Latvijas Radio analītika

Andris Bērziņš ir pirmais Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas, kurš nolēma nekandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Pirms četriem gadiem viņu konkurencē ar "Rīkojumu Nr.2" nupat izdevušo Valdi Zatleru ievēlēja jau praktiski atlaistā 10.Saeima. Par savām prioritātēm Bērziņš nosauca ekonomiskās labklājības stimulēšanu, izglītību, sabiedrības saliedēšanu. Tomēr biežāk sabiedrība pamanīja viņa neveiklos vai nepārdomātos izteikumus. Tiesa gan, pēc Zolitūdes traģēdijas Bērziņš tika saukts par vienīgo amatpersonu, kas spējusi emocionāli uzrunāt tautu. 

Bērziņš par Valsts prezidentu tika ievēlēts ļoti nokaitētā atmosfērā. Tieši pirms četriem gadiem pie Saeimas nama sapulcējušies cilvēki skandēja "Oligarhiem nē!", tā paužot sašutumu par Valda Zatlera nepārvēlēšanu. Arī parlamenta tribīnē virmoja emocijas – debatēs piedalīties gribēja gandrīz puse no visiem deputātiem.

Tas, ka pirmajā balsošanas kārtā sabojātu biļetenu dēļ neviens kandidāts neieguva 51 balsi, spriedzi pastiprināja vēl vairāk. Tomēr puspiecos vakarā balsis beidzot bija saskaitītas. Bērziņš saņēma 53 balsis "par" un tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Satraukums par šo iznākumu lika pārteikties gan viņam pašam, gan Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

Savā pirmajā preses konferencē pēc ievēlēšanas Bērziņš uzsvēra, ka nebūšot atkarīgs no oligarhiem, un solīja stiprināt tiesiskumu: "Ja kāds iedomājas, ka es sekošu kādam pavadā, kādam oligarham vai kaut kam tam, to jūs no manis nesagaidīsiet. To, ka es centīšos darīt vairāk kā ierakstīts tieši Satversmē, tas ir iespējams. Bet es nedarīšu neko tādu, kas būs pretrunā ar likumu un Latvijas valsts interesēm. Mēs jau varam runāt par tiesiskumu, stādīt dažādus plānus, bet tur ir reāli jārīkojas, lai tas tiesiskums uzlabotos. Un tur tie aspekti ir tiešām daudzi, ne tikai viens, ka mēs cīnīsimies pret kādiem trijiem vai pieciem, vai desmit. Tur tomēr jāsakārto visa mūsu likumdošanas bāze, jāsakārto visa tiesu sistēma," toreiz sacīja Bērziņš.

Pirmajos darbības mēnešos par Bērziņu neko sliktu nevarēja teikt pat lielākie skeptiķi.

Pēc 10.Saeimas atlaišanas prezidentam bija jāsasauc parlamenta plenārsēdes un jānosaka to darba kārtība. Vairākus strīdīgus likumprojektus Bērziņš Saeimai priekšā likt atteicās - piemēram, Pensiju likuma grozījumus, kas paredzēja saglabāt priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas. "Saskaņas centra" un Zaļo un zemnieku savienības frakcijas mazāk nekā mēnesi līdz ārkārtas vēlēšanām aicināja Bērziņu sasaukt ārkārtas sēdi.

Tomēr Bērziņš piekrita Finanšu ministrijai, ka šis jautājums būtu skatāms tikai 2012.gada budžeta kontekstā.

Drīz pēc tam kāds Bērziņa solis izraisīja lielas sabiedrības daļas neizpratni. Prezidents 2011.gada decembrī paziņoja, ka ignorēs biedrības "Dzimtā valoda" iniciēto referendumu par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu Latvijā. Bērziņš skaidroja, ka nesaskatot jēgu piedalīties šajā referendumā, "jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu". Tikmēr pildīt pilsoņa pienākumu piedalīties gaidāmajā referendumā un balsot "pret" sabiedrību aicināja visi trīs eksprezidenti.

2012.gada janvāra beigās Latvijas Televīzijas "Panorāmas" ēterā arī Bērziņš paziņoja, ka nu esot pārdomājis:

"Uzskatu, ka tomēr referendums ir sekas esošai politiskajai un ekonomiskai nestabilitātei. Un tikai sekas. Tajā laikā es tomēr uzskatīju, ka tas ir absurds pasākums. Es savu uzskatu kā pilsonis neesmu mainījis, bet kā Valsts prezidents, skatoties šo situācijas attīstību, es esmu spiests tomēr savas domas mainīt un referendumā piedalīties, lai aizstāvētu valsts valodu. Un aicinu arī visus Latvijas pilsoņu to darīt. Jo nākotne mums tomēr ir viena un kopīga," teica Bērziņš.

Pēc valodas referenduma Bērziņš spēra vairākus soļus, mēģinot veicināt sabiedrības saliedētību. Viņš ierosināja tā dēvēto Labās gribas manifestu un nāca klajā ar publisku aicinājumu visiem Latvijas kara veterāniem no abām karojošajām pusēm pieminēt nacisma un komunisma upurus vienā dienā un vietā - 8.maijā Brāļu kapos. Arī pats prezidents 8.maijā regulāri devās uz Brāļu kapiem, pēc piemiņas pasākumiem allaž aprunādamies ar veterāniem.

Tomēr Bērziņš spēja būt arī draudīgs. 2012.gada mācību gada sākumā pie prezidenta dēla-pirmklasnieka skolas TV3 operatora fiksētā frāze ir spārnotākais Bērziņa teiciens: "Čaļi, pa galvu vajag! Ilgi neesat sisti!" Bērziņš saniknojies, ieraugot kameras pirms svinīgā pasākuma sakarā ar dēla skolas gaitu sākumu, lai gan informācija par dalību tajā bija lasāma viņa oficiālajā dienaskārtībā. Vēlāk prezidents atvainojās, skaidrodams, ka bijis spiests aizstāvēt sava bērna tiesības.

Viena no Bērziņa prezidentūras iezīmēm bija prezidenta biežā došanās vizītēs uz Vidusāzijas valstīm. 2013.gada maijā "Krustpunktā" ēterā prezidents stāstīja par braucienu uz Turkmenistānu. Bērziņa atbilde uz norādi, ka tur ir autoritārs režīms, arī ierakstāma starp biežāk citētajiem prezidenta teicieniem: "Tur uz šo brīdi, skatoties uz oficiāliem skaitļiem, bezdarbs ir 60%. Vai to var uzskatīt par bezdarbu? Tas ir cits jautājums. Kad cilvēki ir brīvi, pārvietojās starp kalniem un Kaspijas jūru dažādos laikos, piekopjot vēl to veco dzīvesveidu," pauda Bērziņš.

Pilnīgs pretmets bija Bērziņa skaidrais paziņojums pēc Zolitūdes traģēdijas pusgadu vēlāk, kad pēc lielveikala "Maxima" sagrūšanas dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Divas dienas pēc traģēdijas Bērziņš Latvijas Televīzijas ēterā pauda, ka lieta būtu jāizmeklē ātri un būtu vēlams, lai atbildīgās amatpersonas nokļūst izmeklēšanas izolatorā: "Es aicinātu visus tomēr pārdomāt – katru, ko viņš ir darījis, kā rīkojies. Lai mēs varētu pēc šīm sērām sākt praktiski rīkoties. Jo šis ir gadījums, kad jāsauc skaidri, ka tā tomēr ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. Tā attiecīgi arī būtu jārīkojas."

Līdz galam skaidra nav Bērziņa loma kādā ar Zolitūdes traģēdiju saistītā notikumā. Pēc iknedēļas tikšanās ar prezidentu premjers Valdis Dombrovskis ("Vienotība"), kurš vēl pirms dažām dienām klāstīja, ka valdības politiskā atbildība ir darīt visu iespējamo, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, paziņoja par savu demisiju. Vēlāk Dombrovskis žurnālistiem apgalvoja, ka šo lēmumu pieņēmis sarunas laikā ar prezidentu, taču noliedza, ka ticis uz to mudināts.

Arī pats Bērziņš pēc tam vienmēr noliedzis versiju, ka būtu piespiedis Dombrovski atkāpties, lai varētu jau ilgstoši nestabilo koalīciju paplašināt ar Zaļo un Zemnieku savienību.

Bērziņa reitings, kas bija pieaudzis pēc Zolitūdes paziņojuma, atkal sāka rukt 2014.gada sākumā pēc tam, kad viņš bija noraidījis "Vienotības" piedāvāto premjera amata kandidātu, toreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Konkrētus iemeslus šādam lēmumam Bērziņš spītīgi neatklāja. Lūk, piemērs LTV intervijā "Viens pret vienu": "Tā ir mana atbildība un mans lēmums. Nav nekur teikts, ka man kā skolēnam jāatskaitās, kāpēc uzrakstīju tā vai kāpēc domāju tā vai šādi. Tā ir visa darbība un rīcība kopumā," atzīmēja Bērziņš.

Vairākas reizes prezidentam nācās izlemt par braukšanu vai nebraukšanu uz kādiem pasākumiem Krievijā. Šogad Bērziņš tikai pēc vairāku nedēļu pārdomām paziņoja, ka nebrauks uz Maskavā gaidāmajām uzvaras Otrajā pasaules karā 70. gadadienas svinībām. Taču gadu iepriekš viņš kā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem apmeklēja ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Sočos.

Nepatiku par šī jautājuma cilāšanu prezidents demonstrēja "Krustpunktā" ēterā: "Mani šis jautājums visvairāk pārsteidz. Lai gāztu man uz galvas mēslus, atrod visko. Šī senā olimpiskā devīze, ka pat karus pārtrauc. Mēs ejam atpakaļ akmens laikmetā vai labākajā gadījumā Aukstā kara laikmetā," sirdījās Bērziņš.

2014.gada pavasarī Bērziņam tika pārmesta neskaidrā pozīcija par Krievijas īstenoto Krimas aneksiju, tāpēc vairāk kā 400 cilvēku parakstīja atklātu vēstuli ar aicinājumu atkāpties. Prezidents uz to atbildēja, ka no amata neatkāpsies - viņš vēloties uzlabot Latvijas cilvēku dzīvi ilgtermiņā, nevis gūt ātru un lētu popularitāti īstermiņā.

2015.gada sākumā kļuva aktuāls jautājums, vai Bērziņš grasās pretendēt uz otro termiņu prezidenta amatā. Savu lēmumu par kandidēšanu viņš solīja atklāt tikai aprīlī – trīs mēnešus līdz pilnvaru beigām. 10.aprīlī, piektdienā, pašās darbdienas beigās Valsts Prezidenta kanceleja izplatīja video, kurā Bērziņš beidzot paziņoja savu lēmumu: "Es daru zināmu, ka nebūšu viens no kandidātiem nākamajam Valsts prezidenta termiņam. Pateicos visiem par sadarbību, atbalstu, konstruktīvu kritiku un godaprātu visā, ko šajos četros gados esam kopīgi paveikuši Latvijas labā. Paldies!"

Oficiālās runas tomēr nebija Bērziņa iecienītākais formāts. Daudz ērtāk viņš juties reģionālajās vizītēs, kur ar vietējiem iedzīvotājiem mēģināja aprunāties neformālā gaisotnē. Vēl kāda prezidentam Bērziņam raksturīga īpašība bija tas, ka viņš bija viegli aizkustināms un, piemēram, pasākumos lauku skoliņās nekautrējās apraudāties.

Piecas no sešām līdz šim notikušajām Valsts prezidenta vēlēšanām, ko Latvija piedzīvojosi kopš tālā 1993. gada, skaidri parāda to, ka stāsts par Valsts prezidenta ievēlēšanu vienmēr ir arī stāsts par ambīcijām, neturētiem solījumiem, cīņu par varu.

Mūžīgo opozicionāru – "Saskaņas" Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs, kurš ievēlēts visās pēc neatkarības atgūšanas ievēlētajās Saeimās un balsojis visās Valsts prezidenta vēlēšanās, bez aplinkiem saka.

"Nelaime jau ir tā, ka vienmēr, visos laikos, sākot no [Guntim] Ulmaņa līdz [Andrim] Bērziņam un tagad nezin kuram, visu laiku ir cīņa nevis par prezidentu, bet par resursiem. Par naudu, ja gribat latviskāk, un tas ir par valdību," secina Urbanovičs.

Tā tas ir bijis jau kopš pirmās reizes, kopš 1993. gada, kad par pirmo pēc neatkarības atgūšanas ievēlēto Valsts prezidentu kļuva Latvijas Zemnieku savienības virzītais Guntis Ulmanis. 5. Saeimas deputāti, kas tikai dienu iepriekš ir sanākuši uz pirmo jaunievēlētā parlamenta sēdi un ievēlējuši Saeimas prezidiju, ķeras pie Valsts prezidenta ievēlēšanas. Uz šo amatu izvirzīti trīs kandidāti – Guntis Ulmanis no Latvijas Zemnieku savienības, Gunārs Meierovics no "Latvijas ceļa" (LC) un Aivars Jerumanis no Kristīgo demokrātu savienības.

Deputāti vēl nav sākuši balsot, kad Meierovics, ilggadējs Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs un neatkarīgās Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēls, paziņo, ka vēlēšanās nepiedalīsies. "Es nākamā balsojumā iesaku deputātiem balsot par Zemnieku savienības ieteikto kandidātu. Līdz ar to, es atsaucu savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam," toreiz sacīja Meierovics.

Savas atmiņas par to laiku ir bijušajam LC Saeimas frakcijas vadītājam Andrejam Panteļejevam.

"Tā bija koalīcijas vienošanās. Toreiz bija pilnīgi skaidrs, neviens pat nedomāja, ka prezidentu var ievēlēt kā savādāk, kā vienīgi kā sastāvdaļu no koalīcijas vienošanās," teica Panteļejevs.

""Latvijas ceļam", vismaz kā mēs toreiz uztvērām, ka pamatā izpildvara atrodas valdībā, Ministru prezidents ir šīs valsts galvenā persona, kas veic attiecīgās reformas. Savukārt prezidents veic zināmas ceremoniālas funkcijas. Vienkārši bija jāizvēlas, bija jāsastāda valdība. Skaidrs, ka "zemniekiem" pašiem arī bija jāparūpējas par kaut ko un viņi parūpējās," saka agrākais LC līderis.

Zināms rūgtums gan Meierovicam par notikušo bijis. Sarūgtināts Saeimas namu pametis arī Kristīgo demokrātu savienības kandidāts Jerumanis, kura atbalstītāju balsis balsošanas trešajā kārtā tikušas Guntim Ulmanim.

Kādreizējā 5. un 6. Saeimas deputāte, politoloģe Ilga Kreituse atminas, ka Ulmaņa ievēlēšana vismaz daļai deputātu nākusi kā pārsteigums.

"Visi bija pārliecināti, ka Ulmaņa kungu neievēlēs. Viņu ievēlēt nebija iespējams, jo bija 48 balsis. Un pēkšņi, tad, kad deputātiem jau bija izdalītas jauno kandidātu biogrāfijas, ienāca balsu skaitīšanas komisija un paziņoja, ka ir savākts atbilstošais 53 balsu skaits," norāda Kreituse.

Tieši trūkstošās piecas balsis arī bija tās, par kurām, Panteļejeva vārdiem runājot, bija jāparūpējas Latvijas Zemnieku savienībai. Jerumanis vēlāk privātās sarunās atklājis, ka Ulmanis, apmaiņā pret Kristīgo demokrātu savienības deputātu balsīm, viņam solījis vēstnieka vietu Vatikānā. Šis solījums netika izpildīts.

1996. gads. Valsts prezidentu izraugās 6. Saeima. It kā viss ir skaidrs – Valsts prezidenta amatā uz otro pilnvaru termiņu jāievēl Ulmani. Sarūpēt pārvēlēšanai nepieciešamās balsis palīdz tolaik bezpartejiskais premjers Andris Šķēle. Viņu valdības vadītāja amatam Ulmanis nominēja pēc tam, kad bija izgāzušies "tēvzemieša" Māra Grīnblata un Demokrātiskās partijas "Saimnieks" līdera Ziedoņa Čevera centieni sastādīt valdību. Tomēr bez intrigas neiztiek – Valsts prezidenta amatam kopumā tiek izvirzīti četri kandidāti – ar Ulmani konkurē Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, Imants Liepa un Alfrēds Rubiks. Visizaicinošākā ir Kreituses "priekšvēlēšanu kampaņa" – viņas dzīvesbiedrs, toreizējais finanšu ministrs Aivars Kreituss pat izveido fondu "Ilga Kreituse – Latvijas prezidente", kura mērķis ir panākt Kreituses ievēlēšanu prezidenta amatā.

"Mazliet avantūrisks raksturs man varbūt šajā ziņā bija. Bet, zinot, ka praktiski gandrīz vai nereāli ir iegūt šo vietu, metu šo izaicinājumu, lai parādās vismaz vēl kāda kandidatūra, par kuru var runāt," tagad atzīst Kreituse.

Ulmanis 1996. gadā saņēma 53 balsis, bet Kreituse – 25. Demokrātiskajai partijai "Saimnieks", kas viņu izvirzīja, bija tikai 18 deputātu vietas. Panteļejevs tagad saka, ka Ulmaņa konkurentu izredzes jau sākotnēji bijušas pavisam niecīgas. "Tur bija tāda spēlēšanās. Taču visiem tāpat bija skaidrs, ka Ulmanis būs uz otro termiņu, jo nav jau alternatīvas un nav arī jēgas to alternatīvu meklēt. Ja arī kāds kādam kaut ko solīja, tad tas tā īsti nopietni nebija, jo tādas īstas alternatīvas jau nebija. Visiem bija izdevīgi, ka Ulmanim ir otrais termiņš un viņš arī bija," atminas Panteļejevs.

Pats Ulmanis gan pēc balsojuma nemaz neslēpj, ka turpmāk darbosies rokrokā ar premjerministru Šķēli.

"Vēsture vienmēr atceras posmus lielākā laika griezumā, un atcerēsies, pieņemsim, Ulmaņa un Šķēles darbības posmu. Mums abiem ir jādomā, ko mēs atstāsim savai zemei savā darbības posmā," pauda nule kā amatā pārvēlētais prezidents.

Vēlākais Šķēles domubiedrs Gundars Bērziņš gan vēl arvien apgalvo, ka Ulmaņa galvenais trumpis, kandidējot uz otro pilnvaru termiņu, bijusi prognozējamība. "Politiķiem tomēr ir vēlme arī pēc kaut kādas prognozējamības, stabilitātes. Ulmanis bija pietiekami prognozējams," uzsver Bērziņš. "Tāda neprognozējamība, sevišķi sarežģītās situācijās, ir tas, kas iedod tādu handikapu varbūt kādam citam cilvēkam, kurš ir prognozējams un no kura nevar gaidīt kaut kādus neprognozējamus iznākumus," skaidro savulaik ietekmīgais Tautas partijas biedrs.

Visasākā cīņa par Valsts prezidenta krēslu izvērtās 1999. gadā, kad prezidentu vēlēja 7. Saeima. Paši prezidenta amata kandidāti gan šajā cīņā nemaz tā īsti neiesaistījās. Toties politiskās partijas Valsts prezidenta ievēlēšanu uztvēra kā iespēju "ierādīt īsto vietu" saviem konkurentiem.

1999. gada 17. jūnijs. Uz Valsts prezidenta amatu pretendē pieci kandidāti – Vaira Paegle, Anatolijs Gorbunovs, Raimonds Pauls, Arnis Kalniņš un Jānis Priedkalns. Bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs tagad atklāti atzīst – pirmās piecas prezidenta vēlēšanu kārtas bijusi vien "spēle". "Ar tiem saviem kandidātiem tā bija tāda vispārējās spēles daļa. Es tur neredzu neko ļaunprātīgu," pauž Bojārs.

Bojārs neslēpj, ka Vairu Vīķi-Freibergu, kuras kandidatūra prezidenta amatam tika izvirzīta tikai pēc piektās vēlēšanu kārtas, uzrunājis jau agrāk. To zinājis arī Kalniņš, kuru sociāldemokrāti izvirzīja vēl pirms Vīķes-Freibergas. Par atbalstu Vīķes-Freibergas kandidatūrai sociāldemokrāti jau bija vienojušies ar "tēvzemiešiem".

"Es pa priekšu aizgāju pie "tēvzemiešiem", pie Grīnblata aprunāties par ideju: "Klausies, tavējo neievēlēs, manējo neievēlēs, un Šķēles kandidātu vēl ne tik neievēlēs, un "Latvijas ceļa" arī nē. Tāpēc var būt runa tikai par neatkarīgu kandidātu, ko mēs varam sameklēt, kurš nav ne no vienas partijas un kas būs ļoti atbilstošs." Grīnblats man teica, ka pats jau ir runājis par Vairu Vīķi-Freibergu," atceras Bojārs.

"Tāpēc es aizgāju vēl pie Šķēles, tas bija jau vēlēšanu dienā, tikai rīta pusē. Sazvanījos, tikāmies ar viņu, turpat ātri uz ielas sarunājām. Šķēlem ļoti ātri pieleca, ka tā tas būs, ka nevienu neievēlēs…un viņš bija ļoti ieinteresēts iespert "Latvijas ceļam" pa "piekto punktu", uzsver Bojārs.

Panteļejevs teic, ka tolaik valdošajai partijai jau ātri kļuvis skaidrs, ka tās virzītajam kandidātam praktiski nav izredžu. Tomēr pēc tam, kad Gorbunovs no tālākās cīņas bija izslēgts, LC Valsts prezidenta amatam virzīja Valdi Birkavu. "Es necerēju, bet es nevaru teikt, ka visi necerēja. Kāds jau kaut ko mēģināja un kaut ko darīja. Bet diezgan individuāli un haotiski, pa cik tas bija tā diezgan ātri, negaidīti un neorganizēti," atzīmēja Panteļejevs. "Bet man personiski diezgan ātri tā aritmētika jau palika skaidra pēc visa Gorbunova, ka tur, acīmredzot, diez vai mēs varētu ietekmēt tos faktorus, kas tur notiek," pauž politiķis.

Vēlāk atklātībā nonāca informācija, ka, cenšoties ietekmēt sociāldemokrātus, "Latvijas ceļa" politiķi draudējuši atsaukt Gundaru Bojāru no Saeimas prezidija, bet uzņēmējs Uldis Kokins solījis sociāldemokrātiem 75 000 latu par atbalstu "Latvijas ceļa" kandidātam.

1999. gada Valsts prezidenta vēlēšanas vēsturē iegājušas arī ar krāsainajām pildspalvām – lai pārliecinātos, ka visi politiskie spēki, kas solījuši atbalstu Vīķei-Freibergai, tur savus solījumus. Katras viņu atbalstošās frakcijas deputātiem vēlēšanu biļeteni bija jāaizpilda ar atšķirīgas krāsas pildspalvu. Juris Bojārs gan atminas, ka, neraugoties uz šo "viltību", divi sociāldemokrātu deputāti tomēr nav nobalsojuši par Vīķes-Freibergas kandidatūru.

Toties 2003. gadā, kad Valsts prezidentu vēlēja 8. Saeima, intrigas nebija vispār. Savā pirmajā pilnvaru termiņā Vīķe-Freiberga bija iemantojusi tik lielu popularitāti, ka neviena partija pat neuzdrošinājās izvirzīt vēl kādu Valsts prezidenta amata kandidātu.

"Ja būtu normāla situācija, kur varētu būt nopietna konkurence, tad nopietni cilvēki – ar kuriem mēs runājām – varētu piedalīties [Valsts prezidenta vēlēšanās]. Bet diemžēl viņi redzēja, ka nekādas cīņas nebūs – būt tikai, teiksim tā, teātra izrāde," pēc balsojuma teica opozīcijā esošās "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" deputāts Juris Sokolovskis. Vīķe-Freiberga uz otro pilnvaru tika ievēlēta ar 88 deputātu balsīm jau pirmajā vēlēšanu kārtā.

"Protams, Vaira Vīķe-Freiberga kā personība ļoti daudz cilvēkiem izmainīja. Es domāju, tieši pateicoties Vairai Vīķei-Freibergai lielā mērā, pašlaik ap prezidenta vēlēšanām notiek tas, kas notiek," vērtē Panteļejevs. "Bet principā es aizvien pieturos pie tā, ka prezidenta postenis ir ļoti pieticīgs postenis Latvijā, parlamentārā republikā. Un arī ārpolitiku nosaka valdība un Saeimas vairākums, nevis prezidents," viņš uzreiz piebilst.

Tuvojoties Vīķes-Freibergas otrā pilnvaru termiņa beigām, Saeimā pārstāvētie politiķi jau savlaicīgi sāka lūkoties pēc Valsts prezidenta amata kandidātiem. "Latvijas Pirmā partija"/Latvijas ceļš apsvēra iespēju šim amatam virzīt Kārinu Pētersoni, bet valdošā Tautas partija, kurai sākotnēji bija pat vairāki prezidenta amata kandidāti, vispirms par savu kandidātu nosauca diplomātu Māri Riekstiņu. Tomēr līdz oficiālai nominācijai viņš netika. "Par Riekstiņu tajā brīdī pilnīgi nekādu iespēju nebija. Jo pārējie bija kategoriski, uzskatīja, ka ļoti vienas partijas ietekme pieaugs," atceras Gundars Bērziņš. "Tur vienkārši nebija variantu, tad variants ir tāds, ka tur nevari ievēlēt prezidentu. Tad ir jāiet ar izslēgšanas variantu. No tiem kandidātiem bija pietiekami liels skaits inteliģences, bet pa vienam atkrita. Kāds nevēlas, kādam nevar vienoties, ka būs atbalsts pietiekams, lai ievēlētu," saka Bērziņš.

Tādēļ valdošā koalīcija, ko veidoja Tautas partija, Zaļo un zemnieku savienība un "Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš", vienojās par politiski neitrālu kandidātu – ārstu Valdi Zatleru. Malā nestāvēja arī opozīcija – "Jaunais laiks" Valsts prezidenta amatam izvirzīja bijušo ārlietu ministri Sandru Kalnieti, bet "Saskaņa" – bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Aivaru Endziņu. "Ne mēs izdomājām, bet pie mums griezās sabiedrībā ievērojami, pazīstami cilvēki. Es nezinu, vai viņi gribētu, lai es par viņiem runāju. Un viņi jautāja: "Kāpēc jūs nevirzāt?" Un es sāku domāt: "Bet pagaid’, nu tiešām, kāpēc ne?"" atminas "Saskaņas" Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Uzreiz gan bijis skaidrs, ka Endziņa izredzes, neraugoties uz viņa popularitāti sabiedrībā, nav īpaši lielas. "Jau tas vien, ka viņš ir mūsu kandidāts, mazina viņa izredzes. Savukārt, ja tas ir Aivars Endziņš, tas atkal pavairo jebkurai partijai iespēju būt ar vērā ņemamām izredzēm," norāda Urbanovičs.

Endziņa izredzes gan šķietami vairoja fakts, ka par labu viņam savu kandidatūru atsauca Sandra Kalniete. "Vakar vakarā, kad "Saskaņas centrs" izvirzīja Aivaru Endziņu, es sapratu, ka beidzot ir īsta alternatīva. Jo mani izvirza partija. Tās ēna pār mani klājas," sacīja Kalniete. "Par Zatlera kunga politisko neitralitāti es stipri šaubos. Turpretim Aivars Endziņš Satversmes tiesas priekšsēdētāja amatā ir parādījis, ka viņš patiešām ir politiski neitrāls," viņa uzsvēra.

31. maijā, dienā, kad 9. Saeima vēlēja Valsts prezidentu, atmosfēra parlamentā bija samērā mierīga – valdošā koalīcija bija nodrošinājusies, ka prezidenta ievēlēšanai balsu pietiek jau pirmajā kārtā.

Toties pie Saeimas nama, kur bija pulcējušies gan Zatlera, gan Endziņa atbalstītāji, virmoja kaislības un bija dzirdama izsvilpšana.

Grūti pateikt, vai 2007. gadā piedzīvotā izsvilpšana spēlēja kādu lomu tajā, ka 2011. gadā Zatlers kļuva par pirmo prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas, kurš netiek pārvēlēts uz otru pilnvaru termiņu. Tolaik valdošās "Vienotība" politiķis Dzintars Zaķis ir pārliecināts, ka Zatleram "iegriezusi" nespēja kļūt par tautā mīlētu politiķi. "Ja prezidents ir tautā mīlēts, populārs, spiediens no sabiedrības uz politiķiem ir tik liels, ka ir grūti vispār atvērt diskusiju par citu kandidātu. Un Zatlera gadījums tas nav, un arī Bērziņa gadījums tas nav," uzsver Zaķis.

Turklāt Zatlers esot pārlieku centies spēlēt aktīvu lomu iekšpolitikā. "Pirmais, kas man nāk prātā, tomēr, ka Zatlers tomēr mēģināja būt politiķis. Viņš mēģināja spodrināt savu tēlu, politiķa mundieri, un tas nebija īsti pareizi. Mundieri ir jāspodrina Satversmē paredzētajā veidā, perfekti pozicionējoties dažādos veidos, bet starptautiskā arēnā," Zatlera darbu vērtēja Zaķis.

Sākotnēji Zatlera izredzes uz pārvēlēšanu šķita gana labas. Lai arī valdošā koalīcija nespēja vienoties par vienotu atbalstu viņa pārvēlēšanai un valdošā partiju apvienība "Vienotība" pat bija izveidojusi savu darba grupu potenciālo kandidātu uzrunāšanai, pēc neilgām pārdomām "Vienotība" tomēr pauda atbalstu Zatleram. Atbalstu solīja opozīcijā esošā apvienība "Par labu Latviju" un daļa Zaļo un zemnieku savienības deputātu, taču negaidīti savu kandidatūru Valsts prezidenta amatam pieteica Zaļo un zemnieku deputāts Andris Bērziņš. Vai Zatlera likteni izšķīra lēmums atlaist 10. Saeimu? Tieši pēc tā savu solījumu atbalstīt Zatlera pārvēlēšanu atsauca "Par labu Latviju". Zaķis šai versijai nepiekrīt. "Tādas nolemtības nebija. Nebija skaidrs, ka ne pie kādiem apstākļiem nebūs Zatlers par prezidentu. Man atmiņā stāv, ka tur arī bija diezgan liela varbūtība, ka var būt gan tā, gan šā. Neviens nekādas pildspalvu krāsas nemainīja, speciāli nekā nemēģināja saskaitīt balsis ar kaut kādām mazdemokrātiskām metodēm," saka Zaķis. "Man, šķiet, ka tā neskaidrība valdīja diezgan ilgi. Arī pēc tam, kad daudzi bija visai skaļi un ne īpaši glaimojoši izteikušies par rīkojumu Nr. 2, neskaidrība par Zatlera ievēlēšanu vai neievēlēšanu palika. Manuprāt, arī sēžu zālē nebija īstas skaidrības," saka deputāts

Urbanovičs vēl tagad apgalvo, ka "Saskaņas" deputātu balsis 2011. gadā šķīrušās. "Mums bija [deputāti, kas iestājās] cieti par Zatleru un mums bija [deputāti, kas iestājaš] cieti pret Zatleru. Mēs pāris reizes mēģinājām atrast kādu kopsaucēju, bet tas kopsaucējs varēja būt vēl sliktāks – pret visiem. Tādu mēs varējām dabūt. Bet toreiz bija riski, ka abiem pretendentiem – gan Zatleram, gan Bērziņam – paejot nost, var parādīties, kā tagad runā, tas "zaķis" vai "trusis" no cilindra. Un tur bija versijas, kuras bija biedējošas," saka Urbanovičs.

No Urbanoviča teiktā noprotams, ka daļa politiķu vēl arvien tic versijai, ka patiesībā 2011. gadā par prezidentu nebija plānots ievēlēt nedz Zatleru, nedz Bērziņu. Daļēji tai piekrīt arī Zaķis. "Rezultāta atskaņošanas brīdī pārsteigtu seju bija daudz. Tur nebija miers sirdī, ka viss jau ir saskaitīts, viss ir skaidrs, balsu pietiek. Tā nebija. Pārsteigtu seju bija daudz arī pašu "zaļzemnieku" rindās," atceras Zaķis.

Lai vai kā, 2011. gada 2. jūnija pēcpusdienā Bērziņš ar 53 balsīm tika ievēlēts par Valsts prezidentu. Ņemot vērā to, ka Zatlers tobrīd jau bija ierosinājis tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, vairākus mēnešus tieši Bērziņam bija tiesības sasaukt parlamenta sēdes un noteikt to darba kārtību.

Formāli Valsts prezidents ir augstākā amatpersona valstī. Tomēr līdzšinējā prezidentu ievēlēšanas vēsture liecina, ka pārsvarā gadījumu vienošanās par to, kurš būs Valsts prezidents, ir daļa no tā, ko dēvē par politisko tirgu.

"Maiņas monēta? Tas uzreiz tā nesmuki skan – maiņas monēta. Viņš ir bijis, teiksim tā, sarunu objekts plašākā sarunu kontekstā," prezidenta amata nozīmi vērtē Panteļejevs. "Es tā to nosauktu. Es nelietotu vārdu "monēta", lai kādu nenonicinātu, bet, jā, vienmēr kaut kādas plašākas sarunas šaurāka sastāvdaļa," atzīmēja Panteļejevs.

Tomēr vēsture arī liecina, ka ir iespējami izņēmumi, bet tikai tad, ja prezidenta amata kandidātam piemīt spēcīga harizma un autoritāte sabiedrībā.

Pirms aptuveni pusgada vairākas valsts un pašvaldību iestādes priecājās par jaunajiem elektromobiļiem, kurus tās bija iegādājušās ar Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzfinansējumu. Tomēr šobrīd tām ir grūtības izpildīt projekta noteikumus. Iestādēm pašām bija jānorāda plānotais nobraukto kilometru skaits, taču tagad redzams, ka tās pašu izvēlētos nosacījumus varētu neizpildīt. Ja ar elektromobiļiem būs nobraukts mazāk nekā projektā paredzēts, iestādēm var nākties atmaksāt saņemto naudu.

Pagājušajā gadā Klimata pārmaiņu finanšu instruments piedāvāja dažādām valsts pārvaldes iestādēm iepirkt elektromobiļus, sedzot līdz 85% no mašīnas cenas. Šajā projektā kopā tika iepirkti 174 elektromobiļi. Mašīnas ir iepirkušas vairākas pašvaldības un to pārraudzībā esošas iestādes.

Visvairāk elektromobiļus nopirka Rīgas pašvaldības aģentūra "Rīgas gaisma". No Rīgas domes kabatas samaksājot vairāk nekā 100 000 eiro, "Rīgas gaisma" iepirka 14 elektromobiļus.

"Tāds bija pašvaldības lēmums, un arī mums principā bija tāda nepieciešamība. Tad nu mēs  piedalījāmies un nolēmām šādu skaitu pieprasīt," stāsta "Rīgas gaismas" tehniskais direktors Edmunds Krēsle. "Tā kā mūsu saimniecība ir izvietota visā pilsētā un nevis ārpus robežām, tad mums tie elektromobiļi tiek arī izmantoti pilsētas ielās, kas ir samērā labi, jo tie attālumi nav tik lieli, un mēs varam ar vienu uzlādi izbraukt objektu un atgriezties atpakaļ un atkal lādēt viņu," norāda Krēsle.

Elektromobiļu iepirkumā bija jānorāda plānotais nobraukto kilometru skaits, kuru Latvijas Vides investīciju fonds pārbaudīs katru gadu. Minimālo slieksni valsts nebija norādījusi, tādēļ iesniedzēji varēja to brīvi izvēlēties.

Vairāki elektromobiļu pircēji projektā ierakstīja 5000 vai 6000 kilometru.

Taču "Rīgas gaisma" norādīja, ka ar katru auto nobrauks 18 600 kilometru, jo tik daudz nobraucot citi "Rīgas gaismas" transportlīdzekļi. Tomēr ar elektromobili tik daudz nobraukt ir grūtāk, jo auto vienā uzlādē nobrauc aptuveni 100 kilometru, bet, ja nav pieejama ātrā uzlāde, mašīna ir jātur pie rozetes septiņas vai astoņas stundas.

Krēsle gan ir pārliecināts, ka norādīto attālumu izdosies nobraukt. "Aptuveni tas arī tiek nodrošināts, mēnesī automašīnas nobrauc nedaudz vairāk nekā 1000 kilometru," atzīmē Krēsle.

"Rīgas gaismas" pagalmā esošā elektromobiļa odometrs rāda aptuveni 4500 kilometru. Tas nozīmē, ka pusgada laikā nobraukta vien ceturtā daļa no vajadzīgā attāluma. Aptuveni tikpat esot nobraukts arī ar pārējām mašīnām.

Tomēr Krēsle uzsver - siltajā laikā elektromobīļus "Rīgas gaisma" lietos vairāk. "Ziemā tā izmantošana sanāk sliktāka gaisa temperatūras dēļ, jo diezgan ātri satumst un ir nepieciešams ieslēgt ārējās apgaismes ierīces. Turklāt ir auksts, kas nozīmē, ka arī apkure jāslēdz iekšā automašīnā. Tas viss ikdienas nobraukumu ar vienu uzlādi samazina ļoti ievērojami. Tie bija kaut kur 80 kilometru. Tagad, es domāju, ka tie būs kaut kur 120 kilometru vasaras laikā," norāda Krēsle.

Latvijas Radio pārvaicāts, vai patiešām ir pārliecība, ka izdosies nobraukt nepieciešamos 18 000 kilometru, Krēsle atbild apstiprinoši. "Pilnībā drošs par neko nevar būt, bet mēs uz to ejam, un domāju, ka izdosies šo sasniegt," viņš saka.

Jau kritiskāks ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis Valdis Līkosts.

"Pastāv risks, ka viņiem būs monitoringā neizpilde, un tad, visticamāk, būs sankcijas jāvērš pret viņiem," saka Līkosts.

Viņš stāsta, ka, nenobraucot norādīto kilometru skaitu, var nākties atmaksāt saņemto naudu par elektromobiļiem. Tomēr projekta monitorings turpināsies vēl vairākus gadus.

"Ja vienā monitoringa gadā iesniedzējs nenobrauc šo apjomu… Ir pieļaujama 20% nobīde. Tas ir noteikumos atļauts, ka var kļūda būt 20%. Bet, ja ir vairāk, tad monitoringa pārskatā viņš iesniegs, ka viņš nav nobraucis tik daudz, un tad attiecīgi Vides investīciju fonds rakstīs viņam un teiks, ka "jums jānobrauc tik, cik apsolījāt," un viņam būs iespēja nākamajā gadā nobraukt gan tekošā gada, gan iepriekšējā gada [apjomu]. Savukārt, ja piecu gadu periodā viņš to vidējo nekādi nenobrauc, tad iespējams, ka to finansējumu prasīs atpakaļ," iespējamos attīstības scenārijus iezīmē Līkosts.

Vairākus elektromobīļus "Rīgas gaisma" ir iedevusi citām Rīgas pašvaldības iestādēm, lai tās palīdzētu apsekot lampas un luksoforus. Rīgas Austrumu izpilddirekcijas elektromobilis pusgadā ir nobraucis vien sesto daļu no gadā vajadzīgā nobraukuma.

Izpilddirekcijas projektu vadītājs Aivars Ābelkoks Latvijas Radio pastāstīja, ka ar elektromobili katru dienu lielu attālumu nesanāk nobraukt, taču tik un tā darbā tas esot ļoti noderīgs.

Vēl "Rīgas gaisma" elektromobili ir iedevusi Rīgas domes Satiksmes departamentam. Tā odometrs rāda jau astoņus tūkstošus kilometru, stāsta Rīgas domes Satiksmes departamenta galvenais speciālists Artis Ulmanis. "Apmēram katru dienu jānobrauc, rupji rēķinot, 70 kilometru. Ne vienmēr iznāk, jo mums nav tik daudz tās braukāšanas. (..) Bet savācas pa pilsētu. Viens, otrs paņem, ir tām mašīnām, ko darīt," norāda Ulmanis.

Vaicāts, vai 18 000 kilometrus gadā izdosies sasniegt, Ulmanis atbild: "Nevar nesanākt, jo citādi mums viņas atņems. Centīsimies, popularizēsim zaļu dzīvesveidu!"

Divus elektromobiļus iepirka arī "Rīgas namu pārvaldnieks", norādot, ka nobrauks 17 000 kilometru. Pagaidām abas automašīnas ir nobraukušas nedaudz vairāk kā trešdaļu no vajadzīgā.

Tikmēr Rīgas Tehniskā Universitāte (RTU) projektā iepirka 12 elektromobiļus, skaita ziņā atpaliekot vien no "Rīgas gaismas".

RTU mašīnas izmantojot gan saimniecībā, gan kā uzskates materiālu studentiem. Projektā universitātes pārstāvji bija piesardzīgāki par Rīgas pašvaldības iestādēm, un norādīja, ka nobrauks gadā piecus tūkstošus kilometru.

Pēc pusgada lielākā daļa mašīnu apmēram pusi no plānotā ir nobraukušas, tomēr divām odometri rāda vien 1300 kilometru, kas ir tikai trešdaļa no gada normas.

RTU projektu pārvaldības departamenta direktors Mareks Zeltiņš gan ir pārliecināts, ka problēmu nebūs un elektromobiļi solīto attālumu arī nobrauks. "Jāsaka, ka pēdējos mēnešos, uzlabojoties laika apstākļiem, arī šis nobraukums pieaug," norāda Zeltiņš. "Tādējādi mēs paredzam, ka lielākā daļa mašīnu pārsniegs šo solīto kilometru apjomu, jo labā laikā akumulatora darbība un tātad kilometrāža, ko ar vienu mašīnu var nobraukt, ir ilgāka," saka Zeltiņš.

Citiem ar projekta izpildi ir veicies labāk. Vairāk nekā pusi no vajadzīgā nobraukuma ir veicis Jelgavas pašvaldības elektromobilis.

Savukārt, abi Bauskas pašvaldības elektromobīļi jau vairākus mēnešus pirms termiņa ir gandrīz nobraukuši vajadzīgos 6000 kilometrus. Kā stāsta Bauskas pašvaldības projektu vadītāja Jolanta Lauva, galvenais ieguvums no elektromobiļu lietošanas ir ekonomija. "Kopumā jāsaka, ka esam apmierināti, jo enerģijas izmaksas ir ievērojami zemākas. Apmēram vidēji 3,20 eiro uz simts kilometriem. Tas ir apmēram trīs reizes lētāk, nekā ar jebkuru benzīna transportlīdzekli vai dīzeļa transportlīdzekli," viņa komentē.

Projektam pieteikties varēja arī uzņēmēji. Saules kolektoru ražotājs SIA "Zaļās vides serviss" elektromobili iegādājās līdz ar jaunā gada sākumu. Valsts apmaksāja aptuveni pusi no mašīnas cenas.

Uzņēmuma pārstāvis Uģis Bērziņš stāsta, ka uzņēmumam citas mašīnas gandrīz vairs nav vajadzīgas. "Mēs braucam ar šo mašīnu no 1. janvāra, un var droši teikt, ka esam izmantojuši parasto dīzeļdegvielu tikai vienu reizi mēnesī. Pārējās 29 dienas mēs braucam tikai ar elektromobili," norāda Bērziņš.

"Ikdienā mēs nobraucam no 100 līdz 120 kilometriem un lādējam šo automašīnu mājas apstākļos. Mājas apstākļos mēs izmantojam parasto rozeti pa nakti, vai arī mājas apstākļos mums ir uzstādītas saules baterijas, un mēs varam arī dienā izmantot saules enerģiju elektromašīnas uzlādei," atzīmē uzņēmuma pārstāvis.

Lai gan elektromobiļu iepirkšanas projekts ir noslēdzies, valsts turpinās atbalstīt videi draudzīgo transportu. Elektromobiļi ir atbrīvoti no vairākiem nodokļiem, un drīzumā ar tiem varēs braukt pa sabiedriskā transporta joslām.

Tikmēr Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) pagājušajā gadā ir izveidota speciāla Elektromobilitātes vadības un koordinācijas daļa. Tās vadītājs Jānis Liepiņš stāsta, ka ir plānots attīstīt arī uzlādes staciju tīklu. "Uz doto brīdi CSDD ir uzstādījusi Bauskas ielā ātrās uzlādes staciju, un šobrīd šajā stacijā uzlāde ir bez maksas. Tātad jebkurš elektromobiļa lietotājs vai arī tas, kurš būs paņēmis elektromobili kā testa automobili, varēs aizbraukt un saprast, kā tad ir šo elektromobili uzlādēt, un saprast, vai tā ir lieta, kas viņam ir pieņemama un ko viņš varētu lietot. Šī gada laikā mēs plānojam arī šādu pašu uzlādes staciju atvērt pie Rīgas Motormuzeja tad, kad tas tiks atvērts," norādīja Liepiņš.

Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projekta ietvaros tika uzstādītas 13 ātrās uzlādes stacijas. Katra maksā aptuveni 30 000 eiro. Tajās elektromobili var uzlādēt pusstundas laikā.

Šonedēļ valsts centralizētos eksāmenus kārto gan devīto, gan divpadsmito klašu beidzēji. Eksāmenu rezultāti, tāpat atzīmes citos mācību priekšmetos, lielā mērā nosaka skolēna iespējas turpināt mācības nākamajā klasē vai uzsākt studijas. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" šonedēļ uzsāk jaunu projektu – "Privātskolotāju karte", kurā aicina vecākus iesaistīties, lai apzinātu, cik daudzi piemaksā par it kā bezmaksas vispārējo izglītību.

Iemesli privātstundu popularitātei ir pedagoga individuāls darbs ar skolēnu, jo mācību klasēs skolēnu skaits esot pārlieku liels, norāda gan bijušie pedagogi, gan bērnu vecāki. Jānorāda, ka pensionētu skolotāju, kas jau pēc darba gaitu beigām turpina piepelnīties, mācot skolēnus, netrūkst.

Šādu piedāvājumu netrūkst arī internetā, kur privātstundas piedāvā arī gados jauni cilvēki. Vecāki labprāt maksā par papildu ārpus skolas mācībām, lai uzlabotu bērnu sniegumu, gan tādēļ, lai bērns spētu skolu sekmīgi pabeigt attiecīgās klases kursu, gan tādēļ, lai konkurētu par labākajām vietām ģimnāzijās un augstskolās.

Centralizēto eksāmenu matemātikā šonedēļ kārto divpadsmito klašu skolēni. Arī nākamnedēļ topošajiem absolventiem vairāki valsts nozīmes pārbaudes darbi. Lielie diagnostikas darbi sestajām klasēm jau aiz muguras, bet rezultāti jeb saņemtās atzīmes ietekmē to, vai bērns nokļūs nākamajā, septītajā klasē. Tiem, kuri izvēlējušies skoloties turpināt ģimnāzijās, šo darbu rezultāti ir vēl jo svarīgāki. Tāpēc liela daļa vecāku savām atvasēm meklē privātskolotājus, kas palīdzētu uzlabot bērnu sniegumu.

"Skolā skolotāji vai nu nespēj izskaidrot, vai nu nemāk izskaidrot, jo daudziem iet ļoti labi, bet lielākajai daļai – ļoti slikti," stāsta mamma Kristīne, kura savai meitai Luīzei visu gadu bija sarunājusi privātstundas matemātikā. Par vienu nodarbību maksāti pieci eiro.

"Mūsu skolā ir tā, ka tie, kas vienkārši spēj uztvert, tie arī saprot. Bet tiem, kuriem iet sliktāk, tiem ir vai nu privātskolotāji, vai nu tie arī paliek. Stundā vienkārši nav laika, jo ir ļoti liels temps, ļoti daudz vielas jāapgūst," saka Kristīne.

Viņa uzskata, ka izglītības prasības esot pārāk augstas un tās spēj pildīt vien izcilnieki. Savai meitai viņa atradusi tuvējā pilsētā esošu pensionētu matemātikas skolotāju, kas palīdzējusi valsts pārbaudes darbu nokārtot salīdzinoši labi.

Citas māmiņas Initas pieredze rāda, ka viena privātstunda var maksāt arī trīs reizes dārgāk un to var pasniegt arī skolā nodarbināti pedagogi. Initas 16 gadus vecajai meitai jābeidz devītā klase, lai iestātos izvēlētajā ģimnāzijā, tāpēc meitene apmeklē privātstundas pie topošās angļu valodas skolotājas.

"Šobrīd aktuāla lieta manai meitai ir angļu valoda, kur privātstunda maksā 15 eiro. Ir jāmaina skola un, lai iestātos jaunajā skolā, tika pārbaudīts zināšanu līmenis, un prasības ir daudzkārt stingrākas un tāpēc ir privātstundas. Tās stundas mēs faktiski ņemam pie šīs nākamās skolas skolotājas, kura šobrīd dresē diezgan nopietni," atzīmē Inita.

Vecāki stāsta, ka bērnus skolo esošie vai jau pensionētie pedagogi, kas skolēnus pa vakariem pieņem pie sevis mājās. Tad pats pedagogs izvēlas cenu, kādu prasīt un, visticamāk, no tās nodokļos neko nenomaksā. Izglītības kvalitātes valsts dienestā gan informē, ka pasniegt privātstundas bez speciāla sertifikāta nav atļauts. Šāda īpaša privātstundu piedāvājošu pedagogu datu bāze darbojas jau gandrīz desmit gadus.

Lai gan valstī vispārējā izglītība ir bezmaksas, šāds reģistrs šķietami likumīgi popularizē privātstundu praksi. Lai privātprakses sertifikātu saņemtu, Izglītības kvalitātes valsts dienestā jāiesniedz pedagoģisko izglītību apliecinošs dokuments un sagatavota mācību programma. Ja persona augstāko izglītību nav ieguvusi valsts valodā, tad jāuzrāda dokuments, kas apliecina latviešu valodas prasmes.

Šis reģistrs izveidots, lai vecāki uzskatāmi redzētu viņu dzīvesvietai tuvāko pedagogu, kas var palīdzēt apgūt vajadzīgo mācību priekšmetu. Datu bāzē reģistrējušies aptuveni 600 skolotāji, galvenokārt tādi, kas pasniedz angļu valodu. Informācija par privātstundu cenām dienestam nav.

Vienlaikus dienests atzīst, ka to pedagogu, kas pasniedz privātstundas, bet sertifikātu neizņem, noteikti ir daudz vairāk nekā 600. "Lai gan cīņa ir ļoti smaga, jo to vienmēr ir sarežģīti pierādīt, jo, ja mēs ar Jums runājam, tad tikpat labi [var būt], ka Jūs man skaidrojat kādu [mācību] priekšmetu," stāsta Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārstāvis Jānis Ivans Mihailovs.

"Protams, mēs redzam, ka ne visi savus pakalpojumus likumīgi piedāvā, katru dzīvokli laikam neviens šajā valstī nevarēs apstaigāt, būsim godīgi. Skatoties to pašu [interneta portālu] ss.lv, ko Jūs pieminējāt, ir daudz tādu pakalpojumu sniedzēju, kas uzliesmo pirms dažādiem pārbaudes darbiem, eksāmeniem," atzīmē Mihailovs.

Latvijas Radio aprunājās ar vairākiem privātskolotājiem, lai noskaidrotu aptuvenās cenas par šiem pakalpojumiem, kā arī to, kāpēc, viņuprāt, šādas papildu nodarbības ir vajadzīgas.

Māra privātstundas vācu valodā pasniedz jau kopš 2000.gadu sākuma. Skolā nekad strādājusi nav, taču studējusi vācu valodu augstskolā. No vecākiem viņa ņem piecus eiro stundā.

Māra atklāj, ka liela daļa bērnu privātstundas apmeklē tieši pirms izšķirīgi svarīgiem pārbaudes darbiem, jo viņu vecāki raizējas par negatīviem pārbaužu darbu rezultātiem. Tomēr skolēnus varētu iedalīt divās lielās grupās. Otra daļa uz papildu nodarbībām nāk tāpēc, lai maksimāli uzlabotu savus rezultātus, piedalītos valsts mēroga olimpiādēs un pretendētu uz vietām Latvijas labākajās ģimnāzijās vai augstskolās.

"Es kādu brīdi mācīju arī franču valodu. Nu, tur nāca papildināties tie, kas tieši ar franču valodu domāja saistīt savu profesiju vai savu nākamo dzīvi. Bērni arī grib konkurēt, viņi redz, ka konkurence notiek mūsu lielajā dzīvē, lielo cilvēku dzīvē, un viņi arī sāk konkurēt savā starpā," saka Māra. "Īpaši, ja viņi redz, ka skolotāji šo konkurenci atbalsta. Tātad tiek pievērsta uzmanība tiem perspektīvajiem bērniem un [tiek] atbīdīti malā tie bērniņi, kam it kā grūtāk. Vācu valodā nāk arī tādi gadījumi, kad grib mācīties tie bērni, kas jūt, ka vācu valodas nezināšanas pēc viņiem varētu būt skola jāpamet. Arī vecāki baidās par to," saka Māra.

Savs viedoklis ir arī latviešu valodas skolotājai Inesei. "Es domāju – kur tā skolas nelaime? Mums ir lielas klases. Man audzināmās klases nekad mazāk par 32, 33 [skolēniem] nav bijis. To [mācību stundu lielā klasē] viņš laiž kā publisko runu garām, nevis, kad tu ar viņu individuāli runā [privātstundās]. Tad pavisam cits efekts ir," atzīmē pensionētā latviešu valodas skolotāja Inese, kura vēlējās palikt anonīma, tāpēc viņas vārds mainīts.

Pēc viņas domām, tieši lielais skolēnu skaits klasē būtiski ietekmē to, cik kvalitatīvi pedagogs var strādāt ar katru solā sēdošo. Tagad Inese par 10 eiro pasniedz pusotru stundu garas konsultācijas latviešu valodā un novērojusi, ka pie viņas pēdējos gados arvien vairāk nāk tādi skolēni, kas kādu laiku padzīvojuši ārvalstīs, bet nu - kopā vai bez vecākiem – atgriezušies Latvijā.

"Kas tagad ir jauns? Jauns ir tas, ka bērni sāk atgriezties no ārzemēm. Atgriežas meitene, kuras mamma ir diplomātiskajā dienestā. Meitene šeit ir beigusi otro klasi un viņa atgriežas devītajā klasē pēc jaunā gada. Latviešu valodu nav mācījusies un tagad četros mēnešos jāsagatavo latviešu valodā. Nu, tam bērnam bija talants, darbaspējas un mēs arī strādājām katru darba dienu. Labi, ka es tepat dzīvoju, pie skolas," norāda Inese. "Viņa [eksāmenu] nokārtoja uz seši un tagad ir sagadījies, ka es arī desmitajā klasē viņu mācu. Tagad viņa jau iet virs tā seši, viņa jau iet uz to septiņi. Ir arī cita meitenīte, kurai vairākus gadus jau mamma ir Anglijā, šķirtā ģimene. Meitene paziņo, ka "es tur dzīvot vairs negribu", atgriežas Latvijā, bet kādi trīs gadi trūkst. Un jāsaved atkal tas bērns kārtībā," saka pensionētā latviešu valodas skolotāja.

Līdzīgi kā Māra, arī Inese atzīst – ir pārsteigta, bet šogad privātstundas pie viņas regulāri apmeklē arī tādi jaunieši, kuriem latviešu valodā vidējais vērtējums ir astoņas, deviņas un pat desmit balles. Šie bērni vēlas konkurēt valsts mēroga olimpiādēs un jau zina, kādas studijas izvēlēsies augstskolā.

Latvijas Radio uzrunāja arī vairākus citus privātskolotājus, kas sarunu atteica, tāpēc apskatām jau Mihailova pieminēto interneta sludinājumu portālu ss.lv, kurā privātskolotāja pakalpojumus piedāvā teju 50 gados jauni cilvēki. Aprunāties ar viņiem klātienē nav viegli, jo šie jaunieši baidās no sodiem, kas varētu būt par privātstundu nelegālu piedāvāšanu.

Sarunai tikai pa telefonu piekrīt Edijs. Puiša vārds pēc viņa lūguma ir mainīts.

Edijam ir 28 gadi un maģistra grāds ekonomikas studijās Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa nodarbības algebrā un ģeometrijā apmeklē apmēram desmit vidusskolēni no dažādām Rīgas skolām. Par uzdevumu risināšanu vienas stundas garumā vecāki puisim maksā desmit eiro.

"Papildus piepelnīties, kas ir primārais. Ir tā, ka šobrīd ir tāds darbs, kas ir no mājām. Respektīvi, es nodarbojos ar daudziem projektiem – kādiem trijiem, četriem dažādiem, un man ir brīvs darba laiks. Kad gribu, tad daru. Pa dienu man paliek pāris stundas brīva laika, un tad es viņas izmantoju, lai papildus piepelnītos, jo desmit eiro stundā tomēr ir diezgan normāli," pauž Edijs.

Viņš saka, ka bērni ir no dažādām skolām. "No dažādām, pilnīgi dažādām. Pat vairāk īstenībā ir no labām skolām – 3.ģimnāzija, 49.[vidusskola], Kultūras vidusskola. Pārsvarā tās ir centra skolas, jo es pats esmu centrā, tad man arī pārsvarā nāk no centra. Ir arī tādi, ir kas nāk pie manis un gatavojas uz iestājeksāmeniem vai uz eksāmeniem, jo viņi zina, ka es esmu beidzis pietiekami labu augstskolu," stāsta Edijs.

Latvijas Radio apkopotie viedokļi liecina, ka privātskolotāji Latvijā ir diezgan pieprasīti. Vidējā cena par nodarbību variē no pieciem līdz 15 eiro, un skolēni vai viņu vecāki visbiežāk palīdzību meklē, lai uzlabotu zināšanas tādos mācību priekšmetos kā matemātika un svešvalodas.

No apkopotajiem viedokļiem arī iezīmējas, ka daudz ir tādu jauniešu, kas gatavi maksāt, lai uzlabotu zināšanas un konkurētu par kādu no vietām ģimnāzijās vai augstskolās, vienlaikus netrūkst arī tādu, kam palīdzība nepieciešama, lai nokārtotu priekšmetu vien ar sekmīgu vērtējumu.

Skolotāju profils arī ir gana plašs – stundas pasniedz gan jaunieši, gan skolā nodarbināti pedagogi, pensionāri un arī cilvēki bez pedagoģiskās izglītības. Un, ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums, kaut gan vispārējā izglītība valstī ir bezmaksas.

Sešpadsmitgadīgās skolnieces mamma Inita atzīst - privātstundas tomēr neapšaubāmi ir vairākiem vecākiem aktuāls jautājums. "Acīmredzot, ja nebūtu nepieciešamība vai tā bezmaksas izglītība sasniegtu to mērķi – tas rezultāts apmierinātu visas puses – skolotājus, bērnus, vecākus – nu tad mēs par to nerunātu. Visu laiku kaut kā pietrūkst," norāda Inita.

Lai gan Izglītības kvalitātes valsts dienesta pārraudzībā esošais reģistrs darbojas jau kopš 2006.gada, dienesta pārstāvis atzina, ka patieso aplēšu par to, cik pieprasīti ir privātskolotāji un cik daudz vecāki par papildu nodarbībām ir gatavi maksāt, - vienkārši nav. Tāpēc, lai varētu gūt pilnīgāku priekšstatu par to, cik daudz vecāki Latvijā izmanto privātskolotāju pakalpojumus un cik daudz par šādām konsultācijām maksā, aicinām aizpildīt Re:Baltica interaktīvo "Privātskolotāju karti".

Ja onkoloģiska slimība ir ielaista, tas uzreiz nenozīmē, ka pacients nav interesējies par savu veselību un nav gājis pie ārstiem. Mēdz gadīties, ka vēzi neatpazīst vai nenovērtē paši ārsti, un tāpat arī ceļā uz diagnozi pacientu mēdz kavēt bieži vien mēnešiem garas rindas uz izmeklējumiem. Par savu ceļu līdz ārstēšanai Latvijas Radio pastāstīja vairāki onkoloģijas pacienti. 

Šo gadu Veselības ministrija pasludinājusi par Onkoloģiskās modrības gadu, un ministrijas redzamākie pārstāvji daudz runājuši par savlaicīgu vēža atklāšanu un ārstēšanu. Tomēr dzīvē ceļš no aizdomām par vēzi līdz ārstēšanai var izvērsties ilgs un šķēršļiem pilns.

"Tas ir jāpadara pieejamāks, šī slimība pati par sevi ir agresīva, tev nav laika gaidīt mēnesi pie viena ārsta, pie otra ārsta," stāsta kāda paciente. Viņa ir aptuveni 30 gadu veca, slaida pievilcīga sieviete ar gariem matiem, kājās šauras zilas džinsas, ap kaklu gaišs plāns lakatiņš. Īsto viņas vārdu vienojāmies neminēt, dēvēsim viņu par Sanitu.

Latvijas Radio Sanitu satiek kafejnīcā nelielā pilsētā, kur viņa dzīvo. Tikšanās vietu izvēlējās viņa, jo viņas bērns ir mājās un mazliet apslimis. Sanita negribot, lai vēl kāds saslimst. Viņai ir krūts vēzis – jau ar metastāzēm.

Kad tieši sākās šis vēža stāsts, skaidri nav zināms.

Pēc bērna piedzimšanas krūtīs Sanitai parādījušies veidojumi un viņa par tiem jautāja ārstei. Taču ginekoloģe nomierināja, ka tie ir labdabīgi un arī analīzes ir labas.

"Es par to tad arī īpaši neiespringu, jo, ja viss ir kārtībā, neviens jau neskrien, nemeklē īpaši kaites. Tu jau ārstam uzticies tomēr. Es turpināju strādāt, un vienā brīdī vienkārši sāka sāpēt mugura. Gāju pie sava ģimenes ārsta, izgāju kursu, kur izrakstīja vitamīnus. Tas, protams, palīdzēja uz kādu brīdi, bet pēc kāda laika, sākot strādāt, atkal mugura sāka sāpēt," stāsta Sanita.

Tas bija pērn rudenī. Ģimenes ārsts viņu nosūtījis uz datortomogrāfiju, un netālā slimnīcā reģionā viņa šo izmeklējumu rindā gaidījusi apmēram trīs nedēļas.

"Pienāca brīdis, kad bija jābrauc uz datortomogrāfiju, bet man piezvanīja, ka saplīsusi šī iekārta. Līdz ar to es pati meklēju papildu iespējas tuvākajās pilsētās, bet tuvākais laiks sanāca atkal trīs nedēļas. Veicu šo datortomogrāfiju, sagaidīju rezultātus, bija rakstīts slēdzienā, ka vajadzīga onkologa konsultācija, jo ir izmaiņas kaulos. Devos ar izrakstu pie ģimenes ārsta, viņa uzreiz sazvanīja onkoloģijas nodaļu un uzreiz pieteica man vizīti pie krūšu ķirurga. Aizbraucu pie viņa. Viņš apskatījās krūtis, un teica, ka var būt diemžēl arī vēzis," atceras paciente.

Slikto vēsti apstiprināja biopsija, un sekoja onkologu konsīlijs. Pirmo konsīliju Sanita gaidīja divas nedēļas. Konsīlijs nozīmēja otro konsīliju pēc divām nedēļām un nosūtīja Sanitu mājās. Noteiktajā datumā uz otro konsīliju viņa ierasties nevarēja, jo jutās ļoti slikti. Tik slikti, ka pat nonāca paliatīvās aprūpes nodaļā.

"Tur man salaida sistēmas. Kad biju daudzmaz spējīga, kā saka - pārvietoties, es aizbraucu otrreiz uz konsīliju, un viņi mani atkal aizsūtīja mājās. Tas ir decembris, par ko es šobrīd runāju. Un teica: jums jāierodas slimnīcā 21.janvārī."

"Principā savus izmeklējumus es sāku no septembra beigām, un visu šo laiku es, var teikt, atgulēju mājās, nesaņemot palīdzību no onkologiem. Un, atbraucot 21.janvārī, es burtiski jau biju ratiņkrēslā," stāsta sieviete.

Sanita tad jau bija smagā stāvoklī - tā kā vēzis bija ļoti agresīvs, metastāzes bija kaulaudos. Ārste viņai izbrīnīta jautājusi – kur jūs visu šo laiku bijāt?

"Es saku – bet es visu šo laiku centos pie jums nokļūt, mani konsīlijs vienkārši sūtīja uz mājām, nevis lika slimnīcā. Daktere apskatījās visus manus izmeklējumus un rezultātus, un ieteica uzsākt vieglu ķīmijterapiju, un, protams, ka rezultāts bija manāms jau nākamajā reizē, kad man bija jāierodas slimnīcā. Es pati jau varēju staigāt, man nebija nekur jāatbalstās, nebija jāmeklē, pie kā pieturēties, lai es varu pārvietoties. Pašsajūta arī uzlabojās, muguras sāpes arī man vairs nebija, tagad esmu aizmirsusi par tādām pretsāpju zālēm. Lai gan pirms tam man iepriekš katru dienu tās bija jādzer," skaidro Sanita.

Sanita ir sava ārstēšanas ceļa sākumā un ārstniecības iestāžu nosaukumus nemin.

Turklāt, runājot ar citiem vēža pacientiem, diemžēl atklājas, ka problēmas nebūt nav unikālas. Atkārtojas slimības laicīga neatpazīšana vai nenovērtēšana un garās rindas. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā satikta kāda aptuveni 50 gadu veca sieviete, kurai nesen atklāts zarnu vēzis ceturtajā stadijā ar metastāzēm. Viņa pie ārstiem regulāri gājusi, turklāt viņai ir apdrošināšanas polise. Taču ārstēties viņa sākusi tikai pavisam nesen. Respektējam viņas lūgumu saglabāt anonimitāti.

"Bet es jau jutu, ka mans organisms dod tādu kā ziņu, ka kaut kas nav kārtībā. Un es eju pie ģimenes ārstes, saku – man vajag asins analīzes nodot, man vajag sonogrāfiju, pārbaudīt, ko žultsakmentiņš dara, varbūt man nierīte streiko vai kas," stāsta paciente.

Jāteic, ka viņas ģimenes ārstei šajā stāstā, iespējams, ir būtiska nozīme. Paciente viņai bija sūdzējusies par nogurumu, nespēku, ilgstošām sāpēm paribē un par nepatīkamu sajūtu vēdera dobumā. Pēc viņas lūguma ģimenes ārste nosūtīja viņu uz izmeklējumiem, kur atklājās cistas.

Tomēr aizdomas par vēzi ārstei neradās. Vēzi atklāja vien ļoti ielaistu, kad sieviete bija devusies uz žultsakmeņu operāciju. Ķirurgs ieinteresējies par atklātajām cistām.

"Pēc desmit dienām man bija jāiet pie ķirurga šuves ņemt ārā, un viņam teicu, ka man ir grūti elpot. Dakteris nosūtīja uz sonogrāfiju pārbaudīties – varbūt jums ir ūdens vēderā. Man trāpījās ļoti laba dakterīte – viņa teica: nē, jums nav ūdens vēderā, bet pie ķirurga gan jums būs jāiet, jo jums ir ļoti daudz perēkļu. Mani tad nosūtīja uz Onkoloģijas centru. Un tagad izrādās, ka man ir ceturtā stadija. Bet, kad es biju pie ģimenes ārstes, viņa man teica – jums ir aknu struktūra izmainīta, jo jūs laikam daudz lietojat uztura bagātinātājus. Tagad, protams, mana ģimenes ārste saka, ka jūtas ļoti vainīga."

Te, protams, ir jautājums, kā ģimenes ārstiem likt aizdomāties par vēža iespējamību.

"Es mācījos augstskolā, man mācīja tā – vispirms izslēdz potenciāli bīstamo diagnozi, kas var apdraudēt pacienta dzīves kvalitāti, tad meklē pārējās diagnozes," saka Veselības ministrijas galvenā speciāliste onkoloģijā daktere Dace Baltiņa. Viņa teic - ja ārsta priekšā ir pacients vecumā virs 50 gadiem, jāatceras, ka vēža iespējamība lielāka nekā 20 vai 30 gadu vecumā.

Baltiņa atzīst, ka Latvijas smagākā problēma – lielais ielaisto gadījumu īpatsvars - saistās gan ar iedzīvotāju informētību, gan arī ar primārās aprūpes pakalpojumu sniegšanu.

Tagad Onkoloģiskās modrības gadā ir tapusi īpaša veidlapa, kas ielīmējama katra pacienta ambulatoriskajā kartē. Tā gan būs neobligāta visiem ģimenes ārstiem. "Onkoloģiskās modrības veidlapa, kur vai nu ģimenes ārsts vai ģimenes ārsta palīgs, vai prakses māsa pacientam uzdod mērķtiecīgus jautājumus, kas pacientam kalpo par rupju sietu, lai atsijātu tos pacientus, kuriem pastāv aizdomīgas sūdzības vai simptomi, kuriem vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību. Un tad, aizpildot šādu veidlapu, ģimenes ārsts var izdarīt secinājumus – galveno sūdzību šim pacientam nav, es varu pievērsties citām viņa problēmām," saka onkoloģe Baltiņa.

Šajā onkoloģiskās modrības gadā īpašu nozīmi Veselības ministrija sola pievērst uzmanību risinājumiem, lai vēzi atklātu savlaicīgi. Vairākkārt medijos izskanējuši tā dēvētie "zaļie koridori", kas ir ātrāks ceļš uz ārstēšanu. Tie attiecas uz divām pacientu grupām.

Viena grupa ir skrīninga programmā iesaistītie pacienti, kas saņēmuši uzaicinājuma vēstules un, ja izmeklējums atklāj aizdomas par vēzi, viņiem ir ātri jāsaņem pēcizmeklējumi. Cik ātri, nav noteikts. "Lai tas viss labi darbotos, protams, pacientam pierakstoties ir jāsaka, ka viņam ir šādi izmeklējumi, viņam ir jābūt atbilstoši nosūtījumam, pierakstoties jāinformē, ka nepieciešami šādi izmeklējumi," saka stāsta Līga Gaigala no Nacionālā veselības dienesta.

Otra grupa ir pacienti, kuriem ir aizdomas par vēzi, piemēram, jau izmeklējumi vai citas acīmredzamas pazīmes. Viņiem, atbilstoši zaļā koridora principiem, jāsaņem onkologa konsultācija desmit dienu laikā.

Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais onkologs Jānis Eglītis norāda uz problēmām. Eglītis norāda, ka vienkāršāk ir, piemēram, krūts vēža skrīninga pacientēm, jo pēcizmeklējumus veic tikai četrās slimnīcās, un tur tad arī būtu jācenšas uzreiz ārstēt: "Es domāju, ka problēma ir visi audzēji, kas saistās ar vēdera dobumu, tas ir gan kuņģa vēzis, gan aizkuņģa dziedzera, kolorektālais vēzis, gan ginekoloģiskie audzēji, gan uroloģiskie audzēji. Te kvotas nav tā īpaši izdalītas. Pēdējos gados esam radījuši, sarakstījuši vairākas vadlīnijas vairākiem no biežākajiem audzējiem. Šajās vadlīnijās ir minēts, ka, lai uzsāktu ārstēšanu, piemēram, taisnās zarnas vēža gadījumā ir obligāti nepieciešama magnētiskā rezonanse mazajam iegurnim. To vajadzētu paredzēt – ja valstī mums šādu pacientu ir 400-500, viņiem visiem šāds izmeklējums jāveic, to kvotās vajadzētu iestrādāt. Šo pacientu skaits ir paredzams, viņi nav tūkstošos."

Šobrīd poliklīnikā uz magnētisko rezonansi Onkoloģijas centrā var pierakstīties tikai pēc pusgada, norāda Eglītis: "Tas nav normāli, ja pacients nokļūst pirmreizēji ar aizdomām, ar taktikas izvēli, kā ārstēt, tam jānotiek nedēļas ietvaros vai dažu dienu ietvaros, kad parādās pirmoreiz ar apstiprinātu diagnozi, ka ir vēzis, vai ar aizdomām, ka būs šis vēzis."

Tāpēc, lai pacientiem nebūtu jāriskē ar savu veselību, ārstiem nākas viņus ievietot slimnīcas nodaļā, lai viņi ātrāk tiktu pie izmeklējuma.

Tāpat arī Eglītis norāda, ka šobrīd daudzas nelielas ārstniecības iestādes iegādājušās magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas aparātus, tomēr viņu veiktie izmeklējumi slimnīcām, kurās būs vēža pacienti jāārstē, pēc tam jāpārtaisa. "Tur veic šos izmeklējumus, bet tie ir nekvalitatīvi, nepietiekami aprakstīti, nav veikti vajadzīgajās kontrastvielu fāzēs un tamlīdzīgi. Izdarīti pa tukšo – sniegts pakalpojums, nekvalitatīvs pakalpojums, tam nav jēga, tas ir jāpārtaisa. Un tā atkal ir nevajadzīga valsts līdzekļu tērēšana," stāsta onkologs.

Tāpēc Eglītis uzskata, ka ambulatorās kvotas būtu nevis jādala visām iestādēm pa mazumiņam, bet gan vairāk jākoncentrē slimnīcās, kas tieši nodarbojas ar vēža ārstēšanu.

Par rindām Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve Līga Gaigala norāda, ka pieprasījums uz izmeklējumiem – gan ultrasonogrāfiju, gan dartortomogrāfiju un magnētisko rezonansi – aug no gada uz gadu, un valsts nevar visu pieprasījumu apmierināt.

Tāpēc Nacionālais veselības dienests šobrīd strādā pie rindu prioritizēšanas: "Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc tā, kā šo pieprasījumu šķirot, prioritizēt. Pēc kādiem principiem, kuros gadījumos šī pieeja ir ātrāk nepieciešama, kuros gadījumos būtu tā, ka var pagaidīt. Gandrīz visās valstīs uz izmeklējumiem ir rindas, bet tā atšķirība varbūt ir tā, ka šīs rindas tiek dažādi šķirotas. Tāpēc viens no virzieniem, kurā NVD mēģina meklēt risinājumu – konkrēta risinājuma vēl nav –, ir rast principus, pēc kuriem varētu rindas prioritizēt, jo kādām noteiktām pacientu grupām varbūt izmeklējumu atlikšana var radīt veselībai traucējumus."

Tomēr Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenais speciālists Jānis Eglītis norāda, ka ne tikai pirmreizējiem pacientiem, bet arī tiem, kas jau ārstēšanos izgājuši, ir jābūt iespējai laikus nokļūt pie izmeklējumiem. Citādi var nokavēt vēža atgriešanos un tad visa ārstēšana vējā.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) stāsta, ka Onkoloģiskās modrības gadā ministrija plāno gan no gada vidus iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā jaunus inovatīvus un dārgus medikamentus plaušu vēža ārstēšanai un arī plāno atrisināt jautājumus, kas saistās ar tā dēvēto zaļo koridoru.

""Zaļais koridors" ir skrīninga laikā noskaidrotiem pacientiem ar diagnozi "vēzis" tālāk nodrošināt bez kavēkļiem attiecīgu operāciju un terapijas – ķīmijterapiju un staru terapiju. Mēs plānojam tuvākajā laikā Austrumu slimnīcā esošajā Onkoloģijas centrā rīkot darba apspriedi dienas garumā, kurā pieaicinātu visu veselības aprūpes posmu pārstāvjus, sākot no ģimenes ārstiem, reģionālajām slimnīcām, Onkoloģijas centra, arī rehabilitācijas iestādēm, skaidrot iemeslus, kāpēc mums ķeras, kāpēc ir rindas uz izmeklējumiem, kāpēc mums ķeras arī ar "zaļo koridoru" skrīninga pacientiem. Protams, ka ķeras. (..) Daudzu problēmu iemesls ir nepietiekamais finansējums. Bet es negrasos aizbildināties ar to, ka ir tā, kā ir, un tā paliks tāpēc, ka naudas nav. Man šķiet, ka mēs risinājumus esam atraduši. Es grasos ar risinājumu startēt Ministru kabinetā. Proti, ja ir cilvēkam ir attiecīgā diagnoze uzstādīta, tad aizbildināties ar kvotu trūkumu nevajadzētu, es aicinu ņemt piemēru no Lietuvas, ka pacienti var ārstēties par savu naudu un no valsts pēc tam atgūt," saka Belēvičs.

Ministrs gan detalizētāk neskaidro, kā tieši izdevumu atmaksāšana notiks. Tāpēc nav skaidrs, ko tieši valsts varētu atmaksāt.

Ārsti par šādu piedāvājumu pagaidām nav dzirdējuši, taču zina tikai to, ka jau šobrīd daļa vēža pacientu pārstāj ārstēties, jo viņiem nav naudas, lai izbraukātu uz valsts apmaksāto ķīmijterapiju.

Tomēr, lai arī kādi ir šķēršļi, cilvēki, kuri cīnījušies ar vēzi, lūdz pateikt – ja ir aizdomas vai arī ja ir atnākusi vēstule uz skrīningu, lūdzu, ejiet pie ārsta. Jo ātrāk tas būs, jo labāk.

"Tad, kad iznāk pēc pārbaudēm un kad pasaka, ka viss ir kārtībā, ka analīzes ir labas un ka viss... tā sajūta... Es uz vienas kājas izlecu ārā no poliklīnikas! Un pa taisno eju, pasēžu kafejnīcā un padzeru kafiju. Nu tā sajūta - tu atkal zini, ka tu vari dzīvot, un tā ir ļoti, ļoti forša sajūta!".

Katra desmitā mašīna ceļu satiksmē piedalās ar defektiem, kas būtiski ietekmē satiksmes drošību. Savukārt 1% no visiem spēkratiem vispār nedrīkstētu sākt kustību. Tādu ainu atklāj Ceļu satiksmes drošības direkcijas un Valsts policijas veiktās pārbaudes.

Kopš gada sākuma, kad cita pēc citas notika vairākas traģiskas avārijas, transportlīdzekļu tehnisko stāvokli dienesti kontrolē pastiprināti. Taču pašlaik grūti secināt, vai atklātie skaitļi ir satraucoši. Kā izrādās, policija aprīkojuma trūkuma dēļ līdz šim ne visās avārijās var noskaidrot, cik liela nozīme negadījumā bijusi braucamā stāvoklim.

(Grafikā apkopoti dati līdz 2015.gada 6.maijam)

Dienas vidū šosejas malā pie Piņķiem Babītes novadā kārtējo izbraukuma pārbaudi sāk Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) sadarbībā ar Valsts policiju. Likumsargi citu aiz citas aptur mašīnas. Vieglajām uzreiz pārbauda dokumentus un lukturus, bet smagajām mašīnām jānobrauc nostāk stāvlaukumā, kur izlikts pārvietojamais bremžu pārbaudes stends. Līdz ar CSDD speciālistiem tur šoreiz ir arī Tehniskās apskates stacijas vadītājs Uldis Zandbergs. "Šobrīd notiek bremžu pārbaude," viņš stāsta par notiekošajām pārbaudēm. "Tātad, identiski stacijai tiek pārbaudītas bremzes, vai visi riteņi bremzē vienādi. Secinājums jau ir redzams: labā pusē bremzē trīs reizes lēnāk kā kreisā puse. Priekšējā darba bremze ir normāla, stāvbremzē labais ritenis ir vājš," norāda Zandbergs.

Ar bremžu pārbaudi viss nebeidzas. "Pie reizes var apiet riņķī un apskatīties riepu stāvokli un gaismas. Pēc tam [šoferis] pabrauks malā un [CSDD darbinieks] palīdīs apakšā [paskatīties], kas notiek apakšā – amortizatori, atsperes…," aplūkojamās detaļas uzskaita Zandbergs.

Šis šoferis ar mašīnu, kas nupat piekrauta ar skaidu plāksnēm, var turpināt ceļu uz Vāciju. "Bremzes ir normālas. Var apstāties," saka Zandbergs.

Savukārt Andrejam no Igaunijas Latvijā nāksies uzkavēties ilgāk. "Braucu no Igaunijas uz Horvātiju. Šodien Tukumā iekrāvu kūdru, 24 tonnas. Ar mašīnu viss kārtībā, bet ir neliels bojājums – tieši pašlaik meklēju darbnīcu. Piekarei gaisa spilvens pārsprāga. Iekraujot dzirdēju, ka svilpo, jo, kamēr kravas nav, to nevar redzēt. Pats neesmu nekāds īpašais meistars, bet man ieteica pārspiest cauruli. Tā šorīt pabakstījos," klāsta Andrejs.

Pēc sākotnējās pārbaudes CSDD speciālisti secina, ka 40 tonnu smagās mašīnas lielākā daļa slodzes ir uz divām, nevis trim asīm, jo spilvena trūkuma dēļ masa tiek sadalīta uz pieciem riteņiem. Arī bremzes nefunkcionē kvalitatīvi.

"Šobrīd brauc uz divām asīm. No tām divām asīm ar gaisu arī kaut kas nav kārtībā, jo atlikuši četri spilveni arī ir tikai daļēji piepildīti ar gaisu. Līdz ar to piekabe ir nosēdusies un beržas gar rāmi. Viņš ir avārijas režīmā un var aizbraukt tikai līdz servisam, kas ir tepat netālu," par Andreja vadīto mašīnu saka Zandbergs.

Sākumā šķiet, ka šoferis tiks cauri ar protokolu, kas liek mēneša laikā trūkumus novērst. Bet pārbaudes beigās speciālisti secina, ka mašīnai jānoņem numuri, jo izbraukt uz šosejas tā nedrīkst.

"Viņš kaut ko ir labojis un sadarījis sliktāk un izrādās, ka viens no spilveniem vispār ir uzsprādzis. Līdz ar to mašīnai ir noņemtas numurzīmes. Kustība ir aizliegta. Tālāk viņš var saukt evakuatoru, kas viņu vedīs uz servisu un mainīs [detaļas]. Katrā ziņā viņš, piekrauts ar kravu, tālāk vairs nebrauks," norādīja Zandbergs.

Tikmēr policisti vieglo mašīnu šoferiem jau sastādījuši divus protokolus par neatbilstošām gaismām. Santa gan var turpināt ceļu uz Siguldu. "Policista onkulis domāja, ka mums lampas ir nepareizas. Izrādās, ka ir pareizas, taču šobrīd man līdzi nav tehniskās pases, tāpēc viņš pārbaudīs, vai man nav pārkāpumu. It kā nevajadzētu [būt pārkāpumiem]," stāsta Santa.

Zandbergs stāsta, ka šogad pārbaudīts jau vairāk nekā 2600 vieglo mašīnu. Katrai desmitajai – protokols. 6% no visām bija neatbilstošas – ksenona – gaismas. Savukārt otrai daļai problēmas ar riepām – bojātas, neatbilstoši sezonai vai arī par noteiktajiem 1,6 milimetriem seklāks protektors.

"Gana nopietna lieta," vērtē Zandbergs.

"Satiksmē tas nozīmē, ka katra desmitā mašīna ir bīstama ceļa satiksmei. Tādā dienā kā šodien, kad līst lietus – ja protektoru praktiski nav, kas ir 0,2 milimetru, kas nozīmē, ka riepa ir gluda, tad ļoti ātri sākas akvaplanēšana. Transporta līdzeklis var ieslīdēt pretējā joslā.

Savukārt, ja ir uzstādītas ksenona spuldzes neatbilstošos lukturos, tad viņas spīd visur, tikai ne uz ceļa. Šoferis neredz nedz gājējus, nedz meža dzīvniekus. Arī pretī braucošie neko neredz, jo viss spīd acīs," stāsta Zandbergs.

Savukārt no 2000 pārbaudīto kravas mašīnu 12% izrādās bīstamas satiksmei. Lielākoties tiek cauri ar protokolu un noteikumu mēneša laikā trūkumus novērst. Aizliegums turpināt ceļu tiek piemērots katrai simtajai mašīnai jeb 1%. Tādu skaits nemazinās, bet neatbilstošu ksenona gaismu cienītāju skaits gan sarūkot.

"Ir divas kategorijas, kas tās vēl izmanto. Līdz 1990.gadam [ražotām mašīnām] – piemēram, "trešais golfiņš", kam  degvielai nauda [īpašniekiem] vēl knapi sanāk, taču ksenona spuldzēm pietiek. Jēgas no tām nav. Tā lielākoties ir izrādīšanās. Otrā kategorija – pilnīgi jauni "džipi" un "Porsche Cayenne", kam ir problēmas nopirkt jaunas riepas. Ir divi svaru kausi: vienā ir vecie, ar ksenona gaismām un otrā jaunie, kuriem nav [kvalitatīvu] riepu. Ir arī tādi, kuri visur saliek tās spuldzes, piemēram, miglas lukturos, kur šādas spuldzes vispār nav paredzētas. Tā ir izrādīšanās, lai parādītu, ka man ir nauda un es visur varu salikt ksenona gaismas" dažu šoferu rīcību vērtē Zandbergs.

Pārkāpēju skaidrojumi ir visdažādākie.

Kādai kravas mašīnai trūcis viens ritenis, bet šoferis raustījis plecus, ka tas, visticamāk, kaut kur nokritis iepriekšējā dienā.

"Es viņam prasu: "Kā jūs braucat?", Viņš atbild: "Es braucu. Normāli!" Es saku: "Bet jums taču nav riteņa!", Viņš: "Kaut kas notiek? Pa zemi taču nevelkas. Vēl ir pieci riteņi, kam ir bremzes!" Es domāju, ka lielākoties viņi saprot, kas notiek, bet tas ir tāds bezizejas sauciens – "Šefs spiež! Ir laiki [termiņi], kraušanās!" Viņi saprot, ka ir vainīgi (..) Tādi bezizejas spiestie vazājas pa ceļu. Pagājušajā nedēļā bija piekabe, kura kaut kur bija ilgi stāvējusi un tagad [tās īpašnieki, braucēji] bija izdomājuši to pārvest ar traktoru. Bet piekabe bija bez apskates, rāmis pārlūzis, riepas nekādas. Trāpīja uz mums. Latgalē ir lielāks [tādu gadījumu] īpatsvars – brauc ar kokvedēju "Kamaz", kura piekabe piekrauta pilna ar koku. Viņu tur policija, bet viņš aizbrauc garām pa kilometru, jo nav bremžu. Tad policija skrien pakaļ," stāsta Zandbergs.

Tādus pārkāpējus likums pašlaik ļauj sodīt ar maksimums septiņu eiro naudas sodu. Tāpēc tiek diskutēts, vai sankcijas palielināmas.

Šogad reģistrēts jau vairāk nekā 5000 ceļu satiksmes negadījumu, kas ir par 2,5% vairāk nekā pērn. Nedaudz audzis avārijās ievainoto skaits, bet bojā gājušo par sešiem mazāk – 51.

Kā atzīst Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes vadītājs Normunds Krapsis, riepu un pārējā tehniskā stāvokļa ietekmi uz negadījumu nosaka tikai retās reizēs.

"Padziļināta analīze, cik lielā mērā transporta līdzekļa tehniskais stāvoklis ir ietekmējis [avāriju], veic tikai tad, ja bijis smags ceļu negadījums ar bojāgājušajiem. Tad, protams, transporta tehnisko stāvokli pārbauda ekspertīzēs. Nevarētu teikt, ka situācija būtu ļoti traģiska, (..) pēc būtības negadījumu cēlonis ir cilvēku attieksmē un rīcībā," saka Krapsis.

Tāpat Krapsis uzskaita ceļu kvalitāti un citus iemeslus, kam ietekme uz negadījumu statistiku ir kompleksa. Līdzīgi domā arī satiksmes eksperts, žurnālists Arnis Blodons, kurš satiksmes dalībniekus par pavisam vieglprātīgiem nesauc. Problēmas esot lielākoties divos gadījumos. "Ja es nejūtu mašīnai kaut kādu vainu, es tehniskajā apskatē uzzinu, kas neatbilst [noteikumiem] un [problēmas] novēršu un braucu tālāk. Otra lieta ir nabadzība. Cilvēks brauc ar vecām riepām un mēģina izlāpīties. Bieži vien viņam transports ir naudas pelnīšanas avots. Nav šie 120 vai 140 liekie eiro. Viņš riskē un brauc, bet tas apdraud gan viņu, gan apkārt esošos. Kā saka – līdz pirmajai reizei," norāda Blodons.

Pie protokoliem par neatbilstošām riepām šogad tikuši vairāk nekā 600 šoferu. Pērn šajā laikā tādu bija trīs reizes mazāk. Satiksmes drošības direkcija un policija pastiprinātās pārbaudes sola turpināt.

Diskusijas par sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – iespējamu aiziešanu no reklāmas tirgus, reklāmdevēju naudu atstājot komercmediju rīcībā, norit jau vairākus gadus.

Ar jaunu sparu tās uzvirmoja pirms dažiem mēnešiem, kad Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nolēma veidot darba grupu šī jautājuma pētīšanai.

Darba grupa ar saviem secinājumiem klajā nāks pēc pusotra mēneša, sola tās vadītājs, Latvijas Reģionu apvienības deputāts Artuss Kaimiņš. Viņam pašam gan jau esot skaidrs – sabiedriskajos medijos būtu jāraida tikai sociālās reklāmas.

”Protams, ka paliek sociālā reklāma, kā, piemēram, dzeriet pienu vai brauciet uz Siguldu. Bet komercreklāmai kā tādai sabiedriskā medijā nebūtu jāatrodas, jo tas kropļo reklāmas tirgu. Un sabiedriskā medijā, ja sabiedrība vēl finansē šo televīziju un radio, tām tur nav vietas,” pārliecināts ir Kaimiņš.

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka, kuras pārstāvētajā asociācijā apvienojušies vairāki komercmediji, ir pārliecināta, ka sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus ir būtisks priekšnosacījums mediju tirgus sakārtošanai.

”Mēs varbūt beidzot arī saprastu, cik daudz un cik nopietns finansējums ir vajadzīgs sabiedriskajiem medijiem, lai tie pildītu to savu svarīgāko un galveno funkciju – realizētu sabiedrības vēlmes un vajadzības attiecībā uz sabiedrisko dzīvi, politiku un komunikāciju valstij ar sabiedrību. Tas arī mazinātu, manuprāt, spriedzi arī šajā reklāmas tirgos, kur arī šobrīd ir diezgan lielas neskaidrības, kas turpinās jau gadiem un arī neveicina mediju attīstību, bet medijus stipri vājina,”  pauž Līdaka.

Tikmēr sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – valžu priekšsēdētāji ir pārliecināti, ka pilnvērtīga diskusija nav iespējama, ja vienlaikus ar jautājumu par aiziešanu no reklāmas tirgus netiek lemts par jaunu sabiedrisko mediju finansēšanas modeli.

”Diskusija, kas šobrīd ir par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, manuprāt, ir pāragra. Jo, lai runātu par šo jautājumu, mums būtu daudzi citi jautājumi jānoskaidro – kāds ir reklāmas tirgus, kāda ir sabiedrisko mediju vieta un loma tajā, kāda ir komerciālo mediju vieta tajā. Un, es uzsvērtu - tieši to komerciālo mediju, kas veido saturu Latvijā, veido Latvijas un latvisko informācijas telpu. Es teiktu, tad varbūt vispirms runājam par to, kāds ir ilgtspējīgs sabiedrisko mediju finansējuma modelis, kādas ir mūsu vajadzības un kādi ir mūsu uzdevumi,” saka Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš.

Līdzīgu viedokli pauž arī Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte: ”Man šķiet, ka būtu kontekstā jāparunā un jāizdiskutē sabiedrisko mediju finansējuma modelis vispār. Patlaban mēs esam trešā vissliktāk finansētā televīzija Eiropā. Par radiostacijām, es domāju, ka varētu būt diezgan līdzīgi.”

Vairumam skatītāju un klausītāju reklāma asociējas tikai ar kaitinošajām reklāmas pauzēm, taču, kā uzsver Belte, šis ir ļoti vienkāršots priekšstats.

”Ir vēl vesela virkne ar lietām, kas būtu jākompensē televīzijai. Neslēpšu, ka reklāma ir tāds pietiekoši universāls norēķinu līdzeklis norēķiniem ar producentiem. Joprojām Latvijas Televīzijā ir raidījumi, kurus mēs iegādājamies, dodot pretī reklāmas raidlaiku. Tas savukārt nozīmē, ka arī šis reklāmas raidlaiks, kura vairs nebūs, būs jākompensē naudā un tie būs papildu izdevumi. Tās ir licences, kas mums ir jāpērk. Es pat nerunāju par to, ka mums, pērkot lielos nacionālā mēroga pasākumus, būtu jāparedz arī lielākas naudas summas, jo dažkārt līdzi olimpiskajām spēlēm, Pasaules čempionātam futbolā un citiem liela mēroga pasākumiem, iet arī saistības reklāmā,” skaidro Belte.

Pilnīgs reklāmu aizliegums nozīmētu arī aizliegumu piesaistīt sponsoru līdzekļus, kas varētu novest pat pie tā, ka Latvijas Televīzija vairs nedrīkstētu pārraidīt, piemēram, Dziesmu svētku koncertus.

”Latvijas Televīzija un sabiedriskie mediji kopumā ļoti zaudētu satura ziņā, ja nebūtu iespējas piesaistīt sponsorus. Jo daudzi nacionāla līmeņa pasākumi jau ir sasaistē ar sponsoriem. Un man ir bažas, ka, ātri pieņemot izmaiņas likumdošanā, sabiedriskie mediji būs pirmie, kas cietīs no tā, jo pēkšņi izrādīsies, ka arī, piemēram, Dziesmu svētkiem ir galā reklāmdevēji, kuriem arī ir zināmas saistības,” saka Belte.

Latvijas Televīzijā veiktie aprēķini liecina, ka pilnīga reklāmu aizlieguma gadījumā valsts budžeta dotācija televīzijai vien būtu jāpalielina par vairāk nekā septiņiem miljoniem eiro gadā. Šādi līdzekļi būtu nepieciešami, lai kompensētu negūtos ieņēmumus, kas patlaban tiek nopelnīti, tirgojot reklāmas laiku, kā arī segtu izdevumu pieaugumu, aizpildot ētera laiku, ko patlaban aizņem reklāmas pauzes.

”Mēs runājam par 1332 stundām gadā. Šis ir ļoti nopietns apjoms, kuru vienkārši ar kaut ko piepildīt nav iespējams. Mēs runājam par nopietnu caurumu ēterā, kurš mums ir jāaizpilda,” piebilst Belte.

Savu darba grupu, kam jāizvērtē iespējamā sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus, nesen izveidojusi arī Latvijas Reklāmas asociācija. Darba grupas vadītājs Kaspars Ulsts uzskata, ka jautājums par sabiedrisko mediju aiziešanu no reklāmas tirgus jāvērtē visai rūpīgi, izvērtējot arī to, cik visaptverošs ir reklāmu aizliegums.

”Reklāmas tirgus ir ļoti sarežģīts, un faktiski jebkura izpausme, kur kāds zīmols tiek pieminēts, var tikt uzskatīts par reklāmu. Nav nemaz tik viegli nogriezt ar nazi un pateikt: „Būs tā!” Ja mēs paskatāmies uz mūsu kaimiņvalstīm, Eiropas praksi, katrā valstī tas tiek risināts nedaudz savādāk. Kaut kur ir pilnīgs aizliegums, citur parādās sponsorēšana un parādās ļoti plašā veidā. Tas viss ir vēl lemjams un apspriežams jautājums,” uzskata Ulsts.

Neoficiālās sarunās reklāmas tirgus zinātāji pieļauj, ka sabiedrisko mediju aiziešana no reklāmas tirgus varētu izraisīt visai ievērojamu reklāmas raidlaika cenu pieaugumu komercmedijos. Ulsts šo pieņēmumu neapstiprina, bet nenoliedz, ka reklāmas tirgu šāds notikums noteikti ietekmētu un pagaidām esot pāragri apgalvot, ka tirgus kopumā iegūtu.

”Mēs gribam skatīt, kā iziešana no reklāmas tirgus ietekmēs sabiedrību, kā tas ietekmēs reklāmas tirgu un tos, kas grib reklamēties medijos, un, protams, kā tas ietekmēs konkurenci un komerciālos medijus. Katram no šiem aspektiem ir savi plusi un savi mīnusi gadījumā, ja sabiedriskie mediji iziet no reklāmas tirgus,” skaidro Ulsts.

Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka gan ir pārliecināta, ka ieguvumu noteikti būs vairāk nekā zaudējumu

”Patiesībā tas dos skaidrākus noteikumus visiem – gan sabiedriskajiem, gan komerciālajiem. Un, manuprāt, no tā iegūs arī skatītāji, klausītāji, lasītāji, ja būs viennozīmīgi skaidrs, kurš ar ko nodarbojas un ko es kā lietotājs no šiem medijiem iegūšu,” norāda Līdaka.

Tikmēr Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Ivars Belte brīdina, ka ar kardināliem lēmumiem labāk nesteigties.

”Ļoti, ļoti prātīgi pa šo tiltu mums vajadzētu iet un nevis tāpēc, ka mēs negribētu kaut ko zaudēt, bet gan tāpēc, ka no tā zaudēs visa sabiedrība,” saka Belte.

Jautājumu par to, kāds izskatīsies jaunais sabiedrisko mediju finansēšanas modelis, politiķi gaida no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, kas patlaban strādā nepilnā sastāvā.

Valdība pirms dažām nedēļām jau nolēma, ka turpmākajos gados valsts budžeta finansējums vairumam jauno politikas iniciatīvu netiks palielināts. Tas nozīmē, ka uz papildu dotācijām sabiedriskie mediji paļauties nevar, jo īpaši tādēļ, ka jau apstiprinātajā vidēja termiņa budžetā programmai „Radio un televīzija” 2016. un 2017. gadā plānotā dotācija ir nepilns 21 miljons eiro, tas ir, par aptuveni vienu  miljonu eiro mazāka nekā šogad. 

• Gruzija piedzīvo pārmaiņas iekšpolitikā, bet eiropeisks kurss saglabājas

Dalībvalstīm gan par to nav vienprātības, bet eksperti brīdina, ka Eiropas Savienībai vajadzētu spert šos soļus, jo citādi gruzīnu entuziasms var noplakt, turklāt nesnauž arī Krievija.

Tbilisi var nokļūt ar nakts vilcienu no Azerbaidžānas, kas no Baku izbrauc vakarā, bet Tbilisi ieripo nākamās dienas pusdienlaikā. Attālums ir kā no Tallinas līdz Viļņai, bet šeit ceļš vilcienā prasa 15 stundas.

Gruzija ir vienīgā no trim Austrumu partnerības valstīm Dienvidkaukāzā, kas parakstījusi Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Azerbaidžāna ietur distanci un uzvaru liek uz enerģētiku. Armēnija ir iestājusies Krievijas vadītajā Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā.

Kopš 2009.gada, kad aizsākās Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma, Gruzijas iekšpolitikā daudz kas ir mainījies. Toreiz vēl ļoti svaigā atmiņā bija 2008.gada augsta Krievijas - Gruzijas karš, pēc kura Maskava atzina separātisko teritoriju - Abhāzijas un Dienvidosetijas - neatkarību. Prezidents bija Mihails Saakašvili, kas pēc Rožu revolūcijas bija nostādījis Gruziju uz stingra eiroatlantiskās integrācijas ceļa.

Bet 2012.gadā uz politiskās skatuves kāpa miljardieris Bidzina Ivanišvili ar partiju koalīciju „Gruzijas sapnis”, un galvenā tēma priekšvēlēšanu kampaņā bija „pret  Saakašvili”, kuru oponenti apsūdzēja par autoritāru valdīšanas stilu. Ivanišvili kļuva par premjeru. Gadu vēlāk par prezidentu tika ievēlēts Ivanišvili atbalstītais Giorgijs Margvelašvili. Kopš tā laika Ivanišvili - bagātākais cilvēks Gruzijā, kurš savu kapitālu uzaudzēja Krievijā, - no politiskās skatuves oficiāli aizgājis. Tomēr no aizkulisēm praktiski tieši viņam ir galvenā ietekme uz valdības darbu, norāda eksperti.

 Neskatoties uz iekšējiem politikas līkločiem un valdības maiņām, Gruzijas ārpolitikas kurss nav mainījies. Tbilisi joprojām stingri raugās Rietumu virzienā.  

Atvērtās sabiedrības fonda Gruzijā Eiropas Savienības lietu analītiķis Vano Čikvadze stāsta, ka „nav daudz lietu, kur sabiedrībā ir vienprātība, Gruzijas sabiedrība un politiskie spēlētāji ir ļoti polarizēti”.

“Bet ir vismaz viena lieta, kur visi vai vairākums ir vienisprātis - ka Gruzijai jādodas Eiropas Savienības un NATO virzienā,” norāda Čikvadze.

Gruzija, līdz ar Ukrainu un Moldovu, ir tās trīs Austrumu partnerības valstis, kas ir parakstījušās Asociācijas līgumu un brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Galvenās sadarbības jomas ir lauksaimniecība un lauku attīstība, valsts sektora un tieslietu sistēmas reformas. Tieši tieslietu sistēma ir joma, kur, saskaņā ar ekspertu teikto, vēl ir daudz darāmā. Arī Eiropas Savienība ir paudusi bažas tieši attiecībā uz tieslietām, brīdinot tagadējo valdību neizmantot tiesu sistēmu, lai politisku iemeslu dēļ vērstos pret bijušās varas amatpersonām, tostarp bijušo prezidentu Saakašvili, kuru esošā valdība vēlas tiesāt, ja viņš atgriezīsies valstī.

Tajā pašā laikā Eiropas Savienība Gruziju vērtē kā vienu Austrumu partnerības programmas līderēm.

Eiropas Savienības delegācijas Tbilisi preses nodaļas vadītājs Radoslavs Darksis stāsta, ka  2009.gadā, kad sākās Austrumu partnerības programma, Eiropas Savienībai bija ļoti svarīgi, lai pie tās austrumu robežām būtu stabilitāte, laba pārvaldība, miers un attīstība.

“Gruzija jau no paša sākuma kļuva par ļoti aktīvu Eiropas Savienības partneri Austrumu partnerības ietvaros. Tā kļuva par līderi šajā programmā. Un tas nav mainījies. Asociācijas līgums ir nozīmīgs atskaites punkts mūsu sadarbībā, kas parāda, cik ļoti tā ir augusi šajos gados. Vēl viena nozīmīga daļa, runājot par kopīgo drošības un aizsardzības politiku, ir Gruzijas lēmums piedalīties divās Eiropas Savienības misijās Mali un Centrālāfrikas Republikā,” stāsta Darksis.

Asociācijas līgumu ar Gruziju visas Eiropas Savienības valstis vēl nav ratificējušas. Līgums par brīvo tirdzniecību provizoriski stājās spēkā pērn septembrī. Tas prasīs vēl daudzas nebūt ne vieglas reformas, piemēram, pārtikas drošības standartos.

Tomēr, tuvojoties Austrumu partnerības samitam Rīgā, aktuālais jautājums ir par vīzu režīma atvieglošanu. Moldovai ar Eiropas Savienību jau ir bezvīzu režīms, un tādu grib arī Tbilisi.

Pirms Rīgas samita Brisele publicēs novērtējumu, vai Gruzija ir izpildījusi prasības, lai sāktu vīzu liberalizācijas procesu. Ja ekspertu vērtējums būs pozitīvs, tad politisks lēmums būs jāpieņem 28 Eiropas Savienības valstīm. Tomēr tām nav vienprātības un nav skaidrs, vai Rīgā tiks dota zaļā gaisma, uz ko cer Tbilisi.

Zaļās gaismas iedegšana ir nozīmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Gruzija norāda, ka ir daudz darījusi, lai izpildītu nepieciešamās prasības, ka tā ietur stigri rietumniecisku kursu, un Tbilisi cer uz vīzu režīmu atvieglošanu. Bet tā nepiešķiršana sabiedrībā var izraisīt neapmierinātību un vilšanos. Par to brīdina politoloģijas profesors Tbilisi Valsts universitātē Kornēlijs Kakačia, uzverot, ka tas ir svarīgi arī Gruzijas attiecībās ar Krieviju.

Domnīcas „Gruzijas politikas institūts” vadītājs norāda, ka sabiedrība pārliecinoši atbalsta eiroatlantiskās integrācijas kursu, bet, ja Gruzijai netiks dota eiroatlantiskā perspektīva, Maskava to var izmantot, lai mainītu gruzīnu attieksmi pret Eiropas Savienību un NATO.

„Vīzu liberalizācija vairāk ir svarīga politiski un psiholoģiski. Jo tā būs vēl viena zīme Krievijai, ka Gruzija ir ļoti nopietna par izvēlēto ceļu un no tā neatkāpsies,” saka Kakačia.

“Krievija joprojām domā, ka var mainīt Gruzijas sabiedrības viedokli, to padarīt prokrieviskāku. Tādēļ viņi šeit atbalsta prokrieviskas nevalstiskās organizācijas. Piemēram, martā šeit bija universitāšu izstāde, kurā bija arī Krievijas universitātes. Viņi piedāvāja gruzīnu studentiem tur mācīties par brīvu, vienā no labākajām Krievijas universitātēm. Ja nemāki krievu valodu, tad piedāvās bezmaksas nodarbības. Viņi mēģina kaut kādā veidā mainīt sabiedrības viedokli, īpaši jauniešu vidū, kas ir ļoti proeiropeiski,” skaidro Kakačia.

Kakačia arī norāda, ka Dienvidkaukāza reģions ir sašķelts. Un Gruzija politiski cenšas distancēties no Azerbaidžānas un Armēnijas, jo nevēlas gaidīt, kad abas naidīgās kaimiņvalstis atrisinās Kalnu Karabahas problēmu.

„Tādēļ gruzīni tagad sevi mēģina piesaistīt pie Moldovas, Ukrainas un Melnās jūras, ne ar Dienvidkaukāzu. Līdzīga lieta notiek ar Armēniju, ka jau kļuvusi par Eirāzijas Savienības locekli. Un Azerbaidžāna spēlē pati savu spēli. Līdz ar to Dienvidkaukāza reģions pamatā jau ir cietis neveiksmi. Eiropas Savienība to zina. Un viņiem vajadzētu mainīt savu politiku. Pēdējos 20 gadus viņi mēģinājuši veicināt reģionālo sadarbību. Bet tagad viņi redz, ka šī reģionālā sadarbība Kaukāzā nestrādā. Tās nav Baltijas valstis, kur jums bija solidaritāte un līdzīga orientācija ārlietās. Šeit ir dažādas attieksmes, un Eiropas Savienībai uz to ir jāreaģē,” uzsver politologs.

Viņš norāda, ka tādēļ Eiropas Savienībai ir jāizdara izvēle un jāpieņem stratēģisks lēmums, ka kopiena nevar izturēties pret Asociācijas līgumu parakstījušajām Gruziju, Moldovu un Ukrainu tādā pašā veidā kā, piemēram, pret Maroku un Tunisiju. Šīs trīs valstis kopā kaut kādā ziņā ir jāuztver kā atsevišķā kategorijā esošas, nekā Azerbaidžāna, Armēnija un Baltkrievija, kas arī ir Austrumu partnerībā, bet izvēlējušās citādus ceļus. Gruzijai ir vajadzīga Eiropas perspektīva, kas vēl nav skaidri dota, norāda Kakačia.

To, ka Gruzijas mērķis ir iestāties Eiropas Savienībā, apstiprina arī Gruzijas ārlietu ministra vietnieks Gigi Gigiadze, norādot, ka Tbilisi ļoti intensīvi gatavojas Rīgas samitam.

„Mēs sagaidām, ka asociētās valstis, šīs trīs valstis, saņems ļoti skaidru vēsti no Eiropas Savienības, ka mūsu sadarbības ar kopienu gala mērķis būs mūsu integrācija Eiropas Savienībā. Mēs ļoti ceram, ka tas tiks skaidri paziņots, ka Gruzija, Moldova un Ukraina kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm,” Gigiadze.

Šajā ziņā Eiropas Savienība ir ļoti piesardzīga. Kaut Eiropas Savienības pārstāvis Tbilisi Darksis norāda, ka Asociācijas līgums ir tikai sākums, viņš atzīst, ka uz  jautājumu, vai Gruzija reiz pievienosies blokam, diemžēl nav tiešas atbildes.

“Ir pārāk daudz faktoru, pārāk daudz mainīgu apstākļu šajā apkaimē, īpaši ņemot vērā politisko situāciju reģionā,” saka Darksis.

Tuvojoties Rīgas samitam, Eiropas Savienība deklarējusi, ka katra no sešām Austrumu partnerības valstīm var izvēlēties savu tempu, kādā vēlas attīstīt savas attiecības ar kopienu.

Gruzijā pēc Asociācijas līguma parakstīšanas „temps ir uzņemts ļoti straujš”, norāda Latvijas vēstniece Gruzijā Elita Gavele. Viņa stāsta, ka ir veiktas ļoti lielas reformas. Ne bez kļūdām, „bet nekļūdās tikai tas, kas neko dara”, piebilst vēstniece. Arī viņa atzīmē, ka attiecībā uz sadarbību ar Eiropas Savienību ir milzīgs sabiedrības atbalsts, paužot, ka to nevajadzētu pazaudēt.

„Jo Gruzija šobrīd strādā smagi. Varbūt ne vienmēr ir uzvaras katram padarītajam darbam, bet sabiedrības atbalsts vienalga ir milzīgs. Tie ir 75-80%, ar ko mēs savulaik, Latvija, nevarējām palepoties, ka būtu bijis tādas atbalsts Eiropas Savienībai,” norada Elita Gavele.

“Te varbūt to nosaka tas, ka tomēr atmiņā 2008.gada augusta karš, un it īpaši tagad, redzot, ko dara Krievija, netoleranti izturoties pret saviem kaimiņiem. Atceroties 2008.gada karu, varbūt tiešām gruzīnu vēlme ir pēc iespējas ātrāk atkal apvienoties ar Eiropas saimi. Atgriezties Eiropā, kā viņi saka. Varbūt atgriežas ne fiziski Eiropā, bet atgriezās ar savu mentalitāti, ar vēsturi, ar kultūru. Viņi vienmēr uzsver, ka viņi ir daļa no Eiropas civilizācijas,” norāda Gavele.

Taksists Giorgijs dienišķo maizi Tbilisi pelna pabružātā, gaiši zilas krāsas „Opel” mašīnā. Taksistiem parasti ir ko teikt par dažādām tēmām, un Giorgijam - arī par Eiropas Savienību un NATO

„Saka, ka durvis atvērtas, bet nelaiž. Un nelaidīs. Latvija, Lietuva - tā ir cita lieta. Bet šis ir Kaukāzs - Krievija nelaiž Kaukāzu. Lūk, skaties, kāds karš notiek Ukrainā. Arī mūsu teritorijas paņēma. Un Putina reitings iet uz augšu. Viņiem cik jau pašiem ir teritorijas, lūk, šitik  - pietiek! Kāpēc vēl iet turp, kāpēc šurp? Kāpēc Ukraina?” vaicā Giorgijs.

Viņš pievēršas arī tam, ka Gruzijas ekonomika šobrīd piedzīvo grūtus laikus, nacionālās valūtas lari vērtībai turpinot kristies. Giorgijam nav ticības arī aiz šī brīža valdības stāvošajam miljardieriem, bijušajam premjeram Ivanišvili.

„Ļoti grūti mums. Darba nav, cenas aug. Jaunatne grib no šejienes aizbēgt vai uz Eiropu, vai Krieviju, lai kaut kā nebūt... darba nav, brāl’, ļoti grūti. Un ko Ivanišvili? Viņam ir miljardi pašam sev, viņš tev nedos,” saka taksists.

Giorgijam šaubas arī par valdības plāniem pēc pāris gadiem atsākt automašīnu tehniskās apskates - tā ir vēl viena reforma, lai piemērotos Eiropas Savienības standartiem. Tehniskās apskates, nākot pie varas, pārtrauca Saakašvili, paziņojot, ka šajā sektorā plauks korupcija, pie kuras izravēšanas viņš bija ķēries. Kādas tieši būs prasības, pagaidām nav skaidrs, bet valdība solījusi ņemt vērā ekonomikas realitātes.

„Infrastruktūras nav, nekā nav. Ceļu nav. Ja ej tehnisko apskati, pirmkārt, vajag pārdot kvalitatīvu benzīnu, lai mana mašīna labi strādātu. Mums Gruzijā šeit ir gandrīz miljons mašīnu. Es dzirdēju radio. Gandrīz miljons automašīnu. 80% ir vismaz 15 gadus vecas. Nu, tā kā mana, piemēram, veca jau, jā. 80% mašīnu ir vecas. Tāda dzīve,” nosaka taksists.

Gruzijas ceļš uz mērķi vēl ir garš, un tas nebūs viegls. Tomēr mērķis ir nosprausts. Un, kā norāda eksperti, tālākais ceļa gājums būs atkarīgs gan no pašas Gruzijas, gan no Eiropas Savienības attieksmes.

Izmaiņas tiek skaidrotas ar to, ka kopš teritoriālās reformas finanšu izlīdzināšanā likuma vispār nav bijis, turklāt jaunais regulējums pašvaldībām finanses ļaus plānot vismaz uz trim gadiem. Taču galvenais arguments – jaunā pieeja būšot taisnīgāka, vairāk atņemot tiem, kam nauda pati nāk, kā arī, liekot pielikt pūles tiem, kas līdz šim vienkārši baudījuši saņēmēju lomu.

Līdzīgi kā Saeimas debatēs - pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojekta katra apspriede līdz šim bijusi emociju pārņemta.

Taču, neraugoties uz divām vienlīdz karstām pretinieku nometnēm normatīva atbalstītāju un kritizētāju pusēs, pirmajā lasījumā ar 58 deputātu atbalstu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojekts turpina virzību.

Finanšu ministrijas informācija liecina, ka visu 119 pašvaldību budžetos šogad plānoti 1,33 miljardu eiro ieņēmumi. Desmitā tiesa no šīs summas jeb aptuveni 135 miljoni eiro pašvaldību makos nonāk kā palīdzība no 17 bagātākajām pašvaldībām un valsts.

Taču ierastā kārtība, kā nauda sadalīta, bijusi sarežģīta un pilna trūkumu. To Saeimas sēdē deputātiem uzsvēra arī Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens no «Vienotības».

“Es domāju, [tagad] ieguvēji būs visi,” sacīja Ašeradens. Viņš norādīja, ka pašvaldībām ir svarīgi plānot darbus ilgtermiņā, un šis likumprojekts to ļauj, turklāt ir novērtēts iedzīvotāju sastāvs un ir noteikts jauns termins – "nosacītais iedzīvotājs", kas ļauj naudu vairāk piesaistīt vajadzībām un nepieciešamībām, jo pirmsskolas bērnam vai pensionāram vajag vairāk. 

Tāpat ņems vērā arī teritorijas lielumu, jo pie vienāda iedzīvotāju skaita, atšķiroties  teritorijas lielumam, pašvaldībai, kurai lielāka teritorija, ir vairāk izdevumu to kopšanai, skaidroja Ašeradens.

Nosacītā iedzīvotāja termins turpmāk būs galvenais rādītājs pašvaldību finanšu izlīdzināšanā. Tas nenozīmē, ka palielināsies pašvaldību palīdzībai atvēlētie 135 miljoni eiro, bet tikai saņēmēju loks.

Vēl būtiskākas izmaiņas sagaidāmas naudas apjomā, kas bagātākajām pašvaldībām atņemta, bet trūcīgākajām iedota. Tā sauktie cietēji būs abās pusēs. Pierīgas pašvaldībām jaunais likums paredz likt dalīties vēl vairāk. Tā, piemēram, Latvijas bagātākā vietvara – Garkalnes novads – pašreizējo divu miljonu eiro vietā izlīdzināšanas fondā maksās jau trīs miljonus. Pašiem paliks septiņi. Mērs Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš no Zemnieku savienības jauno kārtību sauc par netaisnīgu.

Nabadzīgas pašvaldības būs nabadzīgas, bet Pierīgas pašvaldības, kuras iepriekš saņēma mazāk no Eiropas Savienības  fondiem, bet strādāja pie attīstības, būs zaudētāji. Pašvaldības  galvenais nopelns attīstībā Bauzes-Krastiņa ieskatā ir pareizs teritorijas plānojums. Tāpat iedzīvotājus Garkalne vilinot ar nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, labiem ceļiem un skolām, kas gan tiek būvētas lēnāk par iedzīvotāju skaita pieauguma tempu.

Finanšu ministrijas vadība Garkalnei oponē, skaidrojot, ka iedzīvotāju un tam sekojošā ienākuma nodokļa koncentrēšanās ap galvaspilsētu nav šo pašvaldību nopelns. Bauze-Krastiņš tam nepiekrīt.

Garkalnes novada vadītāja teiktajam par paredzamu bagātākās pašvaldības stagnāciju neļauj piekrist Finanšu ministrijas apkopotie rādītāji. Pat pēc finanšu izlīdzināšanas Garkalnes budžets līdz šim ik gadu audzis par vairāk nekā miljonu eiro.

Savukārt jaunā modeļa informācija rāda, ka uz katru nosacīto iedzīvotāju arī turpmāk Garkalnes budžetā būs lielākie ieņēmumi – 566 eiro uz iedzīvotāju gadā. Salīdzinājumam jāmin nabadzīgākais – Vārkavas novads, kur uz nosacīto iedzīvotāju gadā jāiztiek ar 312 eiro.

Viens no «tukšākajiem» novadiem ir Viļāni pierobežā. Bez finanšu izlīdzināšanas vairāk nekā pusotra miljona eiro tas būtu arī viens no nabadzīgākajiem. Jaunajā modelī Viļāniem gadā tiktu par 330 tūkstošiem eiro mazāk.

“Gribētos ļoti daudz izdarīt, bet naudas tik, cik ir, mums sporta halli vajag, ir vēl viens poliklīnikas un pansionāta projekts… Nebūs naudas, nezinu, ko mēs darīsim,” saka Viļānu novada vadītāja Jekaterina Ivanova no «Saskaņas».

Ja budžets saruks, kaut kas paliks neīstenots, viņa nosaka. Līdzīga aina atklājas lielākajā daļā Latgales pašvaldību, kam pēc pārejas perioda beigām jārēķinās ar būtisku budžetu sarukumu. Taču atšķirībā no Pierīgas tur satraukumu nemana.

Finanšu ministrija skaidro – trūcīgajām pašvaldībām pašām jāsāk domāt par attīstību. Bet Viļānu novada domes priekšsēdētāja Ivanova nezin, kā ātri uzņēmējus pievilināt. "Pie mums ir lauku teritorijas apkārt, mēs jau strādājām, mēģinājām piesaistīt investorus, bet domāju, ka uzņēmējs ies tur, kur sakārtota infrastruktūra," norādīja Ivanova.

Tikmēr lielajās pilsētās vērtē, ka izmaiņas finansējuma sadalē tieši veicinās reģionu attīstību. Piemēram, Liepāja līdz šim naudu nedz saņēma, nedz ar to dalījās. Pēc pārejas perioda Liepāja no izlīdzināšanas fonda jau varētu saņemt vairāk nekā piecus miljonus eiro.

Pilsētas mērs Uldis Sesks no Liepājas partijas vērtē – reģionos uzņēmējdarbība ģenerē nodokļus, kas nonāk Valsts kasē. Tādēļ jaunā finanšu izlīdzināšanas kārtība kaut daļēji to atdarīs.

“Izlīdzināšanas modelis iet pareizā virzienā, veicinās reģionālo attīstību un liks vairāk konkurēt reģioniem ar Rīgu tādā labā nozīmē,” pauda Sesks.

Jaunā kārtība palielinās Liepājas ieņēmumus, lai gan, ņemot vērā ražošanu un tās ģenerētos nodokļus, “mēs gribētu labākus ciparus”. Taču jaunā kārtība arī liks pašvaldībai piesaistīt vairāk jauniešu, attīstot tehnikumus un augstskolu, stāstīja Sesks. 

Taču Latvijas Pašvaldību savienībai finanšu izlīdzināšanas likumprojekts īsti nepatīk. Domes sēdē ar nelielu pašvaldību balsojuma pārsvaru tā lēmusi Saeimai iesniegt virkni priekšlikumu, ar tiem cenšoties gan pasargāt bagātās pašvaldības, gan aizstāvēt trūcīgākās, kam vairs tik daudz nedos.  

Tādu nostāju par pretrunīgu sauc un Finanšu ministrijas atbalstītāju pusē stājas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors un Saeimas deputāts Māris Kučinskis no Zaļo un Zemnieku savienības. Nevar vieniem mazāk atņemt, bet citiem vairāk iedot, ja kopējais maks nemainās. Prasību, lai izlīdzināšanā valsts piedalās ar tādu pašu daļu kā pašvaldības, Kučinskis vērtē kā utopisku, lai gan lielāku daļu par pašreizējiem 36 miljoniem eiro centīšoties panākt.

 Jauno likumprojektu izpētījusi un Pašvaldību savienību šajās lietās konsultējusi ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte, kas bija finanšu izlīdzināšanas sistēmas veidotāja deviņdesmitajos gados. Eksperte saka – šo gadu laikā pieļauta virkne kļūdu. Taču arī jauno pašvaldību palīdzības sistēmu varēja izstrādāt būtiski kvalitatīvāk.

“Tur ekspertu komentārus neviens nav uzklausījis, jo katrs interesējās tikai par savu maciņu un par kaimiņa maciņu, obligāti arī par tuvākā kaimiņa maciņu, ka tik viņš nedabū vairāk,” norādīja Karnīte.

Finanšu ministrijas dati gan rāda, ka pašvaldību budžetos ieņēmumi uz katru nosacīto iedzīvotāju būs tieši atkarīgi no tā, cik veiksmīgi nodokļu iekasēšanas ziņā strādā pašvaldība. Mazinātas būs tikai vairāku reižu lielās atšķirības.

Līdz mēneša vidum deputāti par jauno izlīdzināšanas likumprojektu var iesniegt priekšlikumus, ko Saeima vētīs 4. jūnija sēdē. Līdz likuma pieņemšanai, kas plānota vasaras vidū, priekšā gan vēl karstas debates.

.Kā liecina drošības dienestu aplēses, ekstrēmistu organizācijai “Islāma valsts”, kas kontrolē daļu Irākas un Sīrijas, pievienojušies jau ap pieciem tūkstošiem Eiropas Savienības pilsoņu. Īpaši daudzi no viņiem – šobrīd jau vismaz sešsimt piecdesmit – nāk no Vācijas. Lai pretdarbotos tam, ka arvien vairāk vācu jauniešu pievienojas radikālajam islamam, Nordreinas-Vestfālenes federālās zemes lielākajās pilsētās pērn uzsākts prevencijas projekts ar nosaukumu “Ceļarādītājs”.

Ja drauga, klasesbiedra, tuvinieka vai kaimiņa uzvedībā manītas pārmaiņas, kas rada aizdomas par radikalizēšanos, par to var anonīmi ziņot projekta pārstāvjiem. Projekta darbinieki viņus uzrunā un cenšas mainīt viņu domas. Tā valsts iestādes mēģina apkarot vardarbīgo reliģisko fanātismu jau pašā saknē, skaidro integrācijas speciāliste Koleta Manemanne, kura atbildīga par projekta īstenošanu Bonnā.

“Praktiski tas izskatās tā, ka projekta darbinieki - turku izcelsmes sieviete un marokāņu izcelsmes vīrietis, abi islāmticīgi un ar ļoti labu reliģisko izglītību, abi labi pazīst jauniešu un skolu vidi - darbojas kā kontaktpersonas. Pie viņiem var vērsties jebkurā jautājumā. Piemēram, zvana māte, kura nobažījusies par savu dēlu, jo atklājusi kaut ko aizdomīgu viņa datorā vai manījusi pārmaiņas uzvedībā. Vai arī skolotāja, kura redz, ka skolēns uzvedas savādi, bet nav droša, vai viņš vienkārši ir reliģiozs vai radikalizējies,” stāsta Koleta Manemanne.

Motīvi, kas pamudina jauniešus iesaistīties radikālos islāma grupējumos, ne vienmēr ir reliģiski, lai gan šādu iespaidu cenšas radīt paši ekstrēmisti. Par islāma fanātiķiem daudzi kļūst, lai risinātu savas personīgās problēmas, dažkārt paši to ne vienmēr līdz galam apzinādamies.

"Ļoti daudziem no tiem jauniešiem, kuri radikalizējas, vai nu ir sarežģījumi ģimenē vai arī sliktas attiecības ar saviem vienaudžiem. Viņi jūtas vientuļi, nepietiekami atzīti. Viņi vēlas piederēt grupai, kas uzskatītu viņus par labiem un vērtīgiem. Patiesībā tas, pēc kā viņi tiecas, ir gluži tas pats, ko vēlas visi jaunieši.

Arī jebkurš pieaugušais to vēlas. Taču šiem jaunajiem cilvēkiem viņu meklējumos kaut kas ir nogājis greizi. Un tad ekstrēmistu idejas, izplatītas caur internetu, ar „YouTube” klipiem vai pasākumos, piedāvā pievilcīgu risinājumu viņu problēmām. Ekstrēmisti, vilinot sekotājus, izmanto ļoti reliģiskus argumentus. Islāmā augsti izglītotie musulmaņi par to, kas tur tiek sludināts, saka: “Tas nav islāms! Tā nav islāma teoloģija!” Islāma idejas tiek pasniegtas sagrozītā veidā, un vienīgais nolūks ir piesaistīt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tie jaunieši, kas kļūst par radikāļiem, patiesībā nedara to tādēļ, ka būtu jūsmīgi ticīgie. Ekstrēmismam viņi pievēršas, jo viņiem trūkst profesionālo perspektīvu, viņus nomāc problēmas mājās. Tas ir patiesais motivācijas avots,” skaidro Manemanne.

Par ko ar šiem jauniešiem runā “Ceļarādītāja” darbinieki? Un vai tiešām ar runāšanu var ietekmēt kādu, kurš jau pievienojies “Islāma valstij”, devies karot uz Sīriju un varbūt jau plāno terora aktus? Noteikti nē. Šādā stadijā runāt ir par vēlu, atzīst Manemanne. Lai gan palielinās tādu cilvēku skaits, kuri, jau kādu laiku pavadījuši "Islāma valstī", atkal vēlas atgriezties mājās un saraut visas saites ar ekstrēmistu organizāciju, pie šāda lēmuma viņi var nonākt tikai paši. Tad, kad pārliecinājušies, kas patiesībā ir šī organizācija. Kad sapratuši, ka viņi ir nekas vairāk kā rīks tās rokās, un tikpat zvērīgi, kā šie ekstrēmisti izrīkojas ar saviem “ienaidniekiem”, var reiz izrīkoties arī ar viņiem pašiem. Taču tos, kas vēl nav nonākuši līdz reālai darbībai radikālajos grupējumos, var no tā atturēt, iedziļinoties viņu problēmās, pārliecināta integrācijas speciāliste.

„ Vissvarīgākais ir runāt. Uzturēt sarunu gan ar jauniešiem, gan viņu vecākiem. Tai nav noteikti jābūt reliģiska satura sarunai. Reliģija galu galā nav galvenais ekstrēmisma vai radikalizācijas motīvs. Ir jārunā par situāciju kā tādu. Kur ir problēma? Kas īsti notiek? Tālāk darbinieki liek lietā savu pieredzi kā musulmaņi, cenšoties saprast, cik nopietni tas ir. Ir jāapzinās, ka mediju informācija, neskaitāmie „Youtube klipi internetā padara ekstrēmismu ārkārtīgi pievilcīgu jauniešu acīs. Daži iesaistās radikālos grupējumos ar nolūku provocēt savus vecākus. Vienkārši grib paskatīties, kā vecāki reaģēs. Gan musulmaņu, gan ne musulmaņu vecāki, manot, ka viņu bērns pēkšņi sāk uzvesties kā radikālis vai kļuvis ļoti reliģiozs, jūtas bezpalīdzīgi. Viņi nezina, ko darīt, kad bērns piepeši sāk pārmest tēvam un mātei: “Jūs nepareizi dzīvojat! Jūs esat nepietiekami reliģiozi!” Taču tas nenozīmē, ka šie ir jaunieši, kuri noteikti grasās braukt uz Sīriju, lai pievienotos "Islāma valstij". Projekta darbinieku uzdevums ir noskaidrot, cik nopietni tas ir, un viņi to dara, izmantojot savus kontaktus ar musulmaņu kopienām, mošejām, imamiem. Viņi zina, kas notiek noteiktās pilsētas daļās, pazīst ģimenes, var runāt ar skolotājiem. Ar to “Ceļarādītāja” projekts ir īpašs, ka tiek izmantots plašs informācijas tīkls,” stāsta eksperte

Cik lielus panākumus līdz šim guvis projekts un cik daudz jauniešu izdevies novērst no radikalizācijas, ziņu nav. Ne tikai tādēļ, ka projekts ir jauns, bet arī tāpēc, ka rezultātus vispār izmērīt ir grūti. Ir iespējams uzskaitīt laiku, kuru darbinieki pavada sarunās ar jauniešiem, saskaitīt izbraukumus un uzrakstītos e-pastus, bet nevar izmērīt, kā tas ietekmējis to, kas notiek jauniešu galvās. Taču ir labi, ka šis darbs vispār ir sākts, uzskata Manemanne.

„Tas ir visas sabiedrības uzdevums. Tie taču ir mūsu jaunieši, lielākā daļa ir dzimuši šeit, Vācijā, daži ir vācieši, dažiem ir migrācijas pagātne, bet viņi pieder mūsu sabiedrībai. Un mums jārūpējas, lai viņiem sabiedrībā ir sava vieta, lai viņiem nav jāseko filmām internetā, lai nav jāseko radikāļiem, bet lai viņi justos pieņemti, lai viņiem ir profesija un darbs. Un tā, manuprāt, ir problēmas sakne,” uzsver Manemanne.

Būt kontaktā ar musulmaņu jauniešiem ir svarīgi arī no tā viedokļa, ka šādā veidā integrācijas iestādes iegūst vairāk pētnieciskas informācijas par ekstrēmismu. Piemēram, lai gan policijas rīcībā ir daudz datu un ziņu par diviem islāma radikāļu noziegumiem, kas šokēja Bonnu pirms pāris gadiem - dzelzceļa stacijā ievietoto spridzekli un vairāku desmitu policistu ievainošanu demonstrācijā Lamersdorfā – joprojām nav skaidrs: kāpēc? Kas īsti notika šo noziedznieku galvās?

Ja integrācijas speciālisti to zinātu, viņi varētu efektīvāk veikts prevencijas darbu. Tāpat, kā uzsver Manemanne, ir pēdējais laiks domāt, ko darīt ar cilvēkiem, kuri atgriežas Vācijā pēc karošanas "Islāma valstī". No vienas puses, viņi ir noziedznieki, kuriem likums paredz kriminālatbildību. No otras puses, ja viņi vēlas atsvabināties no savām saitēm ar "Islāma valsti", viņiem ir jāpalīdz un jāpasargā no citu ekstrēmistu atriebības.