Patriotu podkāsts

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. gaidot piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes.

Vakar dzirdējāt Kadetu skolas komandiera Viļa Sniķera atvadu vārdus sievai, bet šodien stāsts par viņa dēlu Romanu, kas pēc nošķiršanas no tēva arī uzrakstīja zīmīti un izmeta to no cita vagona.

**************************************

Kopā ar Kadetu skolas rotas komandieri Vili Sniķeri vienlaikus pirms 80 gadiem jūnijā izsūtīja arī viņa dēlu Romanu Vili Sniķeri, kam tolaik bija vien 24 gadi. Romanu izsūta no Ogres dzelzceļa stacijas. Arī viņš uzrakstīja un no izsūtīšanas vagona izmeta vēstuli tēva sievai - audžumātei Lidijai Jansbergai-Sniķerei ar 15. jūnija datumu. Zīmīte rakstīta uz lapas, skaidrā rokrakstā ar tumšas krāsas parasto zīmuli.

"Lidij! Dodos ar vilcienu Daugavpils virzienā viens pats. Buciņu [tēva iesauka?] iedalīja citā vagonu sastāvā. Pašsajūta diezgan laba. Ar pārtiku un drēbēm esmu nodrošināts uz ilgāku laiku. Pamēģiniet pārdot atpakaļ neizgatavoto … drēbi un varbūt tev glabāšanā nodotās lietas. Galvenais rūpējies par Ivariņu. Pasveicini manus radus un mēģini pateikt tantei Oļai, lai apkopj manas mātes kapu. Mēģināšu tev vēlāk rakstīt un tavu turpmāko adresi mēģināšu uzzināt caur tanti. Tāpēc savu varbūtējo nākamo adresi dari viņai zināmu, tāpat kā es savējo.

15. jūnijs 1941. gads. Romans.

Atradējam lūdzu ievietot šo zīmīti aploksnē un nodot pastā ar adresi pilsonei L. Jansbergai Vāgnera ielā 2, dzīvoklis 6, Rīgā."

Romans Sniķera izsūtīšanas lietā rakstīts - dzimis 1917. gadā Rīgā, students, bezpartejisks, dzīvo ar tēvu Rīgā, Vāgnera ielā. Apcietināšanas lēmumā norādīts, ka Romans ir bijušo Latvijas aizsargu pārstāvja dēls un tādēļ viņu jāizsūta no Latvijas, kā sociāli bīstamu elementu.

1941. gada 14. jūnijā Vili Romanu Sniķeri nelikumīgi deportēja kopā ar tēvu, taču viņus nošķīra - tēvu ieslodzīja Soļikamskas rajonā, bet dēlu nometinājumā Krasnojarskas novadā. 1944. gadā 21. jūlijā Romāns nomira Ustj-Jeņisejskas rajona, Karaul ciemā.

Romanu Sniķeri reabilitēja 1992. gadā.

Pirmdien apritēs 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām, kurās uz ieslodzījuma un nometinājuma vietām izveda vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Kā noritēja vērienīgā okupācijas varas operācija – kā cilvēkus izveda, kādus secinājumus un pētījumus ļauj veikt arhīvā glabātie dokumenti un izvesto liecības? Par šiem un citiem ar deportācijām saistītiem tematiem plašāksarunā ar Latvijas Nacionālā arhīva vecāko ekspertu, vēsturnieku Gintu Zelmeni.

Gaidot 1941. gada deportāciju piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes.

Šodien plašāk par Kadetu skolas komandieri, arhitektu Vili Sniķeri, kas zīmīte raksta atvadu vārdus sievai.

47 gadus veco Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu Vili Sniķeri 1941. gada 14. jūnijā arestēja un izsūtīja no Rīgas dzelzceļa stacijas. Vienlaikus deportēja arī viņa dēlu Vili Romanu Sniķeri. Vagonu sastāviem braucot no pilsētas, tēvs paguva uzrakstīt un izmest nelielu zīmīti no sevis un dēla, nezinot, ka dēls, atrodoties citā vagonu sastāvā, arī uzrakstīja vēstuli. Šodien plašāk par tēva Viļa Sniķera sīkiem burtiem ar parasto zīmuli rakstīto vēstuli sievai Lidijai Jansbergai-Sniķerei.

"Mīļo, Lidij! Mums ar Romanu klājas labi, savas mantas, kā klavieres, radio, lampas, liekos galdus, krēslus un tā tālāk, kopā ar savu draudzeni tūlīt vajag likvidēt. Nepašūtā uzvalka un mēteļa drēbi vari nodot pirmajā universālveikalā. Sudraba karotes kopā ar māsīcu paturiet vai pārdodiet. Nekavējies atbrīvot dzīvokli no šīm mantām. Mēģināšu tavu jauno adresi noskaidrot caur Kļaviņiem. Aizej uz Mednieku ielu 6b un palūdz, lai tev izmaksā manu izpelnīto algu. Tur priekšnieks inženieris Pētersons. Pasaki, ka es darbā vairs neiešu.

Aiznes tos pirts pārbūves projektus jūrnieku štābam Jura Alunāna ielā 2 un lūdz, lai viņi tev izmaksā man pienākošos par projektiem daļu, vismaz rubļi 500. Tur mašīnrakstītājas prot latviski, paņem līdzi to līgumu krievu valodā, ko esmu parakstījis, tas palika uz loga vai tagad galdā. Galvenais steidz aizgādāt prom mantas, tas mums aizbraucot no priekšniecības tika teikts un tev atstātā rakstā teikts. Atrodi piemērotu darbu. Palieci no mums abiem mīļi sveicināta.

Vilis un Romans."

Vilis Sniķeris dzimis 1894. gadā Ventspils apriņķa Zūru pagastā, taču pirms aresta dzīvoja Rīgā Vāgnera ielā 2. Izsūtīto personu lietā rakstīts, ka Sniķeris bija bezpartejisks, zināja arī krievu un vācu valodas, augstāko izglītību ieguva Latvijas Universitātes arhitektūras fakultātē un bija studentu korporācijas ‘’Tērbata’’ biedrs, iepriekš viņš pabeidza arī Vladimira kara skolu Petrogradā. Piedalījās Brīvības cīņās un pēdējos gados pirms Latvijas okupācijas bija militārās brīvprātīgo organizācijas Aizsargi biedrs – piektā Rīgas aizsargu pulka Jūras diviziona rotas komandieris. Taču īsi pirms represijām viņš strādāja savā profesijā - Rīgas pilsētas projektēšanas birojā, kas nojaušams arī pēc zīmītē rakstītā.

1941. gada 14. jūnijā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķā apspriede Sniķeri ārpustiesas kārtā arestēja par piedalīšanos kontrrevolucionārā Aizsargu organizācijā  n notiesāja, piespriežot augstāko soda mēru - nošaušanu. Viļa Sniķera izsūtīšanas lietā nav ziņu par sievu, bet arestā norādīts, ka mantu jākonfiscē.

Sniķeris aptuveni gadu atrādās Ieslodzījumā Soļikamskas rajona Usoļjes labošanas darbu nometnē, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Kadetu skolas rotas komandieri, aizsargu, arhitektu Vili Sniķeri ieslodzījuma nometnē nošāva 1942. gada 6. aprīlī .

Latvijas PSR prokuratūra represēto Vili Sniķeri reabilitēja 1989. gadā.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Gaidot piemiņas dienu 14. jūnijā Latvijas Radio ik rītu stāstam par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes.

Šodien plašāk par izsūtītā - jauna Latvijas armijas leitnanta Pētera Lejas atvadām no draudzenes.

Latvijas armijas leitnantu Pēteri Leju 1941. gada 14. jūnijā arestēja Litenē un izsūtīja uz ieslodzījuma vietu Krasnojarskas novadā. Pirms izvešanas tolaik 27 gadus jaunais Pēteris uz kādas veidlapas uzrakstīja atvadas draudzenei Dailai Andersonei. Viņš ar parasto zīmuli sīkiem burtiem pierakstīja abas lapas puses un dodoties jau uz ieslodzījuma vietu izmeta to no vagona.

Salocītas lapiņas ārpusē rakstīts: "Nododiet Skolas ielā 2, blondai meitenei ar zeltītām bizēm, Siguldā"

Jau vēstules ārpusē Pēteris uzrunā tuvo paziņu: "Dzīvo sveika, saki, ka mūsu visu liktenis vienāds, sveicieni Hermīnei, arī viņas brālim. Braucam nezināmā virzienā."

Vēstule:

‘’Godīgais atradējs, vai nu tu esi mūsu draugs vai naidnieks, bet cilvēks vien esi un varbūt, ka arī tev dzīvē pienāks tāds pat brīdis, kā mums tagad. Esi tik mīļš un labs un, ja tevī ir kaut kas tāds, ko sauc par uzticību savam pienākumam, līdz kamēr mēs visi būsim līdzīgi tur, kur neviens vēl neesat bijis. Nododat pēdējo sveicienu meitenei, kura bija man mīļa, kaut liktens mūs tagad šķir. Sakiet, ka viņas bildīte stāv vēl man klāt, ja tikai kāds neiekāros pat šo niecīgo papīra strēmelīti. Mīļo daiļo meitene, mans gars un domas mūžam paliks pie Tevis, kamēr beigs pukstēt mana latvieša sirds. Godīgais atradēj nodod šo vēstuli Skolas ielā 2, Siguldā, meitenei ar zeltītām bizēm. Varbūt liktenis ļaus kādreiz mums redzēties – ja ne dzīviem, tad mirušiem.’’

Zīmītes malā rakstītais: "Vilciens, kas atgāja uz Rīgu. 15. jūnijs 1941. gads plkst. 20.

Gipsy"

Pēteris Leja dzimis 1914. gadā Madonas apriņķa Kalsnavas pagastā, Debešu mājās. Tieši pirms aresta viņa dzīves vieta bija Sigulda, Pionieru iela. Izsūtīšanas dokumentos par Leju raksta - vidējā izglītība, neprecējies, bezpartejisks, nav tiesāts. Bijušais Latvijas armijas oficieris. Nāk no kulaku zemnieku dzimtas (par kulakiem tolaik dēvēja gandrīz visus zemniekus, kam piederēja mājas un patstāvīga saimniecība).

Pētera Lejas apcietināšanas iemesls, kā lielākajai daļai deportēto ierakstīts – naidīgi noskaņots pret padomju iekārtu, kā arī nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un kontrrevolucionāru propagandu. Šoreiz Tautas komisariāta sevišķās izmeklēšanas daļas lēmumā par apcietināšanu pie apsūdzības pierakstīts plašāk, proti, ka līdz ar to ka bijis Latvijas armijā un kulaks, tātad naidīgi attiecies pret Sarkanās armijas daļu ienākšanu un Padomju varas nostiprināšanu Latvijā.

Pēteri Leju nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un arī viņu, līdzīgi, kā citus pēdējo atvadu zīmīšu autorus, izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā.

Latvijas PSR prokuratūra Pēteri Leju reabilitēja 80. gadu nogalē. Tiesa gan izsūtīšanas dokumenti liecina, ka vēl 2000. gadu sākumā Latvijas Reabilitācijas un specdienestu prokuratūra vērsās pie Krievijas Federācijas institūcijām, lai precizētu represētā atrašanās vietu pēc aresta vai noskaidrotu, kurp viņš pārvietots. Tomēr zināms, ka Leja nomira jau 1942. gadā ieslodzījumā Noriļskas nometnē.

14. jūnijā, pieminot 80. gadadienu kopš 1941. gada deportācijām, kad no Latvijas uz Sibīrijas nometnēm tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 cilvēki, Latvijā notiks piemiņas pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 1941. gada deportācijām”. Lai tautieši visā pasaulē varētu iesaistīties un domās būt kopā ar 14. jūnija upuriem, ikviens latvietis pasaulē aicināts pievienoties digitālajai piemiņas kartei, tajā ievietojot savu, ģimenes vai domubiedru grupas foto ar aizdegtām svecēm rokās.

Par to, kādi deportācijām veltītie atceres pasākumi iecerēti Austrālijā un Jaunzēlandē, stāstīja Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde Skaidrīte Aguļēviča. LAAJ pirmsākumi meklējami 1951.gadā, ka dibināta Latviešu apvienība Austrālijā. Tās sastāvā ir Pertas latviešu organizāciju apvienība, Dienvidaustrālijas latviešu organizāciju apvienība, Melburnas latviešu organizāciju apvienība, Tasmānijas latviešu sabiedrība, Kanberas latviešu sabiedrība, Sidnejas latviešu organizāciju apvienība, Brisbanes latviešu organizāciju apvienība un

Jaunzēlandes latviešu sabiedrība. Skaidrīte ir ne tikai šīs plašās organizācijas priekšsēde, bet arī Adelaides Latviešu radio ceturtdienas vakaru raidījuma „Latvju balss” vadītāja.

Savukārt, kopā ar Ilzi Atardo jau pamazām ieskandinājām Jāņus! Milānas un Boloņas latviešu skola aicina kopā ar ģimeni vai draugiem dodies dabā, līdzi ņemot mobilo telefonu ar kādu no maršrutu aplikācijām un iziet burtus “L-Ī-G-O”! Turklāt pastaigas laikā aplīgot apkārtni un vākt ziediņus foto vainagam. Ilze ir Milānas kora „Saule” vadītāja, Latvijā bijusi kora „Aizkraukle” diriģente un apriņķa koru virsdiriģente, bet vasarās diasporas bērniem rīkojusi nometnes „Daugavas stāsti”.

Gaidot piemiņas dienu, 14. jūniju, ik rītu stāstām par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc izbraukšanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par izsūtītā Oskara Bērziņa atvadām no sievas Martas.

Oskars Bērziņš bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs. Pārvalde starpkaru laika Latvijā pildīja pretizlūkošanas un iekšējās drošības dienesta funkcijas, vēlāk to pārdēvēja par Politiskās policijas pārvaldi. Tā darbojās līdz 1940. gadam un pēc PSRS okupācijas vairāk nekā 90% Latvijas specdienestu virsnieku nogalināja vai viņi gāja bojā padomju ieslodzījuma vietās. Oskaru Bērziņu 1941. gada 14. jūnijā arestēja mājās Valkā un izsūtīja no Gulbenes stacijas. Arī viņš izvešanas brīdī paguva uzrakstīt un no vagona izmest nelielu vēstuli sievai Martai. Vēstule rakstīta uz rūtiņu lapas ar parasto zīmuli, steigā pierakstītas lapas abas puses.

‘’Gulbenes stacija. 15. jūnijs, 1941. gads.

Mīļo sieviņ, Martiņ!

Laikam jau zini, ka tieku kopā ar dažiem citiem mālupiešiem izsūtīts no LPSR uz Vissavienību. Izturās pret mums laipni un korekti. Vienā preču vāģī atrodos kopā ar skolotāju Kataju un Steju. Pavisam kopā 24 cilvēki. Apģērbu un apavus esmu paņēmis apmēram gada laikam līdzi. Sola mums labus dzīves apstākļus. Garastāvoklis man ir labs. Mans laulības gredzens palika manā sīknaudas makā drēbju skapī. Sudraba tējkarotītes arī neņēma. Tu, Martiņ, man pagaidām lūdzu pakaļ nebrauc, kamēr rakstīšu, jo dažas ģimenes pilnā sastāvā tiek izsūtītas uz nometināšanu. Ceru, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Lūdzu esi mierīga un neuztraucies velti. Audzini bērnus lielus un disciplinētus. Vēlreiz lūdzu velti neuztraucies un par mani nebēdā. Jūtos labi un garastāvoklis man ir mierīgs un cerība ir, ka vēl tiksimies. Manis izsūtīšana man un citiem nāca pilnīgi negaidīti.

Mīļi Tevi un abus dēlus mīlulīšus Andrīti un Juri un citus sveicinu.

Tavs un jūsu Oskars.’’

Oskara Bērziņa sievu Martu un bērnus neizsūtīja.

Arhīva dokumenti liecina, ka Oskars Bērziņš dzimis 1892. gadā Krievijā, tā laika Pēterburgas guberņā, Lugas apriņķī, bet īsi pirms izsūtīšanas dzīvoja Valkas apriņķa Mālupes pagastā ‘’Āboliņu mājās’’(tagad tas ir Alūksnes novads).

Bērziņš bija Policijas sporta kluba un Latvijas aerokluba loceklis. Savukārt iepriekš līdz 1914. gadam dzīvoja vecāku mājās Krievijā, kā arī viņu mobilizēja Krievijas armijā. 1921. gadā Oskars Bērziņš kļuva par Alūksnes pilsētas kriminālpolicijas uzraugu, vēlāk Gulbenes pilsētas politiskās apsardzes uzraugs un pēdējos desmit gadus pirms izsūtīšanas bija Politiskās pārvaldes vecākais uzraugs Rīgā.

Latvsijas PSR Valsts drošības tautas komisariāta Valkas apriņķa nodaļa 1941. gada 14. jūnijā Oskaru Bērziņu apcietināja viņa mājās Mālupes pagastā par to, ka viņš dienēja policijā un sadarbojās ar Politisko policiju. Līdz ar to viņu automātiski uzskatīja par padomju varas ienaidnieku un 49 gadu vecumā viņu izsūtīja uz Ziemeļurālu labošanas darbu nometni Sevurallagu, kur ieslodzītajiem lika strādāt mežu cirtēs.

Jau tā paša gada 24. novembrī Oskars Bērziņš nomira lēģera lazaretē un viņu apglabāja tuvējā kapsētā. Nāves cēlonis tur aizpildītajos dokumentos ierakstīts – sirdstrieka.

Savukārt astoņdesmito gadu nogalē Latvijas PSR prokuratūra krimināllietu pret Bērziņu izbeidza sakarā ar to, ka viņš nav izdarījis nekādus noziegumus un ir reabilitēts.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielas, saburzītas un steigā aizrakstītas papīra lapas deportētie visticamāk no vagoniem izmeta pēc vilciena atiešanas no stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā.

Šodien plašāk par Latvijas armijas pulkveža Alfrēda Platā atvadām.

Latvijas armijas pulkvedim Alfrēdam Platajam bija 44 gadi, kad Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja Litenes vasaras nometnē un izsūtīja. Platais paguva uzrakstīt un no vagona izmest zīmīti sievai Annai, kas sasniedza adresātu. Okupācijas muzejam zīmīti nodeva viņa meita Zigrīda Gintere. Kodolīgais un neziņas pilnais atvadu teksts rakstīts uz, nu, jau sadzeltējušas lapas ar parasto zīmuli.

“Mīļā labā Anna! Sūtu Tev vēl sveicienus. Vai vēl kādreiz sūtīšu, nezinu. Dodamies pašlaik nezināmā ceļā. Tik daudz paliek nepateikta. Garā skūpstu Tevi, bērnus. Lai Dievs jums palīdz. No sirds Tevi mīlošais Alfreds.”

Alfrēds Platais dzimis 1897. gadā Jēkabpilī lauku amatnieku ģimenē. Turpat pabeidza vietējo Tirdzniecības skolu. Bija grāmatvedis un kalkulators Rīgā. Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi 1919. gada jūnijā Rīgā. Daugavpilī piedalījās cīņās pret bermontiešiem, pēc tam Latgales atbrīvošanā. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām un Latvijas neatkarības pēdējos gados bija Armijas štāba bataljona rotas komandieris. Platajam arī piešķirta jaunsaimniecība Salas pagasta Ābeļu muižā, bet arhīvā atrodamajā izsūtīto personu lietā norādīts, ka pirms represijām viņš dzīvoja Cēsīs, Gaujas ielā 27.

1941. gadā karaspēka vasaras nometnē Litenē Alfrēdu apcietināja un ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta sevišķās apspriedes lēmumu notiesāja ar ieslodzījumu lēģerī uz astoņiem gadiem. Lēmumā par Alfrēda Platā apcietinājumu, kā visās deportēto lietās, ierakstīts - naidīgi noskaņots pret padomju varu un nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju. Viņu izveda uz ieslodzījuma vietu Noriļskā.

Alfrēda Platā sieva Anna Platais dzimusi 1902. gadā un viņam bija divi bērni – dēls Gunārs tolaik 16 gadus vecs un 9 gadus veca meita Zigrīda. Platā lietas mapē atrodams arī dokuments, kas apliecina, ka arī viņus bija plānots izsūtīt kā "sociāli bīstamus elementus", balstoties uz ģimenes galvas apsūdzību.

Alfrēds Platais ieslodzījumu izcieta un 1956. gadā Sibīrijas kara apgabala kara tribunāls nozieguma sastāva neesamības dēļ spriedumu atcēla un izbeidza tiesvedību pret viņu. Kopumā Platais Sibīrijā pavadīja 15 gadus un atgriezās Latvijā, bet ģimene jau bija devusies bēgļu gaitās uz Brazīliju. Nelikumīgi izvestais Alfreds Platais nomira 1979. gadā 6. jūlijā Pļaviņās, vēlāk pārapbedīts Rīgā, Brāļu kapos. 90. gadu sākumā ar Latvijas Republikas prokuratūras lēmumu pilnībā reabilitēts.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju vīriešus, sievietes un bērnus dzina vilcienu vagonos, lai izvestu uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām.

Līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai Latvijas Radio ik rītu stāstām par septiņiem aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes. Nelielus, saburzītus un steigā aizrakstītus papīra gabalus deportētie visticamāk no vilciena meta ārā kādu gabalu no izsūtīšanas stacijas, bet vēl pilsētas teritorijā vai apdzīvotā vietā. Dažas tolaik palikušo atrastās zīmītes tagad glabājas Latvijas Okupācijas muzejā. Šodien plašāk par Latvijas armijas kapteiņa Aleksandra Bolšaita atvadām.

Deportācijas priekšvakarā Latvijas Armijas kapteinim Aleksandram Bolšaitim bija 41 gads. Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un izsūtīja no Litenes, kur tajā laikā noritēja Latvijas armijas vasaras nometne. Bolšaitis, kā vēl daļa šodien zināmu citu izsūtīto, deportāciju dienā no vagona paguva izmest zīmīti sievai Elzai. Izmestā zīmīte tolaik arī nonāca pie tuviniekiem un Aleksandra dēls Pēteris to nodeva Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Tā ir neliela izmēra, saburzīta lapiņa uz kuras abām pusēm ar sarkanu zīmuli pierakstīts sekojošais:

"Ļoti lūdzu informēt arī manu sievu. Mans stāvoklis tāds pats kā Alfredam. Pēkšņa kratīšana. Spieda mani manu vēstuli iznīcināt. Palika vienīgi pulksteņi. Es palaižos uz viņu bērnu audzināšanas ziņā. Lai viņa ir stipra.

Sūtu viņai, bērniem un visiem tuviniekiem vissirsnīgākos sveicienus un novēlējumus. Domās būšu vienmēr pie viņiem.

Bolšaitis.

Adrese: Rīgā, Stabu iela 18, dzīvoklis 10, tel. 90800"

No Latvijas izsūtīto personu lietas un krimināllietas apkopotas Latvijas Valsts arhīva fondos. Aleksandra Bolšaita izsūtīšanas lietas un krimināllietas dokumentos atrodamas šādas ziņas: tautība – latvietis, dzimis 1900. gadā Jelgavā, vidējā izglītība, beidzis ģimnāziju un vēlāk Kara skolu, Jātnieku daļu. Nav iepriekš tiesāts, bezpartejisks, precējies. Aleksandram bija ģimene – sieva Elza un divi bērni – tolaik četrgadīgais Pēteris un astoņgadīgā Ileāne, kas nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebija mājās.

Pirms aresta Aleksandrs ar ģimeni dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 18. Dienēja Latvijas armijā. Gluži kā lielākajai daļai izsūtīto PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumā par Aleksandra arestu ierakstīta standarta apsūdzības vai izvešanas iemesla frāze - par naidīgu attieksmi pret Padomju varu un tās darbībām, jo iepriekš Bolšaitis piedalījās kaujās pret Sarkano armiju, tāpat lietas dokumentos viņš nodēvēts par Baltās gvardes pārstāvi jeb baltgvardu, kā tolaik saukti visi pretlielinieciskie spēki. To padomju represīvās iestādes automātiski uzskatīja par pamatu arestam un izsūtīšanai.

Aleksandru Bolšaiti nelikumīgi notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu. Viņu izsūtīja uz Noriļskas nometni Krasnojarskas novadā, kur ieslodzītajiem lika būvēt metalurģisko kombinātu un strādāt vara un niķeļa raktuvēs. Bolšaitis nomira ieslodzījumā 1942. gadā 19. novembrī un vietējo mediķu aizpildītā dokumentā, kā nāves iemesls norādīts – plaušu karsonis.

Savukārt viņa ģimene - Elza ar bērniem Otrā Pasaules kara laikā 1944. gada vasarā devās bēgļu gaitās uz Austriju un vēlāk uz Venecuēlu. Baidoties no atkārtotām represijām, aptuveni 180 tūkstoši cilvēku šajā laikā bēga uz Eiropu un tālāk uz citām Rietumu valstīm. Nereti veidojās situācija, ka daļa ģimenes atradās izsūtījumā, daļa Latvijā, un vēl viena daļa trimdā Rietumos. Jāpiebilst, ka represētā Aleksandra dēls Pēteris Latvijā uz dzīvi atgriezās 90. gados un ir bijis Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdis.

Sazināmies ar jauniem, enerģiskiem, talantīgiem un atraktīviem cilvēkiem, ar kuriem diskutējam par nākotni - kādu viņi redz Latviju 2050.gadā, kādu redz mūsu valsti un savu vietu tajā. Nedaudz arī kopīgi pasapņojam, kādu mēs gribētu redzēt un piedzīvot Latviju 2050.gadā? Raidījuma Kā labāk dzīvot viesi svētku dienā uzņēmējs, darba platformas starptautiski pieredzējušajiem cilvēkiem YourMove dibinātājs Jānis Kreilis, jauniešu organizācijas “Global Shapers Riga” līdzdibinātājs Ričards Krizanovskis, kurš kopā ar domubiedriem risina sociāli svarīgus jautājumus, 2020. gada lauksaimnieku konkursa "Sējējs" laureāts nominācijā "Jaunais veiksmīgais zemnieks" Aleksejs Danilins un komunikāciju speciāliste Laura Zvejniece.

4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, tas ir brīdis, kad atzīmējam to, ka 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma „Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu”. Bet kāds bija ceļš līdz tam un kāda loma neatkarības atgūšanā bija Abrenes konferencei?

1989. gada maijā Francijā Abrenes konferencē pirmo reizi tikās trimdas organizācijas un Latvijas Tautas fronte. Par trimdas darbību Latvijas neatkarības atjaunošanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts  saruna ar tā laika notikumu aculieciniekiem: Māru Sīmani, Sabiedrisko zinātņu institūta Minsterē programmas koordinatori, Abrenes konferences dalībnieci, Austri Grasi, Latviešu Tautas augstskolas “Abrene” direktoru, vienu no Abrenes konferences rīkotājiem, Gunti Bērziņu, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā vicepriekšsēdētāju, Abrenes konferences dalībnieku, un Daini Īvānu, toreiz Latvijas tautas frontes priekšsēdētāju.