais stāvoklis.

Vai tas palīdzēs mūsu ekonomikai kopumā? Domāju, ka nē. Ilgus gadus domātais, ka ar savu lēto darbaspēku kļūsim bagāti, nez kāpēc nav attaisnojies. Šāda ekonomika mūs ir ierindojusi starp nabadzīgākajām Eiropas valstīm un daudziem joprojām liek pamest Latviju.

Ir jāatzīst, ka vismaz patlaban nekāda krīze vai akūts stāvoklis, kas būtu jārisina nekavējoties un kardināli, darbaspēka tirgū nav iestājies. Jā, demogrāfiskā situācija nav Latvijai ilgtermiņā labvēlīga, un mēs jau varam sākt spekulēt ar dažādiem aprēķiniem, cik daudz darbaroku jeb varbūt tomēr gudru galvu mūsu tautsaimniecībai trūks un cik, kurā gadā vajadzēs piesaistīt no ārvalstīm.

Taču patlaban mums vēl ir rezerve ar cilvēkiem, kas ir spējīgi veikt vismaz daļu no tiem darbiem, kurus šobrīd vajag uzņēmējiem.

Varu gan prognozēt, ka runas par nepieciešamību ievest lēto darbaspēku uz daudz atvieglotākiem nosacījumiem turpināsies un spiediens uz valdību tikai pieaugs. Jāatgādina, ka valdībā šobrīd ir iestrēguši Ekonomikas ministrijas izstrādātie noteikumi, kas paredz imigrācijas nosacījumu atvieglojumus dažādām specialitātēm. Tiesa, noteikumu projektā iekļautas tikai tās, kurās nepieciešami augsta līmeņa profesionāļi. Pieļauju, ka noteikumi nekust ne no vietas, jo tur nav klāt vienkāršo profesiju saraksta.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un baidīšana ar masveida bankrotiem un ekonomikas sagruvumu tikai tāpēc, ka netiks pieļauta lēta darbaspēka ievešana, visdrīzāk, būs lielā cieņā. Vai politiķi tam pakļausies? Lielā mērā to rādīs augstāk minēto, sagatavoto noteikumu liktenis - cik ātri tas kustēsies uz priekšu un galu galā kādas profesijas tur tiks iekļautas. Tiesa, ja daudzas būs no „lētā” gala, es gribu redzēt, kā politiķi paskaidros „vienkāršajai tautai”, kāpēc ir jāieved ukrainis vai baltkrievs, bet mūsu pašu cilvēkiem jādzīvo bez darba vai joprojām ar ļoti zemu atalgojumu.

Pagājušajās pašvaldību vēlēšanās 2013. gada 1. jūnijā Zemgalē no 230 000 balsstiesīgo pie urnām devās tikai nepilns 91 000 jeb 39%. Novadu un pilsētu četru gadu nākotni tur noteikusi trešā daļa iedzīvotāju, Zemgali padarot par pilsoniski vispasīvāko reģionu valstī. Zemgale sevi vēsturiski sauc par maizes klēti, taču reģiona bagātība ir stipri vien pārspīlēta, jo Zemgalē pilnīgi visas 26 pašvaldības ar saviem ieņēmumiem galus savilkt nespēj – tās ar 300 000 iedzīvotāju no finanšu izlīdzināšanas fonda saņem 30 miljonus eiro.

Tikmēr palikšanu mājās vēlēšanu dienā zemgalieši nereti attaisno ar sējas darbiem un vienaldzību, jo "nekas taču nemainīsies". Nemainās arī – Zemgalē sēklas un nodokļus sēj cilvēki, bet ražu novākt pamanās pie varas esošie, kas daudzos novados un pilsētās iekapsulējušies, šķiet, uz palikšanu.

Rundāles novadā reklāmas nemana vispār. Tām arī nebūtu jēgas, jo Rundāles novads ir valstī vienīgā pašvaldība, kur vēlēšanu rezultāts zināms bez vēlēšanām.

Tur vēlētāju izvēlei ir tieši viens saraksts.

Gadu pēc iepriekšējām vēlēšanām Rundāles novads mazo pašvaldību kategorijā tika pie Eiropas Gada pašvaldības titula. Žūrija novērtēja Rundāles spēju gādāt par iedzīvotāju dzīves kvalitāti, piemēram, izglītību, fizisko labsajūtu, mobilitāti, sociālajām lietām un citu pakalpojumu pieejamību. Vēl gadu vēlāk ar saukli "Mēs protam pārsteigt! Tikai ļaujies..." novada jaunieši par Izglītības ministrijas piešķirto naudu izveidoja videoklipu, kurā Rundāles novads parādīts no putna lidojuma. Tajā centrālā vieta, protams, dota baroka pērlei Rundāles pilij. Pārējos dažos attēlos redzami kāpostu un labības lauki, jauns bērnudārzs, Saulaines profesionālā skola un pussagruvusī Mežotnes baznīca.

Mežotnes pilskalna attīstību, panākot arī karā izpostītās baznīcas ēkas atjaunošanu, nākamajā četrgadē sola Rundāles novada vienīgais vēlēšanu saraksts "Cilvēkiem un zemei". Attīstīt pilskalnu šī vēlēšanu apvienība solīja arī pirms četriem gadiem.

Kamēr vietējie politiķi tikai sola, iespaidīgāko novada ēku ir atjaunojis Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis.

Uz domi viņš nekandidē, bet novada vietējo varu Lancmanis vērtē atzinīgi.

„Mēs jau ar savu pili esam paši par sevi. Bet man ir patīkami redzēt, kā ceļi ir sataisīti, kādā veidā ir sakārtots dzīvojamo māju ciemats: tur ir apgaismojums, ceļa zīmes, nupat iestādīja lielu, garu aleju. Ar skolām arī viss normāli. Man liekas, ka ir svarīga lauku skolu problēma. Gan Rundāles novadā, gan Svitenes pagastā ir skaista un klasiska pils. Laukos tā bieži ir problēma – skola beidz pastāvēt un nav ko likt iekšā. Taču tur darbojas mākslas un mūzikas skola. Šāda attieksme man ļoti patīk,” klāsta Lancmanis.

Viņš arī uzteic Rundāles novada prasmi piesaistīt Eiropas Savienības (ES) projektu līdzekļus. „Tagad blakus novada domes ēkai ceļ lielu, jaunu māju dažādām publiskām izdarībām,” stāsta Rundāles pils vadītājs.

Visi projekti, ko Rundāles novads īsteno, ir paredzēti mazāk nekā 4000 iedzīvotāju. Taču ar viņu samaksātajiem nodokļiem ir par maz, lai novads dzīvotu –

četru miljonu eiro gada budžetā gandrīz 600 000 eiro "samet" bagātākās pašvaldības, bet vēl pusotru miljonu pārskaita valsts.

Kopš iepriekšējām vēlēšanām līdz nepilniem 80 sarucis arī uzņēmumu skaits, liecina "Lursoft" dati.

Vēlētāju apvienība "Cilvēkiem un zemei" nākamajos četros gados par uzņēmējdarbību sola gādāt, it īpaši par jaunajiem komersantiem, ko atbalstīšot ar naudu. No vienīgā saraksta 12 pretendentiem vēlētājiem būs jānosaka deviņi nākamie deputāti. "Listē" pirmais numurs ir Rundāles ilggadējais vadītājs 58 gadus vecais Aivars Okmanis, kas domē pelna vairāk par 2600 eiro mēnesī. Otrā ir mēra vietniece Inta Klīve, kam šogad paliek 66 gadi. Kandidātu vidējais vecums – 50 gadu. Viņu pieredzi Rundāles pils vadītājs Imants Lancmanis sauc par ieguvumu, turklāt politiskās konkurences trūkums novadam par sliktu nenākšot.

„Ja šī otra saraksta nav, tad ir ļoti vienkāršs secinājums: tā ir izveidojies, nav vajadzības taisīt kaut kādu pretmetu. Īsi sakot, Rundāles novadā viss notiek normāli,” apmierinātību pauž Lancmanis.

„Es domāju, ka iecere ir laba. Galvenais nesabojāt to, kas jau ir un jābūvē vēl kaut kas „foršāks”,” tikai labu par savu novadu saka arī iecavniece Agita Hauka, viena no aktīvākajām novada iedzīvotājām. Viņa ir sieviešu kluba "Liepas" dibinātāja, vada Latvijas Zemnieku federāciju, fotografē laukus un bildes izrāda izstādēs, bet Iecavā pirms 18 gadiem iekārtojusi ārstnieciskās masāžas kabinetu. Arī vietējā vara savus pienākumus pildījusi labi, atzīst Hauka, - sabiedriskās ēkas ir atjaunotas, interešu izglītība nodrošināta, daudzdzīvokļu mājās centralizētā apkure saglabāta pat ārpus pilsētas. Iecavu jau 30 gadu vadījis Jānis Pelsis, kura divu partiju saraksts vēlēšanās guvis vairākumu. Taču šoreiz Pelsis uz domi nekandidē, tāpēc Iecavas novadā vērojama lielāka rīvēšanās starp pieciem sarakstiem.

„Kad paklausās, tad cilvēki ir satraukušies, jo nezina, par ko vēlēt. Cilvēki ir pieraduši pie Pelša.

Cilvēki sarakstos ir pazīstami, taču ir izmētāti [pa dažādiem sarakstiem]. Gribētu, lai tos, kurus ievēlē, domātu ne tikai par sevi un savām ambīcijām, bet arī visiem. Es domāju, ka mums, iedzīvotājiem pašiem ir jābūt aktīvākiem un jāpieprasa savas tiesības. Mēs visi kopā šo vidi veidojam,” norāda Hauka.

Iecavas domē aizejošo Jāni Pelsi Latvijas Radio nesatiek, jo kopā ar visu domes vadību viņš aizdevies pēdējā ārzemju komandējumā. Par mēra pienākumu izpildītāju atstāts Pelša partijas biedrs deputāts Juris Ludriķis. Pašlaik pārstāv Nacionālo apvienību un Zemnieku savienību, bet 3. jūnijā kandidēs jau no Latvijas Reģionu apvienības saraksta. Atbrīvotā mēra krēsla tīkotāju netrūkst, tāpēc arī pašreizējie deputāti pārgrupējušies pa partiju sarakstiem. Ludriķis neko konkrētu nesola.

Iecavas novada 9200 iedzīvotājiem Pierīgas turīgās pašvaldības šogad nāks talkā ar 600 000 eiro, bet novada budžeta izdevumi pārsniegs 12 miljonus eiro.

Uz naudas tērēšanu domes krēslu tīkotāji solās būt naski. Programmās lasāma apņemšanās asfaltēt un izgaismot ielas, līdz 150 eiro palielināt bērna piedzimšanas pabalstu, visiem pamatskolēniem piešķirt brīvpusdienas, bet labākos prēmēt ar naudu, siltināt daudzdzīvokļu mājas, celt jaunu sporta zāli, izveidot pašvaldības policiju. "Saskaņa" un pie varas esošā Nacionālās apvienības un Zemnieku savienības apvienība sola saglabāt arī bēdīgi slaveno pašvaldības izdevumu "Iecavas Ziņas", kurā dome iegulda 50 000 eiro, bet izdevumu tirgo par maksu un publicē komercreklāmas. Par konkurences kropļošanu domi tiesā uzvarējis neatkarīgais laikraksts "Bauskas Dzīve", tomēr neviena partija nesola pārkāpumus pārtraukt.

Taču starp solījumiem ir arī neīstenojamākas lietas, kas balsotājiem ļoti patīk pat tad, ja plānus neīstenos. Piemēram, varas partija aktualizēs apvedceļa nepieciešamību. Ar apvedceļu varētu dabūt arī baušķenieku balsis, saka avīzes "Bauskas Dzīve" žurnālists Vilnis Auzāns.

„Ir vēlētāji, kuri gaida, kad kāds pateiks kaut ko drošu un skaidru par Bauskas apvedceļu: „Mēs to panāksim, izsitīsim!” Tomēr par to runā kautrīgāk, jo tas ir diezgan nereāli - vienlaikus būvēt apvedceļu un dzelzceļu.

Tas varētu būt labs trumpis, ja kāds to dzelžaini apsolītu. Bet to visi izvairās,” norāda Auzāns. „Šī sasaukuma laikā varētu sākt dzelzceļa būvi, ja vien nenojūk kaut kas grandiozs. Tad loģiski būtu [veidot] arī uzbērumu apvedceļam,” komentē žurnālists.

Tomēr par tik tālām lietām Bauskas novada ļaudis vēl nesapņo. Vispirms viņiem pietiktu, ja beidzot salabotu lauku ceļus. Brunavas pagasts šopavasar sacēla traci medijos un politiķu aprindās, draudot bloķēt satiksmi šosejā Rīga – Lietuva, ja nesavedīs kārtībā izšķīdušos pagastu ceļus.

„(..) Pamatnozares ir kāpostu skābēšana un vasaras laikā puķkopība,” stāsta Iveta Ļekūne, kas 17 gadus saimnieko pierobežā - Brunavas pagastā. No viņas sētas līdz asfaltētajam ceļam pie Bauskas ir 18 kilometru. Divās saimniecībās kopā ar vīru nodarbina desmit vietējos cilvēkus. Darbs ir cauru gadu.

Kilometriem garo ceļu līdz asfaltam viņa mēro visu gadu. „Es no valdības neko neprasu, nevienam acīs nelecu, uz pagastu neeju un nevienam neko neprasu. Man īstenībā no viņiem neko nevajag, lai tikai ļauj strādāt. Bet, tā kā bija šogad – man bija tā pilna sirds. Man nekad nebija tik lielas dusmas uz valdību kā šogad. Es biju līdz asarām – es to nevaru pateikt. Jūs tagad lidojāt kādas 10 minūtes, bet viņš brauc stundu un 10 minūtes līdz asfaltam.

Tās bedres bija tik asas, ka elpa aizrāvās. Es diviem auto nomainīju atsperes, lobēdama Bauskas autoservisus, jo pasūtījumi jāved katru dienu – uz Lietuvu, Rīgu,” saka Ļekūne.

Plašu rezonansi guvušā Brunavas pagasta ceļu bēda ne tikai sapurināja dažus valdības pārstāvjus, bet arī aktivizēja vietējos cilvēkus. Viens no astoņiem Bauskas novada vēlēšanu sarakstiem tapis tieši ceļu problēmu dēļ, bet citi ceļus kā prioritāti salikuši programmās. Zemniece Iveta Ļekūne saka – būtu labi, ja ar ceļiem izdarītu kaut tikai to, par ko saņem naudu.

„Mēs neesam tādi muļķi, lai domātu, ka šodien vai rīt radīsies, bet šajā brīdī mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai viss, kas ir jāizdara ceļu uzturētājiem, būtu izdarīts. Tie ir ceļu profili, nošķūrētās apmales – lai izdara to mazumiņu, kas ir paredzēts un par ko miljoni uzturētāju firmai tiek atskaitīti. Tad redzēsim, kāda būs jaunā Bauskas dome, un tad lai pašvaldība sāk pārņemt šo ceļu un pamazām sākam domāt par asfaltu. Es tiešām gribētu sagaidīt savas vecumdienas pie asfaltēta ceļa,” norāda Ļekūne.

Pagājušās vēlēšanas rāda, ka savus priekšstāvjus Zemgales pašvaldībās ir izvēlējies iedzīvotāju mazākums.

Aktīvākie ir bijuši Viesītes novada vēlētāji – tur līdz urnai aizgāja gandrīz 52% balsstiesīgo. Pārējās 25 pašvaldībās nākotne vienaldzīga bijusi vairāk nekā pusei cilvēku. Piemēram, ar mēra skandāliem labi zināmajā Jelgavas novadā balsoja tikai trešā daļa, kas varu ielika tā paša politiskā spēka rokās. Ar apšaubāmiem miljonu iepirkumiem un nerealizētiem investīciju solījumiem zināmajā Jelgavā vēlēja 40%, bet viskūtrākie bija baušķenieki – tikai 32% novadnieku gāja uz iecirkni.

Tāpēc Zemgales nevalstisko organizāciju atbalsta centra vadītājam jelgavniekam Uldim Dūmiņam jautājums, kā aktivizēt vēlētājus.

„Tas ir labs jautājums. Droši vien cilvēks jāatslēdz no kabeļa, no slimības, ko tagad sauc par pašvaldības izdevumiem. Cilvēki tiek indēti ar informāciju par to, ka viss ir labi. Cilvēki tiek pārliecināti, ka viss ir labi, un, ja viss ir labi, tad kāpēc iet uz vēlēšanām? Mums pietrūkst konkurences, spēcīgu līderu. Nenotiek [varas] nomaiņa. Reizēm liekas, ka tur pat ir tāda kā monarhija.

Mēs redzam, ka jauni cilvēki ir saraksta apakšgalos. Pašvaldību vēlēšanu process cilvēkiem ir garlaicīgs process, jo tur nenotiek nekādas darbības. Demokrātijas stūrakmeņi – aktīvs cilvēks un brīva prese – ir apdraudēti,” saka Dūmiņš.

Sapurināt kūtros iedzīvotājus palīdzētu vēl vismaz divas lietas. Pašlaik uz 22 000 nevalstisko organizāciju valsts piešķirtā nauda ir 400 000 eiro jeb 18 eiro katrai. Ar tādu finansējumu pilsonisko aktivitāti iekustināt grūti. Tāpat ik pa laikam pavīd runas, ka varētu ierobežot mēru pilnvaru termiņu. Tas vēlētājiem ļautu neiemigt, bet vietvalžus atturētu no domas pa pašvaldības maku dzīvot kā pa savu kabatu. Un pašvaldību maki ar katru gadu kļūst biezāki.

Jau pirms tam arhīva pētniecei Aijai Kalnciemai ir pastāstīts, ka Latvijas Radio meklē kādus faktus, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā. Pagaidām nekā daudz nav – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē.

Tomēr Kalnciema šo to ir atradusi. „Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina [Latvijas Komunistiskās partijas] Centrālā komiteja,” saka Kalnciema.

Tā ir padomju laika kartona mape, kurā iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

„Tā ir biogrāfija. Viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, tik nevar pateikt, kurš virziens,” paskaidro Kalnciema.

„Tā ir Edgara Kauliņa autobiogrāfija, ko viņš pats rakstījis ar savu roku. Parakstījis 1978. gada 6.janvārī. Autobiogrāfijā atrodu, ka viņš raksta, ka 1947.gadā traģiskā nāvē nomirst sieva Cecīlija, 1948 gadā tiek dibināts kolhozs „Lāčplēsis”. Nākamais ieraksts jau ir par 1950. gadu, kad viņš pabeidz sešu mēnešu kursu priekš vadītājiem pie Ogres lauksaimniecības nodaļas. Par 1949. gada notikumiem tur, protams, nav ne vārda,” stāsta Kalnciema.

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, jābrauc uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Muzeja galvenā krājumu glabātāja Zane Nemme ved rādīt Kauliņa darba krēslu.

Pārsteidz Edgara Kauliņa jeb Kauliņtēva, kā viņu šeit dēvē vēl šobaltdien, vienkāršā padomju laika darba krēsla izskats, pavisam nodilis un savā ziņā spilgti demonstrē bijušo īpašnieku, kas, šķiet, mantām īpašu nozīmi nav piešķīris. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm.

Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.

„Dokumentālu pierādījumu, kā tas Edgaram Kauliņam izdevās, tādu laikam tomēr nav vai arī līdz šim nav atrasti. Visticamāk, tas bija cilvēciskais faktors, kas nostrādāja kaut kādu iemeslu pēc,” pieļauj Nemme. „Lai arī nevienu neizveda, tomēr no vietējo cilvēku nostāstiem izriet, ka tomēr smagās kravas mašīnas tika gatavotas, tikai izmantotas citiem nolūkiem.

Tāpat ir atmiņas, kurās stāstīts, ka Kauliņš esot teicis, "vediet mani pirmo, jo neviena cita, ko izvest nav – visi ir atbildīgi kolhoznieki!”. Manuprāt, nostrādāja tieši Kauliņa personība. Tas, ka viņš bija ļoti pārliecināts par šo sistēmu, par veidu, kā viņš strādāja, lai gan 1949. gadā vēl nevarēja runāt par kaut kādiem saimnieciskajiem rezultātiem,” viņa stāsta.

Par Kauliņa personību var nojaust arī no ierakstiem, ko glabā Latvijas Radio arhīvs. Tos pārklausoties, atklājas neparasta aina – gandrīz visos pieejamajos ierakstos Kauliņš runā par kolhoza darbu un iecerēm, bet nav ne miņas no nodevām komunistu režīmam.

Pat pēc visiem padomju standartiem rīkotajā svinīgajā pasākumā par godu kolhoza „Nākotne” 30. jubilejai, Kauliņš radio arhīva ierakstā ir sirsnīgs un vienkāršs – vispirms uzkāpis uz skatuves kādu brīdi meklē brilles, tad nolasa varbūt pat kāda cita uzrakstītu runu par vārpām, kas druvā dzied himnu darbam.

„Nu ko es zemnieku cilvēks, nu ko es tur varu pateikt!” tā Kauliņu atceras Anastasija jeb, kā Lielvārdē viņu dēvē, Asja Neretniece. Agrāk skolotāja, novada muzeja dibinātāja un vadītāja, tagad pensionāre un vietējās vēstures atmiņu glabātāja.

Neretnieces stāsts apstiprina jau iepriekš arhīva materiālos lasīto Kauliņa biogrāfiju.

Kā var nojaust no personas lietu datiem, Kauliņa biogrāfija un apbalvojumi par dalību Otrajā pasaules karā bija labs politiskais alibi - karojis 43. latviešu strēlnieku divīzijas 123. pulkā, četras reizes ievainots.

„Pēc kara viņš ļoti gribēja palikt savā darbā Rīgā, bet viņu kā partijas biedru ar pavēli nosūtīja par "partorgu” [partijas darba organizatoru]. Šis darbs viņam, protams, bija svešs, bet trīs gadu laikā viņš ieguva ļoti lielu cilvēku uzticību, piemēram, kopīgās talkās viņš visur bija līdzi. Nekur nebija tā – „jūs strādājiet, es tagad te pakomandēšu!” kā dažkārt tā bija citās vietās, kur no pilsētas atbraukušie tā darīja,” saka Neretniece. „1948.gadā, kad dibinājās kolhozi, es tā domāju, iekšēji viņš nojauta, ka vēl daudz kas draud. Pēc tiem dokumentiem, kas nāca no centra, viņš saprata, ka būs tāda pati kārtība kā Krievijā, ka varētu būt izvešanas. Viņš sāka runāt ar šejienes ļaudīm, vai mēs arī nevarētu kaut ko darīt, lai mums mazāk nodokļu būtu, jo tiem saimniekiem tie bija lieli. Tā viņš 1948. gada Jāņos sāka par šo jautājumu runāt,” norāda novada muzeja dibinātāja un vadītāja.

Šis jautājums bija kolhoza dibināšana. „Lāčplēsi” nodibināja 1948. gada vasarā, Kauliņu vienbalsīgi ievēl par kolhoza priekšsēdētāju. Kauliņa prasme saimniekot pārliecināja vietējos stāties kolhozā, kas savukārt, iespējams, nāca par labu jau gadu vēlāk, sargājot vietējos no deportācijām.

Te gan Neretniece pieļauj, ka cilvēku sargāšana no deportācijām bija iespējama tikai ar toreizējā Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra, ar daudziem padomju ordeņiem apbalvotā bijušā kara lidotāja Kārļa Sebaha atbalstu.

„Viņi abi ļoti labi sapratās. Kad Kauliņu ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju, pienāca pavēle sūtīt sarakstus, kuri būtu izsūtāmi. Kā stāstīja vēsturnieks Jānis Riekstiņš, ir atrasts saraksts, kurā bija divas personas,” stāsta Neretniece. „Bet tās personas – viena pie pašas Jumpravas robežas jau vairs tur nedzīvoja un otra bija nezināma persona. Sarakstu tātad nosūtīja, bet neviens no pagasta iedzīvotājiem tur tai sarakstā nebija. Piemēram, tāda epizode, ko stāstīja Hermīne, kolhozniece, kura redz Lielvārdes stacijā cilvēkus, kurus ved prom. Viņa drebēdama iet garām „Ūbeļiem”, un tur stāv Kauliņš. Viņa jautā, kas tagad notiks. Viņai vīrs - bijušais leģionārs, mājās pieci bērni. Kauliņš viņai pateicis - tu ej mierīgi mājās, nesatraucies, ar tevi nekas nenotiks. Un tā arī bija – neviens pie viņas naktī neatnāca,” saka Neretniece.

Arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš savulaik nedaudz interesējies par Kauliņa lomu 1949. represiju laikā. Savulaik arhīvā izpētot dokumentus, Riekstiņš secināja, ka no Lielvārdes 1949.gadā patiešām bija plānots izvest no divām mājām.

Tomēr arhīva dokumenti apliecina, ka no Lielvārdes neesot izsūtīts neviens cilvēks, kāpēc tā – tas šobrīd nav zināms.

Riekstiņš pieļauj, līdzīgi kā iepriekš Neretniece, ka Kauliņš cilvēkus nosargāja jau 1947.gadā.

„1947. gadā Latvijā pēc PSRS valdības rīkojuma sastādīja "kulaku" saimniecību sarakstus. Šie saraksti kalpoja par pamatu 1949. gada izvešanām, kad sākās kolektivizācija.

Es pieņemu, ka Kauliņa nopelns bijis tas, cik un vai vispār tajos sarakstos iekļuva cilvēki no Lielvārdes,” saka Riekstiņš. „Tas būtu jāpapēta atsevišķi, cik no Lielvārdes tajos sarakstos ieskaitīja. Jo tiem, kurus ieskaitīja, uzlika lielu lauksaimniecības nodokli, ja nevarēja samaksāt, ielika cietumā, citi aizbēga…

Cik tas saistās ar to viņa konkrēto ietekmi uz lielvārdiešu neizsūtīšanu, to neviens nezina. Kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja papētītu Ogres apriņķa VDK daļas materiālus, kur taisīja tās lietas. Tas ir skaists mīts, bet tas nav slikts mīts. Tas ir pat ļoti labs,” nosaka vēsturnieks.

Riekstiņa pieminētā grāmata ir trīs sējumu biezais Valsts arhīva vēsturnieku 10 gadus gatavotais, Ilmāra Blumberga ilustrētais izdevums „Aizvestie”, kurā apkopoti vērtīgi dokumenti un izvesto saraksti 1941. un 1949. gadā.

Vēsturnieks Riekstiņš pieļauj, ka Kauliņa plānam par labu varēja nākt tas, ka tieši 1947.gadā izveidoja Ogres apriņķi, kurā bija Lielvārdes pagasts. Līdz ar to šajā pārmaiņu laikā vēl nebija izveidojušās visas struktūras un papīriem bija vieglāk noklīst. Bet, ja Kauliņam izdevās nosargāt cilvēkus no ielikšanas sarakstā, vai viņu vietā neizsūtīja kādu citu?

„Patiesi ir tas, ka varēja izsūtīt to vietā kādu citu. Kā ir konkrēti Edgara Kauliņa gadījumā? Es vēlreiz atgrieztos pie tā Lielvārdes pagasta un paskatītos Rīgas apriņķa neizsūtīto kulaku ģimenes sarakstu,” saka Riekstiņš. „Un tajos es varētu mēģināt soli pa solim likt, vai tā varēja būt, kas palika un kuri bija paredzēti. Tādu lietu mums nav, bet šādi saraksti mums ir. Dažas dienas rūpīga darba, paskatoties šo, un tad arī šis rezultāts, ko varēs pateikt, būs jau dziļāks un dokumentālāk pamatots, bet tas nenozīmē, ka vēl kas cits nevarēs atrasties,” atzīmē Riekstiņš.

Vēl viena leģenda par Kauliņu ir tāda, ka viņš ņēma darbā arī tos, kuru biogrāfijas nav tik tīras.

Tie, kas pēc izsūtījuma Sibīrijā vairs nevarēja atgriezties dzimtajā pusē, atrada darbu „Lāčplēsī” – Kauliņš esot novērtējis bijušo saimnieku prasmi saimniekot.

Šos stāstus no vecajiem lielvādiešiem dzirdējis arī vēsturnieks Jānis Riekstiņš. „Bet tas nav nofiksēts un tautas atmiņā ir bijuši un būs šie nostāsti. Bet, par Kauliņu nobeidzot, gribu teikt tā, ka tas mīts paliek, jo manā uztverē viņš to ir pelnījis. Būtu bijis tādu vairāk, dzīve būtu bijusi daudz labāka,” saka Riekstiņš.

Kā un kāpēc padomju amatpersona, totalitārā mehānisma sastāvdaļa – partorgs, kolhoza vadītājs - varēja ietekmēt notikumus, par kuriem lēma Maskavā? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts.

Bet varbūt atbilde ir pavisam vienkārša – Kauliņtēvs godprātīgi un pašaizliedzīgi darīja savu darbu un nepildīja burtiski visu ko, kāds lika no augšas. Varbūt Kauliņtēvs rīkojās vienkārši cilvēcīgi, un cilvēki to vienkārši zināja.

„Tad kad viņš nomira, darbnīcas vīri, kuriem arī viņš vienam otram aiz auss plēsis par dzeršanu, visi vienojās, ka to zemi, kuru izraks, vedīs prom un atvedīs baltas jūrmalas smiltis. Apbērs Kauliņu ar baltām smiltīm. Ar rokām,” atminas Neretniece.

Bēgļu un patvēruma meklētāju skaits Eiropā ir sasniedzis nepieredzētu līmeni un arvien lielāks skaits cilvēku meklē veidus, kā iekļūt Eiropas Savienībā. Taču sarežģīto situāciju uz Eiropas dienvidu robežām var uzskatīt tikai par aisberga redzamo daļu daudz plašākai globālai bēgļu krīzei.

Vai pieaugošais bēgļu skaits var kļūt par lielāko visa 21 gadsimta problēmu? Šāds jautājums pēdējā laikā visai bieži izskan gan dažādu rietumvalstu presē, gan ekspertu diskusijās. Un nenoliedzami - šis ir pamatots jautājums, jo jaunākie ANO bēgļu lietu aģentūras dati liecina - pašlaik visā pasaulē piespiedu kārtā pārvietoti un bēgļu gaitās devušies aptuveni 60 miljoni cilvēku.

Tas ir augstākais jebkad reģistrētais bēgļu skaitlis, turklāt, salīdzinot ar pagājušo gadu, tas ir palielinājies par 8,3 miljoniem.

ANO globālo tendenču pētījums liecina, ka pagājušajā gadā ik dienu bēgļu gaitās ir devušies aptuveni 42,5 tūkstoši cilvēku.

Šajā situācijā loģisks ir jautājums, kas ir galvenais iemesls šādam straujam bēgļu skaita pieaugumam. Un atbilde no pirmā acu uzmetiena ir visai vienkārša –

pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies piecpadsmit bruņoti konflikti un lielākais bēgļu skaits ir tieši no konfliktu skartajiem reģioniem.

Pārliecinoši pirmajā vietā ir Sīrija, kur pilsoņu kara dēļ savas dzīvesvietas četru gadu laikā ir bijuši spiesti pamest vairāk nekā 11 miljoni cilvēku. Situāciju pasliktina arī jaunu konfliktu izcelšanās Dienvidsudānā, Irākā un Ukrainā, kā arī nespēja atrisināt ieilgušus bruņotos konfliktus tādās valstīs kā Afganistāna, Kongo Demokrātiskā Republika, Eritreja un Somālija.

Protams, ļoti lielu lomu pēdējā laikā spēlē arī radikālā grupējuma "Islāma valsts" aktivitātes. Lai arī Eiropā bieži vien pastāv uzskats, ka liela daļa no patvēruma meklētājiem ir ieradušies Eiropas Savienības valstīs labākas dzīves meklējumos,

ANO apkopotie dati liecina, ka aptuveni 60-70 procenti no visiem imigrantiem patiešām bēg no karadarbības, represīviem režīmiem un reliģiskā ekstrēmisma.

Tieši tāpēc šiem cilvēkiem ir visas likumīgās tiesības saņemt bēgļa statusu Eiropā.

Uz to preses konferencē Ženēvā norādīja arī ANO Komisariāta bēgļu jautājumos direktors Eiropā Vinsents Košetels: "Lielākā daļa no cilvēkiem, kas ierodas Grieķijā, bēg no valstīm, kuras piedzīvo karu vai cilvēktiesību pārkāpumus. Galvenokārt tās ir Sīrija, Afganistāna un Irāka. Šī bēgļiem ir ārkārtas situācija. Mēs esam nedaudz noguruši no ziņojumiem par to, ka mēs piedzīvojam migrantu krīzi. Šie nav cilvēki, kas bēg ekonomisku iemeslu dēļ, bet gan cilvēki, kas bēg no karadarbības Sīrijā, Afganistanā un Irākā. Lūk daži dati – 63% ieceļojušo ir sīrieši, 20% - afgāņi, 4% - irākieši."

Bieži vien saņemtās ziņas par Vidusjūrā pārtvertajām bēgļu laivām no Ziemeļāfrikas valstīm var radīt iespaidu, ka Eiropā vislielākais skaits ieceļotāju nāk tieši no šī kontinenta. Taču arī tā īsti nav. 

Lielākā daļa bēgļu Āfrikā pārvietojas kontinenta iekšienē un ir uzskatāmas par iekšēji pārvietotām personām.

Subsahāras reģionā vien bēgļu skaits pārsniedz 15 miljonus. Šeit var minēt salīdzinājumu – tādas lielvalstis kā ASV un Francija pagājušajā gadā kopā uzņēma 760 tūkstošus bēgļu. Savukārt viena pati Etiopija uzņēma aptuveni pusi no šī skaita, turklāt valsts saglabā atvērto durvju politiku un pašlaik Etiopijā patvērumu ir raduši aptuveni 650 tūkstoši bēgļu no kaimiņvalstīm.

Liekot uzsvaru uz ekonomisko migrantu nodarīto kaitējumu atsevišķās Eiropas Savienības dalībvalstīs, imigrācijas pretinieki bieži vien piemin, ka, palielinoties bēgļu pieplūdumam, drīzumā tiks iznīcināta visa Eiropas sociālā kārtība. Šī viedokļa pretinieki gan norāda, ka aptuveni 300 tūkstoši patvēruma meklētāju, kas šogad ieradušies Eiropā, ir tikai aptuveni nieka 0,03 procenti no visiem 740 miljoniem Eiropas valstu iedzīvotāju, tāpēc šo cilvēku iekļaušanai sabiedrībā nevajadzētu radīt milzīgas problēmas.

Salīdzinājumam var minēt tādu valsti kā Libāna, kurā patvērumu ir atraduši aptuveni 1,2 miljoni bēgļu no Sīrijas, taču pašā valstī dzīvo vien četri miljoni iedzīvotāju.

Faktiski tas nozīmē, ka viena pati Libāna, kurā mīt vairāk nekā 100 reižu mazāk cilvēku nekā visā Eiropas Savienībā, ir uzņēmusi 50 reižu vairāk bēgļu nekā plāno Eiropā.

Turklāt arī tādās valstīs kā Vācija un Zviedrija, kas pie sevis izmitinājušas ļoti lielu skaitu bēgļu, bēgļu pabalsti nav pārmērīgi - aptuveni 50 eiro nedēļā.

Taču arī šai monētai, protams, ir otra puse. Kā norāda cilvēktiesību aizsardzības organizācijas "Human Rights Watch" Eiropas nodaļas vadītāja vietnieks Bendžamins Vords, iedzīvotāju skaitam ir jābūt tikai vienam no rādītājiem, cenšoties izveidot godīgāku bēgļu sadales sistēmu. Pēc viņa vārdiem, nenoliedzami, jāņem vērā gan ekonomikas apjoms, gan nodarbinātības līmenis, gan valstu spējas nodrošināt adekvātus uzņemšanas apstākļus un integrāciju sabiedrībā.

Tieši uzņemšanas apstākļi bieži vien izraisa asas diskusijas. Piemēram, Grieķijas nelielajās salās, kur pašlaik uzturas vismaz 10 tūkstoši patvēruma meklētāju, viņiem domātas infrastruktūras faktiski nav. Grieķijas varas iestādes gan atzīst, ka līdz šim saņemtā Eiropas Savienības nauda nav izlietota visai lietderīgi un ekonomisko problēmu dēļ bēgļu jautājumam nav pievērsts pienācīgi daudz uzmanības. No otras puses var teikt, ka nebūtu īpaši lietderīgi katru nelielo salu savlaicīgi aprīkot ar bēgļiem nepieciešamo infrastruktūru – nometnēm, tualetēm, dušām un tā tālāk.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Maķedonijā un Serbijā, kas pēdējo nedēļu laikā kļuvušas par galveno bēgļu ieceļošanas maršrutu Eiropā. Kā uzskata ANO bēgļu lietu komisariāta pārstāve Melisa Fleminga, par spīti visam, valstīm ir pienākums ievērot bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības:

"Mēs prognozējam, ka šajā maršrutā bēgļu pieplūdums turpināsies un būs aptuveni trīs tūkstoši cilvēku dienā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai pret šiem cilvēkiem attiektos humāni. 

Nodrošinot pašu nepieciešamāko palīdzību un apmierinot viņu pamata vajadzības, taču vienlaicīgi ievērojot arī viņu kā patvēruma meklētāju un migrantu tiesības un pašcieņu. Saprotot visu reģiona valstu bažas un saprotot, ka šāds cilvēku pieplūdums ir negaidīts, mēs tomēr aicinām valdības ieviest robežu kontroles pasākumus, kas būtu gan humāni, gan atbilstu starptautiskajām saistībām."

Vairums no Balkānu valstīm, kas šogad piedzīvo negaidīto bēgļu pieplūdumu, lielākoties ir tikai tranzītvalstis bēgļu ceļā uz Rietumeiropu. Taču arī šajā situācijā grūtības ir milzīgas. Gan Grieķijā, gan Maķedonijā pašlaik galvenais uzsvars tiek likts uz to, lai palīdzētu bēgļiem nokļūt līdz nākamajai robežai.

Tomēr, kā uzsver Maķedonijas ārlietu ministrs Nikola Popeski, tiek darīts viss, lai patvērumu meklētāju prasības tiktu apmierinātas: "Manuprāt, mēs esam darījuši visu, kas bija mūsu spēkos, lai tiktu galā ar šiem cilvēkiem, kuri, protams, nav ieradušies brīvdienās, bet gan bēg no vardarbības savās mājās. Maķedonijai ir pieredze, kā rīkoties šādās situācijās, jo jau deviņdesmitajos gados mēs saskārāmies ar bēgļu plūsmu Dienvidslāvijas kara laikā. Mēs cenšamies nodrošināt šiem cilvēkiem visu, ko viņi prasa. Svarīgi ir uzsvērt, ka šie cilvēki galvenokārt vēlas tikai šķērsot Maķedoniju, lai dotos uz kādu Ziemeļeiropas valsti. Un lielākā problēma ir tā, ka ir nepieciešama kopēja Eiropas rīcība, jo tik maza valsts kā Maķedonija ar diviem miljoniem iedzīvotāju viena pati nevar tikt galā ar šo izaicinājumu."

Pagājušajā nedēļā Grieķijas un Maķedonijas, Maķedonijas un Serbijas un Serbijas un Ungārijas robežu reģionus apmeklēja arī kolēģis no Norvēģijas sabiedriskās raidorganizācijas NRK Jans Espens Kruse. Viņš komentē iespaidus par tur redzēto: "Vairums no bēgļiem, ar kuriem es runāju, ir no Sīrijas, Afganistānas vai Āfrikas, taču liela daļa ir arī tā dēvētie ekonomiskie imigranti no Albānijas un Kosovas, kuri vēlas nokļūt Rietumeiropā. Cilvēki ļoti ātri tiek transportēti uz nākamo robežu, jo Balkānu varas iestādes galvenokārt vēlas tikt vaļā no šiem bēgļiem, cik vien ātri iespējams, un dabūt viņus ārā no savas valsts. 

Bēgļi tiek reģistrēti, daži uzturas nometnēs, bet nevarētu teikt, ka no varas iestādēm tiek saņemta liela palīdzība."

Šķērsojot Maķedoniju un Serbiju, bēgļu plūsma nonāk pie Ungārijas, kura, cenšoties atturēt bēgļus no iekļūšanas valstī, uz robežas ir uzbūvējusi Eiropā bieži vien kritizēto četrus metrus augsto un ar dzeloņdrātīm apvīto sētu. Kā liecina ārvalstu žurnālistu uzfilmētie materiāli, tas gan netraucē bēgļiem izlīst sētai pa apakšu un censties aizbēgt no ungāru policistiem. Kā atzīst paši bēgļi, Ungārija nebūt nav tā valsts, kurā viņi vēlētos palikt. Kā nosaka Eiropas Savienības noteikumi, migranti var pieprasīt patvērumu tikai pirmajā Eiropas Savienības valstī, kurā tie ir ieradušies, bet, darot to kādā citā valstī, viņiem draud deportēšana.

Jebkurā gadījumā, arī Ungārija pašlaik ir nokļuvusi uzmanības centrā. Tās valdības pārstāvji ir aicinājuši Eiropas Savienību sniegt papildus finansiālu palīdzību, jo veids, kā līdzekļi tiekot piešķirti pašlaik, esot pazemojošs. Kā paziņojusi Eiropas Komisijas preses pārstāve Nataša Berto, Eiropas Komisija apsver iespēju sniegt Ungārijai šādu finansiālu palīdzību: "Mēs redzam, ka migrantu skaits, kas katru dienu ierodas Ungārijā no Balkānu valstīm, katru dienu palielinās apbrīnojamos apmēros. Tieši tāpēc ir iespējams, ka Ungārija tāpat kā Grieķija, Itālija un Malta iegūst priekšējās līnijas jeb pierobežas valsts statusu. Tā tiktu atzīts, ka valsts cīnās ar šo problēmu un tai ir nepieciešama mūsu palīdzība."

Nevienam nav noslēpums, ka viens no iekārojamākajiem bēgļu galamērķiem ir Vācija, kas šogad plāno uzņemt līdz pat 800 tūkstošiem ieceļotāju. Turklāt, saprotot, cik neefektīvi darbojas pašreizējā Eiropas Savienības patvērumu pieprasīšanas sistēma, Vācija ir atteikusies no Sīrijas bēgļu iespējamās deportēšanas. Humānu apsvērumu dēļ, kā arī birokrātisko procedūru sarežģītības un dārdzības dēļ.

Turklāt interesanti, ka atsevišķas Vācijas mazpilsētas, kurās ir neliels iedzīvotāju skaits un novērojama iedzīvotāju novecošana, pat ir aicinājušas bēgļus pie sevis, jo tas varētu palīdzēt uzlabot reģionu demogrāfisko situāciju.

Vācijas medijos aktīvi tiek pārraidīti arī pozitīvie stāsti par vācu ģimenēm, kas uzņem pie sevis bēgļus, tādējādi veicinot sapratni sabiedrībā un palīdzot ieceļotājiem integrēties Vācijā. Migrācijas eksperte Katažina Stoklosa gan norāda, ka šie pozitīvie piemēri ir jāvērtē visai uzmanīgi, jo Eiropas valstu iedzīvotāju attieksme dažādos reģionos ir atšķirīga.

Stoklosa konstatējusi, ka iedzīvotāju attieksme pret ieceļotājiem izmainās, ja patvēruma meklētāju skaits ir samērīgs ar pamatiedzīvotāju skaitu: "Es esmu veikusi nelielu pētījumu, kurā salīdzināju situāciju Vācijas un Dānijas mazajās pilsētās. Piemēram, Vācijā, kur nelielā pilsētā dzīvo 400 iedzīvotāju un plānots izvietot 100 bēgļus, vairumā gadījumu šie bēgļi nebija gaidīti. Iedzīvotāji iebilda, balsoja pret šo cilvēku uzņemšanu un viņiem nepalīdzēja. Bet Dānijā nelielos ciemos ar 150 iedzīvotājiem 20 bēgļi tika uzņemti ļoti laipni. Un tas viss ir saistīts ar mazo skaitu, jo šajos gadījumos ir svarīgi cilvēki, nevis skaitļi.

Taču, kad ierodas tik liels skaits patvēruma meklētāju, viņi kļūst tikai par skaitļiem, nevis cilvēkiem. Ir grūti just kādam līdzi, ja tu redzi tik daudz ieceļotāju.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ir nepieciešams kontrolēt bēgļu skaitu reģionos, jo, ja tiek pieņemti nepareizi lēmumi, tas var radīt problēmas abām pusēm."

Arī pati Vācija nevar lepoties ar to lielāko viesmīlību, jo arvien biežāk paralēli pozitīvajiem integrācijas stāstiem dzirdami un redzami arī stāsti par neonacistu, galēji labējo aktīvistu un vienkārši agresīvi noskaņotu jauniešu un pat ģimeņu ar bērniem uzbrukumiem bēgļu uzturēšanās centriem un vardarbīgām protesta akcijām. Turklāt presē visai bieži izskan aicinājumi izraidīt no valsts ekonomiskos bēgļus no Balkānu valstīm, jo šie cilvēki faktiski nenes nekādu pienesumu valsts ekonomikai un tāpēc viņi Vācijā būtu uzskatāmi par nevēlamiem.

Taču tieši Vācija kā bagātākā un politiski ietekmīgākā Eiropas Savienības valsts kopīgi ar savu sabiedroto Franciju norāda, ka Eiropas Savienība nevar atļauties nogaidīt, kad šī krīze beigsies. Tieši tāpēc abas valstis aicina pastiprināt Eiropas Savienības patvēruma politiku. "Vācija un Francija sagaida, ka visas dalībvalstis, cik vien ātri iespējams, izveido sistēmu, kas nodrošinātu tiesības uz patvērumu. Tas nozīmētu pieteikumu apstrādi un minimālos veselības un mājokļu standartus. Mēs arī aicinām Eiropas Komisiju pārliecināties, ka visas tās valstis, kuras šādas prasības nav ieviesušas, beidzot to izdarītu," sacīja Angela Merkele.

Arī Francijas prezidents Fransuā Olands norādījis, ka šādu visaptverošu Eiropas līmeņa sistēmu migrācijas krīzes pārvarēšanai nevar izstrādāt tikai divas valstis, bet tam ir jābūt visas Eiropas kopīgajam projektam. Šajā situācijā daudzas no dalībvalstīm ir kritizējušas Eiropas institūcijas par pārāk lēno un ne visai efektīvo darbību.

Taču eksperti uzsver – pašām dalībvalstīm no sākuma ir jāmēģina risināt problēmu pašu spēkiem un tikai pēc tam savu palīdzību var būt gatava piedāvāt Eiropas Savienība.

Uz to norāda arī Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni: "Mums ir jāsaprot, ka vienam otra vainošana nenesīs nekādus pozitīvus rezultātus nevienam no mums. Galvenais nav teikt, kurš ir vai nav paveicis savu mājasdarbu. Galvenais ir saprast, kā mēs visi kopā varam stāties pretī šim izaicinājumam un kā šo problēmu varam atrisināt."

Kā norāda Ietekmīgās domnīcas "Carnegie Europe" pētnieks Marks Pierini, kopumā gan Eiropas Savienība, gan citi ietekmīgie starptautiskie partneri pret bēgļiem, īpaši no Sīrijas, ir izrādījuši pat ļoti vērā ņemamu solidaritāti. Tā, piemēram, Eiropas Savienība Sīrijas bēgļu problēmas risināšanai ir piešķīrusi 3,7 miljardus eiro, no kuriem pusi sedzi Eiropas Savienības institūcijas, otru pusi - dalībvalstis. Tāpat ir izveidots "Madad" trasta fonds, kura mērķis ir piesaistīt lielāku palīdzību krīzes pārvarēšanai. Par spīti šiem centieniem ANO aprēķini liecina, ka līdz jūlijam bija izdevies iegūt vien aptuveni ceturto daļu no šajā gadā nepieciešamā finansējuma.

Eksperts arī uzsver, ka diemžēl līdz šim bēgļi ir uztverti kā pagaidu ārkārtas stāvoklis.

Pēc pētnieku vārdiem, ir pienācis laiks saprast, ka bēgļu krīze vairs nav īstermiņa reģionāla krīze, bet gan ilgtermiņa starptautiska problēma, uz kuru ir nepieciešams atrast koordinētu atbildi.

Tā kā dažādiem reģionālajiem bruņotajiem konfliktiem, tostarp konfliktam Ukrainas austrumos, visticamāk, tuvākajā laikā nebūs iespējams atrast ne militārus, ne politiskus risinājumus, ir nepieciešams jau laikus domāt par ilgtermiņa globālu stratēģiju. Taču arī šeit var rasties jauna problēma, jo starptautiskie donori labprātāk piešķir naudu humānai palīdzībai krīzes gadījumos, nevis visaptverošiem ieguldījumiem, kas ietvertu gan humānos, gan attīstības aspektus.

Preiļi, Līvāni un Valka – tās ir tikai dažas mazās pilsētas, kur pēdējā gada laikā aizvērta lielākā daļa komercbanku filiāļu. Nozare apgalvo, ka vairums banku klientu izmanto mūsdienu tehnoloģijas un banku pakalpojumus lieto attālināti. Tikmēr uzņēmējiem, kredītu gribētājiem un it īpaši vecākās paaudzes cilvēkiem jāmēro vairākus desmitus kilometru garš ceļš uz tuvākajām filiālēm. Pensionāriem bankas apmeklējums klātienē līdz šim bijusi drīzāk socializēšanās, ko pienācis laiks izbeigt – skaudri norāda Komercbanku asociācija.

Par Latgales sirdi dēvētie Preiļi ar 7000 iedzīvotāju un vēl vairākiem tūkstošiem tuvējos novados bankām kļuvuši tik neinteresanti, ka pēdējā gada laikā mazpilsētā aizvērtas visu banku filiāles. Vēl pirms pāris gadiem to bija piecas, bet tagad lielveikalā palikusi tikai "Swedbank" tā dēvētā pašapkalpošanās filiāle ar bankomātu un datoru, kur pieejama internetbanka. Trīs reizes nedēļā uz dažām stundām ierodas arī bankas darbiniece. Uzrunātie preilēnieši par banku aiziešanu nepriecājas.

"Man ir mazbērns, kuram bija vārda diena. Man ir jāpārskaita nauda meitai, lai viņa varētu nopirkt dāvanu bērnam no Babītes.

Ja tu esi Rīgā, tad tu vēl vari [aiziet uz filiāli un pārskaitīt naudu], bet, ja tu esi vecene – "ņe bum - bum" [neko nesaprot] no kompjūteriem… Ko viņa [vecene] var izdarīt [Preiļos]? Ja tu sēdi bankā un tur ir patīkamas meitenes, kas visu izdara – "cepuri nost!"; tad tagad – nav visiem "kompīši" un katrs nevar to izdarīt [prast pārskaitīt naudu internetbankā]," neapmierināta ir kāda preiliete.

Viņai piekrīt vēl kāda vietējā iedzīvotāja. "Bija tiešām labi, kad te bija "Swedbank" filiāle. Tagad, kad atbrauc [bankas] konsultants, ir ļoti lielas rindas," viņa atzīst.

"Ir švaki ar "Swedbank"," piekrīt Kristaps Kunrads, kurš starp Preiļiem un Līvānu novadu vada uzņēmuma "Sutru ogu dārzs" intensīvo saimniekošanu, segtajās platībās audzējot krūmmellenes un zemenes. "Kaut kāda filiāle, kur kaut kādos laikos sēž darbinieki, viņiem ir vēl. Taču pensionāri ir panikā, jo neprot izmantot internetbanku," viņš norāda.

Viņš kā jaunais uzņēmējs bez bankas filiāles iztiek.

"Es vairāk vai mazāk pa Rīgu darbojos. Te es vairāk esmu darba laikā, tāpēc mani tā [filiāļu slēgšana Preiļos] nav iespaidojusi," viņš atzīst. Darījumos nepieciešamie pārskaitījumi notiek internetbankā. Izņēmums bijis, kad vajadzējis atjaunot bankas karti – Preiļos bijis ērtāk, jo mazākas rindā nekā Rīgā. Taču citādi – pie iecienītās ēstuves ir palicis bankomāts, kur izņemt naudu, jo ēstuvē var maksāt tikai skaidrā naudā.

Skeptiskāks par banku aiziešanu ir uzņēmējs Igors Pličs, kam Preiļu centrā vēsturiskā namā pieder viesu nams, fotosalons un arī Latvijā mazākā kapela jeb ceļmalas dievnams. Viesu māju gan Igors Pličs izlicis pārdošanā, jo nevarot atrast jēdzīgus darbiniekus un turklāt gribot baudīt vecumdienas. Uz banku devies gan iemaksāt sīknaudu, gan kārtot nopietnākas finanšu lietas.

"Mani kā vecu stagnātu tas [filiāļu slēgšana] ietekmē.

Man ir ērti aiziet pie meitenēm un nokārtot dažus jautājumus, bet tagad man jālieto bankomāti, pret kuriem es esmu diezgan atturīgs," atzīst Pličs. "Man nav vieglāk. Taču ne jaunajiem – viņi ļoti labi operē ar kredītkartēm un bankomātiem. Viņiem tā lieta patīk, taču man tā patika ir nosacīta (..)," saka uzņēmējs. Viņš zina stāstīt gadījumus, kad cilvēkiem, darbojoties ar bankomātiem, sanākot visādas "šaizes" un tad steidzīgi jābrauc uz pilsētām, kur filiāles vēl ir atrodamas – Rēzekni, Daugavpili vai Jēkabpili.

Uz pussimt kilometru attālo Rēzekni pēc jaunās bankas kartes nupat uzaicināta doties arī Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda (Sociāldemokrātiskā strādnieku partija). Viņa stāsta, ka māte uzticējusi Plivdai pārvaldīt viņas finanses. Tāpēc pēc jaunās bankas kartes Preiļu novada vadītājai vajadzēja doties uz Rēzekni. "Tās [brauciens uz citu pilsētu] mūsu iedzīvotājiem ir papildu izmaksas. Es domāju, ka bankai vajadzētu skatīties – ja cilvēks īstajā vietā nav ielicis ķeksīti, tad tomēr viņam karti varētu atsūtīt pa pastu. Protams, mēs varam lielīties, ka esam pilsēta, kur ir visvairāk bankomātu. Taču, ja viņi tur šos bankomātus, tad varēja arī kādu filiāli saglabāt. Kur vecāks cilvēks var uzreiz braukt? Nu, labi, ja kāds no bērniem brauks uz Rēzekni un izņems! (..)

Cilvēkiem arī gribas parunāt [ar bankas pārstāvjiem], jo ne visu var saprast no tā, kas ir rakstīts," pauž Plivda.

Preiļu domes priekšsēdētājai piekrīt arī 35 kilometru attālo Līvānu mērs Andris Vaivods (ZZS). Līvānu deviņiem tūkstošiem iedzīvotāju jāsamierinās vai nu ar salīdzinoši dārgajiem vēl palikušās bankas "Citadele" pakalpojumiem, vai arī jāmēro 35 kilometri uz Jēkabpili. "Jaunajiem uzņēmējiem ir grūtāk iegūt kredītus, sākot uzņēmējdarbību. Agrāk bankās bija cilvēki, kas zināja šos uzņēmējus un varēja uzticēties. Šobrīd, lai uzsāktu uzņēmējdarbību un iegūtu kredītu, var palīdzēt vien Eiropas Savienības fondi vai radi vai kaimiņi. Citādi cilvēkiem, kas tikko beiguši augstskolu un gatavi sākt uzņēmējdarbību, ir grūti (..)," norāda Vaivods.

Piemēram, SEB banka, kas Preiļus pameta pēdējā, gada laikā filiāļu skaitu samazinājusi no 40 uz 28. Banku pārstāvji to nesauc par filiāļu slēgšanu, bet izvēlas sarežģīto "procesu pārstrukturizācijas" nosaukumu. "Ir mainījusies klientu uzvedība un paražas. Mēs redzam, ka 99% no visiem norēķiniem SEB bankā tiek veikti caur internetbanku vai citiem elektroniskajiem kanāliem un tikai 1% notiek filiālēs. Preiļu filiālē pērn bija apkalpoti par 36% klientu mazāk. Aizvien mazāk klientiem ir nepieciešams, lai tuvāk atrastos ēka, kur būtu uzraksts "SEB"," viņš norāda.

Savukārt mājokļu kredītu un citās nopietnākās reizēs banka esot gatava arī individuāli doties pie katra kaut vai tikai potenciālā klienta. Līdzīgi izsakās arī "Swedbank" Ārrīgas reģiona vadītājs Mārtiņš Drusts, kurš gan akcentē, ka Preiļos aizvien trīs reizes nedēļā klientos izbraukumā pieņem bankas pārstāve. Tāpat tur uzlikti papildu bankomāti.

Pavasarī, parakstot sadarbības memorandu ar >Latvijas Pašvaldību savienību, "Swedbank" apņēmās līdz gada beigām uzlikt vēl 15 bankomātus to novadu apdzīvotajās vietās, kur iedzīvotāji pie skaidras naudas vispār nevar tikt. Līdz šim bankomāts uzlikts tikai vienā vietā – Rugājos.

Par banku aiziešanu no reģioniem Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis izsakās skarbāk – bankas nav nekāda socializēšanās vieta. "Cilvēki nenāk uz filiālēm – [slēgšanas] iemesls ir ļoti vienkāršs. Bankas seko klientam.

Ja klientam nevajag, tad filiāles tiek aizslēgtas. Vecāka gadagājuma cilvēkiem tā bija vieta, kur socializēties. Bet vai par to visiem pārējiem ir jāmaksā? Droši vien, ka nē. Pārējām mājsaimniecībām nav par to jāmaksā," viņš skaidro.

Par lielu sociālekonomisku problēmu banku filiāļu slēgšanu sauc Latvijas Pašvaldību savienības padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane. "Mums ir jārunā par vietējo iedzīvotāju dzīves līmeņa pasliktināšanos. (..) Viens piemērs – no Valkas cilvēki dodas uz Valmieru vai Smilteni.

No manas puses būtu jautājums – vai kāds ir izvērtējis šo cilvēku patērēto laiku, patērēto benzīnu, mašīnas amortizāciju, sastrēgumus, kas veidojas Valmierā vai Smiltenē, kad bankas savus pakalpojumus vairs nesniedz Valkā? Latvijai ir jāizvērtē – cik daudz zaudē cilvēki un cik daudz teritorijas tiek zaudēts sociālekonomiski?" viņa retoriski vaicā.

Pašvaldību savienība uzteic bankomātu tīkla paplašināšanos, bet norāda, ka nepieciešami arī iemaksas automāti, īpaši uzņēmējiem. Runājot par problēmas risinājumiem, Pašvaldību savienība rosina atgriezties pie diskusijām par Latvijas Pasta bankas kā valstij piederošās institūcijas filiāļu izveidi.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) paspārnē līdz gada beigām apvieno nozares zinātniskos institūtus. Konsolidācijā plānots, ka no nākamā gada darbu sāks divi jauni nozares institūti, kam būs no universitātes atvasinātas publiskas personas statuss. Līdzīgi kā citu zinātnes nozaru pētnieki arī lauksaimniecības zinātnieki pagaidām veido pētniecības stratēģijas, taču ir neziņā par to, kā darbs turpināsies nākamgad jau lielākos institūtos. Fiziski nevienu institūtu gan neslēgs un nepārcels, vien apvienos administrācijas.

Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadītāja, pētniece Arta Kronberga, izrādot graudaugu selekcijas laukus, stāsta, ka viens no jaunajiem lauksaimniecības institūtiem top uz Priekuļu institūta bāzes, apvienojoties ar Valsts Stendes graudaugu selekcijas institūtu un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtu, kā arī iekļaujot tajā SIA "Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra" zinātnisko personālu. Gala rezultātā jaunā institūta nosaukums būs "Bioresursu un ekonomikas pētniecības institūts".

Priekuļu institūta vadītājas ieskatā līdz šim lauksaimniecības pētījumos patiešām trūcis ekonomikas speciālistu.

"Mūsu stiprā puse ir izmēģinājumi lauksaimniecībā reģionos. Lai arī Latvija liekas maza, tomēr klimata un augsnes atšķirības ir ļoti būtiskas. Veģetācijas periods atšķiras pat divas nedēļas, un tas ļoti ietekmē to, kas un kā tiek audzēts. Mūsu reģiona kapacitāte ir lieta, ko mēs gribam saglabāt nākotnē.

Bet ir lietas, ko, viens pats strādājot, nevar attīstīt  - piemēram, kvalifikācijas celšana. (..) Apvienojoties mēs mēģināsim strādāt arvien kvalitatīvāk," stāsta Kronberga. Turklāt agrārās ekonomikas institūta pievienošana dos iespēju sniegt ekonomisku pamatojumu saviem izmēģinājumiem un pētījumu rezultātiem.

Apvienojot iepriekš minētos institūtus, nav plānots samazināt personālu. Paralēli apvienošanās ieguvumiem Kronberga arī secina, ka Izglītības un zinātnes ministrijai vienlaikus ar konsolidācijas soli zinātnē bijis jāsper arī valsts finansējuma palielinājuma solis, lai no apvienošanas procesa būtu jēga. "Igaunijā tas jau notika pagājušajā gadā. Lietuvā tas notika jau pirms dažiem gadiem (..).

Lielākā problēma Latvijas zinātnē ir stabilitāte, un pati lielākā problēma ir bāzes finansējuma nodrošināšana. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā prognozējamais finansējums ir līdz pat 50%, mums tie labākajā gadījumā ir 10%. Tas nav nopietni!" kritiska ir Kronberga.

Stendes graudaugu selekcijas institūts pastāv jau vairāk nekā 90 gadu, un pētījumu tēmu vidū ir gan graudu kvalitātes un izmantošanas iespējas, graudu bioķīmiskais sastāvs, pākšaugu augšanas iespējas Latvijā un mijiedarbība ar vidi, gan arī nezāļu monitoringa projekti un citi pētījumi.

Institūta zinātniskās padomes priekšsēdētāja un pētniece Santa Zute norāda, ka zinātnieki saprot vienota liela zinātniska institūta spēku konkurētspējā, taču ir neatbildēti jautājumi par to, vai vienota administrācija nozīmēs arī operatīvāku, mazāk birokrātisku darbu.

"(..) Mēs no iepriekšējām sadarbībām redzam, cik lēni universitātēs tiek izieta visa subordinācijas ķēde un cik lēns ir [darbu] pieņemšanas process. Mēs arī saprotam, ka ķēdes garuma dēļ var notikt visādas lietas (..). Mēs, protams, šaubāmies, vai [pēc apvienošanās] būs iespējams [atrisināt visas problēmas], ja mums viena struktūrvienība atradīsies Vidzemē, viena Kurzemē un vēl viena Rīgā. Tātad, nonākot lielā institūcijā, mums ir jāmaina vadības tradīcijas vai vadības modelis – mēs paliekam trīs teritoriāli attālinātās vienības, kam katrai ir savas tradīcijas, iestrādes, rīcības principi. Tagad tas viss būs jāapvieno, un tas, protams, radīs stresa situāciju, (..)" saka Zute.

Viņa vēl papildina, ka pārmaiņu gads lauksaimniecības nozares zinātniekiem būs sarežģīts un pētniecības kapacitāte no apvienošanas procesa noteikti necelsies tuvākā gada laikā.

Kopumā lauksaimniecības nozares zinātnes institūtu apvienošanā gan nav plānota fiziska apvienošana, proti, kādu laboratoriju pārcelšana uz vienu vietu. Nozarē ir nepieciešami izmēģinājumu lauki dažādās Latvijas teritorijās. Turklāt tie nav fiziski  pārvietojami.

Taču paredzams, ka jaunajā lielā institūta modelī zinātnieki sadarbībā biežāk ceļošot viens pie otra, uzskata Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore Irina Pilvere.

"Līdz ar konsolidāciju mēs redzam, ka sadarbība varētu būt daudz ciešāka. Turklāt, lai nevajadzētu katrā vietā veidot jaunu infrastruktūru no A līdz Z, ir jāsadarbojas un jākoordinē infrastruktūru izmantošana. Pētījumi mūsu jomā nav lēti, un rezultāti ir jāsalīdzina vairāku gadu garumā starp dažādiem lauku reģioniem. Līdz ar to zinātnieki dalīs infrastruktūru (..)," klāsta Pilvere.

Savukārt, kopumā vērtējot zinātnisko institūciju apvienošanu Latvijā, arī Lauksaimniecības universitāte līdzīgi kā institūtu darbinieki atzīst, ka klupšanas akmens ir nelielais finansējums, lai institūtus apvienotu kvalitatīvi. "(..) Mēs gaidām papildu finansējumu infrastruktūru attīstībai un iekārtu uzturēšanai un darbināšanai. Tas ir tas, ko mūsu valstī aizmirst – "jā, beidziet reorganizācijas, taisiet jaunas struktūras un likvidējiet zinātniskās institūcijas, kuru neapšaubāmi ir par daudz". Bet aizmirst to, ka ir vajadzīgs arī finansējums," saka Pilvere.

Otra jaunā zinātniskā iestāde zem nosaukuma "Dārzkopības institūts" apvienos Latvijas Valsts augļkopības institūtu, SIA "Pūres dārzkopības pētījumu centru" un zemnieku saimniecību "Vīnkoki". "(..) Tas ir plāns, ko ir uzrakstījis zinātnieks, kam nav kādas finanšu iestādes apstiprinājuma.

Kaut ko jau saraksta,  bet - vai tas piepildās? Tas jau ir atkarīgs no iespējām piesaistīt finansējumu," uz trūkumiem norāda Pūres centra direktors pētnieks Jānis Lepsis.

Viņš gan atzīst, ka infrastruktūras pieejamība pēc apvienošanās var nebūt lielāka, jo nauda analīžu un pētījumu veikšanai būs nepieciešama tāpat, kā līdz šim.

Septiņu ar lauksaimniecības nozari saistītu institūtu zinātnisko potenciālu plānots apvienot divos lielākos institūtos līdz šā gada 30. decembrim.