latvijasradio.lsm.lv - RSS

Kulminācijai tuvojas Nacionālās kino balvas ”Lielais Kristaps” notikumi. Šodien, 27. februārī, pirmizrādes piedzīvos divas balvai nominētās filmas: Lailas Pakalniņas dokumentālā filma ”Putnubiedēkļi”, kas vēsta par dabas klātbūtni Rīgas lidostā, un Alises Zariņas spēlfilma ”Nospiedumi”, kas ir paaudžu attiecību stāsts.

Kā šīs un citas balvai izvirzītās filmas būs novērtējusi starptautiskā žūrija, to uzzināsim svētdien, kad Kongresu namā notiks ”Lielā Kristapa” svinīgā balvu pasniegšanas ceremonija. 

Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma ”Putnubiedēkļi” ir ielūkošanās Rīgas lidostas aizkulisēs. Stāsts par to, cik cieši urbānā vide tur sadzīvo ar dažādām dzīvām radībām – kukaiņiem, putniem un zvēriem. Filmas galvenie varoņi ir lidostas putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti, kuri gādā, lai abas vides nesatiktos, jo sadursme pat ar biti, nemaz nerunājot par lielākām radībām, lidmašīnām ir bīstama.

Filmas operators ir Māris Maskalāns, bet filmā izmantoti arī viena no filmas varoņiem Mareka Arbidāna ar telefona kameru uzņemtie kadri, ko viņš fiksējis savās darba gaitās. Sarunā ar ”Kultūras Rondo” viņš apliecināja – dabas Rīgas lidostā patiešām ir ļoti daudz.

Lidostas putnu un dzīvnieku kontroles speciālisti jeb – filmas veidotāju vārdiem – putnubiedēkļi – lidostas teritorijā izdzenājot zvērus un putnus, pret dzīvajām radībām izturas saudzīgi, kas citviet pasaulē ne vienmēr tā notiek. Operatoram Mārim Maskalānam bijis ļoti interesanti iepazīt šo citu acīm neredzamo, bet tik ļoti svarīgo darbu.

Filma ”Putnubiedēkļi” ”Lielajam Kristapam” nominēta četrās kategorijās. Bet desmit nomināciju ir Alises Zariņas spēlfilmai ”Nospiedumi”, kas arī šodien piedzīvos pirmizrādi.

Filma ir paaudžu attiecību stāsts, tā vēsta par tēva lomu ģimenē un vecāku ietekmi uz bērnu dzīvi kopumā. Lai arī tēma ir sarežģīta un nopietna, režisore to risina sev ierastajā rokrakstā – caur humora un cilvēcības prizmu. Galvenā varone ir Līva, sieviete pāri 30, ko atveido Ieva Segliņa. Aktrisi uzrunāju vēl filmas tapšanas laikā, kad kāda no epizodēm tika filmēta Ikšķilē.

Režisore Alise Zariņa stāsta – filmēšanas laikā viņai vēl vairāk nostiprinājās pārliecība par tēmas aktualitāti, jo, par šo filmu uzzinot, ļoti daudzas sievietes viņai teikušas, ka dzīve bez tēva – tas ir arī viņu stāsts.

Kā Alises Zariņas, Lailas Pakalniņas un citas balvām izvirzītās filmas būs novērtējusi ”Lielā Kristapa” starptautiskā žūrija, to uzzināsim svētdien, kad Rīgas Kongresu namā notiks svinīgā balvu pasniegšanas ceremonija. Balvu par mūža ieguldījumu saņems kaskadieris Jānis Uldis Veispals.

Apritējis ceturtais gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Līdztekus centieniem izbeigt karu norisinās sarunas par Ukrainas iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai. Tas ir veicinājis jaunu prokrieviskas, pret Ukrainu vērstas retorikas vilni, kura dzinulis Eiropas Savienībā ir Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns.

Kādi bijuši viņa pēdējā laika skaļākie izteikumi un kā valdības retorika kopumā ietekmē sabiedrisko domu Ungārijā? To pētījis „Euranet” faktu pārbaudes projekts.

„Euranet” faktu pārbaudes projekts ir apkopojis pēdējos mēnešos izskanējušos Ungārijas valdības, tostarp premjerministra Viktora Orbāna, izteikumus par Ukrainu. Secināts, ka tajos dominē apgalvojumi, kuros Ukrainai tiek pārmesta Ungārijai nelabvēlīgas politikas īstenošana un jaukšanās valsts iekšpolitiskajos procesos. Piemēram, vienā no pēdējā laika skaļākajiem paziņojumiem Orbāns apsūdzējis Ukrainu apzinātā naftas cauruļvada „Družba” darbības bloķēšanā. Pa to līdz šim Ungārijai un Slovākijai tika piegādāta Krievija nafta. Lai gan Kijiva norāda, ka infrastruktūra, kas šķērso Ukrainas teritoriju, janvāra beigās bojāta Krievijas triecienu rezultātā, Orbāns uzstāj, ka tas esot mēģinājums ietekmēt 12. aprīlī gaidāmo Ungārijas parlamenta vēlēšanu iznākumu un vājināt viņa pārstāvētās partijas "Fidesz" izredzes.

Tāpat viņš apgalvojis, ka Ukraina arī izdarot spiedienu uz Briseli, lai panāktu lētās Krievijas gāzes piegāžu pārtraukšanu Ungārijai. Līdz ar to, viņa ieskatā, Kijiva esot drauds Ungārijas enerģētiskajai drošībai un ekonomiskajām interesēm, Ukrainu viņš tiešā tekstā nosauc ne vairs par pretinieku, bet gan par valsts ienaidnieku.

Orbāns arī paziņojis, ka Ukrainas uzņemšana Eiropas Savienībā būtu atklāts kara pieteikums Ungārijai. Šie Orbāna izteikumi nav palikuši bez ievērības arī Krievijā, kur tos pārpublicējusi lielākā valsts ziņu aģentūra „TASS”, tādējādi rādot vietējai sabiedrībai, ka arī Eiropā ir politiķi, kuri domā līdzīgi Maskavai.

Šie gan ir tikai daži uzskatāmi piemēri tam, kā Orbāns izmanto Kremlim pietuvinātu retoriku – šāda veida vēstījumi jau ilgstoši caurstrāvo Ungārijas valdības nostāju un publisko komunikāciju kopumā.

Karš Ukrainā rit jau četrus gadus un šajā laiku daudzi ukraiņi raduši patvērumu un arī darbu Latvijā. To vidū arī ukraiņu zinātniece Natālija Amirulojeva, kura Latvijā darbojas Ķīmiskās fizikas institūtā un atzīst, ka iespēja turpināt darbu savā profesijā arī kara laikā ir būtiska ne vien viņai personīgi, bet ļauj turpināt darbu arī ar viņas studentiem dzimtajā pilsētā Dņipro. Pētniece arī secina, ka, pateicoties citu valstu atbalstam, arī kara laikā zinātne Ukrainā turpina pastāvēt un attīstīties.

Ukraiņu zinātniece Natālija Amirulojeva (Natalia Amirulloieva) pirms kara un arī šobrīd dzīvo Ukrainā Dņipro pilsētā, kur pētniece strādā Ukrainas zinātnes un tehnoloģiju universitātes Būvniecības akadēmijā par ķīmijas pasniedzēju un pētnieci. Tiesa, šobrīd viņas dzīve rit starp Dņipro un Rīgu, jo pēc kara sākuma zinātniece rada iespēju strādāt arī starpvalstu projektā Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūtā.

Natālija Amirulojeva: Es strādāju laboratorijā, un šobrīd man ir ļoti interesanta pētniecības tēma. Tā ir kristālu audzēšana. Man tas ir kaut kas pilnīgi jauns, jo Ukrainā ar to nenodarbojos. Ukrainā es strādāju ar gatavām vielām - es tās pētīju, sajaucu noteiktās proporcijās, lai iegūtu korozijas inhibitoru, un tas tika analizētas ar sarežģītām ķīmiskām metodēm. Savukārt šeit viela ir jāsintezē, un pēc tam ar fizikālām metodēm tā jāizpēta, lai saprastu, vai tas, ko esmu sintezējusi, vispār atbilst izvirzītajām prasībām. Tātad ukraiņu zinātnieki atrod iespējas strādāt, jo pētniekiem darbs ir visa viņu dzīve, tāpēc esam ļoti pateicīgi kolēģiem visā Eiropā, kas mūs atbalsta. Es šeit jūtos kā mājās.

Natālija novēro, ka tikmēr Ukrainā zinātnes nozarē līdz ar karu ir darbinieku deficīts, jo daudzi pētnieki ir pametuši valsti vai karo. Viņa gan darbu turpina arī Dņipro augstskolā, kur lekcijas notiek daļēji attālināti un tās bieži paralizē elektrības pārrāvumi un studentiem jāgaida lekciju ieraksti. Savukārt darbi laboratorijās nevar notikt attālināti un arī šis process regulāri ir traucēts, jo, ja skan gaisa trauksme, pētnieki un studenti dodas uz bumbu patvertni, kur savukārt bieži pasniedzēji vienkārši turpina mācīt teoriju, lai produktīvi izmantotu laiku. Neraugoties uz daudzajām problēmām, Natālijas ieskatā zinātnes joma arī kara laikā Ukrainā attīstās.

Arnolda Skrides izveidots, kopš 1991. gada Rīgas Latviešu biedrības namā notiek sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu rīkotais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem "Talants Latvijai". Kopš 2018. gada konkursa mākslinieciskais vadītājs ir Normunds Dreģis. Trijās marta svētdienās turpināsies konkursa 34. sezonas 1. kārta un par to uzzinām sarunā ar Normundu Dreģi.

Viņš ieskicē konkursa vēsturi un akcentē tā tradīcijas, principus un noteikumus, stāsta par tā doto iespēju jaunajiem mūziķiem turpmākiem muzikāliem startiem. Sarunā - arī par mūzikas skolu atsaucību, žūriju un komandu, kas rūpējas, lai konkurss notiktu, par iepriekšējo konkursu radošo bilanci, par gaidāmo II kārtu un Finālu. Uzzinām arī par jauniešu simfonisko orķestru darbību, gaidāmo festivālu Kurzemē, par Normunda Dreģa paša vadīto Jāzepa Mediņa Mūzikas skolas orķestri "Armonico" un prieku darbā ar jauniešiem.

Normunds Dreģis: "Talants Latvijai" ir vissenākais konkurss Latvijas mūzikas skolu audzēkņiem. Šeit piedalās praktiski visu instrumentu specialitāšu audzēkņi, un tās ir apmēram 20 instrumentu spēles specialitātes.

Domāju, ka ļoti daudziem bērniem un jauniešiem šis konkurss ir pirmais impulss uz turpmāko izglītību un mūzikas aicinājumu, un, iespējams, viņi arī izvēlas mūziku kā savu nākamo profesiju.

Konkurss notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, un tas tur ir arī dibināts. Tā ir ļoti laba iespēja jaunajiem talantiem uzstāties Rīgas Latviešu biedrības nama vēsturiskajās zālēs. Šīs sezonas pirmo kārtu mēs sākām jau 1. februārī, tā kā patlaban viss notiek pilnā sparā. Pavisam kopā piedalās bērni un jaunieši no 16 Latvijas mūzikas skolām.

8. martā uzstāsies Rīgas Juglas mūzikas skolas, Ķekavas mūzikas skolas un Jūrmalas mūzikas vidusskolas audzēkņi, pēc tam būs 22. marts un 29. marts. Vai variet uzburt to “ņigu ņegu”, kas šajās dienās notiek Rīgas Latviešu biedrības namā, jo šis konkurss ir arī koncerts?

Jā, tas tā ir bijis vēsturiski. Konkursa pirmā kārta notiek koncertu cikla formātā, kur katra skola uzstājas ar savu sagatavoto programmu un prezentē savus labākos audzēkņus.

Vienā koncertā parasti uzstājas divas vai trīs mūzikas skolas, katra prezentē 10 līdz 12 audzēkņus. Ir liela rosība, jaunie talanti gatavojas, cītīgi iesildās. Ir tiešām jauka atmosfēra konkursam.

Kas šim konkursam ir īpašs? Kādi ir noteikumi, gadu gaitā šie noteikumi vai prinipi papildinās? Tiek izdarīti secinājumi vai tas diezgan stabili notiek no reizes uz reizi?

Ir vērtības, kuras mēs saglabājam.

Tas ir konkursa mērķis - mēs veicinām un atbalstām Latvijas jaunos talantus, meklējam tos akadēmisko žanru mūzikā un dodam viņiem iespēju uzstāties un apliecināt savu talantu Rīgas Latviešu biedrības namā.

Mainīgais ir tas, ka tad, kad es pārņēmu šo konkursu, mēs runājām ar kolēģiem un žūrijas ekspertiem un secinājām, ka šim konkursam būtu vērtīgi, ka būtu arī fināla kārta. Iepriekš bija tikai divas kārtas - pirmā, kur uzstājas skolas atsevišķi, un otrā, kur uzstājās pa instrumentu grupām, un tad arī viņi tika vērtēti un apbalvoti. Tā kā konkurss aptver mūzikas skolas no visas Latvijas, spriedām, ka būtu vērtīgi, ja būtu arī fināla kārta. Jā, varbūt tas ir grūtāk un vajag vairāk sagatavoties, un arī tas periods ir garāks, bet domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi. Finālā visiem ir viens obligātais latviešu komponista skaņdarbs.

Kā palīdzēt to Eiropas valstu ekonomikai, kas robežojas ar Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu? Par šo jautājumu šodien Briselē ar Eiropas Komisijas vadību spriež Baltijas valstu premjeri, kā arī citu Austrumeiropas valstu politiķi. Kaut gan nekādi papildu līdzekļi šobrīd no Briseles netiek solīti, par panākumu var uzskatīt jau to, ka ir panākta apziņa, ka Krievijas karš pret Ukrainu ekonomiski vairāk ietekmē Austrumeiropas valstis.

Briselē spriež par papildu ekonomisko atbalstu Austrumeropai.

Vai lielais ledus traumu skaits un to pavadošā slimnīcu noslodze ietekmē arī akūtās palīdzības sniegšanu?

Agri no rīta pēc gandrīz trīs nedēļu ilgā olimpisko spēļu pārtraukuma atsākusies Nacionālās hokeja līgas sezona un šorīt jau spēlēja arī divi latviešu hokejisti.

Lielā sala un dārgo apkures rēķinu dēļ uz laiku pacels mājokļa pabalstu un paplašinās tā saņēmēju loku.

Islandē plāno rīkot referendumu par sarunu, lai iestātos Eiropas Savienībā, atsākšanu.

Ikviens Latvijas iedzīvotājs, uzņēmums vai valsts iestāde varēs izmantot "Tildes" tulkošanas platformu, kas nodrošina īpaši kvalitatīvu un drošu tulkošanu 34 Eiropas valodās,

Šajā Kur kritiķiem nav vietas epizodē aplūkojam rotaļas ar pārtapšanu dažādās lomās un sociālajos lokos, kas var glābt vai, tieši pretēji, nodot. Recenzējam britu režisores Emeraldas Fenelas kiča un pastiša piepildīto Emīlijas Brontē romāna “Kalnu aukas” ekranizāciju ar Margo Robiju un Džeikobu Elordi, kā arī brazīļu autora Klebera Mendosas Filju godalgoto konspirācijas retrotrilleri “Slepenais aģents”.

Epizodē aplūkojam pavedienus, no kuriem veidots filigrānais darbs, kā arī piedāvājam Dārtas Ceriņas sarunu ar filmas režisoru.

Epizodē aplūkojam režisores ieceri darbu adaptēt 21. gadsimta estētiskajos kodos un spriežam, kā tad īsti ir – vai ir vienkārši slikti, vai ir tik slikti, ka iznākums tomēr ir labs.

24. februārī apritēja jau četri gadi, kopš Krievija izvērsusi pilna mēroga agresijas karu pret Ukrainu. Tas bija turpinājums un eskalācija Kremļa agresijai, ko tā kaimiņvalstī īsteno kopš 2014. gada, cenšoties nepieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO un attiecīgi izraušanos no Krievijas ietekmes sfēra.

Ukraiņu politologs, sociālo pētījumu centrā "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus ir viens no tiem, kurš regulāri vēstījis Latvijas Radio gan par pašreizējo situāciju Ukrainā, komentējot to radījumā Divas puslodes, gan stāstījis par Ukrainas neseno vēsturi raidījumā Šīs dienas acīm. Viņu uzklausām arī šajā raidījumā.

Kas no tā, kas noticis aizvadītajos četros gados tev ir izrādījies visnegaidītākais, tāds, ko tu iepriekš nebiji paredzējis?

Dmitro Levus: Pirmkārt tas, ka tie ir četri gadi. Es patiešām domāju, ka šis lielais karš nebūs tik ilgs, ka tas ilgs kādus trīs gadus. Un, manuprāt, tik ilgs tas ir tāpēc, ka nebija pilnvērtīga atbalsta no Amerikas Savienoto Valstu puses, nebija tad, kad tam vajadzēja būt. Respektīvi, trūka principiāla atbalsta. Jā, militārā palīdzība bija milzīga. Bija vairāki palīdzības momenti, kas nozīmīgi mainīja spēku samēru, piemēram, raķešu kompleksu „Himars” piegāde un ir arī citas pieminamas lietas. Bet noteikti var teikt, ka palīdzībai vajadzēja būt aktīvākai, principiālākai.

Diemžēl, nomainoties varai Amerikas Savienotajās Valstīs, vispār ir notikušas milzīgas izmaiņas pieejā Ukrainai, karam un vispārējā skatījumā uz taisnīgumu un starptautiskajām tiesībām.

Pēc manām domām, iemesls, kāpēc karš notiek tik ilgi, ir tas, ka gan Baidens negribēja, gan Tramps negrib Krievijas Federācijas sakāvi. Bet Krievijas sakāve, iespējams, notiks jebkurā gadījumā. Tas ir vienkārši mēģinājums noturēt esošo, pateicoties pilnīgi maldīgam priekšstatam, ka citādi radīsies milzīga nestabilitātes zona, tiks kaut kur izvazāti kodolieroči.

Ikreiz, atbildot uz to, es vēlos jautāt: vai tad tagad Krievija ir ļoti stabila? Vai jūs esat ļoti pārliecināti par to, kas šobrīd kontrolē tos kodolieročus? Tāpēc man visnegaidītākais ir tieši tas – ka tas turpinās vēl ilgāk.

Kā tas viss ir ietekmējis tavu personīgo dzīvi? Kas ir mainījies profesionālajā jomā, arī ikdienā?

Dmitro Levus: Piemēram, tieši pašreiz nav elektrības.

Kā tad tu nodrošini tiešsaisti?

Dmitro Levus: Mēs esam atraduši veidus, kā to apiet, kā pielāgoties. Mums ir neliela uzlādes stacija, tāds kā liels akumulators, kas tagad darbina ledusskapi un apgaismojumu. Kad strāva ir, to uzlādē; tam ir četras kontaktligzdas, vēl dažas izejas. Boršču mēs šodien sildījām uz tūristu gāzes plītiņas. Šodien elektrība bija diezgan ilgi, radiatori arī ir silti, tā ka es nevaru teikt, ka mēs būtu kādos šausminošos apstākļos. Lai gan dažādās vietās Kijivā apstākļi stipri atšķiras. Piemēram, tikai pāris kilometru attālumā no manis ir mājas, kurās apkures nav kopš janvāra vidus. Tas, protams, ir briesmīgi un ļoti daudz ko pasaka. Skaidrs, ka ir dramatiski mainījusies izjūta par drošību. Es personīgi atceros lielā kara otro nakti, kad man piezvanīja no viena no mūsu televīzijas kanāliem – viņi tur rīkoja telemaratonu – un lūdza pēc piecpadsmit minūtēm pieslēgties ēteram. Es piegāju pie loga, un tieši tajā brīdī manu acu priekšā tika notriekta raķete. Es viņiem to pateicu, un tobrīd tas bija tāds notikums! Viņi pārjautāja: „Tad jūs varēsiet pieslēgties?”

Tagad mēs kaut ko tādu dzirdam un redzam regulāri. Un lieliski saprotam, ka briesmas draud arī dziļi aizmugurē. Protams, tas nav salīdzināms ar fronti. Es to uztveru pilnīgi citādi arī tāpēc, ka man tuvi cilvēki tieši pašreiz atrodas frontē. Briesmas, kas draud tur, ir nesalīdzināmi lielākas par tām, kādas rada pat Krievijas masveida uzlidojumi; nemaz jau nerunājot par kādām neērtībām. Lai gan – mēs te pastāvīgi dzirdam gan „šahedus”, gan raķetes, sprādzienus un pretgaisa aizsardzības darbību. Tas tiešām ir kļuvis par ikdienišķu lietu.

Pagājušajā nedēļā es runāju ar vienu kolēģi, un viņš man atstāstīja zīmīgu notikumu. Viņam ir paziņa, kura aizbrauca kara sākumā un atgriezās 2025. gada beigās. Viņa nodzīvoja te ar vecākiem apmēram divas vai trīs nedēļas un aizbrauca atpakaļ, jo, kā teica, te ir pārāk briesmīgi, nav elektrības, nav ūdens, pastāvīgi gaisa triecieni un raķešu eksplozijas. Bet ar mums te tas viss notiek jau četrus gadus dažādā intensitātes pakāpē. Tā šī lietu uztvere pamazām mainās. Profesionālā ziņā, es kā politologs varu droši teikt, ka biju pilnīgi pārliecināts, ka Ukraina aizstāvēsies un pretosies. Es biju pārliecināts, ka mums ir šāda konsolidācija. Bet pat mani pārsteidza, ka tobrīd – pirmajā gadā, pirmajās dienās – tas notika ar tādu spēku. Vēl viens moments ir tāds, ka es pats sevi šobrīd esmu nepārprotami izolējis no kādas iekšpolitiskas kašķēšanās. Tas nenozīmē, ka tāda nenotiek. Bet es patiešām redzu, ka neesmu vienīgais, kurš cenšas no tā pēc iespējas vairīties, jo prioritāte ir Ukrainas izdzīvošana. Tieši uz to mums tagad ir jākoncentrējas.

Vēl viens profesionāls aspekts: es uzskatu, ka mans galvenais uzdevums tagad ir ārpolitika, darbs ar ārpasauli. Mans uzdevums ir strādāt tam, lai sodītu agresoru, lai pasaule, pat ja tā pagurst, neaizmirst, ka Krievija ved genocīda karu, kas, starp citu, var izplatīties arī tālāk.

Vai mākslīgais intelekts ir labs padomdevējs attiecību problēmu risināšanā? Un tas var aizstāt sarunas un psihoterapiju? Ģimenes studijā analizē psihoterapeite Inga Birkmane, klīniskais psihologs Edmunds Vanags un Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors un vadošais pētnieks Ēvalds Urtāns.

Šobrīd jau vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju izmanto mākslīgā intelekta lietotnes ne tikai, lai lūgtu palīdzību, risinot darba un mācību jautājumus vai, piemēram, plānojot kārtējo ceļojumu. Aizvien biežāk mākslīgā intelekta sarunu botus ļaudis izmanto arī attiecību problēmu risināšanā. Vai vienmēr robots spēj palīdzēt cilvēkam saprast, kā veiksmīgāk risināt to vai citu attiecību samezglojumu, un kuras ir tās situācijas, kuras tomēr labāk izrunāta psihoterapeita kabinetā?