Latvijas Radio analītika

Tā dēvēto dārgo izmeklējumu skaits pēdējos gados turpina augt - piemēram, datortomogrāfijas izmeklējumiem kāpums piecos gados ir teju 60%. Nesen Veselības ministrijā dzimis priekšlikums, kā ietaupīt - turpmāk par atkārtoti veiktiem izmeklējumiem no valsts maka varētu nemaksāt, bet to  darīt tikai īpaši noteiktos gadījumos. Šī ideja ārstus jau ir padarījusi bažīgus.

Nav pareizi, ka valsts divreiz samaksā par vienu un to pašu - tā uzskata veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS). Viņš nācis ar priekšlikumu, kā cīnīties ar tā dēvētajiem atkārtotajiem izmeklējumiem.

"Mēs maksāsim tikai vienu reizi. Pašiem ārstiem vajadzēs pateikt, ka šis izmeklējums ir bijis nekvalitatīvs, nevis vienkārši nepareizs, un taisām otrreiz," vēl iepriekš sacīja Belēvičs.

Viņš uzskata, ka ārsti paši tiks skaidrībā, atkārtoti pacientus neizmeklēs un valsts ietaupīs. Tomēr šī ideja izsaukusi kritiku mediķu un pacientu vidū.

Alūksnes slimnīcas datortomogrāfs ir septiņus gadus vecs. Tam ir četri slāņi. Alūksnes speciālisti atzīst – izmeklēšanai gana labs. Šajā caurulei līdzīgajā ierīcē gulējuši daudzi pacienti, tomēr kādai daļai ar vienu reizi nepietika – bija jāizmeklējas arī Rīgā. "Es braucu uz Rīgu un Stradiņos mani sūta atkārtot visas analīzes: kompjūtertomogrāfiju, asins analīzes... Es nezinu, kāpēc viņiem nav ticības tiem izmeklējumiem, kas reģionos tiek iztaisīti," neziņā ir kāda paciente.

Savukārt citai kundzei universitātes slimnīcas ārsts lika pārtaisīt Alūksnes slimnīcā veikto ultrasonogrāfijas izmeklējumu." (..) Neder – apraksts nav atbilstošs," par ārsta lēmumu saka kāda paciente.

Runātāji ir vairāki, taču atkārtotie izmeklējumi nav tikai Alūksnes problēma – par tiem stāsta daudzviet Latvijā. Autobusā līdz Rīgai jāmēro četras, četrarpus, reizēm arī piecas stundas garš ceļš.

Biļete turp un atpakaļ kopā maksā vismaz 17 eiro. Tam klāt vēl pacienta iemaksa - piemēram, datortomogrāfijas izmeklējumam - 14 eiro vai 21 eiro, atkarībā ar vai bez kontrastvielas.

"Tā ir tāliene. Atbrauc mājās, un tu nespēj paiet vairs. Mugura atteikusies, galva no sēdēšanas sāk sāpēt, jo mugurkauls ir beigts," saka kāda paciente. Viņa zina, ko nozīmē, ja divreiz jāmaksā par ceļu un izmeklējumiem un jāgaida divreiz rindās. Tāpēc Rīgas ārstus viņa allaž cenšas iepazīstināt ar Alūksnē jau veiktiem izmeklējumiem. "Jā, es parādu, un saku – "Mums ir tāda pati aparatūra, kā jums. Ko jūs tur citu redzēsiet?" Man nav bijis jāiet, un ārstē dikti labi," saka paciente.

Turklāt viņa gadu gaitā, komunicējot ar ārstiem, izkopusi īpašu runas manieri."Es patēloju muļķīti. Kad viņi sāk tā dikti gudri ar mani runāt, tad es vienu jautājumiņu, otru, un tad iznāk tā, ka der tas, kas man ir līdzi. Tur ir jāmāk drusku runāt pretī, un tad viņi drusku piekāpjas," pieredzē dalās paciente.

Alūksnes slimnīcas pacienti pie citu slimnīcu ārstiem nedodas ar rentgena ruļļiem, bet gan ar paroli. Datu uzglabāšanā slimnīca sadarbojas ar medicīniskās diagnostikas informācijas sistēmu "Datamed". Ārsts jebkurā datorā tad atver "Datamed" mājas lapu, ievada paroli un tad var aplūkot konkrētā izmeklējuma attēlu.

Ne vienmēr izmeklējumu atkārtot rosina ārsti augstāka līmeņa slimnīcās. Mēdz gadīties, ka apstrīd arī poliklīnikas. "Man runa ir par pašu Rīgu, un tas ir pat šogad. Man Austrumu klīniskā slimnīcā veica ultrasonogrāfiju un ieteica, ka man vajag apmeklēt gastroenterologu," atminas kāda ogrēniete. "Es mēģināju uzreiz atrast variantu – bija tā, ka visur garas rindas un par pilnu samaksu. Tuvāko es atradu Rīgā - vienu klīniku par maksu, bet man kā pensionārei bija atlaide – tikai 15 eiro un, es protams, biju laimīga. Un es parādu izmeklējuma rezultātu, un viņa saka – "Vajadzētu, lai es jums veicu ultrasonogrāfiju. Es tagad esmu nopirkusi jaunu aparatūru, man tā ir labāka – pierakstieties, veiksim atkārtotu ultrasonogrāfiju!"," pauž kāda paciente.

Šī paciente gan esot ignorējusi ārstes aicinājumu.

Taču kāda citai ogrēnietei Ogres slimnīcā bija veikts mamogrāfijas izmeklējums, un pēc tam viņai ieteica konsultēties pie ārsta Onkoloģijas centrā. Turp arī viņa devusies ar izmeklējuma aprakstu. "Viņš pat nepaskatījās. Viņš teica - visu atkārtot pie mums. Tātad, tas nozīmē, ka es izgāju šeit par valsts naudu un tad es pēc diviem mēnešiem izgāju tur," saka paciente. Viņai Rīgā esot ārsts esot teicis, ka vairāk uzticoties saviem ārstiem. Taču paciente priecājusies, ka, atkārtojot izmeklējumu, bažas par vēzi bija dzēstas. "Es biju laimīga, ka man pateica, ka nekā nav. Es biju gatava dakterim rokas kājas nobučot par tiem vārdiem," atminas paciente.

Tomēr atkārtots izmeklējums ne tikai pacientam nozīmē dubultas izmaksas, bet arī valstij.

"Es minēšu konkrētu, vienkāršu piemēru," saka Belēvičs. "Ja reģionālajā slimnīcā pacients tiek pakļauts kompjūtertomogrāfijai un pēc tam tiek nosūtīts uz Onkoloģijas centru, šīs lietas nav vajadzīgas. Tas arī no pacienta veselības viedokļa nav labi, ka viņu atkārtoti apstaro. Nav pareizi tērēt valsts naudu divas reizes. Tāpēc mēs veselai virknei pasākumu, piemēram, mamogrāfijas attēliem iekārtosim situāciju, ka to paraksta divreiz – reģionālajā slimnīcā un Onkoloģijas centrā," atzīmē Belēvičs.

Viņš atzīst, ka būs gadījumi, kad izmeklējums būs jāveic atkārtoti par valsts naudu. Tas būšot saistīts ar akūtu nepieciešamību pacienta labā. Tomēr citos gadījumos – valsts nemaksās. "Mēs maksāsim vienu reizi, un iestāsies kārtība," uzsver Belēvičs.

Taču mazākās slimnīcās veiktos izmeklējumus un īpaši aprakstus ir kritizējuši onkologi."Daudzos reģionos mazās slimnīcās veic izmeklējumus. Taču tie ir nekvalitatīvi, nepietiekami aprakstīti, nav veikti vajadzīgajās kontrastvielu fāzēs, tie ir izdarīti pa tukšo," kritisks par reģionu kolēģu paveikto ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais onkoloģijas speciālists Jānis Eglītis. Viņš norāda, ka atkārtoti izmeklējumi bieži vien vajadzīgi, lai ārsts izvērtētu ārstēšanas taktiku.

"Atkārtotajos izmeklējumos mēs iegūstam plašāku informāciju, jo diemžēl tā informācija, kas līdz mums nonāk, ir nepietiekama. Tas valstij viennozīmīgi būtu lētāk, ja pacienti nonāktu tajos centros, kur tos var tālāk ārstēt," saka Eglītis.

Viņš atzīst, ka reģionos dzīvojošajiem brauciens uz Rīgu prasa papildu laiku.

Viņaprāt, problēma saistās ar atšķirībām pieredzē – pieredzējis ārsts uztvers nianses, ko ārsts, kas šādu gadījumu redz varbūt reizi gadā, nepamanīs. Eglītis nepiekrīt, ka, ieviešot jauno kārtību un apmaksājot tikai vienu izmeklējumu, ārstiem nevajadzēs veikt atkārtotu. "To var teikt tikai cilvēks, kas nesaskaras ar pacientu ārstēšanu ikdienā. Ja ar to saskaras un tu redzi, ka apraksts ir nepilnīgs un izmeklējums ir nepilnīgs, tad tu neņemsi tādu pacientu uz operāciju. Tu jebkurā gadījumā gribēsi viņu vēlreiz izmeklēt, lai tiešām būtu pārliecība, ka tu viņam palīdzi, nevis skādē," saka Eglītis.

Piemēram, mamogrāfijas izmeklējumus šobrīd apraksta ļoti daudzi centri un apraksti bieži vien nav konkrēti.

Eglītis norāda uz iespējamu risinājumu – konkrētas izmeklējuma procedūras aprakstā ir jābūt vienotam algoritmam, piemēram, vēdera dobuma datortomogrāfijas izmeklējumam jāatbild uz konkrētiem jautājumiem. Tāpat arī risinājums varētu būt telemedicīnas attīstīšana, atzīst dakteris Eglītis. "Visi izmeklējumi nonāk vienotā datu bāzē un attiecīgi universitātes slimnīcas centrā, kur speciālists ir pieejams 24 stundas. Bet tas noteikti arī prasa speciālistu atalgojumu un samaksu par šo darbu," atzīst ārsts.

Tiesa, jau šobrīd vairākas slimnīcas ievieš attālinātu sadarbību – Alūksnes slimnīcas pacientiem izmeklējumus palīdz aprakstīt arī ārsts Stradiņa slimnīcā. "Protams, par aprakstiem ir tā - jo vairāk redz dažādas patoloģijas un jo tās ir komplicētākas, jo apraksti ir labāki. Reizēm pie mazāka pacientu apjoma šo patoloģiju nav tik daudz," stāsta Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa. "Jebko skatoties – vai tas būtu kardiogrammas apraksts - ja to neredz tik bieži, var arī ko palaist garām. Bet mums jau kādu ceturto gadu ir sadarbība ar Stradiņa slimnīcas radiologiem, kuri veic arī šos aprakstus. Tas nav nekāds noslēpums, piemēram, ka Indijā veic radioloģiskos aprakstus Zviedrijai, un tā ir nākotne, kur ir iespējams šādi darīt," norāda Kauliņa.

Arī Latvijas Radiologu asopciācijas vadītāja un Stradiņa slimnīcas radioloģe Maija Radziņa nepiekrīt apgalvojumiem, ka reģionos izmeklējumus noteikti veic sliktāk nekā Rīgā. Taču vienmēr esot noteikts nevērības, kļūdu un arī nekompetences procents.

Turklāt, lai izlīdzinātu kvalitāti un sniegumu speciālistu vidū, Latvijas Radiologu asociācija regulāri rīkojot apmācības. "Ideālā pasaule attēlu diagnostikā ir tad, ja katras bildes interpretāciju veic divi cilvēki. Tas var būt tehniski uztaisīts Ventspilī, bet interpretē divi savā starpā neatkarīgi  cilvēki," uzsver Radziņa. "Un tur rodas patiesība. Un tas, ka starp diviem speciālistiem arī būs viedokļu atšķirības, tas arī ir skaidrs. Un, ja ir atšķirības, tad tiek pieslēgts trešais. Tāda ir ideālā pasaule. Tā atsevišķās nozarēs var pastāvēt. Ir mamogrāfijas skrīninga programmas, kur tiešām tiek lasītas bildes dubultā, bet tas ir jautājums par cilvēkresursiem, cik daudz spēj samaksāt valsts. Bet, ja man būtu pašlaik jādara divreiz vairāk, tad manas dzīves laika un diennakts stundu tam nepietiktu. Mums vajadzētu būt vairāk kā ārstam," saka Radziņa.

Viņa uzskata, ka atkārtoto izmeklējumu problēmu palīdzēs risināt e-veselības iedzīvināšana. Proti, būtiski, lai šajā sistēmā būtu pieejami arī visi vizuālās diagnostikas attēli, ar kuriem ārsti, kam tas būs nepieciešams pacientu ārstējot vai tālāk izmeklējot, varētu iepazīties. Savukārt pret Belēviča priekšlikumu, ka no valsts maka varētu neapmaksāt atkārtotos izmeklējumus, radioloģe Radziņa attiecas piesardzīgi. "Ārkārtīgi svarīgi, lai mēs spētu diferenciēt to, kas saistās ar naudas plūsmu, menedžmentu un medicīniskām indikācijām, un nemēģināt tīri mehāniski pateikt - ja ir atkārtots izmeklējums, piemēram, tuvāko 14 dienu laikā, tas nebūs pamatots. Tā nebūs taisnība vienmēr," uzsver Radziņa.

Pacientu organizāciju apvienības "Sustento" pārstāve Iveta Neimane par ministra priekšlikumu ir bažīga.

Viņa raizējas, ka, ieviešot jauno kārtību – valsts maksā tikai par pirmo izmeklējumu –, beigās par visu samaksās pacients.

"Pacienti maksās par ārstu kļūdām vai par ārstu izvēli atkārtoti likt veikt šo izmeklējumu, vai par nekvalitatīvi veiktu izmeklējumu – kā nu kurā gadījumā. Jautājums, kāpēc pacientam par to jāmaksā," norāda Neimane. "Protams, par to nebūtu jāmaksā arī nodokļu maksātājam. Droši vien jādomā par sistēmu, kā mēs panākam, ka tomēr šie izmeklējumi ir kvalitatīvi, un, ja kādā vietā tos neveic kvalitatīvi - kā mēs to varam redzēt savā uzskaites sistēmā, kā mēs šos datus varam analizēt, un mērus pieņemt. Vai nu ar papildu apmācībām ārstiem, vai kā savādāk, pārrunājot ar ārstiem atkārtotu izmeklējumu veikšanu. Jebkurā gadījumā tas nedrīkstētu gulties un nedrīkst gulties uz pacientu pleciem," uzsver Neimane.

Arī Alūksnes invalīdu biedrības vadītājs Edvīns Fricis Svars uzsver, ka, ieviešot jaunu kārtību, pacients nedrīkst būt cietējs. "Nu, ja pacientam jāmaksā, tas sarežģīs jau tā sarežģīto situāciju pie medicīnas baudīšanas ierindas cilvēkam, kuram jau tā nav materiālo iespēju samaksāt par visu pilnībā. Vēl vairāk sarežģīs," saka Svars.

Piemēram, pacienti arī raizējas, ka nesanāk kā ar lētajām zālēm kompensācijas sistēmā. Ik gadu atklājas, ka Latvijas pacienti izvēlas dārgākas zāles un pārmaksā daudzus miljonus eiro. Jo bieži vien ārsts tomēr ieteicis dārgākas zāles. Proti, bažas ir par to, vai daļa ārstu neieteiks par maksu veikt atkārtotu izmeklējumu, nevis tērēs laiku un centīsies tikt skaidrībā, kas vainas iepriekšējam vai sūdzēsies par kolēģi. Tāpēc jautājums ir, kāpēc ministrija pievērsīsies brīdim, kad viens izmeklējums jau veikts, nevis centīsies nodrošināt, lai jau pirmais būtu kvalitatīvs.

Tomēr Belēvičs uzskata, ka pacients necietīšot un ārsti paši tikšot galā. "Un viņiem – dakteriem - savā starpā ir jāizšķiras teikt, ka bilde nav kvalitatīva un tāpēc taisām vēlreiz. Tā ir tukša runāšana. Šie dakteri viens otru sertificē, viņiem ir sava asociācija - nu, vienojieties. Tad nedodiet sertifikātu tādam dakterim, kas taisa nekvalitatīvas bildes vai veic nekvalitatīvu bildes aprakstu," pauž Belēvičs.

Vismaz šobrīd – ja kāds ārsts veicis nekvalitatīvu izmeklējumu vai aprakstu, par kolēģiem citi ārsti nesūdzas. Onkologi te precizē, ka labāk būtu teikt nepilnīgu, nevis nekvalitatīvu, un to pierādīt ir grūti. "Veselības inspekcijā praktiski nav saņemti iesniegumi no ārstniecības personām vai ārstniecības iestādēm, ka kāds cits ārsts būtu veicis nekvalitatīvi izmeklējumus". Tā atzīst inspekcijas pārstāve Agnese Gusarova.

Tomēr izmeklējumu skaits Latvijā pakāpeniski aug. Ārstniecības iestādes iegādājas vizuālās diagnostikas aparātus, taču reizēm atklājas problēma – trūkst ārstu radiologu, kas reģionos spētu aprakstīt smalko ierīču attēlus. "2014.gadā iedzīvotāju skaits ir par kādiem 300 000 mazāks nekā 2009.gadā, bet magnētiskās rezonanses izmeklējumu skaits pieaudzis par 38%, datortomogrāfijas par 57%," Nacionālā Veselības dienesta pārstāvis Atis Mārtiņsons rāda izmeklējumu skaita pakāpenisku kāpumu. Cilvēku dzīves ilgums pagarinās, un daļa jauno cilvēku aizceļojuši uz ārzemēm.

Mārtiņsons atzīst, ka ārstu vidū novērojama aizraušanās ar tehnoloģijām, un reizēm pat rodas sajūta, ka ārsts sāk domāt tikai tad, kad saņēmis visus analīžu rezultātus.

Tomēr Nacionālā neselības dienesta pārstāvis Mārtiņsons atzīst, ka atkārtoto izmeklējumu problēma ir sarežģīta. "Tā nav tik vienkārša lieta – aiz visa stāv cilvēks, kura stāvoklis mainās…" saka Atis Mārtiņsons – ja izmeklējuma attēls veikts kvalitatīvi, taču apraksts nav pilnīgs, tad pacients to var parādīt ārstam, kas var piesaistīt radiologu.

"Tad viņu smalkais radiologs paskatās labo attēlu un no jauna to izanalizē, tad varbūt nav jāpārtaisa, bet tas ir pakalpojums radiologam. Bet tad tas ir jauns pakalpojums radiologam. Protams, ar atkārtotajiem izmeklējumiem ir problēma, bet tāda ir visā pasaulē, bet, lai mēs to izķertu un to pierādītu… Un mēs jau šodien dzīvojam tiesiskā valstī – mums tāds teiciens. Un katra tāda lieta, ko apstrīdēt – arī ja mēģinās nemaksāt, vispirms aizies Veselības inspekcijā un tad tiesā. Un medicīnā izanalizēt visas šīs situācijas un pierādīt, ka to nevajadzēja, ir diezgan sarežģtīti," saka Mārtiņsons.

Pagaidām Veselības ministrija nav gājusi tālāk par priekšlikumu attiecībā uz atkārtotajiem izmeklējumiem. Nekādu likumprojektu vai padziļinātu diskusiju ar nozari nav bijis. Vai pacients jau vienreiz izmeklēts, skaidri varēs pateikt līdz ar e-veselības ieviešanu, to plānots pakāpeniski ieviest no nākamā gada sākuma. Taču, kad sistēmā būs ziņas par izmeklējumiem, vēl skaidri nav zināms.

Zinātniekiem šī gada otrā puse ir pārbaudījumu laiks, jo pēc augusta aizvadītā plānošanas perioda Eiropas projekti būs noslēgušies un iestāsies tā dēvētais projektu un naudas "pārrāvuma" posms līdz pat nākamajam gadam.Par problēmu Latvijas zinātnes nozarē runāts jau vairākus gadus, ar bažām gaidot šo pārejas laiku. Īpaši bieži zinātniskie institūti bažījas par daudzu jauno doktoru zaudēšanu. Pēc Eiropas projektu beigām augustā jaunajiem zinātniekiem daudzviet pat minimālās algas vairs nevar samaksāt niecīgā bāzes jeb valsts finansējuma dēļ.

Ķīmiķe Laura Vīķele doktora darbu aizstāvēs rudenī. Patlaban pētnieka darbu zinātniece veic Koksnes ķīmijas institūtā. Vēl esot jānobeidz aizejošā Eiropas fondu naudas perioda projekts, kas vērsts uz ražošanu. Pētnieku komanda strādā pie presētā kartona iepakojuma no otrreiz pārstrādājama papīra, pievienojot reaģentu no dabas. 100% atjaunojams, pārstrādājams un kompostējams iepakojums.

Laura stāsta, ka šobrīd pētnieku grupā jūtama arī nokaitēta un satraukuma pilna gaisotne gaidāmā naudas plūsmas pārrāvuma dēļ, jo daudziem algas nevarēs samaksāt vai arī varēs atvēlēt niecīgu samaksu, turklāt nezinot, cik ilgi šis periods vēl ievilksies. "Nupat runājām ar institūta direktoru par iespējamo samaksu no bāzes finansējuma, par to, kas notiks ar cilvēkiem un ko mēs varam darīt. Institūtam bāzes finansējums ir 46 000 mēnesī un ir 70 zinātniskie darbinieki. Izrēķinājām, ka tīri algā būtu 380 eiro katram cilvēkam!" stāsta Vīķele. "Taču jāuzsver, ka šis pats bāzes finansējums vēl jātērē, arī līdzfinansējot Eiropas projektus, administratīvām izmaksām, remonti, iekārtu uzturēšana, komunālie maksājumi, apkalpojošais personāls un tad paliek zinātnieku algas.

Patiesībā algām varam maksāt pusi no šīs naudas un galu galā iznāk ap 200 eiro uz rokas katram, ko varam plānot," saka ķīmiķe.

Liela daļa jauno zinātnieku varētu doties strādāt uz ārzemēm, kas būtībā ir pozitīva pieredze. Taču, ņemot vērā Latvijas problēmas ar zinātnes finansēšanu, nav garantijas, ka šis intelekts valstī atgriezīsies.

Taču Laura vēl uzsver, ka ir daļa jauno zinātnieku, kam ir vēlme un tiesības būt mājās un strādāt savā nozarē. Tādēļ no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) paspārnes daļa zinātnieku pārcelsies uz Labklājības ministriju. Proti, kļūs par bezdarbniekiem, vērtē Vīķele. "Es pati rēķinos ar gadu bez darba.

Man ir izdevīgāk braukt dzīvot uz laukiem, nekā nākt uz darbu, kur varu saņemt ap 300 eiro, ar ko nevaru nomaksāt rēķinus un pārtiku. Laukos manam tēvam ir saimniecība, kurā palīdzēšu. Ceru šī gada beigās kļūt par jauno doktoru, bet ar plāniem mainīt profesiju," teica Vīķele.

Savukārt Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks Kristaps Jaudzems, paredzot finansējuma pārrāvuma problēmas, bija pieteicies ārvalstu stipendijai un jau septembrī dosies strādāt uz Franciju. Tur viņš pētīšot vīrusu molekulu struktūras. Arī viņš stāsta, ka labprāt paliktu Latvijā, ja par darbu būtu arī samaksa. Eiropas projektos institūtā viņš iesaistīts kopš 2010. gada. Jaudzems pamatā pētniecībā nodarbojas ar jaunu zāļu vielu atklāšanu. Pārrāvuma dēļ pazūd ne vien algas, bet arī apstājas daļa iesākto pētījumu. Kristaps gan netic, ka līdzekļi no jaunā perioda būs pieejami jau janvārī.

"Es biju diezgan pārliecināts, ka bez Eiropas finansējuma būs jādzīvo vismaz gads, tāpēc pieteicos Marijas Kirī grantam jau pirms gada. Man izdevās šo stipendiju iegūt, un man situācija ir laba, jo šis pārrāvuma periods būs nosegts ar grantu," klāsta Jaudzems.

"Es došos uz Lionu, Francijā. Domāju, ka laikā, kamēr būšu tur, centīšos pieteikties arī jaunajiem Eiropas projektiem un, ja sanāks, centīšos atgriezties atpakaļ," piebilst ķīmiķis.

Pētnieks vērtē, ka institūtā centīsies lielai daļai nodrošināt kādu samaksu, bet būs arī daļa cilvēku, kam nāksies iet bezalgas atvaļinājumos. Viņa ieskatā IZM nav skaidras politikas, kā attīstīt zinātni un dot iespēju jauniem zinātniekiem veidot karjeru tepat Latvijā. "Domāju, ka visi spējīgākie, kas var atrast vietas ārzemēs, to arī izmantos, un viņi arī nejūtas nevienam šeit neko parādā. Jo šis piemērs parāda, ka te viņi nevienam nav vajadzīgi.

Mēs esam tādā spēlē, kur valstij vajag apgūt Eiropas naudas, bet reāls plāns attiecībā uz zinātnes cilvēkresursu attīstību nav," kritisks ir Jaudzems.

Aizvadītajā Eiropas fondu periodā trīs institūti apvienojuši spēkus zinātnes projektā "fotonika.lv", un tas ļāvis atgriezt dzimtenē vairākus zinātniekus, tostarp fizikas doktoru Jāni Alni, kurš iepriekš strādājis Vācijā un nu Latvijā ir jau divus gadus. Projektā izdevies iegādāt modernas iekārtas un iekārtot lāzerlaboratoriju Šķūņu ielā. Projektam noslēdzoties, arī šeit uz vairākiem mēnešiem daļa zinātnieku kļūšot par bezdarbniekiem, jo no bāzes finansējuma algām nepietiks. "Latvijā bieži ir tā nestabilitāte, kamēr ir projekts - algas ir ļoti labas, bet, kad beidzas, tad nav vispār nekas. Tad nu jāmēģina iekrāt vai aiziet uz kādu citu institūtu pastrādāt, katrs jau kādu variantu atrod," saka Alnis.

Viņš vēl norāda uz pēcdoktorantūras pētījumu atbalsta programmu, uz kuru arī šajā institūtā cerēja kāds no fizikas studentiem. Taču, ņemot vērā, ka arvien tā nav pieejama, viņš dosies uz ārzemēm. "Kad mūsu students rudenī aizstāvēja doktora grādu un cerēja, ka pēcdoktorantūras programmas būs pieejamas jau šogad, taču nekas nav vēl. Viņš jau ir sarunājis vienu profesoru Šveicē, pie kura dosies uz trim mēnešiem un pēc tam uz diviem gadiem dosies uz Ameriku. Fizikā cilvēks nepazudīs," par kolēģi saka Alnis. "Un, ja Latvijā novinnē atkal lielu projektu, tad šos cilvēkus var aicināt atkal atpakaļ - repatriēt, bet ir arī situācijas, kad aicina, bet zinātnieki jau iekārtojušies – ir stabils darbs, paņemta māja kredītā un jau audzina bērnus citā zemē," viņš atzīst.

Fotonikas projekta veidotājs Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta vadošais pētnieks Arnolds Ūbelis papildināja ar skatījumu no vecākas zinātnieku paaudzes, kas arvien izmisīgi jaunos zinātniekus tomēr cenšas noturēt Latvijā

"Ja skaita naudu precīzi un skatās, kā budžets tiek tērēts, tad problēma, manuprāt, nav nauda, bet gan politiskā griba. To jau ir teikuši arī "Tehnopolis" eksperti - visu laiku Latvijai trūcis politiskās gribas, lai valsts būtu stipra ar savu intelektuālo potenciālu," vērtē Ūbelis.

"Klāt pie visa vēl neviena programma, neviens projekts no jaunā plānošanas perioda 2014. līdz 2020. gadam nav palaists. Teju divi gadi ir pagājuši. Ja līdz šim zinātne ir pastāvējusi tikai tamdēļ, ka dabūjuši kādus projektus, tad šajā brīdī būs absolūts finansējuma pārrāvums. Ministrijā, kur ierēdņiem ir alga un darbs līdz pieciem, bet nekādas atbildības par pieņemtajiem lēmumiem, viņiem tas laiks rit citur, bet man kā komandas vadītājam, atbildot par simt cilvēkiem, ir jādomā, ko es viņiem maksāšu nākamajā mēnesī, kā es viņus pierunāšu palikt zinātnē pēc tam, kad nebūs nekādas naudas tos četrus mēnešus," norāda Ūbelis.

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības vadītājs, inženierzinātņu doktors Egils Stalidzāns gan ir pārliecināts, ka naudas plūsmas pārrāvums zinātni Latvijā neiznīcinās.

Jauno zinātnieku apvienība bāzes jeb valsts finansējuma palielinājumu pat vairs negaida, un vienīgais risinājums ir arvien kļūt starptautiski konkurētspējīgiem kādos pastāvīgos Eiropas projektos. Taču arī tas kļūs sarežģītāk, arvien zaudējot labus pētniekus. "Man vairāk sāp tas, kādus bakalaura un maģistra studentus mēs zaudējām agrāk. Man ir bijuši bakalaura un maģistra līmeņa studenti, kuri jau savās studijās ir pierādījuši, ka spēj būt spēcīgi zinātnē, turklāt starptautiskā līmenī.

Taču vienā brīdī pienāk un saka: "Zini, Egīl, tas, ko mēs darījām, bija jauki, taču dzīvot, kā tu, mēs negribam. Mēs gribam ģimeni, stabilitāti, un zinātne, vismaz Latvijā, to nevar nodrošināt!" Man ir 45 gadi un man ir viss. Tāpēc uz šo skatos mierīgi. Taču liela daļa, kas zinātnē varētu gāzt kalnus, pieņem saprātīgu lēmumu, ka šī drebelīgā nozare neatbilst viņu prasībām," saka Stalidzāns.

Viņš atzīst, ka tieši pragmatiskākie, kuri prastu sadarboties ar rūpniecību, aiziet no zinātnes.

Tāpat zinātnes dzīvotspējai Latvijā vajadzīgs arī sabiedrības atbalsts, kur ieguldījums jāveic, arī pašiem pētniekiem vairāk popularizējot zinātni.

IZM informēja, ka pēcdoktorantūras programmas noteikumi tikšot saskaņoti valsts sekretāru sanāksmē šonedēļ un grantus atlases kārtā varētu sākt piešķirt janvārī.

Savukārt Eiropas projektu nauda praktiskās ievirzes pētījumiem līdz zinātniskajiem institūtiem konkursu kārtā nonākšot vien nākamā gada pirmā ceturkšņa laikā, konkrētu laiku vēl nenosaucot.

Veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām, dažādību, seksualitāti, dzimuma identitāti un ar to saistītiem jautājumiem – tas ir viens no mērķiem, ar kuru šonedēļ Latvijā notiek "EuroPride" nedēļa. Tā noslēgsies sestdien ar seksuālo minoritāšu un to atbalstītāju gājienu, kas atkal uzjundījis diskusijas sabiedrībā.

Eiropraids ir starptautisks pasākums, kas jau kopš 1992.gada notiek dažādās Eiropas pilsētās. Šogad pirmo reizi Eiropraidu uzņems Rīga, kur tikai pirms desmit gadiem notika pirmais praida gājiens.

Intervijas brīdī psiholoģe Jolanta Cihanoviča ir dzīvoklī, kuru drīzumā plāno pārdot, jo pieņēmusi smagu lēmumu pamest Latviju un pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā. Viņas dzīvesbiedre, par kuru Jolanta plašāk nevēlas stāstīt, nav ES pilsone. Viņas gribēja dzīvot kopā Latvijā, tādēļ Jolantas dzīvesbiedre piecus gadus noformēja uzturēšanās atļauju kā studente.

"Mēs nodzīvojām šeit piecus gadus, maksājot mācību maksu, kas, protams, nevienai no mums nav vajadzīga. Bet nu labi, mēs arī jokojām, ka tik ļoti mīlam viena otru, ka esam gatavas tiešām maksāt naudu par iespēju būt kopā. Viņa arī prot latviski, ļoti daudz mēģināja iedziļināties arī Latvijas kultūrā," stāsta Cihanoviča. "[Kad pagāja pieci gadi], mēs aizbraucām painteresēties [uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi] par to, kā varētu kārtot pilsonības eksāmenu. Izrādījās, ka nekā, jo gads neskaitās kā gads, ja cilvēks šeit mācās kā students. Tas skaitās kā pusgads.

"Tas nozīmē, ka mums šeit ir jānodzīvo vēl pieci gadi, un ja nekas likumdošanā nemainīsies, tad [dzīvesbiedre] varētu pretendēt uz pilsonību. Tad mēs padomājām, ka tas ir par traku," par lēmumu pamest Latviju saka Cihanoviča.

Viņa atzīst, ka lēmums aizbraukt nācis smagi, jo vienmēr izjutusi sevi kā piederīgu Latvijai un vēlētos arī turpmāk dzīvot un maksāt nodokļus savā dzimtenē. "Es vienmēr esmu bijusi ļoti patriotiska, jau sākot ar barikādēm un 1990.gadiem, kad mācīju cilvēkiem runāt latviski. Ļoti gribēju, lai cilvēki šeit jūtas labi, zina valodu un kultūru. Bet tagad ir sajūta, ka es pamazām attālinos, un man nav sajūtas, ka atgriezīšos," atzīst psiholoģe.

Anglijā Jolantu jau gaida viņas meita un daudz draugu, kuri Latviju pametuši dažādu iemeslu dēļ. Viņai žēl, ka valsts politika to veicina, no vienas puses ceļot trauksmi par demogrāfiju, bet no otras – nenākot ne soli pretī. "Mēs jau varam dzemdēt, bet, ja vide ir tāda, kas cilvēku neatbalsta un saka, ka cilvēki mums nav svarīgi, ka mums ir svarīgi tikai standarti, un tikai tad, ja tu pierādi, ka tiem atbilsti, tikai tad tu vari te kaut kā dzīvot… Jā, nu tad tie bērni arī brauks projām," viņa nosaka.

"Es domāju, ka aizbraukšana no Latvijas ir katra cilvēka individuāls lēmums," tā Cihanovičas lēmumu komentē Tieslietu ministrijas (TM) parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks (Nacionālās apvienība).

"Likumi, kas ir Latvijā, ir visiem vieni rakstīti. Un, ja cilvēks uzskata, ka šīs valsts sabiedrības valdošais noskaņojums, kas attiecīgi ir atspoguļots konstitucionālajā ietvarā un likumos, neatbilst viņa personīgajiem uzskatiem, tad tās ir katra cilvēka brīvas tiesības izvēlēties savu dzīvesvietu atbilstoši cilvēktiesību principiem," pauž Iesalnieks.

Sabiedrības vairākuma viedoklis ir arguments, ko TM parlamentārais sekretārs min vairākkārt kā iemeslu, kādēļ likumos netiek plānotas izmaiņas viendzimuma pāru tiesiskai aizsardzībai. Arguments neesot bailes vai naids pret seksuālajām minoritātēm, bet sabiedrības vairākuma griba.

"Tā nav kaut kāda viena cilvēka individuāla iegriba, ka likumi Latvijā ir tādi, kādi tie ir. Tā ir Saeimas veidota likuma bāze, tai skaitā Satversmes ietvars, kas ir kolektīvs lēmums, kas caur Saeimas leģitimizāciju vēlēšanu ceļā atspoguļo arī sabiedrības vairākuma uzskatus," norāda Iesalnieks.

Uz jautājumu, kā TM ieteic rīkoties tādiem pāriem kā, piemēram, Jolantai Cihanovičai ar dzīvesbiedri, Iesalnieks atsaucas uz ministrijas pērn sniegto skaidrojumu seksuālo minoritāšu apvienībai "Mozaīka", kā tiesiski sakārtot attiecības ārpus laulības.

Taču viendzimuma pāriem tas neatrisina ne uzturēšanās jautājumu dzīvesbiedram no trešās valsts, ne tiesības uz mantojumu vai testamentu, ko var apstrīdēt neatraidāmie mantinieki un pusi no novēlētā pieprasīt sev. Ar pilnvarām un līgumiem neko nevar mainīt arī procesuālajās tiesībās, piemēram, administratīvajā procesā un civilprocesā viendzimuma partnerim nav tiesību atteikties liecināt pret dzīvesbiedru. Tomēr TM ieskatā pašreizējais regulējums ir pietiekams un nav maināms, stingri norāda Iesalnieks.

"TM uzskata, ka tas ir pietiekami. Jo skaidrs, ka ir atsevišķas sfēras, kuras jūs jau minējāt, kuras ir ekskluzīvas laulāto tiesības. Bet tas atbilst arī tam īpašajam statusam, kas laulībai ir Latvijas sabiedrībā un ir nostiprināts Latvijas Satversmes 110.pantā, ka valsts īpaši aizsargā laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un tā tālāk. Un tās tiesības, ko nav iespējams nokārtot dažādu citu līgumu vai pilnvarojumu formā, ir tās ekskluzīvās laulāto tiesības, kas atbilst šim statusam," klāsta Iesalnieks.

Pirmais seksuālo minoritāšu rīkotais praida gājiens Latvijā notika pirms 10 gadiem. Pirmos divus gājienus pavadīja agresīvi protesti - dalībniekus apmētāja ar tomātiem, olām un pat izkārnījumiem. Praida rīkotājus un pretiniekus vairāku gadu garumā dokumentēja režisors un žurnālists Kaspars Goba.

Lai gan kopš filmas "homo@lv" pabeigšanas no šīs tēmas attālinājies, Goba tomēr saredz pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.

"Man liekas, ka galvenais, ko mēs vairs neredzam publiskajā telpā, ir šie manipulatīvie politiķu izteikumi, un arī mediji, manuprāt, ir kļuvuši nobriedušāki," vērtē Goba. "Mediji vairs neeskalē konfliktu un nedod vārdu kaut kādiem jocīgiem cilvēkiem, kuru viedoklis vispār nekad neparādītos publiskajā telpā, ja nebūtu praida tēmas," viņš saka.

Režisors cer, ka savs nopelns tur ir arī filmai "homo@lv", kam izdevies pie viena galda apsēdināt abas naidīgās puses un piedzīvot, ka "No Pride" kustības vadītājs atvainojas cietušajiem gājiena dalībniekiem. "Tas, kas ir labi, manuprāt, ka Latvijas sabiedrībā cilvēki ir sapratuši – tā vairs nevar, nu tā nedara. Viņi vairs nepiekrīt tādiem blēžiem, kas aicina uz naidu un neiecietību aiz kaut kādiem ģimenes vai ticības lozungiem," saka Goba.

Taču ar likumu izmaiņām situācija ir mazāk cerīga. Pirms četriem gadiem Konsultatīvo padomi par partnerattiecību tiesisko regulējumu izveidoja Tiesībsarga birojs.

Lai gan padome neatbalstīja "Mozaīkas" ierosināto "Reģistrēto partnerattiecību likumu", Saeimai tika nosūtīti ierosinājumi par grozījumiem vairāk nekā 10 likumos, lai paplašinātu tiesisko aizsardzību nereģistrētā kopdzīvē. Taču tur arī viss apstājās.

Par to nožēlu pauž tiesībsargs Juris Jansons, lai gan atzīst, ka pašlaik šis jautājums nav biroja prioritāte. "Nenotiek kvalitatīvs un godīgs dialogs ar sabiedrību. Daudzos jautājumos, kas ir arī mūsu prioritāte, esmu ievērojuši, ka politiķi diezgan ciniski spēlējas ar sabiedrības viedokli, cenšoties sabiedrības viedokli pakļaut savai dienas kārtībai (..) Nedrīkstētu būt tā – "Nu, jā, šoreiz mums šis viedoklis nav ērts, tad mēs to noliekam malā"," uzsver Jansons.

Iespējams, diskusijas par partnerattiecību reģistrāciju atkal Saeimas dienaskārtībā atgriezīsies rudenī, jo šovasar gaismu ieraudzīs divi apjomīgi pētījumi par juridiskiem sarežģījumiem nereģistrētā kopdzīvē. Iespējams, tiks savākts arī pietiekami daudz balsu par kopdzīves likumu portālā "manabalss.lv".

Tikmēr Cihanoviča ar dzīvesbiedri likumdevēju debates vēros jau no attāluma. Viņa cer, ka pienāks laiks, kad Latvijas sabiedrība priecāsies par cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot un strādāt Latvijā un reģistrēt savu kopdzīvi neatkarīgi no dzimuma.

Ziņots, ka šonedēļ Rīgā ir "Eiropraida" nedēļa, kas noslēgsies sestdien ar gājienu Rīgas centrā.

Tikmēr vairākās citās Eiropas valstīs viendzimuma partnerattiecības un laulības ir atļautas. Nesen šo valstu sarakstam pievienojās arī Īrija, kuras iedzīvotāji referendumā ar pārliecinošu vairākumu atbalstīja attiecīgas izmaiņas konstitūcijā. 

Šogad visu starptautisko mācību priekšmetu dalībnieku ceļa izdevumi ir jāsedz pašvaldībām. Iepriekšējos gadus palīdzēja sponsoru ziedojumi Valsts izglītības satura centram, taču šogad tie ir pārāk mazi. Pašvaldības ir sašutušas, jo tās uzskata, ka skolēnu dalība pasaules olimpiādēs būtu pilnībā jāsedz no valsts kabatas. Tikmēr Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Guntars Catlaks cer līdz nākamajam gadam situāciju atrisināt.

"Man pat patīk laikam matemātika nedaudz. Man patīk kaut ko sasniegt, būt nedaudz labākai," stāsta Bauskas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece Annija Varkale. Viņa šogad pārstāvēs Latviju starptautiskajā matemātikas olimpiādē Taizemē. Viņa ir vienīgā meitene sešu skolēnu komandā no Latvijas. Iespēju piedalīties viņa izcīnīja, iegūstot trešo vietu valsts matemātikas olimpiādē un pēc tam panākumu atkārtojot otrajā kārtā.

"Es nesapratu, kas notika. Man likās, ka mūs nes cauri, un es diezgan ilgi neticēju, ka esmu izvēlēta. Es vēl rakstīju e-pastus un pārprasīju, lai man apstiprina 20 reizes, un joprojām ik pa brīdim tāda neticība, ka es tur tomēr esmu," neticību pašas paveiktajam atminas skolniece.

Annijas sekmes skolā ir iespaidīgas. Šogad beidzot Bauskas Valsts ģimnāziju, viņas vidējā atzīme bija deviņi. Annija piedalījās arī fizikas, bioloģijas un latviešu valodas olimpiādēs, taču savu nākotni viņa cer saistīt ar matemātiku, lai gan Annija nav pārliecināta, kādās profesijās strādā matemātiķi. Ārpus skolas viņu interesē mūzika, taču par savu gaumi Annija spītīgi klusē. Tomēr šobrīd visu uzmanību prasa gatavošanās matemātikas olimpiādei. "Mums notiek nodarbības gandrīz katru dienu no pulksten 10 līdz 15. Tad aizeju mājās un atkal mācos matemātiku," norāda Annija. Vai mācības nav jau līdz kaklam? "Nu jau tā kā nedaudz… bet es cenšos. Es sevi mierinu ar domu, ka šis mēnesis un viss. Tad vairāk nebūs nekādas matemātikas. Tas palīdz saņemties," saka Annija.

Annijas sasniegumi pārsteidza nesagatavotu Bauskas pašvaldību. Dome maijā saņēma vēstuli no Valsts izglītības satura centra, kurā centrs lūdza Bauskai apmaksāt Annijas ceļa izdevumus uz Taizemi. "Kaut kas tamlīdzīgs, ka kāds mūsu bērns būtu jālaiž uz pasaules olimpiādi, līdz šim Bauskas novada vēsturē nav bijis," atzīst Bauskas mērs Raitis Ābelnieks.

Viņš stāsta, ka kopā bija vajadzīgi 1100 eiro, taču Bauskas pašvaldība nespēja nosegt pat pusi no summas, jo to neatļāva pašvaldības noteikumi.

"Mums ir arī savi nolikumi, kā mēs piešķiram līdzekļus gan sportistiem, gan skolēniem. Nolikums paredzēja tieši šo maksimālo summu – 470 eiro. Un uz izglītības nodaļu gadā bija paredzēts šādām vajadzībām, atbalstam vispār 500 eiro," skaita Ābelnieks.

Lai savāktu pārējo naudu, pašvaldība savā mājas lapā ielika aicinājumu ziedot, uz kuru atsaucās Bauskas vietējo uzņēmēju klubs "Bauska 97".

"Tas patiešām no valsts puses nav korekti. Tagad cilvēks aizstāvēs valsti un viņam ir jābrauc pa savu naudu. Tas vienkārši izraisīja tādu izbrīnu no mūsu puses. Tā arī bija motivācija - būs seši dalībnieki no visas Latvijas un viens no Bauskas. Tas ir pagodinājums arī Bauskas novadam, Bauskas pilsētai," saka kluba prezidents Indulis Pētersons.

Pateicoties vietējo ziedotāju atbalstam, šobrīd nav šaubu, ka Annija tiks uz olimpiādi. Annija tagad atzīst, ka par naudu neesot raizējusies, jo Bauskas Valsts ģimnāzijas direktors jau sākumā meitenei teica, ka nauda kaut kur tikšot atrasta.

Tomēr šis gadījums ir sadusmojis baušķeniekus, jo, viņuprāt, par naudu ceļam uz olimpiādi bija jārūpējas valstij. Arī Ministru kabineta noteikumos par mācību priekšmetu olimpiāžu rīkošanu teikts, ka Valsts izglītības satura centrs katru gadu nosaka, kurās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs Latvijas komandas dalība tiks apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītājs Guntars Catlaks stāsta, ka valstij naudas nepietiek, lai apmaksātu ceļu. "Ņemot vērā to, ka valsts budžets ir nepietiekams, mums nepietiek naudas visu skolēnu un skolotāju mentoru nosūtīšanai. VISC ir apmaksājis dalības maksu visus pēdējos gadus, kas ietver dzīvošanas izdevumus un dalības pašu maksu olimpiādē. Mēs vienmēr pēdējos gadus, kopš 2009. gada, esam lūguši palīdzību sponsoriem finansēt ceļa izdevumus. Sponsoriem un pašvaldībām. Jo ceļa izdevumi ir vislielākie un arī visneprognozējamākie," uzsver Catlaks.

Iepriekšējos gados daļa skolēnu varēja braukt par dažādu sponsoru ziedoto naudu, taču šogad ziedojumi VISC neesot bijuši pietiekami lieli. Tādēļ nepatīkamās vēstules ar lūgumu segt skolēnu ceļa izdevumus saņēma visas pašvaldības, kuru paspārnē esošie audzēkņi iekļuvuši starptautiskajās olimpiādēs.

Kopā šogad Latviju pārstāvēs 26 skolēni, no kuriem trīs piedalīsies divās olimpiādēs. 17 dalībnieki ir no Rīgas, kur pašvaldībai nav problēmu nosegt skolēnu ceļa izdevumus. Taču citas pašvaldības, tāpat kā Bauska, bija nepatīkami pārsteigtas par valsts atbalsta trūkumu. No Daugavpils uz starptautisko matemātikas olimpiādi kopā ar Anniju dosies Deniss Dunaveckis. Taču uz starptautisko fizikas olimpiādi Indijā dosies Valdis Mizers. Kopā Daugavpilij tas izmaksās vairāk nekā 2000 eiro, par ko sašutumu pauž Daugavpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dukšinskis. "Mēs to vērtējam ļoti negatīvi, jo no Daugavpils pilsētas regulāri skolēni piedalās pasaules mācību priekšmetu olimpiādēs un diezgan veiksmīgi.

Šogad ir pirmā reize, kad mums neatmaksā ceļa izdevumus, kaut arī mēs uzskatam, ka šie skolēni aizstāv tieši valsts vārdu. Tas nav tikai pilsētas mērogā.

Nav normāli, ka pašvaldībām tagad jānodrošina šie ceļa izdevumi, braucienos uz Taizemi un Indiju. Tomēr mazām pašvaldībām tas ir liels slogs. Mēs jebkurā gadījumā nodrošināsim ceļa izdevumus, bet gaidām kompensāciju no ministrijas līdz gada beigām," saka Dukšinskis.

Ap 2000 eiro sava audzēkņa Daniela Krimana dalībai divās starptautiskajās olimpiādēs piešķīra arī Aglonas pašvaldība. Tikmēr Madonas pašvaldības izglītības nodaļas pārstāve Sarmīte Jansone stāsta, ka Madonas Valsts ģimnāzijas skolnieks Miķelis Dāvids Rikveilis noteikti brauks uz starptautisko ģeogrāfijas olimpiādi Krievijā, taču pagaidām neesot skaidrs, par kādu naudu. Ja būs vajadzība, pašvaldība izdevumus segs no saviem līdzekļiem, tomēr arī viņa uzskata, ka tam būtu jābūt valsts pienākumam.

Tikmēr Cēsu pašvaldība jau ir atradusi naudu savu divu skolēnu braucieniem uz starptautiskajām olimpiādēm Dānijā un Azerbaidžānā.

Cēsu pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina gan stāsta, ka pašvaldības nevar ieplānot šādus izdevumus, jo budžets tiek sastādīts jau iepriekšējā gada beigās. "Tie bērni, kas brauc uz pasaules olimpiādi, jau vairs nav pašvaldības izdevumu pozīcija. Mēs nebijām arī rēķinājušies, ka šī būs mūsu izdevumu pozīcija, un tādēļ mēs šādus izdevumus nebijām plānojuši. Mums tādu neparedzētu izdevumu šādām pozīcijām arī nav. Mēs vienkārši mēģinājām atrast budžetā līdzekļus, lai bērni varētu aizbraukt uz olimpiādi.

Bērni nav vainīgi par to, ka mēs, pieaugušie, nevaram atrast naudu, lai bērni varētu parādīt savas lieliskās zināšanas pasaules līmenī," atzīst Kokina.

Catlaks atzīst, ceļa izdevumu likšana uz pašvaldību pleciem nav godīga, it īpaši, ja nauda ir jāmeklē mazām pašvaldībām.

Viņš cer, ka nākamgad situācija būs labota.

"Kad es pirms mēneša sāku savu darbu [vadītāja amatā], tad šis gadījums bija viens no pirmajiem, ar ko es iepazinos detalizētāk un sīkāk. Tas bija viens no maniem pirmajiem uzdevumiem - sagatavot vēstuli Izglītības ministrijas vadībai par to, ka šī situācija nav adekvāta un ilgtspējīga un ka ir jāmeklē risinājumi," saka Catlaks. No ministrijas atbilde ir bijusi tādā veidā, ka ministre [Mārīte Seile] ir izdevusi rīkojumu VISC sadarbībā ar Izglītības departamentu ministrijā atrast risinājumu šai situācijā. Es ļoti gribētu teikt, tik tālu, cik tas ir atkarīgs no manis un no mūsu iespējām šeit, tad mēs darīsim visu iespējamo, lai šādas problēmas nākošgad nebūtu," uzsver Catlaks.

Šogad Latvijai jau ir viena godalga starptautiskajās olimpiādēs. Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klases skolniece Dārta Paula Šveisberga ieguva bronzas medaļu starptautiskajā filozofijas olimpiādē Tartu. Veiksmīgākais gads pēdējā laikā Latvijas dalībniekiem bija 2013. gads, kad Latvijas pārstāvji ieguva vienu zelta, divas sudraba un 14 bronzas medaļas. Par godalgotajām vietām skolēni saņem arī naudas balvas no valsts, sākot ar 700 eiro par atzinības rakstu līdz 2135 eiro par pirmo vietu.

"Tā ir iespēja viņiem, bet tā ir iespēja arī valstij, bez šaubām. Ja mēs skatāmies uz šo statistiku, kas ir par pēdējiem gadiem, tad Latvijas skolēni uz to skaitu, kas brauc, sasniedz ļoti labus rezultātus - labākus, ja skatāmies uz medaļu skaitu olimpiskās spēlēs vai dažādos sporta veidos," salīdzina Catlaks.

"Tas ir ieguldījums viņu pašu, skolēnu attīstībā. Tas ir arī ļoti liels stimuls un motivācija tām skolām un tiem, kas piedalās un kas dabū rezultātus šajās olimpiādēs," viņš norāda.

Uz labiem rezultātiem cer arī Annija no Bauskas Valsts ģimnāzijas. Pagaidām viņa internetā meklē informāciju par Taizemi. Līdz šim Annija nav bijusi tālāk par Poliju. Turklāt nekad vēl nav lidojusi, tādēļ brauciens uz Taizemes starptautisko matemātikas olimpiādi solās būt liels piedzīvojums, par ko viņa ir pateicīga Bauskas ziedotājiem. "Tiešām liels prieks par to, ka ir cilvēki, kam tas ir svarīgi. Nav tikai cilvēki, kas komentāros raksta: "Kāpēc jābrauc kaut kur un sēdiet Latvijā, letiņi!" Ir arī tādi, kas atbalsta," norāda Annija.

Starptautiskā matemātikas olimpiāde Taizemē sāksies 4. jūlijā. Kopumā Latvijas skolēni piedalīsies septiņās starptautiskajās mācību priekšmetu olimpiādēs, no kurām pēdējā būs ģeogrāfijas olimpiāde augusta vidū Krievijas pilsētā Tverā.

„Bēgļi no Ukrainas ir jaunums,” tā saka Eiropas Patvēruma atbalsta birojā, kura mītnes vieta atrodas Maltā. Birojs regulāri un rūpīgi apkopo datus no dalībvalstīm un zīmē kartes, kurās skaidri redzams, kāda ir bēgļu plūsma uz Eiropu un kuras ir tās valstis, kas patlaban ir visgrūtākajā situācijā, un no kurām visvairāk cilvēku dodas prom un meklē glābiņu. Ukraina ir pirmajā desmitniekā blakus Sīrijai, Irākai, Afganistānai un virknei Āfrikas zemju, kurās kari un konflikti liek iedzīvotājiem pamest mājas un doties prom.

Pētnieki pamanījuši kādu neparastu iezīmi. Atšķirībā no dažu, piemēram, Āfrikas valstu iedzīvotājiem ukraiņi nelūdz patvērumu atsevišķās konkrētās valstīs, bet meklē glābiņu absolūti visā Eiropas Savienības teritorijā. Pēdējo pāris gadu laikā nav tādas Eiropas Savienības dalībvalsts, kas nebūtu saņēmusi iesniegumu no Ukrainas pilsoņiem ar lūgumu patverties. Statistika rāda, ka, tikko sākoties krīzei, visvairāk ukraiņi vērsušies pie Itālijas, Vācijas un Polijas varas iestādēm, savukārt pēc tam daudz lūgumu pēc palīdzības saņēmušas arī Francija, Zviedrija, Čehija.

Kopš aizvadītā gada pavasara līdz šim patvērumu Eiropā lūguši vairāk nekā 20 000 ukraiņu, turklāt atšķirībā, piemēram, no Āfrikas vai Sīrijas iedzīvotājiem ukraiņi nedrūzmējas pie robežām vai kā citādi lielā daudzumā nešķērso robežas.

Eiropas Patvēruma atbalsta biroja vadītājs Roberts Vissers to skaidro ar faktu, ka daudzi no patvēruma lūdzējiem jau pirms tam ir atradušies Eiropas teritorijā.

„Ar Ukrainas patvēruma meklētāju migrāciju situācija ir pilnīgi atšķirīga no visām tām, ko esam vērojuši līdz šim,” stāsta Roberts Vissers. „Vēsturiski un no statistikas viedokļa ukraiņi nekad nav bijuši mūsu redzeslokā un mūsu patvēruma meklētāju skaitļos. Un ja ir, tad šis apjoms allaž ir bijis ļoti, ļoti zems. Pirms pusotra gada situācija pēkšņi un ļoti skaidri mainījās. Mēs vērojām, ka ukraiņi pieprasa patvērumu ja ne pilnīgi visās, tad teju visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Kā to skaidrot? Un mēs paši to sapratām tikai pakāpeniski, proti, ka ukraiņi teju visās Eiropas valstīs jau iepriekš ir bijuši aktīvi pārstāvēti darba tirgū. Un ne tikai tajās valstīs, kas ir tuvu Ukrainai, piemēram, kā Polija vai Baltija, bet arī, piemēram Portugālē un citās attālākās Eiropas zemēs. Un, lūk, notika tā, ka tie cilvēki, kuriem jau bija darba atļaujas un kuri pilnīgi legāli un oficiāli uzturējās Eiropā, no draugiem, televizora, sarunām ar mājiniekiem pa telefonu uzzinājuši par situāciju Ukrainā, nolēma, ka gribētu palikt šeit vismaz uz kādu laiku, lai redzētu, kā situācija attīstās, līdztekus darba atļaujai un vīzai pieprasot arī patvērumu.”

Šo pieprasījumu skaits aug augumā un vairāk kļūst arī to, kas ieceļo no malas. Visaugstākos rādītājus līkne sasniedza oktobrī, kad glābiņu vienā mēnesī lūdza vairāk nekā 2000 cilvēku (2315). Tagad pēdējā laikā patvēruma lūdzēju skaits par pāris simtiem sarucis, taču eksperti prognozē, ka, kaujām saasinoties, vasaras mēnešos tas varētu atkal augt.

Aug arī to pieprasījumu skaits, kas saņem pozitīvu atbildi. Piemēram, šajā aprīlī no teju diviem tūkstošiem lūdzēju pozitīvu atbildi saņēmuši gandrīz puse (1984/634).

Arī Latvijā neatslābst interese no ukraiņu puses, to apstiprina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāve Laura Laiva. Pērn bijuši 75 pieteikumi, šogad līdz jūnijam ir saņemti 28 pieteikumi, kas ir būtisks pieaugums, ja ņem vērā, ka iepriekš iesniegumu no Ukrainas valsts piederīgajiem nav bijis vispār vai tikai pāris gadā.

Ukraina, kā stāsta Laura Laiva, ir tā saukto pirmo trīs valstu vidū, no kurām visbiežāk lūdz patvērumu. Pārējās ir Gruzija un Vjetnama.

Šobrīd nevienam no Ukrainas pilsoņiem aizsardzības statuss Latvijā nav piešķirts, jo, kā norāda Laura Laiva, Latvijā tāpat kā citas Eiropas Savienības valstis vēro situāciju Ukrainā un turpinās procedūra, kas var ilgt gadu.

• Darbu un līdzekļus iegulda katra no 15 dalībvalstīm

NATO Sauszemes novērošanas sistēma jeb saīsinājumā AGS tiek dēvēta arī par „Acīm debesīs”. Šīs programmas mērķis ir izveidot sistēmu, kas nodrošinātu zemes novērošanu un izlūkošanu no gaisa, izmantojot speciālas bezpilota lidmašīnas „Global Hawk”. Lidmašīnas paredzēts apgādāt ar daudzrežīmu zemes novērošanas sensoriem, kas ļautu iegūt daudz vērtīgāku informāciju un daudz lielākos apjomos, nekā iespējams ar pašreizējām tehnoloģijām jeb pilotējamām misijām.

Par šo sistēmu piedāvātajām iespējām stāsta augstu lidojošo lidaparātu „HALE Systems” programmas pārstāvis Bobs Zeisers: „Šādas lidmašīnas lido ilgāk par 24 stundām, un rekords ir pat vairāk nekā 34 stundas. Jūs lidojat aptuveni 15-16 kilometru augstumā, kas ir ievērojami virs komerciālās aviosatiksmes. Tas jums ļauj iegūt daudz plašāku zemes attēlu, un vienas misijas laikā jūs varat aptvert vairāk nekā vienu miljonu kvadrātkilometru, iztērējot salīdzinoši maz degvielas. Laikā, kad valstis cenšas ietaupīt līdzekļus, bezpilota sistēmas ir neaizstājamas. Turklāt šīs lidmašīnas lido jebkuros laika apstākļos un radari spēj ievākt informāciju jebkādos laika apstākļos un jebkādās situācijās.”

Plānots, ka jaunizveidotā sistēma būs savietojama ar katras dalībvalsts nacionālajām un citām NATO izmantotajām novērošanas sistēmām, tādējādi koordinējot valstu sadarbību un ļaujot daudz veiksmīgāk atbildēt uz aktuālajiem draudiem un izaicinājumiem.

Pagājušajā nedēļā notikusī jaunā bezpilota lidaparāta NATO 1 prezentācija ASV Kalifornijas štata Palmdeilā iezīmē ļoti nozīmīgu posmu gadiem ilgās NATO programmas ceļā. Sākotnējās diskusijas par šādas alianses līmeņa novērošanas programmas nepieciešamību aizsākās pat vairāk nekā pirms 20 gadiem, NATO līderiem atzīstot, ka pašreizējās izlūkošanas iespējās ir ļoti daudz trūkumu.

Taču galīgā vienošanās panākta vien pirms trijiem gadiem, kad tika izlemts, ka NATO vajadzībām tiks iegādātas piecas ASV kompānijas "Northrop Grumman" bezpilota izlūklidmašīnas "Global Hawk RQ-4B". 1,7 miljardus dolāru vērtā programma tiek īstenota par 15 NATO dalībvalstu, tostarp Latvijas, kopīgajiem līdzekļiem. Šīs programmas izstrādē piedalās arī uzņēmumi no Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Igaunijas, Vācijas, Itālijas, Lietuvas, Luksemburgas, Norvēģijas, Polijas, Rumānijas, Slovākijas, Slovēnijas un, protams, arī Amerikas Savienotajām Valstīm. Katras valsts finansiālais ieguldījums gan netiek atklāts.

Kā savā uzrunā norādīja kompānijas „Northrop Gruman Aerospace Systems” bezpilotu sistēmu viceprezidents, latviešu izcelsmes amerikānis Jānis Pamiljans, neviena no NATO dalībvalstīm viena pati šādu sistēmu nevarētu izstrādāt. Tieši tāpēc NATO AGS starptautiskā komanda tiešām ir unikāla un var teikt, ka šīs programmas ietvaros saule nekad nenoriet.

„Šī programma ir fokusējusies uz gudrajām tehnoloģijām un dažādu iespējamo kļūdu testēšanu. Jānorāda, ka visu šīs programmas sauszemes segmentu ir izstrādājuši mūsu Eiropas industriālie partneri. Tas patiesi atspoguļo, kas ir šī projekta komanda un kāda ir šīs programmas filozofija. Tā nav tikai sadarbība starp industrijas partneriem – tā ir visu partneru valdību un uzņēmumu apņemšanās strādāt kopīgi, apvienojot kultūras, valodas un pārvarot laika zonas. Šādas sadarbības spēks pierāda milzīgo uzticību, kas ir izveidojusies. Mums priekšā vēl ļoti daudz darba, un šis ceļojums vēl nebūt nav beidzies,” skaidroja Pamiljans.

Katras valsts ieguldījums tiešām atšķiras. Piemēram, pašus lidaparātus nodrošina ASV; Itālija nodrošinās pastāvīgo bāzēšanās vietu Sigonellā, Sicīlijā; mobilās un stacionārās sauszemes iekārtas datu pārraidīšanai tiek izstrādātas Slovākijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs, bet latviešu uzņēmuma „Komerccentrs DATI grupa” uzdevums ir izstrādāt atsevišķus moduļus AGS projekta vadības programmatūrai.

NATO AGS direktoru padomes vadītājs Ērlings Vangs norāda, ka pašlaik ir pabeigti aptuveni 90 procenti no visa projekta, taču atlikušie 10 procenti, iespējams, būs paši sarežģītākie. Tieši tāpēc transatlantiskajai sadarbībai ir kārtējo reizi jāpierāda sava efektivitāte, lai šo projektu padarītu par īstu veiksmes stāstu un galu galā tiktu izveidota sistēmu sistēma.

„Sigonellā vairāk nekā seši simti karavīru un civilo personu jau ir gatavi saņemt šo lidaparātu, kas kalpos par galveno līdzekli cīņā pret tiem, kuri vēlas apstrīdēt mūsu kopējās vērtības un brīvību. Mūsu pienākums ir nodrošināt, lai šis instruments viņu rokās nonāktu noteiktajā laikā. Taču līdz tam vēl nepieciešams veikt sarežģīto sertifikācijas procesu un turpināt gaisa telpu integrāciju. Pēdējais no šiem jautājumiem nodrošinās, ka šis lidaparāts varēs brīvi lidot pieblīvētajā Eiropas gaisa telpā un virs blīvi apdzīvotām teritorijām,” saka Vangs.

Ērlinga Vanga minētais sertifikācijas process patiesībā ir ļoti jūtīgs jautājums tieši vairākām Eiropas valstīm. Piemēram, Vācijai, kas jau pirms vairākiem gadiem vēlējās izmantot tieši šādus pašus lidaparātus savai „Euro Hawk” izlūkošanas programmai. Par spīti tam, ka šādi lidaparāti veiksmīgi sevi pierādījuši ASV gaisa spēkos un tehniskā līmenī arī Eiropai domātie lidaparāti darbojās lieliski, no projekta nācās atteikties gan sabiedrības iebildumu, gan arī sarežģītā sertifikācijas procesa dēļ.

Tehniskās atšķirības un sertifikācijas jautājumus komentē NATO Sauszemes novērošanas sistēmas vadības aģentūras ģenerālmenedžeris Džims Edžs: „Mēs šajā lidmašīnā ievietosim unikālas NATO sistēmas, kādas savām operācijām vēlas alianse un kādu nav ASV gaisa spēkos izmantotajos lidaparātos. Līdz ar to ir nopietnas atšķirības. Un tas nozīmē, ka lidojumu derīguma sertifikācijas process nenotiek automātiski. Mums ir jāpārliecinās, ka šīs jaunās sistēmas no lidojumu drošības viedokļa ir savienojamas ar pašu lidaparātu. Tas tiešām ir izaicinājums, taču mums ir lieliska inženieru un ekspertu komanda no Itālijas, kas veic šo sertifikācijas procesu. Arī mobilās un transportējamās sauszemes stacijas ir unikālas un Amerikas Savienotajās Valstīs nepastāv, tāpēc pirms sistēmas piegādes mums ir nepieciešams veikt pārbaudes un novērtējumus.”

Pirms nogādāšanas Sigonellā nākamā gada pavasarī arī šīs lidaparāts tuvākajā laikā izies aptuveni trīs mēnešus garus lidojumu izmēģinājumus Edvardsa gaisa spēku bāzē. Viesojoties šajā bāzē, viens no "Global Hawk" lidaparātu izmēģinājumu programmas vadītājiem Dereks Brauns stāsta, kā tieši noritēs paredzētās pārbaudes: „Kad jūs aizvedat mašīnu uz pārbaudi pēc 10 tūkstošiem nobraukto kilometru, mehāniķi zina, kādas problēmas jāmeklē. Mēs pašlaik to mācāmies. Mēs nolidojam 10 tūkstošus stundu, visu dokumentējam un eksperti pārliecinās, ka viss strādā. Ja mēs kaut ko atrodam, viņi meklē risinājumu un mēs testējam atkal. Ir iespējams veikt simulācijas laboratorijās jebkurā vietā, bet vienā brīdī tas viss mums šeit ir jāpārbauda uz reālas lidmašīnas.”

Komentējot līdzšinējos testus, kas veikti ASV gaisa spēku programmas ietvaros, Dereks Brauns norāda, ka „Global Hawk” lidmašīnas ir ārkārtīgi precīzas un ārkārtīgi drošas: „Tā pacelsies un darīs to, ko tai liks – jums atliek tikai uzraudzīt. Ja kaut kas notiek, lidmašīna pati zina, ko darīt, jo jūs to tai jau esat uzdevis, ievadot lidojuma plānu. Ja starp diviem maršruta punktiem apstāsies dzinējs, lidmašīna zinās, ka jāsāk planēšanas režīms, jāpārslēdzas uz rezerves akumulatoriem un jādodas uz nākamo norādīto punktu. Pilotētā lidmašīnā var sākties panika, var tikt iztērēts vairāk degvielas un tā var ātrāk nokrist. Taču šeit dators izdarīs visu, kas noteikts. Ja tai jāpiezemējas uz šīs līnijas, lidmašīna piezemēsies tieši uz šīs līnijas. Es teiktu, ka tas strādā 95 gadījumos no 100, bet patiesībā tie ir 100 gadījumi no 100.”

Lai arī „Global Hawk” ir lielākā bezpilota lidmašīna, arī tai tomēr ir pilots, taču uz zemes. Turklāt, šos lidaparātus nevar vadīt cilvēks bez reālas kaujas lidmašīnu vadības pieredzes. Kā norāda viens no pilotiem, ASV gaisa spēku majors Džeremijs Džonss, vadīt šādu bezpilota lidaparātu ir salīdzinoši ļoti vienkārši: „Šī lidaparāta vadīšana atšķiras pat no lidojumu stimulatora. Šī lidmašīna pati paceļas, pati nolaižas un pati ierodas pacelšanās vietā. Mums ir misiju plānotāji, kas nosaka, kur tieši lidaparāts dosies. Mēs uz zemes tikai nospiežam pogu, lai to iedarbinātu vai apstādinātu. Lidojuma laikā jau mēs varam koriģēt augstumu vai kādu citu rādītāju. Mēs arī sazināmies ar satiksmes dispečeriem un pildām viņu norādījumus kā jebkuras lidmašīnas piloti. Ar šo lidmašīnu mēs lidojam tik augstu, ka netraucējam komerciālajai satiksmei un līdz ar to mums nav jāsatraucas par iespējamām sadursmēm.”

Lai arī tradicionāli bezpilota lidaparāti tiek saistīti ar kaujas misijām, piemēram, Afganistānā vai Irākā, NATO Sauszemes novērošanas sistēmas lidaparātos ieroču nav.

To galvenais uzdevums ir tikai vākt informāciju un nodot to tālāk attiecīgajiem dienestiem. Turklāt ar šīm lidmašīnām netiek veikta video, bet gan foto novērošana un iegūto datu salīdzināšana.

Kā norāda „HALE Systems” pārstāvis Bobs Zeisers, šos lidaparātus var izmantot ne tikai militāriem mērķiem. Piemēram, bezpilota lidaparāti no tāluma varētu uzraudzīt robežas Ukrainā, bēgļu kustību Vidusjūrā vai veikt vides novērošanu tādos grūti aizsniedzamos reģionos kā Arktikā.

Zeisers norāda, ka šādas sistēmas savulaik būtu ļoti noderējušas, piemēram, sniedzot palīdzību Indonēzijas cunami cietušajiem: „Ja mums toreiz būtu bijušas NATO novērošanas lidmašīnas, mēs būtu varējuši doties uz Indonēziju un palīdzētu atrast izdzīvojušos. Taču toreiz situācija bija tāda: uz Indonēzijas ostām devās franču un amerikāņu kuģi, meklējot izdzīvojušos. Helikopteri pilni ar ūdeni un segām neveiksmīgi meklēja izdzīvojušos un bija spiesti atgriezties ar visiem produktiem, bet bez degvielas. Ja mums būtu tagadējās sistēmas, mēs izdzīvojušos atrastu daudz ātrāk un atrastu ostas, uz kurām kuģi var nogādāt palīdzību.”

NATO 1 lidmašīnas prezentācija ir tikai viens no starppunktiem ceļā uz pilnīgu programmas realizāciju. Nākamais nozīmīgais punkts būs lidaparāta pirmais oficiālais lidojums, kas gaidāms vasaras beigās. Pirmais lidaparāts Sigonellā ieradīsies nākamajā gadā, kam sekos visu iekārtu pārbaudes darba režīmā, bet visa sistēma kopumā varētu sākt darboties 2018.gadā.

Jau pirms vairākiem mēnešiem valdība apstiprināja nākamā gada valsts budžeta sagatavošanas grafiku un, ņemot vērā tobrīd aktuālo tautsaimniecības izaugsmes prognozi, nolēma, ka, izskatot papildu līdzekļu pieprasījumus 2016.gada valsts budžetam, priekšroka tiks dota valsts ārējās un iekšējās drošības stiprināšanai. Par prioritārām tika noteiktas arī veselības aprūpes un izglītības nozares, tiesa gan, ar nosacījumu, ka tās ir reformējamas.

Tagad, kad Finanšu ministrija apkopojusi ministriju un citu iestāžu iesniegtos papildu līdzekļu pieprasījumus, atklājies, ka to kopējais apjoms jau kārtējo reizi mērāms simtos miljonu. Turklāt Aizsardzības ministrijas pieprasījums – vairāk nekā 68 miljoni eiro – nebūt nav tas lielākais. „Pēc precizētiem ministriju iesniegtiem datiem, 2016.gadam ir papildus jaunām politikas iniciatīvām pieprasīti 571,8 miljoni eiro, 2017.gadam – 779,8 miljoni, un 2018. gadam – 1,2 miljardi. Jāteic, ka vislielākos pieprasījumus ir iesniegušas nozares ministrijas, kam ir ļoti jūtīgas politikas, piemēram, Veselības ministrija, kas ir iesniegusi pieprasījumu par 159 miljoniem, un Iekšlietu ministrija, kas ir pieprasījusi 122 miljonus. Un turpmākajiem gadiem šīs summas ir arvien pieaugošas,” atklāj Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne.

Bāne gan uzsver – šādas naudas budžetā nebūs. Arī Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks atzīst, ka mēģinājums ierobežot papildu līdzekļu pieprasījumus ir cietis neveiksmi: „Valdība daļēji arī ierobežoja šo jauno politisko iniciatīvu tematisko tvērumu, pasakot, ka tas attiecas uz veselību, izglītību, sociālo jomu un aizsardzību. Citās jomās šīs jaunās politikas iniciatīvas nav gatavotas. Bet tik un tā mēs redzam, ka tas aptver vairāk nekā 500 miljonus eiro.”

Jāpiebilst, ka, saskaņā ar Fiskālās disciplīnas padomes apkopoto informāciju, tikai lai īstenotu šā gada sākumā apstiprināto valdības rīcības plānu, kurā iekļauti teju seši simti dažādu pasākumu, nākamā gada valsts budžetā būtu nepieciešami papildu līdzekļi aptuveni 700 miljonu eiro apmērā.

Ministru prezidente Laimdota Straujuma pagājušajā piektdienā, vaicāta par valdības rīcības plāna atbilstību reālajām iespējām, bija lakoniska: „Rīcības plānu var izpildīt, ne vienmēr pieprasot nezin cik lielus miljonus. Ir darbi, kas jādara bez miljoniem.”

Tikpat striktu nostāju pauž arī Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne: „Valdības rīcības plānā visi tie uzdevumi, kas izriet no valdības deklarācijas, ir noformulēti, ka tas tiek veikts nozaru ministrijām piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros.”

Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks savukārt atgādina, ka vēlmes un vajadzības, ko ierēdņu valodā ierasts dēvēt par jaunajām politikas iniciatīvām, vienmēr ir jāsamēro ar reālajām iespējām: „Valdību veidojot, valdība rīcību plāno uz četriem gadiem, bet budžets ir tā ekskluzīvā lieta, par ko valdība lemj katru gadu. Un nevar jau būt ierobežojums un arī pie valdības veidošanas nav jāsastāda budžets visiem četriem gadiem. Ir dažas lietas, kas kaut ko maksā, dažas lietas, kas varbūt nemaksā un dažas lietas, ko var paveikt, veicot strukturālas reformas un ietaupot nozares iekšienē. Šis aplēsums, ko veica Fiskālās disciplīnas padome, acīmredzot ir bijis hipotētiskajām maksimālajām izmaksām, bet jāsaprot, ka šo izmaksu avotus var meklēt arī pašā nozares iekšienē.”

Pirmā ar mudinājumiem domāt par budžeta konsolidāciju klajā nāca Fiskālās disciplīnas padome, kuras aplēses liecina - lai iekļautos jau apstiprinātajos 2016.gada budžeta deficīta rāmjos un nepārsniegtu 1% no iekšzemes kopprodukta, veidojot nākamā gada budžetu, būs nepieciešama aptuveni 114 miljonus eiro vērta budžeta konsolidācija. Pēc tam līdzīgu brīdinājumu publiskoja arī Finanšu ministrija.

Savukārt Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savā pagājušās nedēļas preses konferencē jau runāja pavisam bargā tonī, ministriju pieprasījumus pēc papildu līdzekļiem saucot par bīstamiem: „Ienākumu šo jauno politikas iniciatīvu apmierināšanai nav. Fiskālā telpa jau ir izsmelta, mēs jau būtiski pārsniedzam mūsu budžeta mērķi, proti, budžeta deficīta līmeni 1% apmērā. Tomēr redzam, ka ir iesniegtas vēl daudzas citas jaunās politikas iniciatīvas. Rudenī gaidāmas diskusijas arī par sociālās sistēmas sakārtošanu, kur nepieciešami 76 miljoni jeb aptuveni 0,3 % no IKP. Jūnijā iesniegtās jaunās politikas iniciatīvas prasa aptuveni 550 miljonus eiro, no kā atskaitot jau iepriekš akceptētās prioritātes aizsardzības jomā, sanāk naudas pieprasījums aptuveni 480 miljonu eiro apmērā. Šo pieprasījumu apmierināšanas gadījumā budžeta deficīta līmenis sasniegtu apmēram 3,7 % no IKP.”

No visiem šiem paziņojumiem nepārprotami izriet, ka, neraugoties uz visnotaļ optimistiskām prognozēm par to, ka 2016.gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts pieaugs par aptuveni 3%, budžeta konsolidācija ir neizbēgama.

Valdības manevru iespējas ir visai ierobežotas arī tādēļ, ka pērn un aizpērn ar budžetu saistītie lēmumi pieņemti, paļaujoties uz strauju ekonomikas pieaugumu. „Sagatavojot vidējā termiņa ietvarlikumu 2014.-2016.gadam, nozaru ministrijām tika piešķirti 393 miljoni eiro 2015.gadam, kas ir reālie izdevumi un kas jau tiek izmantoti. 2016.gadam šie izdevumi ir 443 miljonu eiro apmērā. Līdz ar to, jau 2014.gada ietvaru veidojot, turpmākajiem gadiem tika iebūvēts izdevumu pieaugums tām politikām, kas tika sāktas 2014.gadā. 2015.gadā, veidojot ietvaru 2015.-2017.gadam, 2015.gadam vēl tika piešķirti klāt 180 miljoni, 2016.gadam – 216 miljoni eiro. Pat ja mēs pavērtējam tikai to līdzekļu starpību, kas ir piešķirta no 2015. uz 2016.gadu, tad mēs redzam, ka tas ir vairāk nekā 40 miljonu pieaugums nākošajam gadam,” skaidro Finanšu ministrijas pārstāve Bāne.

No Pārresoru koordinācijas centra vadītāja Pētera Vilka teiktā izriet, ka tieši iepriekšējos gados pieņemto lēmumu pārskatīšana varētu būt viens no veidiem, kā mēģināt nodrošināt salīdzinoši mazsāpīgu budžeta konsolidāciju.

„To resursu var meklēt arī no iepriekšējos gados piešķirtā. 2013.gadā, kad bija pirmā vērtēšana, faktiski tad 2016.gadam tie resursi tika daļēji jau ieplānoti jaunām politikas iniciatīvām. To šobrīd ir grūti redzēt, jo tas tika izdarīts 2013.gadā, bet faktiski 2016.gadā ir daudz jaunas iniciatīvas, kuras tiks finansētas. Tā ka trīsgadu budžetam ir gan pozitīvās puses, gan varbūt negatīvās puses. 2013.gadā kopumā tika sadalīts vairāk nekā miljards eiro trīs gadiem: 2014., 2015., 2016. Un tas ir tas resurss, ko varētu zināmā mērā iespējams pārvērtēt. Varbūt apstākļi mainījušies un šogad nepieciešamas izmaiņas,” saka Vilks.

Tikmēr Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne, kura savulaik – krīzes gados jeb tā dēvētajā konsolidācijas ērā - atbildēja par valsts budžeta likuma sagatavošanu, paredz, ka tikai ar atlikto tēriņu pārskatīšanu vien cauri netiksim: „Veidojot valdībai diskusiju par nākamā gada budžetu, būs jāskatās uz visa veida pasākumiem: gan uz ieņēmumu sadaļas pasākumiem – iespējams, mums ir kāda nodokļu politikas korekcija jāveic, gan uz izdevumu pasākumiem, pārskatot ministrijām piešķirtos līdzekļus jau iepriekšējos gados jaunām politikas iniciatīvām. Varbūt līdzekļu pārdale resoru ietvaros, varbūt līdzekļu pārdale starp resoriem – tas nav izslēgts, jo budžeta diskusija būs diezgan sarežģīta nākamajam gadam.”

No Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas noprotams, ka par vienu no pirmajiem upuriem uz konsolidācijas altāra varētu kļūt solījums arī nākamgad samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi.

„Piemēram, rēķina, ka tiks samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis nākamgad par vienu punktu. Tie ir 60 miljoni eiro, ja mēs nesamazinām iedzīvotāju ienākuma nodokli par vienu punktu,” saka Straujuma.

Mājienu par iespējamu nodokļu palielināšanu dod arī Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks. Viņš gan uzskata, ka priekšroka būtu dodama patēriņa nodokļu palielināšanai: „Arī valdības deklarācijā pateikts, ka mēs virzāmies uz to, ka mūsu nodokļu sadale ir aptuveni trešdaļa no kopējā IKP. Pašlaik mēs runājam par apmēram 27%. Mēs nevaram finansēt visas tās vajadzības, tad ir jāmeklē avoti – vai tas ir patēriņa nodokļos, vai iedzīvotāju ienākumu nodokļos. Mēs redzam – iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav tas nodoklis, no kura vajadzētu pieaugošās vajadzības finansēt. Tie ir patēriņa nodokļi, ar to saprotot akcīzi, nekustamā īpašuma nodokli, vides nodokli, kur ir potenciālais avots to naudu gūt vēl papildus.”

Viņam pievienojas arī Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne: „Kā mēs zinām, Latvijā nodokļu slogs pret IKP ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības valstīs – tie ir tikai 27%. Skandināvijas valstīs tie ir pat vairāk nekā 40%, par 50% atsevišķās valstīs. Līdz ar to mēs par Latvijas nodokļa slogu pret IKP nevarēsim vēlēties tādus pakalpojumus sabiedrībai, kādus nodrošina Skandināvijas valstīs.”

Rezumējot var teikt, ka politiķu solījumos un dažādu politikas plānošanas dokumentos ietvertās apņemšanās, saduroties ar budžeta realitāti, jau kārtējo reizi ir izčibējušas, atstājot vien atklāsmi, ka visu nevaram un vēl ilgi nevarēsim atļauties. 

Noskaņas ziņā Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļa nelīdzinās citām nodaļām. Te pavisam tiešā nozīmē pacienti ierodas saņemt savu otro iespēju. To vai nu dod bojāgājuša nezināma cilvēka nieres pārstādīšana vai arī tuva cilvēka nieres ziedojums.

„Mans dēls – Toms.” Apmēram 25 gadu vecais Toms un viņa tētis guļ vienā divvietīgā palātā. Šoreiz tēvs pavada dēlu uz pārbaudēm: „Man viņš ir pirmās grupas invalīds ar garīga rakstura traucējumiem. Kopš dzimšanas arī slimoja ar epilepsiju.” Nedaudz vairāk nekā pirms gada Toma tēvs dēlam ziedoja nieri. Toms tagad jūtas labi. „Puika - normāli. Cik viņš var pateikt par sevi. Viņš nerunā. Man kreiso izņēma, viņam labajā pusē ielika.”

Tēvs piebilst, ka dēlam pirms aptuveni pusotra gada ārsti atklāja nieru mazspēju un uzreiz nozīmēja hemodialīzi, kas pilda mākslīgās nieres funkcijas. „Bet tas aizņēma laiku - katru otro dienu pa trim stundām. Pats viņš neguļ, līdzās jābūt, jāaizved, jāatved. Pacēlās jautājums, ko var darīt. Tikai donors. Bija iespējas gaidīt donoru, kas savā nāvē aizgājis. Un tad arī rindas, vai sader vai nesader, ceļš nav tik vienkāršs. Tad mēs, dabīgi, teicām, ka varbūt mēs paši varam. Tad uz pirmo nedēļu atbrauca sievas kundze. Iznākums bija, ka der – no viņas. Bet es teicu, ka mēģinām arī man.”

Izrādījās, ka saderība ir arī tēvam, un ārsti nolēmuši, ka transplantācijai labāk derēs tēva niere. „Tad bija tā, ka mēs atbraucām vispār trijatā, ar sievu arī, jo Toms jau viens pats neko nevarēja darīt. Es biju atsevišķi, un sieva ar dēlu gulēja šādā vienā palātā. Viņu jau vajag pieskatīt, viņš jau viens uz tualeti nevar aiziet. Un tad jau pēc operācijas vēl grūtāk.”

Tagad kopš operācijas pagājis nedaudz vairāk nekā gads. Toma tēvs nieres trūkumu neizjūt: „Vairāk bija tieši šuve. Rētas, audu sadzīšana. Nedrīkstēja ne celt rokas augšā, ne smagāk par desmit kilogramiem. Bet tad ir jābūt darbam pie datora. Bet man darbs ar locīšanos, mašīnā. Un tomēr vakaros bija jūtams, brīžiem pat likās, ka plīsīs pušu.” Toma tētis saka – bet kurš tad pelnīs maizi, ja tā sargāsies? Tagad esot krietni labāk, bet rētu vēl reizēm mazliet jūtot. Tāpat arī ģimenes ārsts sastādījis sarakstu ar vēlamo un nevēlamo ēdienu sarakstu.

Toma tētis ir viens no Latvijas 42 dzīvajiem donoriem.

„1822 transplantācijas pa visam, no tām 42 dzīvie donori,” stāsta Stradiņa slimnīcas Nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns. Viņš arī norāda, ka šī proporcija skaidri apliecina - Latvijā dzīvo nieres donoru ir ļoti maz. Daudzās Eiropas valstīs viņu ir krietni vairāk. Ārsti teic, ka daudz dzīvo donoru ir izglītotās un labklājības valstīs.

Tomēr, ja vēl pirms 15 gadiem par dzīvajiem donoriem Latvijā tikpat kā nevarēja runāt, tad pēdējos gados viņu ir vidēji pieci gadā, un tas ir ilga darba rezultāts. „Tas ir atzinums, ka mēs esam spiesti samierināties, ka trūkst mirušo cilvēku donoru, īpaši jauniem cilvēkiem, un mēs esam spiesti aicināt dzīvos donorus uz nieru ziedojumu,” stāsta Bicāns.

Jāteic, ka bojāgājušo donoru skaits sarūk visā Eiropā. Latvijā kritums saistās ar jaunu un pusmūža vecuma cilvēku izceļošanu. „Kādi aizbrauc? 65 gadus vecie? Vai jūsu laika biedri vai manējie? Jūsu laika biedri ir aizbraukuši. Ja rēķinām, ka tie ir vairāki simti cilvēki, kas šeit dzīvoja, strādāja darbos visādos, ar viņiem notika nelaimes gadījumi. Neviens nieru slimnieks nepretendē uz to, ka kāds konkrēts cilvēks aizies bojā un viņš no tā saņems nieri. Neviens cilvēks nekad to nav gaidījis, nav prasījis, nav gribējis. Bet viņš zina, ka vienmēr ir nelaimes gadījumi, kur aizies bojā cilvēki. Un, ja aizies bojā, viņam būs glābiņš. Un tie ir tā aktīvākā, darbīgākā daļa. Un kas mums paliek – tie, kam ir smadzeņu asinsrites traucējumi, un tādi ir ne visjaunākajiem, bet tomēr vecākiem cilvēkiem vairāk,” skaidro Bicāns.

Krītoties bojāgājušo donoru skaitam, Eiropā aug dzīvo donoru skaits. Tāpēc šobrīd pat ir ideja par Eiropā vienota dzīvo donoru reģistra veidošanu – tas būtu kā reģistru reģistrs.

Tajā iekļautu datus par visu dzīvo donoru veselības rādītājiem pirms un pēc operācijas. Proti, tiem, kas ziedojuši orgānus – nieri vai daļu aknas.

Eiropas Komisijas līdzfinansētās apjomīgās „Accord” programmas laikā jau deviņās valstīs tika uzsākts pilotprojekts, uzkrājot datus par pagaidām nieres donoriem noteiktā laika periodā. Šis pilotprojekts izvērtās kā vērtīga pieredze. „Sākumā es gribēju teikt, ka mēs varam sākt dzīvo donoru reģistru jebkurā minūtē, taču, lai nebūtu pārāk optimistisks, nolēmu teikt, ka mēs varam sākt rīt – no rīta,” tā „Accord” programmas noslēguma konferencē Madridē sacīja pilotprojekta vadītājs Andriess Oitsma, vērtējot darba rezultātus.

Šajā pilotprojektā piedalījās arī Stradiņa slimnīca.

Jāteic, ka Latvijā šie donoru dati visu laiku tiek uzkrāti, ārsti arī seko līdzi pēc operācijas donoru veselības stāvoklim. Tikai pagaidām nav vienotas elektroniskas datu bāzes.

Reģistrā tika ievadīti arī gadu ilga līdzsekojuma dati par dzīvo donoru veselību. Projektā izvēlētajā periodā bija pieci dzīvie donori no Latvijas.

Par projektu stāsta Stradiņa slimnīcas transplantācijas centra koordinatore Eva Šteina: „Tur bija arī sākotnējā pamatinformācija gan par donora vecumu operācijas brīdī, svars, auguma garums, dzimums, rase, operācijas tehnika, par asinsspiedienu pirmsoperācijas periodā, pēcoperācijas periodā, par lietotiem medikamentiem, analīžu rādītājiem pirmsoperācijas un pēcoperācijas periodā. Pēc tam ir doma, ka šos rādītājus varētu dinamikā salīdzināt pirms operācijas, piemēram, nieru rādītājus, asinsspiedienu un medikamentus pirms operācijas un pēc operācijas, kā tas dinamikā tālāk attīstās.”

Būtiski ir tas, ka reģistrā tiktu uzkrāti arī ilgtermiņa dati par šo donoru veselības stāvokli. Piemēram, mēnesi pēc operācijas, pēc tam trīs mēnešus, pusgadu, gadu un pēcāk katrus piecus gadus apkopotu datus.

„Eiropas Savienībā dzīvo donoru skaits aug. Mēs nesam atbildību rūpēties par viņiem. Tie ir veseli cilvēki, kuri vēlējušies ziedot nieri vai aknas daļu pacientam, kam šis orgāns ir vajadzīgs. Mūsu pienākums ir rūpēties par šo cilvēku un pietiekami bieži sekot līdzi, vai nerodas problēmas viņu veselībai un, ja tādas ir – reģistrēt. Mums ir arī atbildība par dzīvajiem donoriem kopumā, jo mums vajadzētu savākt informāciju, kas ar viņiem notiek tālāk, un analizēt šos datus, lai redzētu, kādi donori piemēroti orgāna ziedošanai, vai pielietotā procedūra ir droša, vai ir atšķirība pieejās dažādās valstīs. Un kā ir ar drošību ilgtermiņā? Ko mēs varam pateikt dzīvajiem donoriem par viņu veselību nākotnē un par risku, ziedojot nieri vai daļu aknas?” stāsta Kirstena Omsa de Vrīsa no Holandes transplantācijas fonda.

Turklāt šos datus varēs Eiropas valstu ārsti salīdzināt un smelties citu valstu pieredzi. Te var īsi ieskicēt dažus interesantus pilotprojektā iegūtus datus - slimnīcā dzīvie donori uzturējās īsu laiku – vidēji 4,2 dienas pēc operācijas. Un svarīgi, ka 98,2 procenti dzīvo donoru jau pavisam drīz pēc operācijas atgriezās savā iepriekšējā ikdienā, kāda bija pirms operācijas. Jāteic, ka nieres biežāk ziedoja sievietes. Vecākajam donoram operācijas laikā bija 82 gadi.

Konferencē Madridē A.Oitsmam tika uzdots jautājums, ko gluži praktiski valstīm sniegs šāds dzīvo donoru reģistrs: „Operācija, ko veic dzīvajam donoram, ir bīstama. Tas nav tas, ko mums kā ārstiem labpatiktos darīt – operēt cilvēku, kas ir pilnībā vesels. To var darīt tikai tad, ja ir pietiekoši daudz informācijas, kā šiem donoriem pēc operācijas veicas ilgtermiņā. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka 50 vai pat 70 gadu pēc operācijas donora veselībai nebūs nekāda kaitējuma. Un tādu informāciju var iegūt tikai tad, ja ir daudz ilgtermiņā iegūtu datu.”

Arī pilotprojektā iesaistītā Vineta Vaivode no Stradiņa slimnīcas projektu vadības daļas norāda uz ieguvumiem: „Es redzu, ka sabiedrība būtu informēta, kas savukārt būtu viens no iemesliem, kāpēc tā vairāk uzticētos un vēlētos ziedot savu orgānu. Otrs apstāklis, ka cilvēki mūsdienās daudz ceļo un arī pārceļas uz citu valsti, līdz ar to dati ir daudz ātrāk pieejami arī citā valstī, ja nonāk citā valstī aprūpē.”

Tiesa, joprojām vēl nav skaidrs jautājums, kas par šo Eiropas kopīgo reģistru maksās. Šī projekta mērķis bija izstrādāt rekomendācijas, nākamais solis ir atkal vērsties pie Eiropas Komisijas ar lūgumu īstenot jaunu iniciatīvu reģistra izstrādei. Tiesa, valstīm, visticamāk, būs jārēķinās ar nacionālo līdzfinansējumu – cik lielu un kā to aprēķinās, nav zināms.

Jāteic, ka pilotprojekta vadītājs Andries Oitsma nāk no Nīderlandes – valsts, kur dzīvo donoru ir vairāk nekā bojāgājušo donoru. Jo ar pēcnāves ziedošanu viņa valstij patiešām neklājās labi, atzīst Oitsma: „Reizēm pat bija jāgaida vairāk nekā četri gadi, tāpēc bija jāmeklē cits ceļš - mēs sākām dzīvo donoru programmu, kas bija ļoti veiksmīga. Rezultāti bija daudz labāki nekā orgāna transplantēšanā pēc nāves. Arī laparoskopiska tehnika palīdzēja, jo donoriem nebija ļoti jācieš no procedūras. Tas viss, kopā ar reklāmu “no mutes- mutē” palīdzēja mums ar katru gadu palielināt dzīvo donoru skaitu.”

Nīderlandes likums paredz, ka cilvēkam dzīves laikā obligāti jāparaksta piekrišana – atļauja pēc nāves izmantot savus orgānus. Aptuveni 40 procentu iedzīvotāju reģistrā ir veikuši ierakstu, taču tikai puse no tiem devuši jāvārdu, stāsta Oitsma. Latvijā ir citāda kārtība – ja iedzīvotājs nav parakstījies iedzīvotāju reģistrā, ka pēc nāves nepiekrīt būt donors, tad pēc likuma viņš var būt.

Kā Nīderlandē cilvēki pārvar nedrošību un izšķiras par soli būt donoram, Latvijas Radio pēc konferences uzrunāja transplataloģijas ekspertu Oitsmu. No ārstiem Latvijā dzirdēts – ir gadījumi, kad cilvēks baidās ziedot pat tuviniekam, jo raizējas – ja nu pēc operācijas pasliktinās veselība un zaudē darbu, kurš tad rūpēsies par viņa bērniem? Oitsma stāsta, ka Nīderlande šādas bažas kliedēja jau pirms gadiem pieciem: „Iepriekš, ja donoram pēc orgāna ziedošanas pasliktinājās veselība un viņš zaudēja darbu, viņš varēja palikt bez ienākumiem. Arī tagad par pašu ziedošanu, protams, nav nekādas atlīdzības, taču – ja cilvēks procedūras dēļ zaudē darbu un ienākumus, tad valsts viņam turpina maksāt zaudēto algu. Tas patiešām palīdz. Jo situācija ar dzīvajiem donoriem ir savāda - slimnīca par šo procedūru iegūst naudu, mediķi, slimnīcas vadība saņem algu, orgāna saņēmējam ir ieguvums, un visa sabiedrība iegūst. Tikai pats dzīvais donors neiegūst neko par savu patiešām bīstamo darbu.”

Oitsma stāsta, ka Nīderlandē izplatīta arī tā dēvētā altruistiskā ziedošana, kad ziedo ne tikai tuvinieks tuviniekam, bet arī nezināmam cilvēkam.

„Varbūt iepriekš ģimenē bijusi nelaime. Un tad viņi domā – es nevaru palīdzēt savam radiniekam, bet varbūt varu palīdzēt kādam citam, kam nepieciešama palīdzība. Vai arī saka – man ir divas veselas nieres, es palīdzēšu kādam līdzcilvēkam. Un šādu altruistisko donoru ir arvien vairāk, un viņi ir ideālie donori. Jo viņi to dara tikai un vienīgi pēc brīvas gribas. Ja nieri ziedo ģimenes loceklis, nekad nevari būt pilnīgi drošs, vai nav bijis spiediens. Piemēram, ja vīrs ir slims un sieva var būt donore, tur var būt spiediens, un viņa nevar pateikt nē. Taču atruistisko donoru gadījumā tāda nav, un arī nauda nevar būt iesaistīta, jo viņi nezina, kam pārstāda orgānu,” skaidro Oitsma.

Latvijā gan dzīvie donori parasti ir pacienta tuvinieki – vairākumā asins radinieki un daļa arī emocionālie radinieki – dzīvesbiedri, draugi, paziņas. Ir cilvēki, kuri tik ļoti vēlas savējam ziedot, ka pat gatavi pamatīgi mainīt savus paradumus. Kāds tēvs, lai varētu ziedot nieri meitai, pusgadā zaudēja 30 kilogramu svaru.

Par labāko vecumu dzīvajam donoram Bicāns sauc 45-60 gadus, protams, ja cilvēks ir vesels: „Pirmkārt, sievietei reproduktīvais periods garām. Otrkārt, dzīves plāni un dzīves situācija ir nostabilizējusies un īpaši ļoti nemainās. Turklāt 45 gados ja ne puse, tad lielākā daļa no dzīves ir garām, palikusi mazākā vai, iespējams, mazākā. Protams, cilvēks var dzīvot ar vienu nieri tālāk pilnīgi normāli, pirms tam viņš tiek pārbaudīts. Un, ja vien viņam nav defektu veselībai, tikai tad tiek ņemts. Pašlaik mums ir iespējams donors - tēvs, kurš gatavs dot nieri dēlam, bet nieru filtrācija ir tāda, ka mums būtu jāņem sliktākā niere. Bet vai ir vērts pārstādīt to nieri dēlam?”

Dakteris Bicāns uzsver – ja ārsti nav pilnībā pārliecināti, ka donors var dzīvot bez nieres, tas nekad nepiekritīs nieres izņemšanai.

Vēl jānorāda, ka Latvijā likumi paredz – pēc orgāna ziedošanas turpmāk veselības aprūpe donoram ir bez maksas. Tāpat arī ārsti vēlētos sekot līdzi pacienta veselības stāvoklim pēc ziedošanas operācijas un vēlētos viņus redzēt Stradiņa slimnīcas ambulatorajā daļā. Taču vismaz kāda daļa donoru pazūd, jo pēc operācijas vairs nejūtas kā pacienti un nevēlas apmeklēt slimnīcu.

Arī Toma tētis, kurš dēlam ziedoja nieri, nosmejas - par to, ka viņam vairs nav vienas nieres, viņš atceras tikai rētas dēļ. Citādi var arī aizmirst. „Viss notiek, uz organisma lietošanu tas neko slikti neatsaucas.”

Jūnija nogalē būs pagājis gads kopš Latvijā parādījās Āfrikas cūku mēris, kurā visvairāk cieta Latgale. Vairākās saimniecībās slimība tika atrasta mājas cūkām un lopi bija jāizkauj. Arī vairumam citu iedzīvotāju, kas turējuši dažas cūkas, dzīvnieki bija jānogalina.  Daudzi Latgales novadu iedzīvotāji par mēri runā nelabprāt un ir neapmierināti ar PVD noteikumiem, jo tirdzniecība arvien ir ierobežota. Turklāt pēc cūku izkaušanas atgriezties pie cūkkopības ir emocionāli grūti.

Mednieki arvien atrod no slimības kritušas mežacūkas Ziemeļvidzemē un Latgalē. Galvenais uzdevums nepieļaut izplatību  Kurzemē, kur ir ne vien lielāks mežacūku blīvums, bet arī lielākās cūku audzētavas, kas lopus arī eksportē. Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) sadarbību ar medniekiem sauc par labu, taču daudzviet netiek samazināta mežacūku piebarošana, kas mazinātu izplatības riskus.

Pašā Baltkrievijas pierobežā Dagdas novada Bērziņu pagasts ir viens no miestiem, kur pērn vasarā konstatēts Āfrikas cūku mēris mājas cūkām. Nelielā Andžānu viensētas pagalmā Latvijas Radio sastop cūkkopi Antonu Eisaku, kurš, uz brīdi atslēdzies no darbiem, kūpina cigareti. Pagalmā staigā vistas un gailis, pļavā ganās dažas govis un līdzās nelielai mājai ir balta kūts. Tur pirms mēra plosīšanās mitinājušās 50 cūkas. Visas tika nokautas un turpat pie saimniecības sadedzinātas.

"Inspektori atbrauca ņemt asinis. Paņēma asinis un pēc piecām dienām viena cūka saslima. Tad atkal ņēma asinis, kas parādīja, ka viena ir slima, bet pārējās veselas," stāsta nu jau bijušais cūkkopis.

"Bija 10 sivēnmātes, viens kuilis un viena nobarojamā un pārējie piena sivēni. Kopā 47 cūkas. Un tad dedzināja. To nav vēl tagad patīkami atcerēties. Bija ieguldīts liels darbs, kas aizgāja pa velti," nosaka Antons.

Lopkopis atminas, ka dienu pēc lielās izkaušanas bijis apjucis, ka saimniecībā tāds miers un jāsēž bezdarbībā, jo cūkas audzē vairāk nekā 20 gadu. Bijusi doma arī mest mieru cūkkopībai, taču Antons nolēmis turpināt darboties nozarē. Par nokautajiem sivēniem viņš saņēma arī paredzēto kompensāciju, bet secina ka, piemēram, sivēnus būtu pārdevis par labāku cenu. "Tādās lietās vienmēr ir zaudējumi. Ja būtu pārdoti sivēni, būtu peļņa, bet tā vienu reizi samaksāja (..)," saka Antons.

Pāris kilometrus tālāk ceļa malā nelielā Līvānu māju apbūvē redzams, ka katrā sētā ir kūts. Vienā no sētām Latvijas Radio sastop kādu ģimeni. Saimniece laista dārzu, bet saimnieks remontē batutu bērniem. Saimnieks saka, ka paši likvidējuši cūkas - nemaz negaidījuši, ka dienesta darbinieki viņu cūkas pārbaudīs.

Jūtams, ka abi saimnieki noskaitušies, kad jautā par Āfrikas cūku mēra sekām apkārtnē. Arī viņi pašu vajadzībām audzējuši dažas cūkas.

Tagad kūts ir tukša, jo paši pieņēma lēmumu dzīvniekus likvidēt, baidoties no slimības riska. Taču saimniece ir neizpratnē, kādēļ tie zemnieki, kas paši nolemj likvidēt cūkas un saņemt kompensāciju, pēc tam atsākt audzēšanu var tikai pēc gada.

Zemkopības ministrijā skaidroja, ka galvenā atšķirība ir tā, ka tie lopkopji, kuri labprātīgi izkauj savus dzīvniekus, varēja izmantot nokauto dzīvnieku gaļu un izvēlēties saņemt vēl kompensācijas ar nosacījumu, ka gadu neturēs cūkas, lai mazinātu slimības izplatības riskus.

Vēl kādā sētā, jau tuvāk Krāslavas novadam, Latvijas Radio sastop Robertu ar suni vārdā Eiro. Viņš gan cūkas jau kādu laiku neturot, bet atzīst, ka visa jezga ap slimību ietekmējusi reģionu kopumā. "Latgali Āfrikas cūku mēris ietekmēja. Lielākā daļa te [tuvu Krāslavai] pašas pēdējās cūkas pat likvidēja. Bet ko darīt? Visādas sankcijas te draudēja: nevarēja ne izvest gaļu, ne pārdot," saka Roberts.

Gan daudzas mazās, gan arī lielās saimniecības cūkas nelikvidēja. Bieži saimnieki nevēlējās runāt par Āfrikas cūku mēra ietekmi vai izvēlējās palikt anonīmi.

Dagdas novadam līdzās esošajā Krāslavas novadā privātās mājas pagalmā kāds iedzīvotājs no dobēm trenkā savu sniega balto kaķi. Arī viņam ir dažas cūkas piemājas kūtiņā un, lai arī mājsaimniecība atrodas Āfrikas cūku mēra riska zonā, no slimības izdevies paglābties. Tiesa, gan mazās piemājas saimniecības gadu aizvadījušas ar izbīli. "Bija visiem jāuzlabo sanitārās normas, lai biodrošība atbilstu visiem nosacījumiem. Izmaksas nebija ļoti lielas, bet jūtamas.

Uz Daugavpils tirgu gaļu nedrīkstam vest. Tur stingri nosacījumi. Vienīgi tepat apkārt kādiem kaimiņiem [pārdot]," saka kāds krāslavietis.

Krāslavas novada Aulejas pagasta zemnieku saimniecības "Līva" vadītāja Rudīte Lipšāne stāsta, ka pagaidām arī ir noturējusies pret Āfrikas cūku mēri. Saimniecībā ir ap 800 cūku, un pērn rudenī nācies trīs mēnešus sadzīvot ar stingrākiem ierobežojumiem, jo netālu citā fermā Skaistas pagastā konstatēja mēri. Saimniekošanas pārtraukuma dēļ zaudēti 24 000 eiro, lēš saimniece. "Augusts, septembris, oktobris: es sēdēju ar visām cūkām - sivēniem un sivēnmātēm - es drīkstēju kaut tikai sev, savām vajadzībām.

Tad, iedomājaties, katru nedēļu mēs realizējām pa 10 cūkām un pēkšņi realizācija ir aizliegta. Cūkas pārauga, tās bija jābaro, bet darbinieku sociālie nodokļi, algas, elektrība, barība ir jāapmaksā. Es tādos parādos biju ielīdusi... Nekad mūžā kaut ko tādu nebiju pieredzējusi," saka Lipšāne.

Viņa atzīst, ka arī govju turēšana nav bijusi ar ienākumiem Krievijas un Rietumu abpusējo sankciju dēļ.

Patlaban nozarē arvien nav stabilitātes. Cūkgaļas cenas mainoties pat trīs reizes nedēļā un arī pieprasījuma vietējā tirgū neesot. Tāpēc nobarojamas cūkas izvairās turēt un tirgo tikai sivēnus. Rudītei ir arī secinājumi par galvenās slimību uzraugošās institūcijas PVD darbu un to, kāpēc ļaudis bieži ir skeptiski pret to

"Muļķīgi bija tas, ka viņi uzreiz skrēja apkārt un visās fermās ātri ņēma asinis un pārbiedēja cilvēkus. Es domāju, ka vajadzēja sākt ar staigāšanu pie saimniekiem ar dezinfekcijas līdzekļiem un skaidrot instrukcijas un kārtīgi pārbaudīt biodrošību. Cilvēki tolaik bija satraukušies. Nākot uzreiz ar analīzēm, viņi ieguva slikto tēlu," saka Lipšāne.

PVD Ziemeļlatgales pārvaldes vadītājs Dzintars Juškus atzīst, ka arī inspektoriem šis bijis sarežģīts gads. Cīņa ar infekciju prasījusi daudz materiālu resursu un arī morālu resursu, dedzinot lielo skaitu likvidēto cūku līķu. "Lielo gadījumu skaitu mēs atklājām pašā slimības sākumā. Ātri un operatīvi rīkojoties, mēs nepieļāvām, ka inficējas liels skaits dzīvnieku. Tāda ir šī likumdošana A klases slimībām - ja viens dzīvnieks novietnē ir saslimis, tad ir jālikvidē visi," saka Juškus.

Viņš atminējās, ka kāds saimnieks centies noslēpt cūkas un jau nokauto cūku gaļu. "Droši vien izmisuma dēļ, jo nav jau noslēpums, ka Latgalē dzīve nav tik rožaina, un cūkkopība daļai bija vienīgais iztikas avots," viņš atzīst.

Par fundamentālu inspektors uzskata biodrošību, kuru, viņa ieskatā, daudzi arvien neievērojot. Šī pusgada laikā esot ap 30 administratīvo lietu cūku novietnēs, kur nav izpildīti nosacījumi. Juškus atzīst, ka daļa saimnieku savas cūkas nereģistrē. "Mēs atkal aiziesim līdz tam, ka liels skaits cūku atkal netiks reģistrētas," viņš paredz.

Āfrikas cūku mēris Latvijā atklāts teju pirms gada - 26. jūnijā. Kopš tā laika bez Latgales novadiem slimība mājas un meža cūkām izplatījusies arī Ziemeļvidzemē. Savukārt riska teritorija jeb buferzona jau iezīmē pusvalsti un arvien regulāri mežā tiek atrastas no slimības kritušas mežacūkas - sešos mēnešos to skaits pārsniedz 200. Vērtējot sekas kopš mēra parādīšanās, valstī kopumā iznīcinātas 564 cūkas 32 saimniecībās. Tiesa gan, mājas cūkām uzliesmojumi nav bijuši kopš septembra.

Epidēmijas draudi arvien ir augsti, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta veterinārās uzraudzības departamenta direktore Kristīne Lamberga. Viņa norāda, ka patlaban ir piedzimuši jaunie sivēni, kuri drīz atstās savu mammu. Vienlaikus cilvēki šobrīd vairāk dodas lauku darbos.

"Ir ļoti jāuzmanās, lai novietnē neienēsātu vīrusu ar zaļbarību, kas atradusies ārpus novietnes," saka Lamberga, norādot uz sienu pļavās, kura pārnešana uz kūti arī var būt riskanta.

Runājot par slimības izplatību mežā, gan PVD, gan zoologs Jānis Ozoliņš uzskata, ka efektīvākais veids, kā mēri apturēt, ir ne vien populācijas samazināšana, bet arī piebarošanas samazināšana, ko mednieki darot kūtri.

"Vēl joprojām - tas, ko es esmu novērojis - ka nav samazinājusies cūku piebarošana mežos. Joprojām kartupeļu stādamajā laikā uz zemes ir izgāzts tonnām kartupeļu. Tas absolūti nav vajadzīgs cūku populācijai, jo ir pretrunā idejai, ka populācija ir jāsamazina," saka Ozoliņš.

Bažījoties par to, ka mēris varētu sasniegt arī Kurzemi, kur atrodas jau pēc dzīvnieku skaita krietni lielākas saimniecības, Latvijas cūkaudzētāju asociācija kopā ar PVD un ministriju strādājot pie izmaiņām Eiropas likumdošanā, lai arī no riska zonām būtu iespējams eksports. Patlaban galvenās eksporta valstis ir Lietuva un Polija.

Naudas izteiksmē Āfrikas cūku mēra apkarošanai PVD tērēti vairāk nekā divi miljoni eiro, savukārt par piespiedu cūku likvidēšanu slimības skartās saimniecībās un fermās, kur patvaļīgi pieņemti cūku izkaušanas lēmumi tirgus traucējumu dēļ, kompensācijās izmaksāti teju trīs miljoni eiro.

Tādējādi darba tirgū arvien vairāk trūkst augsti kvalificēta darbaspēka un to var nākties ievest no citām valstīm.

Latvijas Radio bija klāt dienā, kad līgumu par darbu valsts pārvaldē šonedēļ parakstīja seši jaunieši, kas augstāko izglītību ieguvuši ārvalstīs un bijuši pārcēlušies uz dzīvi ārpus Latvijas.

“Es tur biju iedzīvojusies, man bija draugi, man patika viss, man patika cilvēki. Man arī ļoti patika tas, ko es daru, bet es vienmēr domāju, ka es labprāt arī atgrieztos Latvijā. Tādēļ es domāju, ka, ja būtu kāds ļoti labs darbs, kuru es gribētu darīt Latvijā, kas man interesētu, es labprāt atgrieztos, jo savā karjerā es gribētu darīt divas lietas – vai nu strādāt Latvijas labā vai arī strādāt ilgtspējīgā attīstībā pasaules līmenī jebkurā citā valstī,” stāsta Lelde.  

Jauniete strādās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, Investīciju departamentā par projektu vadītāju līdz šī gada beigām. Jau pēc pusgada valsts aģentūra lems, vai līgumu pagarināt. Šāda scenārija gadījumā Lelde izvēlētos Latvijā palikt pavisam.

“Noteikti es sevi redzu ilgtermiņā Latvijā, veidojot arī ģimeni. Tā bija viena no tām lietām, par ko es domāju Nīderlandē – vai es gribētu, lai mana ģimene būtu Nīderlandē? Vai es gribētu, lai mani bērni mācītos Nīderlandē? Kā es par to justos? Un es nebiju pārāk droša, bet, runājot par Latviju, es jutos droša,” atklāj Lelde.

Valsts kanceleja pieteikšanos jauniešu reemigrācijas programmai izsludināja šī gada sākumā, un bija cerēts, ka desmit jaunieši darbu valsts pārvaldē varētu uzsākt jau maijā. Diemžēl līgumu slēgšana aizkavējās līdz jūnijam. Kopumā reemigrācijas programmai pieteicās 143 jaunie profesionāļi, no viņiem darbu uzsākuši vien seši perspektīvākie, tostarp 24 gadus jaunais Kristaps Kalns no Liepājas. Viņš uz Lielbritāniju devies pirms pieciem gadiem, pēc vidusskolas absolvēšanas. Mančesteras universitātē mācījies Datorzinātnes un biznesa vadību, tur arī strādājis kā tīklu inženieris. Kristaps atzīst - nekad nebija apsvēris domu palikt Lielbritānijā pavisam.

“Es vienmēr uzskatīju, ka kaut kad es atgriezīšos, tas tikai bija laika jautājums, un parādījās šī iespēja, es uzskatīju, ka tā ir laba iespēja atgriezties. Nav varbūt tāda drošība šobrīd, ilgtermiņā pēc šī gada beigām, bet es uzskatu, ka galvenais ir šī iespēja, un es to izmantošu,” stāsta Kristaps.

Līdzīgu iespēju vēlētos izmantot arī citi Kristapa draugi un vienaudži Lielbritānijā, kas tur devušies studēt pēc vidusskolas beigām. Daži no viņiem jau atgriezušies un uzsākuši darbu Ārlietu ministrijā kā juristi, bet vairāki šādu iespēju vēl tikai meklē un gaida.

“Lielākā daļa skatās, kā varētu atgriezties mājās. Nav tāds noskaņojums, ka mēs tagad paliksim ārzemēs un tagad dzīvosim tur. Ir daudzi arī tādi, kas uzskata, ka ir jāsakrāj pieredze ārzemēs, un pēc tam viņi atgriezīsies, veidos šeit savu biznesu, uzņēmējdarbību,” par draugu plāniem stāsta Kristaps.

Pēdējo četrpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši aptuveni 238 000 jeb katrs desmitais valsts iedzīvotājs, tiesa, nav atsevišķas statistikas par to, cik liela daļa aizbraucēju bijuši gados jauni cilvēki. Tāpat nav statistikas par tiem iedzīvotājiem, kas pēc emigrācijas atgriezušies atpakaļ Latvijā.

Kopējā reemigrācijas aktivitāšu plāna mērķis ir uzrunāt tos latviešus ārzemēs, kas apsver iespēju braukt atpakaļ un attīstīt Latvijā uzņēmējdarbību, veidot ciešākas biznesa saites ar valsti, tādējādi „sildot” arī valsts kopējo ekonomiku.

“Sākotnēji bija paredzēts maksāt stipendiju, bet tagad tie noteikumi nosaka, ka valsts pārvaldē mēs nedrīkstam maksāt stipendijas, mums ir jāmaksā darba alga. Darba alga sevī ietver arī sociālo nodokli un visus pārējos nodokļus, līdz ar to tās naudas vienkārši ir par maz desmit cilvēkiem. 1000 [eiro] uz rokas, tas ir tas, ko mēs solījām un tāds cipars viņiem paliek,” skaidro Ozola.

Kopumā no valsts izbraukušajiem liela daļa ir cilvēki tieši darbspējīgā vecumā, tostarp jaunieši, un lielākajai daļai no viņiem nav šāda īpaša atbalsta. Vaicāta, ar ko šie seši jaunieši īpašāki par pārējiem, Ozola atbild, ka viņi ieguvuši tādu profesionālu kvalifikāciju, kādas Latvijā pašlaik trūkst.

Konkrēto plānu atbalsta arī bijusī Ekonomikas ministrijas parlamentārā sekretāre un Reemigrācijas plāna izstrādes darba grupas vadītāja Ilona Platonova, argumentējot, ka starptautiska studiju un darba pieredze vērtējama kā priekšrocība mūsdienu darba tirgus apstākļos.

Piesaistot augsti kvalificētu darbaspēku, nākotnē iespējams radīt jaunas darbavietas arī mazāk kvalificētiem darbiniekiem.

“Piemēram, radot vēl vienu papildu darbavietu inženierzinātnēs vai datorikā, visbiežāk rodas trīs papildu darbavietas viesnīcās, kafejnīcās, apkalpojošā sektorā. Vēl vienkāršāk to var izskaidrot, ja, piemēram, labi kvalificēta mamma aiziet strādāt, viņa var atļauties maksāt ievērojami labāku algu auklītei, nekā tad, ja mamma aiziet strādāt uz mazkvalificētu darbu. Ja mums būs šādi cilvēki, kas strādā par būtiski labākām algām virs vidējā, tad vienkārši būs darba iespējas arī pārējiem. Otrādi nenotiek. Jūs varat radīt vēl papildu piecas taksistu vakances, bet neradīsies vēl viena jauna inženiera darbavieta,” skaidro Platonova.

Turklāt 1000 eiro algas apmaksa šiem sešiem jauniešiem esot valsts budžetam lētākais variants, citas valstis jauniešu profesionālās kvalifikācijas attīstīšanai tērējot krietni vairāk, stāsta Platonova.

“Šis plāns tika veidots ļoti reālistisks, tāds, kas atbilst Latvijas valsts iespējām un tam, lai mēs nediskriminētu arī Latvijas iedzīvotājus, jo ļoti daudzi pasākumi tika prasīti ar tādu īpašu attieksmi pret izbraukušajiem cilvēkiem. Ja mēs skatāmies uz līdzīgiem pasākumiem, mums ir arī „Iespējamā misija”, kas ir tieši tāds pats veids, kad jūs paņemat cilvēkus, kurus jūs ļoti gribētu redzēt konkrētā vietā, bet kurus nevarat citādāk atvilkt, kurus tad uz kādu laiku iemetat šajos apstākļos. Viņi var tur palikt, ja viņi atrod sevi šajā virzienā. Ļoti daudzas valstis dara citādāk - izvēlas veselu komandu ar cilvēkiem un sūta uz ārvalstu augstskolām un apmāca. Šāds apmācību gads maksā vairāk nekā 20 000 eiro gadā, dažās augstskolās pat 100 000 [eiro] gadā,” stāsta Platonova.

Vienlaikus pretēju tendenci iezīmē interneta personāla atlases uzņēmuma „CV Online” nesen veiktā aptauja. Tajā noskaidrots, ka gandrīz katrs ceturtais Latvijas jaunietis tuvākā gada laikā plāno doties pastāvīga darba meklējumos uz kādu citu Eiropas valsti. Šī apsvēruma biežākie iemesli ir nepietiekama darba samaksa Latvijā, nespēja atrast savai kvalifikācijai atbilstošu darba pieredzi, kas raisa bažas par augsti kvalificētu speciālistu trūkumu tuvākā nākotnē.

 „CV Online Latvia” vadītājs Aivis Brodiņš norāda, ka Latvijā ir “diezgan slikti demogrāfiskie rādītāji, kā arī ir šis aizbraucēju skaits, un sanāk, ka tas arī nozīmē to, ka jau šobrīd darba devēji saskaras ar ļoti lielām grūtībām piesaistīt atbilstošus darbiniekus, un nākotnē tas būs vēl grūtāk”.

“Absolūtais vairākums – 75% no tiem, kas plāno doties uz ārvalstīm, viņi plāno meklēt tieši pastāvīgu darbu. Tādējādi lielākā daļa no viņiem visticamāk tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīsies,” saka Brodiņš.

Viņam piekrīt arī Platonova. “Pienāks brīdis aptuveni 2017., 2018.gadā, kad tiešām šī darbaspēka sāks ļoti akūti trūkt, tad mēs runāsim par pavisam citu situāciju, un man ļoti negribētos, lai uzņēmēju vienīgā iespēja būtu vest iekšā cilvēkus no Austrumiem, bet, lai viņi darītu visu iespējamo, lai mēs atgrieztu arī kādus no cilvēkiem, kas ir aizbraukuši arī uz Rietumiem,” norāda Platonova.

Viņa arī uzskata, ka vairākās profesijās jaunieši iegūst augstāko izglītību, taču pēc konkrētās jomas valstī pašlaik nav pieprasījums, tāpēc jaunie cilvēki, kuri vēl Latvijā nav izveidojuši ģimeni, izvēlas doties prom. Arī jaunā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras projektu vadītāja Lelde Caune atzīst – liela daļa viņas latviešu paziņu Nīderlandē jau izveidojuši ģimeni un tagad atgriezties vairs neplāno.

“Mani latviešu draugi Nīderlandē visi jau ir precējušies ar ārzemniekiem, un viņiem tur jau ir ģimene, tādēļ viņi nemeklē darbu kaut kur citur. Pat, ja viņi meklētu, tas būtu jāapspriež kopā ar vīru vai sievu. Tie cilvēki, kas nav attiecībās, tie pašlaik arī nemeklē darbu ārpus Nīderlandes. Viņi vēl nav pavadījuši Nīderlandē tik ilgu laiku, lai domātu par to, ka ir laiks atgriezties Latvijā vai braukt uz citu valsti,” stāsta Lelde.

137 darbā nepieņemto jauniešu motivācijas un pieteikuma vēstules Valsts kanceleja nodevusi Darba devēju konfederācijai un atzīst, ka par ārzemju jauniešu algošanu jau interesējušies arī vairāki privātie uzņēmēji. Tāpat plānots, ka arī nākamgad darbu valsts pārvaldē varēs uzsākt vēl seši emigrējušie jaunieši.