latvijasradio.lsm.lv - RSS

Par myuža īguļdejumu latgalīšu kulturys atteisteibā itūgod Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks 2025” ceremonejā gūdynuos kulturys darbineicu, Zīmeļlatgolys tradicionaluos kulturys sorguotuoju, projektu vadeituoju, kulturviesturis pietneicu Rutu Cibuli.

Ruta Cibule jau vaira nakai 40 godu dorbojās kulturys i biblioteku jūmā, naatkareigi nu ījamamuo omota vysod augši viertiejuse i turpynoj styprynuot Zīmeļlatgolys namaterialū kulturys montuojumu, latgalīšu volūdu i vītejūs cylvākus.

„Dzeivojūt mozuos vītuos, nadreikst dareit mozys lītys, vajag dareit lelys lītys, i tai dūmoj, kū tu gribi izdareit, vajag byut leluokai par tovu kasdīnu.

Tu nadreiksti dūmuot mozys dūmys, tod tu ari mozus darbeņus tikai izdareisi. Ka tova īcere ir tuoda, kuru tu eisti navari sasnēgt, tod tei ir normala īcere. Ka tu izdareisi 80–90 procentu nu cīši lelys dūmys, tys byus labi. Izadreikstēt vajag, vajag sapņuot lelus sapynus, i tod ari izadūs.”

Ruta Cibule auguse Baļtinovys pusē, tys laiks jai īdevs „tuodu mīreigu styprumu”, studiešona LU Filologejis fakultatē bibliografejis apakšnūzarē īdavuse „laukuma sajiutu. Skatejumu, ka pasauļs voi informativuo telpa nasastuov nu vīna gabaleņa, bet ka tei ir puzle, kas sastuov nu cīši daudzu gabaleņu. Tev vysu laiku vajag vērtīs iz tū laukumu, iz tū biļdi koč kaidā kūpumā i kūpsakareibuos.”

Bolvu pusē Ruta Cibule vaira nakai 20 godu dorbuojusēs biblioteku jūmā, i vaira nakai 20 godu struoduojuse kulturys jūmā – „tī beja ari fiziski spieceiguokī i taidi ciļvieciskuos izaugsmis godi”. Vadejuse biblioteku, kulturys nūdaļu, bejuse vaļsts inspektore, tok „tam nav nikuodys nūzeimis eistineibā, kuo tī omoti saucās, vysmoz deļ mane,” soka Ruta Cibule.

„Kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys ci tautys nomā. Varbyut pat svareiguok tys, kas nūteik uorpus tautys nomim. Tautys kultura, tautys tradiceja, kas ir uorkuorteigi spieceiga – vīnys lauku sīvys goreigais montuojums cytureiz ir tik apbreinys vārts, ka tev vīnkuorši gribīs paklusēt i apbreinā pasaklauseit tū boguotū pasauli, kas ir vīnā cylvākā.”

Zīmeļlatgolys identitati izceļ divys spieceigys īzeimis, skaita Ruta Cibule: „Vīna ir patriotismys cīši augstā leiminī. Tū varim vērtīs jau nu Latvejis vaļsts dybynuošonys laiku, juo Latgolys partizanu pulks patīseibā ir vīneigais militarais formiejums, kas ir radīs nu tautys inicativys. Nu mozu puļceņu izaudzs par lelu i nūzeimeigu spāku Latvejis vaļsts naatkareibys nūsorguošonā šamā pusē. Ūtra līta – ite ir sasaglobuojušys cīši styprys tautys tradicejis – tradicionaluo dzīduošona, kas ir spylgtuokuo nu Zīmeļlatgolys īzeimu, tradicionalī daņči, tradicionaluo muziciešona. Varim runuot par saļmem, maja dzīduojumim, eipaši dzīduošonu ar pusbaļsi. Divys golvonuos lītys, kur es radzu Zīmeļlatgolys atškireibu i Zīmeļlatgolys spāku.”

No "Breša zemniekiem" ar piecām govīm līdz 150 govju ganāmpulkam, ko slauc trīs slaukšanas roboti – tāds bijis Krimuldas pagasta zemnieku saimniecības "Silmalas" attīstības ceļš. Tēva uzsākto darbu turpina dēls Raimonds Veinbergs, kas pats apstrādā 350 ha un ikdienā viņam palīdz mamma un divi darbinieki.

Teātra vide mainās līdzi laikam. Bet ko tas nozīmē cilvēkiem, kas tajā strādā? Ko nozīmē būt aktierim šodien? Un kā skatītājam orientēties teātru skandālos?

"Šņorbēniņos" par darbu teātrī, pensijām un talantu diskutē aktrise, dramaturģe, viena no neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" dibinātājām Ance Strazda, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Teātra darbinieku savienības fonda "Rampa" valdes locekle Daiga Gaismiņa, kā arī Jaunā Rīgas teātra aktieris, dramaturgs un režisors Gerds Lapoška, kurus uz sarunu aicinājusi teātra zinātniece Zane Radzobe.

Pārraides producente – Sandra Ņedzvecka. 

Zane Radzobe: No vienas puses, aktieris ir ļoti publiska, bet no otras – arī noslēpumaina profesija, jo no tā, ko darāt, publika redz tikai pašu aisberga smaili. Vai tas ir labi, vai arī tā ir problēma?

Ance Strazda: Tas ir ambīciju jautājums. Šī profesija var būt tik publiska, cik tu pats izvēlies to iznest publiskajā telpā, un tā var būt tieši tik privāta, cik tu vēlies to saglabāt. 

Daiga Gaismiņa: Ļoti labi atceros mirkli, kad apmēram trīsdesmit gadu vecumā man bija lielas pārdomas, vai gribu tādu publicitāti, kādu vajadzētu, lai es savā profesijā attīstītos. Izvēlējos iet to ceļu, kurā varu sadzīvot ar sevi un savu ģimeni. 

Gerds Lapoška: Man šķiet, ka skatītājam jāredz un jāzina viss tikai par un ap izrādi un to, kas notiek uz skatuves, nevis aizkulisēs vai aktieru grimētavās. Un turos pretī visiem, kuri grib filmēt rullīšus "tiktokiem" vai "instagramiem" par to, kas un kā notiek aizkulisēs. Tas ir nevajadzīgi – pazūd brīnums.

Kā aktieri vispār nonāk savā profesijā? Cik daudz jaunietis, kurš tikai sāk studēt, vispār nojauš, kāda ir šī profesija. Vai atceraties, no kurienes jums radās priekšstats par to, kas ir aktieris, un vai tas ir mainījies, reāli strādājot?

Ance Strazda: Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē. Nostrādāju tur gadus desmit, un tieši tur arī mīlestība pret teātri radās un izauga, un viss tālākais ceļš likās ļoti loģisks un secīgi gāja uz priekšu. Ir gan pilnīgi citādāk, nekā likās, ka būs. To jau kaut kādā mērā uzrāda arī tas, ar cik daudz cilvēkiem tu iestājies kopā [Kultūras akadēmijā], cik daudzi no viņiem pabeidz un cik daudzi pēc tam strādā profesijā. 

Gerds Lapoška: Man sākumā bija citi priekšstati un fantāzijas. Tad viss lūza, bruka un veidojās no jauna. 

Daiga Gaismiņa: Man līdzīgi…

Kas ir tās lietas, kas fundamentāli mainījušās?

Ance Strazda: Agrāk bija sajūta, ka tas nav rutinēts darbs. Bet ir! Ļoti! Rutīna gan ir jebkurā lietā, bet šajā gadījumā tā ir specifiska. It kā tu visu laiku taisi jaunas izrādes un strādā ar citu saturu, bet faktiski tu visu laiku… taisi izrādes! Viena no domām ir arī par to, ka aktiera profesija ir mainīga. Nav. Un uz to nevar paļauties. Sākot šo darbu, liekas – tagad nu gan strādāšu, bet var gadīties, ka tu diezgan ilgi sēdēsi un gaidīsi, ka varbūt tu strādāsi. 

Daiga Gaismiņa: Uzreiz pēc Teātra fakultātes beigšanas ir dažādas ilūzijas par to, kas būs, jo muskuļus esi uztrenējis dažādās jomās: esi iemācījies dziedāt, dejot, dažādos veidos performēt. Kad nokļūsti darba attiecībās, tas, ko un cik no tevis prasa… Viss kļūst savādāks. Nonākot uz lielās skatuves, sākas pilnīgi jauna skola, kas jāapgūst turpmāko gadu laikā.

Ance Strazda: Tāpēc aktiera profesija no ārpuses noteikti izskatās daudz savādāka, nekā patiesībā. Tā ir ļoti liela pašdisciplīna. Ir diezgan skarbi jāstrādā ar sevi un jāveido savs tēls, lai tu šajā profesijā noturētos.

Gerds Lapoška: Sākumā šķiet – katra izrāde, kurā tu piedalīsies, būs pasaulē labākā! Bet izrādās visādi. Par pašdisciplīnu piekrītu – no jauna jāsāk būvēt sava iekšējā struktūra. Bet tas ir skaisti, tur nav nekā slikta.

Diskusiju pilnā apjomā klausieties audioierakstā!

Es rakstu sev, nevis kādai noteiktai mērķauditorijai, jo tikai tā to var izdarīt vislabāk – saka rakstnieks, publicists Aivars Kļavis. Kā žurnālā "Avots" savulaik publicēja aizliegto Orvelu un kāds ir viņa latvieša kods, kāpēc grāmata jālasa vismaz divreiz un kur smelties izturību, kad pasaule jūk prātā – saruna ar Aivaru Kļavi Laikmeta krustpunktā.

Ja runājam par kaut kā jauna veidošanos, mēdzam to salīdzināt ar augšanu. Par zemi, kurā uzdīgst ilgi lolots vai tieši nevēlams augs, bet augsne vienam vai otram ir bijusi gatava, īpaši gatavota vai pati pamazām veidojusies tā, lai to uzņemtu. Raugoties uz piedzīvoto Latvijā, katrs varam atsaukt atmiņā būtiskus pavērsienus, kuri ietekmējuši tālākos notikumus. Tos ne tikai fiksē, bet nereti veicina arī radošās nozares pārstāvji – žurnālisti, publicisti, rakstnieki. Aivars Kļavis vienā personā ir visu trīs uzskaitīto profesiju pārstāvis, bet viņa identitātes daļa ir arī leģendārais žurnāls „Avots”.

Runāsim, protams, par „Avota” laiku, par jūsu nenogurstošo vēlmi kā rakstniekam dot arī pleca sajūtu jauniešiem, par grāmatām un to, vai un kā ir mainījusies jūsu revīzija par vēsturi, un par to, kā, jūsuprāt, veidojusies augsne šā brīža sabiedrības noskaņojumam.

No 2023. gada iznāk jūsu sarakstītā „Mana literatūras noslēpumu enciklopēdija”, šobrīd izdošanā ir astotais sējums. Es saprotu, ka devītais ir rediģēšanā.

Aivars Kļavis: Astotais ir tipogrāfijā, cik es zinu. Un tad es domāju, ka mēneša beigās iznāks. Devītais ir pabeigts.

Un kā jūs pats rakstāt, tie ir stāsti par literatūru, par cilvēkiem, kas ir radījuši literatūru, proti, tāds ceļojums literatūras vēsturē. Katram posmam ir veltīta sava grāmata, sākot pat no antīkajiem laikiem. Kāpēc jums svarīgi bija to rakstīt un arī izdot?

Aivars Kļavis: Sākumā ideja bija tāda diezgan vienkārša, ka tā būtu grāmatiņa, kur būtu mana literārā pieredze un mans skatījums uz literatūru. Un es iesniedzu Kultūrkapitālā projektu. Projektu izbrāķēja un es sadusmojos. Patiesībā tas, ja tā godīgi, es vienkārši to daru, sāku darīt aiz spītības. Es domāju – jūs neatbalstāt šo projektu, jo atbalstīt neatbalstīt – tās ir kultūrkapitāla tiesības, un tas ir pilnīgi normāli, ka neatbalsta. Bet tas pamatojums bija tāds, ka šāda grāmata nav vajadzīga, jo skolotājiem viss ir. Visi jau zina.

Man liekas, ka jūs iestājaties par to, ka jums nepatika formulējums, ka ideja nepārliecina. Jūs jautājat, ko nozīmē nepārliecinoša ideja, ka tas nav pamatojums.

Aivars Kļavis: Jā, tā tas bija. Bet tad, kad mēs vienojāmies sākumā, es domāju, ka tā tiešām būs viena grāmata. Varbūt tāda diezgan pabieza, bet paldies izdevniecības „Zvaigzne ABC” oriģinālliteratūras redakcijas vadītājai Bārbalai Simsonei, kura teica, ka tā nav laba doma. Ja es domāju uzrunāt jauniešus, tad viņi tādu biezu grāmatu neņems rokās.

(..)

Varētu teikt, ka lielā daļā savas daiļrades, līdzīgi kā Jurim Podniekam kino, esat veltījis uzmanību jauniešiem un runājis par jauniešiem aktuālām problēmām par to, kā viņiem sākt pašiem savu dzīvi. Kā jūs domājat, ko šīs zināšanas jauniešiem izlasot grāmatā, palīdz?

Aivars Kļavis: Galvenais būtu, šodien uzrunājot jauniešus, ieinteresēt viņus tik daudz, lai viņi vispār lasītu, lai viņi pievērstos. Tālāk es nezinu. Tālākais jau ir atkarīgs no viņiem pašiem, ko viņi meklē, ko viņi grib atrast tur. Vai es to spēju dot? To nu es nezinu. Man pamatmērķis tomēr ir, gan kad rakstīju triloģiju „Viņpus vārtiem”,  to „Melno akmeni”, pirmo grāmatu, tad tā doma bija ieinteresēt. Tā ir triloģija par vēsturi - ieinteresēt viņus par baltiem, par to, no kurienes mēs nākam un kas mēs tādi esam, par senvēsturi. Un šobrīd vispār par to, ka literatūra ir noslēpumiem pilna un bagāta. Noslēpumiem bagāta varbūt īsti nav korekti, bet ka tur netrūkst noslēpumu, netrūkst dēku, netrūkst kaislību un netrūkst… It sevišķi tajās pēdējās grāmatās, kuras rakstu par Kafku, par Orvelu, par Džoisu un par dadaismu, nu arī astotajā būs vairāk nekā tā senatne, kas liekas ļoti tālu, bet tas vismaz man liekas tuvāki. Gan jau jauniešiem arī tas liksies.

Jūsu pieminētie autori bija viena daļa no tiem, kurus publicējāt žurnālā „Avots”, un „Avots” arī bija primāri domāts jauniešiem. Jūs noteikti bijāt klāt brīdī, kad sabiedrība vēl diezgan piesardzīgi, bet arī kāri tvēra dažādas pārmaiņas, kas tajā laikā notika. Ja skatāmies kopumā uz šo laikmetu, jūs arī esat pietiekami asredzīgs visu savu profesionālo mūžu bijis, kā jūs kopumā vērtēt to, ko mēs šobrīd visi piedzīvojam – gan šeit, gan pasaulē, jo mēs vispār nemaz vairs neesam atrauti no pasaules.

Aivars Kļavis: Es riskēšu, es būšu nepopulārs, bet atkārtošu to, ko daudzi cilvēki saka, ka man liekas, ka pasaule jūk prātā. Jā, jo tas, kas šobrīd pasaulē, notiek. Nerunāsim par visu pasauli, jo pasaule ļoti dažāda ir. Ir Ķīna, ir Amerika, ir Japāna, austrumnieki, ir Rietumi, ir Eiropa. Bet es arvien vairāk domāju par to, ja par Eiropu runājam (..) mani pārņem tāda sajūta… Laikam Literatūras noslēpumu enciklopēdijas otrajā grāmatā es rakstīju par Romas impērijas sabrukumu. Un formāli it kā, ja nekļūdos, Romas impērijas sabruka 476. gadā, bet viņa jau nesabruka vienā gadā un vienā dienā. Tad šobrīd, runājot par Eiropu, es redzu tādas zināmas paralēles.

Parasti saka, ka Romas impērija sabruka tāpēc, ka sāka prevalēt brutālas izklaides, kultūra vispār pazuda. Ārprātīgi brutālas izklaides, kur krokodili rija kristiešus un vērši izvaroja jaunas meitenes, un visi skatījās un aplaudēja. Vārdu sakot, izklaide aizstāja kultūru. Es nezinu, pat par izklaidi to nevar saukt. Tā ir kaut kāda perversa dziņu apmierināšana. To parasti piemin, bet aizmirst divas citas lietas, kas varbūt to Romas impēriju iznīcināja vēl vairāk, kur ir lielas paralēles ar mūsdienu Eiropu.

Lai impēriju saglabātu, lai tā funkcionētu, pieauga ierēdņu armija, drausmīga ierēdniecība. To mēs parasti nerunājam un tā ir vistiešākā paralēle ar mūsdienu Eiropu. Tur bija ierēdnis ierēdņa galā, ko vairs nevarēja saprast, jo vajadzēja tos cilvēkus kontrolēt, viņus vajadzēja vadīt, viņus vajadzēja uzturēt.

Un trešā lieta, ko arī šodien tā politkorekti mēs nepieminam, nerunājam – tie bija barbari, kurus Romai nācās asimilēt. Viņi vispirms iekaroja, un pēc tam viņi ienāca Romā. Un varbūt viņi bija tie, kas tieši pieprasīja, nevis dižciltīgie romieši. Romieši vienkārši pakļāvās tai psihozei. Bet šie barbari. Un tās trīs lietas. Kad es tagad skatos, kas šobrīd notiek Eiropā, ir diezgan lielas paralēles, un tas mani biedē.

Ko darīt? Kaut kāda apgaismība jāgaida?

Aivars Kļavis: Es domāju, ka patiesībā neko tur nevar darīt. Tas ir process, kas risinās savā gaitā. Mēs runājam par to Romas impērijas Eiropas daļu. Tajā pašā laikā tās kultūras aktivitātes pārsviedās uz austrumiem, jo Roma bija daļa no tagadējās Āfrikas. Tieši tur kultūra turpināja attīstīties. Āpulējs uzrakstīja savu romānu "Zelta ēzelis", kas līdz mūsdienām ir saglabājies. Un gan jau viņš nebija vienīgais. Kamēr tajā Eiropas daļā prevalēja barbariska izklaide vai alkas pēc šīs barbariskās izklaides, tajā pusē it kā tas viss notika. Es pieņemu, ka varbūt arī tā kaut kā notiks ar Eiropu. Bet es domāju, ka ir globāli vēsturiski procesi, kurus mēs nekādi nevaram ietekmēt.

Mēs tos piedzīvojam, pārdzīvojam.

Aivars Kļavis: Mēs tos nepiedzīvosim un arī nepārdzīvosim, bet mūsu mazmazmazbērni visticamāk, piedzīvos.

(..)

Ir grūti iedomāties jautājumu, kas vēl jums nebūtu pa šo žurnālu un laiku uzdots, bet kas jums šobrīd šķiet būtiskākais, ko jums izdevās panākt ar žurnālu „Avots”?

Aivars Kļavis: Patiesībā jūs uzdevāt jautājumu, kurš ir jums jāuzdod sev pašai. Es nevaru to pateikt. Toreiz mēs darījām to, ko reāli prasīja laiks. Vai mūsu izpratne par to laiku, kas mums bija svarīgi, kas tobrīd šķita galvenais. Protams, mēs domājam gan par cenzūru, kas būs – kādas ziepes mums būs, kad mēs dabūsim pa galvu un cik smagi mēs dabūsim pa galvu, jo tas, ka dabūsim, bija skaidrs. Bet mēs nedomājam par to, ko tagad visi – ir kaut kāda mūsu misija. Mēs nedomājam šādās kategorijās. Tikko mēs būtu sākuši domāt šādās kategorijās, tas nebūtu „Avots”. Tas būtu kaut kas pilnīgi cits. 

Tas ir arī, kas saistās ar to, kā es rakstu. Atkal būs tāds nepopulārs viedoklis. It kā it kā tu esi rakstnieks un raksti lasītājiem. Es nerakstu lasītājiem. Es rakstu sev. Un tikai tad, kad tu to darbu dari sev… Mēs arī tagad daudz ko darām nezin kam – mērķauditorijai, misijas vārdā, sabiedrības interesēm, lai mainītu situāciju. Bet vislabāk tu to darbu izdari tad, kad tu to dari sev. Tikko tu sāc darīt citiem, tev ir ļoti viegli halturēt, ir ļoti viegli iesmērēt kaut ko neīstu, lai gan varbūt izskatās, ka visi vārdi ir pareizi, viss ir pareizi uzrakstīts. Domāju, ka mani kolēģi, liela daļa no viņiem arī to darīja sev. Varbūt viens darīja vairāk, lai pašapliecinātos, cits varbūt mazāk, vienam tās ambīcijas bija lielākas, teiksim, Normundam [Naumanim] bija varenas un viņš tās arī realizēja vēlāk.

(..)

Kāpēc mēs varējām nodrukāt Orvelu? Un kāpēc to, ka mēs esam nodrukājuši Orvelu, nepamanīja, ka Orvels ir aizliegts, nepamanīja Latvijā, bet pamanīja Maskavā? Tāpēc, ka ar gadiem tas totalitārisms krāja un krāja – tas ir aizliegts, tas ir aizliegts, šitas ir aizliegts, šitas ir aizliegts. Un beigās tie cenzori paši vairs nejēdza, kas ir aizliegts un kas īsti nav, jo tas jau bija neaptverami. Un tā kā visi cilvēki pēc būtības ir paslinki, tad tiem cenzoriem arī tā vietā, lai urbtos un lasītu, un meklētu, viņiem labāk patika pasēdēt Preses nama kafejnīcā, papļāpāt. Žurnālā kopā bija 160 lappuses. Mēs drukājam ārprātīgi sīkiem burtiņiem, kā pašlaik neviens neko nedrukā, nevar izlasīt. Un es domāju, ka tādus garus gabalus kā romānus viņi nemaz nelasīja. Un, piemēram, to pašu Orvelu mēs nosaucām par pasaku.

Runa ir par Džordža Orvela romānu "Dzīvnieku ferma".

Aivars Kļavis: Jā. Romānu "Dzīvnieku ferma" mēs nosaucām par pasaku. Nu un tas sākums jau ir kā pasakā. Cenzors paņēma, izlasīja – saimnieks aizslēdza kūti, zvēri sāk runāt. Ai, nu…

Un pamanīja tikai tad, kad žurnāls bija iznācis, pamanīja to Maskavā, jo pirms „Avots” nonāca pie lasītājiem Latvijā, tas bija Maskavā centrālkomitejā ātrāk nekā Latvijā, un tur arī pamanīja. Bet žurnāls iznāca piektdienā, un piektdienā neko nevar atrisināt, un jau sestdienā tas bija cilvēkiem pastkastītēs. Un vairs nevarēja ne aizliegt, ne izņemt, ne atņemt žurnālu, ne pārdrukāt. Neko vairs nevarēja izdarīt.

Kas ir tikai decembrī, bet nav citos mēnešos? Šo Samantas Kirilovičas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Kalniņu ģimene Rīgā: mamma Sanita, tētis Dzintars ar bērniem Herbertu (8 gadi) un Emmu (4 gadi).

Pianists un bijušais Bolderājas mūzikas un mākslas skolas direktors Artūrs Cingujevs nule divas nedēļas pavadījis savā jaunajā amatā kā Nacionālās Mākslu vidusskolas direktors. "Atsperes" sarunā jautājam par jauno direktora ikdienu, ko nozīmē pārvaldīt ap 500 cilvēku, kā atjaunot uzticēšanos iestādē pēc iekšēja konflikta, par to, vai mākslinieciskā domāšana maina vadības stilu un to, cik svarīgi arī konkurējošā vidē ir pievērsties tieši sev un sevis izprašanai.

Anna Marta Burve: Menedžmenta gars jūsos mīt jau kopš skolas laikiem. (..) Varbūt pat varam runāt par iedzimtību? Ir cilvēki, kas piedzimst ar menedžmenta garu, un tādi, kas nē? Šķiet, ka jums tas nācis dabiski.

Mani vienmēr uzrunājušas personības. Un personībām ir viena līdzīga īpašība – katrs no šiem cilvēkiem ir sava ceļa gājējs. Neskatoties ne uz ko, ne uz kādiem apstākļiem.

Zināmā vecumā uzdodot jautājumu, kas un kāds es esmu, protams, skatījos apkārt. Mēs dažreiz kaut ko kopējam, mācāmies, meklējam sevi, bet nonācu līdz atziņai, ka vēlos būt es pats. Un, lai es būtu es pats, vienīgā iespēja ir koncentrēties tikai un vienīgi uz sevi.

Tas nenozīmē, ka jāiet pāri līķiem – nē! Bet tev ir ļoti jākoncentrējas pašam uz sevi, jāvēro sevi, jāanalizē sevi, jāstrādā ar sevi. Tā es uztveru dzīvi un sevi. Tas ir tas, ko turpinu darīt ikdienā. Tādēļ – jā, varbūt tā ir kaut kāda iedzimtība, jo vispār organizēt lietas man patika jau bērnudārzā: mamma stāstīja, ka audzinātāja esot teikusi – Artūrs būs kolhoza vadītājs! (Smejas.) Pats gan to neatceros. Tās ir lietas, kuras no tevis nav atkarīgas, līdz ar to – kad meklē sevi, tās vienkārši organiski parādās. Tas tā vienkārši ir, neko mākslīgi nevar izdomāt.

Cilvēkiem ir liela tendence skatīties uz sevi kontekstā ar citiem un salīdzināt sevi ar citiem. Tāpēc spēja, māka, vēlme pievērsties sev un uzdot jautājumu, kas es esmu un ko gribu – tas, liekas, ir pat grūtāk, nekā pirmajā brīdī varētu domāt.

Darbs ar sevi ir nebeidzams process. Mums parasti vieglāk domāt un runāt par citiem, nevis par sevi. Protams, esam sabiedrības daļa, un it īpaši tad, ja esam vadītāji, runājam par citiem. Bet ir ļoti svarīgi neaizmirst par sevi kā par kaut ko tādu, kas nemitīgi mainās. Viens no aspektiem, kas ļoti būtisks jebkuram vadītājam, ir objektivitāte. Faktos balstītas lietas.

Skaidrs, ka mēs esam subjektīvas un emocionālas būtnes, un katram ir savs redzējums.

Strādājot ar cilvēkiem, nespēju beigt brīnīties, cik mēs esam atšķirīgi un cik mēs vienu un to pašu jautājumu vai lietu uzlūkojam atšķirīgi! Tas parasti ir pārpratumu objekts sarunās.

Bet jebkuram vadītājam jāspēj atrast objektīvs skatījums, lai varētu rast kopsaucēju. Tāpēc mēģinu skatīties uz sevi no malas un – nebaidos šī vārda – strādāt ar sevi.

Nav noslēpums, ka Nacionālā mākslu vidusskola nesen piedzīvoja vadības nestabilitāti, kas arī bija par iemeslu konkursam. Kas, jūsuprāt, ir galvenais priekšnosacījums, kas veicina uzticēšanās sajūtas atgriešanos?

Man grūti komentēt pašu procesu – atgriešanos. Bet varu teikt, ka

par direktoru nepiedzimst. Par direktoru kļūst.

Runājot par uzticēšanos – domāju, jebkurās attiecībās – gan cilvēku savstarpējās attiecībās, gan organizācijas ietvaros – uzticēšanos nevar panākt ātri. Tam vajadzīgs laiks, atvērta saruna, dialogs. Māka klausīties – ne tikai runāt. Tur ir daudz sastāvdaļu, kas procesu padara jēgpilnu. Un tad ir arī rezultāts. Ja mēģinām uzreiz mākslīgi iet uz rezultātu…

Mēs visi esam jūtīgas būtnes, īpaši mākslā un mūzikā: mēs taču ikdienā pie tā strādājam, lai attīstītu sevī jūtīgumu! Menedžmentā tas diemžēl jānonivelē, jo neizbēgami dažreiz jāpieņem sāpīgi, ne visiem patīkami lēmumi, un vadītājs nekad nebūs vienādi labs visiem. Tā pa īstam to var saprast tikai tie cilvēki, kuri bijuši kādos amatos, jo, kamēr neesi bijis šajā lomā, tu to nevari izprast.

Ja es pats nebūtu vadītājs, domātu – ko direktors īsti dara: paraksta dokumentus, sēž sapulcēs? Bet pamatā tā ir komunikācija. Es pat teiktu – komunikācijas kultūra, jo komunicēt jau komunicējam mēs visi, bet jautājums – kā mēs to darām?

Piemēram, tas pats jūtīgums: otra puse vienmēr jūt un dzird ne tikai to, kādu vēsti tu gribi nodot, bet arī to, kā tu to dari.

Vairāk – audioierakstā.

Drīz būs četri gadi, kopš Latvijā dzīvo ukraiņu mūziķes Natālija Behma un Anna Frančuka, kuru ierastās dzīves kājām gaisā sagrieza Krievijas sāktais pilna apjoma karš Ukrainā. Natālija dzied valsts akadēmiskajā korī "Latvija", bet Anna pirmos trīs gadus iesaistījās Rēzeknes mūzikas dzīvē, bet tagad pārcēlusies uz Rīgu un šobrīd meklē iespēju kļūt par kāda Rīgas kora dziedātāju. Mūzika viņām abām ir viens no lielajiem spēka avotiem.

Anna Frančuka pēc profesijas ir kordiriģente. Līdz karam dzīvoja Horošivā, Žitomiras apgabalā, strādāja kultūras namā un vadīja ansambli "Višivanka". Audzināja meitu Olenu, kurai brīdī, kad sākās karš, bija trīs gadi. 24. februāris visu dzīvi sagrieza kājām gaisā: "Es atceros, kā es torīt pamodos… 24. februāra rītā mēs visi gulējām kā parasti, kad pēkšņi man zvanīja radiniece – manas meitas krustmāte no Kijivas – un teica: "Jūs ko? Guļat? Es jau esmu ceļā pie jums!"

Mūs visus pārņēma neizsakāmas bailes. Taču mums tobrīd arī šķita, ka paies kādas pāris nedēļas, tas beigsies un viss atkal būs kā parasti.

Bet viss ievilkās, un tad, kad vienā dienā es biju mājās ar savu bērnu un mūsu mājai pārlidoja pāri 12 kara lidmašīnas, es nolēmu, ka atsaukšos man pazīstamu cilvēku aicinājumam un braukšu prom no Ukrainas uz Latviju."

2022. gada augustā Anna ar meitu devās ceļā pie pazīstamiem cilvēkiem Rēzeknē.

"Braucot autobusā uz Latviju, mani pārņēma bailes par to, ka es braucu uz svešu zemi, kas nozīmē, ka es, visticamāk, nekad vairs nedziedāšu. Bet es taču bez dziedāšanas nespēju dzīvot! Taču sanāca tā, ka Rēzeknē es gandrīz uzreiz sāku dziedāt. Es uzstājos Latgales ukraiņu biedrības pasākumos, sadarbojos ar teātri "Joriks", mani uzaicināja dziedāt Rēzeknes jauktajā korī "Ezerzeme". Tā ka manas bažas par to, ka es vairs nevarēšu dziedāt, izrādījās veltas," atzīst Anna.

Rēzeknē Annai piedzima otrs bērns – dēls Marks, kuram šobrīd ir 2,5 gadi. Šogad Anna ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Iemeslus sarunā viņa daudz izvērst nevēlas, bet no viņas teiktā var noprast, ka ir apstākļi, kuru dēļ viņa Latgalē sāka justies ne visai droši. Rīgā viņa vēl tikai sāk iedzīvoties, šobrīd meklē iespēju iestāties kādā Rīgas korī. Anna domā palikt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, arī mamma, kura joprojām dzīvo Horošivā, viņu atrunā no braukšanas uz Ukrainu, kur aizvien ir ļoti bīstami.

"Protams, visvairāk vēlos, lai karš pēc iespējas ātrāk beigtos, lai varētu brīvi braukt uz mājām pie tuviniekiem. Bet šobrīd tāds reālāk piepildāms mans sapnis ir uzsākt dziedāt kādā Rīgas korī. Vēl es kādreiz gribētu nodziedāt kopā ar orķestri, tas ir mans sapnis jau kopš agras bērnības," pastāsta Anna.

Dzīvojot Rēzeknē, Anna savā repertuārā iekrājusi arī latgaliešu tautasdziesmas un neatsaka aicinājumam nodziedāt pantiņu no viņai pašas mīļākās.

--

Drīz jau būs četri gadi, kopš valsts akadēmiskajā korī "Latvija" dzied ukraiņu mūziķi no Kijivas – dzīvesbiedri Natālija Behma un Serhijs Zadorožnijs. Viņi ir ļoti pateicīgi, ka Latvijā var darboties savā profesijā un pie tam tik augsta līmeņa kolektīvā, kas dod iespēju nemitīgai attīstībai un izaugsmei. Natālija uzskata, ka tieši ikdienas saskarsme ar latviešiem ir galvenais iemesls, kāpēc gana ātri izdevies apgūt latviešu valodu, bet viņa arī pati paralēli ikdienas praksei to speciāli mācījusies.

"Vispirms es skatījos "YouTube" video, lai varētu kaut kādu pirmo valodas līmeni apgūt. Pēc tam es izgāju kursus, ko Latvijas valsts organizēja ukraiņiem. Tas bija vissvarīgākais atbalsts, lai es varētu strādāt, it īpaši korī, kur ļoti būtiska ir vārdu izruna. Pēc tam es vēl pati nopirku dažus kursus, lai savas zināšanas paplašinātu.

Protams, kā jau ar jebkuru valodu, vissvarīgāk ir tajā praktiski runāt, un tas man nenācās viegli. Bet man kolēģi ļoti palīdzēja. Šobrīd man jau latviešu valoda ļoti patīk," saka Natālija.

Raidījums, kurā dzirdēsiet daudz noderīgas informācijas: notrauksim putekļus no seniem padomiem, soda vienības ceļu satiksmē, veidosim jaunu latviešu vārdu, stāsts par kādu vietu Latvijā, aktīva komunikācija ar klausītāju, kāda sen nedzirdēta dziesma, iesūtītie joki, "Dziesmu kaujas" balsojuma kaislības un vēl daudz visa kā...

Naktsāķis- kas pelnījis, tam būs!!!

DZIESMU KAUJA

Tiek piedāvātas trīs dziemas, no kurām klausītāji izvēlas vienu, kuru dzirdēt kā raidījuma pēdējo dziesmu.

Spēle "ĀĶĪĢAIS ĀĶIS"

Septiņi nestandarta  jautājumi Latvijā atpazīstamai personai. Par pareizu atbildi - 3 punkti, par jautru un atjautīgu - 2 punkti. Izmantojot četrus atbilžu variantus -1 punkts, nepareiza atbilde - 0 punktu.

Aigars Dinsbergs, Harijs Užāns- 4 punkti