Latvijas Radio analītika

No visām Latvijā uzceltajām būvēm 15% līdz 30% top nelegāli. Lielākoties tās ir piebūves dzīvojamajām ēkām, malkas šķūnīši vai siltumnīcas. Tomēr nelegāli tiek celtas arī kārtīgas dzīvojamās mājas vai saimniecības ēkas, un lielākoties pašvaldības ir vēlīgas, ar savu autonomo varu ļaujot patvaļīgo būvniecību legalizēt.

Taču retās izņēmumu reizēs vietvaras namus liek nojaukt, atstājot vietu jautājumam, vai tas darīts normatīvu stingrības dēļ vai drīzāk pašvaldības domes iegribu vārdā. Jaunais Būvniecības likums, kas spēkā kopš pērnā rudens, tādas iespējas izslēdzot.

Ūdenstilpju krasti gan iepriekšējo normatīvu laikā bija, gan patlaban ir vienas no potenciālo būvnieku iekārotākajām vietām. Jelgavas novada Kalnciema pagastā pašā Lielupes krastā tādu vietu savam nākotnes namam pirms teju desmit gadiem noskatīja Valentīna Rudenko ar ģimeni. Toreiz būvniecības plāniem zaļo gaismu deva tā laika Kalnciema dome, kas iznomāja zemes gabalu un teritorijas plānā mainīja tā statusu no mazdārziņu zemes uz apbūves teritoriju.

Kā daudzi, Rudenko tālāko ceļu gāja nelegāli – sāka celt ēku, dokumentu kārtošanu atstājot otrajā plānā.

Pirms četriem gadiem, kad ģimene mitinājās pagaidu būvē, mājai bija tikai ielikti pamati, iesākts pirmais stāvs un sācies pamatīgs strīds ar nu jau pēc reformas izveidoto Jelgavas novada pašvaldību.

Tagad nekas nav mainījies. Valentīna rāda savu pagaidu mājiņu, kas uzcelta ar mērķi tajā uzturēties, kamēr uzcels īsto māju. Jau piecus gadus viņi tajā mitinās būtībā pretlikumīgi, jo celtniecība notikusi nelegāli.

"Nelikumīgi ir tas, ka man tajā mirklī nebija projekta un būvatļaujas. Statuss, ka šī ir apbūves zeme, bija. Tāpat bija nomas līgums ar domi, ka drīkstu šeit celt. Toreiz vīrs teica, ka pats visu zina, kā būvēt," stāsta Rudenko. "Viņš ir pieredzējis celtnieks, uzcēla, lūk, to māju kaimiņos no pamatiem līdz jumtam. Sev visu darījām pakāpeniski – sākumā izmaiņas teritorijas plānā, bet tad, kad būvvaldē iesniedzu jau arhitektūras plānošanas uzdevumu, man tika atteikts. Dokumentā pat nebija minētas apstrīdēšanas iespējas.

Ģimenē apspriedāmies, ka nav būtiski, ja mums nav būvatļaujas, jo dome zemei apbūves statusu ir piešķīrusi. Tā bija mana lielākā kļūda, ka neiedziļinājos juridiskajās niansēs. Pēc tam dome visu uzcelto lika nojaukt.

Netiek ņemts vērā ne ieguldītais darbs, ne nauda – tās pūles, lai tādus krūmus pārvērstu šādā oāzē," savu pieredzi stāsta Rudenko.

Ģimenes bagāžā likuma pārkāpumu netrūkst. Bet legalizācijas iespēju, kādas dotas simtiem citos gadījumos, šajā gadījumā it kā neesot piemērojamas. Iemesls – tā laika Satversmes tiesas spriedums, ar ko tika aizliegts būvēt tur, kur applūšanas riski pastāv kaut reizi simt gados. Tāpēc ir situācijas, ka turpat blakus lepnai privātmājai otrs zemes saimnieks savu ēku vairs celt nedrīkst.

"2000. gadu sākumā izpratne bija tāda - ja teritorija applūst, tad viņu drīkst uzbērt, lai neapplūst un pēc tam drīkst būvēt. Vēlāk Aizsargjoslu likumā bija izmaiņas, kas aizliedza arī uzbērt teritoriju. Jāsaka, ka viņa nerīkojās, kā likumā būtu teikts. Nevajadzēja būvēt!" skaidro Jelgavas novada būvvaldes vadītājs Andris Ziemelis.

Tāpēc Jelgavas novada dome jau pirms pieciem gadiem lika Rudenko ēkas nojaukt, vietu sakārtojot tā, kāda tā bija pirms tam. Visas tiesu instances spriedušas, ka Jelgavas novads lēmis tiesiski.

Taču opozīcijas deputāti vērsušies pie kolēģiem domē, aicinot iepriekšējā sasaukuma lēmumu pārdomāt. Komiteju sēdē domē ievēlētā Kārļa Rimšas (Latvijas Reģionu apvienība) aicinājums atsaucību neguva. "Bet varbūt, ka dome varēja lemt savādāk. To tiesa nevērtēja un priekšlikumus nepiedāvāja. Tad kādēļ ir vajadzīga šāda iestāde kā dome, kur jau pats vārds nosaka "domāt"? Konkrēti šajā gadījumā - mēs varam nodemonstrēt savu muskuļu spēkus, jo mums ir spēks un vara. Bet kādi ir ieguvumi? Mēs varam piespiest viņu nojaukt to objektu. Bet vai jūs esat redzējuši to objektu dabā? Vai tas rada kādas problēmas sabiedrībai? Viņš rada problēmas trešajai personai, valstij, dabai?" retoriski vaicāja Rimša.

Pēc Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta direktores Ilzes Ošas teiktā noprotams, ka šajā gadījumā tiesas, vērtējot Rudenko mājas problēmas, lietas būtībā tomēr nav skatījušās. "Tiesa vērtē samērīgumu, kā arī to, vai attiecīgajā vietā tāds objekts var atrasties, vai ir to samērīgi nojaukt un cik lielā mērā tas ietekmē vidi un sabiedrības intereses, nevis tikai to, vai objekts ir uzcelts likumīgi. Var būt situācija, ka tiesa nolemj, ka objekts attiecīgajā vietā var būt (..) un nav nepieciešams nojaukt, bet ir jālegalizē un jāsakārto dokumentācija,  skaidro Oša."

Tādu samērīguma cerību gan trešdienas vakarā pēkšņi izrādīja Jelgavas novada dome. Vēl komiteju sēdē pirms nedēļas vairums bija krasi noskaņoti pret Rudenko un sprieda, ka dome pati nojauks būvi. Jau bija aplēsts, ka pāris tūkstošu eiro vērto ieguldījumu likvidācija pašvaldībai izmaksās ap 22 000 eiro.

Taču piecu gadu nostāja domes sēdē mazliet mainījusies un deputāti lēma, ka jautājumu par māju nojaukšanu uz mēnesi atliks, izvērtējot iespējas būves saglabāt.

Samērīguma ceļu par patvaļīgas būvniecības gadījumiem līdz pagājušā gada nogales likuma izmaiņām cenšas iet arī Jūrmala, kas ik pa laikam mēdz izcelties ar nelegālās būvniecības gadījumiem.

Līdz kāpu apbūvēšanai gan parasti neviens netiek, atzīst Jūrmalas Pilsētplānošanas nodaļas vadītāja Vita Zvejniece. Šogad jau 67 gadījumos pašvaldība ļāvusi būvniecību legalizēt, bet desmit situācijas ir tādas, kad īpašums jāatgriež sākotnējā formā.

Runa gan nav par ēku nojaukšanu, saka Zvejniece.

"Jūrmalā daudzas ēkas, kuras mēs pieņemam par privātmājām, vēsturiski ir bijušas daudzdzīvokļu mājas - tur ir vairāki dzīvokļi. Viens ir mazliet pievienojis no koridora, cits kaimiņš saka, ka tam nepiekritīs. Vēl pēc mēneša viņš atnāk ar vēstuli, kurā visi mājas iemītnieki piekrīt, ka viņš savu šķūnīti vai kambarīti varēs saglabāt. Tie tiešām ir vairāk dzīvokļu īpašumi, kur kāds kaut ko pārveidojis, bet pārējie nav piekrituši. Lai pārveidotu dzīvokli, ir nepieciešama pārējo piekrišana," atgādina Zvejniece.

Arī Jūrmalas Aizsardzības biedrība, kura visskaļāk reaģē uz nelikumībām kāpu zonā un citviet, atzīst, ka dome līdz šim pret nelegālo būvniecību bijusi samērīga. Biedrības vadītājs Guntis Grūba stāsta, ka Jūrmalā mēdz būt tādi gadījumi, kad pašvaldība būvatļauju izsniegusi komercobjektiem, bet tiesa vēlāk lemj, ka tas bijis nelikumīgi. Taču privātajā sektorā kliedzoši gadījumi neesot manīti.

"Es esmu ievērojis, ka Jūrmalas domes praksē ļoti bieži tiek pieņemti lēmumi par būvniecības radīto seku novēršanu gadījumos, kad privātīpašnieks patvaļīgi uzbūvē šķūnīti, piebūvē klāt stāvus vai palielina apbūves intensitāti. Man šķiet, ka Jūrmalā pašvaldība ir pretimnākoša, ievērojot samērīgumu," norāda Grūba.

Pērn visa gada laikā Jūrmalā atļauts legalizēt septiņus nesaskaņotas būvniecības gadījumus, bet šogad to ir jau teju 70.

Tāda kāpuma iemesls galvenokārt ir nevis strīdnieku kaimiņu sūdzības, bet būtiski uzlabotais Būvniecības likums. Tas liek būvvaldes inspektoram jau dokumentu kārtošanas sākuma stadijā apmeklēt vietu, kur īpašnieks plāno kaut ko darīt. Tad arī atklājas, ka šķūnītis patiesībā jau uzcelts.

Oša stāsta, ka būvvaldes neiesniedz atskaites par to, cik kopumā ēku likts nojaukt vai citādi rīkoties, lai īpašumu atjaunotu tā sākotnējā izskatā. Taču ir ziņas par patvaļīgas būvniecības gadījumu skaitu – nelegāla rīcība tiek konstatēta gandrīz katrā trešajā reizē jeb līdz 30% gadījumu no visiem. "Patvaļīgās būvniecības jautājumu sadala divās daļās. Pirmajā gadījumā patvaļīgā būvniecība ir uz salīdzinoši nelieliem objektiem, (..) jo dokumentācijas process [pēc likumpārkāpēju ieskata] ir ilgs un dārgs.

Jaunajā likumā ir noteikts, ka būves ir iedalītas trijās daļās: apbūves laukums līdz 25 kvadrātmetriem pilsētā, ārpus pilsētām līdz 60 kvadrāmetriem. Šai grupai ir vienkāršota procedūra - nav nepieciešama būvatļauja, kam seko sarežģīts process," klāsta Oša.

Otrs patvaļīgās būvniecības gadījums ir komercobjekti un privātmājas, īpaši iekāroto ūdeņu krastu vai kāpu zonās. Jaunais likums pielicis punktu iespējai, ka pašvaldības un tiesas atšķirīgi interpretē normatīvus, tādējādi vieniem ļaujot legalizēt, bet citiem liekot nojaukt. Kopš pērnā rudens tādas celtās ēkas visos gadījumos būs nojaucamas bez ierunām. Vai tādas mājas šogad jau gadījušās inspektoru rokās, pagaidām ziņu nav.

Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš jaunajā regulējumā saredz problēmas. "Jaunais regulējums vēl nav aprobēts šajā lietā. Tā saucamo patvaļīgo būvniecību nevar legalizēt. Agrāk to varēja izdarīt, ja teritoriālais plānojums sakrīt. Tagad jebkura būve var nonākt esošā stāvoklī, proti, tās nojaukšana. Līdz ar to tā ir problēma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunais regulējums ļauj izdot būvatļauju. Visi domā, ka tagad varēs doties uz priekšu! Taču būvatļauju izdod ar nosacījumiem, kuru kontroli ne vienmēr var saprast uzņēmējs un nodrošināt būvvaldes. Tur jau konflikta būtība ir iezīmēta," saka Salmiņš.

Taču ieguvumu šai likuma normai daudz, tostarp tiek izslēgti līdz tam akceptētie riski, ka par nelegālās mājas upuriem var kļūt paši tās cēlāji, kā arī pārtraukta nevienlīdzīgā precedentu radīšanas prakse, ka vienā gadījumā būvi ļauj legalizēt, bet citā liek nojaukt. Tāpat tas mazināšot arī korupcijas riskus būvniecības nozarē, lai izslēgtu iespējas pašvaldībās "kaut ko sarunāt".

Pēdējos gados otrā un trešā pensiju līmeņa pārvaldniekiem izdevies visnotaļ sekmīgi pavairot savu klientu nākotnes pensijas kapitālu. Tomēr tagad, kad noguldījumu likmes kļuvušas pavisam niecīgas, bet akciju tirgi lēkā te augšup, te lejup, pensiju kapitāla pārvaldītājiem ir sarežģīti atrast drošus ieguldījumu objektus.

Ir pieņemts uzskatīt, ka finanšu tirgos notiekošais vairumu Latvijas iedzīvotāju neietekmē. Tomēr šāds pieņēmums ir maldīgs, jo, lai arī ikdienā to neapzināmies, Eiropas un pasaules finanšu tirgus tendences lielākā vai mazākā mērā nākotnē ietekmēs vairāk nekā pusi Latvijas iedzīvotāju.

"Dalībnieku skaits valsts fondēto pensiju shēmā šobrīd ir 1,249 miljons. No tiem 771 000 ir dalībnieki, kas tika pievienoti shēmai obligāti. Un 489 000 dalībnieku shēmai pievienojās brīvprātīgi un tie ir aptuveni 39%," stāsta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Fondēto pensiju shēmas administrēšanas daļas vadītāja Ilona Deģe.

Ņemot vērā patlaban noteikto 2. pensiju līmeņa iemaksu likmi, kas ir 5%, ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas saņem vidēji lielu mēnešalgu – ap 800 eiro mēnesī, ik mēnesi 2. pensiju līmenī iemaksā aptuveni 40 eiro.

Tas, vai šīs iemaksas, kuras ikdienā pat nepamana, nākotnē kļūs par vērā ņemamu papildinājumu nākotnes pensijām, ir atkarīgs no mūsu izvēlētā pensiju plāna un šī plāna pārvaldnieka veiksmīgas darbības.

Pirmie valsts fondēto pensiju shēmas dalībnieki, kas 2. pensiju līmenim pievienojās 2000. gadu pirmajā pusē, pensijā devušies jau 2013. gadā. Ņemot vērā ekonomiskās krīzes laikā piedzīvoto 2. pensiju līmeņa iemaksu likmes, kā arī darba samaksas samazinājumu, viņiem izdevies uzkrāt vien nelielu papildu kapitālu, atzīst Deģe.

"Pienesums no fondēto pensiju shēmas kapitāla ir diezgan mazs šobrīd. Lai gan shēmā uzkrātais kapitāls jau pārsniedz 1600 eiro, tomēr reālais pienesums pensijai ir diezgan mazs. Šobrīd viņš ir septiņi eiro, kas ir skaidrojams dažādiem ienākumiem dažādiem cilvēkiem. Tas ir vidējais cipars. Bet ir cilvēki, kuriem šis pienesums sasniedz 30 – 35 eiro," saka Deģe.

Tiem, kam 2. pensiju līmenī izdevies uzkrāt lielāku kapitālu, proti, vismaz 3000 eiro, jau tagad ir būtiska priekšrocība. Viņi var iegādāties pensijas apdrošināšanas polisi, kas dod iespēju uzkrāto kapitālu atstāt mantojumā.

Šādu cilvēku gan ir ļoti maz, saka Deģe. "Šobrīd no tiem, kas pensionējas, var izmantot savu kapitālu mūža polises iegādei tikai 3%, tāpēc ka viņiem uzkrātais kapitāls pārsniedz to summu, ar kādu dzīvības apdrošināšanas sabiedrības ir gatavas noslēgt mūža pensijas apdrošināšanas līgumu," skaidro Deģe.

Tiem, kas pensijā dosies pēc kāda laika, gan ir pamats cerēt, ka iemaksas valsts fondēto pensiju shēmā un brīvprātīgi izvēlētajā 3. pensiju līmenī viņiem nodrošinās pārtikušākas vecumdienas.

Pēdējos gados 2. un 3. pensiju līmeņa pārvaldītājiem itin sekmīgi izdevies pavairot viņiem uzticēto kapitālu.

"Šis pusgads ir tiešām labs. Ja mēs skatāmies uz visu pensiju plānu ienesīgumu, tad pensiju 3. līmenī kopš gada sākuma pieaugums ir aptuveni 3,5%, kas ir ļoti labs ienesīgums," saka Latvijas Komercbanku asociācijas Privāto pensiju komitejas vadītāja, "SEB atklātā pensiju fonda" valdes priekšsēdētāja Dace Brencēna.

"Pirmajā ceturksnī bija uz pusi augstāks, bet tagad sakarā ar šīm korekcijām ir 3,5%. Ja mēs tā turpinātu līdz gada beigām, tie būtu 7% gadā jau pēc komisiju atskaitīšanas. 2. pensiju līmenim mums ir ļoti līdzīgi. Konservatīvajiem plāniem šobrīd, kad procentu likmes ir tik ļoti zemas, un tas krituma brīdis, kamēr procentu likmes samazinājās, konservatīvajiem plāniem deva pieaugumu, jo konservatīvajiem plāniem likmju samazināšanās dod peļņu," saka Brencēna.

Tomēr pēdējo mēnešu laikā finanšu tirgi kļuvuši ļoti svārstīgi un, lai arī Latvija šķietami atrodas ļoti tālu no pasaules finanšu tirgiem, negatīvās tendences lielajos vērtspapīru tirgos atstāj ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju pensiju kapitālu. Tas attiecas arī uz Krievijas un Ķīnas finanšu tirgu svārstību ietekmi.

"Pensiju plānu ieguldījumu īpatsvars šajās valstīs nav tik būtisks, lai mēs varētu teikt, ka tas būtiski ietekmēs. Tur ieguldījumi ir zem 10% no kopējiem pensiju plānu ieguldījumiem," atzīmē Brencēna.

"Pārsvarā mums ir ieguldījumi Eiropā, Austrumeiropā un Latvijā, kas veido lielāko īpatsvaru. Vēl ir globālie fondi, kur ir Ķīnas un Krievijas vērtspapīri, bet tas ir globālajos fondos, bet tiešu ieguldījumu praktiski nav. Līdz ar to tā ietekme, protams, būs, bet ne tik liela. Kas attiecas uz Eiropu, tieši Eiropas akcijas šobrīd ir ļoti svārstīgas un, kas netipiski vasaras periodam, ir kāpumi un kritumi tieši pēdējos mēnešos. Ja gada sākumā bija skaists pieaugums, tad tieši pēdējos mēnešos šie ieguldījumi Eiropas akcijās deva šo "svārstīgo bildi"," viņa pauž.

Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības "Finasta Asset Management" valdes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs gan lūkojas optimistiskāk. "Tiešām, likmes ir zemas, bet, kad ienesīgums samazinās, cenas kāpj un tad attiecīgi pie pārvērtēšanas, no tā, ka mēs vērtspapīru nopirkām par vienu cenu, bet pēc tam, negaidot tā dzēšanu, to pārdevām, arī pie negatīvām likmēm var pelnīt," norāda Martinovs.

Reaģējot uz depozītu likmju samazināšanos, pensiju fondu pārvaldītāji pēdējā laikā krietni samazinājuši noguldījumus banku depozītos. Martinovs uzsver, ka klientiem nevajadzētu uztraukties par depozītu likmju ietekmi uz pensiju kapitālu. "Tās likmes, ko piedāvā vietējās bankas, protams, atbilst tirgus situācijai, bet ne pilnībā atbilst mūsu ieguldīšanas mērķiem. Bet, ņemot vērā, ka tās tendences ir parādījušās salīdzinoši nesen, mūsu termiņnoguldījumu portfelis, kura vidējais dzēšanas termiņš ir ap divarpus gadiem, nodrošina ienesīgumu ap 3,5% gadā," viņš norāda

Savukārt Brencēna atzīst, ka pensiju pārvaldītāji ir novērojuši, ka, reaģējot uz depozītu likmju samazināšanos, ne viens vien 3. pensiju līmeņa klients steidz uzkrāto naudu ieguldīt 3. pensiju līmenī. "Pensiju 3. līmenis ir rekordaugsts iemaksu ziņā, kopš vispār 3. pensiju līmenis sāka savu darbu pirms 15 gadiem. Pirmajā pusgadā vien ir iemaksāti 27 miljoni eiro, kas ir par 67% vairāk nekā pagājušajā gadā," viņa norāda. "Bet klientu skaits jau tik dramatiski nepieaug. Tas nozīmē, ka šīs iemaksas seko līdzi tiem cilvēkiem, kas kādreiz ir slēguši līgumus, bet tagad veic iemaksas. Viena liela daļa, tas man ir jāatzīst, ir gados vecāki cilvēki, kas savus depozītus, kur ienesīguma nav, izmanto privātos pensiju fondus, lai ieguldītu naudu, jo ienesīgums, kā jūs redzat, ir stipri pievilcīgāks par jebkuru depozītlikmi," skaidro "SEB atklātā pensiju fonda" valdes priekšsēdētāja.

Pensiju pārvaldītāji gan šādu stratēģiju sauc par visai riskantu.

Martinovs uzsver, ka cilvēkiem, kas jau sasnieguši pirmspensijas vecumu, vajadzētu izvēlēties piesardzīgāku ieguldījumu stratēģiju.

"Tie, kas turēja pēdējos divus trīs gadus savus ieguldījumus akciju tirgos vai plānos, kuri iegulda akciju tirgos, ir nopelnījuši ļoti labi. Ja mēs skatāmies uz pēdējiem diviem trim gadiem, arī tie, kas ieguldīja vērtspapīros, ir labi nopelnījuši, jo likmes krita, bet cenas kāpa," pauž Martinovs. "Industrija ir nopelnījusi ļoti labi. Parasti mēs rekomendējam tiem, kam jau tuvojas pensionēšanās vecums, iziet no tiem plāniem, kas paredz ieguldījumus arī akciju tirgos. Jā, varbūt viņi negūs papildu peļņu, bet viņi zināmā mērā "iekonservēs" tos savus ieguvumus, kas gūti pēdējos trīs, piecos vai desmit gados," saka Martinovs.

Proti, lai arī aktīvie jeb dinamiskie ieguldījumu plāni sola lielāku peļņu, šādi ieguldījumi ir jūtīgāki pret tirgus svārstībām, to ienesīgums nav garantēts un tos nevar uzskatīt par depozītnoguldījumu aizvietotājiem.

"Termiņnoguldījumiem ienesīgums tiek garantēts, īpaši, ja runājam par ieguldījumiem līdz 100 000. Arī no tāda aspekta, ka 3. līmenī netiek garantēts ienesīgums un skaidrs, ka tie līdzekļi, kas tiek ieguldīti 3. līmenī, ņemot vērā visas tās nianses, politikas vai stratēģijas, kas tiek izmantotas, pārvaldot konkrētā plāna līdzekļus, ir pakļautas riskiem, pakļautas kaut kādām svārstībām," viņš piebilst.

Pensiju fondu pārvaldītāji neslēpj, ka patlaban atrast drošus veidus, kā ieguldīt un pavairot viņiem uzticēto pensiju kapitālu, nav vienkārši. Arī pašiem ieguldītājiem vajadzētu rūpīgāk sekot līdzi tam, kas notiek ar viņa pensijas kapitālu, un atcerēties, ka tā apmēru kādā mirklī var ietekmēt pat tas, vai Grieķijai izdosies saņemt jaunu starptautisko aizdevumu.

Katra trešā mašīna, kas ripo pa jaunizbūvētajām šosejām, ir smagais auto, turklāt pusei no visiem spēkratiem masa pārsniedz atļauto. Bet lielākie grēkotāji ir vietējie iekšzemes pārvadātāji.

Tādu ainu rāda policijas un "Latvijas Valsts ceļu" dati. Likumsargi vērtē, ka autovadītāji pamazām kļūst arvien apzinīgāki un uzlabojumi notiek galvenokārt bailēs no sodiem. Taču galvenais ceļu būvnieks secina – pārmaiņas nāk pārāk gausi, smago mašīnu dēļ ceļi ātrāk nolietojas, tāpēc uz rudeni plānotas radikālas mašīnu svara kontroles metodes.

Stāvlaukumā iepretim pamestajai kafejnīcai "Sēnīte" Vidzemes šosejas malā uz policijas svariem iekārtojas smagā mašīna "Scania". Tehnika nosver katru spēkrata asi, pēc tam iegūtos datus saliek kopā. Jevgēnija stūrētā mašīna ir viena no tām, kas pa Vidzemes šoseju ripo visbiežāk, jo piedalās remontdarbos.

"Uz rūpnīcu Vangažos vedu frēzēto asfaltu, kas noņemts no Garkalnes viadukta. Otro dienu braucam. Nezinu, cik viņi tur uzkrauj, – 22, 23 vai 26 tonnas," klāsta Jevgēnijs. "Vai viss likumīgi? Nu, to jau neuzminēsi, jo tam, kas frēzē asfaltu un ber kravā, svaru jau nav. Tā apmēram uzkrauj kalnu, dievs viņu zina, cik daudz tur ir. Šāda pārbaude gada laikā man ir pirmo reizi. Agrāk esmu kā tālbraucējs braukājis pa Eiropu, Krieviju, bet te pirmo reizi apturēja. Pagaidām nesaprotu, kas, kāpēc un kā," neizpratnē ir Jevgēnijs.

"Šī transporta līdzekļa vadītāja mašīnai ar masu viss ir kārtībā. Transporta līdzekļa sastāvs gan uz asīm, gan visa masa bija normas robežās –  paldies viņam par sadarbību! Var braukt!" stāsta Valsts policijas Autopārvadājumu uzraudzības nodaļas inspektors Artūrs Smilga.

Viņš skaidro, ka reida laikā pārbaudītās pirmās mašīnas masa nav pārsniegusi ar normatīviem atļautās 40 tonnas.

Gandrīz veiksmīgi pēc nosvēršanās ceļu turpināt var arī nākamā smagā mašīna, kuras krava izspaidītā pārsega dēļ sākotnēji izskatījās pārlieku smaga. Pārbaudē izrādās, ka šoferis ved skaidas. Taču vismaz 140 eiro sods viņam un 210 eiro – firmai – tiks par gandrīz gadu neveiktu tahogrāfa pārbaudi. Tā ir ierīce, kas reģistrē autovadītāja darba laiku, transportlīdzekļa kustības ātrumu un nobraukto attālumu, iepildīto un izlietoto degvielas daudzumu un arī uzkrautās kravas daudzumu.

Nākamās stundas laikā aina Vidzemes šosejā pilnībā izmainās – smagās mašīnas pa to tikpat kā nebrauc. Šoferi jau nodevuši ziņas cits citam, atzīst inspektors Smilga.

"Parasti jau mēs tā nedarām, ka stāvam ar svariem un gaidām. Pāris mašīnu pabrauc garām un vairāk vairs nebrauc. Informācija tiek nodota tālāk citiem vadītājiem! (..) To vietu, kur var svērt, nav tik daudz. Mums ir noteikumi, kur noteikts, kādos apstākļos var notikt svēršana. Mums ir savas metodes, kā mēs veicam izlasi, kurus gribam svērt un pārbaudīt," klāsta Smilga.

Pienākums svērt smagās mašīnas Valsts policijai nodots pirms trim gadiem. Lai gan kopējā satiksmē kravas auto ir trešā daļa, pērn likumsargi pārbaudījuši tikai 156 braucamos. Šogad sešos mēnešos nosvērtas 53 mašīnas un pusei jeb 27 šoferiem vai viņu darba devējiem piemēroti sodi.

Inspektoru rokās gadījušies gan vietējie vadītāji, gan šoferi no Lietuvas un Baltkrievijas. Puse no sodītajiem mašīnas pārkrāvuši dūšīgi – par piecām, astoņām un pat vairāk tonnām. Sodu diapazons teorētiski ļoti plašs – no 70 eiro līdz gandrīz 6000 eiro. Taču nav statistikas, kāds ir piemēroto sodu apmērs.

Inspektors Smilga teic, ka nupat nokomplektēta vēl viena svērāju komanda un pārbaudes tikšot pastiprinātas. Turklāt likumsargi neaptur katru mašīnu. "Piemēram, brauc kokvedējs un viņam līdz pusei ir piekrauts [ar kravu] – tā saucamie žagari. Tādus mēs neķeram! (..) Būtu viņam smiltis, tad viņš noteikti būtu iekritis. (..) Ne katrs, kuru apturam, bet ir pārsvars – astoņi no desmit [pārsniedz svaru, ja tiek vesti "smagi" materiāli]," klāsta Smilga.

Viņš stāsta, ka puspiekabes, kur arī mēdz būt pārsniegts svars, mēdz būt piekrautas ar smiltīm, šķembām, granti un citiem materiāliem. Grēkot mēdz arī kokvedēji un metālvedēji.

"Viņš [pārvadātājs], lai ieekonomētu degvielu, (..) brauc nevis divreiz, bet labāk sakrauj tā riktīgi daudz ar kaudzi un tad brauc," saka Smilga.

Tādi smagsvara auto ir otrs būtiskākais ceļu bojāšanās faktors aiz tā, kādā kvalitātē šoseja vispār tikusi izbūvēta, saka Rīgas Tehniskās universitātes pētnieks Viktors Haritonovs. "Piemēram, smagā mašīna var būt ekvivalenta 10 000 vieglajiem automobiļiem. (..) Jāskatās arī sinerģiskais efekts starp smago automobili un temperatūru. Ja ir smagais automobilis un karsta vasara, tad var runāt par risu veidošanos," skaidro Haritonovs.

Savukārt aukstā laikā smagas mašīnas asfaltā izraisa tā sauktās tīklveida plaisas, ko zinātnieki dēvē par noguruma plaisām. Vēlāk tīkls izkrīt, veidojoties klasiskajām bedrēm.

Pētnieks Haritonovs novērojis, ka astoņu deviņu gadu periodā risu izplatība šosejās samazinās, bet to drīzāk ietekmējot augstākas kvalitātes prasības ceļu būvē. Tehniskās universitātes pētījumā atklājies, ka smago mašīnu dēļ jauno ceļu mūžs būs pat par ceturto daļu īsāks, nekā paredzēts.

"Tika svērti automobiļi un tika konstatēta pārslodze un, analizējot pārslodzi, tika konstatēts, ka ceļu segums kalpos nevis 12 gadus, bet pa diviem trim gadiem mazāk. Turklāt pārslodze nav milzīga – par 15% vai 20% - jau minimāli pārsniedzot pieļaujamo svaru, efekts ir milzīgs. Kalpošanas laiks samazinās par 20%, ja pārslodze bijusi par 3%," saka Haritonovs.

To, ka smago mašīnu ietekme uz valsts ceļiem ir milzīga, secina arī uzņēmuma "Latvijas Valsts ceļi" Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis.

Tāpēc sešās lielākajās šosejās uzņēmums uzlicis automātiskās transporta skaitīšanas un svēršanas iekārtas. Dati rāda, ka noslogotākā ir Bauskas šoseja uz Grenctāles robežpunktu. Pa to ik dienu aizbrauc teju 9200 mašīnu, no kurām trešā daļa ir smagās. Igaunijas virzienā dienā dodas 4200 spēkratu, un kravas ir 41 procents no visām[!]. Visvairāk pārkrauto mašīnu fiksēts uz jaunās Tīnūžu – Kokneses šosejas, stāsta Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktors Aldis Lācis. "Šie valsts ceļi ir būvēti ar pietiekami lielu kapacitāti, lai ilgtermiņā varētu uzņemt slodzes. (..) Ir ceļi, kas būvēti 1970. un 1980. gados, kur ceļa segumi jau ir novecojuši – tur šāda pārkrauta transporta līdzekļa parādīšanās, it sevišķi pavasarī, kad šāda kopēja ceļa nestspēja ir samazinājusies, nozīmē ceļa posma pilnību sagraušanu viena pārbrauciena laikā," atzīst Lācis

"Rekordsvars pagājušajā nedēļā ir fiksēts uz Tīnūžu – Kokneses šosejas. Ja atļautā masa ir 52 tonnas, tad šajā gadījumā tās bija 73 tonnas. Katru dienu uz Tīnūžu – Kokneses ceļa ir 38 pārkrautas mašīnas. Bet faktiski ir vēl vairāk, jo ne visām ir atļauja braukt ar 52 tonnu masu," analizē Lācis.

Īpašas atļaujas noteikto līdz 40 tonnu vietā pārvietoties ar 52 tonnu braucamo "Latvijas Valsts ceļi" gadā izsniedz ap 15 tūkstošiem smago mašīnu, no kurām vairums pārvadā mežos izcirstos kokmateriālus. Šis rādītājs turklāt ir augošs, jo vēl pirms pāris gadiem tādu atļauju bija par trim tūkstošiem mazāk.

Mašīnu svēršanas un skaitīšanas staciju iegūtie dati patlaban tiek nodoti Valsts policijai, taču uz rudeni "Latvijas Valsts ceļi" sadarbībā ar likumsargiem sola jaunu pilotprojektu. "Vairs nebūs pasākums statistikai. Līdz ar automātiskajām svēršanas un skaitīšanas iekārtām būs pievienota ierīce, kas fotografē pārkāpēja mašīnu. Šos datus gan paši uzkrāsim, gan nodosim Valsts policijai," atzīmē Lācis. "Plus vēl ar policiju tiek izskatīti varianti, kur varētu būt punkti, kur izlikt stacijas, kas ir līdzīgas radariem," pauž Lācis.

Tāds jaunums būtiski atvieglotu policijas darbu, jo šoferiem būtu grūtāk no svēršanas vietām izvairīties.

Un jākontrolē vairāk, turklāt tieši iekšzemes pārvadātāji, uzskata asociācijas "Latvijas auto" prezidents Valdis Trēziņš. Starptautiskos pārvadātājus izmācījuši bargie sodi, kas, piemēram, Krievijā esot ap 6000 eiro - turklāt ne tikai likumos, bet arī praksē.

"Visā Eiropā sit ar rubli.  Ir nopietnas soda naudas.

No otras puses, atbildībai jābūt ne tikai šoferim, bet arī nosūtītājam, jo bieži vien nosūtītājs "'izgriež rokas" šoferim. Treškārt, Rīgas ostā ir jābūt svariem, jo, saņemot kravu, ne vienmēr svars ir tāds, kā dokumentos norādīts'. (..) Satiksmes ministrija ir pārsviedusi uz muitu, muita uz Satiksmes ministriju. Tā viņi tur trijās priedēs ir apmaldījušies (..)," saka Trēziņš, gan piebilstot, ka ir cerības uz atrisinājumu.

Pēc "Latvijas Valsts ceļu" iniciatīvas pie likumdevēja drīzumā nonākšot pirmie normatīvu grozījumi, kas stingrāk regulēs īpaši smago mašīnu kontroli. Ir iecere kā pienākumu noteikt visus braucamos līdz 52 tonnu masai aprīkot ar globālās pozicionēšanas sistēmām, tādējādi uzlabojot vismaz ļoti smago mašīnu kontroli.

Lai gan Latvija dabasgāzes nozares reformu ziņā ir atpalikusi no savām kaimiņvalstīm, notikumi ap gāzes monopoluzņēmuma "Latvijas Gāze" (LG) vadību un sarunu gaita ar jaunajiem potenciālajiem akcionāriem - fondu "Marguerite" - liecina, ka nozarē būtiskas pārmaiņas varētu būt sagaidāmas ne tikai no likumdošanas viedokļa, bet arī no uzņēmuma puses. 

Gatavošanās lielākām pārmaiņām – tāds ir vairāku ekspertu izskaidrojums faktam, ka par aiziešanu no amata paziņojis ilggadējais dabasgāzes kompānijas LG vadītājs Adrians Dāvis. Uzsverot to, ka Dāvja kā uzņēmuma vadītāja darbība līdz šim ir bijusi ļoti veiksmīga, eksperti tomēr prognozē, ka uzņēmuma vadītāja maiņa var liecināt par iespējamo nākamo īpašnieku interesēm, gan arī esošā lielākā akcionāra "Gazprom" gatavību pārskatīt savus darbības principus.

Savulaik baumu līmenī izskanējis, ka uzņēmuma vadītāja vieta solīta bijušajam premjeram Aigaram Kalvītim. Arī privātās sarunās enerģētikas eksperti šo iespēju apšauba, un tiek uzsvērts - LG akcionāri drīzāk vēlas labāk pielāgoties gaidāmajai darbībai atvērtā tirgū.

Enerģētikas eksperts, "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš norāda, ka šobrīd ir grūti prognozēt, kāda varētu būt uzņēmuma akcionāru izvēle, tomēr pazīmes par iespējamajam pārmaiņām ir novērojamas. Piemēram, ir mainīts LG padomes sastāvs, padomē iekļaujot ar Krieviju saistītus cilvēkus. "Tas var būt indikators, ka "Gazprom" vēlētos redzēt lielāku ietekmi vai vismaz tādu pašu ietekmi, lai tā nemazinātos," tā Āboltiņš.

Arī enerģētikas eksperts, bijušais Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisāra padomnieks Juris Ozoliņš norāda, ka, ņemot vērā paredzamās pārmaiņas gan tirgū, gan arī uzņēmuma akcionāru struktūrā, pārmaiņas uzņēmuma vadībā ir tikai loģisks solis. Vienlaikus tomēr izskanējušas arī bažas par to, ka sarunas ar potenciālo jauno uzņēmuma akcionāru, fondu "Marguerite", ir aizkavējušās.

"Ir kāds cits interesants aspekts, ka, ņemot vērā šīs izmaiņas, gaidāmās izmaiņas, cik man ir zināms no dažādiem avotiem, tad gada sākumā uzsāktas sarunas ar fondu "Marguerite" šobrīd ir apstājušās, nekāda darbība šobrīd nenotiek. Acīmredzot visi svarīgākie dalībnieki nogaida, kādas izmaiņas būs uzņēmumam vadībā un tad, iespējams, varēs izdarīt secinājumus par tālākajām perspektīvām," teica "Providus" eksperts.

Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un Zemnieku savienība) tomēr atklāj, ka, lai gan uz brīdi sarunas tiešām risinājušās gausi, šobrīd tās ir aktivizējušās, un potenciālais investors aktīvi piedalās arī diskusijās ar Ekonomikas ministriju. "Ekonomikas ministrija šobrīd aktīvi strādā, lai atvērtu gāzes tirgu. Esam sagatavojuši visu likumu paketi, notiek konsultācijas ar nozares organizācijām, arī ar visām pārējam ieinteresātajām personām," teica ministre.

Viņa akcentēja, kas fonds "Marguerite" turpina aktīvi strādāt, jo viņiem ir nopietni nodomi iegādāties LG akcijas. "Līdz šim viņiem ir bijušas grūtības saņemt visu nepieciešamo informāciju, lai varētu veikt kvalitatīvu uzņēmuma novērtējumu un analīzi. Šodrīd, atbilstoši viņu sniegtajai informācijai, sadarbība ar esošajiem akcionāriem un uzņēmuma vadību ir uzlabojusies, un darbs turpinās diezgan aktīvā tempā," teica Reizniece-Ozola.

Ministre arī norāda, ka gan esošie, gan nākamie akcionāri visai aktīvi iesaistās topošo dabasgāzes tirgus reformu izstrādē. Fondam "Marguerite" interesē, kādi būs LG sadales nosacījumi saistībā ar gāzes tirgus atvēršanu. "Tāpēc man ir liels prieks, ka gan "E.ON Ruhrgas", gan fonds "Marguerite" piedalās šajās konsultāciju sanāksmēs, izsaka savus komentārus, uzdod jautājumus, jo mums arī ir svarīgi neaizbaidīt potenciālos investorus," teica ministre.

Arī Reizniece-Ozola atturējās no prognozēm par iespējamo nākamo LG vadītāju, bet pieļāva iespēju, ka jaunais investors uzņēmuma vadībā vēlēsies redzēt cilvēku, kas būtu gatavs darbam jaunajos apstākļos. "Nav informācijas par plānoto vadītāju vai kas varētu būt tie iespējami cilvēki, kas uzņēmumu vadīs," teica ekonomikas ministre, norādot, ka no sarunām ar  fondu "Marguerite" radies iespaids, ka fonds ir noskaņots strādāt "daudz eiropeiskāk" un gribētu, lai nākamā vadība būtu vērsta uz konkurenci un tirgus atvēršanu.

Faktu, ka sarunas starp fondu "Marguerite" un akciju pārdevēju Vācijas uzņēmumu "E.ON Ruhrgas" nav apsīkušas, apstiprināja arī uzņēmuma padomes vadītāja vietnieks Juris Savickis. ""Marguerite" fonds - tas nav mans jautājums. Tur tomēr notiek tādas pusslepenas sarunas starp vāciešiem "E.ON Ruhrgas" un  fondu "Marguerite" . Es tikai zinu to, ka viņi diezgan aktīvi pēta LG papīrus," teica Savickis.

Savickis arī atklāja, ka jautājums par to, kas būs uzņēmuma vadītājs, tiks izlemts augustā, un šobrīd gala izvēli plānots izdarīt no aptuveni pieciem sešiem kandidātiem. Savickis gan neatklāja, vai nākamajam uzņēmuma vadītājam kā viens no galvenajiem nosacījumiem ir izvirzīta spēja vadīt uzņēmumu strauji mainīgajos tirgus apstākļos, tomēr viņš neslēpa, ka izvirzītās prasības ir ļoti augstas un tiek izvērtēti gan vietējie, gan ārvalstu speciālisti.

"Tie ir gan vietējie, gan ārzemju speciālisti. Vietējie ir ar lielu darba pieredzi ārvalstīs. (..) Izlasot to, ko aģentūra izvirzījusi cilvēkam, kādām īpašībām jābūt, izglītības līmenim, politiskajai pieredzei, tad atrast tādu vadītāju nebūs vienkārši," sprieda Savickis.

Līdzšinējais LG vadītājs Dāvis, uzstājoties uzņēmuma akcionāru sapulcē, atklāja, ka uz gaidāmajām pārmaiņām uzņēmumā raugās piesardzīgi un par Vācijas uzņēmuma "E.ON Ruhrgas" ieceri aiziet no LG akcionāru loka neslēpa nožēlu.

"Man gandrīz raudāt gribās, ka "E.ON Ruhrgas" pārdod savas akcijas. Tik profesionāla kompānija, un tādus investorus otrus neatrast," teica Dāvis, paužot pārliecību, ka akcionāra maiņa noteikti ietekmēs LG darbību.

Dāvja viedoklis par sagaidāmajām dabasgāzes nozares reformām akcionāru sapulces laikā gan bija mazāk kritisks nekā dažos iepriekšējos izteikumos, tomēr pieredzējušais vadītājs joprojām neslēpa, ka labprātāk saglabātu esošo LG struktūru.

"Nevajadzētu celt paniku nekādā gadījumā. Mēs esam strādājuši jau tādā situācijā, kad kompānija bija sadalīta - bija atsevišķi galvenā gazifikācijas pārvalde Latvijā, pēc tam komiteja. Bija pilnīgi atsevišķs Inčukalns [pazemes gāzes krātuve] un maģistrālie vadi, kuru bija padoti tieši "Gazprom". Mēs tāpat strādājām, gāzi piegādājām. Te nekas ārkārtējs nav pie sadalīšanas, vienkārši esmu novērojis, ka efektīvāk kompānija strādā, ja tā ir vienās rokās," teica Dāvis.

Par spīti kuluāros klīstošajām prognozēm par "Gazprom" gatavību pakāpeniski pielāgoties gaidāmajām reformām un arī atvērtam tirgum, ekonomikas ministre Reizniece-Ozola atklāja, ka saziņā ar ministriju Krievijas gāzes koncerns savu nostāju pagaidām nav mainījis.

"Arī "Gazprom" vadību aicināju uz sanāksmi, uz pārrunām, lai, līdzīgi kā ar pārējiem akcionāriem, gan uzklausītu viņu viedokli, gan intereses gadījumā izstāstītu, kā mēs grasāmies tirgu atvērt. Man šķiet, ka šobrīd ir svarīgi spēlēt atklātām kārtīm un visas puses maksimāli iesaistīt, lai pēc tam nebūtu kādi pārmetumi vai kādi zemūdens akmeņi, ko mēs neesam pamanījuši no savas puses.

Pēc  ilgas domāšanas vai klusēšanas saņēmu oficiālu vēstuli, ka "Gazprom" uzskata, ka līdz 2017.gadam, kamēr ir spēkā privatizācijas līgums, nekādas darbības ar uzņēmumu nedrīkst tikt veiktas un šādā kontekstā arī viņi būtu gatavi runāt," atklāja ministre.

Tiesa, ekspertu vidū valda vienprātība par to, ka, ņemot vērā gan strauji sarūkošo dabasgāzes noieta apjomu Baltijas reģionā, gan arī Eiropas Savienības enerģētikas politikā notiekošās pārmaiņas, kopumā Krievijas gāzes koncerns labi apzinās nepieciešamību pēc pārmaiņām LG nākotnes darbībā un ātrāk vai vēlāk pieņems spēles noteikumus.

Kā vienīgais iespējamais klupšanas akmens tiek minēts topošais nozares regulējums, kurš atsevišķu enerģētikas nozares speciālistu vērtējumā šobrīd draud kļūt pārāk samudžināts.

Valdība nākamnedēļ turpinās darbu pie jaunā augstākās izglītības finansēšanas modeļa. To skatīt bija plānots jau pagājušajā nedēļā, tomēr modeli no darba kārtības svītrot ieteica kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).

Iesaistītās puses šobrīd cīnās par katru detaļu un koeficientu naudas sadalē, kas modeļa izstrādi padara gausu. Tomēr kopumā augstākās izglītības nozare atbalsta Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto finansēšanas mehānismu.

Augstākās izglītības finansēšanas modelis ir viena no apjomīgākajām reformām IZM portfelī. Uz modeli cerīgi raugās gan pati ministrija, gan arī augstākās izglītības nozare kopumā. Galvenais mērķis ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. Viens no veidiem, kā to panākt, ir ieviest pētniecībā balstītu augstāko izglītību, skaidro IZM Augstākās izglītības departamenta vadītāja Agrita Kiopa.

"Tas nozīmē, pirmkārt, to, ka augstskolā notiek pētniecība, un, otrkārt, to, ka augstskolā šajā pētniecībā iesaistās ne tikai mācībspēki, bet arī studenti. Tātad strādā profesoru vadītajos pētniecības projektos, izstrādā pētniecības darbus, un faktiski iemācās tādā veidā atbildēt uz svarīgiem jautājumiem, un tādā veidā tai izglītībai ir pilnīgi cita kvalitāte," norāda Kiopa.

Nauda par sasniegumiem pētniecībā ir viens no galvenajiem finansēšanas modeļa jaunumiem. Tam jau šogad no valsts budžeta ir iedalīti 5,5 miljoni eiro. IZM bija plānojusi, ka valdība pagājušajā nedēļā pieņems Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas noteiktu, kā šos 5,5 miljonus eiro sadalīt, taču kultūras ministre ieteica noteikumus atlikt.

Kā pastāstīja izglītības ministres Mārītes Seiles padomniece komunikācijas jautājumos Ilze Salna, Kultūras ministrija uzstāja, lai noteikumos būtu precizēta mākslas projektu definīcija. Šādas detaļu precizēšanas ataino grūto reformu pieņemšanu izglītības nozarē. Augstākās izglītības finansēšanas modelis arī iepriekš ir bijis svītrots no MK sēžu darba protokoliem, jo detaļu saskaņošana ir laikietilpīga.

Pirms mākslas projektiem modeļa virzību bremzēja reģionu augstskolu vēlme iekļaut modelī kādu veidu, kā reģionu augstskolas varētu iegūt papildu naudu. Uz to visvairāk uzstāja Ventspils Augstskola, kas atbalstu meklēja Zaļo un Zemnieku savienībā.

Tagad noteikumos ir paredzēts no valsts budžeta atalgot augstskolu pētniecību sadarbībā ar pašvaldībām un to uzņēmumiem, par ko gandarīta ir Ventspils Augstskolas rektore Gita Rēvalde.

"Kopumā jā, mēs esam ļoti priecīgi par šādu papildu, varbūt ne bonusu, bet rezultātu, ko augstskolas varētu sasniegt. Tātad, ja augstskola ir pratusi dabūt papildu naudu kaut kur citur, tad valsts to novērtē un arī vēl piešķir papildu. Tāda ir tā ministrijas loģika, un no šī aspekta, protams, ka normāli, ka ņem vērā arī šo pašvaldībās iegūto finansējumu, ja augstskola ir pratusi no pašvaldības ar kaut kādiem mehānismiem salīgt kaut kādus papildu darbus, par ko pašvaldība maksā," skaidro Rēvalde.

Lai gan darbs pie modeļa ir sarežģīts un grūts, kopumā augstākās izglītības nozare ir gandarīta, ka reforma virzās uz priekšu, lai gan tas notiek gausāk, nekā varētu gribēt.

Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra skaidro, ka nozarē ir daudz spēlētāju un katrs vēlas modelī redzēt kaut ko sev tīkamu. Tāpēc saskaņošanas process ir garš. Tomēr Vētra uzsver - jau tas vien, ka modelis konceptuāli valdībā ir apstiprināts, ir nozīmīgs panākums.

"Neapšaubāmi, tas ir būtisks solis uz priekšu. Tas ir tiešām daudzu iesaistīto speciālistu, amatpersonu, protams, arī IZM darbinieku liels sasniegums, ka šis jaunais modelis vispār ir akceptēts, jo, ja ir modelis akceptēts, var tālāk jau pārcelt diskusiju par naudas daudzumu, bet nevis mēs visu laiku apstājamies pie tā, ka varētu tā darīt, varētu tā, un vispār līdz konkrētajam finansējumam, līdz konkrētajiem kritērijiem, kas nosaka, kā augstākā izglītība Latvijā attīstās, vispār nenonāk diskusija," vērtē Vētra.

Jaunais modelis sastāv no trīs pīlāriem, sekojot Pasaules Bankas ieteikumiem. Sasniegumu aile jaunajā finansēšanas modelī tiek saukta par otro pīlāru. Tas ir vienīgais, kam valdība jau ir iedalījusi papildu naudu. Pirmais pīlārs jeb bāzes finansējums, kā arī trešais pīlārs jeb attīstības finansējums vēl gaida savu daļu no valdības maka.

Kopā IZM papildus jau iedalītajiem 5,5 miljoniem eiro šogad vēlas vēl papildu 6,2 miljonus. Tomēr visvairāk neskaidrību jaunajā augstākās izglītības finansēšanas modelī ir par pirmo pīlāru – bāzes finansējumu, kas nosedz budžeta studiju vietu izmaksas. Lai gan studenti, kas iegūst budžeta vietas, studē bez maksas, praktiski tas nenozīmē, ka studijas apmaksā valsts.

Augstākā izglītība smagi cieta krīzes laikā - nogriezta gandrīz puse naudas budžeta vietām. IZM vienas studiju vietas bāzes finansējumu samazināja no 1800 eiro līdz 1300 eiro - ar to ir par maz, lai nosegtu studiju maksu. Paradoksāli, bet budžeta vietu skaits nesamazinājās. Augstskolas taupīja uz kontaktstundu, pētniecības un personāla rēķina.

Kā atzīst Latvijas Universitātes (LU) Zinātņu prorektors un nākamais universitātes rektors Indriķis Muižnieks, trūkstošo naudu par budžeta vietām šobrīd sedz maksājošie studenti.

"Situācija ir tāda, ka mēs netieši uzliekam tās iztrūkstošās maksas daļu uz maksas studentiem. Protams, viņi tur var mainīties. Tie, kas ir sekmīgāki, atkal iekļūst budžetā, tie, kas ir mazāk sekmīgi, no budžeta krīt ārā. Tātad tā nav tāda nolemtība uz visu studiju laiku, bet šobrīd tā mums iznāk," skaidro Muižnieks.

Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis uzskata, ka tas nav taisnīgi, ka "cilvēks, kas ņem kredītu un maksā par savām mācībām, līdzfinansē sev blakus sēdošo studentu, kas ir iekļuvis budžeta vietā". Ķīlis, kurš jau vairākus gadus pastāvīgi kritizējis esošo budžeta vietu sistēmu, uzskata arī, ka šobrīd, neprasot no budžeta vietu studentiem nekādu atbildību, valsts rīkojas izšķērdīgi.

"Jūs izmācaties par budžeta vietu, jūs varat darīt, ko jūs gribat. Tas nozīmē, ka Latvijas nodokļu maksātāji nomaksā kaut kāda cilvēka studijas gan caur valsti, gan arī caur citiem, kuri ir kreditējušies, un tad jūs varat darīt, ko gribat. Nekādas atbildības pret Latvijas valsts nodokļu maksātājiem? Es taču varu braukt velns zina kur strādāt un tālāk darboties. Ļoti labi, to var atļauties bagātas valstis. Bet mēs neesam bagāta valsts," norāda Ķīlis.

Viņš kritizē arī to, ka modelī nav paredzēts speciāli atalgot izcilākos pētniekus, taču kopumā modeli viņš vērtē kā labu - tas prasīs ārējo novērtējumu un ir daudz vairāk vērsts uz rezultātiem. Proti, nevis uz uzņemto studentu skaitu, bet gan uz sagatavoto speciālistu skaitu. Tomēr galīgā vienošanās par to vēl nav panākta.

Turpmākajai valsts politikai attiecībā uz budžeta vietu finansēšanu iespējami vairāki varianti, stāsta IZM pārstāve Kiopa.

"Šī diskusija joprojām ir atvērta, un pastāv vairāki ceļi, kādus mēs varam iet. Viens scenārijs ir tomēr pateikt, ka viena vieta maksā 1800 eiro un saskaitīt, cik tad studiju vietas mēs varam nofinansēt. Otrs ir pateikt pilnos ciparus, lai augstāko izglītību pilnībā nofinansētu, un skatīties, kur to naudu var dabūt. Diemžēl zinām, ka budžeta situācija nav tāda, lai trūkstošos 50 – 60 miljonus varētu dabūt, lai pašreiz esošo budžeta vietu - apmēram 30 000 - skaitu nofinansētu. Tā kā tie risinājumi vēl ir jāmeklē," atzīst IZM speciāliste.

Risinājums varētu būt budžeta vietu skaita samazināšana. Šogad tas vēl nenotikšot, taču nākotnē, ja vien augstākā izglītība neiegūs daudz lielāku naudas maisu no valdības, tas var būt neizbēgami. Tādā gadījumā augstākā izglītība daudziem būs neaizsniedzama greznība, uzskata Latvijas Studentu apvienības prezidente Ilva Grigorjeva.

"Mums jau šobrīd ir situācija, kad ne visi studenti vai ne visi gribētāji var atļauties studēt. Mums jau šobrīd būtībā ir daļējs līdzmaksājums, kad ir budžeta vietas un ir maksas studenti. Vai mēs piekrītam, ka ilgtermiņa vajadzētu budžeta vietas samazināt? Nē, mums ir nostāja, ka Latvijā izglītībai būtu jābūt valsts finansētai, bet tai būtu jābūt arī kvalitatīvai. Pirmais ir kvalitāte, otrais ir tas, lai tie studenti, kas šobrīd ir budžeta vietās, nezaudē savas budžeta vietas tikai tāpēc, ka ir mainījušies noteikumi," tā Grigorjeva.

Ar jauno augstākās izglītības finansēšanas modeli apmierināta ir Rektoru padome. Tās priekšsēdētājs, Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis finansēšanas shēmā saredz agrākā izglītības ministra Rolanda Broka (Zaļo un Zemnieku savienība) laikā iecerētās reformas, kuras diemžēl toreiz neizdevās ieviest.

Barševskis stāsta, ka augstskolas naudu varētu taupīt uz administrācijas izmaksām. Piemēram, Daugavpils Universitātes 13 mazie zinātņu institūti nesen ir apvienoti divos. Barševskis uzskata, ka šim piemēram būtu jāseko arī citiem.

"Augstskolām joprojām ir diezgan sadrumstalota iekšējā struktūra. Ir runa par daudzajām fakultātēm un visu pārējo. Un tāpēc augstskolām, es uzskatu, ir daudz vairāk jādomā par, lūk ,šādu iekšējo konsolidāciju, tādā veidā mazinot administratīvo slogu un ietaupot līdzekļus tīri administratīvajām vajadzībām," teica Barševskis.

Latvija vēsturiski augstāko izglītību finansē ļoti kūtri. Šim mērķim Latvija atvēl vien 0,8% no iekšzemes kopprodukta. Lietuva un Igaunija Latvijai ir par 0,5% priekšā. LU jaunievēlētais rektors Muižnieks gan uz nākotni skatās cerīgi un uzskata, ka ieguldot izglītībā, valsts sev palīdzētu.

"Mēs palīdzam Grieķijai. Nu mums vispār ir jāpalīdz arī pašiem sev. Tas ir labākais veids, kā palīdzēt sev - ieguldīt izglītībā. Tas ir jautājums arī par mūsu pašu spēju atbildīgi rīkoties," uzskata Muižnieks.

Tā kā šonedēļ MK sēde nenotiek, augstākās finansēšanas modeli valdība varētu turpināt skatīt nākamnedēļ.

Lai arī Rīgas domē šovasar nolemts Lucavsalu nepārdot, mazdārziņu zemes gabalu nomnieki domnieku solījumā stabilitāti nesaskata. Eksperti un Lucavsalas kopienu pārstāvji pārliecināti, ka nepieciešami ilgtermiņa zemes nomas līgumi, lai kāds tur attīstītu sabiedrībai atvērtus un "zaļus" projektus.

Rīgas domei Lucavsalā pašreiz pieder gan tās atjaunotā un labiekārtotā puse, gan lielākā salas daļa otrpus Salu tilta ar plašu neizmantotu platību un mazdārziņiem. Pērn bija plānots izsolīt zemi vairāk nekā 100 hektāru platībā. Rīgas mērs pagaidām sola dot iespēju īres līgumus slēgt līdz pieciem gadiem.

Lucavsalas privāto māju lokā kādas senas brūnas koka mājas pagalmā kokā iekārtās, no riepas veidotās šūpolēs vēl rīta halātā sēž maza meitene. No atvērtajiem mājas logiem plīv balti mežģīņu aizkari un sētu sargā divas lielas suņu meitenes. Saimniece Dace Garāņina aicina pagalmā un labprāt dalās atmiņās par dzīvi Lucavsalā, kur ir vien 13 privātmāju.

"Ziemā mums šeit vienmēr ir pavisam mierīgs, un tad vasarā sabrauc dārziņu apsaimniekotāji. Arī krasts agrāk izskatījās citādāk, tas bija līdzīgs kā Zaķusalā vairāk – tur bija tāds celiņš un apkārt bija lieli koki. Tāpat rīdzinieki šeit turēja savas laivas, krastā bija mazas būdiņas – laivu nojumītes," stāsta Dace Garāņina.

"Tēra" mājās ģimene dzīvo jau ceturtajā paaudzē. Šeit iekopts neliels piemājas dārzs, līdzās vairāki šķūņi, bijusi arī kūts. Daces māte Dzidra Šēnberga šajā mājā piedzimusi un smejas, ka patiesībā salas iedzīvotāji sevi dēvē par lucavsaliešiem, nevis rīdziniekiem.

Abas iedzīvotājas ir kategoriski pret salas pārdošanu vai apbūvi un uzskata, ka tā arvien jāattīsta kā zaļa teritorija Rīgā, tikai jāpadara pieejamāka iebraucējiem.

"Manuprāt, tas ir muļķīgākais, ko var izdomāt - pārdot Lucavsalu. Vienīgi tos dārziņus vajadzētu vairāk sakopt. Tagad jau ir mazliet labāk, bet vienu brīdi mums te bija džungļi. Tāpat negribētu uz tās pašvaldību zemes redzēt privātu apbūvi, domāju tā ir rīdzinieku zeme, kurai jābūt pieejamai visiem, nevis tikai dažiem izredzētajiem," uzskata Dace Garāņina.

Kādā citā Lucavsalas iezemiešu mājā dzīvojusi latviešu brīvības cīnītāja, padomju disidenta Gunāra Astras ģimene.

Viņa brālis Leons Astra stāsta, ka agrāk teju pie katras mājas krastā bija ierīkota koka laipa, pie kā piesietas laivas. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām un izklaidēm bijusi plostu pludināšana pa Daugavu no kokzāģētavas Zaķusalā - tur ik dienu plkst.13 skanējusi tvaika svilpe, pēc kuras visi lucavsalieši regulējuši savus mājas pulksteņus.

"Tajā laikā šī vieta sevišķi apmeklēta nebija, reizēm te brauca zvejnieki vai kādi atpūtnieki. Ģimenes dārzi uz salas parādījās tikai ap 1945. gadu. Te bija tikai pļavas un bija kluss, mierīgs, zaļš stūris. Tāpat šeit kursēja pasažieru kuģītis, ap 20 vietu ietilpīgs un ceļu sāka apmēram vietā, kur patlaban ir zivju paviljons. Tas kursēja reizi stundā par ļoti niecīgu samaksu. Tie, kas šeit uz salas kaut ko izaudzēja, tie to savu produkciju arī veda ar kuģīti pāri Daugavai uz tirgu. Tas bija jauks skats – tantes ar ziediem un dārzeņiem brauca ar kuģīti," tā Leons Astra.

Lucavsalas iedzīvotājs stāsta, ka Daugava šad tad mēdzot applūst. Iespējams, tādēļ pašvaldībai izsolē nevienu pircēju salas zemēm neizdevās atrast, pieļāva Leons Astra.

Runājot par teritorijas attīstību, viņaprāt, Lucavsalu nevar atstāt tādu, kāda tā ir patlaban. Jāļauj aktīviem ļaudīm attīstīt salu bez smagnējas apbūves. Liels potenciāls cilvēku piesaistē būtu ūdens satiksmes atjaunošana. Tāpat vietējie iedzīvotāji varētu sanākt kopā, lai savāktu kādas vēstures liecības - tās varētu padarīt pieejamas arī salas viesiem.

"Manuprāt, šeit nekādas biroju ēkas un augstceltnes nevajag. Kādēļ gan lai šeit, pašā Rīgas centrā, neierīkotu pamatīgu zaļu atpūtas teritoriju, protams, ar kādu sporta aprīkojumu," sprieda Leons Astra.

Lucavsalas mazdārziņu teritorija stiepjas salas ziemeļrietumu krietnā daļā. Ir vietas, kur dārziņi un ceļi aizauguši ar garu zāli. Taču daudzi dārziņi ir sakopti - tajos uzslietas stikla un plēves siltumnīcas, koka nojumes, krāsainas būdiņas un pat dažviet ievilkti dzīvojamie treileri.

"Mēs nomājām un tad jau bijām sākuši būdiņu novākt, jo dzirdējām, ka te, Lucavsalā, būvēs augstceltnes. It kā jau jārēķinās ar pilsētas vajadzībām, jo tā ir viņu zeme. Bet mums, večiem, te ir ļoti laba atpūta, jo labais krasts apbūvēts ar pastaigu parku, bet man patīk darboties, jo, ja varu kaut ko darīt, es jūtos labāk," stāsta mazdārziņa kopēja Vera.

Daļu teritorijas apsaimnieko Jumpravsalalas ģimenes dārziņu apvienība. Vienā no zemes ceļu tīkla krustojumiem uzslieta oranža koka būdiņa ar uzrakstu "Jumpravsalas valdes ēka".

Nelielā biroja būdiņā ielikts vecs darba galds un krēsls, logā iekārti aizkari, bet sienas izlīmētas ar vaska drānu, uz kā lielu saulespuķu raksts.

Kopienas vadītāja Rasma Griņa tur saimnieko jau no bērnības četrdesmito gadu nogalē un ir pārliecināta, ka ģimenes dārziņu tradīcija pilsētas iedzīvotājiem bijusi vajadzīga, un vietai būtu piešķirams arī kāds kultūrvēsturisks statuss, lai neviens to nepakļautu iznīcībai.

"Mēs esam daudreiz teju iznīcināti un vienmēr esam kaut ko izdarījuši, lai saglabātos. Nu labi, [Rīgas mērs, Nils] Ušakovs tagad piekrita saglabāt, bet tad nāks vēlēšanas, varbūt nāks kāds cits pie varas pašvaldībā un atkal kaut ko citu te gribēs attīstīt, stabilitātes nav. Tāpēc domāju, ja mums iedotu to statusu, dārziņus neviens nevarētu aizskart," domā Griņa.

Viņa stāsta, ka jūnija sākumā šeit bijusi sapulce, kurā paviesojies arī Rīgas mērs Nils Ušakovs ("Saskaņa"), kas cilvēkiem atvainojies par vēlmi Lucavsalas zemi pārdot un solījis, ka dārziņi palikšot neskarti, turklāt veidošot kādu teritorijas attīstības padomi, kurā ļaušot piedalīties arī dārziņu īrniekiem

"Mēs sapratām, ka elektrību mums te neievilks, ko šeit visvairāk tagad vajag, lai te nestaigātu bomži un mēs varētu pārvietoties tumsā. Tāpat obligāti jāpārmēra šeit zeme, bet pati biedrība to neuzņemsies, kamēr nav līgumu vismaz uz deviņiem gadiem, jo tad mēs zinām, par ko maksājam naudu, tas ir dārgs prieks," sprieda dārziņu apvienības pārstāve.

Šobrīd pašvaldības Lucavsalas zemes gabalu nomas cenas esot zemas, jo līgumu termiņš ir tikai gads. Ģimenes dārziņu kopienas biedri maksājot vidēji līdz 20 eiro gadā par 200 kvadrātmetru dārziņu. Tur ir daudz vecu augļu koku, ogu krūmu. Cilvēki audzē arī saknes, tomātus, gurķus un zaļumus, kas dodot atspaidu ikdienas izmaksām par ēdienu.

Rasma Griņa uzskata, ka dārziņu nomāšana pēdējā laikā esot modes kliedziens jaunām ģimenēm. Starp tām ir arī Lucavsalā sastaptās jaunās sievietes Lienes ģimene, kas nupat iekopusi dārzu. "Diezgan aizaudzis šeit bija, bet aši gāja. Gribas savus salātus, tāpēc dārziņu paņēmām," skaidroja Liene.

Vēl kādā no Lucavsalas daļām jau ceturto gadu darbojas Lucavsalas ekokopiena, ko veido jaunieši, kas iekopuši atvērtus dārzus. Viņi pērn stingri iestājās pret pašvaldības zemes pārdošanu, rīkojot protestus pie Rātsnama, kā arī savākuši vairāk nekā 1000 iedzīvotāju parakstu pret Lucavsalas izsolīšanu. Patlaban ap 700 ģimeņu saimnieko Lucavsalas dārziņos, lēš ekokopienas koordinators Emīls Hlevickis.

Tuvākajā laikā biedrība plāno arī sākt veidot konkrētus projektus par salas attīstību un piedāvāt tos Rīgas domes solītajā attīstības padomē. Jaunieši pieļauj arī minimālu apbūvi, kas pielāgotos esošajai salas dabai, nevis to deformētu.

"Mēs aicinām dažādas nevalstiskās organizācijas, arī no universitātēm piesaistīsim cilvēkus un dažādus interesentus, kas vēlas darboties Lucavsalā. Mūsu ilgtermiņa vīzija saistās ar kultūru, izglītību, dārzkopību un ekoloģisko dzīvesveidu, kā arī ar sportu un izklaidi. Liela daļa teritorijas ir degradēta, un tur vajadzētu skatīt jaunas iespējas, kā attīstīt šo teritoriju, vienlaikus saglabājot visus dārziņus," stāsta Hlevickis.

Lai arī mūsdienās dārziņa kopšana vairs nešķiet aktuāla, vēsturiski šī nodarbe bijusi sociālās un ekonomiskās drošības spilvens cilvēkiem krīzes situācijās, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente, pētniece Kristīne Āboliņa.

Viņasprāt, risinājums plašākai salas sakopšanai un pakāpeniskai attīstībai ir ilgtermiņa nomas līgumi.

"Rīgas domē ir dažādas struktūras. Ja mēs runājam par Rīgas izpilddirekcijām, tad tur šis atbalsts ir, bet, nonākot līdz Attīstības departmentam, tur ir pilnīgi cita nostāja, jo jebkurš brīvs zemes pleķītis Rīgā tiek potenciāli skatīts kā iespējama attīstība, kur šo sociālo aspektu ņem vērā vismazāk. Vienīgais klupšanas akments pilsētas attīstības plānu veidošanā ir šis vārdu salikums – pagaidu zemes izmantošanas veids," stāsta Āboliņa.

Rīgas domes priekšsēdētājs apstiprināja, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot pašvaldības zemes Lucavsalā šovasar ir mainīts, lai iedzīvotāji varētu turpināt iekopt mazdārziņus un attīstīt salas zaļās teritorijas. Tiesa gan, uz zemesgabaliem 103 hektāru platībā neviens pērn izsolē nebija pieteicies.

"Mana pozīcija ir, ka pērn pieņemtais lēmums pārdot visu salu bija nepareizs. Mēs redzam, ka ik gadu pieprasījums pēc zaļajām teritorijām pilsētā pieaug. Tāpat redzam, ka patlaban atbilstoši pilsētas attīstības plāniem jaunais pilsētas centrs būs Skanstes kvartālā," teica Ušakovs.

Taujāts par to, vai zemes gabalus varētu izīrēt ilgākam laika posmam par pieciem gadiem, Rīgas mērs norādīja, ka vispirms pašvaldība noteiks trīs līdz piecu gadu nomas iespējas eksperimentālā kārtā. Savukārt infrastruktūru sola sakārtot četru gadu laikā pakāpeniski – vispirms sākšot ar degradēto teritoriju sakopšanu.

"Mums vajadzēs kopā [ar dārziņu nomniekiem] saprast, kur būs tā robeža starp mazdārziņu koloniju, kuru attīstīsim tālāk, un zaļo zonu. Lēmums par pārdošanu tiks mainīts. Nevar gan izslēgt, ka līnija, kas ir pie tilta, ja tur būs interese no privātajiem, tad mēs varētu pieņemt lēmumu kādu gabalu tur atdot kādiem privātajiem komercijai. Tāpat jāsaprot, ka pie tilta divi lieli zemes gabali jau pieder privātajiem – kompānijai "Merks" un "Ektornet"," teica Ušakovs.

Savukārt iedzīvotājiem solīto Lucavsalas attīstības padomi sola veidot šī mēneša laikā, un to vadīšot Rīgas domes pārstāvji, iesaistot sabiedriskās organizācijas un kopienas, kas Lucavsalā jau darbojas.

Grūti sazvanīt slimnīcu reģistratūras, lai pieteiktu sevi vai bērnu pie ārsta vai uz izmeklējumiem - par to sūdzas pacienti gan slimnīcām, gan valsts iestādēm, gan medijos. Arī nevalstiskās organizācijas to pēdējā laikā pieminējušas. Slimnīcas toties stāsta, ka nemitīgi uzlabo zvanu sistēmas.

"Vai, tas ir murgs! "; "Ir jāpieteic vizīte Stradiņa slimnīcā, zvani no rīta pulksten 8 līdz vakarpuses pulksten 16, visu laiku atbild automātiskais atbildētājs, un tu netiec pie vārda."; "Tu zvani, zvani, neatejot nost, uzreiz tev paziņo, ka viss jau ir beidzies, pēc kaut kādas pusotras stundas tev vairs nav nevienas brīvas vietas"; "Es ar mieru gaidīt, maksāt par gaidīšanu, tikai nenolikt telefona klausuli – tad ir vilciens aizgājis, neko vairs nesazvanīsi." - Lai sazvanītu slimnīcu un poliklīniku reģistratūras, jābūt krietnai pacietības devai, zina Latvijas Radio aptaujātās pacientes. Par sazvanīšanas grūtībām vēsta arī nevalstiskās organizācijas.

"Man liekas samērā absurda situācija, ka cilvēki ņem darbā brīvdienu, lai nostāvētu rindā slimnīcā un ambulatorā centrā pierakstītos pie ārsta.

Ir tikai dzīvā rinda, par zvanu tur vispār nav runas. Tikai dzirdēts arī par Bērnu slimnīcu, kur mātes dienām sēž pie telefona, lai pierakstītos un pieteiktu savu bērnu," norāda pacientu organizāciju apvienības "Sustento" pārstāve Iveta Neimane. Viņasprāt, šajā laikmetā varētu vairāk izmantot tehnoloģijas. Ja pats pacients nevar pierakstīties, tad uz vizīti viņu varētu pierakstīt ārsts.

"Es gribu teikt, ka tā ir nesakārtotība pašā iestādē. Ja ir konkrēti datumi, kuros drīkst zvanīt cilvēki, tad būtu jāpaplašina šie zvanu centri. Tad "uzsēdiniet" papildu personālu! Kaut kas ir jādara! Tas ir absurds," dusmīga ir Neimane.

Arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklei Sandrai Ginterei par reģistratūru sazvanīšanu bija ko teikt nesenajā diskusijā jūnijā par vēža savlaicīgu atklāšanu. "Protams, ja mēs gribam darīt labu un pacientu pieteikt pie šī konsultanta, pie onkologa, tad mēs varam divas stundas vai pat dienu zvanīt. Mums skan mūzika un viss, un mēs nevaram sazvanīt. Un tad mēs sakām – "Mēģiniet paši, zvaniet!". Tad uzreiz rodas negatīvās emocijas par pieejamību, par medicīnu Latvijā," saka Gintere.

Pacienti sūdzas arī par to, ka daudzas ārstniecības iestādes atver pierakstu uz īsu laiku, piemēram, mēnesi vai trijiem.

Tas bieži vien nozīmē, ka tad visiem vienā dienā vai pat stundā jāsazvana reģistratūra, lai paspētu pierakstīties pie ārsta šajā mēnesī vai trijos. Ja neizdodas laikā sazvanīt, pieraksts ir izsmelts un pēc mēneša vai trim jāmēģina atkal.

Taču vispirms par sazvanīšanas ilgumu. To, cik tieši ilgi pie telefona jāgaida, Latvijas Radio centās noskaidrot nelielā eksperimentā, zvanot uz Stradiņa slimnīcas, Bērnu slimnīcas un Rīgas Austrumu slimnīcas pieraksta numuriem. Lai neapgrūtinātu jau tā noslogoto zvanu līniju, ļoti bieži un katru dienu netika zvanīts, kopumā septiņas darba dienas jūlijā vidēji divas trīs reizes dienā dažādos laikos.

Zvanot uz Latvijas lielāko slimnīcu - Rīgas Austrumu slimnīcu - ilgākais laiks, ko pavadījām, gaidot savienojumu, bija vienreiz sešas un citā reizē septiņas minūtes. Iespējams, sagadīšanās, abas reizes bija pulksten piecos vakarā. Tomēr deviņās no 16 zvanīšanas reizēm bija jāgaida divas līdz trīs minūtes. Tas bija dažādos laikos gan no rīta, gan pa dienu, gan vakarā. Dažas reizes nebija jāgaida nemaz vai pusminūti.

Stradiņa slimnīcā ilgākais gaidīšanas laiks bija vienreiz četras un divreiz piecas minūtes - abas reizes vienos dienā, pārējās reizes tika gaidīts vai nu trīs minūtes, vai arī savienoja nekavējoties vai minūtes laikā.

Ilgāk bija jāgaida, zvanot uz Bērnu slimnīcu. Tas nav liels pārsteigums, jo tā ir vienīgā universitātes līmeņa slimnīca, kur ārstē bērnus.

Eksperimenta datus nevar vispārināt un rēķināt vidējos rādītājus, jo eksperimentu neveicām ilgā laika posmā. Ilgākais laiks, zvanot uz Bērnu slimnīcu, bija 10 un 12 minūtes. Divreiz savienojumu gaidījām septiņas un astoņas minūtes. Taču vairākkārt izdevās sazvanīt slimnīcu trīs līdz piecās minūtēs un vairākas reizes pat minūtē vai pusminūtē. Gan veiksmes, gan ne tik lielas veiksmes bija ļoti dažādos laikos.

(Autore: Sanda Blomkalna)

Tāpēc uzzināt, kā zvanu centrs strādā, vispirms Latvijas Radio dodas uz Bērnu slimnīcu.

Dienas vidū ierodamies Bērnu slimnīcas zvanu centrā - vienā telpā pie datoriem ar austiņām sēž piecas darbinieces un mikrofonos sinhroni atbild uz zvaniem. Tikmēr klientu apkalpošanas daļas vadītājs Kaspars Grosu vienā no datora ekrāniem parāda, ka šobrīd zvana savienojumu gaida astoņi cilvēki, un vidējais gaidīšanas ilgums ir sešas minūtes.

Grosu atzīst, ka ilga gaidīšana nav pieņemama, tāpēc slimnīca meklē risinājumus. "Tas, ko es varu pateikt viennozīmīgi, kas no laika gala bijis, ka visnoslogotākās līnijas ir darba dienas laikā. Tātad no kaut kādiem pulksten 10 līdz tiem pašiem pulksten 17 ir ļoti, ļoti noslogotas līnijas," norāda Grosu.

Tāpēc klientu apkalpošanas daļas vadītājs iesaka izvēlēties vēlāku zvanīšanas laiku.

"Pēc pulksten 17, ap 17.30 līdz pat pulksten 20 tās līnijas nav tik noslogotas un var vienmēr sazvanīt. Tur nav bijušas, man šķiet, daudzas tādas situācijas, kad būtu jāgaida ilgāk par divām minūtēm," klāsta Grosu.

Ja savienojums jāgaida 10 minūtes, iespējams bijusi tehniska problēma, pieļauj Grosu. Turklāt izrādās, par zvana gaidīšanu zvanītājiem ir jāmaksā.

"Mums šis zvans iznāk maksas. Tas nav paaugstinātas maksas, viņš ir vienkārši maksas zvans. Tas nozīmē, ka jūsu operators nosaka to, cik jūs maksāsiet par konkrēto zvanu uz šo numuru," norāda Grosu. "Mums ir cilvēki arī rakstījuši sūdzības par to, ka viņi ir nosēdējuši uz līnijas četras vai piecas minūtes un arī četrus vai piecus eiro par to arī samaksājuši. Bet slimnīca no tā neko nepelna. Tas ir vienkārši operatora noteikts tarifs," skaidro Grosu.

Bērnu slimnīcas zvanu centrā strādā četri līdz pieci operatori, un dienā viņi apkalpo no 700 līdz pat 1500 zvanu. Slimnīca arī saņem apmēram 300 e-pastus dienā un atbild darbadienas vai divu laikā. Jūnija beigās slimnīca uzstādījusi jaunu zvanu saņemšanas sistēmu, kas ļaus sekot līdzi līnijas noslogojumam un to uzlabot, stāsta Grosu.

"Tā ir kā aplikācija. Ja pirms tam mēs atbildējām uz vienkārši stacionāru telefonu, kur viņam austiņas pieliktas klāt un kur mēs visu darījām principā manuāli, tad tagad mums viss nāk un reģistrējas caur kompjūteru, kas mums ļauj monitorēt visu, kas notiek un kā notiek, monitorēt arī sarunas kvalitāti un sarunas ilgumu, un ļauj mums arī to uzskaitīt. Tātad arī izvērtēt to noslodzi, kurā brīdī un kā mums plānot resursus," pauž Grosu.

Jaunās sistēmas mērķis – lai gaidīšana nebūtu ilgāka par minūti.

Slimnīcas zvanu centrā arī teic, ka lielāko līnijas noslogojumu rada zvani, kuros cilvēki mēģina noskaidrot, kā rīkoties dažādu simptomu gadījumā. Tad zvanu centra darbiniekiem, kuriem nav medicīniskās izglītības, jāskaidro, ka viņi nemaz nav tiesīgi uz šādiem jautājumiem atbildēt. Tad zvanītāju novirza uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni. "Kaut kādi 20% no visiem zvaniem pat ir tādi, kad cilvēki vienkārši nezina, ko viņiem darīt un kā viņiem rīkoties. Cik es saprotu, (..) diez ko kvalitatīva tā otra alternatīva nav, ka var zvanīt tam, (..) jo arī tur pasaka: "Jums ir temperatūra? Tad brauciet uz slimnīcu!" skeptisks ir Grosu.

Tālāk ceļš ved uz Stradiņa slimnīcas zvanu centru, kurš arī ir pārmaiņu priekšā.

Stradiņa slimnīcas zvanu centrā strādā divreiz lielāks darbinieku skaits nekā Bērnu slimnīcā – vienlaikus līdz pat desmit cilvēkiem. Centrā ierodamies pulksten 12, un darbinieki paspējuši atbildēt jau nedaudz vairāk kā uz 600 zvaniem. Te nav kā Bērnu slimnīcā, kur ir vienots zvanu tālrunis, te ir trīs līnijas - ambulatoro pakalpojumu centra, radioloģijas un kardioloģijas reģistratūras. Tās šobrīd cenšas sazvanīt 15 cilvēku.

Klientu informācijas un apkalpošanas daļas vadītāja Dzintra Kļaviņa saka - vieglāk sazvanīt dienas otrajā pusē. "Dienā darbinieks, ja viņš visu laiku atbild, viņš var atbildēt 180 zvaniem. Bet mums zvanu centrs neveic tikai ienākošo zvanu atbildēšanu. Arī zvana pacientiem trīs dienas pirms izmeklēšanas – skatās pierakstu kalendāru un atzvana, tādējādi veidojas brīvas vietas uz izmeklējumiem un konsultācijām. Pacienti bieži vien ir aizmirsuši un neieradīsies, vai arī saņēmuši pakalpojumu citā ārstniecības iestādē, vai arī šis izmeklējums vairs viņiem nav aktuāls," norāda Kļaviņa.

Stradiņa slimnīca tieši no šīs nedēļas ievieš jaunu sistēmu. Līdz šim katrai reģistratūrai ir bijis savs tālrunis, kas atrodams, piemēram, slimnīcas mājaslapā, un pacientam pašam ir jāizdomā – vai jāzvana ir uz radioloģijas reģistratūru, vai uz ambulatoro pakalpojumu centru, vai uz kardioloģijas reģistratūru.

Tagad būs viens vienots tālrunis un izvēles būšot vieglākas – nevis sarežģītais vārds "radioloģija", bet, piemēram, izmeklējumi, ārsts.

"Mēs esam izveidojuši sistēmu, ka mums būs vienots pacientu tālrunis, tas telefona numurs, uz kuru visvairāk nāk zvani. Un tātad pacientam tiks piedāvātas izvēles," pauž Kļaviņa. "Nospiežot taustiņu, viens varēs pierakstīties uz konsultāciju, nospiežot taustiņu divi – uz izmeklējumu un "citi jautājumi". Ļoti daudzi pacienti zvana pa dažādiem jautājumiem: nezina, kur iet, kur vērsties, un tad ir šis informatīvais tālrunis," uzsver zvanu centra vadītāja.

Kļaviņa arī norāda, ka šobrīd sarunas ar zvanu centru darbiniekiem ieilgst, jo cilvēks zvana nesagatavojies.

Tāpēc vajadzētu būt gatavam. "[Vajadzētu būt, ka ] viņš zina, kādi pakalpojumi viņam vajadzīgi, viņš zina, pie kāda ārsta viņš vēlas. Sarunas ilgums ievelkas tajā brīdī, kad pacients saka – es tagad meklēšu pildspalvu, vai! - man nav papīra blakus... Tad gaida, un tad iet tās minūtes," stāsta Kļaviņa. Austrumu slimnīca tāpēc aicina pacientus, kas gaida savienojumu, sagatavoties.

Slimnīcas informācijas centrā uz zvaniem atbild līdz pat 14 cilvēku. Slimnīcā ir vienotais pacientu pieraksts un viens tālrunis, kas novirza – pieraksts uz izmeklējumiem, pie ārsta, un tā tālāk. Tādu tagad arī "Stradiņi" ievieš.

Turklāt Rīgas Austrumu slimnīca visu laiku cenšoties sistēmu uzlabot – lai pēc iespējas daudz struktūrvienību būtu iekļautas šajā vienotajā zvanu sistēmā un nebūtu jāzvana uz citiem tālruņiem.

Informācijas centra vadītāja Larisa Kirsone ievērojusi, ka pacietības mērs cilvēkam visbiežāk ir līdz trim minūtēm. Tomēr Kirsone aicina – tā kā visi zvanītāji gaida rindā, lūdzu, nenolieciet klausuli, citādi atkal būsiet rindas beigās. Informācijas centrs arī izrēķinājis vidējo gaidīšanas ilgumu, gaidot savienojumu ar operatoriem, februārī tas bijis ļoti ilgs – vidēji septiņas minūtes, janvārī – divarpus minūtes, taču jūlijā – 57 sekundes.

Visas trīs slimnīcas arī piedāvā pieteikties elektroniski, rakstot e-pastu. Tādus Latvijas Radio nosūtīja gan Rīgas Austrumu slimnīcai, gan arī "Stradiņiem". Uz Bērnu slimnīcu nerakstījām, jo e-pastā jānorāda bērna dati. Austrumu slimnīca atzvanīja pēc trim stundām.

Savukārt Stradiņa slimnīca joprojām nav atbildējusi uz trim e-pastiem vairāku nedēļu laikā. Kļaviņa to nespēj izskaidro. "Tā ir kaut kāda tehniska kļūda, jo, pārbaudot mūsu "infoe-pastu", mums nav ienācis jūsu e-pasts," uzsver Kļaviņa.

Te gan jāteic, ka e-pastu rakstīšana ne visiem ir viegli pieejama nodarbe. Kāda paciente Alūksnē, kura nevarēja nekādi sazvanīt reģistratūru un pieteikties, nopietni piepūlējās, un tas atmaksājās. "Un tad man vienīgi atbildēja reģistratūrā. "Stradiņos" – jūs piesakiet pa e-pastu, piemēram, no rīta sešos, pie acu ārsta dakteres Ozolas. Tad es sameklēju cilvēku – savu feldšeri, kas no rīta sešos piesaka mani pie acu ārsta uz vizīti," saka sieviete.

Tomēr pacientus satrauc ne tikai tas, ka jāpavada reizēm ilgāks laiks, cenšoties sazvanīt reģistratūras. Vēl smagāka problēma veidojas, ja ārstniecības iestādes atver uz īsu laiku pierakstu, piemēram, tikai uz mēnesi vai trijiem. Tad ir jāzvana konkrētā dienā, un visi drūzmējas, cenšoties sazvanīt. Protams, valsts vietas ir ierobežotas un visi nevar pierakstīties. Nākamreiz varēs mēģināt tikai pēc mēneša vai trim, un arī tad nav zināms, vai varēs pierakstīties. Līdz ar to pakalpojums kļūst nepieejams.

Pacienti saka – ja pieraksta vietas izsmeļ piecās vai 15 minūtēs, tas vieš bažas par negodīgumu un korupciju.

"Tas bija nesen, burtiski maijā. Man bija kalendārā ierakstīts lieliem cipariem," stāsta kāda paciente. Viņa savā lokālajā slimnīcā vēlējās pierakstīties uz ehokardiogrammu, kas bija steidzami nepieciešama plānveida operācijai. "Es zvanu astoņos, kad atklāj pierasktu – "pī, pī, pī" [neviens neatbild], 8.05 – tas pats, 8.08 tas pats, 8.09 arī, 8.12 beidzot atbild un saka – "Pieraksts ir izsmelts, nevaram palīdzēt!" Klikš, pī, pī, pī" [skaņas, kad pārtrauc sarunu]," atminas kāda paciente.

Šādas situācijas mēdz būt gan mazās, gan arī lielās slimnīcās. Atsevišķi pacienti atzīstas, ka nesuši reģistratorēm šokolādes, lai viņus tomēr iekļautu rindā. Savukārt Stradiņa slimnīcā norāda, ka pierakstu atverot uz pusgadu. "Ir ļoti jādomā par šo pierakstu, cik tas ir garš. Ja janvārī pacients pierakstīsies uz augustu, viņš neatcerēsies, par to mēs esam paši pārliecinājušies," norāda Kļaviņa.

Savukārt Austrumu slimnīca cenšoties pierakstu veidot uz gadu. Taču viss esot atkarīgs no speciālistu un izmeklējumu pieejamības. Atsevišķās situācijās pieraksts arī esot uz trim mēnešiem.

Nacionālajā veselības dienestā, kas slēdz līgumus par valsts apmaksātiem pakalpojumiem ar slimnīcām, gan skaidro, ka līgumiestādēm pieraksts jāveic nepārtraukti, nedalot pa mēnešiem. Par gadījumiem, kad slimnīcas un poliklīnikas tomēr dala pierakstu, Nacionālais veselības dienests runājot ar slimnīcu pārstāvjiem. Sūdzēties varot gan pašā ārstniecības iestādē, gan arī Nacionālajā veselības dienestā.

Kopš Satversmes tiesas (ST) sprieduma, ka valsts karogs svētku un sēru dienās ir jāpaceļ, taču par tā nedarīšanu administratīvo sodu nevar piemērot, pirmā valsts nozīmes sēru diena bija ebreju genocīda upuru piemiņas diena 4.jūlījā. Pašvaldībās tā aizvadīta atšķirīgi: dažviet policija karogiem uzmanību vairs nepievērsusi, bet citās – vēl turpinājusi iedzīvotājus brīdināt par nepieciešamību pacelt valsts karogu sēru noformējumā. Tikmēr eksperti norāda, ka pašvaldībām arī turpmāk jākontrolē valsts karoga izkāršana, pat ja sodīt nedrīkst.

Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena, kas iepriekš administratīvi sodīta par valsts karoga nepacelšanu valsts sēru dienā – 14.jūnijā, nu ir gandarīta par Satversmes tiesas spriedumu. Tiesa noteikusi, ka pilsoņa pienākumu ir pacelt valsts karogu pie dzīvojamām mājām valsts svētku un sēru dienās, vienlaikus neparedzot administratīvo sodu, ja cilvēks to nav izdarījis.

"Man būs brīvība, man nebūs jābaidās no tā, ka kāds no valsts nāks un mani sodīs par to, ka man piemīt noteikta brīvība. Šis spriedums mums dos iespēju daudz plašāk diskutēt tos jautājumus, kas ir saistīti ar demokrātiskas valsts iekārtas nostiprināšanu Latvijā. Tā kā es domāju, ka tas ieguvums būs ne tikai man, tas ieguvums būs visiem Latvijas iedzīvotājiem," tā Olsena sprieduma pasludināšanas dienā stāstīja Latvijas Televīzijai.

Iepriekš pašvaldības ar vērienu speciālos reidos pārbaudījušas gan daudzdzīvokļu, gan privātās mājas. Par valsts karoga nepacelšanu valsts svētku vai sēru dienās, kas ar likumu ir noteiktas desmit reizes gadā, iedzīvotājiem vispirms izsakot brīdinājumu, bet, pieķerot jau otro reizi, piemērojot arī naudassodu līdz četrdesmit eiro. Piemēram, Rīgā pagājušajā gadā kopumā sodīti 248 iedzīvotāji, bet šogad tikai viens.

Uz ielas satiktie iedzīvotāji stāsta, ka paši sodīti par karoga nepacelšanu nav, jo par valsts svētku vai sēru dienām vienmēr atceroties. Viņuprāt, pareiza nav bijusi kārtība, ka sodus nereti maksājuši tieši pensionāri, kas nav spējīgi karogu pacelt. Tajā pašā laikā viņi arī uzskata, ka visiem kopīgi šis pienākums būtu jāpilda arī turpmāk.

"Vienmēr ir uzkārts karogs. Lielākoties tiem, kam ir māja un vecākiem cilvēkiem, viņi nezina, kad ir jāuzkar karogs, un viņi vienkārši jābrīdina, viņi nav vainīgi. Ja vēl tādu jaunāku cilvēku nav, tad viņiem ir ļoti grūti, un sodīt viņus par to gan nevar. Tos, kas speciāli neuzkar, tos var," teic kāda uzrunātā kundze.

"Teiksim, ir arī tādas vietas kā suņu būdas un, ja tur jākar karogs, tad tas tā dīvaini izskatās no malas," teic Aldis.

"Cenšos, bet var gadīties arī, ka aizmirstu. Protams, ja cilvēks strādā no rīta līdz vakaram, tad var aizmirst diemžēl. Zinu, kaimiņam bija tādas problēmas, jā. Es domāju, ka uzreiz sodīt nav pareizi, bet brīdināt laikam tomēr vajadzētu. Kārtība ir kārtība," spriež Romāns.

Pēc sprieduma pasludināšanas pirmā valsts sēru diena bija 4.jūlijs, kad piemin ebreju genocīda upurus. Šajā dienā pirms 74 gadiem Rīgā nacistu atbalstītāji nodedzināja Lielo Horālo sinagogu Gogoļa ielā kopā ar lūgšanas namā esošajiem cilvēkiem.

Pašvaldību policijas šajā atceres dienā šogad rīkojušās krasi atšķirīgi no citu gadu pieredzes.

Piemēram, Rīgas pašvaldības policija to, kā aizvadīta šī diena šogad, komentēt atteicās, sakot - pēc Satversmes tiesas sprieduma policistiem "rokas sasietas". Tāpēc tam, vai karogi bijuši pacelti, īpaša vērība neesot pievērsta.

"Satversmes tiesa saka – jā, ja valsts var prasīt karoga izkāršanu līksmās un bēdu dienās, tad valsts par šī karoga neizkāršanu tomēr nevar prasīt maksāt soda naudu. Faktiski interesanti, ka vienā un tajā pašā lēmumā Satversmes tiesa, no vienas puses, saka – jā, karogu izkārt ir katra pilsoņa pienākums un valsts likums to paredz kā saistošu pienākumu. Savukārt sodu par šī pienākuma neizpildi nedrīkst prasīt. Tātad tiktāl šeit tā norāde, kas ir valsts likuma rezultatīvajā daļā," skaidro zvērināts advokāts un tiesību Lauris Liepa.

Eksperts piebilst - turpmāk pašvaldību policijas darbiniekiem ir jāturpina iedzīvotājiem atgādināt par karoga pacelšanu, ja pamana, ka tas vēl nav izdarīts. Tajā pašā laikā, ja cilvēks atbild, ka to nevēlas darīt, piespiest nedrīkst.

"Nevar uzspiest šo patriotisko pienākumu, ja es to nejūtu. Jāatzīst, ka tās sekas, visticamāk, būs tādas, ka Latvijas sabiedrība, cik tā ir sašķelta, piemēram, mediju telpā, tik sašķelta tā būs Latvijas pilsētu ielās. Būs mājas, kurām būs karogi un cilvēki leposies ar to, ka tie ir šīs valsts pilsoņi, un būs mājas, kurās cilvēki zināmā mērā teiks – jā, man šī valsts nav tik svarīga, lai es svinētu tās svētkus, un es šo karogu nelikšu," saka Liepa. Ar represijām patriotismu nevarot veicināt.

Vienlaikus gan tiem cilvēkiem, kas ar naudassodu sodīti 14.jūnijā vai 25.martā, laikā pirms sprieduma publiskošanas, administratīvais sods būs jāsamaksā, atbilstoši tolaik spēkā esošajām tiesību normām.

Kā iepriekš minēts, pašvaldības 4.jūlijā rīkojušās kā nu kura. Piemēram, Liepājas policija turpinājusi izteikt brīdinājumus un piemērot arī sodus. Tiesa, parasti vairāk nekā desmit māju īpašniekus nesodot. Stāsta Liepājas pašvaldības policijas pārstāvis Kaspars Vārpiņš: "Pēc būtības noteikumi mainījušies nav – Administratīvo pārkāpumu kodekss mainījies nav un mēs vadāmies pēc tā. Mēs vienkārši kontrolējam to, kā tiek ievēroti saistošie noteikumi un Administratīvo pārkāpumu kodekss. Līdz ar to tas skaits, ja tas ir, tas varētu būt ļoti mazs."

Advokāts Liepa gan rāda sprieduma punktu, kas nosaka izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, attiecīgi liedzot turpmāku naudassodu piemērošanu. Jelgavā pašvaldības policijas darbinieki 4.jūlijā devušies reidos pie iedzīvotājiem ar mērķi atgādināt par valsts nozīmes sēru dienu, vienlaikus skaidrojot pašu jelgavnieku informētību par jaunajām tiesībām.

"Jelgavas pilsētas pašvaldības policija regulāri seko līdzi policijas darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem, līdz ar to mēs savlaicīgi bijām informēti par Satversmes tiesas spriedumu. Ņemot vērā labas pārvaldības principus, mēs apsekojām tāpat kā iepriekš pilsētas teritoriju, tai skaitā privātmāju rajonus. Tādējādi pārbaudot ne vien to, vai iedzīvotāji ir pacēluši karogus, bet arī noskaidrojot, vai viņi ir informēti par Satversmes tiesas spriedumu. Par valsts karoga nepacelšanu neviens pie administratīvās atbildības saukts netika," stāsta Jelgavas pašvaldības policijas Pilsētas iecirkņa grupas vecākais inspektors Sandris Miezis.

Pagājušajā gadā Jelgavā sodīti 38 namu īpašnieki, bet šogad protokoli izrakstīti jau astoņiem cilvēkiem. Līdzīgi kā Jelgavā rīkojušies arī pašvaldību policisti Ādažos. Sazvanīts Ādažu policijas priekšnieks Oskars Feldmanis stāsta, ka salīdzinoši nelielajos Ādažos karogu nepacēluši aptuveni 20 līdz 30 dzīvojamo māju īpašnieki: "Mēs vairāk veicām preventīva rakstura darbības. Ja kāds tur bija uz vietas, tad mēs aicinājām to karogu pacelt. Tā kā citos svētkos, kad tur vāca materiālu, pēc tam noformējām administratīvos protokolus, tad šoreiz vairāk tas bija tā, ka [policisti] vienkārši aicināja cilvēkus, kam nav [karoga] un kas bija uz vietas, viņiem izkārt to karogu. Vidēji šajās svētku dienās aptuveni būtu 20 līdz 30 materiāli par to, ka nav izkarināti karogi."

Raudzīšanās uz nacionālo simboliku no iespējama soda pozīcijām un diskusijas par simbolikas nepieciešamību vien ir pārlieku vienkāršota pieeja un tā šķeļ sabiedrību, secina sociologi.

Valsts karogs, himna un ģerbonis ir nacionālie simboli, kas simbolizē piederību valstij. Diskusijas par sodiem un to, vai karogs jāpaceļ vai nav jāpaceļ, apšauba valsts vērtības. "Būtībā, atsakoties no simboliem, mēs sākam apšaubīt vērtības. Vērtības ir tās, kas satur sabiedrību kopā. Izkarot karogu, mēs apliecinām piederību šai valstij. Ļoti liberāli skatoties, mēs varam aiziet līdz balsojumam, vai mums šī valsts ir vajadzīga vai nav vajadzīga," saka socioloģe un pasniedzēja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā Aija Zobena.

Nākamā diena, kad jāpaceļ valsts karogs, būs svētku diena – 21.augusts. Tajā atzīmējam konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas konstitucionālo statusu" pieņemšanas gadadienu. 

Šogad turpina samazināties studentu skaits. Pagājušajā gadā šajā laikā Latvijas augstskolām bija pieteikušies par aptuveni 7% vairāk studentu. Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) tas nepārsteidz, un tā paredz, ka tuvāko gadu laikā kopējais studentu skaits varētu samazināties par trešdaļu. Tikmēr valsts mudinājumi studentiem izvēlēties eksaktās zinātnes sāk dot rezultātu.

Tikko kā saņēmuši vidusskolas atestātus, šonedēļ studēt gribētāji vēl centās paspēt uz pirmo studentu uzņemšanas kārtu Latvijas augstskolās. Daudziem tas bija pirmais solis augstākās izglītības iestādē.

Vienotajā studiju pieteikšanās sistēmā "latvija.lv" uz 11 Latvijas augstskolām pieteikušies ir aptuvenu 8500 reflektantu, vidēji katrs piesakoties uz četrām studiju programmām.

Studentu prioritātes nav mainījušās. Visbiežāk studenti vēlas mācīties medicīnu, datorzinātnes un tiesību zinātni. Tāpat nemainīgi populāra ir arī ekonomika un vadība.

Pēdējos gados studēt gribētāju skaits samazinās par aptuveni 7% gadā.

IZM Augstākās izglītības departamenta direktore Agrita Kiopa stāsta, ka samazinājums ir paredzams. "Protams, es domāju, nevienam nav noslēpums, ka studentu skaits Latvijā samazinās. Ja šobrīd mēs runājam, ka mums ir aptuveni 85 000 – 90 000 studentu, tad mēs prognozējam, ka šis skaits samazināsies tuvākajos gados līdz kādiem 60 000," saka Kiopa.

Studentu skaits samazinās, jo Latvija ir demogrāfiskajā bedrē, kuras dziļākais posms varētu būt pēc trim gadiem.

Studējošo skaits sarūk ne tikai reģionos, bet arī Rīgā. Latvijas Universitātē (LU) šobrīd studē uz pusi mazāk studentu nekā pirms 10 gadiem.

Iemeslus klāsta LU studentu servisa direktors Jānis Saulītis. "Viens no galvenajiem aspektiem ir tas, ka ļoti daudzi cilvēki mācījās priekš otrā grāda, kas deva tādu papildu apjomu, īpaši sociālajās zinātnēs. Šis kontingents laika gaitā atbira," saka Saulītis. "Tie, kuriem vajadzēja, tie samācījās. Vēl mums bija ārvalstu filiāle, kas faktiski Universitātei arī piesaistīja, ļoti aptuveni [lēšot] – 7000-8000 studentu," norāda Saulītis.

Par spīti kopējā studentu skaita samazinājumam, salīdzinoši nemainīgu studentu skaitu izdodas noturēt Rīgas Tehniskajai Universitātei (RTU). Ar gandrīz 15 000 studentu tā ir mazliet priekšā LU. Pieteikumu skaita ziņā gan LU arī šogad ir populārākā.

Vienotajā uzņemšanas sistēmā joprojām nepiedalās Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Tās pārstāvji skaidro, ka pašu uzņemšanas sistēma ir lētāka gan augstskolai, gan studentiem, turklāt tai ir labi rezultāti. RSU šogad pieteikušies 2400 reflektantu, par ko priecājas universitātes Studentu servisa vadītāja Indra Treija. "Stradiņa universitātei šis vasaras pieteikšanās periods ir bijis ļoti veiksmīgs.

Mēs esam saņēmuši vairāk pieteikumus nekā iepriekšējā gadā, un pēdējo četru piecu gadu laikā mums katru gadu pieaug reflektantu skaits. Tas ir ļoti iepriecinoši, ņemot vērā demogrāfisko kritumu, kāds vispār ir valstī," klāsta Treija.

Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, Latvijas ekonomikai būs vajadzīgi eksakto zinātņu speciālisti, savukārt humanitārajās un sociālajās zinātnēs ir pārprodukcija.

Valsts jau vairākus gadus mudina studentus izvēlēties eksaktās zinātnes, piešķirot tām vairāk budžeta vietu. Kiopa gan uzsver, proporcija lēnām izlīdzinās. Ja 2008. gadā sociālās, tiesību un humanitārās zinātnes studēja gandrīz četras reizes vairāk studentu nekā eksaktās, šobrīd uz katru eksakto zinātņu studentu ir divi sociālo, tiesību vai humanitāro zinātņu studenti.

"2000. gadu sākumā mums bija ļoti liels studentu skaits, kas mācījās dažādās uzņēmēju vadības zinātnēs un pedagoģijā, un tam bija dažādi iemesli. Bija prasības no darba devēju puses, ka ir jābūt augstākajai izglītībai, vai cilvēki meklēja sev jaunu pielietojumu," viņa analizē. "Šobrīd varētu sacīt, pēc tiem cipariem, ko mēs redzam, ka viss izlīdzinās un proporcija mainās. Mēs arī saprotam, ka tas ir mūsu darba rezultātā, jo mēs jau gadiem esam augstskolām virzījuši palielināt proporciju eksaktajām zinātnēm," norāda Kiopa.

Eksaktās zinātnes iesaka studēt arī darba devēji. Portāla "Prakse.lv" un Latvijas Darba devēju konfederācijas veidotajā augstskolu topā pirmo vietu ieņem RTU, savukārt programmu topā divas pirmās vietas ieņem datorzinātņu programmas, kuras arī šogad ir starp pieprasītākajām.

RTU Studiju departamenta direktore Ilze Birzniece uzskata, ka tieši darba devēju novērtējums iespaido studentu izvēli. "Priecājamies, ka skolēni novērtē šos darba devēju ieteikumus un darba devēju tendences un arvien vairāk izvēlas nākt pie mums studēt eksaktās zinātnes," norāda Birzniece. "Tas ietekmē sabiedrības domu un attieksmi un veicina izpratni par to, ka šīs tehniskās zinātnes un arī matemātikas, fizikas ķīmijas priekšmeti skolās ir svarīgi, kaut arī ne vienmēr viegli. Tie ir svarīgi Latvijas tautsaimniecībai," saka Birzniece.

Lai gan datorzinātņu un medicīnas programmu kursos auditorijas solās būt pilnas, par savu pirmo prioritāti eksaktās zinātnes studenti izvēlas retāk nekā sociālās. Piemēram, studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē kā pirmo prioritāti ir izvēlējušies vairāk studentu nekā Bioloģijas, Ķīmijas un Fizikas un matemātikas fakultātēs kopā. Nevienu RTU programmu topošie studenti kā pirmo izvēli nav norādījuši tik bieži kā LU tiesību zinātnes.

Kiopa uzskata, ka interese par eksaktajiem priekšmetiem ir jārada skolas laikā. "Tam, ka jaunieši bieži vien neizvēlas studēt eksaktajās zinātnēs, saknes ir jāmeklē jau vidusskolā un varbūt jau pirms vidusskolas," akcentē Kiopa. "Tas ir tad, kad cilvēks izvēlas vai neizvēlas studēt ķīmiju, izvēlas vai neizvēlas studēt bioloģiju, un pēc tam, tikai vēlāk saprotot, ka viņš labprāt būtu gājis un studējis par ārstu vai studējis bioloģiju un fizioloģiju, un visas tās jomas, kas, iespējams, pat patiktu, vienkārši kaut kad gadus atpakaļ nav ienācis prātā," viņa saka.

Skolēnu mazo interesi par eksaktajiem priekšmetiem parāda arī eksāmenu izvēle. Tikai aptuveni 7% vidusskolēnu šogad kārtoja fizikas eksāmenu. Ķīmiju kārtoja vēl retāk. Tomēr arī šie rādītāji šogad ir mazliet palielinājušies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem.

Tikmēr politologs Ivars Ījabs uzskata, ka valsts uzsvaram uz eksaktajiem priekšmetiem nevajadzētu atspēlēties uz citu zinātņu kvalitāti. "Kopumā jau, protams, tas tā ir, ka Latvijas viena no lielajām ekonomikas programmām tuvākajā laika varētu būt kvalificēts darbaspēks. Tāpēc, ja mēs gribam attīstīties, mums tehnoloģijās un inženierzinātnēs tiešām vajadzēs [cilvēkus].

Cits jautājums ir, ka pēdējos gados, nu vismaz 15, Latvijas valdība ir lielā mērā atmetusi ar roku attiecībā uz kvalitāti sociālajā un humanitārajās zinātnēs. Viņa ir vienkārši atļāvusi savairoties veselam lērumam ļoti apšaubāmas kvalitātes mācību iestādēm, kas vienkārši nodarbojas ar dempingu," kritisks ir Ījabs.

Kā uzsver politologs, Latvijai vienmēr būs vajadzīgi žurnālisti, vēsturnieki un sociologi, tāpēc arī šajās jomās ir jārūpējas, lai Latvijas augstskolas varētu sagatavot labus speciālistus. Tomēr studentiem pirmkārt ir jāņem vērā nevis tas, ko saka iestādes, bet paša vēlmes.

"Kas attiecās uz jauniešiem, es ļoti silti ieteiktu domāt nevis par to, ko konkrētā brīdī pasaka kāda ministrija, bet gan padomāt par to, ko es kā cilvēks gribētu darīt nevis pēc diviem, trim gadiem, bet pēc 15, 20 gadiem, un vai man tas būs interesanti," norāda pasniedzējs.

"Nav drausmīgāka lāsta jebkuram atsevišķam cilvēkam, kā visu mūžu darīt kādu lietu, kas tev neinteresē un nepatīk," viņš norāda.

Šim viedoklim piekrīt arī topošie studenti. "Es ņēmu vērā to, kas man patīk, ko es zinu, ko es gribu darīt, nevis to, kas ir vairāk pelnošs. Es vienkārši mēģinu uz to, kas man patīk un ko es zinu, ka varēšu darīt ar prieku," saka viena no topošajām studentēm Ieva. Viņai piekrīt Agnese. "Es domāju vairāk par to, kas mani tiešām aizrautu. Uzskatu, ka tad, ja tu darīsi to, kas tevi aizraus, tad tu noteikti dabūsi darbu," norāda Agnese.

"Manuprāt, ja tu gribi strādāt, darbu tu atradīsi vienmēr. Tā, manuprāt, nav problēma," saka Kārlis. Savukārt Roberts par darbu vēl nedomā. "Es vēl par darba iespējām nedomāju. Pirmais lielais solis, ko es vēlos izpildīt, ir apgūt studijas," viņš nosaka.

Pirmās studiju pieteikšanās kārtas rezultātus jaunieši uzzinās jau piektdien.

"Iet pār līķiem" – šo teicienu vārda tiešā nozīmē var attiecināt uz apbedīšanas nozari. It īpaši pēc tam, kad ar ilgāk nekā gadu veiktās tirgus uzraudzības secinājumiem klajā nāca Konkurences padome (KP).Sadarbībā ar patērētāju tiesību sargiem un Valsts ieņēmumu dienestu (VID) veiktā pētījumā atklāts, ka apbedīšanas nozare būtībā atrodas tā dēvētajā ēnu ekonomikā un tajā nav nekāda normatīvu regulējuma. Tāpēc apbedīšanas bizness attīstījies pašplūsmā ar kropļotu konkurenci, noslēpumainu cenu politiku un ētikas pārkāpumiem. Cietēji tā rezultātā ir ne tikai valsts budžets, bet galvenokārt tuvinieki, kam mirušais jāapbedī.

Katru dienu Latvijā nomirst 78 cilvēki. Ik gadu tas nozīmē vairāk nekā 28 000 bēru, ko nu jau lielākoties organizē ne vairs paši aizgājēju tuvinieki, bet apbedīšanas firmas vai vienkārši personas, kas šajā nozarē atradušas peļņas iespējas. Garantēts bizness – tā varētu teikt par apbedīšanas nozari, jo uzņēmējiem nav īpaši jāpiepūlas, lai viņiem būtu darbs. Cita lieta, ka pie šī garantētā biznesa augļiem ar katru gadu grib tikt arvien vairāk uzņēmīgi noskaņotu cilvēku. Tāpēc, lai gan varbūt izklausīsies ciniski, tomēr cīņa par katru līķi, it sevišķi pilsētās, ir skarba. Tikai oficiālo apbedītāju vien ir vismaz trīs reižu vairāk nekā bērējamo.

"Pavisam ir 260 spēlētāju, kuri sniedz apbedīšanas pakalpojumus. 182 ir juridiskās personas, 78 ir saimnieciskās darbības veicēji, bet vēl 30 – individuālie komersanti," VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone sauc oficiālos skaitļus, kas raksturo apbedīšanas nozari.

Sausie cipari parāda, ka bēru rīkotāji gadā apgroza ap 6,5 miljoniem eiro, pusotru miljonu nodokļu veidā samaksājot valsts budžetā.

Nozares trūcīgie oficiālie un daudz lielākos apmēros tikai ēnu ekonomikā taustāmie skaitļi ir galvenais iemesls, kādēļ uz apbedīšanas nozari teju tiešā veidā var attiecināt teicienu "iet pār līķiem".

Lielākie cietēji gan ir tuvinieki, kam ar cieņu no aizgājēja jāatvadās un kas procesu uztic kādai no apbedīšanas firmām.

To vidū ir arī šāda pieredze. "Informācija ar sarakstu par to, kas bērēs būs nodrošināts, bez cenas minēšanas tika uzrakstīta ar roku uz piezīmju lapiņas. Bēru laikā izrādījās, ka nav paklāja, bet vēlāk pārliecinājos, ka paklājs lapiņā bija ierakstīts. Bija runa par kapa noklāšanu ar skujām, un par tām tika samaksāts, bet realitātē noformējuma nekāda nebija. Kaprači nemācēja aizrakt kapu, kā nākas. Kauns bija skatīties," tas ir viens no pusotra simta pieredzes stāstiem, ko Konkurences padomei aptaujas gaitā uzticējuši iedzīvotāji.

Ilgāk nekā gadu veicot apbedīšanas pakalpojumu tirgus uzraudzību, KP nonākusi pie secinājumiem, kas nav glaimojoši nedz šā tirgus dalībniekiem, nedz kopumā valstij, kas 25 gadu laikā nav darījusi neko nozares sakārtošanai.

"Nozare ir pilnīgi nesakārtota, un nozarē ir haoss," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

"Visinteresantākais ir tas, ka neviens pat īsti nesaprot no atbildīgajām institūcijām, kam būtu jāraugās, kas nozarē notiek un kā tā attīstās. Ne Veselības ministrija, ne slimnīcu pāraugošās iestādes tam nav pievērsušas uzmanību. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija to nav darījusi, raugoties no pašvaldību viedokļa. Mēs konstatējam, ka šajā nozarē cietēju ir ļoti daudz: iedzīvotāji, kam nākas izmantot apbedīšanas pakalpojumus savu tuvinieku sagatavošanai bērēm, cieš valsts, kam vajadzētu būt lielākiem ieņēmumiem, un valsts un pašvaldības nesaņem ienākumus no tā, ko sniedz slimnīcas izīrēšana vai krematorijas izīrēšana. Tur ir ļoti daudz aspektu. Bet, protams, pirmkārt, cieš patērētājs, un to mēs redzējām – bija pat trakāk, nekā mēs no sūdzībām bijām iepriekš lasījuši," teica Ābrama.

Piemēram, katrs ceturtais aptaujātais atzinis, ka, rīkojot bēres, nav sapratis, kādi pakalpojumi īsti iekļauti cenā un kā veidojas kopējā summa, kas jāmaksā firmai.

Tādu ainu atklāj vēl kāds pieredzes stāsts. "Apbedīšanas birojs piedāvāja to, kas īstenībā nav nepieciešams. Man bija situācija, ka nelaiķis jau bija savests kārtībā pirms krematorijas, tomēr apbedīšanas firma uzskatīja, ka ir jānodzen vēlreiz bārda, par ko tika pieprasīti 20 eiro. Kopā krematorijā tika samaksāti 566 eiro bez urnas un kaprača. Papildus samaksāju 63 eiro par glabāšanu un 10 eiro par kapraci. Vēl slimnīcas morgā bija jāmaksā 50 eiro par ģērbšanu un grimēšanu, bet 303 eiro par zārku un nogādāšanu uz krematoriju Rīgā."

Ir arī gadījumi, kad sākotnēji tuvinieki ar apbedīšanas firmu vienojas par vienu cenu, bet beigās izrādās, ka jāmaksā būtiski vairāk, jo sākotnēji noklusēts par pievienotās vērtības nodokli vai arī pakalpojumi pēkšņi izrādījušies dārgāki.

Lielākā daļa bēru rīkotāju par tādām lietām izvēlas klusēt, jo pie mums tradīcijas, par sensitīvām dēvētās ētikas lietas un cilvēku stereotipi apbedīšanas jomā ir spēcīgāki par patērētāju prasībām. "Apbedīšana un cilvēka sagatavošana bērēm ir emocionāli ļoti smaga situācija. Tas ir laiks, kad cilvēks nedomā, cik tas maksā, un cilvēks pat uzskatīs, ka tas ir neētiski - prasīt, kāpēc tieši tik ir jāmaksā.

 Savus tuviniekus aizvadot, šajā smagajā brīdī neiesim taču runāt par naudām un cenām! "Protams, ka daļa tirgus dalībnieku ar šo situāciju arī rēķinās, jo apzinās, ka visi klusēs un nerunās (..)," atzīst Ābrama.

Pa kādam pēc bērēm pie patērētāju tiesību sargiem ir vērsies, tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa atzīst, ka palīdzēt būtībā nav iespējams. "Lielākoties neko neesam varējuši palīdzēt, jo cilvēkam nav bijuši nekādi dokumenti. Līdz ar to varam palīdzēt ar padomu, bet ne faktiski," secina Vītoliņa.

Tipisks "čeks" vai "kvīts" apbedīšanas nozarē ir vienkārša piezīmju lapiņa, uz kuras ar roku sarakstīti firmas nolīgtie pakalpojumi, to cenas un gala summa. Piemēram, kaprači – 160 eiro, katafalks – 70, zārks – 130, krusts – 20, pārklājs – 20 eiro.

Par būtisku problēmu Vītoliņa sauc to, ka apbedīšanas birojos nav izlikti cenrāži. Turklāt to par problēmu neuzskata arī paši apbedītāji. "Trešā daļa atzīst, ka šo cenrādi nav redzējuši. (..) Apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem nekādas interneta mājaslapas nav, kur būtu cenas. Līdz ar to patērētājam nav iespējams izvērtēt esošo cenu līmeni un salīdzinot to ar citu. Tā no patērētāju aizsardzības viedokļa ir ļoti nopietna problēma," norādīja Vītoliņa.

Problēma vēl jo vairāk tā ir tādēļ, ka mirušā tuvinieki, uzzinājuši sēru vēsti, visbiežāk nevelta daudz laika apbedīšanas piedāvājumu izpētei. Izvēlas kāda ieteiktu, bet biežāk – tuvāko firmu. Kvalitāte paliek apbedītāju ziņā, novērojusi KP. "Notiek pakalpojuma uzspiešana – nav skaidra pakalpojuma kvalitāte un cena. Firmas līķus pārvadā, piemēram, maizes mašīnā. Tuvinieki nevar uzzināt, kur atrodas viņu aizgājējs pirms apbērēšanas (..)," uzskaita Ābrama, piebilstot, ka nauda tiek prasīta arī par miršanas apliecības izņemšanu, lai gan neviens to nav apbedīšanas uzņēmumam prasījis.

To apliecina kāda vīrieša pieredze. "Slimnīcā nomira mans tuvinieks. Divas dienas telefoniski mani terorizēja slimnīcas morga darbinieks, kuram pieder apbedīšanas firma "Kallava", kas izmitināta morga telpās. Es paskaidroju, ka man nav vajadzīga nekāda palīdzība un bēru jautājumu nokārtošu es pats.

Kad ierados slimnīcā, lai saņemtu "Medicīnisko apliecību par nāves cēloni", liels bija mans izbrīns, ka morga darbinieks man uz galda nolika priekšā miršanas apliecību un pieprasīja samaksāt 20 latus. Es nebiju ne pilnvarojis, ne uzticējis morga darbiniekam veikt šādas darbības. Es vēlējos saņemt tikai apliecību par nāves cēloni, kuru tā arī neiedeva!

Kad devos uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) saņemt apbedīšanas pabalstu, man pateica, ka pabalstu saņems firmas "Kallava" īpašnieks. Praktiski man tika nozagti 360 latu tuvinieka apbedīšanai. Es vēlējos, lai cita apbedīšanas firma veic visas darbības sakarā ar tuvinieka apbedīšanu, tai skaitā saģērbšanu, mazgāšanu, skūšanu un iezārkošanu. Ciniski un nekaunīgi es tiku apkrāpts!"

Cits pieredzes stāsts atklāj apzinātu apbedīšanas firmas zagšanu. Proti, par VSAA pabalstu, ko saņēma apbedīšanas firma. "Uzņēmums neatklāja, kāds ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pārskaitītais apbedīšanas pabalsts. Pēc tam, kad teicu, ka man ir tiesības iepazīties ar lēmumu un ka zvanīšu pati aģentūrai, tajā pašā dienā no apbedīšanas biroja atzvanīja. Pateica summu, kas bija lielāka, nekā sākotnēji izpaustā, un birojs vēlāk man atmaksāja starpību, kuru bija paturējuši – aptuveni 100 eiro. Līdz ar to sanāktu, ka es šo summu par pakalpojumu pārmaksāju, jo bēru rēķinā parādījās mazāka pabalsta summa. Būtu nepieciešams šo jautājumu sakārtot, tuvinieks nemaz nezina apbedīšanas pabalsta apmēru un tam nav iespējas to apstrīdēt."

Šie piemēri nav tikai rūgta pieredze, kas gūta kādos tā sauktajos kaktu kantoros. Tās ir oficiālas apbedīšanas firmas, no kurām daļa turklāt ērti gadiem iekārtojušās gan lielajās, gan mazās reģionu slimnīcās.

No 37 uzrunātajām slimnīcām 14 Konkurences padomei atzinušās, ka tajās turpat pie morga ir arī apbedīšanas firma. Vairumā gadījumu ārstniecības iestādes nav rīkojušas atklātas telpu izsoles, tādējādi nesaņemot labāko nomas maksas piedāvājumu. Turklāt apbedītājus iesaka slimnīcas personāls, kam būtu jāārstē, nevis ar darbu jāapgādā bēru rīkotāji. "Tas, ka slimnīca ir teikusi – "Ejiet uz to apbedīšanas firmu netālu no morga!" – un tad kāds sanitārs mēģinājis nobīdīt [mirušā tuvinieku] uz kādu citu apbedīšanas firmu…

Es pieļauju, ka daudzi apbedīšanas uzņēmumi, mēģinot meklēt jaunus klientus, cenšas nodibināt šīs draudzīgās attiecības ar slimnīcām, ģimenes ārstiem… Stradiņa slimnīcā pat Kardioloģijas nodaļa sūdzējās, ka ir neētiski uzspiests šis apbedīšanas firmas pakalpojums. Tam nebija pievērsta nekāda uzmanība," atminas Ābrama.

Stradiņa slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle tādu gadījumu neatceras. Tāpat nezina, vai pašu morga sanitāri vienlaikus piestrādājuši apbedīšanas firmā, strādājot par sava veida aģentiem. Neko neētisku faktā, ka slimnīcā ir arī apbedītāji, Stradiņi nesaskata (Foto: Slimnīcas plāns/ Edgars Kupčs, Latvijas Radio).

Tomēr KP veiktās uzraudzības laikā lēmuši no apbedītāja atvadīties. Oficiālais iemesls – telpas vajadzēja pašiem. "Slimnīcas pamatfunkcijas ir ārstniecība, aprūpe, neatliekamā palīdzība – esot lielai vajadzībai pēc telpām, šis telpu nomas līgums netika pagarināts. Primāras ir slimnīcas vajadzības," skaidro Sīle.

KP vadītāja Ābrama uzskata, ka korupcijas apkarotājiem būtu jāpievērš uzmanība  slimnīcu ciešajai sadarbībai ar apbedītājiem. "Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ziņā ir dažādi neētiskie maksājumi (..) Vairākās slimnīcās sanitāri bija it kā darbinieki, it kā īpašnieki – tāda īpatnēja sasaiste. Slimnīcas, morga sanitārs ir arī apbedīšanas firmas darbinieks," neizpratnē ir Ābrama.

Tieši tāda situācija ir lielākajā Latvijas ārstniecības iestādē - Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jeb "Gaiļezerā", kur arī lielākais morgs valstī ar 70 vietām. Kādu morga sanitāri vispirms var sastapt slimnīcas Patoloģijas centrā, bet pēc brīža tajā pašā morga ēkā viņa jau gatava izrādīt piedāvājumu kā apbedīšanas firmas "Riets" pārstāve. "(..) Pārklājs, čības (..)," viņa uzskaita piedāvājumu, smejoties sakot, ka nav jāuztraucas par konkurenci.

Gaiļezera slimnīcas morga sētas pusē mirušos atved un aizved tiešām ik pēc mirkļa. Taču ne visām apbedīšanas firmām dotas ekskluzīvas iespējas turpat, slimnīcā, izvietot savas filiāles un sniegt pakalpojumus ārstniecības iestādē mirušo tuviniekiem.

Firma "Atvadas", strādājot "Gaiļezerā", tiek gan pie slimnīcā mirušajiem, gan tiem, kas atvesti uz tajā pašā ēkā izvietoto Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centru. "Zārciņi, pārklājiņi, transports, krustiņi – viss, kas ir nepieciešams apbedīšanai," uzskaita uzņēmuma pārstāve. "Viss, kas mums nāk garām (..)," viņa piebilst, gan sakot, ka darba nav daudz – mēnesī ap 50 cilvēkiem. "Tas jau nav daudz. Nu, labi, varbūt 60," saka darbiniece.

Gaiļezera slimnīcas vadības pozīcija ir līdzīga "Stradiņos" novērotajai – ja valsts ar likumu nav aizliegusi, ārstniecības iestāde ar apbedīšanu var iet roku rokā. Tā uzskata arī "Gaiļezera" Patoloģijas centra direktors Andris Šmits. "Mūsu patoloģijas centrs ir atvērts jebkurai firmai. Nav runa par privilēģijām vai vēl kaut ko.

Ja uzskata, ja kāda firma īrē telpas morgam [un tas ir slikti], tad ir jāizdod kāds normatīvais akts, kas aizliedz slimnīcām to darīt un viss," saka Šmits. "Nav tā, ka kāds viņu [mirušo] glabā kādā šķūnī, pagrabā vai uz balkona," viņš piebilst.

Tādējādi noprotams, ka pašas slimnīcas šajā jomā mainīt neko negrib.

Taču uz pamatīgām pārmaiņām cer pati nozare, ko pašlaik neregulē nekādi normatīvi. Pašplūsmā tai darboties līdz šim ļāvis arī Valsts ieņēmumu dienests, jo statistika rāda, ka apbedīšanas jomā vidējā oficiālā alga ir tikai 321 eiro pirms nodokļu nomaksas, kamēr valstī tā ir 765 eiro. Kaprača darba stundas likme ir 2 eiro un 88 centi, bet viņa firmas valdes loceklis stundā oficiāli saņem par deviņiem centiem mazāk.

Pētersone rēķina, ka ēnas zonā strādā vismaz puse no apbedīšanas nozares. "Izsakoties ļoti vulgāri – paskatoties, cik cilvēki ir miruši un parēķinot ar tiem 400 eiro, ko viņi uzrādījuši kā vidējās izmaksas, tad aptuveni puse," lēš VID vadītāja.

Pati nozare gan teic, ka apbedīšanas izmaksas vidēji ir vismaz 700 eiro, tādēļ beznodokļu zonā varētu atrasties vēl lielāka daļa. Tā kā šīs un citas lietas tieši ietekmē konkurenci, nozares nevalstiskais sektors jau pirms laba laika vērsies valsts institūcijās, aicinot izveidot kādu regulējumu.

Latvijas Apbedītāju asociācija pat savulaik izstrādājusi likumprojektu, taču tas palicis atvilktnēs, saka asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds.

"(..) Jūtama bija tāda nostāja [no valsts iestādēm] – labāk tālāk no tiem nelaiķiem!" atminas Štreihfelds.

Tam, ka pašdarbība jāsāk regulēt, piekrīt arī Eiropas Apbedītāju asociācijas pārstāvis Edgars Timpa. "Necaurspīdīgums. Nav skaidrs, kā tas pakalpojums būtu jāsniedz, ņemot vērā noteiktus standartus un minimumus. (..) Kā katrs šo pakalpojumu saprot, tā viņš to arī sniedz," atzīst Timpa.

Ar Eiropas Apbedītāju asociācijas vadītāju Timpu saruna notiek apbedīšanas firmā "Paradisus", kas atrodas Jēkabpils ielā Rīgā,  blakus Ivana kapiem. Šis apbedīšanas birojs savā ziņā ilustrē arī nozari kopumā. Jauna ēka ar atvadu zāli, tikpat jaunas automašīnas sētā, to vidū mikroautobuss kā moderns katafalks.

"Lursoft" dati gan rāda, ka "Paradisus" gada apgrozījums nesasniedz 190 000 eiro, bet peļņa ir teju 22 000 eiro. Publiski pieejamā informācija liecina, ka gan asociācijas pārstāvis Timpa, gan "Paradisus" īpašnieks Sergejs Pizāns nesmādē arī attiecības ar politiķiem. Dāsni ziedots "Saskaņai" un Saeimā netikušajai partijai "Vienoti Latvijai".

Draudzība gan vismaz oficiāli daudz nav devusi – Iepirkumu uzraudzības biroja dati vien liecina, ka "Paradisus" regulāri tiek pie vardarbīgā nāvē mirušo ķermeņu pārvadāšanas līgumiem Valsts policijā.

Firmas īpašnieks Sergejs Pizāns gatavs izrādīt biroja saimniecisko pusi, lepojoties ar valstī vienīgo privātmorgu, kurā mirušos pienācīgos apstākļos ne tikai sapoš, bet arī nosaka nāves iemeslu.

Morgu pakalpojumi ir vēl viena nesakārtota apbedīšanas nozares niša, saka Timpa.

"Tāpēc mēs arī strādājam ar Veselības ministriju, lai ieviestu nosacījumus, ka tiem, kas piedāvā morga pakalpojumus, ir jāatbilst jēdzienam "morgs". Nav  pieļaujama situācija, ka valstī kāds var iedomāties, ka var piedāvāt morga pakalpojumus garāžā, bēniņos vai pagrabā," kritisks ir Timpa.

Tāpēc Ābrama teic, ka kopā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru un Valsts ieņēmumu dienestu rosinās vairākas nozaru ministrijas veidot darba grupu, lai taptu normatīvo aktu bāze.

Bet jau tagad KP izpētīto nosūtījusi Valsts kontrolei un citām uzraugošajām iestādēm, slimnīcas mudinājusi pirmkārt pārskatīt, vai apbedīšanai ir vieta ārstniecības iestādē, savukārt pie reizes arī slimnīcu personālam skaidrot ētiskos aspektus, ka piestrādāt apbedīšanas firmā gluži labi nav.