Latvijas Radio analītika

Pirms vairāk nekā trim gadiem, sabrūkot „Latvijas Krājbankai”, teju 99% bankas klientu viņu nauda tika atmaksāta, izmantojot Noguldījumu garantiju fondā uzkrātos līdzekļus, kā arī naudu, ko fonds aizņēmās no Valsts kases.

Tomēr 438 klienti, kuri „Krājbankā” glabāja summas virs 100 tūkstošiem eiro, bankas kraha dēļ kopumā zaudēja aptuveni 285 miljonus eiro. Viņu vidū bija maestro Raimonds Pauls un izdevniecības "Žurnāls „Santa” līdzīpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Viņi vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot banku darbību regulējošā Kredītiestāžu likuma normas, kas noguldītājiem liedz iespēju izteikt savu viedokli par grūtībās nonākušo banku turpmāko likteni.

Ja spēkā būtu likums, kuru patlaban izskata Saeima, „Latvijas Krājbanka”, iespējams, izdzīvotu. Likums, kas izstrādāts, lai pārņemtu pērn tapušu Eiropas Savienības direktīvu, paredz daudz plašākas iespējas banku glābšanai.

”No tāda viedokļa, ka īpašnieki kaut ko darīs, nekas jau nemainīsies – ja viņiem būs griba un līdzekļi, viņi darīs, nebūs griba, bet būs līdzekļi – nedarīs. Nebūs līdzekļi, nebūs gribas - arī nedarīs. Vienkārši ir radīts mehānisms, ka, ja akcionāri negrib vai nevar, viņu atbildība paliks ar ieguldīto kapitālu,”  norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

Viņš uzsver, ka tieši tādēļ banku glābšanas mehānismu plānots pilnveidot, nosakot, ka banku glābšanā iesaistāmi arī lielie noguldītāji. Tas nozīmē, ka Raimondam Paulam, Santai Ančai un citiem lieliem noguldītājiem piederošā nauda tiktu ieguldīta bankas kapitālā un viņi kļūtu par bankas akcionāriem.

”Ja tad vēl nepietiek kapitāla, seko nākamās iespējas. Mūsu gadījumā subordinētie noguldījumi tiek konvertēti kapitālā. Ja ar to nepietiek, tiek konvertēti noguldījumi. Tas neattiecas uz noguldījumiem līdz 100 tūkstošiem, kas ir garantēti. Un tā var konvertēt tās akcijas, kamēr kapitāla pietiek un banka atbilst visām prasībām. Tas nozīmē, ka, neatkarīgi no tā, vai tā ir sistēmiska vai nesistēmiska banka, pastāv mehānisms, kā to banku atjaunot, neizlietojot valsts līdzekļus,” skaidro Placis.

Banku augstskolas lektors, juridisko zinātņu doktors Jānis Grasis atminas, ka mehānisms, kādu tagad plānots ieviest visā Eiropas Savienībā, Latvijā jau reiz pielietots bankas glābšanā.

”Pirmo komercbanku jau tieši tāpat izglāba – piespiedu kārtā lielajiem noguldītājiem iedeva akcijas un pēc tam pamazām to naudu dod atpakaļ. Pēc būtības tam ir nulles vērtība, tā ir bezizeja, labākais risinājums no visiem sliktajiem. Tas ir labāk nekā neko nedabūt šādā gadījumā,” saka Grasis.

Par likuma sagatavošanu atbildīgās Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis (“Vienotība”) ir pārliecināts, ka cilvēki, kuru uzkrājumi pārsniedz 100 tūkstošus eiro, ir gana kompetenti, lai sevi pasargātu no kļūšanas par banku akcionāriem piespiedu kārtā.

“Es domāju, ka tie investori, kas operē ar ļoti lielām naudas summām un varētu kļūt par piespiedu akcionāriem, vadās ne tikai pēc pavirši iegūtās informācijas, bet analizē bankas dzīvotspēju un seko līdzi kapitāla pietiekamības dinamikai,” pauž Šadurskis.

Šadurskis īpaši uzsver, ka likuma mērķis ir nodrošināt banku sistēmas stabilitāti un mazo noguldītāju aizsardzību.

”Tā ir samērīga un saprātīga prasība, kādā veidā tiek segti banku zaudējumi, ja ir notikušas šāda veida problēmas. Eiropas Komisijas un citu Eiropas Savienības pārvaldes struktūru prioritāšu saraksts ir pilnīgi skaidrs, saprotams un, manuprāt, loģisks, ka pirmkārt ir jāaizsargā mazie noguldītāji,” saka Šadurskis.

Viens no iemesliem, kādēļ Eiropā tapušas šādas izmaiņas, kuru pārņemšanai Saeima plāno pieņemt vairākus likumus, ir tas, ka globālās ekonomiskās krīzes laikā daudzu Eiropas valstu valdībām nācās banku glābšanā ieguldīt nodokļu maksātāju naudu, kas mērāma miljardos eiro.

Tagad tiek meklētas dažādas iespējas, kā samazināt šādu situāciju atkārtošanos, vienlaikus nodrošinot arī banku sistēmas stabilitāti, skaidro Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

”Tas mehānisms ir tāds, ka tiek darīts viss, lai nebūtu sabiedrības līdzekļi jāizmanto, budžeta līdzekļi. Tajā skaitā arī maksimāli darīt visu, lai arī Noguldījumu garantiju fonda līdzekļi nebūtu jāizmanto. Tur ir radīts vesels mehānisms, kā saglabāt sistēmas stabilitāti visas Eiropas mērogā,” stāsta Placis.

Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”), uzsverot, ka banku glābšanu regulējošo likumu pilnveidošana balstās uz aizvadītajos gados gūto pieredzi, vēl piebilst, ka tagad vairs nebūtu iespējamas tādas situācijas, ka valsts pēc bankas izglābšanas vēl ir spiesta maksāt tās bijušajiem akcionāriem milzīgus procentu maksājumus par bankā noguldītajiem depozītiem. Šādā situācijā Latvija nonāca pēc „Parex bankas” pārņemšanas.

”Eiropas normas nosaka, ka akcionāru depozīti tiek ieskaitīti jaunajā kapitālā. Un Latvija maksāja ilgus gadus par šiem depozītiem milzīgus procentus, lai gan tur vēl bija kredīti pretī. Līdz ar to, es domāju, ka šie jaunie nosacījumi palīdzētu, šis regulējums ir pareizā virzienā,” pauž Reirs.

Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Jānis Brazovskis gan ir pārliecināts, ka plānotās izmaiņas var veicināt lielo noguldītāju uzvedības modeļa maiņu.

”Es teiktu, ka tas attiecas uz ieguldītājiem, jo noguldījumus mēs nošķeļam, tie ir tie, kas ir garantēti un nekādā veidā netiek aiztikti. Savukārt, kas attiecas uz ieguldītājiem, tie ir riski, kas katram ieguldītājam ir jāizvērtē, un tas arī notiks ar laiku. Bankas savukārt arī pielāgosies ar laiku, tas viss izlīdzināsies un atspoguļosies kapitāla cenā,” prognozē Brazovskis.

Vienlaikus ar likumu, kas paredz pilnveidot banku glābšanas mehānismus, Saeimā tiek skatīts arī jauns Noguldījumu garantiju likums. Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis gan teic, mazticams, ka Latvijas banku sektors vēl kādreiz var nonākt situācijā, kad ir jāiedarbina Noguldījumu garantiju fonds. 

”Ņemot vērā to, ka it īpaši šobrīd, kad mēs esam eirozonā un uz mūsu kredītiestādēm attiecas daudz stingrāki uzraudzības principi, līdz situācijai, kad sāks darboties šis likums, mums tiešām nevajadzētu nonākt,” saka Šadurskis.

“Pašreiz viena daļa uzraudzības funkciju, protams, paliek Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, otra tiek nodota Eiropas Centrālajai bankai, un komisijai ir jāiesniedz ļoti nopietnas atskaites Eiropas Centrālajai bankai. Līdz ar to šis četru vai vēl vairāk acu princips tiek iedarbināts, manuprāt, efektīvā veidā,” uzskata Budžeta komisijas vadītājs.

2011. gadā, pirms ”Latvijas Krājbankas” kraha, Noguldījumu garantiju fondā bija uzkrāti aptuveni 200 miljoni eiro, taču, lai izmaksātu garantētās atlīdzības bankas noguldītājiem, fonds no Valsts kases aizņēmās vairāk nekā 250 miljonus eiro. Līdz šim ”Krājbankas” likvidators fondam jau atmaksājis vairāk nekā 240 miljonus, taču bankrotējušās bankas saistības pret fondu vēl arvien sasniedz 247 miljonus eiro.

No banku veiktajām iemaksām, kas ir aptuveni 35 miljoni eiro gadā, garantiju fondam izdevies uzkrāt gandrīz 90 miljonus eiro. Ar šo summu gan nepietiktu, ja kāda vērā ņemama banka nonāktu situācijā, kad tās klientiem jāsāk izmaksāt valsts garantētie noguldījumi.

Iepriekš ES valstis veidoja uzkrājumu fondu no iepriekšējām iemaksām vai arī dzīvoja bez šāda fonda un nepieciešamības gadījumā mēģināja “naudu savākt”, kas varēja būt sarežģīti.  “Tas, ka mums bija fonds no paša sākuma, bija solis pareizajā virzienā,” uzskata Placis.

Atbilstoši jaunajai kārtībai, banku iemaksas Noguldījumu garantiju fondā kļūs mazākas, jo mainīsies to aprēķināšanas mehānisms.

Latvijas Komercbanku asociācijas padomnieks Jānis Brazovskis skaidro, ka  atskaitījumi būs ekonomiski pamatotāki, fondā būs jāiemaksā mazāk, bāze, no kā aprēķina iemaksas, būs mazāka. Līdz šim bankas maksāja noteiktu summu, ņemot vērā visus noguldījumus, bet izmaiņas paredz iemaksāt noteiktu summu, ņemot vērā tikai “segtos” noguldījumus, un tā būs 40% no tā, ko maksāja līdz šim. 

Tas gan nenozīmē, ka banku klientiem vajadzētu uztraukties, ka fondā var aptrūkties līdzekļu, uzsver Brazovskis.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis vēl piebilst, ka nepieciešamības gadījumā banku uzraugi var noteikt bankām lielākas iemaksas garantiju fondā. Tomēr tas būtu jādara piesardzīgi.

Ja sākas problēmas un trūkst naudas, drīkst paņemt papildus no bankām, bet jāņem vērā, kā tas ietekmēs bankas, nevarēs, glābjot vienu banku,  paņemt no citām tik daudz, ka tās citas bankas pēc tam jāglābj, skaidro Placis.

Iedzīvotājiem, kas glabā savus uzkrājumus vai kam ir algas konti bankās, īpaši der zināt, ka jaunais Noguldījumu garantiju likums paredz saīsināt termiņu, kādā uzsākama kompensāciju izmaksa, atzīmē Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis.

”Noguldītājiem izmaiņu būs salīdzinoši maz, bet dažas būs patīkamas. Proti, iepriekš noteikto divdesmit dienu vietā tagad ir septiņas un līdz ar to noguldītājs varēs saņemt savu garantēto naudu ātrāk,” norāda Šadurskis.

Turklāt dažos gadījumos noguldītājiem tiks kompensēti arī noguldījumi, kuru apmērs pārsniedz 100 tūkstošus eiro, piebilst Finanšu un kapitāla tirgus komisijas eksperts Jānis Placis.

”Par atsevišķiem noguldījumu veidiem varēs saņemt līdz 200 tūkstošiem eiro papildus tam, kas jau paredzēts – tiem 100 tūkstošiem eiro. Tur ir gadījumi, kas nāk no direktīvas. Pirmais ir par mājokļa pārdošanu. Ja jūs esat pārdevis mājokli, jums bankā ieskaita un pēkšņi ir krahs, jums ir 100 tūkstoši un viss. Tagad būs iespēja šo naudu papildus dabūt,” stāsta Placis.

Jauno Noguldījumu garantiju likumu, kā arī likumu, kas paplašina banku glābšanas iespējas, plānots pieņemt tuvāko mēnešu laikā, norāda Placis. Latvijā likums varētu stāties spēkā uzreiz līdz ar likuma pieņemšanu.

Savukārt finanšu ministrs Jānis Reirs vēl īpaši piekodina, ka šie likumi tapuši, lai labāk aizsargātu banku klientus, nevis tādēļ, ka notiktu gatavošanās jauniem satricinājumiem banku tirgū.

Te gan jāpiebilst, ka par vienu visas amatpersonas ir vienisprātis – iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošās naudas apjoms pārsniedz garantētos 100 tūkstošus eiro, vislabāk šo naudu glabāt dažādās bankās.  

Jau piektdien Augstākās tiesas (AT) plēnums lems, kuru no diviem tiesas priekšsēdētāja amata kandidātiem virzīt uz balsojumu Saeimā. Izšķiršanās notiks starp tagadējo Augstākās tiesas priekšsēdi Ivaru Bičkoviču, kas tiesu ir vadījis pēdējos septiņus gadus, un Andri Guļānu, kurš savulaik šai amatā nostrādāja jau 14 gadus. 

Brīdi pirms šīs izvēles Latvijas Radio pētīja, kā ar tieslietu sistēmu saistītie vērtē tās reputāciju un ko sagaida no Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lai sabiedrības uzticēšanās tiesām augtu. 

Mīnus 2,5 – šāds bija tiesu reitings gada sākumā publicētajā pētījumā par sabiedrības uzticēšanos institūcijām. "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publiskotie SKDS aptaujas rezultāti rādīja, ka uzticība tiesām ir kritusi visstraujāk. 43% aptaujas dalībnieku bija pauduši, ka tiesām neuzticas.

Savukārt pirms gada Tieslietu padomes pasūtītā pētījumā tika meklēti skaidrojumi, kāpēc Latvijas iedzīvotāji ir drīzāk skeptiski noskaņoti pret valsts tiesu sistēmu, tai drīzāk neuzticas un pieļauj korumpētu aktivitāšu izplatību.

Kā iespējamo risinājumu pētnieki ieteica izstrādāt vienotu tiesu sistēmas stratēģiju komunikācijai ar sabiedrību.

Šo stratēģiju starp būtiskākajiem uzdevumiem nākamajiem pieciem gadiem nosauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, kurš ir viens no diviem pretendentiem uz šo amatu. Augstākās tiesas Mediju dienā pirms nedēļas Bičkovičs stāstīja par septiņos gados padarīto un prezentēja jaunās piecgades programmu. Pieminēta tajā ir arī tiesu sistēmas reputācija.

"Tas nav nekas jauns un nekad nebija nolikts malā kā nevajadzīga lieta. Tas ir gan katra tiesneša, gan Tieslietu padomes, gan AT atbildība par reputāciju; ne jau gaidīta reputācija no malas, ir jāsāk pašam ar sevi. Domāju, ka absolūtais vairākums tiesnešu to saprot, ka jāsāk ar sevi, nevis jāprasa no sabiedrības pozitīvs vērtējums," klāstīja Bičkovičs.

Lūgts precizēt, kā viņš tiesu reputāciju raksturotu īsumā, Bičkovičs atsaucās uz pašas AT apmeklētāju aptauju, saskaņā ar kuru tiesas darbu pozitīvi vērtēja gandrīz 70% juristu un gandrīz 80% no visiem apmeklētājiem. Viņš gan atkal piebilda, ka  reputācija nav mērķis pats par sevi, bet "katram jāsāk ar sevi."

Skarbāks vērtējumā ir Bičkoviča konkurents uz amatu Andris Guļāns.

Viņa ieskatā, pašlaik tiesu sistēmā viena no lielākajām problēmām ir sabiedrības vājā uzticēšanas tiesu varai, un diez vai tam būtu risinājums, ko varētu ietvert divos trīs teikumos.

Arī aprīļa vidū intervijā "Krustpunktā" ēterā (raidījums bija iecerēts kā abu kandidātu debates, taču Bičkovičs tajā piedalīties nepiekrita) Guļāns pauda viedokli, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājam būtu aktīvāk jāreaģē, piemēram, uz aizdomām par nelikumībām maksātnespējas procesos.

Viņš uzsvēra – ja saņemti signāli par vienu un to pašu tiesnesi vai tiesnešiem, vai lietu kategoriju, tas ir pietiekams pamats, lai to nopietni vērtētu. AT priekšsēdētājs var piesaistīt zinošus kolēģus un speciālistus no malas, lai to izvērtētu un izdarītu secinājumus, un jābūt adekvātai atbildei, jāpadomā, kā novērst sabiedrībā šīs aizdomas, nevis jāatrakstās uz iesniegumiem.

"Es pieliktu lielākas pūles, lai noskaidrotu patiesību un censtos novērst šīs aizdomas par tiesu sistēmu," sacīja Guļāns.

Satraukta par zemo uzticības līmeni tiesām ir arī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa. Viņa norādīja, ka tiesai pašai un tiesnešiem jākļūst atvērtākai pret sabiedrību, un konkrētos gadījumos jāizsaka savs viedoklis. Viņa sagaidītu, ka saistībā ar aizdomām par maksātnespējas lietām tiesu augstākā vadība paustu savu viedokli.

Krūmiņa atzina, ka kolēģi viņu ir aicinājuši kandidēt uz Augstākās tiesas priekšsēdētājas amatu, tomēr viņa atteikusies, jo ģimenes apstākļu dēļ šos būtiskos pienākumus šobrīd uzņemties nevarētu.

Taču Krūmiņa ir pārliecināta, ka nākamajos piecos gados tiesu reputācijas uzlabošanai būtu jābūt starp Augstākās tiesas priekšsēdētāja prioritātēm, un viņai ir padomā arī daži soļi, kā to darīt, - tiesās varētu būt tiesneši, kas skaidro sabiedrībai spriedumus, tas būtu pirmais, ar ko varētu sākt. 

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš no Nacionālās apvienības ir bijis tieslietu ministra amatā gan laikā, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs vēl bija Andris Guļāns, gan tad, kad viņu nomainīja Ivars Bičkovičs. Ar pārtraukumiem gan kā ministrs, gan kā Saeimas pārstāvis Bērziņš ir darbojies arī Tieslietu padomē, un viņš uzskata, ka šī institūcija darījusi vairākas lietas, lai tiesu reputāciju uzlabotu.

Situācija ir nedaudz labāka, bet ne ideāla, iepriekšējos septiņos gados mainījies tiesnešu sastāvs, nākuši klāt jauni tiesneši, pauda Bērziņš, atzīstot, ka aizvien ir atsevišķi gadījumi tiesās, kad atklāti pārkāpumi, par ko gan tiesneši saņem disciplinārsodus. 

Par to, cik labi vai slikti Augstākā tiesa vadīta pēdējos septiņus gadus un kā tas ietekmējis tiesu reputāciju, tiesnešu organizāciju viedokļi atšķiras. Piemēram, Latvijas Tiesnešu biedrība Bičkoviča paveikto tiesu sistēmas attīstībā vērtē augstu. Biedrības valdes priekšsēdētājs Juris Siliņš no Zemgales apgabaltiesas piemin arī tiesnešu nereti piesauktu argumentu – ja jau cilvēki tiesām neuzticētos, tie tajās nevērstos.

Viņš uzskata, ka šķietamā reputācija jānodala no viedokļa, ko pauž personas, kas iesaistītas tiesvedībās. Viņš norādīja, ka tiesās lietu skaits pieaug, un, ja jau cilvēki tiesām neuzticētos, tad kāpēc gan viņi meklē taisnību tiesās.

Siliņš atsaucās arī uz Latvijas Tiesnešu mācību centra pirms pieciem gadiem veikto tiesu darba novērtējuma pētījumu, kurā bija aptaujāti cilvēki, kas nonākuši reālā saskarsmē ar tiesu, un kas liecināja, ka 80% no tiem, kas iesaistīti tiesvedībā, uzticējās tiesām. Viņš gan atzina, ka ir atsevišķi nepatīkami gadījumi un laikam "viena darvas karote tomēr var sabojāt visu medus mucu".

Tikmēr Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība pārmet Bičkovičam vadības prasmju trūkumu. Piemēram, Civillietu departamentā izveidojies milzīgs lietu uzkrājums, un tas neveicina sabiedrības uzticēšanos taisnīgai tiesai, pārliecināts Administratīvo tiesnešu biedrības valdes priekšsēdētājs Jānis Neimanis.

"Mēs varam uzslavēt sevi, ka Latvija uz Eiropas Savienības fona neizskatās tik slikti. Jā, nav tik slikti kā Itālijā, bet mēs arī neesam tur, kur ir Igaunija un Vācija, neesam spriedumu un kvalitātes ziņā, ne ātruma ziņā tur. Un tas ietekmē investīcijas, nodokļus, un tādā viedā ikvienu sabiedrības locekli," norādīja Neimanis.

Viņš pauda, ka AT vadītājam septiņu gadu laikā bija jāpamana, ka vienā departamenta lietu izskata divos mēnešos, citā – pusgada laikā, bet trešā – trīs gadu laikā. Tas nav normāli un uz to būtu jāreaģē.

Tieslietu padomes sēdē Bičkovičs lietu uzkrājumu pieminēja, tomēr pārlieku paškritisks nebija. Viņaprāt, AT darba kvalitāte publiski, izņemot pēdējā laikā "dažu mediju iesaistīšanos priekšvēlēšanu kampaņā", kopumā novērtēta labi.

Pārmetumi žurnālistiem skanēja arī Augstākās tiesas Mediju dienā, kur Civillietu departamenta priekšsēdētājas pienākumu izpildītāja Edīte Vernuša nolēma pažēloties par, viņasprāt, nekorekto žurnāla "Ir" rīcību, gatavojot rakstu par Bičkoviču.

"Vai tiešām ir vaina tikai tiesnešos, ka viņi negribu runāt, vai arī medijos?" jautāja Vernuša, stāstot, ka intervijā žurnālam viņa runāja 40 minūtes, bet rakstā esot tikai trīs rindiņas, kuras nepaskaidro viņas domu, un tāpēc nākamreiz viņa negribēs ar medijiem runāt.

Tikmēr Tiesnešu biedrības vadītājs Siliņš gan uzskata, ka ar sabiedrību ir jākomunicē un tieši tas ir veids, kā celt tiesu prestižu. Savukārt nekādi asi Augstākās tiesas priekšsēdētāja soļi tiesu reputāciju ilgtermiņā neuzlabotu.

Bet Administratīvo tiesnešu biedrības pārstāvis Neimanis pēc Bičkoviča prezentācijas noklausīšanās Tieslietu padomē vērtē – līdz šim Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir trūcis stratēģiskas vīzijas par tiesu sistēmu un nekas neliecinot, ka nākamajos piecos gados tas varētu mainīties, ja viņš tiks pārvēlēts amatā.

Līdzīgi kā padomju laikā Latvijā tapušās filmas, arī padomju laika mākslas darbu lielākā kolekcija var nonākt privātās rokās. Lai atpirktu kolekciju no Latvijas Mākslinieku savienības, valstij nauda līdz šim nav atradusies. Savienības biedri pa velti to dāvināt valstij negrasās, bet pēdējo gadu notikumi liecina, ka, iespējams, tiek gatavota augsne, lai šī miljonu vērtā kolekcija nonāktu privātīpašumā. Par to bažas izteikuši mākslinieki pēc 1.novembra kongresa, kurā izdarīti būtiski grozījumi Mākslinieku savienības statūtos.

Bažas par Mākslinieku savienības kolekcijas nākotni izskanējušas vairākkārt

Lielākā mākslas darbu kolekcija valstī ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā - ap 50 000 darbu. Mākslinieku savienības kolekcija ir otra lielākā. Tā nepieder valstij, bet mākslinieku organizācijai, kurā ir ap 800 biedru. Unikāla šī kolekcija ir ar to, ka ievērojama daļa darbu tapuši padomju laikā.

Vairākkārt izskanējuši trauksmes zvani, ka šī kolekcijas pastāvēšana apdraudēta, jo savienības iekšpusē notiek īpašumu nelikumīga izpārdošana, varas uzurpācija, krājuma durvju uzlaušana un citas kriminālsižeta cienīgas izdarības. Kārtējais trauksmes zvans pavisam nesen, 1.novembrī, kad tika sasaukts savienības ārkārtas kongress un izmanīti statūti, kolekciju apvienojot ar visu nekustamo īpašumu.

Vairāki mākslinieki uzskata, ka tādējādi šīs idejas autors grib pakļaut kolekciju ūtrupei Mākslinieku savienības bankrota gadījumā, kas jau reiz gandrīz piedzīvots.

"Ļoti it kā nenozīmīgi tika pieprasīts balsojums, ka, vārdu sakot, vienā veselumā jāapvieno viss Mākslinieku savienības īpašums ar mākslas kolekciju," stāsta māksliniece Silvija Meškone.

Tas nozīmē, ja gadījumā aiziet bojā kāds nams, kuram nevar nomaksāt, kuram nevar pieslēgt siltumu vai kā, tad iet bojā arī Mākslinieku savienības kolekcija, jo tas ir viens veselums," skaidro māksliniece un piebilst: "Un tas, ka vienpersoniski tiek viss kongress vadīts, vienpersoniski tiek izvēlēti cilvēki, sākot no sapulces vadītāja un beidzot ar valdi un pat priekšsēdētāju, nu, ziniet, demokrātiskā valstī es nezinu , kā lai to nosauc…"

Neskaidrā varas pārņemšana Mākslinieku savienībā

Māksliniece Solveiga Vasiļjeva piebilst, ka visa vara tiek koncentrēta viena cilvēka rokās. Šis viens cilvēks ar misijas apziņu, ka visu darba savienības un valsts labā, ir mākslinieks Igors Dobičins.

Augstākā tiesa šā gada 19. septembrī atzinusi, ka mākslinieks 2011. gadā tomēr nav nācis pie varas Mākslinieku savienībā likumīgi un visi iepriekšējos trijos gados viņa pieņemtie lēmumi atzīstami par pretlikumīgiem. Tam sekoja ātra reakcija. Pēc pāris nedēļām tika sasaukts kongress, kurā ieradās 150 no 800 biedriem un, kā stāsta mākslinieki, policejiskām metodēm Dobičins atkārtoti ieguva varu un legalizēja iepriekšpieņemtos lēmumus. Turklāt tas atkal noticis, pārkāpjot statūtus, jo uz kongresu nav uzaicināti visi biedri.

Pēc mākslinieku teiktā, ielūgumus nav saņēmusi Frančeska Kirhe, Lilija Dinere, Romualds Geikins, Ieva Kalniņa, Agate Muze, Roberts Muzis, Edīte Pauls-Vīgnere, Ieva Caruka un citi. Varētu sākt visu no gala, lai atkal, izejot visas tiesu instances, gūtu apstiprinājumu tam, ka vara ir sagrābta pretlikumīgi. Ja kādam būs spēks un gribēšana to darīt.

Kādēļ labi nodomi savest kārtībā Mākslinieku savienības naudas lietas un sakārtot kolekciju jāīsteno pretlikumīgām metodēm? Uz šādu jautājumu Igors Dobičins atbild ar retorisku pretjautājumu - Kas Mākslinieku savienībā ir noticis slikts? Parādi nomaksāti, kas 2011 gadā bijuši ap 50 000, kolekcija tiek sakārtota, izstādes notiek. "Telpas, ēkas [saremontējām], ierakstījām zemesgrāmatā (..)," padarīto uzskaita Dobičins.

To, ka Dobičins neko ļaunu Mākslinieku savienībai nav nodarījis, Latvijas Radio atzina tikai retais aptaujātais kā, piemēram, mākslinieks Dainis Gudovskis. "Viņš ir sakārtojis finanšu lietas un no diezgan lieliem mīnusiem ir savilcis līdz nullei – tas ir arguments," norāda Gudovskis.

Mākslinieki Dobičinu tur aizdomās par unikālu mākslas darbu iznešanu pa "sētas durvīm". Krājuma glabātāja Astrīda Valtere nezinot, kas notiek ar darbiem Gaujas ielā, kur saimnieko tikai prezidents. Ar ilggadējo krājuma glabātāju, kura pirms dažiem gadiem cēla trauksmi par to, ka prezidents uzlauzis krātuves durvis, Dobičins neļāva aprunāties.

Demakova: Labāk, lai darbus izlaupa, nevis tie iet bojā

Kultūras ministrija pēdējo reizi Nacionālā krājuma pārbaudi veikusi 2012. gadā. Nacionālais krājums ir trešā daļa no kopējā Mākslinieku savienības īpašumā esošā krājuma 15 000 darbu kolekcijas. Ministrija savā atbildes vēstulē Latvijas Radio norāda, ka vairākkārt vērsusi Mākslinieku savienības uzmanību uz to, ka kolekcija netiek glabāta piemērotās telpās, bet reakcija nav sekojusi. "Man ir viens darbs, kuru es saņēmu pirms izstādes – tas bija pilnīgi kā ūdenī izmircis," norāda māksliniece Maija Tabaka.

Labāk , ka mākslas darbus izlaupa, nevis tie iet bojā", šādu atziņu pērn interneta vietnē "Arterritory.com" paudusi kādreizējā kultūras ministre Helēna Demakova, runājot par Latvijas Mākslinieku savienības īpašumā esošo kolekciju.

Kopš 2005.gada Demakova piedalās ABLV bankas un Kultūras ministrijas veidotajā projektā, kura mērķis iepirkt mākslas darbu kolekciju un sadarbībā ar Teterevu fondu uzbūvēt Laikmetīgās mākslas muzeju, kur šo kolekciju izvietot. Pirms krīzes viņa esot "iebudžetējusi" 100 000 latu, par ko iepirkta viena kolekcijas daļa. Iepirkumi turpinās. Darbus pērk arī banka.

Savienības biedri domā, ka muzeju varētu interesēt arī Mākslas savienības īpašumā esošā kolekcija un izsaka aizdomas, ka tieši tādēļ izdarīti grozījumi statūtos, apvienojot kolekciju ar savienības īpašumu, jo neviens par to negatavojoties maksāt. "Tāda doma valdei radās – pārdot valstij un veidot sociālās aizsardzības fondu māksliniekiem," saka māksliniece Solveiga Vasiļjeva.

Tanī laikā kultūras ministre bija Helēna Demakova un Kultūras ministrijas ierēdņi teica, ka tā ir pilnīgi absurda ideja un ka to visu vajadzētu uzdāvināt valstij. Nāca uz kongresu un teica, ka tas būtu cēli, jo valstij nekad nebūs tik daudz naudas, lai šo kolekciju nopirktu. Tagad pirms 1.novembra kongresa biju savienībā un interesējos par šo jautājumu, un Igors Dobičins man teica, ka galu galā mūsu biedrībai ir jākalpo visas sabiedrības labā. Šis teikums arī norāda, ka mūsu mākslas darbu kolekcija nonāks kāda laikmetīgā mākslas muzeja īpašumā," saka Vasiļjeva.

Demakova nenoliedz, ka Laikmetīgās mākslas muzejā tā iederētos. "Protams. Bet, ko nozīmē iegādāties, ja valsts nedod līdzekļus, tad jau var sapņot, cik grib. (..) Mani vairāk interesē mākslas saglabāšana mūžības priekšā. Pēc tam, kad Maijas Tabakas gleznas pilnīgi katastrofālā stāvoklī (..) Mākslinieku savienības būtībā nolaidīgi nopostītas..., tad man interesē – lai vienalga, kas ir īpašnieks, nevis, lai iet bojā," saka eksministre.

Kultūras ministrija: Valsts mākslas darbu kolekcija nevar nonākt privātās rokās

Kā atzinuši vairāki mākslinieki un mākslas eksperti, Laikmetīgās mākslas muzejs ir unikāls projekts un nāks par labu mākslas baudītājiem un visiem Latvijas māksliniekiem, kuru darbus tur izstādīs vai nopirks. Tomēr acis un prātu var apžilbināt jaunā skaistā ēka, kuru paredzēts iekārtot, liedzot kritiski izvērtēt līguma nosacījumus, ar kuriem valsts un privātā partnerībā var tikt iepirkts un nodots privāta fonda īpašumā valsts mākslas zelta fonds. Muzeju plānots uzbūvēt līdz 2021. gadam.

Kultūras ministrija, ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), no vienas puses, un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds - Ernests Bernis, Oļegs Fiļs un Ināra un Boriss Teterevi, no otras puses, 30. oktobrī noslēguši nodoma protokolu, kurā ministrija apņemas nodrošināt budžeta līdzfinansējumu muzeja krājuma veidošanai un uzturēšanai. Līdz šim šajā projektā valsts jau ieguldījusi ap 500 000 eiro.

Ministrijas atbildes vēstulē Latvijas Radio teikts, ka nepastāv nekādi riski, ka privātā muzeja krājumā esošā valsts mākslas darbu kolekcija kaut kādā veidā var nonākt privātajās rokās. To nepieļaujot Muzeju likums.

Tādējādi valstij nauda ir atradusies, lai iepirktu mākslas darbus privāta muzeja krājumam, taču līdz šim nav atradusies, lai no Mākslinieku savienības atpirktu kaut vai Nacionālā krājumā esošo kolekcija daļu, kas iet bojā. Tādēļ netiek kliedētas mākslinieku bažas, ka ir nolūks to iegūt kādā citā ceļā, kas nebūtu godīgi pret māksliniekiem.

Tiesa, kā Latvijas Radio sacīja Laikmetīgās mākslas muzeja fonda pārstāve Inga Vasiļjeva, ja no Mākslinieku savienības nāktu kaut vismazākā iniciatīva apspriest šo jautājumu, vismaz AB.LV banka, kas arī iepērk mākslas darbus, būtu gatava apspriest šo darījumu pavisam legāli.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) atzīst, ka situācija lielveikalos kopumā uzlabojas un uzņēmumi arī uzlabojuši ugunsdrošības instrukcijas. Taču Valsts darba inspekcija veikalos joprojām mēdz konstatēt problēmas darbinieku apmācībā darba aizsardzības jautājumos.

„Uzmanību! Uzmanību! Ēkā ir izveidojusies ekstremālā situācija. Lūdzam visus, saglabājot mieru, atbilstoši administrācijas un apsardzes darbinieku norādījumiem doties uz ēkas izejām” - trauksmes signāls un pēc tam trijās valodās šāds uzaicinājums visiem evakuēties atskan "Maxima" lielajos veikalos, ja ir trauksmes situācija. Mazajos veikalos tikai signalizācija. Taču vēl pirms nepilna gada šim signālam mēdza neklausīt.

To, ka „Maxima” pavirši izturējās pret drošību, apliecina ne tikai šie divu veikalu bijušo kasieru stāsti. Arī Valsts darba inspekcija pēc Zolitūdes traģēdijas atklāja būtiskus pārkāpumus. "Šī rīcība, kas sekoja vai nesekoja pēc zīmju vai drošības signālu skanēšanas, bija par vienu no cēloņiem, kāpēc darbinieki neevakuējās. Tātad trūkums apmācībā," vēstīja inspekcijas priekšnieks Renārs Lūsis.

Kriminālprocess par darba drošības pārkāpumiem, sagaidāmā tiesāšanās ar Valsts darba inspekciju par uzņēmumam "Maxima" nelabvēlīgo atzinumu, arī tiesāšanās par iespaidīgām kompensācijām. Tāda tagad ir „Maximas” cena par attieksmi pret drošību.

"21.novembra notikumi viennozīmīgi bija sāpīga mācībstunda, bija jāizvērtē daudz kas," tā atzīst „Maxima Latvia” runasvīrs Jānis Beseris. Viņš uzsver, ka "Maximai" ir pārmaiņu laiks.

Lai noskaidrotu, vai pārmaiņas ir arī drošības jomā, Latvijas Radio aicināja „Maximā” parādīt tās dzīvē. Uzņēmums izvēlējās vienu no saviem trim lielākajiem veikaliem Slokas ielā, kur līdzās arī ir vēl vairāki mazāki veikali. Kopā ar Beseri un uzņēmuma ugunsdrošības speciālistu Andri Sekaci Latvijas Radio korepondente devās ekskursijā pa veikalu. Pirmā pieturvieta - ēkas evakuācijas plāns veikala iekšienē pie sienas, ar to iepazīstina Sekacis.

„Evakuācijas plānos tiek atspoguļoti evakuācijas ceļi, aparātu izvietojums – ugunsdzēsības līdzekļu, gan krānu, gan pašu ugunsdzēsības aparātu izvietojums objektā. Vadoties pēc šī plāna, ikviens cilvēks var atrast savu atrašanās vietu un atrast sev tuvāko evakuācijas izeju. Šajā gadījumā mēs esam šeit, tuvākā evakuācijas izeja būs pa centrālajām durvīm vai tirdzniecības zālē pa šīm durvīm,” klāsta Sekacis.

Uz vienu no evakuācijas izejām, kas atrodas veikala iekšienē, ceļu rāda abi "Maxima" pārstāvji, taču, ja paveras augšup, kurp jāiet, rāda arī taisnstūrveida zīme - balta bultiņa, kurai līdzās zaļa cilvēka piktogramma. „Tie evakuācijas ceļi apzīmēti gan ar zaļajiem cilvēciņiem, kas tad, kad pazūd gaisma, iedegas. Un gadījumā, ja nodziest gaisma, šīs lampas - otrais līmenis - paliek, lai cilvēki redz kur iet. Atbildīgais par drošību ir veikala vadītājs,” skaidro Beseris.

Trauksmes gadījumā evakuāciju visā ēkā uzsāk „Maximas” apsardzes darbinieki. "Šajā veikalā konkrēti ir trīs apsargi, viņu pirmais uzdevums ir sākt cilvēku evakuāciju, pārbaudīt visus evakuācijas ceļus, vai ir pieejami, un uzreiz pēc evakuācijas pārbaudīt pašu objektu, kas tieši ir noticis," stāsta „Maximas” ugunsdrošības speciālists.

Viena no evakuācijas izejām ir  prāvas pelēkas durvis ar spilgti sarkanu rokturi. Kādreiz bija bažas, ka lielveikalos šīs izejas mēdz būt aizkrautas ar precēm, bet šajā veikalā tā nav. Uz durvju spraugas gan uzlīmēta zīmīte ar līmlentu. Tā esot kontrolei, paskaidro Sekacis un to noplēš: „Vienkārši apsardzes vajadzībām, iekšējai lietošanai.”

Durvis esot visu laiku brīvi atveramas, tām pat neesot no iekšpuses slēgšanas funkcijas. „Tie ir speciāli rokturi, lai arī panikas rezultātā, vienkārši uzspiežoties, atveras, lai mazs bērns var nospiest un atvērt vai invalīds ratiņkrēslā,” norāda Sekacis. Atverot durvis, šajā pusē var iziet uz piebraucamā ceļa. Taču vēl jānorāda, ka iekšpusē pie katras izejas ir trauksmes poga.

„Un jebkuram cilvēkam, pamanot briesmas, iespēja nospiest šo trauksmes pogu, tad iedarbosies signalizācija, apziņošana un objektā tiks uzsākta evakuācija," stāsta Sekacis.

Apsardzes postenis atrodas pie veikala ieejas. Netālu no tās ir durvis, un seko pavisam īsa pastaiga pa gaiteni. Te arī visi trīs apsargi, nerunīgi.

„Respektīvi šeit ir apsardzes postenis, centrālā vadības pults, apziņošanas sistēma. Viņi veic nepārtrauktu uzraudzību, signalizācijas uzraudzību, veikala videouzraudzību," stāsta Sekacis.

Tā kā šis ir lielais, tā dēvētais trīs "iksu" veikals, evakuācijas izejas veikalā ir vairākas, arī veikalā „Jysk” tāda ir un noliktavā. Tās jāzina visiem darbiniekiem, jo arī viņiem jāiesaistās evakuācijā – mudinot ārā iet klientus, jāpamet ēka.

„Tuvākā (evakuācijas izeja) vispirms ir šeit, otra ir pie apsargiem, otra pie sienas, caur „Jysk” varam iziet. Mums jau bija evakuācija dažas reizes, un mēs jau ļoti ātri to daram,” rāda vecākā kasiere Olga.

„Maximas” pārstāvis Jānis Beseris arī norāda, ka pēc Zolitūdes traģēdijas ne tikai mainītas ugunsdrošības instrukcijas, proti, tagad trauksmes situācijā vispirms visi jāevakuē, nevis jāmeklē iemesli. Tāpat arī liela uzmanība pievērsta ugunsdrošības sistēmu modernizācijai, kur tas nepieciešams.  

"Kopumā ugunsdrošības jautājumu pilnveidošanai līdz gada beigām investēsim vairāk nekā 900 tūkstošus, ieskaitot darbinieku apmācības. Tās tiek īstenotas visiem darbiniekiem, ieskaitot veikalu darbiniekus, arī nomnieki tiek aicināti piedalīties. Papildu tam, kas ir likumā noteiktā kārtība, esam izstrādājuši vēl vienkāršāk uztveramu videoapmācību darbiniekiem, kur katrs darbinieks redz savu lomu un vēlamo rīcību, ja izskan ugunsdrošības trauksme," stāsta Beseris.

Lielveikalos, kā jau vietās, kur atrodas vairāk nekā 50 cilvēki, jābūt rīcības plānam ugunsgrēka gadījumā. Un atbilstoši šim plānam lielveikalos reizi gadā jāveic praktiskās nodarbības, saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdrošības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

„Es īpaši nebūtu redzējis, ka, teiksim, lielveikalos darba laikā kāds mēģinātu ieslēgt (signalizāciju), praktisko evakuāciju uztaisīt, kad tur pilns ar cilvēkiem. Ja sistēma nostrādā, tad, paldies Dievam, iznāk tā, ka viņi atstrādā savu rīcības plānu. Tad viņi redz, kā cilvēki tiek ārā, netiek ārā no ēkas, ja sistēma nostrādājusi. Tādā ziņā es domāju, ka ir daudz maz sakārtojies. Bet tā lielveikali praktiskās nodarbības darīja ārpus darba laika, vai nu agri no rīta vai vēlu vakarā. Jo tās jau ir biznesa intereses, naudas ieņēmumi,” klāsta Lagzdiņš.

Slokas ielas „Maxima” veikala direktora vietniece Olga stāsta, kā notika šīs praktiskās mācības: „Martā bija četras vai piecas apmācības. Tas bija agri no rīta - septiņos. Ar visu dzēšanu, mēģinājām ar ugunsdzēšamo aparātu.”

Uz apmācībām „Maxima” arī aicināja šajā ēkā esošo mazo veikalu darbiniekus. Te gan jāteic, ka arī klientu evakuācija veikalā ir šogad jau bijusi vismaz trīs reizes, skanot viltus trauksmei. Veikala vecākā kasiere Olga pamanījusi, ka esot mainījusies ir klientu attieksme.

„Bija, protams, vispirms, ka klienti tā reaģē, ka tā nav trauksme, tās ir mācības. Bija ļoti nikni. Bet tagad tā nav. Visi mierā visu atstāj un aiziet,” stāsta Olga.

Kāda ir aina pie kasēm, stāsta kasiere-pārdevēja Dzintra: „Pirkumi tiek atstāti groziņos vai ratos, ja veikals tiek pēc pārtraukuma atvērts, tā arī tas vienmēr ir bijis, ratiņi un groziņi ir ar preci, un tur arī varam turpināt tālāk darbu.”

Latvijas Radio arī jautāja veikala klientiem, vai atskanot trauksmes signalizācijai viņi pamestu pirkumus un uzreiz pamestu veikalu.

„Vienkārši bēgtu, bēgtu no veikala, un viss. Pēc iespējas tālāk,” stāsta kāda sieviete. „Es nezinu, es par to nedomāju,” atzīst cits pircējs.

Te jāteic, ka saistībā ar evakuāciju šobrīd visiem Latvijas iedzīvotājiem tiek gatavotas diezgan būtiskas izmaiņas, kas šobrīd vēl tiek saskaņotas iestādēs un drīz tiks sūtītas uz valsts sekretāru sanāksmi, lai sāktu ceļu uz valdību.   

„Iepriekš nebija norunāts, ka ikvienas personas pienākums ir evakuēties, atskanot trauksmes signālam, tad šajā gadījumā mēs esam tādu normu iekļāvuši. Tas nebija pateikts, ka atskanot uzaicinājumam, ikvienai personai ir jāatstāj telpas. Un tad, protams, var piemērot arī sankcijas, ja konstatē faktu, kas palicis uz vietas. Lielākā sankcija ir tā, ka viņš aiziet bojā. Ja nav atstājis telpas un pēc piecām minūtēm pieiet pie durvīm, ieelpo dūmgāzes un turpat arī paliek,” saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

Pēc Zolitūdes traģēdijas arī Valsts darba inspekcija īpašu vērību pievērsusi tieši veikaliem, veicot tematiskās pārbaudes, norāda inspekcijas pārstāve Sarmīte Rūtiņa-Rūtenberga.

Kopš februāra kopumā Latvijā veiktas pārbaudes 173 veikalos, no kuriem 68 procentos gadījumu izdoti rīkojumi - konstatēti pārkāpumi darba aizsardzības un darba likumdošanas jomā, par kuriem inspektors ir izdevis rīkojumu novērst pārkāpumus. Un ir informācija par trīs piemērotiem sodiem.13 procentos pārbaudīto veikalu ir konstatētas nepilnības, kas saistītas ar darbinieku apmācību darba aizsardzības jomā," norāda inspekcijas pārstāve.

Šīs tematisko pārbaužu kampaņas laikā nav pārbaudīti „Maximas” veikali, jo „Maxima” deklarējusi, ka tai ir pārmaiņu process, un inspekcija ļaujot šim procesam notikt un tad pārbaudīt. Taču pārbaudes notikšot līdz šā gada beigām arī „Maximas” veikalos. Tas gan nenozīmē, ka inspekcija neseko līdzi „Maximas” aktivitātēm darba aizsardzības jomā.

Jautājumu par Eiropas kino un tā vietu mūsdienās netrūkst. Tie sākas jau ar definīciju, kas tad ir Eiropas kino. Nav viennozīmīgas atbildes uz tādiem jautājumiem kā - vai Eiropas kino ir arī filmas, ko Eiropā ir veidojuši amerikāņi, vai visu nosaka tikai oficiāli norādītā ražošanas valsts vai galvenā producenta nacionalitāte un kā ir ar kopprodukcijas filmām.

„Es uzaugu mazpilsētā Itālijas ziemeļos un bērnībā mēs spēlējām spēli, mēģinot noteikt mūsu pilsētiņas robežas. Kur tad beidzas pilsēta un sākas lauki? Katram bija sava versija. Bet, kad tu esi pilsētā, tu jūti, ka tā ir pilsēta. Un ar Eiropas kino ir līdzīgi. To ir grūti definēt, bet to var labi sajust,” saka Karlo Kresto-Dina. Viņš ir itāļu producents, kura veidotā filma “Brīnumi” šogad Kannu kinofestivālā saņēma otro nozīmīgāko balvu – „Grand Prix”. Kresto-Dinas producētā filma ir par pusaudzi Itālijas laukos, kura katru dienu sapņo par citādu dzīvi.

Tieši sociālā realitāte un liela uzmanība cilvēku ikdienas dzīvei un tās grūtībām lielā mērā atšķir Eiropas kino, saka Kresto-Dina.

„Es domāju, ka Eiropas kino atšķir vēlme izglītot skatītājus, nevis tikai viņus izklaidēt. Un arī vaicāt sarežģītus jautājumus par to, kas mēs esam,” saka producents.

Itāļu filmu producentam piekrīt arī Andrē Lanžs no Eiropas Audiovizuālās observatorijas. Viņš atzīst, ka Eiropā veidotās filmas parasti nav diez ko dzīvespriecīgas. To kā vienu no iemesliem par nevēlēšanos skatīties Eiropas kino minēja arī daudzi kontinenta iedzīvotāji, kas tika aptaujāti Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā par šķēršļiem, kas kavē plašāku Eiropas kino izplatību. 

“Jā, es domāju, ka tā ir daļa no Eiropas kultūras. Filmu veidotājiem patīk radīt kino par sociālo realitāti, eksistenciālajiem un ētikas jautājumiem. Savukārt Amerikas filmas pārsvarā ir radītas izklaidei. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas kino ir grūti konkurēt.

Bet Eiropā top arī daudz komēdiju un izklaides žanra filmu. Bet te rodas cita problēma. Es parasti saku, ka Eiropu sadala smiekli, jo mēs nesmejamies par vienām un tām pašām lietām,” norāda Andrē Lanžs.

Lai apstiprinātu savu tēzi, ka Eiropu sadala smiekli, Lanžs min, ka drūmās filmas tiek izrādītas citās valstīs biežāk nekā komēdijas, jo tās esot vieglāk iztulkot. Bet, protams, uz tām iet krietni mazāk skatītāju, nekā dotos uz komēdijām. “Komēdijas veido dažādi joki un valodas momenti, kas ļoti labi darbojas oriģinālvalodā, bet pazūd tulkojumā. Jautājums ir, kādēļ panākumi ir britu vai amerikāņu komēdijām, bet nevis franču vai vācu. Protams, tam ir savi izņēmumi. Bet tagad tā ir viena no nopietnākajām problēmām – pat vispopulārākā filma vienā valstī var būt pilnīgi neinteresanta otrā,” saka Lanžs.

Nedaudz ironiski par kopīgo Eiropas humoru izsakās arī producents Karlo Kresto-Dina. Viņš pašreiz sāk darbu pie komēdijas par dažādiem pārpratumiem, kas rodas vienā Itālijas ziemeļu reģionā, kur daļa iedzīvotāju runā vācu, nevis itāļu valodā. “Komēdijas ir sarežģītas, jo humors lielā mērā balstās valodas spēlē. Un tas būtu ļoti interesants izaicinājums izveidot kādu vienotu Eiropas humoru," saka producents.

Lai gan Latvijā daudz runā par naudas trūkumu filmu veidošanai, Eiropas mēroga kino industrijai tā neesot svarīgākā problēma.

Vidēji gadā 28 dalībvalstīs top vairāk nekā 1500 filmu. Daudzas no tām nemaz nenonāk līdz ekrānam un skatītājiem.

Tādēļ tieši filmu izplatīšanā mēģina iesaistīties arī Brisele, piešķirot tam naudu ”Radošā Eiropa” programmā. “Tirgus sadrumstalotība ir viena no problēmām. Ir gandrīz neiespējami nopirkt izrādīšanas tiesības visā Eiropas Savienībā. Arī valodu atšķirības rada problēmas, jo filmas ir jātulko, rakstot subtitrus vai tos dublējot. Tas rada papildu izmaksas. Bet ir arī kaut kas mazāk tverams. Proti, šobrīd, ja runājam par Eiropas kino, cilvēki pārsvarā vēlas skatīties filmas no sava reģiona, savas valsts. Un mūsu izaicinājums ir radīt vēlmi noskatīties filmas, kas ir ražotas citās valstīs. Filma, kas ir veidota Vācijā, var tikpat labi būt populāra Francijā, Itālijā un Spānijā. Tieši filmu iekšējā aprite starp Eiropas valstīm līdz šim nav bijusi pārāk attīstīta,” saka Mišels Manjē no Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta.

Arī Latvijas kinoteātros, it sevišķi nelielos, ir iespējams regulāri noskatīties gan franču, gan vācu filmas. Bet, piemēram, redzēt Ungārijā vai Grieķijā ražotās filmas nemaz tik bieži negadās. Manjē gan uzskata, ka nav tik lielas nozīmes, no kuras Eiropas valsts nāk filma, ja vien tā ir tiešām laba:

Tas, vai filma ir eksotiska, nespēlē tik būtisku lomu. Svarīgāk ir tas, kā filmas tiek reklamētas un izplatītas. Ar labas kvalitātes produktu ir iespējams radīt interesi visur.”

Dānijas seriāls “Valdība”, ko demonstrēja arī Latvijā, tam var būt labs piemērs. Vēl pirms dažiem gadiem būtu grūti iedomāties, ka seriāls dāņu valodā ar angļu subtitriem varētu iekarot britu sirdis un kļūt šajā valstī par vienu no skatītākajiem seriāliem.

Uz valodas atšķirībām kā vienu no galvenajiem izplatības šķēršļiem norāda arī Andrē Lanžs no Audiovizuālās observatorijas: “Galvenā problēma ir nevis filmu veidošanā, bet gan to izplatīšanā. Un viens no maniem galvenajiem argumentiem ir, ka izplatīšanas problēma nav saistīta tikai ar naudu. Tas ir arī jautājums par kultūru."

Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki nerunā vienā un tajā pašā valodā, viņus neapvieno vieni un tie paši stāsti, un viņi nezina, kādas labas filmas varētu nākt no citām Eiropas valstīm," saka Lanžs.

Lanžs atzīst - pat viņš neesot redzējis nevienu filmu, piemēram, no Latvijas: “Man jāatzīst, ka es neesmu redzējis nevienu Latvijas filmu. Esmu redzējis dažas filmas no Igaunijas un dažas no Lietuvas, bet es neatceros, ka es būtu redzējis kādu Latvijas filmu. Bet es esmu profesionālis, man ir iespēja noskatīties filmas festivālos un citviet. Bet daudziem citiem nav ne mazākās iespējas noskatīties lieliskas Eiropas filmas no citām valstīm, jo tās nerāda nedz kinoteātros, nedz televīzijā. Tādēļ tā ir nopietna izplatīšanas un sabiedrības izglītošanas problēma.”

Līdztekus ziņkārības trūkumam izaicinājumu Eiropas kinematogrāfam met arī digitālais laikmets.

Pašreizējā legālā filmu izplatīšanas sistēma vēl nav pilnībā pielāgojusies jaunajai realitātei, proti, tam, ka filmas cilvēki vēlas skatīties ne tikai kinoteātros un pa televizoru, bet arī internetā.

Mišels Manjē no Eiropas Komisijas saka, ka tas rada gan izaicinājumus, gan jaunas iespējas Eiropas filmām: “Mums tā ir iespēja, jo cilvēki tagad var noskatīties vairāk filmu. Es minēšu vienu skaitli no pētījuma, ko esam veikuši. Izrādās, ka 97% eiropiešu skatās kino. Tas ir liels skaitlis, un liek brīnīties, ko tad dara pārējie 3%. Tas parāda, ka tirgus ir milzīgs, un tas līdz šim nav ticis pilnībā izmantots.”

Gan Manjē, gan arī producents Kresto-Dina saka, ka kinoteātra pieredzi diez vai kaut kas spēs aizstāt. Kresto-Dina arī atzīst, ka nebūt ne visiem patīk jauno tehnoloģiju ienestās izmaiņas: “Mēs, producenti, tērējam daudz naudas un režisori tērē daudz laika, lai gan attēls, gan skaņa būtu perfekti. Un tad kāds jaunietis paņem un skatās šo filmu savā viedtālrunī. Un vairumam filmu veidotāju tas izraisa sašutumu, bet es parasti saku, lai viņi atslābst. Lai tik jaunieši skatās, lai tik viņi baro sevi ar šīm filmām, kā vien vēlas.”

Vēl viena problēma slēpjas tajā, ka arī starp legālajiem filmu izplatītājiem internetā dominē gan amerikāņu uzņēmumi, gan amerikāņu filmas. Tomēr arī Eiropas Savienības budžetā tagad ir līdzekļi, lai atbalstītu filmu izrādīšanu internetā.

“Piemēram, tagad mēs arī varam atbalstīt filmu izplatīšanu internetā, mēs varam atbalstīt kopprodukcijas filmas. Tā kā mēs esam mēģinājuši saglabāt labāko no iepriekšējās atbalsta programmas un pievienot dažus elementus, kas var palīdzēt sektoram pielāgoties jaunajiem apstākļiem un izaicinājumiem,” norāda Manjē.

Savukārt uz jautājumu, kā gan raisīt lielāku sabiedrības interesi par Eiropas kino, viedokļi dalās. Lanžs uzskata, ka sabiedrību ir nepieciešams izglītot: “Es domāju, ka ir ļoti būtiski mācīt skatīties filmas arī skolās, mācīt novērtēt dažādus filmu aspektus. Un sabiedrībai būtu arī jāpapūlas būt nedaudz ziņkārīgākai.”

Savukārt Kresto-Dina ir pārliecināts, ka ir vienkārši jātaisa labs kino: “Visienesīgākā filma 1964. gadā bija “Roko un viņa brāļi”, ko veidoja Lukino Viskonti. Tajā bija dīvas un zvaigznes, un tas bija lielisks mākslas darbs. Un cilvēki devās to skatīties. Kāpēc? Tāpēc, ka tā bija fantastiska!”

Šī gada jūnijā jaunievēlētais Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja par vēlmi pilnībā atjaunot varu valstī, izsludinot ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Tikai mēnesi vēlāk parlamentā izjuka koalīcija un prezidentam radās iespēja izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas.

Līdzīgi kā iepriekš, arī šoreiz Ukrainā vēlēšanas notiks pēc jauktās sistēmas - proti, pusi deputātu ievēlēs no partiju sarakstiem, bet otru pusi mažoritārajos apgabalos. Kopumā šajās vēlēšanās startē 29 politiskās partijas un vairāk nekā septiņi tūkstoši deputātu kandidātu. Kā aprēķinājuši ukraiņu mediji, vidējais deputāta amata kandidāts ir 40-45 gadus vecs vīrietis vārdā Aleksandrs no Kijevas.

Kā liecina jaunākās sabiedriskās domas aptaujas, aptuveni piektā daļa no iedzīvotājiem vēlēšanās nepiedalīsies, bet trešā daļa no potenciālajiem vēlētājiem nav izlēmuši, par ko tieši balsot. Kā norāda Kijevas starptautiskā socioloģijas institūta pārstāve Irina Bekeškina, šāda neizlēmība ir rekordaugsta, tāpēc ir grūti prognozēt, kādi politiskie spēki iekļūs parlamentā:

„Šoreiz vēlēšanās startē daudzi jauni politiskie spēki, turklāt, viņi startē vienā un tajā pašā elektorālajā laukā. Un atšķirt viņus pēc būtības ir ļoti grūti. Tāpēc arī vēlētājiem pašlaik ir vairāki varianti.”

Aptaujas rāda, ka pašlaik vislielākās izredzes iekļūt parlamentā ir prezidenta „Petro Porošenko blokam”, par kuru gatavi balsot 23% vēlētāju. Tai ar aptuveni 15% seko premjerministra Arsēnija Jaceņuka „Tautas fronte”. Trešajā vietā ierindojusies radikālā partija, kurai seko opozīcijas bloks jeb bijušās Reģionu partijas atbalstītāji. Aptaujas liecina, ka jaunajā parlamentā varētu iekļūt arī apvienība „Pašpalīdzība”, Jūlijas Timošenko vadītā partija „Batkivščina” un labēji noskaņotā partija „Svoboda”.

Kā uzskata politologs Kārlis Daukšts, šīs vēlēšanas, no vienas puses, notiek faktiski kara apstākļos. No otras puses, šīm vēlēšanām ir jāleģitimizē likumdošanas vara, kas varētu izveidot valstiskās struktūras, kā arī jāstiprina prezidenta pieņemtie lēmumi.

Vienlaicīgi Kārlis Daukšts atzīst, ka pašlaik Ukrainā elektorāts un visa partiju struktūra ir sadalījušies divās daļās:

„Manuprāt tur ir viena daļa partiju, kas ir par kompromisu Ukrainas austrumiem - Donbasu un Luhansku. Otru daļu var nosaukt par Ukrainas patriotisku grupējumu, kas vēlas turpināt karu jeb šo te pretteroristisko darbību un to vēl pastiprināt. Prezidentam tas būs ļoti sarežģīti, jo viņš ir nostājies uz kompromisu meklējumu ceļa.”

Kā jau minēja Kārlis Daukšts, un tam piekrīt arī vairums citu ekspertu, lielākais izaicinājums šo vēlēšanu laikā ir bruņotā konflikta pārņemtā Donbasa reģiona vēlētāju viedoklis.

No 21 Doņeckas reģiona vēlēšanu apgabala vēlēšanas notiks vien astoņos, bet četros apgabalos, kurus daļēji kontrolē ukraiņu spēki un daļēji nemiernieki, balsošana būs daļēja. Kā aprēķinājusi Vēlētāju komiteja un sabiedriskā organizācija „Opora”, vēlēšanās nevarēs piedalīties aptuveni pusotrs miljons vēlētāju, un tie ir aptuveni 45% no visiem Doņeckas apgabala vēlētājiem.

Līdzīga situācija izveidojusies arī Luhanskas apgabalā, kur vēlēšanas notiks vien piecos no 11 apgabaliem. Eksperti norāda, ka šajā reģionā priekšvēlēšanu kampaņa ir īpaši netīra, jo daudzās vēlēšanu komisijās tiek aizliegts strādāt cilvēkiem, kuri nav lojāli vietējai varai. Līdz ar to ir iespējams, ka, pateicoties aizliegtām tehnoloģijām, vēlēšanas var nenotikt arī tajos iecirkņos, kur teorētiski balsot būtu iespējams.

Runājot par situāciju Ukrainas austrumos, šīs vēlēšanas būs zīmīgas ar vēl kādu faktu. Proti, 190 tūkstoši ukraiņu, iespējams, tieši karadarbības dēļ, ir mainījuši balsošanas vietu un 30 tūkstoši no šiem cilvēkiem nāk tieši no Donbasa reģiona.

Kā Latvijas Radio pastāstīja Ukrainas Vēlētāju komitejas pārstāvis Aleksandrs Čerņenko, Luhanskas un Doņeckas reģionos, kā arī okupētajā Krimā, kopumā netiks ievēlēti 25 Augstākās Radas deputāti. Taču tas neliegšot nākamajam parlamentam būt leģitīmam. Arī Maskavas rokās šis arguments īsti nedarbošoties.

„Šīs vēlēšanas vēl nav sākušās, bet Maskava jau ir paziņojusi, ka tās ir neleģitīmas. Spekulācijas par šo tēmu noteikti būs arī turpmāk. Es prognozēju, ka gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, gan Eiropas Padomes novērotāji droši vien norādīs uz trūkumiem, taču ne juridiski, ne politiski jaunais parlaments nebūs neleģitīms. Piemēram, pagājušajā vēlēšanās rezultāti netika atzīti piecos apgabalos un tika ievēlēts par pieciem deputātiem mazāk. Šoreiz būs nevis pieci, bet 25. Tomēr 90% vēlētāju šodien tiek nodrošinātas iespējas brīvi vēlēt un šie 90% nedrīkst būt ķīlnieki tai bandītu grupai, kas vienkārši neļauj sarīkot vēlēšanas atsevišķos apgabalos. Tāpēc es domāju, ka paziņojumi no Krievijas būs, bet tā vai citādi, tai ar šo parlamentu nāksies sastrādāties,” klāsta Aleksandrs Čerņenko.

Tāpat Aleksandrs Čerņenko norāda, ka parlamenta ievēlēšana par spīti visām grūtībām ir īpaši svarīga, ņemot vērā pašreizējos Ukrainas izaicinājumus:

„Šodien parlamenta vēlēšanas Ukrainā ir ārkārtīgi svarīgas, jo tas parlaments, kurš pašlaik eksistē pēdējās dienas, sevi ir pilnībā izsmēlis un vairs nespēj apmierināt tos izaicinājumus, ar kuriem saskaras valsts. Šajā parlamentā, piemēram, vēl joprojām deputāts ir arī Janukoviča dēls. Saprotams, ka ar šādu parlamentu nekādas reformas īstenot nevajag. Diemžēl mums netika izmainīts vēlēšanu likums, kas dotu demokrātiskāku vēlēšanu sistēmu, taču arī ar šo likumu ir iespējams ievēlēt leģitīmu parlamentu. Priekšvēlēšanu kampaņas ir konkurējošas. Atsevišķos mažoritārajos apgabalos diemžēl tiek ziņots par balsu pirkšanu, taču tādas parādības kā administratīvā resursa izmantošana, izdarot spiedienu uz vēlētājiem, Ukrainā vairs nav.”

Savukārt pašreizējais Ukrainas Tautas deputāts Leonīds Jemecs pauž pārliecību, ka nākamā Augstākā Rada varētu būt tikai pārejas parlaments un tam vajadzētu rēķināties tikai ar gadu ilgu darbību, šajā laikā pieņemot virkni likumu un atkāpjoties.

„Kāpēc gads? Konstitūcija nosaka, ka gada laikā prezidents jaunievēlēto parlamentu atlaist nevar. Tāpēc šī gada laikā ir nepieciešams pieņemt ekonomiskus un militārus lēmumus, nepieciešams anulēt deputātu neaizskaramību, lai cilvēki nerautos uz parlamentu un neizvairītos no atbildības par saviem kriminālajiem nodarījumiem. Daļa no mūsu parlamenta pašlaik ir reāli noziedznieki: slepkavas un korumpanti. Un viņi turpinās tur būt, jo likums nav pilnīgs. Ir nepieciešams likums par atvērtiem vēlēšanu sarakstiem un ir nepieciešams mainīt likumu par politiskajām partijām, atklāt to finansētājus. Un pēc gada, kad visi šie likumi tiks pieņemti, parlaments ir jāatlaiž.

Mūsu uzdevums pašlaik ir attīrīties no tiem cilvēkiem, kuri nevēlas strādāt Ukrainas labā. Pašlaik par valstiski svarīgiem likumiem no 450 deputātiem balso tikai aptuveni 230,” skaidro Leonīds Jemecs.

Starp citu, jautājums par tā dēvēto varas lustrāciju jeb varas attīrīšanu Ukrainā ir aktuāls jau vairākus mēnešus. Kā pieļauj ukraiņu drošības iestāžu eksperti, tieši ar balsu pirkšanu un piekukuļošanu daudzi no līdzšinējiem politiķiem vēlas atgriezties pie varas, tāpēc šim jautājumam tiks pievērsta īpaši liela uzmanība. Zināms arī, ka daži no tīrīšanai pakļautajiem politiķiem pat uz dažām dienām dodoties uz pretterorisma operācijas zonu, lai pret viņiem lustrācijas noteikumus piemērot nevarētu. Ne mazumu kritikas izpelnījusies arī līdzšinējā vara, tostarp prezidenta bloks, kurā kandidēšanai uz parlamentu iekļautas arī vairākas bijušā režīma amatpersonas.

Visu šo jautājumu dēļ ne reizi vien tiek uzsvērts, ka Krievija, nenoliedzami, šīs nepilnības izmantos, lai visiem spēkiem vērstos pret jauno Ukrainas vadību. Kā uzskata politologs Aleksandrs Palijs, Krievija izmantos šīs vēlēšanas, lai vēl vairāk destabilizētu situāciju Ukrainas austrumos. Pēc viņa vārdiem, tuvākajā laikā var gaidīt konflikta saasināšanos Donbasā:

„Maskava mēģinās ietekmēt ne jau vēlēšanu rezultātus. Līdz vēlēšanām mēs vēl redzēsim krievu teroristu diversijas Donbasā. Piemēram, Maskava mēģinās ievest parlamentā opozīcijas bloku un uzstās uz to, lai šie teroristi un viņus iepriekš atbalstījušie Janukoviča spēki mēģinātu nokļūt pie varas.”

Runājot par Maskavas mērķiem, arī Kārlis Daukšts uzskata, ka Maskavai galvenais mērķis ir panākt, lai valdība un parlaments Kijevā nebūtu rīcībspējīgi: „Es domāju, ka Krievijai visizdevīgākais ir tieši haoss visās varas struktūrās, jo tas pierādītu Kijevas centrālās varas nespēju regulēt šo teritoriju. Tādējādi pasaules un Eiropas sabiedrībai tiktu paziņots, ka tikai Krievijai vai prokrieviskas valdības izveidošanās varētu radīt šeit kaut kādu stabilitāti. Šis aspekts noteikti tiks izmantots arī dažādos propagandas karos.” 

Taču noslēgt gribētos uz kādas nedaudz jautrākas nots. Tā vien liekas, ka arī šajā visnotaļ sarežģītajā laikā daudzi no ukraiņiem nav zaudējuši savu humora izjūtu. Proti, izdevums „Segodnja” ir publiskojis vissavdabīgākos deputātu amatu kandidātu solījumus. Piemēram, Radikālās partijas līderis Oļegs Ļaško sola atņemt naudu bagātajiem un izdalīt to nabagajiem, bet viņa partijas plakātu joprojām rotā milzīgu popularitāti ieguvušais futbola fanu sauklis par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Nemainīgi popularitātes augšgalā atrodas arī interneta partijas pārstāvis Dārts Veiders, kurš līdzīgi kā viņa vārdabrālis no „Zvaigžņu kariem” sola sakaut krievu armiju ar impērijas trieciennieku palīdzību.

Kijevas blogeris Aleksandrs Barabaško ar iesauku „SuperMario” visiem bērniem sola saldējumu, sievietēm puķes un pat leģendāro zaporožecu automašīnu ražošanas atjaunošanu. Kāds cits deputāts arī sola 500 eiro mēnesī sievietēm… taču tikai skaistām sievietēm. Savukārt Odesas deputāts Pāvels Koška izlēmis apspēlēt savu uzvārdu, solot katram pensionāram pa kaķim.

Bet Odesas bezdarbnieks un deputāta amata kandidāts Aleksandrs Šarapanovskis savā priekšvēlēšanu programmā ieviesis punktu par to, ka turpmāk par Ukrainas simbolu vairs nevajadzētu uzskatīt sivēnu, bet gan bulli.  

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārvākšanās uz pretrunīgās slavas apvīto jaunuzbūvēto ēku jau ir noslēgusies, un tās rezultātā dienests ir pametis veselas 14 ēkas dažādos Rīgas rajonos. Tik apjomīga valsts iestāžu pārceļošana un arī ar to saistītā brīvo biroju telpu parādīšanās nav ikdienišķa parādība ne pašai pārvaldes sektoram, ne arī nekustamā īpašuma tirgum.

Pārvākšanās uz jauno ēku Talejas ielā kopumā ir atbrīvojušas biroja telpas ar aptuveni 2700 darba vietām, kas ir neikdienišķs apjoms arī relatīvi lielajam Rīgas biroju tirgum. Būtiska daļa - sešas ēkas - pieder valstij, tāpēc to atbildība par to, lai tai piederošās atbrīvotās platības tiktu izmantotas lietderīgi, gulstas uz valsti.

Par valsts īpašumu apsaimniekošanu atbildīgā akciju sabiedrības "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) valdes loceklis Andrejs Milzarājs, norāda, ka kopumā praktiski visām valstij piederošajām ēkām jau ir atrasti jauni iemītnieki. "Mēs varam uzskatīt, ka esam labi pastrādājuši un lielākajai daļai ēku ir atrasts potenciāls nākotnes lietotājs. Piemēram, Citadeles ielā 1 šobrīd mums šo ēku ir rezervējis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kas šobrīd atrodas privātīpašniekam piederošā ēkā, kas īsti neder iestādēm, kas strādā ar valsts noslēpumu (..)," saka Milzarājs.

Arī praktiski visas citas bijušās VID ēkas jau ir noskatījušas citas valsts iestādes. "Krišjāņa Valdemāra ielā 1A nekustamais īpašums, kas atrodas pie Daugavas, ir salīdzinoši sliktākā stāvoklī, kā tas nereti mēdz būt, kad mēs pārņemam ēku no citiem valdītājiem. Taču arī šī ēka ir rezervēta. To ir rezervējis Iekšlietu ministrijas Iekšējās drošības dienests," klāsta Milzarājs.

VNĪ valdes loceklis atklāj, ka, piemēram, ēkā Mazajā Nometņu ielā savu mājvietu atradīs Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa. Savukārt Lomonosova ielā plāno saimniekot Valsts probācijas dienests. Bijušo VID ēku Eksporta ielā dalīs Valsts valodas centrs un privātie īrnieki. "Kas attiecas uz [VID] centrālo ēku Smilšu ielā 1, tad daļēji ēka tiks nodotas nomā Centrālajai finanšu līgumu aģentūrai, kā arī tiks nodotas iznomātas Fiskālās disciplīnas padomei," viņš uzskaita.

Par to, kas notiek ar ēkām, kuras izmantoja VID, bet kuras bija citu īpašnieku īpašumā, VNĪ informācijas nav.

Bet Milzarājs neslēpj, ka valstij piederošo telpu atbrīvošanās attiecīgi ļaus no privāto izīrētāju pakalpojumiem atteikties arī citām iestādēm.

Bez tam VID nav vienīgā iestāde, kura šogad atbrīvojusi līdzšinējās telpas, piebilst VNĪ valdes loceklis. Jurģi bijuši arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. Līdz ar to ēka Tērbatas ielā 75 tiek nodota Rakstniecības un mūzikas muzejam, kur tiks pārcelti krājumi no Rīgas pils. Ēka Anglikāņu ielā ir piedāvāta citām valsts iestādēm, savukārt ēkas Kr. Baronā ielā liktenis nav skaidrs, jo to vēl vērtē.

Savukārt nekustamā īpašuma nozares uzņēmēji norāda, ka kopumā valsts iestāžu jauno ēku būvniecība uz biroju nomas nozari ir atstājusi būtisku iespaidu, jo brīvo telpu apjoms ir liels.

Apjoms ir ļoti liels. Sevišķi namīpašniekiem, no kuriem konkrētā iestāde ir aizgājusi nav viegli atrast jaunus nomniekus. To ēku skaits ir diezgan liels (..)," komentē uzņēmuma "Latio" Komercīpašumu tirdzniecības nodaļas vadītājs Jānis Šīns.

Nekustamo īpašumu eksperts gan uzskata, ka vispārēju cenu kritumu apjomīgais atbrīvoto biroju skaits neizraisīs, tomēr konkrēto telpu īpašniekiem šīs telpas būs jāpiedāvā par zemāku cenu.

(..) Šo telpu īpašniekiem gadu vai divus gadus būs jādod nomniekiem atlaides, lai tās telpas salīdzinoši ātri varētu aizpildīt. Kopīgais apjoms, kas tika atbrīvots, bija 20 000 – 25 000 kvadrātmetru un, ja tas vienā brīdī kļūst tukšs, tad tas ir ļoti liels apjoms," atzīst Šīns.

Ne mazāk aktuāls jautājums ir arī par valsts izmantoto telpu kvalitāti. "Latio" pārstāvis norāda, ka tirgū ir augsts pieprasījums pēc kvalitatīvi izremontētiem un labi aprīkotiem birojiem, kuriem ir. piemēram, ventilācijas sistēma un autostāvvieta. Valsts iestāžu atstātās telpas lielākoties šiem kritērijiem neatbilst, paskaidro Šīns. "Tā nebija A klase, tās bija B un C klases telpas. (..) Īpašniekiem būs jāveic būtiski ieguldījumi. Tur aizies trīs, četri mēneši, lai uzlabotu tās telpas," norāda Šīns.

Komforts un piemērots aprīkojums bija viens no iemesliem, kāpēc mājvietu mainīja VID. Jaunās ēkas īpašnieku, uzņēmuma "Biroju centrs Ezerparks" valdes priekšsēdētājs Kaspars Zauls iepriekš pievērsa uzmanību, ka ēka ir tieši pielāgota dienesta īpašajām vajadzībām.

Telpas ir izveidotas tā, lai tajās varētu strādāt iestādes ar dokumentiem, kas satur valsts noslēpumu. Pašās telpu sienās ir izveidotas metāla loksnes, lai attālināti elektroniski nevarētu izlasīt informāciju, kad tiek strādāts ar valsts noslēpumu. Ir izbūvēts atsevišķs datu centrs (..)," dažas īpatnības uzskaita Zauls.

Diemžēl visas valsts iestādes šajā ziņā nebūt nav vienlīdzīgā situācijā un, piemēram, kā intervijā Latvijas Radio uzsvēra ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, prokuratūrai šobrīd nākas iztikt ar ēkām sabrukšanas stadijā. Galvenais iemesls tam ir katrai valsts iestādei piešķirtais kopējais finansējums.

Telpu jautājums paliks tādā pašā stāvoklī. Rīgā ēka Dzirnavu ielā ir sabrukšanas stadijā. (..) Tāpat pamazām bojā iet ēka Kalpaka bulvārī. (..) Ogres prokuratūra ir diezgan kritiskā stāvoklī, Ventspilī ēka ir diezgan kritiskā stāvoklī. Tur gan ir paredzēta renovācija, taču finanšu līdzekļu trūkuma dēļ tā visu laiku tiek atbīdīta arvien tālāk un tālāk (..)," sarūgtināts ir Kalnmeiers.

Arī VNĪ rīcībā nav tik daudz līdzekļu, lai saviem spēkiem spētu salabot valsts iestāžu novecojušās ēkas, un neatliekamākajiem remontiem nākas pieprasīt no valsts budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

Atšķirīga ir situācija ar valsts īpašumiem, kuri tiek izsoles ceļā tiek iznomāti citiem īrniekiem - šo telpu izīrēšana Rīgā "Valsts nekustamajiem īpašumiem" nodrošina peļņu, atklāj Milzarājs. "(..) Mums nav pārāk daudz brīvu telpu. Process ir dinamisks. Nāk vietā jauni īrnieki. (..) VNĪ strādā ar peļņu (..)," saka Milzarājs, to vairāk gan attiecinot uz Rīgu.

Šīns VNĪ raksturo kā pamanāmu spēlētāju biroju īres tirgū, tomēr ir pārliecināts, ka, sadarbojoties ar nekustamā īpašuma uzņēmumiem, valsts nekustamā īpašuma pārvaldnieks varētu strādāt labāk.

"Viņš ir kā atsevišķs tirgus dalībnieks, valsts nepiesaista nevienu starpnieku tirgū, lai piesaistītu nomnieku, jo viņi pēc likuma nevar maksāt starpniekam.(..) Ja valsts piesaistītu privātās struktūras nomnieku piesaistīšanā, tad rezultāts būtu krietni labāks nekā tagad, kad puse ēku Rīgā stāv tukšas," kritisks ir Šīns.

VNĪ tomēr uzsver, ka priekšstats par it kā lielo skaitu neapsaimniekoto valsts ēku ir maldīgs, jo neizmantotās ēkas tiek pārdotas, un nereti to jaunie īpašnieki nesteidz nomainīt uz ēkas izvietoto plāksnīti, kurā kā īpašnieks tiek norādīta valsts.

Tomēr problēma ir aktuāla ārpus Rīgas, kur tukšajām ēkām nereti patiešām var būt grūtības atrast gan īrniekus, gan citus saimniekus.

Vai, ieejot veikalā vai skolā, cilvēks var būt drošs, ka ēkas nesošajās konstrukcijās izmantotas atbilstošas skrūves, nevis dārza mājiņai paredzētās? Un vai kāds ir pārbaudījis būvizstrādājumu kvalitāti? Šie jautājumi joprojām ir aktuāli arī šodien, 11 mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas, kurā, sabrūkot Priedaines ielas veikalam "Maxima", bojā gāja 54 cilvēki.

Kā noskaidroja Latvijas Radio, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) šā gada deviņos mēnešos, veicot pārbaudes būvobjektos un izpētot būvizstrādājumu dokumentāciju atklājis lērumu neatbilstību, kas vieš bažas par drošību.

"Viens no neizpildītajiem uzdevumiem vai darbs, par kura izdarīšanu un izpildi mums nav pārliecības, ir saistīts ar būvniecībā izmantojamo produktu kvalitātes kontroli no valsts puses," tā saka sabiedriskās politikas centra "Providus" vadītāja Dace Akule.

"Providus" uzraudzījis, kā pēc Zolitūdes traģēdijas valdība, Saeima un iestādes pilda dotos uzdevumus -  labo traģēdijas laikā izgaismotās kļūdas.

Citiem vārdiem - kā mēs varam pārliecināties, ka tās skrūves un citi izstrādājumi, kas tiek izmantoti ēkās, tiešām ir ar tādu sastāvu, kas palīdz tiem nodrošināt tādu funkciju, kāda ir paredzēta," norāda Akule.

Risinājums varētu būt valsts līmeņa laboratorija būvizstrādājumu kvalitātes kontrolei. Šādu ideju "Providus" atrada pērnā gada nogalē tapušos Ekonomikas ministrijas informatīvajos ziņojumos valdībai. Par to "Providus" vadītāja iestādēm atgādināja pagājušajā ceturtdienā. "Tikšanās laikā ar Zolitūdes traģēdijā cietušajiem un premjeri un citu valsts institūciju pārstāvjiem, es arī uzdevu šo jautājumu - kādā veidā no valsts puses tiek nodrošināta būvizstrādājumu kvalitātes kontrole, vai ir kāda valsts līmeņa laboratorija, kas tiek plānota, kurā regulāri tiktu pārbaudīti šie izstrādājumi," saka Akule.

Šajā medijiem slēgtajā tikšanās reizē Ekonomikas ministrijas atbilde par valsts līmeņa laboratoriju bijusi noraidoša. Ministrijas ierēdnis skaidroja, ka ar būvizstrādājumu kvalitātes kontroli Latvijā jau nodarbojas PTAC. "Tas būtu vērtējams, jo jebkurā gadījumā valsts laboratorijas izveidošana būtu apjomīga finansiāla nasta, ļoti liels finansējums nepieciešams. Otrs jautājums, vai valsts tādā veidā neiejaucas pašā tirgū. Jo tirgū visā Eiropā, Latvijā, ir šīs akreditētās laboratorijas, kuras ir tiesīgas veikt šādu testu un kuras tādu arī piedāvā," Latvijas Radio norāda Ekonomikas ministrijas pārstāvis Renārs Špade.

Bažas ir par to, vai iespējams izveidot šādu universālu laboratoriju, kur varēs pārbaudīt it visu. Ekonomikas ministrijā arī norāda, ka labāk stiprināt esošo būvizstrādājumu kvalitātes uzraudzītāju. Proti, PTAC.

"Būvizstrādājumu uzraudzība prioritāte vienmēr mums (ir bijusi)," tā skaidro Svetlana Mjakuškina, PTAC pārstāve. Centrs būvizstrādājumu uzraudzību veic trīs virzienos. Vispirms jau - sadarbībā ar muitu kontrolē importētos būvizstrādājumus. Otrs virziens ir tirgus uzraudzība, proti, uzrauga tirgū piedāvātos būvizstrādājumus. Trešais - kopš pērnā gada nogales pastiprināti kontrolē būvizstrādājumus tieši būvobjektos. Izlases kārtībā - publiskās sabiedriski nozīmīgās būves, piemēram, topošie lielveikali, izglītības un kultūras ēkas.

Ja mēs šobrīd runājam par būvlaukumiem, mūs interesē materiāli, kas ietekmē tādas būves pamatprasības kā stiprība un stabilitāte. Piemēram, tērauda nesošās konstrukcijas, savienojumu vietas, bloki un tādi materiāli," stāsta Mjakuškina.

Būvobjektos PTAC veic administratīvas pārbaudes, taču arī dokumentu izsekošana līdzinās detektīva izmeklēšanai. "Jāsaprot, ka paņemt uz ekspertīzi būvizstrādājumu no būvobjekta gandrīz nav iespējams, jo pārsvarā tie ir jau iebūvēti. Lai dabūtu izmantojamu testu, ir nepieciešams apjoms, taču tie jau ir izmantoti," skaidro centra pārstāve

Pārbaudes PTAC veic sadarbībā ar pašvaldības būvvaldēm, un cieša sadarbība izveidojusies ar Rīgas pilsētas būvvaldi. Un šā gada pirmajos deviņos mēnešos būvobjektos centrs konstatējis ļoti daudz neatbilstību. "Esam pārbaudījuši 53 būvobjektus, kopā esam pārbaudījuši 420 reglamentētās sfēras būvizstrādājumus. Tie ir dažādi būvizstrādājumi.

Un faktiski 186 būvizstrādājumiem esam konstatējuši neatbilstības. Kādas tās ir? Esam konstatējuši neidentificējamus būvizstrādājumus, esam konstatējuši būvizstrādājumus, kuriem bija noteikti būtiskie raksturojumi, kas neatbilst projektā paredzētajiem. Un 33% gadījumu no neatbilstošiem būvizstrādājumiem tie nebija nodrošināti ar nepieciešamu dokumentāciju - nebija ekspluatācijas īpašību deklarācijas vai atbilstības deklarācijas," atzīmē Mjakuškina.

Viens no šiem objektiem, kurā bija neatbilstības, bija topošais veikals "Maxima" Biķernieku ielā. "Problēma bija, ka bija izmantotas neatbilstošas skrūves, kas nav domātas izmantošanai nesošu konstrukciju savienošanai," norāda Mjakuškina.

Centrs toreiz norādīja, ka  neatbilstošas skrūves un uzgriežņi var ietekmēt ēkas stabilitāti, un par to uzreiz ziņoja Rīgas pilsētas būvvaldei, kā to vienmēr dara, konstatējot problēma. Vairākos gadījumos būvniecība tika apturēta. Rīgas pilsētas būvvalde Biķernieku ielas "Maxima" gadījumā uzsvēra - kamēr būs šī problēma, veikalu nepieņems ekspluatācijā. Nu pagājuši vairāki mēneši, un ēkas pirmās divas kārtas pieņemtas. Būvvaldes vadītājs  Inguss Vircavs pamato, ka pasūtītājs veica konstrukciju stiprināšanas darbus. "Pasūtītājs ir izvēlējies drošāko ceļu - nomainīja attiecīgos materiālus, par kuriem bija bažas, lai nebūtu nekādu pārpratumu vai spekulācijas nākotnē," norāda Vircavs.

Vidēji 10 % no visiem būvmateriāliem, kuri būvobjektos nebija nodrošināti ar atbilstošiem dokumentiem, centrs konstatēja būtiskas neatbilstības.

Piemēram, ka nav novērtētas ekspluatācijas īpašības. Būvizstrādājumiem ir izmantošanas nosacījumi, piemēram, ražotājs ir noteicis, ka tie nav paredzēti izmantošanai slodzi nesošās konstrukcijās. Nesaņemot šo informāciju, pastāv liels risks iebūvēt šādu būvizstrādājumu neatbilstoši paredzētajam mērķim un tā apdraudēt cilvēku drošību. Te uzreiz jāteic, ka būvizstrādājuma ekspluatācijas īpašību deklarācija, par ko atbild ražotājs, ir ļoti svarīgs dokuments, jo tajā noteikti būtiskie raksturlielumi būvizstrādājumam, kas tieši saistīti ar būves drošību. Taču atsevišķos būvobjektos atklājās, ka līdz būvobjektam šie dokumenti nemaz nebija nonākuši, bija tikai, kā centrā saka -  "mistiska" piegādātāja deklarācija. "Mistiska," jo piegādātājiem nav jāraksta deklarācijas, bet gan tas jādara ražotājam, kurš arī ir primāri atbildīgs par būvizstrādājuma kvalitāti.

Taču arī būvuzņēmējam ir arī sava atbildība, turpina Mjakuškina. "Bet, ko mēs redzam, piemēram, uzraudzības rezultātā - ka nav izpratnes, kādi ir tie dokumenti, kas varētu apliecināt būvizstrādājumu atbilstību. Un tālāk mūsu uzraudzības rezultātā, piemēram, konstatē būvizstrādājumus, kas nav nodrošināti; kad ir nodrošināti ar piegādātāja mistiskiem dokumentiem, tad mēs atgriežamies un veicam tirgus uzraudzību," klāsta Mjakuškina. "Mēs izsekojam piegādes ķēdi, aizejam līdz atbildīgajai personai, no tās prasām atbilstību apliecinošus dokumentus, ne tikai ekspluatācijas īpašību deklarāciju, bet arī testēšanas pārskatus, faktiski visu pamatu, kas ļautu ražotājam deklarēt ekspluatācijas īpašības noteiktam būvizstrādājumam," saka Mjakuškina.

Savukārt, veicot tirgus uzraudzību, šogad PTAC pievērsies siltumizolācijas materiālu un mūra ierīkošanai paredzēto būvizstrādājumu testēšanai. Centrs arī iecerējis testēt dūmu detektorus un apsver arī skrūvju testēšanu.

Tirgus uzraudzība nozīmē arī pārbaudes ražotnēs. Centram nav savas laboratorijas, tāpēc tas slēdz līgumus ar laboratorijām, pārsvarā ārvalstu, jo Latvijā nav akreditētas laboratorijas visās nepieciešamajās sfērās. Laboratorijās testē, vai papīros deklarētās būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības atbilst faktiskajām. Ja neatbilst, tad centrs rīkojas, lai izņemtu no tirgus neatbilstošus būvizstrādājumus. Turklāt tad par ekspertīzi centram nav jāmaksā, maksā ražotājs, importētājs vai izplatītājs.

Taču, vai pēc Zolitūdes traģēdijas ir mainījusies uzņēmēju attieksme pret būvizstrādājumu kvalitāti, Latvijas Radio jautāja arī uzņēmuma "Inspecta Latvia", kas sniedz inspicēšanas, testēšanas, sertificēšanas un citus pakalpojumus.

Protams, neviens nevēlas traģēdijas, nevēlas nekādas nepatikšanas arī pašam sev. Līdz ar to pievērš vairāk uzmanības, ar kādiem papīriem, cik pamatoti ir papīri, kas nāk līdzi būvizstrādājumam, kurā kāds apliecina atbilstību kādam konkrētam tehniskam normatīvam," saka "Inspecta Latvia" pārstāvis Aldis Latvietis.

Tomēr kā problēmu Latvietis nosauc, ka joprojām daudzi importētāji un izplatītāji nepievērš uzmanību būvizstrādājumam nepieciešamajai dokumentācijai.

"Ievedot izstrādājumu no trešās valsts, nepievērš uzmanību, ka konkrētam izstrādājuma jābūt "Z" marķējumam, ka jābūt ekspluatācijas īpašību deklarācijai. To nosaka Eiropas Savienības regula," saka Latvietis.

Tomēr "Inspecta Latvia" valdes locekle Jeļena Pēkale akcentē uzraudzības jautājumu - vai valsts iestādes var uzraudzīt visas sabiedriskās ēkas Latvijā. "PTAC nav šādas kapacitātes, ne arī jaunizveidotajam veidojumam Valsts būvniecības kontroles centram. Mums ir pilnīgi skaidrs, ka to fiziski nav iespējams izdarīt. Ņemot vērā Ziemeļvalstu pieredzi, šī lieta ir tā, kuru uzrauga un kuru nodod trešajai pusei," norāda Pēkale.

Ekonomikas ministrija informē un PTAC apstiprina, ka šim gadam centram ir piešķirts lielāks finansējums būvizstrādājumu kvalitātes kontrolei. Arī centra kapacitāte stiprināta, pieņemot darbā papildu divus darbiniekus. Būvizstrādājumu uzraudzības jomā pastāvīgi strādā trīs eksperti un viens inspektors, un tiek piesaistīti arī citi inspektori.

Neapšaubāmi, ka varētu runāt par to, ka būtu nepieciešami  vēl papildus cilvēki, kas varētu koncentrēties uz to. Jo aiziet uz būvobjektu un pārbaudīt - ar to viss nebeidzas, ar to tikai sākas. Mēs neatnākam, nepaskatāmies - neatbilst, piefiksējam un lietu izbeidzam. Mēs vienmēr atgriežamies un pārliecināmies, ka būvizstrādājums ir novērtēts, un tam atbilstoši prasībām ir noteikti raksturlielumi," stāsta Mjakuškina.

Proti, ja būtu vairāk darbinieku, tad varētu palielināt uzraudzības apjomu. Tomēr PTAC norāda, ka arī ar esošajiem resursiem var daudz izdarīt, un cerības tiek liktas arī uz efektīvu sadarbību ar jaunizveidoto Būvniecības kontroles valsts biroju. Diezgan skaidri zināms, ka arī nākamgad centrs pastiprināti dosies uz būvlaukumiem, un arī īpašu uzmanību pievērsīs metāla un koka konstrukcijām.

Citu dalībvalstu pieredze liecina, ka to bieži vien dara politiķi, tāpēc bija izskanējusi ideja par Eiropas lietu ministra amata veidošanu šim mērķim. Taču priekšvēlēšanu gaisotnē Latvijā šāds lēmums pieņemts netika, tāpēc šobrīd Ārlietu ministrija vēl domā, kā situāciju atrisināt.  

Sākoties Latvijas prezidentūrai, darba režīms mūsu valsts ārlietu resora pārstāvjiem būs ļoti spraigs. Prezidentūras laikā vienai politiski atbildīgai amatpersonai ar visām sarunām, pušu uzklausīšanu par dažādiem tematiem, sākot ar ārpolitiku un beidzot ar zivsaimniecību, rada lielu slodzi, norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs („Vienotība”).

Tāpēc jau pirms pusotra gada Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē izskanēja ierosinājums veidot jaunu Eiropas lietu ministra amatu, jo šāda prakse ir bijusi vairākās prezidējošajās valstīs. Šovasar šai ideju pauda atbalstu arī premjerministre Laimdota Straujuma („Vienotība”), taču tagad viņa atzīst - jaunajā valdībā šāda amata tomēr nebūs:

Mēs nediskutējām par politiskiem amatiem prezidentūras laikā, ministrs tas noteikti nebūs. Mēs ar ārlietu ministru runāsim, vai būs atsevišķs parlamentārais sekretārs, bet ne ministrs, kas sēdētu Ministru kabinetā,” saka Straujuma.

Arī aktīvākais idejas aizstāvis Rinkēvičs, kurš savulaik uzsvēra - prezidentūras laikā Latviju nevar pārstāvēt ierēdnis, tai ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai, kas bauda tieši parlamenta uzticību - tagad atzīst: Eiropas lietu ministra amata veidošana šobrīd vairs nav reāla.

Viņaprāt, šo posteni vajadzēja radīt pirms sešiem mēnešiem, pašlaik šī amata radīšana neko nedos, jo cilvēkam bija jābūt lietas kursā  jau vairākus mēnešus, un pašlaik tā būtu  bezjēdzīga laika un resursu tērēšana. Ja Rinkēvičs turpinās pildīt ārlietu ministra amatu, viņš gatavo „plānu B” tam, kā Ārlietu ministrija šo procesu varēs vadīt.

Viskategoriskāk pret šo ieceri iebilda Zaļo un Zemnieku savienība. Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis skaidro, ka ZZS vienmēr iebilda pret amata veidošanu konkrētam cilvēkam, un Ārlietu ministrijai būtu aktīvāk jāskaidro, ka amats nav domāts cilvēkam, bet darbam. Līdz šim pietrūka konkrēta skaidrojuma, kas tam cilvēkam būtu jādara, kas ir viņa pienākumu loks, norāda Brigmanis.

Skeptiska jau vasarā bija arī Nacionālā apvienība, un tās līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars viedokli nav mainījis. Viņš atzīst, ka apvienība gatava diskutēt par risinājumiem, bet ne par jauna ministra posteni.

Jaunie politiskie spēki, kas ienāks 12.Saeimā, arī ir pret īpaša amata veidošanu. Piemēram, partijas „No sirds Latvijai” līdere Inguna Sudraba Latvijas Radio pauda, ka nav jārada speciāli jauni amati, visas funkcijas var pildīt Ārlietu ministrija, jo esošais ierēdņu aparāts un papildus prezidentūrai radītais aparāts to var labi izdarīt. Latvijas problēma vienmēr bija nespēja pateikt, kas ir prioritāte un uz to strādāt, piebilst Sudraba.

Arī Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars nedomā, ka vienas atbildīgās politiskas amatpersonas trūkums apdraudēs Latvijas prezidentūras gaitu.

Latvijā jau ir par daudz ministriju. Pietiek ražot valsts aparātu, jātiek galā ar esošiem spēkiem,” saka Bondars.

Savukārt lielākā Saeimas frakcija „Saskaņa”, kas, visticamāk, arī paliks opozīcijā, varētu atbalstīt ieceri, ka parlaments balsotu par uzticību kādam Latvijas prezidentūras pārstāvim, apgalvo partijas vadītājs Nils Ušakovs.

„Esmu pārliecināts, ka viena atbildīga koordinējošā persona uz pusgadu nepieciešama, vai tas būtu valsts ministrs, ir atklāts jautājums, bet vienam jābūt atbildīgam, un jābūt atbalstam no Saeimas, parlamentam par to vajadzētu lemt. Lai būtu viens cilvēks, kuram var uzdot jautājumus par to, kas noticis nepareizi, uzslavēt par to, kas izdarīts pareizi,” saka Ušakovs.

Ir pārspīlēti teikt, ka tas, cik izdevusies nākamā gada pirmajā pusē Latvijas prezidentūra, var būt atkarīgs no viena amata izveidošanas vai neizveidošanas, saka ārlietu ministrs. Tomēr Rinkēvičs atzīst - tas noteikti palīdzētu tikt galā ar prezidentūras uzliktajiem pienākumiem.

„Es negribētu teikt, ka vienas amatpersonas neesamība uzreiz nozīmē prezidentūrai mīnusu vai negatīvu publicitāti, svarīgi kādu mēs varam atrast modeli un kvalitatīvi novadīt prezidentūru,” skaidro Rinkēvičs.

Eiropas lietu ministra amata idejas autori allaž uzsvēruši - jauna ministrija netiktu veidota, jo tās funkcijas pildītu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāts.