Patriotu podkāsts

Svinīgā Saeimas sēde par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienai.

Šodien ir liela diena, plīvo domas, sirdis, karogi. Raidījumā esam nolēmuši parunāt par brīvību. Brīvība ir atbildība, pienākums, drosme un bailes vienlaikus. Katras valsts brīvība sākas cilvēkā... Kā nonākt pie tās, kā sajust sevi un kā ir „būt brīvam” katram un visiem kopā, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas brīvi cilvēki: filozofs un publicists Ilmārs Latkovskis un filozofs un reliģiju pētnieks Valdis Svirskis.

"Mēs cenšamies būt brīvi, bet saskatām tās važiņas, važas, kā kuram, kas mums neļauj būt absolūti brīviem. Kurš nesaskata, tam varbūt ir vēl lielākas," uzskata Ilmārs Latkovskis.

"Ar brīvību ir tāpat kā ar mīlestību, tur ir daudz nokrāsu.

Mīlēt sievieti vai bērnus, vai valsti ir atšķirīgas lietas. Tāpat varētu būt ar brīvību. Ja valsts  gadadienā runājam, tur ir sinonīms neatkarība. Manuprāt, mēs neaizdomājamies, kas šajā vārdā ir ielikts. Ne - atkarība. Brīvība ir kaut kādā ziņā arī, ka esi brīvs no atkarībām. Visdažādākajām, tas nav tikai alkohols, cigaretes un narkotikas. Cik daudz vari būt brīvs no dažādām savām ego kaislībām, bailēm."

"Brīvība iegūst savu patieso vērtību garīgajā aspektā tikai līdz ar viedumu, atzīst Valdis Svirskis.

"Agrāk man vārds brīvība, būt brīvam man saistījās, ka esmu savā vaļa, varu darīt, kas ienāk prātā. Ar gadiem nāk atskārsme, ka tie ir maldi. Būt par savvaļas būtni nenozīmē būt par brīvu būtni. Cilvēks, kurš varbūt ir ieslodzījumā, var justies brīvs, bet cilvēks, kurš viņu sargā, var to nemaz nenojaust. Brīvība ir noteikta veida pieredze, kurā mēs augam," vērtē Valdis Svirskis. "Faktiski mūsu personības pakāpe dzīvē, mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem arī ir zināmā mērā mūsu brīvības pakāpe."

Latvijas Republikas proklamēšanas 103.gadadienai veltīts ekumēniskais dievkalpojums Doma baznīcā.

Pie Brīvības pieminekļa vēsturiskajā vietā atkal plīvo Latvijas valsts karogi, kurus valstij ziedojis atvaļinātaiss Jūras spēku flotiles admirālis Andrejs Mežmalis. Par šo iecerei vēl pirms valsts simtgades viņš rakstīja vēstules tā laika premjeram, Kultūras ministrijai un Rīgas domei, bet karogu atjaunošanas ideja atsaucību neguva. Taču, neatlaidīgi turpinot un uzrunājot Brīvības pieminekļa izgaismošanas fondu, iniciatīva īstenota šogad īsi pirms Lāčplēša dienas.

“Tas ir ļoti svarīgi, ka tie karogi atrodas pie Brīvības pieminekļa, jo Latvijā iebrauc dažādu valstu vadītāji un, pieejot pie Brīvības pieminekļa, tur neredz nevienu valsts karogu. Es tajā pirmajā vēstulē rakstīju, ka man ir skumji stāvēt pret Brīvības pieminekli un neredzēt nevienu Latvijas karogu. Un es domāju, ka tā jūtas arī daudzi, kas noliek vainagus pie pieminekļa svētku un atceres dienās,” sacīja atvaļinātais admirālis Andrejs Mežmalis.

Valsts prezidents Egils Levits šorīt Latvijas Radio atzina, ka viņam šodien ir svētku sajūta, jo dzīvojam brīvā un demokrātiskā Latvijā. Situācija šobrīd ir sarežģīta, mēs cīnāmies ar divām krīzēm vienlaicīgi – kovidkrīzi un krīzi uz Baltkrievijas robežas, bet, kā norādīja prezidents, paraugoties Latvijas 103 gadu vēsturē, šī, iespējams, nav tā smagāka situācija, mēs vienmēr komplicētās situācijas esam pārvarējuši un pārvarēsim arī šo krīzi.

Lai arī šogad Latvijas valsts svētku laikā ir spēkā dažādi ierobežojumi un nenotiks vairāki tradicionālie svētku pasākumi, Latvijas pašvaldības piedāvā dažādās iespējas, ka svinēt svētkus un būt kopā svētkos.

Kā atzīmēs valsts svētkus Latvijā rīt, stāsta Daugavpils kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Vita Viļevko, Liepājas Kultūras pārvaldes vadītājs Juris Jirgens un Alūksnes pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte.

Valstiskas nozīmes koncerti svētku laikā kļuvuši par skaistu un neatņemamu Orķestra “Rīga” tradīciju. Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadienai veltītajā koncertā 18. novembrī pulksten 16 VEF Kultūras pilī orķestris kopā ar solistiem diriģenta Valda Butāna vadībā atskaņos daudzveidīgu latviešu skaņražu instrumentālo opusu un vokālo skaņdarbu programmu, kuras ietvaros pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes Gundegas Šmites jaundarbs "Plūdmaiņas". Jau šobrīd ar komponisti sazināmies "Klasikas" telefonintervijā no Grieķijas, kuru par savām mājām komponiste sauc jau daudzus gadus.

Liene Jakovļeva: Ja būtu mazliet citādāki apstākļi, tad droši vien šobrīd tu būtu Rīgā un atrastos Orķestra "Rīga" mēģinājumu telpās un sekotu līdzi, kā top tavs pirmatskaņojums, kas 18. novembrī piedzīvos savu pirmo satikšanos ar klausītājiem gan klātienē, gan attālināti. Tavs jaundarbs "Plūdmaiņas" koloratūrsoprānam, akordeonam un pūtēju orķestrim piedzims tieši Latvijas dzimšanas dienā. Vai šo darbu tu rakstīji, tieši domājot par 18. novembri, un vai tev jau bija zināms, ka tā atskaņojums notiks Latvijas dzimšanas dienā?

Gudega Šmite: Man jāsaka, ka nē. Atskaņojums sākotnēji bija plānots nedaudz agrāk, tā kā būtībā strādājot pie šī skaņdarba koncepcijas un izvēloties tekstus, patriotiska konteksta apziņas man nebija, bet, no otras puses, man arī nebija šaubu, ka es vēlos tieši savu darbu komponēt ar latviešu dzejnieku tekstiem. Tas varbūt liecina par personības vai daiļrades briedumu, bet faktiski man agrā jaunībā bija tā, ka es pat izvairījos no tekstiem latviešu valodā, jo man kaut kā likās, ka tā ir tāda ikdienas valoda un sarunvaloda, un es kaut kā lasīju dzeju un vienmēr sekoju latviešu dzejas jaunumiem, bet tā man nekad tā kā radoši neuzrunāja, bet kaut kā tieši pēdējos gados esmu arvien vairāk domājusi, kā pārcelt arī latviešu dzeju mūzikā. Ilgi strādāju pie tā, lai izmeklētu dzejas tekstus, un tie visi būs dzirdami "Plūdmaiņās".

Par dzejniekiem mēs vēl parunāsim, bet par to, ka šo darbu pirmatskaņos Gunta Gelgote un Orķestris "Rīga" gan laikam tev šaubu nebija ne mazāko.

Jā, par to man šaubu nebija, un jāteic, ka pirmkārt

esmu pateicību parādā šī skaņdarba idejiskajai ierosinātājai Ilonai Breģei -

pirms nu jau diviem gadiem, kad viņa vēl joprojām bija orķestra direktore, mums nupat bija noslēgusies ļoti jauka sadarbība saistībā ar maniem "Trīs gleznojumiem mežā" Orķestrim "Rīga", kas tapa pirms diviem gadiem - starp citu, arī saistībā ar Latvijas dzimšanas dienu -, un Ilona mani uzrunāja, vai nevēlos rakstīt vēl vienu skaņdarbu, un varbūt tas varētu būt ar kādu instrumentu vai balsi. Un es kaut kā Ilonai uzreiz teicu - jā, ka tiešām gribētu rakstīt tādu koncerttipa skaņdarbu. Kaut kā kopā ar orķestri saklausīju augstu balsi, kas varētu būt soprāns vai koloratūrsoprāns.

It kā liekas - varbūt šī smalkā balss, kas ir soprāns, varētu pazust orķestra milzīgajā masā un skanējumā, tomēr domāju, ka izdevies šo līdzsvaru saglabāt.

Vēl pievienoju akordeonu, kas, man liekas, ir brīnišķīga kombinācija, kas pievieno pūtēju orķestrim nedaudz stīdziniecisku kvalitāti.

Akordeons tavā daiļradē nav gluži jaunpienācējs, tu jau esi to iepazinusi gan koncertā akordeonam un orķestrim, gan arī mazākos kameropusos. Bet Guntas Gelgotes balss un arī viņas aizrautība ar šo darbu ļauj cerēt un domāt, ka šis darbs nebūs viendienītis, bet varētu iegulties arī repertuārā. Droši vien, ka tā būtu arī tava vēlme un vēlēšanās?

Jā, protams, tas jau komponistam vienmēr ir liels sapnis, ka īpaši šāds darbs simfoniskajam orķestrim, kas prasa tik lielu organizatorisko pusi, jo ar kamermūziku vienmēr ir vieglāk, paliek repertuārā. Tas ir brīnišķīgi.

Ar Guntu Gelgoti mums vienmēr bijusi dvēseliska saskaņa tīri cilvēciski. Lai arī neesam sadarbojušās ļoti bieži, kaut kā nešaubījos, ka tieši viņa būs dziedātāja, kurai veltīšu savu opusu.

Ar Guntu pie skaņdarba interpretācijas sākām strādāt jau pavasarī. Tagad jau ir novembris. Arī pēdējā mēneša laikā esam tikušās attālināti - Gunta man ir visu izdziedājusi un uzklausījusi manus ieteikumus, es savukārt esmu uzklausījusi Guntas ieteikumus un pat vēl labāk sapratusi, ko tas nozīmē - rakstīt augstai balsij, tā ka mums ir bijusi brīnišķīga radoša sadarbība. Šis pirmatskaņojums būs īsti svētki gan man, gan viņai.

Komponistam savs jaundarbs vienmēr ir kā tāds bērns, kuru tu lolo, bet šajā situācijā es jūtu, ka Gunta ir kā otra māte šim bērnam, kura ar visu sirds siltumu un prātu stāvējusi klāt šim skaņdarbam.

Vairāk un plašāk - ierakstā.

Vijolniekam Daniilam Bulajevam novembris ir koncertiem bagāts mēnesis, godinot Latviju dzimšanas dienā, spēlējot Pjacollu un aicinot uz koncertu Dzintaru koncertzālē...

Liene Jakovļeva: Šī atkal mums ir ļoti īpaša nedēļa, kad vaļā vērušās koncertzāļu durvis: arī māksliniekiem līdz ar to ir pilnīgi citāds darba un sajūtu režīms. Novembra otrā puse jums ir koncertiem pilna. Nebija viegli atrast mums satikšanās brīdi, jo priekšā ir koncerti, un pirmais - jau 18. novembrī, kurā jums atkal būs iespēja sveikt Latviju dzimšanas dienā. Kur šoreiz jūs to darīsit?

Daniils Bulajevs: Mēs to darīsim ar Sinfonietta Rīga un diriģentu Aināru Rubiķi, un darīsim to Saulkrastos, kultūras namā "Zvejniekciems". Liels prieks, ka viss varēs notikt, turklāt ar publiku, nevis tikai kamerām. Tas ir ļoti, ļoti pozitīvi!

Cik ilgi neesat uzstājies publikas priekšā?

Pēdējais koncerts bija septembra beigās vai oktobra sākumā.

Kāds brītiņš tas ir – īpaši jau koncertējošam māksliniekam. Gribējās?

Gribējās gan... Gaidījām, kad atkal būs koncerti, bet tad vienu, par kuru tūlīt pastāstīšu, pārcēla, bet cerējām, ka atļaus muzicēt. Tāpēc tagad ar vēl lielāku prieku un "draivu" kāpsim uz skatuves un spēlēsim, kamēr vēl var.

Un ko jūs 18. novembrī spēlēsiet kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga?

Spēlēšu Pētera Butāna "Brīvdienu mūzikas" otro un trešo daļu un Pelēča "Plaukstošo jasmīnu".

Tas jums kā autogrāfs jeb zīmogs, vai ne?

Pagaidām tā sanāk.

Bet tas ir patīkami? Un katru reizi to jasmīnu droši vien iznāk savādāk izplaucēt...

Nujā, ar katru reizi esmu vecāks un vecāks. (smaida) Jā, ļoti interesanti plus mīnus vienu reizi gadā atgriezties pie šī skaņdarba un domāt, kā spēlēju pirms, kā tagad spēlēšu un kā to darīšu pēc pieciem gadiem...

Bet jau 20. novembrī Dzintaru Mazajā zālē kopā ar saviem domubiedriem piedāvāsit plašu, vērienīgu, daudzveidīgu programmu: kopā ar jums būs čellists Antons Trocjuks un pianists Maksims Taņičevs.

Ar Maksimu jau gadu darbojamies kopā. Bet pirmais koncerts mums bija 20. oktobrī VEF Kultūras pils Kamerzālē. Lai gan draudzējamies jau ļoti sen, kaut kā vēl nebijām spēlējuši kopā. Par Antonu gan ir pilnīgi cits stāsts – iepazināmies “Dagambas” koncertos, kur tiku uzaicināts. Vasarā Antons rakstīja savu soloalbumu un gribēja ar kādu viesmākslinieku ierakstīt kādu ātru, efektīgu skaņdarbu. Tā kā mums jau vairākus gadus ir ļoti, ļoti labas attiecības, viņš pasauca mani ierakstīt trešo daļu no Vivaldi "Gadalaiku" "Vasaras". Tad arī sapratām, ka jāpopularizē vijoles un čella duets, jo abi ir vieni no vispopulārākajiem instrumentiem, taču abu kopsadarbībai repertuāra ir ļoti maz. Jā, ir klavieru trio, ir lielāki sastāvi, bet tieši vijolei un čellam darbu ir maz. Izdomājām, ka gribam rakstīt kopīgu albumu, kurā aranžēsim vairākus skaņdarbus tieši vijolei un čellam, un 20. novembrī tad arī skanēs mūsu pirmais aranžējums, kura pirms tam nav bijis – esam pārbaudījuši: tas būs Šūberta "Meža ķēniņš". Iznācis diezgan virtuozi, ceru, ka publikai patiks. (..) Spēlēsim arī Hendeļa un Halvorsena Pasakalju. Būs arī divi klavieru trio, kur spēlēsim visi kopā – tas būs Rahmaņinova Pirmais elēģiskais trio un Šostakoviča Pirmais trio. Būs ļoti plaša programma. Iznākusi programma, kurā var izbaudīt gan tautiskās mūzikas līnijas, gan kamermūziku, gan virtuozus darbus, gan skaņdarbus dvēselei. Cerams, ka publika atdzīvosies pēc šī koncerta.

Ar Maksimu Taņičevu jūs arī kopīgi kaldinājāt panākumus jūsu pēdējā konkursā. Ieraksts tapa tieši ar viņu un tad arī sekoja panākumi Vindzoras festivālā.

Jā, kopā ar Maksimu piedalījāmies šajā konkursā un negaidīti tas ļoti pozitīvi beidzās. (..)

Panākumi neizpalika – pirmā vieta, skatītāju balva un liels prieks par to. Šis ieraksts tapa VEF Kultūras pils kamerzālē. Taču 27. novembrī jūs šeit pieskandēsiet lielo zāli. Šis gads pagājis Astora Pjacollas simtgades svinēšanas noskaņās, un nekas mums neliedz šo dzimšanas dienu svinēt arī novembrī. Ar ko un kā jūs to darīsit?

Ļoti gribēju nospēlēt koncertu, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Esmu redzējis daudz koncertu, kas veltīti Pjacollas simtgadei, taču nav bijis tādas programmas, kurā būtu tikai Pjacollas mūzika. Ir ļoti, ļoti grūti atrast skaņdarbus un izmeklēt tādu programmas līniju, lai tas būtu interesanti, jo Pjacolla mums asociējās ar tango. Grūti izdarīt tā, lai visi skaņdarbi nebūtu vienā stilā. Tāpēc ilgi sēdēju un domāju, ko ņemt un kādā secībā to visu spēlēt... Cerams, ka mums sanāks to kaut kā interesanti izdarīt. Viens jau neko nevarētu paveikt, tāpēc pasaucu savus draugus un kolēģus - koncertā piedalīsies vijolnieks Andrejs Jegorovs, kurš spēlēs arī klavieres, būs vijolniece Arina Bardova, altu spēlēs Klinta Kluce, čellu – Antons Trocjuks un Maksims Kibickis, Gustavs Voldemārs Vilsons mums būs kontrabasists, un būs arī divi pianisti – Ērika Jēkabsone un Anna Harlapa.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas

galvenais speciālists Edgars Ceske 

Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju.

Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas.

Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem.

3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915-1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā.

1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā. 

Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos.

Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies.. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis."

Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku.

Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”.

Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

Svētku nedēļā hernhūtiešu dzīvesstāsti klausāmpastaigā skan Valmiermuižas parkā, jo Vidzemes brāļu draudzes aizsākumi meklējami  tieši Valmiermuižā, kur aktīvi darbojās arī skolotāju seminārs. Kultūras rondo sazināsimies ar hernhūtiešu pētnieci Beati Paškevicu un dzirdēsim arī stāstu par Miķeļa Pētersona dzīves gājumu 18. gadsimta otrajā pusē.

Latvijas neatkarības pasludināšanas dienai par godu Valmiermuižas parkā  līdz 21. novembrim no pulksten 17.00 līdz 22.00 iespēja doties klausāmpastaigā "Gaismas lauks", kas radīta, iedvesmojoties no brāļu draudzes sludinātajām vērtībām un pirmajiem latviešu zemnieku rakstītajiem pašportretiem.

Pastaigas laikā, aktieru Ivo Martinsona un Māras Mennikas ierunātus, viesi dzirdēs Skangaļu Jēkaba, Miķeļa Pētersona, Ķīša Pētera un Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes dzīvesstāstus, kas aizgūti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Unitātes arhīva Hernhūtē krājuma.

Idejas līdzautori – režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, LNB vadošā pētniece Beata Paškevica un Valmiermuižas kultūras biedrība.