Latvijas Radio analītika

Līdzekļu trūkums autoceļu nozarei sabiedrībā tiek apspriests gadu desmitiem, tomēr tikai pēdējos gados pastiprinātu ievērību piesaistījuši arī tilti. No autoceļu būves uzņēmumiem nereti izskan viedoklis par to, ka daļa no Latvijas tiltiem jau ir kļuvuši bīstami un būtu nekavējoties jāremontē vai jāslēdz.

Tilts pār Auces upi uz autoceļa, kas savieno Tukumu un Jelgavu, ir viens no tiem daudzajiem Latvijas tiltiem, uz kuriem ir noteikti ierobežojumi. Šajā gadījumā tilts ir pārāk šaurs divjoslu autoceļam, tāpēc tajā jāpārvietojas uzmanīgi. Savukārt gājējiem un velosipēdistiem tilts ir nedrošs, jo tam nav atsevišķas ietves. Bet, aplūkojot tilta margas un balstus, neredz nekā tāda, kas raisītu bažas – lai gan betona balsti vietām ir apdrupuši, klausoties tilta apakšā, nedzird nekādus neparastus trokšņus vai arī pārmērīgu tilta šūpošanos.

"Nepieciešamības gadījumā uz šiem tiltiem, kas ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, tiek ieviesti dažādi ierobežojumi – tie var būt masas ierobežojumi vai kādu gabarītu ierobežojumi. Tie var būt ierobežojumi gājējiem atsevišķos gadījumos," drošības aspektus īpašos gadījumos skaidro VAS "Latvijas Valsts ceļu" (LVC) pārstāve Anna Kononova.

Viņa uzsver – kopumā, par spīti uz tiltiem noteiktajiem ierobežojumiem, par to bīstamību pamata uztraukties nav. Tie tiek pārbaudīti pietiekami bieži un ne vienmēr ierobežojumi ir saistīti ar nestspēju. Proti, tie var būt saistīts arī faktu, ka tilts kļuvis pārāk šaurs vai arī ir nepiemērots gājējiem.

Tāpēc, lai gan finansējums tiltiem un ceļiem ir pārāk mazs, runāt par daudzu tiltu slēgšanas nepieciešamību nebūtu korekti, uzsver Kononova.

"Nekavējoties slēgt tiltu parasti nākas kādu dabas stihiju gadījumos: ja ir kādi plūdi, kas izskalojuši pamatus, vai arī gadījumos, ja ir notikušas kādas īpaši smagas avārijas, vai arī zem tilta ir nogāzusies kāda kravas tehnika," viņa atzīmē.

Savukārt pārvads uz Liepājas šosejas pār Jelgavas – Tukuma dzelzceļu, ir viens no tiem objektiem, kurā skaidri redzams – nav gluži tā, ka valsts būtu tiltus atstājusi novārtā. Šeit ir svaigi pabeigti remontdarbi, jauns, kvalitatīvs uzbērums un kvalitatīvs asfalts. Lai gan uz tilta nav gājēju ietves, gājēji var izmantot ceļa nomales, kuru no automašīnu plūsmas atdala izturīga, jauna barjera.

"Kopumā šogad darbi norit uz aptuveni 40 tiltiem - gan uz lielākiem, gan uz mazākiem. Lielākos es jau nosaucu - tie ir uz Liepājas šosejas. Taču darbi notiek arī uz tilta pār Tartaku Aglonā, un uz daudziem citiem tiltiem. Pagājušajā gadā ir pilnībā pārbūvēts tilts pār Mazo Juglu, braucot no Rīgas uz Ērgļiem, netālu no Upesciema," viņa uzskaita.

LVC pārstāve vienlaikus gan uzsver, ka kopumā uz lielākajiem valsts autoceļiem, kuru remontam iespējams piesaistīt Eiropas Savienības (ES) līdzekļus, tiltu, pārvadu un caurteku remonts notiek vienlaikus ar ceļu remontu.

Tomēr būtiska daļu no tiltiem atrodas arī uz pašvaldību un citu īpašnieku ceļiem. "Latvijā kopumā visu ceļu kopējais garums ir 70 000 kilometru, un no tiem valsts pārziņā ir 20 000 kilometru ceļu, tostarp arī tilti, un tie kilometri, kurus veido tiltu kopējais garums," saka Kononova.

"Pārējie tilti un arī ceļu kilometri pieder citiem, dažādiem īpašniekiem – pašvaldībām, privātpersonām un arī juridiskajām personām, mežniecībām," viņa saka.

Lai gan kopumā LVC pārzina situāciju arī uz citu īpašnieku ceļiem, par to infrastruktūras drošību un iespējamajiem ierobežojumiem jau ir atbildīgi paši īpašnieki, uzsver Kononova. "Ceļu īpašnieki pilnībā atbild par ceļa uzturēšanu, par tā tehnisko stāvokli un drošību. Protams, tāpat kā lielajās pilsētās ceļus uztur pilsētu pašvaldības, tāpat arī novados par turienes ceļiem atbild pašvaldības," pauž LVC pārstāve.

Tomēr tieši pašvaldībām, kuru pārziņā ir lielākā daļa autoceļu tīkla, tiltu uzturēšana ir krietni smagāks uzdevums.

Tradicionāli pašvaldības saņem mazāko daļu no valsts finansējuma ceļiem un tiltiem, un tām nav būtisku iespēju piesaistīt papildu līdzekļus.

Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, tiekoties ar satiksmes ministru Anriju Matīsu ("Vienotība"), norādīja, ka pašvaldību transporta infrastruktūras finansēšana būtu jāizvirza starp valsts prioritātēm, jo bez tām citu prioritāšu - piemēram, drošības - veicināšana nav iespējama. "Neviena no tām četrām prioritātēm bez ceļiem nevarēs funkcionēt. Ja nav ceļu, tad arī tās prioritātes var nefunkcionēt. Tas ir valdības jautājums," saka Jaunsleinis.

Tiesa, Matīss solīja, ka jau nākamā gada budžetā paredzēti papildu 35 miljoni eiro, no kuriem būtiska daļu saņems tieši vietējie ceļi un uz tiem izvietotie tilti. "Nākamā gada budžetā mēs  papildus esošajai bāzei prasām 35 miljonus, no kuriem lielākā daļa ir vietējiem ceļiem, plus tiltu sakārtošanai,"" uzskaita ministrs.

"Pašvaldību bilancē ir ļoti daudz tiltu, kas ir avārijas stāvoklī un kas būtu principā jāslēdz. Mums ir precīzas prioritātes, kuri ir šie tilti, kas būtu jākārto. Kopumā tie ir 35 miljoni eiro," viņš norāda.

Jaunas iespējas pašvaldībām atjaunot vismaz daļu savā pārziņā esošo tiltu gan pavērs nupat valdībā atbalstītais noteikumu projekts, kas ceļu un uz tiem izvietoto tiltu, un citas infrastruktūras atjaunošanai paredz 126 miljonus eiro, piesaistot arī Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzfinansējumu. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāve Sniedze Sproģe programmai veltītajā seminārā uzsvēra, ka projektu ietvaros tiltus vai caurtekas būs iespējams remontēt kā daļu no ceļa kompleksa. "Ko tad var to ceļu sakarā būvēt vai pārbūvēt? Visu to, kas ir autoceļu kompleksā. Nevar paņemt vienu pašu caurteku vai tiltu izraut [no visa ceļa] (..)," viņa skaidro.

Pēc Sproģes teiktā, pretendējot uz šo atbalstu ceļa vai tilta būvniecībai, pašvaldībām arī būs jārēķinās, ka atbalsta programmas galveno mērķi – uzņēmējdarbības atbalstu un apdzīvotības saglabāšanu. "Ar projekta īstenošanu ir jāsasniedz pasākuma mērķis - atbalsts uzņēmējdarbībai. Veidojiet šos savus kritērijus tā, lai ir atbalsts uzņēmējdarbībai un apdzīvotības saglabāšanai. Skolēnu vizināšana autobusos ir apdzīvotības saglabāšana," viņa mudina.

Apstiprinot programmu valdībā, spilgti iezīmējušās arī atšķirīgās uzņēmēju un pašvaldību intereses. Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Dace Lucaua norādīja, ka lauksaimnieku organizācijas vēlējušās, lai programmas ietvaros atbalstīto ceļu un tiltu remontu projekti obligāti būtu jāsaskaņo ar vietējiem lauksaimniekiem.

"Viņi grib, lai mēs skaidri un gaiši ierakstām noteikumos, ka šos projektus ceļu rekonstrukcijai un būvniecībai var iesniegt tikai tad, ja gala punktā stāv zemnieku saimniecība," atzīst Lucaua.

Kopumā gan ceļu uzturētāji pret uzņēmēju prasībām par tiltu un ceļu atjaunošanu izturas neviennozīmīgi.

Lai gan tiešām Latvijā netrūkst situāciju, kad tiltu un ceļu ierobežojumu dēļ uzņēmēji cieš zaudējumus, vienlaikus arī starp pārvadātājiem netrūkst tādu, kas regulāri pārkāpj likumā noteiktos tiltu un ceļu nestspējas ierobežojumus, pārslogojot infrastruktūru.

Kā sevišķi satraucošu LVC min faktu, ka šādi pārkāpumi ir vērojami pat uz nupat uzceltā Liepājas šosejas pagaidu tilta pār Lielupi, jo atšķirībā no citiem tiltiem, pagaidu tiltam var pietrūkt nepieciešamās drošības rezerves.

Jau gandrīz 20 gadu Rīgas krematorijas ēka un zeme ir vienas personas pārziņā. Tādēļ pēc apbedīšanas pakalpojumu nozares izpētes Konkurences padome šovasar cēla trauksmi, ka ar Rīgas domes vēlību tiek atbalstīts šāda biznesa monopolstāvoklis. Citiem komersantiem Rīgas dome pretendēt uz saimniekošanu krematorijā neļauj, tādēļ esošais ilggadējais nomnieks var brīvi diktēt pakalpojumu cenas. Situāciju gan sola mainīt kāds uzņēmums, kas Kocēnu novadā pie Valmieras būvē savu krematoriju, solot tirgū ieviest konkurenci.

Uzņēmuma "Rīgas kremācijas centrs – krematorija" direktors Aivars Ozols, izrādot pirmskara laikā Varoņu ielā Rīgā celtās krematorijas ēkas labirintus, stāsta par nelaiķu ceļu uz mūžību. Savulaik mirušie vesti uz augšstāvu, kur ir divas vecās krāsnis, bet kopš jauno iegādes ķermeņi pa liftu nonāk pagrabstāvā.

Vidēji ik dienu Rīgas krematorijā tiek sadedzināti seši aizgājēji, arī dienā, kad krematoriju apmeklē Latvijas Radio, kurtuves ir pilnas liesmu. Pēc krāsnī pavadītas stundas pārpalikumi vēl stundu dziest, stāsta Ozols: "Viss ir kompjuterizēts – tur mirušais iet iekšā, te – nāk ārā. Tad tiek atdzesēts, ja paliek kauli, tos akmens bumbās samaļ."

Rīgas krematorijā strādā seši kurinātāji, kas apmācīti kursos Čehijā, no kurienes piegādātas jaunās ar gāzi darbināmās krāsnis. Vecās krāsnis iekurinot reti, vien tad, ja prokuratūrai vai ārvalstu vēstniecībām jāiznīcina kādi slepeni dokumenti.

"Būtībā te ir rūpnīca, pašlaik tiesājamies ar Valsts ieņēmumu dienestu, kas neuzskata, ka šeit noris ražošana. Bet īstenībā te ir ražošanas process. Jā, bulciņas necepam, bet sniedzam pakalpojumu iedzīvotājiem, tāpat apkalpojam slimnīcas, no kurām pie mums nonāk viss biomateriāls, piemēram, pēc operācijām," klāsta Ozols.

Gadā Rīgas krematorijā notiek teju 2200 kremācijas, turklāt skaitļi rāda augošu tendenci. Tur sadedzina ne tikai no slimnīcām atvesto, bet arī cietumos mirušos. Kopš Rīgas dome ļāva krematoriju privatizēt, pēdējos gandrīz 20 gadus tajā saimnieko viena – Videnieku – ģimene. Krematorijas direktors Ozols sūrojas, ka bizness nav nekāds vieglais, daudz naudas aizejot remontos.

"Lursoft" datu bāzu informācija gan liecina, ka monopola stāvoklis Latvijas tirgū krematorijas saimniekiem ir ienesīgs. Gadā firma apgroza 830 tūkstošus eiro, bet pērn nopelnīti teju 63 tūkstoši.

Īpašnieki Baiba un Juris Videnieki nolēmuši peļņu izmaksāt dividendēs.

Rīgas domes rīcību, kremēšanas biznesu nododot vienās rokās, asi kritizē Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

"Ap 20 gadu krematorija atrodas viena ģimenes uzņēmuma pārziņā. Kā [Rīgas dome] rīkojusi iepirkumus, vai bijis kāds konkurss? Tas ir kārtējais gadījums, kas notiek, ja pašvaldība kaut ko dara biznesa vidē. Resursi ir nepārredzami, ilgstoši nav veiktas izsoles par nomas tiesībām. Turklāt izveidots tāds kā apburtais loks, ka neviens cits uz krematorijas telpām nemaz nevar pretendēt – lai iegūtu tiesības nomāt Rīgas krematoriju, no Rīgas domes jāsaņem licence. Bet, lai dabūtu licenci, vajadzīgs apliecinājums, ka jums nomā ir Rīgas krematorija," izpētīto atklāj Ābrama.

"Tas ir Konkurences padomes viedoklis! Otra lieta ir tā, ka mūsu departaments ir jauns," saka Vineta Dārzniece, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Tiesiskā nodrošinājuma pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītāja. Viņa atgaiņājas, ka ilggadējās attiecības starp krematorijas saimniekiem un domi uzturējis Oļega Burova vadītais Īpašuma departaments. Tur par līdz šim saņemto nomas maksu informāciju nesniedz. Konkurences padomes pētījums liecina, ka savulaik par 820 tūkstošiem eiro krematorijas nomniece apņēmusies veikt kapitālo remontu. Arī pēc tam nomas maksa nav skaitīta domei, bet it kā ieguldīta remontos.

Dārzniece no Mājokļu departamenta skaidro, ka pērn līgums pārslēgts uz gadu. Arī nomas maksa nu tiekot skaitīta. Par telpām "Rīgas kremācijas centrs – krematorija" maksā 1400 eiro mēnesī, bet kremācijas krāsnis nomā par 2058 eiro mēnesī.

Savukārt nākamā gada rudenī – novembrī – Rīgas dome nonākšot situācijā, kad konkursu par krematorijas nomas tiesībām tomēr rīkos.

Lai pieliktu punktu kremācijas biznesa monopolam, ik pa laikam publiskajā telpā nonāk ziņas par krematoriju celtniecības plāniem reģionos. Bet līdz būvniecībai nav tikusi nedz kāda Jelgavas vietvarai pietuvināta uzņēmēja, kam pašvaldība pat iznomāja zemi, nedz arī citi līdzīgi noskaņoti komersanti Tukumā un Liepājā.

Vistuvāk kremēšanai pašlaik ir Sergejam Pizānam piederošā Rīgas firma SIA "Apbedīšanas nams-krematorija", kas plašāk zināma ar citas Pizānu firmas - "Paradisus" - nosaukumu. Šim uzņēmumam arī valstī vienīgais privātais morgs, kurā veic sekcijas, nosakot mirušo nāves iemeslus.

Uz Valmieras pašvaldībai piederošas zemes Kocēnu novada teritorijā blakus kapiem firma ceļ krematorijas ēku, kur krāsni iekurināt sola ap gadumiju.

Patlaban tikts līdz jumtam, bet darbības laikā algošot septiņus darbiniekus. Kā stāsta uzņēmuma pārstāvis Edgars Timpa, plāni ir ambiciozi – sadedzināt vismaz divas reizes vairāk nekā Rīgā jeb ap 14 mirušo ik dienu. "Plāno nodrošināt ap 5000 kremāciju gadā. Iedzīvotājiem būs izvēles iespēja. Plānojam vienu kremāciju piedāvāt cenā no 200 eiro." Timpa teic, ka šajā summā ietilpšot visi standarta pakalpojumi – aizvešana, urna vai kapsula, zārks u.c.

Tikai ēkas būvniecībā plāno ieguldīt līdz 300 tūkstošiem eiro, bet vēl tikpat var izmaksāt arī krāsns un cits aprīkojums. Investīcijām firma ņēmusi kredītu bankā. Kā liecina "Lursoft" dati, pagājušajā gadā "Apbedīšanas nams-krematorija" apgrozīja vien 10,6 tūkstošus eiro, bet gadu noslēdza ar gandrīz 11 tūkstošu eiro zaudējumiem. Savukārt "Paradisus" apgrozījusi 190 tūkstošus un nopelnījusi gandrīz 22 tūkstošus eiro. Firmas īpašnieks savu interešu lobēšanai nodibinājis arī Eiropas Apbedītāju asociāciju.

Kocēnu novada mērs Jānis Olmanis (Nacionālā apvienība) teic, ka kocēnieši krematoriju gaidot. "Cik man ir bijušas sarunas ar cilvēkiem, tajā skaitā gados veciem, viņi to uztver ļoti pozitīvi! Jo mums ir problēma, ka kapi ir pilni, vietu vairs diži daudz nepaliek, turklāt ir augsti gruntsūdeņi, tad ir ļoti nepatīkami ūdenī guldīt," saka Olmanis.

Arī tuvējā Valmierā, kur pērn nomira 424 cilvēki, ir interese par aizgājēju kremēšanu, saka Valmieras pašvaldības izpilddirektors Aigars Vītols. Dome zemi firmai iznomājusi jau 2009.gadā uz 25 gadiem.

Tomēr plāni kremāciju nodrošināt par 200 eiro izklausās visnotaļ drosmīgi, jo Rīgā tikai dedzināšana vien maksā 250 eiro, bet vēl ap 200 eiro tiek prasīti par mirušā vešanu, cilāšanu, glabāšanu un atvadu zāles nomu.

Līdzīgas izmaksas arī salīdzinoši nesen Kedaiņos Lietuvā uzceltajā krematorijā. Bet zemākas cenas ir Igaunijā, kur darbojas pat četras dedzinātavas. Pieprasījumam pēc kremācijas kaimiņvalstī esot pavisam praktisks skaidrojums – daudzviet Igaunijā uz iežu pamatnes ir vien pusmetra augsnes slānis, tāpēc tradicionālo kapsētu darbība apgrūtināta.

Cenu salīdzinājums Latvijas un Igaunijas krematorijās (eiro)

Rīga

Tartu, Tallina

Kremācija – 250 eiro

Kremācija Tartu  –  235 eiro

Kremācija Tallinā - 225 eiro

Morga pakalpojumi par diennakti

– 7 eiro

Morga pakalpojumi par diennakti

Tartu – 8 eiro

Tallinā – 9 eiro

Steidzamā kremācija, kapsula,

Steidzamā kremācija/kremēšana

bēru dienā Tartu-  275

Tallinā  -  259 eiro  (šajā

summā nav iekļauta kapsula,

gravēšana  –  tās tiek norādītas

atsevišķi šo krematoriju cenrāžos

un ir robežās no 30-50 eiro

Mirušā transportēšana pa Latviju

- 0,6  eiro /km

Transportēšana ārpus Tartu un

Tallinas – 0,58 eiro/km

Lielā atvadu zāle – 100 eiro

Mazā atvadu zāle – 50 eiro

Lielā atvadu zāle (+ 8 sveces)

Tartu – 35 eiro Tallinā lielās atvadu zāles izmantošana 65 eiro un

mazās atvadu zāles izmantošana

30 eiro

Mirušā novietošana atvadu zālē

un uz kremāciju vai kapličā  –

23 eiro

Transportēšana no morga vai

Avots: Konkurences padome. Uzraudzības lietā iegūtā informācija

Lai bērniem no trūcīgām, maznodrošinātām un arī daudzbērnu ģimenēm palīdzētu sagatavoties skolai, pašvaldības izsniedz naudas pabalstus. Pašlaik tā ir katras vietvaras deputātu brīva izvēle, cik lielā mērā un kā skolēnus atbalstīt. Latvijas Radio apzināja 22 lielākās pašvaldības, noskaidrojot, ka pabalstus izsniedz kā brīvpusdienas, bezmaksas sabiedrisko transportu un naudas izmaksu skolas piederumiem vai apģērbam. Dažviet bērniem piedāvā arī bezmaksas mācību ekskursijas un nometnes. 

Jelgavas pilsētas Sociālo lietu pārvaldes darbiniece Elga Skaidiņa daudzbērnu tēvam Viesturam rāda veidlapu, kas jāaizpilda, lai Viestura bērni varētu skolā pusdienot bez maksas, kā arī izmantot bezmaksas sabiedrisko transportu. Pārvalde savas durvis daudzbērnu un trūcīgām ģimenēm ver vaļā astoņos no rīta, un jau 15 minūtes pēc astoņiem šeit izveidojusies rinda.

Elga Skaidiņa iznes veidlapas un ļauj pildīt tās, vēl rindā gaidot. To aizpilda arī trīs bērnu tēvs Viesturs: "Braukšanu mums nevajag, puikas ar riteni brauc uz skolu un mazo aizvedam. Ēdināšanu izmantojam, citus gadus arī izmantojām Mūzikas skolu."

"Man katru gadu ir jāuzraksta iesniegums, un tad visu gadu bērniem ir brīvpusdienas un arī autobuss par velti. Viņiem ir jāizņem bankā tās skolēnu apliecības. Un tad, kad skolā viņš ēd, viņš pieliek to kartiņu un viņam no sociālā budžeta tiek apmaksātas tās pusdienas. Autobusā tāpat, viņš pieliek to kartiņu un tiek atmaksāts. Ja viņš brauc, tad samaksā, nu, ja nebrauc, tad nē," stāsta daudzbērnu mamma Inga, kas arī pilda iesnieguma ailītes.

Jelgavā bezmaksas pusdienas un sabiedriskais transports, kā arī 57 eiro pienākas skolēniem no trūcīgām ģimenēm. Par šo summu vecāki var iegādāties skolai nepieciešamās kancelejas preces vai apģērbu. Pēc naudas ieradusies arī vecmāmiņa Jelizaveta: "Man palīdzēja ar naudu, arī bezmaksas ēdināšanu un autobusu. Par iedoto naudu es viņai nopērku visu skolai vajadzīgo – rūtiņu burtnīcas, pildspalvas. Tagad viņa mācīsies 8.klasē un ļoti daudz jāiegādājas. Apģērbam gan ar šo summu nepietiek, to jāpērk par savu naudu. Bet ko padarīsi? Paldies jāsaka par to pašu."

Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Sociālās palīdzības administrēšanas nodaļas sociālā darbiniece Edīte Zvilna stāsta, ka brīvpusdienas skolā un bezmaksas braucieni sabiedriskajā transportā pienākas bērniem no trūcīgām ģimenēm, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī nepārsniedz 128,06 eiro. Neatkarīgi no ģimenes ienākumiem, tādus pašus pabalstus, vecākiem aizpildot anketu, var saņemt arī skolēni no daudzbērnu ģimenēm. "Apmēram tādā pašā līmenī turamies. Uz šo brīdi pabalsts ēdināšanai daudzbērnu ģimenēm ir piešķirts 211 skolēniem, bet trūcīgām ģimenēm – 310 skolēniem. Tas nozīmē, ka trūcīgas ir vairāk ģimenes," stāsta Zvilna.

Vienlaikus sociālā darbiniece atzīst, ka arī daudzbērnu ģimenes labprāt izmanto pašvaldības atbalstu un vecāki daudz aktīvāk piesakās augusta pēdējā vai septembra pirmajā nedēļā: "Pagājušajā gadā pat bija tā, ka atnesa no klases veselu kaudzīti iesniegumu."

Latvijas Radio apzvanīja 22 pašvaldības, kurās pēc Centrālās statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem ir vismaz četri tūkstoši bērnu vecumā līdz 18 gadiem. Informācija netika saņemta vien no Rēzeknes pilsētas pašvaldības, kurā visi, kas varētu sniegt šādu informāciju, bija devušies atvaļinājumā.

Latvijas Radio secināja, ka dažādās pašvaldībās krasi atšķiras kritēriji tam, kādas ģimenes uz atbalstu var pretendēt.

Visas pašvaldības īpaši atbalsta bērnus no trūcīgām ģimenēm, vairums arī maznodrošinātus skolēnus, bet sešas pašvaldības, tostarp Rīga, Liepāja, Jelgava un citas pabalstus izsniedz arī daudzbērnu ģimenēm, neatkarīgi no bērnu vecāku turības. "Vieni ir tā saucamajām trūcīgajām ģimenēm, tas ir tiem, kam mēs, protams, pārbaudām ir atbilstība statusam vai neatbilst. Un otra ir pašvaldības iniciatīva, kas ir atbalsts daudzbērnu ģimenēm. Atšķiras tikai ar to, ka trūcīgo ģimeni izvērtē, bet, ja tā ir daudzbērnu ģimene, tad vienkārši pietiek ar to, ka viņa ir daudzbērnu ģimene, mēs to redzam datu bāzē," skaidro Jēkabpils sociālā dienesta vadītājs Juris Tužikovs.

Gandrīz visas pašvaldības, izņemot Rēzeknes novadu, trūcīgiem un dažas arī maznodrošinātiem bērniem izsniedz materiālu pabalstu individuālo mācību līdzekļu vai skolas apģērba iegādei. Summas variē no 20 eiro Liepājā līdz pat 72 eiro Jūrmalā un Salaspilī. Salīdzinoši lielākas summas arī Madonas novadā, tur trūcīgie saņem 71 eiro, bet 60 eiro – Saldus novadā.

Pašvaldību darbinieki stāsta, ka pabalstus ik gadu saņem vienas un tās pašas ģimenes, daļa no tām ir tā saucamās sociālā riska ģimenes. Lai pārliecinātos, ka nauda tiešām iztērēta skolēna vajadzībām, atsevišķas pašvaldības izveidojušas veselu atskaites sistēmu vai citus mehānismus.

Tikmēr citur, tajā skaitā Jelgavā, paļaujas uz vecāka godavārdu. "Nu, ja tās ir [sociālā] riska ģimenes, tad tur tiek noslēgta vienošanās un tad arī izvērtē, vai tiešām ir paredzētam mērķim izlietoti līdzekļi. Laikam čekus neuzrāda," stāsta Jelgavas sociālā darbiniece Edīte Zvilna.

Stingrāki nosacījumi ir citās pašvaldībās. Piemēram, Jēkabpilī vecākiem izsniedz speciālus talonus, kas ir 36 eiro vērtībā un par tiem var iegādāties vien kancelejas preces. Šogad pirmo reizi šāda prakse arī Ventspilī.

"Pirmo reizi bērni no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm pabalstu saņems iepirkumu kartes veidā. Šī jaunā prakse – izsniegt pabalstu iepirkumu kartes veidā – ir ieviesta tādēļ, lai mēs, Sociālais dienests, gūtu pārliecību, ka pašvaldības sniegtā palīdzība patiešām aiziet paredzētajam mērķim. Diemžēl Sociālajam dienestam ne vienu reizi vien iepriekš ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad ģimene pabalstu saņem, bet mācību līdzekļi netiek iegādāti," skaidro sociālā dienesta vadītāja vietniece Dace Roģe.

Valsts no šī gada brīvpusdienas apmaksās pilnīgi visiem pirmo līdz ceturto klašu skolēniem. Ir pašvaldības, kas ēdināšanu sedz visiem līdz devītajai un pat divpadsmitajai klasei, bet daļa pusdienas pērk vien trūcīgajiem.

Īpaši novadu pašvaldībām raksturīgs, ka trūcīgu ģimeņu bērniem no attālākiem pagastiem apmaksā sabiedrisko transportu līdz skolai un arī interešu izglītības iestādēm. Bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā visiem skolēniem iespējama Rīgā. Savukārt atsevišķās pilsētās, piemēram, Valmierā, Ventspilī, Jēkabpilī un citur pašvaldība izdevumus par biļetes cenu skolēniem no trūcīgām ģimenēm sedz vismaz daļēji.

Ir arī pašvaldības, kur dome apmaksā arī maksas interešu izglītības nodarbības, mācību ekskursijas un pat nometnes.

Pieprasījums pēc pabalstiem gan atšķiras. Kamēr Jelgavā rindā cits aiz cita gaida vecāki, citos sociālajos dienestos teju vai tukšums.

"Pagaidām jau pamazām rosība ir sākusies. Bet, nu, no pieredzes varam teikt, ka lielākais iesniegumu daudzums tiks saņemts pēdējā augusta nedēļā un pat pirmajās septembra nedēļās," stāsta Ventspils Sociālā dienesta vadītāja vietniece Dace Roģe. Ventspilī pagaidām naudas izmaksas un ēdināšanas, transporta pabalstam pieteikti daži desmiti skolēnu no trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm.

Neliela interese vērojama arī Pierīgas pašvaldībās un Talsu novadā, kur pagaidām pabalstiem pieteikušās vien septiņas ģimenes. Aktīvāki vecāki ir lielākajās pilsētās, kur arī vairāk skolēnu – Daugavpilī jau vairāk nekā 900 pieteikumu, Rīgā vairāk nekā 600, bet Jelgavā kopumā vairāk nekā 500.

Tukuma un citās pašvaldībās, kurās vecāku interese nav liela, nelielo pieteikumu skaitu skaidro ar to, ka kopumā samazinās trūcīgo iedzīvotāju un bezdarbnieku skaits. "Ja mēs skatāmies šo līkni, tad samazinās trūcīgo un maznodrošināto skaits. Tas nozīmē, ka cilvēki vairāk izmanto tās iespējas, ko paredz ģimenes atbalsta programma un nav jānāk uz sociālo dienestu un jāuzrāda ienākumi, nav jāvērtē. Līdz ar to viņi tā kā saņem to, kā mēs sakām, netestēto palīdzību. Savukārt testēto palīdzību saņem tie cilvēki, kuri ir trūcīgi un maznodrošināti, bet viņu skaits samazinās," situāciju Tukuma novadā vērtē Sociālā dienesta direktore Ina Balgalve.

Arī Jūrmalā šī pusgada laikā par 22 trūcīgām personām mazāk.

 "Ja runa iet par pabalstiem, kas iet izglītībā, atšķirības, protams, ir milzīgas. Par to, vai to mēs saskatām kā problēmu – tā, protams, ir problēma," Radio apkopotos datus komentē Vecāku foruma biedrs Jānis Ezers, "šeit mēs runājam par prioritātēm. Es kā vecāks redzu, ka izglītība noteikti ir prioritāte, jo tas ir veids, kā mēs būvējam rītdienu. Un tas, cik daudz mēs būsim šodien caur saviem bērniem ieguldījuši izglītībā, to rezultātu mēs redzēsim pēc dažiem gadiem."

"Protams, tā ir katras pašvaldības atsevišķa politika, [kā] veidot šo pabalstu sistēmu," tā atšķirības materiālajās izmaksās vērtē Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte. Viņa arī atzīst, ka tagad liels atspaids pašvaldībām ir mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādāšanās par valsts naudu, protams, varētu vēlēties lielāku atbalstu. "Ir zināms, ka valsts maksā šo pedagogu atalgojumu, bet pārējie skolu uzturēšanas izdevumi, tajā skaitā vēl papildu atbalsts mācību līdzekļu iegādei, tomēr arī ir no pašvaldību budžeta," saka Rudzīte.

Vecāki uzskata, ka valstij būtu jānosaka minimālā summa, ar kādu jāatbalsta bērns no trūcīgas ģimenes jebkurā pašvaldībā, pauž Jānis Ezers no Vecāku foruma.

"Tur ir jāvērtē skolotājiem, pedagogiem, kas ir tas minimālais grozs, ar kuru var dabūt maksimālo atdevi. Te droši vien, ka ir runa ne tikai par papīra veida mācību materiāliem, bet arī par visa veida digitālajiem - es domāju par interaktīvajiem mācību materiāliem, lai šis mācību process būtu interesants, saistošs, radošs un bērna personību attīstošs. Tas ir, manuprāt, galvenais," norāda Ezers.

Pašvaldībās, kurās pabalstu klāsts un apjoms nav no lielākajiem, palīdzību ģimenēm nereti meklē arī, uzrunājot vietējos iedzīvotājus un uzņēmējus. Šādas akcijas notiek gandrīz visās lielākajās pilsētās un novados. Sestdien labdarības akcija notiks Talsos, bet nākamajā trešdienā – Jelgavā. 

Patlaban Gaujas nacionālais parks Siguldā un apkaimē piedzīvo straujas pārmaiņas, ko īsteno par vairākiem miljoniem eiro Eiropas dotās naudas. Parkā veido jaunas takas un sakārto esošās. Tūristu priekam arī atsedz ainavas uz Gaujas senleju, kas ieaugusi kokos. Bet hektāriem meža tiek izzāģēti par godu kādam kukainim – lapukoku praulgrauzim. Tieši plašā atvēzēšanās ar cirvi daļu siguldiešus darījusi nemierīgu.

Septembra vidū apritēs 42 gadi, kopš Vidzemē izveidots Latvijā vecākais nacionālais parks. Īpašais statuss noteikts gandrīz simt tūkstošiem hektāru, kuros aizsargā mazpārveidotas teritorijas ar lielu bioloģisko daudzveidību, iežu atsegumus un arī tās puses tipiskās ainavas.

Pašlaik Gaujas nacionālais parks Siguldā rāda kontrastu pilnas ainas. Daudzās vietās jau labu laiku izlikti brīdinoši uzraksti, ka takas vai kāpnes ir bīstamas, bet dažviet tās pavisam slēgtas. Tā tas ir arī pāris kilometru no trošu vagoniņa Gaujas kreisajā krastā Satezeles pilskalna apkaimē. Tur paveras gleznainākie skati uz Gaujas senleju, tur ir Pēteralas, Kraukļu aiza un pat Satezeles kanjons. Bet takām priekšā uzraksti, kas tālāku došanos dabā un drošību jau atstāj paša gājēja ziņā.

Taču vēl daudzviet ir uzraksti, kas vērš uzmanību patlaban notiekošiem darbiem. Tādus sāka pirms pāris gadiem, bet tad darbi apstājās nacionālā parka saimnieces Dabas aizsardzības pārvaldes un uzņēmēja strīda dēļ, kas tagad tiek kārtots tiesas ceļā.

Bet nu darbus atsākušas citas firmas. Tie ir ap miljonu eiro vērti Kohēzijas fonda finansēti jaunu taku izbūves, kāpņu atjaunošanas un skatu laukumu kopšanas darbi.

Tas nozīmē arī to, ka vairākos skatu laukumos izcērt kokus, kas pēdējās desmitgadēs saauguši un traucē baudīt Gaujas senlejas ainavas.

Šos darbus uzteic arī Māris Mitrevics - leģendārs siguldietis, kas mūžu veltījis Gaujas senlejas sargāšanai un maluzvejnieku ķerstīšanai vēl pirms nacionālā parka izveides. "Manis kritizētā dogma ir tāda, ka Eiropā pirms 200-500 gadiem visus mežus ir nocirtuši, bet Eiropas direktīvas un biotopu saraksti uz visu Eiropu attiecas vienādi. Un tad mēs nonākam līdz tam, ka Siguldas gravu nogāzes ir svētais biotops, kur nedrīkst nevienu koku cirst. Tajā pašā laikā Sigulda kā Gaujas nacionālā parka sirds jau 200-300 gadu ir tūrisma un Latvijas apjūsmošanas objekts. Ja tu ej pa mežu kā pa alu un neko neredzi, tad tu esi bijis džungļos plašumu, tālumu. Bet viņi nav ņēmuši vērā šo dogu, ka nevienu koku nedrīkst cirst, jo tas ir svētais biotops, un noņēmuši nost kokus pa to vidu. Un panorāma no Ķeizarskata šobrīd ir stipri augstvērtīgāka, kvalitatīvāka un plašāka.

Un tā nav vienīgā vieta, kur ar milzīgu atbildību un drošu risinājumu iet uz priekšu ar ainaviskumu un infrastruktūras kopšanu Gaujas nacionālajā parkā," skaidro Mitrevics.

Protams, par atsegtajām ainavām visi Siguldā priecājas. Taču koki daudz lielākos apjomos tiek zāģēti ne tikai ainavu vārdā. 

Dabas aizsardzības pārvalde, kas apsaimnieko gandrīz 100 tūkstošu hektāru plašo parku, īsteno vēl vienu tādu naudas ziņā ietilpīgu Eiropas projektu. Aiz tā sēž smuka, melna vabole vārdā lapukoku praulgrauzis.

Aizsargājams kukainis, kas šiverējas pa nokaltušiem kokiem un kura sastrādātās vietas pēcāk ir laba dzīvotne citām kukaiņu sugām un mikroorganismiem. Tad nu praulgrauža vārdā tiek izcirsti desmitiem hektāru meža, atstājot tikai pa kādam kokam.

Tāpat pamatīgs zāģu pieskāriens vērojams arī meža takās. Tur it kā drošības vārdā izzāģē milzīgas priedes, apses un citus kokus, lai neuzgāžas kādam taku minējam.

Tik vērienīga darbošanās ar zāģi, kaut arī nav aizliegta, jo tur nav lieguma vai rezervāta teritorijas, dažiem siguldiešiem nav pa prātam. Redzot tagadējo rosību vairākās vietās un vienlaikus pamestību citur, viņi jautā, cik pārdomāti nacionālais parks tiek apsaimniekots.

Viens no tiem, kam nozāģēto koku žēl, ir Miķelis Isājevs, kas Gaujas krastā izveidojis tā saukto glempingu. Uz koka paletēm uzliktas gultas un lielas teltis, kur dzīvo atpūtnieki ciešā saskaņā ar dabu. Blakus viņa glempingam kopš oktobra cirsti un vesti laukā tūkstošiem kubikmetru koku. Būtībā šis koku izciršanas projekts ir turpinājums tiem plāniem, ko sabiedrība pērn tā teikt noprotestēja – toreiz bija plāns kontrolēti izdedzināt mežus, lai tajos iedzīvotos visāda dzīvā radība.

Bet tādi vērieni nacionālajā parkā Miķelim nepatīk: "Padomu būtu jāprasa ārzemniekiem nevis latviešiem. Latvieši dzīvo tik ekskluzīvā vietā, ka viņi paši neredz, kur viņi dzīvo. Bet, kad viņi aizbrauc uz Taizemi un Ķīnu, tur nekas nekad nebeidzas – visu laiku ir rūpnīcas rajons 500 kilometrus, tad saprot, kas ir svaigs gaiss."

Aktīvākie siguldieši pēc novērojumiem spriež, ka parka apsaimniekošana notiek nepārdomāti. Turklāt lielos Eiropas projektus kūrē vien daži cilvēki, kas ar tiem strādā jau desmit un vairāk gadus un siguldiešu ieskatā ne vienmēr atšķir savas kabatas labumu no sabiedrības kopējām interesēm. Pierādījumi gan tam nav atrodami, lai gan masveidīgā koku izvešana no parka liek jautāt, kā labā tie tiek zāģēti.

Tāpat Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes parāda, ka projekta vadītājam ir gandrīz 360 tūkstošu eiro parādsaistības, ko pat visas algas atdošanu bankai varētu nosegt 30 gadu laikā. Bet tas vien jau neapstiprina, ka korupcijas riski no riskiem varētu pārvērsties īstās darbībās.

Tāpat turienieši pārmet, ka ilggadējie Gaujas nacionālā parka sargi Mitrevicu ģimene savas zemes pārdevuši miljonāram Jūlijam Krūmiņam, kas tur aktīvi būvējas un gandē dabu. Taču saimnieciskā darbība tur ir atļauta, savukārt pārmetumu, ka uz Krūmiņa mājām Siguldas dome izbūvējusi ceļu, pašvaldība noraida.

Taču tas būtisks secinājums, ka dabas sargi un parka apsaimniekotāji tik ļoti pārņemti ar savām lietām, ka piemirsuši sabiedrībai tās pamatīgi izskaidrot.

Arī Latvijai ir nepieciešams uzsākt diskusijas par to, vai aizliegt tradicionālās musulmaņu galvassegas. Ar šādu aicinājumu klajā nācis valsts prezidents Raimonds Vējonis. Drošības iestādes jau sola rūpīgi pētīt citu Eiropas valstu pieredzi. Savukārt eksperti cer, ka diskusijas varētu mazināt pastāvošo neiecietību un šķelšanos sabiedrībā, atzīstot, ka jautājums ir ļoti sarežģīts un līdz šim izteiktie viedokļi bieži vien tiek izteikti, vadoties no bailēm vai aizspriedumiem. 

Latvijas lēmums brīvprātīgi uzņemt 250 bēgļus pēdējo nedēļu laikā ir bijusi viena no visvairāk apspriestajām tēmām gan politiskajos gaiteņos, gan sabiedrībā kopumā. Lai arī joprojām nav skaidri zināms, kādi bēgļi tieši mūsu valstī varētu ierasties un kādu reliģisko novirzienu tie varētu pārstāvēt, šis jautājums jau ir mudinājis valsts prezidentu Raimondu Vējoni aicināt uzsākt plašākas diskusijas par iespējamo musulmaņu sieviešu tradicionālo galvassegu aizliegumu. Par to viņš pagājušajā nedēļā paziņoja intervijā LNT raidījumam 900 sekundes.

"Es pašlaik nerunāšu par to, vai šādas lietas ir jāaizliedz vai jāatļauj, bet katrā gadījumā šī diskusija ir jāuzsāk. Un bēgļu jautājums ļoti labi parādīja to, ka diemžēl ļoti daudzām lietām mēs valstī neesam gatavi. Mans personīgais viedoklis ir, ka, protams, nevajadzētu šādas galvassegas nēsāt.

Latvijas sabiedrība tomēr ir atvērta sabiedrība – mēs pieņemam dažādu tautību cilvēkus un esam toleranti pret šiem cilvēkiem. Es neredzu pamatu, ka būtu šādas lietas jāizmanto," sacīja valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Tā uzskata prezidents Vējonis. Bet ko par šādu iespējamo aizliegumu saka Rīgas ielās sastaptie iedzīvotāji? Viņu viedokļus uzklausīja Aija Pakalna:

"Nu, lai viņas atbrauc vispirms tās musulmaņu sievietes. Nu, nav taču Rīgā redzēta neviena ar to burku. Jūs esat redzējusi? Es nē."

- "Es domāju, ka šo ierosinājumu nevajadzētu atbalstīt. Pat ja šis lēmums būtu saistīts ar drošības jautājumu, es neuzskatu, ka tam vajadzētu ierobežot cilvēku personiskās brīvības."

- "Teorētiski nav nekas pret to, bet, protams, liekas dīvaini, kāpēc būtu jāslēpjas. Viņiem, protams, tā ir ticība. Bija salīdzinājums – ja mēs nedrīkstam viņu pludmalēs atrasties bikini, kāpēc būtu jāatļauj viņiem staigāt savās parandžās."

- "Aizliegt vajag, jā! Tur jau vecis var palīst zem tās kleitas un uzlaist gaisā kādu mašīnu. Tas ir drošības jautājums."

- "Tas laikam ir saistīts ar drošības jautājumu, jo parasti šajā apģērbā neredz seju, bet tikai acis. Tas varētu apdraudēt drošību."

- "Nevar otram cilvēkam aizliegt kaut ko, kas viņam ir ļoti svēts un tradicionāls. Man personīgi netraucētu, ka viņas staigātu tā, kā viņām ir jāstaigā. Tā ir viņu iekšējā būtība, nevis tikai ārišķība."

Iepriekš dzirdētais parāda, ka Latvijas sabiedrības viedoklis par šo jautājumu vismaz pagaidām un vismaz Rīgas centrā ir visai atšķirīgs un, jāsaka, arī gana iecietīgs. Taču bažas par drošības jautājumiem ir jūtamas. Izvērtēt šo jautājumu, tostarp drošības aspektus, ir uzticēts jaunizveidotajai bēgļu uzņemšanas darba grupai.

Drošības Policija (DP) sola rūpīgi izpētīt citu valstu pieredzi šajā jautājumā. Vienlaicīgi gan tiek piebilsts, ka valstīs, kurās šāds aizliegums ticis ieviests, tas izraisījis vietējo musulmaņu kopienu protesta akcijas, kas atsevišķos gadījumos pāraugušas arī vardarbīgās sadursmēs ar policiju. Latvijas gadījumā gan jānorāda, ka vismaz pagaidām musulmaņu kopiena pie mums ir skaitliski ļoti neliela.

Nevienam nav noslēpums, ka pavisam cita aina nekā Rīgas centrā paveras virtuālajā vidē, kur bieži vien viedokļi ir neiecietīgi un pat naida pilni. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata, ka prezidenta aicinājums uz diskusiju kopumā ir vērtējams pozitīvi, jo pašlaik sastopamie izteikumi liecina par mūsu sabiedrības bailēm no nezināmā:

"Tur ir dažādas bailes no svešādā vispār, cenšanās sevi pasargāt no kaut kādām ārvalstu ietekmēm apvienojumā ar iedomīgumu un pārākuma sajūtu. Protams, tur ir arī sava daļa rasisma.

Taču tā ir arī saprotama reakcija, saskaroties ar kaut ko nepazīstamu, ar kaut ko tādu, ar ko mēs neesam iepriekš saskārušies un par ko mēs zinām no diezgan sensacionālām ārzemju ziņām, kuras saistītas ar kaut kādām šausmām, briesmām un apdraudējumu. Bailes ir un baiļu situācijā reakcijas vienmēr ir pārspīlētas un bieži vien neadekvātas."

Klāvs Sedlenieks arī norāda, ka Latvijā pašlaik ir izveidojusies labvēlīga augsne tam, lai šādi izteikumi, kas citkārt tiktu uzskatīti pat par tumsonīgiem, tiktu pieņemti.

Turklāt līdzīga situācija ir izveidojusies gan uz Austrumiem, gan Rietumiem no Latvijas – gan, piemēram, Krievijā, gan Eiropas valstīs. Turklāt, iespējams, ka savā ziņā konservatīvo ideju aizstāvjiem politiskajā līmenī pašlaik ir zināmas priekšrocības. "Man liekas, ka pašreizējā mirklī ir redzams tas, ka Latvijas intelektuālie spēki, kuri varētu dot kaut kādu argumentāciju pret šīm negatīvajām iezīmēm, ir stipri pieklusuši, sakautrējušies un nobijušies no tās publiskās nepatikas, kas bieži vien pret viņiem tiek vērsta.

Taču, ja šādas diskusijas tiktu veicinātas, tās jebkurā gadījumā novestu pie kaut kāda konsensa veidošanās. Es esmu optimistiski noskaņots par to, ka šādas diskusijas novestu pie labāka, racionālāka, plašākam cilvēku lokam, ne tikai ekstrēmi noskaņotiem, pieņemama rezultāta," piebilst Sedlenieks.

Dažādās līdzšinējās diskusijās un interneta komentāros bieži vien izskan viedoklis, ka daudzu bēgļu mērķis, ierodoties kādā no Eiropa valstīm, ir izmanto šo valstu labklājības un sociālo sistēmu savtīgiem mērķiem, kļūstot par tā dēvētajiem ekonomiskajiem imigrantiem. Un atkal, bieži vien īpaši tiek izcelti ieceļotāji no musulmaņu apdzīvotajām valstīm.

Kā norāda Latvijas tiesībsargs Juris Jansons, Latvijas gadījumā šādām bažām īsti nav pamata, taču arī mūsu varas iestādēm būtu laiks izstrādāt politiku, kas šādus scenārijus potenciāli novērš: "Es domāju, ka Latvija nebūtu gatava šādam scenārijam. No sociālo jautājumu un sociālās politikas viedokļa Latvija ir absolūti nepievilcīga šiem cilvēkiem. Pat mūsu iedzīvotājiem no sociālās drošības un sociālo pabalstu viedokļa, kaut vai skatoties uz pensijām, viņa ir ļoti nepievilcīga, lai neteiktu, ka diezgan sociāli netaisnīga.

Es neteiktu, ka visi šie cilvēki ir dīkdieņi vai parazitējoši elementi, kas grib sēdēt uz sociālajiem pabalstiem vai bonusiem.

Eiropā ir ļoti labi redzams, ka daudzi no šiem cilvēkiem aktīvi strādā, ne tikai bodīšu līmenī, bet nodarbojas ar ļoti nopietnu uzņēmējdarbību. Protams, ka ir cilvēki, kas ir orientēti neko nedarīt, bet tad Latvijai arī ir laiks pieņemt attiecīgas politikas, izstrādāt programmas, lai kaut kam tādam preventīvi sagatavotos."

Atgriežoties pie diskusijas par musulmaņu sieviešu galvassegu aizliegšanas, nedrīkst aizmirst arī reliģisko aspektu. Kā norāda Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs Indulis Paičs, lai arī Latvijā baznīca kā institūcija no valsts ir šķirta, nevar runāt par īstu reliģijas un politikas vai reliģijas un sabiedriskās dzīves nošķiršanu. Pēc viņa vārdiem,

dažādos sabiedrības viedokļos ir jāieklausās, arī tajos, kas nav ar mieru atteikties no saviem simboliem sabiedriskajā dzīvē, atstājot tos tikai savā privātajā telpā.

Indulis Paičs arī uzskata, ka faktiski ar šādu dilemmu saskaras visa Eiropa, aicinot meklēt citus saskarsmes un samierināšanās veidus: "Kad Eiropa saskaras ar šo multikulturālo situāciju, kad ir dažādas reliģijas un dažādi atšķirīgi simboli, Eiropa saprot, ka ir tikai divas iespējas – vai nu mēs pieļaujam visus šos simbolus vienlīdzīgi un sakām, ka mums nav jājaucas iekšā un jāmēģina regulēt tas, kā cilvēki veido savu ticību un dzīvi, vai arī, ja mēs gribam aizliegt musulmaņu apģērbus, tad attiecīgi līdzīgi aizliegumi mums ir jāpielieto pret kristietību un patiesībā jebkuru reliģisko izpausmi.

Sarežģīts šajā situācijā ir tas, ka panākt situāciju, kurā cilvēki nekādi redzamos veidos neizpauž savu pārliecību, faktiski nav iespējams. Tāpēc es vairāk sliecos uz to, ka Eiropai būtu jāmācās būt iecietīgiem un jāatrod kaut kādi citi ceļi, kā ietekmēt un iespaidot citam citu, nevis caur likumdošanas līdzekļiem un instrumentiem."

Bēgļu uzņemšanas darba grupa ir apņēmusies bēgļu uzņemšanas plānu izstrādāt līdz rudenim. Taču var prognozēt, ka diskusijas sabiedrībā, tostarp par musulmaņu sieviešu galvassegu iespējamo aizliegumu, visticamāk, turpināsies arī pēc šī termiņa.

Gaidot 250 Āfrikas bēgļu ierašanos Latvijā, mūsu sabiedrībā ir sākušās dažādas diskusijas par musulmaņu reliģiju, kultūru un paražām. Ir izskanējusi arī doma apsvērt iespēju liegt sievietēm nēsāt parandžas jeb plīvurus, kas aizsedz visu vai gandrīz visu seju. Jāsaka, ka pilnībā aizklāt seju parasti izvēlās visnotaļ neliels musulmaņu sieviešu skaits. Tomēr parandžu aizliegums pastāv Francijā un Beļģijā, kā arī atsevišķu citu Eiropas valstu reģionos un pilsētās. Ir arī gadījumi, kad šāds aizliegums attiecas tikai uz valsts iestāžu darbiniecēm vai skolotājām.

Molenbekas rajons ir tā Briseles daļa, kur dzīvo viens no lielākajiem musulmaņu iedzīvotāju īpatsvariem. Te ir gan marokāņu konditorejas, gan halal gaļas veikali, gan austrumu garšvielu bodītes.

Briselē uz ielām var redzēt arī ne mazums sieviešu ar pilnībā vai daļēji aizsegtiem matiem un kaklu. Līdz 2011.gadam Molenbekā, tāpat kā gandrīz visur citur Beļģijā bija atļauts nēsāt arī parandžas jeb biezus plīvurus, kas aizsedz seju.

Tagad Beļģijas likums par to paredz gandrīz 140 eiro sodu vai līdz septiņām dienām cietumā. Jāatzīst, ka nebūt ne visiem tas patīk un pēc aizlieguma ieviešanas 2011. un 2012.gadā ir bijuši arī ielu protesti pret policijas rīcību, arestējot sievietes parandžās un liekot tām noņemt plīvuru.

Savukārt bijušais Francijas prezidenta kandidāts Rašids Nekazs 2011.gadā bija ieradies Briselē, lai samaksātu divām sievietēm uzlikto sodu par parandžas nēsāšanu. Nekazs arī nodibināja fondu, kas solīja maksāt katrai sievietei uzlikto sodu par šo pārkāpumu.

"Es vērsīšos ar sūdzību pret Francijas un Beļģijas valsti gan to nacionālajās tiesās, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), lai pierādītu, ka Francijas un Beļģijas valsts ir pārkāpusi šo cilvēku pamatbrīvības," pavēstīja Rašids Nekkazs.

Savukārt kāda cita beļģiete, kura jau pieaugušā vecumā pārgāja islāma ticībā, salauza policistei degunu, kad tā mēģinājusi noņemt viņai parandžu. Tomēr ar laiku gan grautiņi, gan cita veida protesti pierima un tagad uz ielām sievietes ar pilnībā aizsegtu seju manīt vairs negadās.

Arī Beļģijas Konstitucionālā tiesa atzina likumu, kas aizliedz pilnībā aizsegt seju, par atbilstošu valsts pamatlikumam.

Vēl pirms Beļģijas līdzīgs aizliegums tika ieviests arī Francijā. Tas notika prezidenta Nikolā Sarkozī  laikā. Toreiz uzrunājot parlamentu viņš skaļi paziņoja, ka parandžu nēsāšana aizskar un apspiež sievietes.

"Problēma ar parandžu nav reliģiska problēma. Tā ir sieviešu goda, cieņas un brīvības problēma," sacīja 

"Mēs nevaram pieņemt, ka mūsu valstī sievietes tiek ieslodzītas aiz plīvura, nogrieztas no sabiedrības, atņemot viņām identitāti. Tas nesaskan ar Francijas Republikas priekšstatiem par sieviešu godu un cieņu. Parandža nav reliģisks simbols, bet gan pakļaušanās simbols."

Pēc likuma pieņemšanas kāda gados jauna Francijas pilsone vērsās ECT, norādot, ka ir pārkāpta viņas izteiksmes brīvība. Tomēr tiesa atzina, ka šis aizliegums ir likumīgs, jo balstās uz noteiktas idejas par pilsoņu kopīgu līdzāspastāvēšanu valstī.

Tāpat Francijā ir arī būtiska ideja par valsts un reliģijas simbolu nodalīšanu. Tādēļ, piemēram, arī skolās ir aizliegti gan kristiešu krusti, gan ebreju zvaigznes, gan arī jebkādi musulmaņu vai citas reliģijas simboli.

Citur Eiropā aizliegums pilnībā aizsegt seju ir spēkā vien atsevišķos reģionos vai pilsētās. Šādi likumi darbojas, piemēram Šveices Tičino kantonā, kā arī atsevišķās Itālijas un Spānijas pilsētās. Pārsvarā tie ir balstīti argumentos par nepieciešamību radīt varas iestādēm iespēju cilvēku atpazīšanai un identifikācijai.

Savukārt Dānijā jebkādi reliģiskie simboli ir aizliegti tiesnešu vidū, lai neradītu šaubas par viņu objektivitāti. Arī citviet ierēdnēm ir liegts aizsegt seju vai pat matus.

Par aizliegumu nēsāt parandžas ir spriests arī citās Eiropas valstīs, piemēram Nīderlandē un daļēji arī Vācijā un Šveicē. Tomēr līdz konkrētu likumu pieņemšanai nacionālajā līmenī politiķi tā arī nav nonākuši. Juristi šajās valstīs ir izteikuši pieņēmumus, ka diez vai tādi likumi varētu atbilst minēto valstu konstitūcijai.

Interesanta situācija ir izveidojusies arī Krievijā. Stavropoles apgabalā nesāt parandžas ir aizliegts. Savukārt Čečenijā tieši pretēji sievietēm ir pienākums vismaz aizsegt matus. Un šāda vietējo likumu prasība ir tiešā pretrunā ar Krievijas federālajiem likumiem.

Visbeidzot Turcijā, kur reliģija ir strikti atdalīta no valsts un pat galvas lakati daudzus gadus bija aizliegti gan skolās, gan valsts iestādēs, tagad prasības tiek mīkstinātas. Līdz ar pašreizējā Turcijas vadītāja Radžipa Tajipa Erdogāna nākšanu pie varas, lakatus ir atļauts nēsāt gan skolās, gan daudzās citās sabiedriskās vietās.

Šogad augustā aprit 100 gadi kopš tika dibināti pirmie latviešu strēlnieku bataljoni, kas Pirmajā pasaules karā cīnījās par Latvijas brīvību. Vairums kritušo apglabāti Rīgas Brāļu kapos un Babītes novada Antiņu kapos. Kamēr Rīgā, arī Likteņdārzā Koknesē un citur notikuši vērienīgi atceres pasākumi, vairums no aptuveni 200 strēlnieku kapu vietām esot dabā neatzīmētas un pavisam aizmirstas, lēš vēstures speciālisti. Tādi ir arī latviešu strēlnieku kapi Pļaviņu novadā, kur nekas neatgādina par to, ka pilsētas centra bērzu alejā, kas ved uz Daugavu, guldīti teju 200 karā kritušie. 

Ar vērienīgiem koncertiem Rīgā, Vērmanes dārzā un 11.novembra krastmalā un valsts augstāko amatpersonu uzrunām šogad 1.augustā tika atzīmēti 100 gadi kopš Latvijā tika dibināti pirmie strēlnieku bataljoni, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā. "Ikkatrā no mums ir karavīra gēns, kas mostas laikā, kad ir nepieciešams aizstāvēt savu valsti. Lai arī diendienā tas veicina mūsu ticību sev, mūsu valstij un drošai rītdienai!" sacīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Rīgā arī atklāta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai izveidota piemiņas plāksne, strēlnieki godināti arī koncertā Likteņdārzā.

Lai arī pirmo valsts aizstāvju piemiņa plaši atzīmēta, Latvijas Radio skaidroja, vai par viņiem atceramies vien reizi simts gados un kā izskatās brīvības cīnītāju piemiņas un kapavietas citur Latvijā.

Gandrīz Pļaviņu novada centrā, Dzirnavu un Daugavas ielu krustojumā, blakus sabiedriskā transporta pieturai un daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai atrodas bērzu aleja, kas kā taciņa ved uz Daugavu. Nekādu norobežojumu, krustu vai citu zīmju, kas liecinātu par to, ka šeit ir apbedīti mirušie, nav.

Celtniecībā strādājošie jaunieši Edgars un Dmitrijs ir pļaviņieši, bet iepriekš nezinājuši, ka bērzu alejā apbedīti teju 200 karā kritušie latviešu strēlnieki.

Kapavieta Latgales divīzijas strēlniekiem šeit izveidota Latvijas Republikas pirmās brīvvalsts laikā. Tad par kapu kopšanu regulāri rūpējušies vietējās ģimnāzijas audzēkņi. Pēc padomju varas rīkojuma 1962.gadā kapus nolīdzināja un šo vietu, kur tika iestādīti nu jau izaugušie bērzi, pārdēvēja par komjaunatnes skvēru.

Pēc neatkarības atjaunošanas kapi tā arī atstāti novārtā, atminas blakus mājas iedzīvotājs Edvīns Endzelis: "Agrāk te bija riņķī eglītes, iekšā bija metāla krusti, vainagi ar metāla lapiņām. Eglītes, viss smuki bija. Te man vecāmamma pretī – es viņai prasīju, kas te ir par kapiem. Nu, viņa vecs cilvēks jau bija, 1880.gadā dzimusi. Viņa teica – Pirmā pasaules kara kapi. Kādi zaldāti, es neatceros, ko viņa vēl man stāstīja. Tad man bija kādi 12 gadi, 13. Tad jau citas intereses bija."

"Vismaz divas epizodes es atceros. Jā, tie kapi bija, kapu kopiņas bija neparasti augstu veidotas rindās. Padomju laikos, protams, tie bija nolaisti, diezgan tādā švakā stāvoklī," savās atmiņās dalās arī bijušais Pļaviņu iedzīvotājs Jānis Ivars Padedzis.

Pļaviņu iedzīvotājs Jānis Ivars Padedzis tagad uzņēmies panākt to, lai apglabātajiem strēlniekiem tiktu uzstādīta kāda piemiņa: "Neviens vairs neatceras, it īpaši no tās jaunās paaudzes neviens neatceras, ka te ir Pirmā pasaules kara apbedījumu vietas. Nekas [par to] neliecina, un jaunākā paaudze līdz ar to neko nezina. Nepelnīti aizmirsti ir tie kritušie, kuri apglabāti daudzās vietās, tai skaitā arī Pļaviņu Daugavas ielas un Dzirnavu ielas stūrī."

Viņš kopā ar klasesbiedru Guntaru Zāģeru par kapu atjaunošanu vairākkārt runājis ar Pļaviņu novada domes darbiniekiem. Sarunas ar vietvaru neesot produktīvas un gada laikā jautājums neesot atrisināts, saka Guntars Zāģers, kurš pirmo reizi pie domes vērsies jau pagājušajā gadā. "Grib taisīt it kā iedzīvotāju aptauju – vai tur veidot kaut ko vai neveidot. Bet cilvēkiem nav īsti informācijas par to. Tad arī viņiem viedokļa tāda riktīga nav," teic Zāģers.

Iedzīvotāju aptaujāšana par to, vai kā atgādināt par kritušajiem strēlniekiem, ir rezultāts gadu ilgajām sarunām. "Pagājušajā gadā pie viņiem biju šajā pašā laikā. Tad viņi runāja pavisam ko citu, ka rakstīs uz Brāļu kapu komiteju, vienosies, it kā Brāļu kapu komiteja palīdzēs. Bet es skatījos visu laiku domes lēmumos, ka tur vispār nekas neparādījās," saka Zāģers. Viņš piebilst - ja vajadzētu, tad palīdzētu pašvaldībai ar līdzfinansējumu, taču finanšu trūkums neesot deputātu pretarguments.

Par šo jautājumu atbildīgās pašvaldības Vides komisijas priekšsēdētājs Juris Ikaunieks informē, ka Vides komisija jau lēmuma pieņemšanu adresējusi visiem domes deputātiem: "Pēc ierosinājuma mēs šo jautājumu izskatījām. Vides komisija nolēma, ka piemiņa ir jāsaglabā, un ieteicām domei izvērtēt šo jautājumu par piemiņas zīmes uzstādīšanu Dzirnavu un Daugavas ielas stūrī, kur atrodas Pirmā pasaules kara apglabātie karavīri."

Savukārt Pļaviņu novada domes priekšsēdētāja Gunta Žilde sola, ka lēmums par to, vai veidot īpašu atceres zīmi vai kā citādi norādīt, ka arī Pļaviņās guļ pārsimt strēlnieku, tiks pieņemts tuvāko mēnešu laikā. "Tagad mums līdz oktobrim ir informācijas vākšanas, apzināšanas periods, un arī cilvēku aptaujāšanas periods, lai viņi izsaka arī savas idejas. Tas, ka tur kaut kas būs, tas, visticamāk, būs. Tikai kādā formātā, to tad mēs pieņemamu. Gan ar iedzīvotājiem, kas dzīvo blakus mājā, gan arī pārējiem iedzīvotājiem, cerams, ka pa šiem mēnešiem izdomāsim, izrunāsim un gala rezultātā nebūs nevienam tāds neapmierinājums sirdī," saka Žilde.

Kāpēc šādam domes lēmumam nepieciešams vairāk nekā gadu ilgs laiks, viņa skaidro ar to, ka daļa iedzīvotāju pret kapu atjaunošanu iebilstot: "Tāpēc, ka te ir tās dažādās cilvēku domas. Mums ir pilnīgi pretēji viedokļi. Viena puse saka – jā, lūdzu vajag tur tai vietā vai atjaunot kapsētu, vai piemiņas vietu izveidot. Savukārt tie, kas tur blakus dzīvo, viņiem tieši mājas priekšā tas ir, un viņi, protams, ir neapmierināti. Es nevaru tad tikai Zāģera kungam pateikt – jā, tur būs. Vai arī tiem cilvēkiem pateikt – nē, tur nebūs. Tāpēc tas ir tāds garš periods. Tiklīdz ir kāda sasāpējusi problēma, kur ir divi diametrāli pretēji viedokļi, Jūs pati zināt, nu tad tas neiet ātri un tas neiet viegli."

Vairums kaujās kritušo guldīti Babītes novada Antiņu kapos, kas dēvēti arī par Tīreļu kapiem. Tur apglabāti 1240 latviešu strēlnieki, uzstādīts arī piemineklis.

"Šādā stāvoklī mēs 1991. vai 1992.gadā šos kapus pārņēmām no Jūrmalas Mežrūpniecības saimniecības un tādā stāvoklī viņi ir. Protams, ka mēs cenšamies tos uzturēt pienācīgā līmenī. Šogad vēl ir paredzēts pilnīgi no jauna pārbūvēt tiltu pār kanālu, lai kājāmgājējiem nebūtu līkumi jāiet, bet viņi tiktu iekšā pa taisno pie pieminekļa," stāsta Babītes novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ence.

Viņš arī stāsta, ka pašvaldība par to uzturēšanu rūpējoties un līdz Latvijas simtgadei plāno restaurēt kapu pieminekli. Tagad gan acīm paveras vien piemineklis, celiņš, kas aizaudzis nezālēm un divi plači abpus celiņa, kuros guldīti vairāk nekā 1200 vīri. "Mēs šo vietu nedrīkstam aizmirst un neaizmirstam. Šogad mēs esam pasūtījuši šī pieminekļa restaurāciju. Speciālisti to ir novērtējuši, viņi zina, kas ir jādara. Tātad uz simtgadu atceri šis piemineklis būs restaurēts. Arī šo teritoriju mēs uzturam pa pašvaldības budžeta līdzekļiem," uzsver Babītes domes vadītājs.

Tomēr vairums strēlnieku apbedījumu vietu, tāpat kā Pļaviņās, esot aizmirstas un reti kuram zināmas. "Latvijā tie ir apmēram 200. Ne tikai strēlnieki, bet runāsim par Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru kapiem. Ir tāda lieta, ka daļa no šiem apbedījumiem nav dabā atzīmēti, un tie ir laika gaitā – starpkaru periodā – tika pārapbedīti, apvienoti tie apbedījumi," skaidro atzīmē Brāļu kapu komitejas loceklis un vēstures speciālists Arnis Āboltiņš.

Nereti kapus neatjaunojot arī finanšu trūkuma dēļ, ar finansēm palīdzēt nevarot arī komiteja, tāpēc pašvaldībām, ja iespējams, būtu jāmeklē ārvalstu materiālais atbalsts, jo daudzviet latviešu strēlnieki guldīti kopā ar vācu vai krievu karavīriem, uzskata Brāļu kapu komitejas loceklis.

"Ir precedenti, kad šīs kapavietas gan atjauno, kas attiecas uz vācu kareivju kapiem, tad tur ar Vācijas atbalstu viņas tiek gan atjaunotas, gan labiekārtotas. Nu par Krievijas armijas kapiem, teiksim, Daugavpils pusē, tur arī ir labiekārtoti šie kapi, kas tiek uzturēti, tā kā es domāju, ka šajā gadījumā kaut kā ir jāsaglabā tā vieta un jāatzīmē," teic Āboliņš.

Viņš piekrīt pļaviņiešu iecerei kapos Dzirnavu un Daugavas ielas krustojumā uzstādīt piemiņas zīmi. Realitātē ikdienā par apglabātajiem strēlniekiem citviet atgādina uzstādītie pieminekļi, bet citur, piemēram, Pļaviņās pašlaik ziedus brīvības cīnītājiem nenoliek arī valstiski nozīmīgās dienās, jo par kapiem vairums nezina. 

Latvijā ir viens no zemākajiem lauksaimniecības pesticīdu patēriņiem Eiropas Savienībā (ES), taču vides dienestiem tik un tā netrūkst sūdzību par pesticīdu lietošanas pārkāpumiem un iespējamu kaitējumu videi. Tiesa gan, pamatotu gadījumu Latvijā ir maz. 

Lauksaimnieki daudzās sūdzības skaidro ar mītiem sabiedrībā par augu aizsardzības līdzekļu lietošanas kultūru zemnieku vidū. Tikmēr, piemēram, biškopju ieskatā sadarbība ar lauksaimniekiem ir krietni uzlabojama, lai pilnībā izvairītos no bišu bojāejas lauku miglošanas dēļ. Savukārt pētnieki, kas veikuši eksperimentus ar jau apritē esošiem pesticīdiem, norāda, ka, iespējams, nākotnē nepieciešams noteikt stingrākas izsmidzināšanas koncentrācijas normas.

Centrālā statistikas pārvalde pirmo reizi veikusi apsekojumu un apkopojusi datus par pesticīdu izmantošanu augļudārzos, dārzeņu un kartupeļu platībās, siltumnīcu kultūrās, kā arī kukurūzas sējumos. Statistika un dati par izplatītajiem augu aizsardzības līdzekļu apjomiem liecinot, ka šo ķīmisko vielu daudzums Latvijā joprojām ir viens no mazākajiem ES. Līdzīgs secinājums bijis arī 2012. gadā veiktajā apsekojumā par pesticīdu lietošanu graudaugu kultūrām un rapsim.

"Tur nav nekādu pārsteigumu, bet var pieminēt, ka āboliem un bumbieriem tiek lietoti pārsvarā viens divi kilogrami uz hektāru. Pārsvarā tie ir fungicīdi kraupja ierobežošanai. Sīpoliem bija vislielākā deva, bet tur lielākā problēma ir neīstā miltrasa. Kartupeļiem arī divi kilogrami uz hektāru, lai apkarotu lakstu puvi, kas būtībā ir ļoti bīstama slimība, un, ja to neierobežo, tad pāris nedēļu laikā laksts iet bojā, arī to [kartupeļu] raža tiek zaudēta," stāsta Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) pārstāvis Vents Ezers.

Latvijas Augļkopju asociācijā apstiprināja, ka vietējie lauksaimnieki pesticīdus salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm lieto mazāk atsevišķu līdzekļu zemās pieejamības dēļ. Tāpat pie mums augu veģetācijas sezona ir daudz īsāka.

Asociācijas pārstāvis un augļkopības institūta vadošais pētnieks Edgars Rubauskis norāda, ka paši audzētāji labprāt aktīvāk apkarotu atsevišķus kaitēkļus un slimības, kas palīdzētu arī noturēties tirgū, konkurējot ar citām valstīm.

"Piemēram, poļu ābols Latvijas tirgū ir visu ziemu un pat šobrīd vēl ir atrodams veikalos. Viens ir tas, ka tur ir tehnoloģijas par augļa saglabāšanu, bet otrs, par konkurenci runājot, ir tas, ka Polijā šie augu aizsardzības līdzekļi ir lētāki nekā pie mums. Viņiem arī dažādu pesticīdu klāsts ir daudz plašāks, un tas ļauj viņiem variēt, lai efektīvāk apkarotu kaitēkļus un slimības," stāsta Rubauskis.

Viņš norāda, ka Latvijas tirgus augu aizsardzības līdzekļu izplatīšanas kompānijām šķiet mazs, turklāt piedāvātie preparāti Latvijā ir salīdzinoši dārgi un ir dažādi līdzekļu lietošanas ierobežojumi. "Līdz ar to audzētāji tos tiešām lieto piesardzīgi un arī pašiem audzētājiem nepatīk pārlieku daudz pesticīdu," uzskata  asociācijas pārstāvis.

Tāpat augļkopībā zemnieki bez pesticīdu lietošanas savos dārzos arvien meklējot un veicot citus profilaktiskus pasākumus - kā lamatu izmantošana kukaiņu izlidošanas laikā, slimību prognožu sistēmas lietošana vai slimību izturīgu šķirņu ieviešana.

Runājot par lietotās pesticīdu devas un noteikumu pārkāpumiem, VAAD pārstāvis Ezers norādīja: lai arī sūdzības par dažādu kultūru audzētājiem dienesta reģionālajās nodaļās ienāk visai bieži, par pamatotām atzīst samērā maz sūdzību. Pērn bijušas 17 administratīvās lietas

"Savukārt skaļāki gadījumi, kad pierāda, ka ir bijis pārkāpums līdzekļu lietošanā, tur lielākoties ir pārkāpumi aizsargjoslu neievērošanā līdz ūdens objektiem vai arī smidzinājumi nokļūst uz blakus lauka, kas nozīmē, ka nav ievērots likumdošanā noteiktais vēja ātrums, kad drīkst smidzināt lauku.

Aizsargjoslas katram līdzeklim ir atšķirīgas, tādēļ zemniekiem vienmēr ir jāiepazīstas ar marķējumā norādīto informāciju par ierobežojumiem vides un savas veselības aizsardzībai," teica VAAD pārstāvis.

Patlaban par pesticīdu glabāšanas un lietošanas prasību pārkāpšanu paredz naudas sodu līdz 350 eiro fiziskām personām un līdz 700 eiro - juridiskām personām. Kā redzamu kaitējumu videi bieži min pesticīdu ietekmi uz bitēm. Pērn bijusi ierosināta arī kāda administratīvā pārkāpuma lieta, proti, pesticīdu neatļautas lietošanas dēļ kādā dravā gājušas bojā bites.

Ilggadējs biškopis no Kandavas puses Olafs Baltgalvis stāstīja, ka šogad medu ievāks salīdzinoši nelielā apjomā. Arī biškopis saimniekojot nereti aizdomājas par pesticīdu klātbūtni dabā un skaidro, ka apbraukāt visus tuvumā esošos lauksaimniekus un sarunāt, lai pabrīdina par ķimikāliju lietošanu, nav iespējams, jo bites lido septiņu kilometru rādiusā.

"Ja tas zemnieks izdara visu pēc instrukcijas un miglo tikai neziedošus augus, strādā tikai ar atļautu ķimikāliju un atļautajā diennakts laikā - vakarā -, tad bitēm apdraudējuma nav," stāsta Baltgalvis.

Pēc viņa teiktā, biškopim un lauksaimniekam būtu jāsadarbojas gadījumos, kad drava novietota netālu no miglojamā lauka. Tad lauksaimniekam būtu jāpabrīdina biškopis par plānoto miglošanu.

"Viss ir atkarīgs no lauksaimnieka godaprāta un zināšanām par to procesu, jo, lai iegādātu pesticīdus, viņam [lauksaimniekam] ir jāiet kursos un tie nedrīkst būt formāli.

Īsti nedzīvoju šobrīd ar mierīgu sirdi par savām bitēm, jo man arī šogad bija gadījums, kad viens zemnieks šajā apkārtnē bija uzbraucis uz ziedoša lauka ar miglotāju," teica Baltgalvis.

Savukārt ūdenstilpnes no pesticīdiem pasargā aizliegums ar lauksaimniecību nodarboties un aizsardzības līdzekļus lietot aizsargjoslās. Piemēram, Valsts vides dienesta (VVD) redzeslokā šogad nonāca gadījums, kad Kuldīgas pusē šķietami lauksaimniecības piesārņojuma dēļ kādā upē bojā gājuši vēži.

"Vārmes upes krastā šis labības lauks tika iekopts upes aizsargjoslas teritorija 500 metru garumā gar krastu, kas jau ir pārkāpums. Iespējams, pesticīdi ir nonākuši vidē un radījuši vēžu bojā eju, tika veiktas analīzes mirušajiem vēžiem, bet rezultātos pārsniegumus konkrētiem pesticīdiem nekonstatēja.

Bet mēs vēl gaidām labības izmeklējumus, lai saprastu, cik lielas ķīmiskās vielas koncentrācijas vidē nonāca un varēja izraisīt tādu efektu," stāsta VVD pārstāve Jūlija Ņikitina.

Laiku pa laikam pētnieki gan arī izvērtē apritē jau esošo pesticīdu ietekmi uz vidi. Eiropas fondu projektā kāds eksperiments šogad veikts arī tepat Latvijā, Daugavpils Universitātei sadarbojoties ar Latvijas Hidroekoloģijas institūtu.

Pētnieki vērtējuši lauksaimniecībā plaši izmantoto herbicīda raundapa un insekticīda fastaka ietekmi uz ūdens organismiem, tos izsmidzinot laboratorijas akvārijos tieši ūdens vidē. Tādējādi imitējot situāciju, ja, dabā miglojot laukus, netiktu ievērots aizsargjoslu nosacījumus.

"Vislielākā jutība pret raundapa ietekmi no mūsu eksperimenta testorganismiem bija mikroskopiskajām zaļaļģēm, bet zemākā - zivīm.

Secinājām, ka, ņemot vērā lauksaimniecībā pieļaujamās šī herbicīda izsmidzināšanas koncentrācijas, lai panāktu tā netoksisku iedarbību nokļūstot ūdenstilpnē, būtu nepieciešams vismaz trīsdesmitkārtīgs atšķaidījums attiecībā pret aļģēm un vismaz astoņkārtīgs atšķaidījums attiecībā pret zivīm.

Savukārt ūdensvidē nonākot fastaka izsmidzināšanas koncentrācijām, tas var izraisīt lašveidīgo zivju mazuļu bojā eju dažu stundu laikā," stāsta pētniece Maija Balode.

Balode norādīja, ka pētījuma rezultāti liek aizdomāties par striktu piesardzību, strādājot ar pesticīdiem ūdenstilpņu tuvumā, un, iespējams, nepieciešamību nākotnē pārskatīt izsmidzināšanas koncentrācijas normas Eiropā.

Savukārt biedrības "Zemnieku saeima" eksperte, agronome Iveta Grudovska papildināja, ka arī zemniekiem pārlieka pesticīdu lietošana nav pa prātam lielo izmaksu dēļ. Turklāt Latvijā to lietojums ir salīdzinoši neliels īsās sezonas dēļ. Taču, lauksaimnieku ieskatā, sabiedrībā arvien ir pārlieku lieli mīti par pesticīdu lietošanas kultūru Latvijā. Bet atsevišķos vides piesārņojuma gadījumus zemnieki vērtē kā neuzmanību.

"Sabiedrībai šķiet, ka lauksaimnieki ar pesticīdiem rīkojas kā vēlas, bet tā nav, jo esam ieviesuši stingru ES regulējumu un arī attiecībā uz dažāda veida pesticīdiem ir pietiekami liels regulējums - par to, cik reizes sezonā drīkst lietot, kāds ir nogaidīšanas laiks, kādā laikā vispār tos drīkst lietot.

Tāpat mēs kā pircēji esam nobalsojuši par lētu pārtiku. (..)  Tas arī izskaidro faktu, kādēļ lauksaimniecībā ir šīs divas alternatīvas - tātad mēs vai nu audzējam produktus ar bioloģiskām metodēm vai intensīvā lauksaimniecībā. Turklāt šobrīd palēnām atgriežamies pie integrētās audzēšanas, kur ir ļoti sabalansēta un pārdomāta augu maiņa, kas zināmā mērā ir priekšnosacījums, ka varētu arī mazāk lietot fungicīdus, bet tas notiek ļoti lēnām, jo tirgus nosaka visu," teica Grudovska.

Apsekojumu par pesticīdu lietošanu lauksaimniecības kultūrām ES organizē reizi piecos gados un salīdzinājums ar citām ES valstīm būs pieejams "Eurostat" datu bāzē nākamgad.

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nedēļas beigās sola izsludināt konkursu par tiesībām raidīt bezmaksas apraidē, kur piektā televīzijas kanāla vieta atbrīvojās pēc "Ogres Televīzijas" finanšu nedienām. Būtībā tikai sabiedriskā pasūtījuma dēļ izveidotās televīzijas ātrās beigas izgaismo vismaz divus būtiskus trūkumus pašreizējā sistēmā – pirmkārt, nauda satura veidošanai tiek piešķirta par ētera laiku bez nopietnas kontroles, bet, otrkārt, ar saņemtajām dotācijām pietiek tikai tam, lai televīzijas norēķinātos par apraides maksu. Tādējādi veidojas savdabīgs apburtais loks, ka īsti labu kvalitāti no televīzijām nemaz nevar prasīt, jo raidījumi top teju pēc katra saprašanas un spējas atrast tam naudu.

Vēl līdz jūlijam bezmaksas apraidē raidīja pieci televīzijas kanāli – sabiedriskie mediji Latvijas Televīzijas pirmais un septītais kanāls, kā arī trīs komerctelevīzijas: "Rīga TV24", "Re:TV" un "Ogres Televīzija". Nelielās reģionālās televīzijas bezmaksas apraidē nokļuva pērnā gada sākumā pēc tam, kad ar ilgu un skaļu strīdu bezmaksas apraidi pameta zviedru mediju kompānija MTG grupa, kas plašāk zināma ar televīzijas kanāliem TV3 un LNT.

 "Tad sākās mūsu problēmas, jo mēs sapratām – ja paliek tikai divas programmas, skatītājiem vairs nav tik interesanti, ka viņi nepaliks bezmaksas apraidē. Bet, ņemot vērā, ka tie ir pārsvarā maznodrošinātie skatītāji, kuri neiegādājas nekādas papildu iespējas, būtu ļoti netaisnīgi, ja viņiem tiktu liegtas iespējas saņemt papildu informāciju, ne tikai to, ko piedāvā divi Latvijas Televīzijas kanāli. Tad mēs izsludinājām šo konkursu, kura finansējums bija tieši tik liels, lai segtu šo bezmaksas apraides samaksu. (..) Tas bija pirms pusotra gada. Tā apraides samaksa uz to laiku bija apmēram 300 tūkstoš eiro," stāsta Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja pienākumu pildītāja Aija Dulevska.

Lai gan elektronisko mediju pašreizējā uzraudze Dulevska runā it kā pagātnes formā, tieši tāda situācija turpinās pašlaik, turklāt nekas neliecina, ka kaut kas mainīsies tuvākā pusotra gada laikā, kamēr ar reģionu televīzijām spēkā līgums par dalību bezmaksas apraidē. Nozarē un arī pie naudas sadales atbildīgajās institūcijās visi labi zina, ka trim televīzijām piešķirtais aptuveni viens miljons eiro pēc būtības tiek pārskaitīts "Latvijas Valsts radio un televīzijas centram", ko mēdz dēvēt vienkārši par TV torni. Taču, lai pie tādas naudas – ap 350 tūkstošiem eiro gadā – tiktu, komerctelevīzijām jāpretendē konkursā par sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Tā "Ogres Televīzija" apņēmās radīt saturu bērniem un jauniešiem, bet "Re:TV" veido pozitīvus sižetus un itkā iedvesmojošus stāstus par dzīvi laukos. Savukārt "Rīga TV24" no centrālā biroja un studijas Blaumaņa ielā seko sabiedrībā aktuālajiem procesiem ar ziņām, tiešraidēm un televīzijas diskusijām.

Ieejot "Rīga TV24" atvērta tipa birojā Blaumaņa ielas namā, ziņu vai citu tā brīža ētera raidījumu tapšanu ikviens var vērot klātienē. Televīzijā var ieiet caur tās pašas kompānijas krogu, pāris stāvos kompakti izvietotas ziņu, diskusiju un pavāru raidījumu studijas. Celtniecības trokšņi no pagraba, kur top studija septiņu mēnešu realitātes šovam par dzīvi uz Marsa, manāmi arī tiešraidēs. Un tiešraides "Rīga TV24" direktors Klāvs Kalniņš sauc par savas televīzijas trumpi:

"Plašā veidā mēs atspoguļojam notikumus tiešraidē. Viens ir tas, ka mēs pieslēdzamies no studijas ar viesiem, paralēli mums ir viena vai divas kameras tiešraidē no notikuma vietas. Ir televīzijas, kas uztaisa ziņas un parāda vakarā, mēs rādām notikumus tiešraidē, mēs bijā vienīgā televīzija Latvijā, kas parādīja visu piketa [pret bēgļiem] garumu. Otrs – mēs redzam plašu, transformējamu skatuvi, (..) cilvēkam ir iespēja nākt iekšā, skatīties savus iemīļotos raidījumus. (..)"

Gan televīzijas telpās, gan skatītājiem otrpus "Rīga TV24" ekrāna varētu rasties iespaids, ka sabiedriskais pasūtījums tiek izpildīts nevis sabiedrības interesēs, bet gan pašu priekam – jauniešu vadītos raidījumos nāk vieni un tie paši viesi, par politiku aicina izteikties aktierus un astrologus, raidījumu it kā nopietnās tēmas paliek neizrunātas, bet ēteru aizpilda stundām ilgas tiešraides no Rīgas maznozīmīgiem pasākumiem.

Kanāla direktors Klāvs Kalniņš uzskata, ka ar sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti problēmu nav, jo sabiedrība tieši to prasa: "Viņiem neinteresē ziņas astoņos; viņiem vai nu interesē notikumi te un tagad, vai kaut kas alternatīvs. Un šīs ir īstenībā alternatīvās ziņas, kur tu vari četriem pieciem notikumiem Latvijā sekot līdzi nedaudz savādākā veidā. Ja tu neesi atšķirīgs, tad tu neesi interesants. Modernajām televīzijām jābūt ar kaut ko atšķirīgām. [Saistībā ar sabiedrisko pasūtījumu] NEPLP mūs kontrolē ļoti stingri."

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pagaidu vadītāja Aija Dulevska par sabiedriskā pasūtījuma izpildes kontroli runā drīzāk kā skatītāja, nevis mediju darba uzraudze.

"Protams, ka mēs pārbaudām. Es pati regulāri sekoju līdzi šiem raidījumiem, tā kā esmu atbildīgā par komerctelevīzijām. Skatos raidījumus, visiem 100% nevaru izsekot, bet zinu un redzu, kas tur notiek. Kolēģis Ivars Zviedris skatās, jo viņam mājās ir tikai bezmaksas apraide. (..) Mēs arī regulāri kontaktējamies ar šīm televīzijām, izsakām savu viedokli."

Par saņemtajiem 350 tūkstošiem eiro gadā mazās televīzijas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei atskaitās ar to, vai pietiekamā daudzumā ar sabiedrisko pasūtījumu ticis aizņemts ētera laiks. Padome ik ceturksni arī mediju ekspertiem pasūta recenzijas, taču tās tiek nodotas pašām televīzijām, lai izmanto pēc saviem ieskatiem. Televīziju saturu vērtējuši Latvijas Universitātes pasniedzējs Rolands Tjarve un Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka.

"Es gribētu teikt, ka pakāpeniski, lēnām kvalitatīvi  uzlabojumi ir redzami tikai "TV24", jo tur radošais potenciāls ir diezgan liels un acīmredzot aizrautība lielāka. Protams, ir jautājums, kas ir šie saturi un kāpēc tie tiek veidoti, bet principā no vizuālās kvalitātes, no produkta viedokļa, tad grūti, bet tomēr vislabāk iet "TV24". "Re:TV" ir produktu grozs, ko viņi savāca no visām reģionālajām televīzijām, neveido liela kanāla konceptu. Protams, mazturīgā auditorija – varbūt viņiem arī prasības pret kvalitāti nav tik lielas" spriež Līdaka.

Līdzīgs vērtējums redzams arī mediju eksperta Rolanda Tjarves recenzijās, kurās arī teikts, ka raidījumos pieteiktās sociālpolitiski nopietnās tēmas ne vienmēr atbilst saturam, turklāt raidījumu veidotājiem trūkst pieredzes.

Taču abi eksperti vērtē, ka pašreizējā situācijā no komerctelevīzijām prasīt satura kvalitāti nemaz nebūtu īsti godīgi, jo būtībā visa nauda, kas tiek saņemta par it kā sabiedrisko pasūtījumu ar konkrētiem raidījumiem, patiesībā tranzītā uzreiz tiek pārskaitīta Satiksmes ministrijai pakļautajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) par apraides nodrošināšanu.

Tā sauktais tornis no pieciem kanāliem par apraidi gadā iekasē pusotru miljonu eiro. Tā ir konstanta summa, tāpēc, no apraides aizejot "Ogres Televīzijai", palikušajiem četriem kanāliem ikmēneša maksājums augs no 24 uz gandrīz 30 tūkstošiem eiro.

Apraides maksu nodēvēt par sabiedrisko pasūtījumu nozīmē melot, vienisprātis ir gan Gunta Līdaka, gan Rolands Tjarve, domājot, ka stingri jānodala "torņa lietas" no satura apmaksas.

"Varbūt padomei kopā ar Satiksmes ministriju vajadzētu pārskatīt šīs apraides naudas iztērēšanas efektivitāti. Varbūt mums nevajag tērēt to miljonu uz trim mazajiem kanāliem? Varbūt vajag iet citus ceļus, jo problēma ir tāda –

tas, ko mēs pašlaik redzam, tā ir publiska melošana. Man kā mediju ekspertam un Latvijas pilsonim tas liekas nepieņemami. Cilvēkiem pasaka – mēs maksājam par sabiedrisko pasūtījumu, īstenībā tā ir samaksa tornim. Tad sabiedrisko pasūtījumu – kā gribat, tā taisāt. To visi zina, sarunās atzīst, un tas ir ļoti nepatīkami. Ja viena neatkarīga institūcija un politiķi, kuri piešķir naudu šai institūcijai, zina, ka nauda tiek piešķirta meliem, tad man ir kauns par valsti," secina Tjarve.

To atzīst arī "Latvijas Valsts radio un televīzijas centra" kapitāldaļu turētāja pārstāvis satiksmes ministrs Anrijs Matīss no "Vienotības".

"Jā, mediju ekspertiem ir taisnība, es pilnīgi piekrītu, ka varētu šīs apraides izmaksas nodrošināt pa tiešo Latvijas Valsts radio un televīzijas centram, nevis izmantojot subsidētus, dotētus raidījumus vai  valsts pasūtījumu konkrētajām televīzijām. Tātad neatkarīgi no  dalībnieku skaita, kas šajā bezmaksas apraidē ir."

Taču Matīss nepiekrīt ekspertu rosinājumam, ka apraides izmaksas varētu būtiski samazināt vai pat pilnībā segt uz paša Latvijas Valsts radio un televīzijas centra ievērojamās peļņas rēķina. Tā vietā Matīss piedāvā vien variantu, ka apraidei nepieciešamo pusotru miljonu eiro Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome tā sauktajam tornim varētu maksāt nepastarpināti.

Par Satiksmes ministrijas nostājas maiņu pozitīvi izsakās mediju uzraudze Dulevska. Tomēr tas nenozīmētu, ka sabiedriskajam pasūtījumam naudas būs vairāk. Tieši pretēji – tad par dalību bezmaksas apraidē varētu nemaksāt nemaz.

"Tad tornis tieši saņemtu savu finansējumu, un mēs rīkotu konkursu ar nosacījumiem – ja jūs izpildāt tādus un tādus priekšnoteikums, tad jums ir tiesības atrasties bezmaksas apraidē.  Tālākais par naudas došanu vai nedošanu ir valsts rīcībpolitikas jautājums, un pašlaik tiek runāts par mediju atbalsta fonda tapšanu, kur ir runa par komercmediju atbalstu kopumā. Līdz ar to varētu pretendēt uz finansējumu, kas daļēji ir kā sabiedriskais pasūtījums, bet tas nenāk no tās pašas kabatas, kur ir sabiedriskā radio un televīzijas nauda," saka Dulevska.

Jaunu kārtību varētu ieviest pēc nākamā gada, kad beigsies pašreizējie trīs gadu līgumi ar mazajām komerctelevīzijām. Līdz tam būšanai bezmaksas apraidē ir divi galvenie ieguvumi – tas, ka kanāls ir redzams visā valstī, kā arī noteikums, ka šīm televīzijām obligāti jābūt iekļautām arī kabeļoperatoru piedāvājumos. Tādējādi komerctelevīzijas var audzēt auditoriju un līdz ar to arī reklāmas ieņēmumus. To gan apgrūtina MTG grupas teju vai monopolstāvoklis, kas, pēc mazo televīziju datiem, "paņemot" ap 70 procentus reklāmas tirgus.

Pašlaik nav oficiālas statistikas, cik daudz no visiem skatītājiem samierinājušies ar bezmaksas virszemes televīziju. Nozare min, ka to skatās tikai pieci līdz 12 procenti no visas auditorijas.

Latvijā lielais vairākums pārstādīto nieru ir no slimniekam nepazīstamiem - mirušiem orgānu donoriem; no dzīviem donoriem, proti, pacienta tuviniekiem - ļoti reti. Sirds transplantācijas gadījumā dzīvo donoru nevar būt vispār. Visā Eiropā bojāgājušo donoru skaits sarūk, jo uz ceļiem valda arvien lielāka drošība, donori ir arvien vecāki cilvēki, piemēram, pēc asinsizplūduma galvā. 

Tāpēc Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis arvien vairāk prāto, kā lai transplatalogi operatīvi uzzina par gadījumiem, kad slimnīcās nonāk neglābjami pacienti ar smagiem smadzeņu bojājumiem. Arī Latvija ir spērusi soli sadarbībā ar reģioniem, lai orgānus neapglabātu līdz ar mirušo cilvēku, bet glābtu citus cilvēkus.

"Un kur man būs jāguļ? Un kur ir mans spilventiņš? Piecpadsmitajā gultā - starp vīriešiem?" paciente, lietišķi ģērbta aptuveni 55 gadu veca kundze, ir ienākusi Stradiņa slimnīcas hemodialīzes nodaļā, nosvērusies un jokojas. Šo vietu viņa labi zina gadiem ilgi. "Šajā maiņā visi ir vīrieši," atbild māsiņa, un atskan joki. Paciente drošā solī dodas uz gultu, somā līdzi viņai ir krustvārdu mīklu žurnāls, un viņa ērti iekārtojas.

Izskatās jau omulīgi - kāds gulētājs austiņās klausās mūziku, kāds skatās planšetdatorā vai vienkārši guļ, taču īstenībā nekā patīkama te nav. Viņa un citi saka – dzīve ir piesaistīta gaidāmajai procedūrai.

Šai kundzei un vēl daļai pacientu ļoti palīdzētu donora niere. Bet lielā telpā 18 gultās gulošos pacientus māsiņas pieslēdz hemodialīzes aparātiem – mākslīgajai nierei. Tā ir kā attīrīšanas ierīce, lielajos aparātos var vērot, kā riņķo viņu asinis. Procedūra ilgst četras stundas, un daudzi te nāk trīsreiz nedēļā.

"Protams, daži ir, kas strādā. Bet, kam ir vajadzīgs darbinieks, kurš var atnākt otrdien un ceturtdien uz darbu, teiksim, pārējās dienas viņš ir aizņemts...," Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns teic, ka maz pacientu pēc hemodialīzes var aiziet uz darbu, jo ne visi jūtas pēc tam labi.

"Nu kā – tev rokā iedur divas adatas, tām pieslēdz īpašu sistēmu, pa kuru tavas asinis vispirms dodas uz aparātu, iziet cauri filtram un tad atgriežas tevī atpakaļ, un tas tā viss turpinās četras stundas…" - arī šo jauno puisi, sauksim viņu mainītā vārdā par Igoru, satieku Stradiņa slimnīcā. Nieru mazspēja viņu nomoka turpat 20 gadu.Puiša rokas, tāpat kā citiem gulētājiem, ir rētainas no adatu dūrieniem. Uz Igora apakšdelma izveidojies liels apaļš veidojums, it kā zem ādas būtu iešūta bumbiņa.

"Tā ir tā fistula. Redziet, šajā vietā vēna ir sašūta ar artēriju, un venozās un arteriālās asinis savienojas. Lielā arteriālā spiediena dēļ vēnas sieniņas paplašinās un tā visa ir vēna. Sieniņas ir biezākas. Paskatieties, cik daudz adatas dūrienu, un adatas jau arī nav pavisam smalkas. Taču diemžēl nu šī fistula pēc 14 gadiem pārstāja strādāt, tāpēc man kaklā ielika katetru."

Kalsnais puisis ir aizrautīgs un runātīgs, taču vairāk nekā puse dzīves bijusi atkarīga no aparātiem. Šoreiz uz Rīgu Igors atbraucis no pilsētas, kur dzīvo un trīsreiz nedēļā saņem hemodialīzi. Šobrīd nestrādā, jo procedūru vairs nevar savienot ar darbu. Viņš zina cilvēkus, kuri uz hemodialīzi mēro pat 80 kilometru garu ceļu, arī kad ārā ir lietus vai putenis. Izlaist hemodialīzi nevar.

"Mēs esam kā kopiena, tie paši cilvēki taču atnāk parasti. Mēdz gadīties ka atnāc, un kāda cilvēka nav. Tad parasti jautājam – "Vai viņu aizveda uz pārstādīšanu?" - "Nē". Tad saproti, ka šodien viņš neatnāks un vairs neatnāks nekad.

Pārsvarā jau te ir vecāki cilvēki, bet jauniešu arī ir arvien vairāk. Kad atnāk jauns pacients, mēs izstāstām, kā tas viss notiek, lai saprot, noskaņojas. Daudzi domā, ka dialīze nozīmē - aizej uz klīniku, tev uztaisīs procedūru, patīrīs asinis un tu vesels dosies mājās. Bet tas var būt uz visu dzīvi," stāsta Igors. Viņš ļoti gaida, kad būs saderīga donora niere, jo tad varēs izlauzties no aparātu gūsta. Viņš jau zina, kāda ir dzīve ar pārstādītu nieri.

"Donoru orgānu tomēr vienmēr ir mazāk nekā vajadzētu. Lai arī ar visu organizāciju un uzlaboto organizāciju – mēs esam priecīgi, ka to ir vairāk, bet, protams, nav pietiekoši, un tā nekur visā pasaulē nav," stāsta dakteris Jānis Bicāns, kurš teic - gaidītāju skaits uz miruša donora nieri vidēji ir aptuveni 30 līdz 50 cilvēku. Tā nepavisam nav rinda, drīzāk asins saderības grupas. Donora sirdi savukārt gaida aptuveni desmit cilvēku.

Kāds ir ceļš no donora līdz orgāna pārstādīšanai, skaidroju gan Stradiņa slimnīcā, gan arī kādā no galvaspilsētas attālākā Latvijas slimnīcā. Vienojāmies, ka tās nosaukumu ierakstā neminēsim un arī reanimatologa vārdu ne – lai, runājot par jūtīgu tēmu, kādu īpaši neizceltu, un arī, lai saruna būtu neformālāka.

Ceļš sākas reanimācijas nodaļā. "Mana darbavieta, reanimācijas nodaļa, varētu teikt - mūsu valstība jeb vieta, kur glābt dzīvības smagiem pacientiem, kuriem tas ir nepieciešams…" stāsta reanimatologs, rādot nodaļu, kur ir sešas gultas vietas, arī operāciju zāle.

Arī šodien te guļ četri smagi slimi cilvēki, taču tiem ir citas kaites, nav neviena ar smagu postošu smadzeņu bojājumu. Pērn šajā slimnīcā bijuši četri iespējamie donori, citu gadu neviens, saka reanimatologs.

"Ir smagi pacienti, kas nonāk reanimācijā, pārsvarā tās ir galvas traumas pēc autoavārijām, pēc asinsizplūdumiem, pārsvarā tie ir jauni cilvēki," atzīst reanimatologs.

Ārstiem viņi ir pacienti, par kuru dzīvību viņi cīnās un glābj. Taču ir situācijas, kad ārstu spēkos vairs nav palīdzēt – konstatē sirds apstāšanos vai smadzeņu nāvi.

"Teiksim, ja pacients ir bezsamaņā, ir intubēts, viņš tiek ventilēts ar mākslīgo plaušu ventilācijas aparātu, un, ja šo ventilāciju var veikt bez medikamentoza miega, kuru pārtrauc, un viņš nepretojas - nav vairs refleksu, lai pretotos mākslīgās plaušu ventilācijas pārtraukšanai. Tad diennakti pēc medikamentu pārtraukšanas ar neirologu izvērtējam pēc Glāzgovas komas skalas, kas starptautiski pieņemta - ja ir trīs balles, tā ir pati mazākā, kad ir smadzeņu nāve, kad ir 15 – cilvēks nomodā, staigā, runā," skaidro reanimatologs.

Tad reanimatologs vai nodaļas vadītājs sazinās ar Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centru. Stradiņa slimnīca ir Latvijā vienīgā, kur veic orgānu pārstādīšanu.

"Un izstāstām par šo situāciju, kāds ir pacients, dati, protams, ir konfidenciāli. Bet viņi pārbauda datu bāzē, vai nav bijis dzīves periodā, kad viņš bijis vesels, aizliegumi, ka viņš ir iebildis pret to, ka viņa orgāni izmantoti datu bāzē. Mums pašiem nav pieejas, datu bāze ir konfidenciāla, tā ir pieejama noslēgtam lokam lietotāju," stāsta ārsts.

Pirmā saruna ar piederīgajiem ir reanimatologam, un šīs sarunas ir smagas.

"Tie ir parasti jauni cilvēki, pilni spēka, dzīvības, veselīgi bijuši, un pēkšņi izskrien zvērs mašīnai priekšā, un nu galva sadragāta, kauli sadragāti, smadzenes arī, tās ir ar dzīvību nesavienojamas traumas. Lai arī varbūt viss cits vesels, bet cilvēks bez centrālā procesora, bez smadzenēm nevar dzīvot, tas nav iespējams. Es personīgi cenšos ar šiem tuviniekiem runāt, it kā man viņi būtu tuvi cilvēki, bet sarunas ir ļoti smagas, viņi nevar to pieņemt, ka trauma nav savienojama ar dzīvību.

Mums ir atsevišķa telpa, kur runājam, izstāstu par visiem veiktajiem izmeklējumiem, par radioloģisko atradni. Viņiem to grūti pieņemt. Cenšamies arī stāstīt, ka viņš var izglābt vēl citus cilvēkus," stāsta reanimatologs.

Viņš arī tuviniekiem pasaka, ka par šo gadījumu informēts transplantācijas centrs un aprunāties atbrauks arī ārsti no Rīgas.

Laika ir maz - ja iestājusies smadzeņu nāve, parasti arī citas funkcijas ir traucētas – piemēram, pazemināta vai paaugstināta ķermeņa temperatūra, traucēta sirds darbība vai asinsspiediena problēmas. Pērn šajā slimnīcā tā bijis vienā gadījumā – transplantologi nepaspēja atbraukt, jo apstājās sirds.

"Mēs strādājam dienu, nakti, brīvdienās, mums nav tādu brīvdienu. Transplantologa darbs nerēķinās ar brīvdienām vai ģimenes svētkiem," atzīst Stradiņa slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra transplantologs Jānis Jušinskis, norādot, ka komandas darbs sākas minūtē, kad pienāk ziņas no reanimācijas.

"Zvana reanimatologs, paziņo, ka ir potenciālais donors, un tad mūsu koordinators sāk inciēt procesu - reģistru, analīzes, brigādes savākšanu, un, ja iespējams, ar piederīgiem izrunāt." Jušinskis atzīmē, ka reanimatologam ir milzīgi liela joma – ne tikai jāpiezvana, arī jāzina, kad ziņot, lai nav par vēlu, un jāprot uzturēt cilvēku, kam iestājusies smadzeņu nāve vai apstājusies sirds.

Latvijas likumi neprasa sarunas ar piederīgajiem un viņu piekrišanu – ja cilvēks nav veicis ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ka ir pret orgānu ziedošanu, viņa orgānus var izmantot pēc nāves.

Tomēr daudz mierīgāk ir tad, ja saruna ir bijusi, saka Stradiņa slimnīcas nieres transplantācijas nodaļa vadītājs Jānis Bicāns.

"Tajās situācijās mēs redzam ārkārtīgi dažādus likteņstāstus, ir notikusi nelaime, ģimenei tas ir vienīgais pelnītājs, brigāde atgriežas pēc tādiem pasākumiem, jāsaka, grūti kontaktējama no pārdzīvojumiem. Nāves konstatācija un lietas ap to nekad nevar būt vieglas, to mēs saprotam. Ja tas notiktu katru otro, trešo dienu, ar tādu intensitāti, mēs to visu nevarētu izturēt, neviens to nevarētu izturēt. Bet tā kā ir ap 50, 60, 70 operācijām gadā, un mēs drusku maināmies, tad ir iespējams to darīt," tā Bicāns.

Izdibināt piekrišanas iemeslus sarunā ar piederīgajiem ārsti necenšas, vairāk skaidro nepieciešamību un pozitīvo efektu, norāda Bicāns. Mēdz būt arī atteikumi.

"Atteikumi – bieži vien mēģina piesaukt reliģiskās lietas, lai gan, protams, reliģiskie uzskati absolūti nevienā vietā nav šķēršļi. Vai arī – vienkārši "mēs negribam". Parasti tie atteikumi ir nemotivēti. Bet tos cilvēkus arī var saprast," tā Bicāns.

Ja sarunas ar tuviniekiem norisinājušās labi, tad Stradiņu komanda veic orgāna izņemšanas operāciju - turpat slimnīcā, kur atrodas donors. Transplantologs Jānis Jušinskis teic, ka pēc izņemšanas daži orgāni iztur lielāku laiku bez asinsrites, daži pavisam mazu.

"Ja runa ir par nierēm, arī, protams, būs atkarīgs no tā, cik jauns bija donors, cik veselas nieres, cik labi paņemts orgāns. No 12 līdz 24 stundām. Mēdz būt situācijas, kad ir pat vairāk kā 24 stundas, bet tas nozīmē, ka ir augsta riska orgāns – nestrādās pilnīgi vai vispār var nepieslēgties, nestrādāt," stāsta Jušinskis.

Kā ir sirds gadījumā, stāsta Stradiņa slimnīcas sirds ķirurgs Ints Putniņš: "Mums ir līdz četrām, maksimums sešām stundām tai sirsniņai jābūt recipientam iešūtam un palaistai, mēs esam ierobežoti atšķirībā no nieru transplantācijas, kur periods ir garāks – līdz diennaktij."

Ja no slimnīcas, kur atrodas donors, līdz transplantācijas centram jāmēro mazāk kā 200 kilometru, tad var iztikt bez helikoptera. 

"Tas laiks, kas nepieciešams gan ar mašīnu, gan lidmašīnu - tas pats sanāks. Ja distances ir lielākas, tad jāizmanto helikopters vai lidmašīna. Pie mums tā nav bijis. Mēs visi esam mācījušies citās valstīs, praktiski visi bija lidojuši. Bet mums nav liela valsts," atzīst Jušinskis.

Reiz gan bijusi nepieciešamība sarunāt helikopteru, jo iespējamais donors bija Daugavpilī. "Donors bija kļuvis par donoru, un biju personīgi sazvanījies un saorganizēju gaisa spēkus, visu nokoordinējis, jo Daugavpils ir pietiekami tālu, un, lai sirdi atvestu, ir jāizmanto gaisa spēku helikopteri uz Rīgu. Bet, jā, tad bija šis radinieku atteikums, un tā mēs nedabūjām neko izdarīt," stāsta sirds ķirurgs Ints Putniņš.

Tā kā laika bija maz, viss tika organizēts paralēli un, kad atskanēja atteikums, helikopteri jau gaidīja brigādi.

Vēl jāteic - kad pārbaudīta donora un iespējamā orgāna saņēmēja saderība, transplantācijas centra koordinatori zvana cilvēkam, kam donora orgānu pārstādīt. Viņam vienmēr jābūt sazvanāmam. To zina arī Igors. Pirmoreiz viņš bija 18 gadu vecs, kad saņēma zvanu par donora nieri.

"Es vispār biju vilcienā. Braucu no radiniekiem uz mājām citā pilsētā. Un man zvana – brauc! Toreiz mobilie telefoni jau bija izplatīti, man arī bija. Kad tev tā piezvana, pirmajās minūtēs tu nezini, pie kā pieķerties, kur likties, ko ņemt līdzi. Tāda kā neliela dezorientācija sākumā. Taču tad saproti - jā, jāsagatavojas, jāņem līdzi lietas, un tad tu brauc," stāsta Igors.

Ja Igors nebūtu atbildējis uz zvanu, centra darbinieks tad zvanītu nākamajam no saderības grupas, skaidro dakteris Bicāns.

"Zvanīt citam, ir tādi, kuriem ir kādas ķibeles parādījušās pa to laiku, kamēr bija uz pēdējo kontroli, pēkšņi bijusi temperatūra un nevar operēt. Visādi ir gadījumi, bet, protams, koordinatoram tās ir lielas papildu galvassāpes. Kuram der, kuram neder, vecumi, lielumi. Pat nieri pārstādot, mēs rēķinām, ka donors ir liela auguma un niere ir liela, un mēs nevaram to īsti pārstādīt neliela auguma cilvēkam. Vai vēl sliktāk mazu nieri lielam. Tīri banāli fiziskie parametri, ne tikai medicīnas," atzīst ārsts.

Jāteic, ka visā Eiropā transplantologi arvien lielāku uzmanību pievērš jautājumam – kā panākt to, lai mirušu donoru orgānus neapglabātu – lai slimnīcu intensīvās terapijas nodaļas ziņotu transplantologiem.

Arī Latvijā šis nav bijis viegls jautājums un ir slimnīcas, no kurām ir ļoti maz donora orgānu. Taču sadarbība pamazām uzlabojas un nozīme ir arī valsts atbalstam.

"Un no 2015.gada līgumā ar slimnīcu ir iekļauts atsevišķi izdalīts finansējums tieši koordinatoru darbam reģionos," stāsta Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Evija Štālberga un piebilst, ka dienestā ar lūgumu bija vērsušies Stradiņa slimnīcas ārsti un no šā gada valsts piešķīrusi naudu diviem koordinatoriem reģionos.

"Visi šie līdzekļi tiek plānoti vienai darba slodzei, taču šī slodze tiek sadalīta uz vairākiem darbiniekiem, kas strādā ārstniecības iestādēs. Šīs iestādes ir Daugavpils reģionālā slimnīca, Liepājas reģionālā slimnīca un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca," atzīmē  Štālberga.

Kā būs nākamgad – tas, vai koordinatoru reģionos būs vairāk vai mazāk, nav skaidrs. NVD rudenī vērtēs paveikto. Taču Stradiņa slimnīcas speciālisti jau tagad teic – šis gads parādījis, ka reģionu koordinatori ir ļoti vajadzīgi un viņus vajadzētu vēl vairāk.

Pateicoties sadarbībai ar reanimatologiem, pērn Latvijā arī bija 29 nieres donori, tikai ar Rīgas slimnīcām noteikti nepietiktu – saka Stradiņa slimnīcas transplantologi. Transplantācijas jomā šis ir labs gads – jau bijuši 23 nieres donori un pārstādīta viena sirds.

Pilsētās, kur nav šo koordinatoru, ziņošana balstās pārsvarā uz reanimatologu entuziasmu, tā arī ir ar šajā sižetā uzrunāto reanimatologu. Kolēģu attieksme ir dažāda, viņš atzīst. 'Šis darbs mums ir pretrunīgs, mēs no vienas puses esam reanimatologi, kas cīnās par cita cilvēka dzīvību."

Arī citās valstīs bijušas problēmas ar sadarbību slimnīcu un nodaļu vidū. Par tām runāja arī Eiropas Komisijas līdzfinansētajā ACCORD programmas noslēguma konferencē jūnijā Madridē.

Konferences starplaikā uzrunātais transplantācijas speciālists Andriess Oitsmams no Nīderlandes atzina: "Jā, mums bija tā pati problēma. Bet – man tiešām nepatīk to teikt – bet vienīgais, kas te tiešām līdzēs – ir atalgot slimnīcas, kuras ziņo par donoru. Ja cilvēkiem par šo papildu darbu slimnīcā nesamaksās, nekādu panākumu nebūs. Nīderlandē, piemēram, mums ir ieviesta komandas sistēma – ja noteiktā pilsētā ir donors, slimnīca paziņo, par to saņem naudu, un tad ierodas komanda, kas iegūst donora orgānu transplantācijai."

Savukārt, piemēram, Ferlanini slimnīca Romā, lai veicinātu sadarbību starp speciālistiem vienā slimnīcā, pilotprojektā  izveidoja plakātu. To pielika pie sienas kabinetā, kur mediķi aizpilda dokumentāciju. Uz plakāta ir rakstīts viens vārds "GIVE", tulkojot no angļu valodas - dot. Katrs burts angliski apzīmē vienu kritēriju - G - Glazgovas komas skalu, I – intubāciju, V – plaušu ventilāciju, E – dzīves beigu vadīšanu.

Ferlanini slimnīcas intensīvās terapijas nodaļas māsa Ērsa Fellere stāsta, ka neatliekamās palīdzības speciālisti identificē pacientus ar smagu, postošu smadzeņu bojājumu, un, ja pacients atbilst visiem šiem kritērijiem, iespējams, var kļūt par donoru. Tas ir kā atgādinājums telpā, kur aizpilda medicīnas dokumentus. Tad seko ziņošana transplantologu kordinatoriem, virkne pārbaužu, sarunas ar tuviniekiem. Pērn, izmantojot šo atgādinājumu, orgānu ziedošana slimnīcā uzlabojusies par trešdaļu.

Protams, orgānu ziedošana sabiedrībā izsauc dažādu reakciju, arī aizdomu pilnu. Piemēram, ja nu, domājot par donoriem, pacientu reanimācijā neārstēs tik labi kā vajadzētu un necentīsies glābt? Taču dakteris Bicāns saka – tuvinieki vispār piekrīt ziedošanai tikai tad, ja pārliecināt, ka ārsti darījuši visu cietušā cilvēka labā.

"Tur, kur laba ārstēšana, tur arī iespējami būs donori, bet tur, kur švakāka ārstēšana, tur nebūs donoru – tur piederīgie vienmēr būs pret. Piederīgie ir teikuši, ka mēs saprotam un atbalstām [ziedošanu], un tas nozīmē, ka viņi ļoti uzticas ārstniecības iestādei. Tādos gadījumos – jā, bet dēls vai meita, vīrs vai sieva, kas gājis bojā, gribēja palīdzēt cilvēkiem," stāsta Bicāns.

Pacientam donora niere paver iespēju uz pilnīgi citu dzīvi. Dakteris Bicāns teic, ka valstij nieres transplantācija izmaksā stipri lētāk nekā ilgstoša hemodialīze.

Stradiņa slimnīcā satiktais pacients Igors gan uzreiz saka – protams, tā ir loterija – var paveikties, var nepaveikties. Ārsti Latvijā teic, ka vidēji bojāgājuša donora niere strādā piecus līdz 10 gadus. Igoram divreiz pārstādīta donora niere – pirmā kalpoja pusotru gadu, jo viņš saslimis ar vīrusu. Otrā - piecarpus gadus.

"Es teikšu tā – kad donora niere bija, šis laiks paskrēja kā viens brīdis. Jo pie laba pierodi ātri. Vienam puisim bija 11 gadu donora niere, viņš teica to pašu – kā viens mirklis, lai gan divreiz ilgāks laiks. Īstenībā tu esi brīvs – vari paņemt zāles un braukt, kaut vai uz ārzemēm. Ar dialīzi arī var doties ceļā – man bija tāda pieredze, kad braucu uz Itāliju, taču tad ir iepriekš jāsarunā, lai būtu tur vieta dialīzes nodaļā noteiktā laikā. Bet tas ir daudz sarežģītāk – nav tā, ka ir biļete, sakrāmē čemodānu un brauc," tā Igors.

Ne Igors, ne ārsti negaida, ka ar kādu notiks nelaime, zinot, cik dzīvība ir trausla, viņi nelaimi nevēl. Tikai lūdz aizdomāties - ja cilvēks ir pret orgānu ziedošanu, lūgums to darīt zināmu – veikt ierakstu Iedzīvotāju reģistrā un izrunāties dzīves laikā ar ģimenes locekļiem.

Jo ir bijuši piederīgie, kas atteica orgānu ziedošanu, sakot – mēs nezinām, ko viņš vai viņa par šādu jautājumu domāja. Latvijā šobrīd viens donors var glābt trīs cilvēkus, taču ārvalstīs, kur pārstāda arī aknas, plaušas un citus orgānus – pat astoņus.