Patriotu podkāsts

Barikāžu trīsdesmitgadē programmā Labrīt stāstām barikāžu atmiņu stāstus – pavisam nelielu daļu no tiem daudzajiem tūkstošiem stāstu, kurus glabā tā laika barikāžu sargi.

Lieta, par ko stāstīsim šodien, ir izņēmums – tās oriģināls tieši pirms 30 gadiem 16.janvārī sadega uz Vecmīlgrāvja tilta. Muzejā ir tā replika.

“Mani sauc Edvīns Ežmalis, Atmodas laikā biju Rīgas Ziemeļu rajona pašvaldības deputāts,” iepazīstina Edvīns Ežmalis.

Un stāsts ir par Mangaļsalas kolhoza “Auda” pelēko mikroautobusu “Latvija”, kas 16.janvāra pēcpusdienā trāpījās OMON apšaudē uz Vecmīlgrāvja tilta. Tautfrontietis Ežmalis kopā ar kolēģiem 16.janvāra pēcpusdienā brauca no Jaunciema un bija tam liecinieks.

“Piebraucām klāt, jau krēsloja, bija pēc četriem. “Latvija” vēl dega. Interesantākais, ka ar vadītāju runājām, visi bija satraukušies. Autobusā bija vairāki līdzbraucēji – Tētiņu ģimene ar bērniem, visi bija izkāpuši ārā, mašīna dega. Cik atceros, vēl “Panorāmā” rādīja, ka vienai no līdzbraucējām caur matiem bija lodes izskrējušas. Autovadītājam blakus bija jaka, un arī tā bija sašauta caurumos ar automāta kārtu. Pats bija vesels,” atminas Edvīns Ežmalis.

Mikroautobuss sadega tajā pašā apšaudē, kurā dzīvību zaudēja pirmais barikāžu upuris – citā mašīnā braucošais Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Šaujot omonieši gribēja iebiedēt tos, kuri pie ugunskura sargāja Vecmīlgrāvja tiltu, jo tā bija stratēģiski svarīga vieta, skaidro Ežmalis.

Gluži tāpat kā šobrīd arī barikāžu laikā pirms 30 gadiem mediķi bija gatavi nesavtīgam darbam, lai palīdzētu iespējamiem cietušajiem. Tika atbrīvotas Rīgas slimnīcas, Doma baznīcā ierīkots hospitālis, kā arī nodrošinātas nepārtrauktas mediķu dežūras svarīgākajos barikāžu punktos. 1991.gada notikumos Rīgā klāt bija arī jaunā mediķe no Varakļāniem, šobrīd ārste anestezioloģe-reanimatoloģe Ligita Zepa, kurai barikāžu laikā bija 26 gadi.

Pirms 30 gadiem kā mediķis Ligita Zepa dežūrēja Stradiņa slimnīcā un uz barikādēm Dzirnavu ielā pie Centrālā telegrāfa. “Pirmās atmiņā tās priecīgās dienas, kad mēs visi esam laimīgi, mēs ceram uz labu iznākumu, mēs neticam, ka tas var notikt. Vai tiešām tanki nāks uz mums, mierīgajiem?”

Tāpat barikāžu laiks Ligitai asociējas ar radio un ziemas ainām galvaspilsētā. “Kur stāv buldozeri, traktori ar baļķiem, smagās mašīnas, un tie vienkāršie lauku vīrieši un sievietes, kas tur ir, un pienāk pilsētnieki… Ka tie ugunskuri deg. Viens ar otru sarunājas - atturīgie latvieši. Viens otru pabalsta, kaut ko palīdz…”

Ligita Zepa atmiņās daloties ar savu dēlu Ēriku Zepu, mūziķi un raidījuma „Kolnasāta” vadītāju atzīst, ka nožēlo to, ka tolaik, dodoties uz specializācijas kursiem Rīgā, no mājām līdzi nebija paņēmusi savu “Zenit” fotoaparātu. Tāpēc bilžu no tiem laikiem praktiski nav. Viņas vārdiem, Latgales pusē pat dažas dienas pirms šiem notikumiem nekas neradīja aizdomas, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kādu brīdi pat licies, ka pēc 4.maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas viss esot sācis virzīties un kārtoties, bet tad pēkšņi - šoks - “Atmodas” pirmo vāku rotā attēli no Lietuvas. “Man acīs joprojām ir tā bilde, kur ir tanks un zem tanka var redzēt sievietes kāju. Varēja redzēt, ka tur [zem tanka] ir cilvēks. Un viņi brauca mierīgajiem iedzīvotājiem virsū. Lietuviešus vienmēr mēs esam uztvēruši kā savu brāļu tautu, un es nevarēju saprast, kā tā - mūsu “mierīgā” armija brauc uz cilvēkiem… Tad es sapratu, ka kaut kas nav labi. Precīzu datumu neatceros, bet droši vien pirmdienā, kad es aizgāju uz saviem kursiem, docents Daugulis teica:

“Kursus pārtraucam. Jums ir iespēja doties mājup vai arī palikt šeit un stāvēt posteņos. Jūsu izvēle.”

Ligitai neesot bijis divu domu - ir jāpaliek. Grūti teikt, vai pirmām kārtām ieslēdzās mediķa apzinīgums, vai arī nacionālais spīts, kas bija radies, klausoties kā latviešu profesori latviešu studentiem lekcijas lasa krievu valodā vai kā kolēģi nicīgi aizrāda jaunajiem mediķiem par “nepareizajā” - proti, latviešu valodā aizpildītām slimības vēsturēm. Un tā viņa palika dežūrēt - gan Stradiņa slimnīcā, gan Centrālā telegrāfa ēkā.

“Mēs gaidījām cietušos, jo pēc Lietuvas mēs sapratām, ka būs cietušie. Mēs bijām gatavi atsāpināt, apturēt asiņošanu… Mēs [objektos] bijām kā mediķi, lai būtu klāt, jo vienu gan sapratām - aizvest uz slimnīcām droši vien nevarēs. Stradiņi visi bija tukši, jo gaidīja tomēr daudz cietušo. Tad jau [vēlāk] operāciju māsas un tie, kas bija bijuši TV tornī, teica: “No Zaķusalas neatvedīs nevienu, piespiedīs pie Daugavas...” Tika teikts, ka tur uz vietas ir jābūt gataviem. Mums atkārtoja kā elpināt un atsāpināt. [Objektos] vienmēr bija ķirurgs, kurš bija gatavībā.”

{module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="913" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

Pavisam atšķirīgas Ligitas Zepas atmiņās ir pirmās barikāžu dienas un vēlākais laiks. Pirmajās dienās pie ugunskuriem bija dejas un dziesmas - “Bēdu manu, lielu bēdu”, “Liepas satumst”, „Miglā asaro logs”, „Zilais lakatiņš”… , valdīja zināma līksmība, sparīgi dziedāta “Dievs, svētī Latviju”. Viss mainījās pie pirmā kritušā. 16.janvārī tika nošauts Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Vēlāk, 20.janvārī sekoja Bastejkalns…. Tajā vakarā viņa Esplanādē sēdās 14.trolejbusā. Bija dīvainas skaņas, trolejbusa pasažieri neticīgi un bažīgi saskatījās: “Rīgā šauj!”

“Nākošajā dienā mēs aizgājām pastaigāt pa Bastejkalnu. Tur bija asinis, atradām tās 5 vietas, kur bija bijuši mirušie, sākumā ievainotie. Protams, Stradiņos arī runājām. Slimnīcas speciālisti arī brauca uz Rīgas 1. slimnīcu, kur bija aizvests [Gvido] Zvaigzne. Docents Daugulis atbraucis teica:

“Tur slikti būs. Jūs varat iedomāties - viņi uz mierīgajiem iedzīvotājiem šauj ar kaujas lodēm - ar trasējošajām lodēm.” Mēs nezinājām, kas tas ir, un man teica: “Tā ir lode, kas vienā punktā ieiet iekšā, izvirpuļo pa visiem iekšējiem orgāniem un iziet ārā.”

Protams, mediķi par [Gvido] Zvaigzni cīnījās, kā varēja, bet mums kā mediķiem bija skumji, ka mēs zinājām - nekā tur nebūs. Cerības kā vienmēr cilvēkiem tiek dotas, bet mums likās, - kā tā var, uz parastu cilvēku...  Tie, kas tur bija, nejauši, kam trāpīja, piemēram, tam skolēnam, kurš tur bija ziņkāres pēc… Principā sanāk, ja es tur būtu līdusi - Bastejkalns un Esplanāde - cik tad tālu tas ir...” atceras Ligita Zepa.

Protams, ka bija bailes. Tajā laikā jaunā mediķe sāka līdzi nēsāt lapiņu ar savu vārdu un kontaktpersonu, kam piezvanīt traģēdijas gadījumā. Bet tomēr - nebija panikas, nebija haosa, tam visam pāri spēja noturēties cilvēku vienotība, degošie ugunskuri, savstarpējais atbalsts - vietējo piegādātās maizītes, tēja un kafija… Ligita Zepa atminas, ka tā bijusi pieklājīga ziema, bet auksti nav bijis nevienā brīdī. “Pirmkārt, [barikādes] parādīja, ka mēs varam mobilizēties. Ja ir švaki, tad vairums mūsu spēj sadot elkoņus, kā zāģa zobi saķerties ar rokām, mutēm, ķermeņiem un valodu. Ja ļoti vajag, mēs varam mobilizēties un nostāties. Nu gribam mēs to savu Latviju saglabāt, to valstiņu, valodu… Noturēties šeit.”

Pēc divām nedēļām mediķu dežūras barikāžu objektos beidzās. “Tā nedēļa bija tik piesātināta, ka likās - ir vesels mēnesis pagājis. Tik daudz viskaut kā bija...”

Rīgu pamazām sakārtoja, viena cīņa bija izcīnīta, bet tomēr palika piesardzība un neskaidrība par nākotni, jo arī kolēģu vidū domas par atmodu dalījās. Viss pamazām mainījās, Bet Ligitas Zepas pārliecība mainījusies nav - arī šodien viņa būtu gatava stāvēt barikādēs par savu valsti un savu valodu.

Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts.

Ceturtais stāsts ir par mediķa aptieciņu.

“Mani sauc Astra Zdanovska. Barikāžu laikā 1991.gada janvārī man bija 35 gadi, es strādāju Gaiļezera slimnīcā par medmāsu Fizioterapijas nodaļā," iepazīstina Astra Zdanovska.

Astra bija viena no daudziem mediķiem, kas atsaucās aicinājumam dežūrēt barikādēs. Darbs slimnīcā bija pa dienu, vakari un naktis taču brīvi!

“Protams, man bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām,” atminas Astra Zdanovska.

Mediķa aptieciņa bija Astras Zdanovskas sabiedrotais visas barikāžu nedēļas garumā. Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī “ātrie”. Par laimi, todien mediķu palīdzību nevienam nevajadzēja.

“Sēdējām divatā ar dakteri, un tur bija kolosāli! Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca,” Astra Zdanovska.

Mierīga izrādījās arī otrā dežūra, kur Astra kā medmāsa kopā ar ārstu dežūrēja uz kuģīša Zaķusalā.

“Dakterim bija liela soma ar medikamentiem un sistēmām, es biju asistente, un tā nu mēs tur abi sēdējām. Tā bija ziema, un tā bija kārtīga ziema. Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību. Bet nekas nenotika, un uz nakts pusi sāka gribēties gulēt,” turpina Astra Zdanovska.

Bet visdramatiskāk izvērtās Astras Zdanovskas trešā dežūra, kurai viņa pieteicās pati uz savu galvu.

“Nolēmu: ko es te mājās sēdēšu, gāja karsti, iekrita 20.janvāris. Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem,” atklāj Astra Zdanovska

Doma baznīcā bija ierīkots medpunkts un vieta, kur barikāžu sargiem apsildīties un iedzert tēju. Tur bija arī Astra brīdī, kad sākās Iekšlietu ministrijas apšaude.

Pirms 30 gadiem 13.janvāris bija svētdiena, un uz manifestāciju Daugavmalā todien sanāca apmēram pusmiljons cilvēku. Šī manifestācija ievadīja barikāžu laiku, kad cilvēki vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Tas bija laiks, kad pilnīgas pārliecības par izraušanos no PSRS ķetnām vēl nebija. Katram no barikāžu sargiem ir savs subjektīvs atmiņu stāsts, kas kopā veido plašo barikāžu mozaīku.

Trešais stāsts – par Augstākās padomes caurlaidi.

Airai Andriksonei no barikāžu laikiem vienīgā liecība, kas ir saglabājusies, ir caurlaide ieejai Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā, jo dažas dienas barikāžu laikā viņa tur pavadīja.

Airai tolaik bija 40 gadu, viņa strādāja zinātniskās ražošanas apvienībā “Aerosols” un augstā līmenī nodarbojās ar kalnu tūrismu. 13.janvāris ir viņas vārdadiena, un pēc manifestācijas Daugavmalā viņa draugus kalnos kāpējus bija uzaicinājusi uz svētku vakariņām. Bet daļa neieradās.

“Tas bija laiks, kad man mājās nebija telefona. Tāpēc neviens nevarēja piezvanīt un pateikt, ka neieradīsies. Vienā brīdī mums ienāca prātā ieslēgt radio, un tad izdzirdējām, kas notiek – ka tautu aicina pulcēties. Vārda tiešā nozīmē ķērām visas rasola bļodas, karbonādes, vēja kūkas un visu citu cienastu, kas bija uz galda un ledusskapī, un devāmies uz Zolitūdes staciju. Paspējām uz priekšpēdējo vilcienu. Visi bijām aktīvie tūristi un devāmies uz republikānisko tūristu klubu Skārņu ielā 22,” atminas Aira Andriksone.

Tūristu klubā jau bija izveidojies neliels štābs, un kluba direktors bija saņēmis uzdevumu izveidot tādu kā alternatīvo sakaru sistēmu pie visiem Rīgas stratēģiskajiem objektiem – Ministru padomes, radio un televīzijas, telefoncentrāles un citur.

“Tā kā es arī mācēju darboties ar šo rāciju, es pieteicos. Mans postenis iekrita Tautas frontes bēniņos. Tā nu dažas dienas es pavadīju tur pie rācijas,” turpina Aira Andriksone.

Kad nāca rīkojums, ka rāciju sistēma vairs nav vajadzīga, Aira Andriksone uzzināja, ka tiek meklēti papildspēki Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā. Tā par viņas mājām uz vairākām dienām kļuva viena no tagadējām Saeimas komisiju ēkām.

Saspringtā režīmā Aira Andriksone Augstākās padomes Operatīvajā štābā nostrādāja līdz 20.janvārim – bez gulēšanas, neizejot ārpus telpām. Izturēt palīdzējis lielais kalnu rūdījums. Atļauju uz brīdi doties mājās atpūsties viņa saņēma liktenīgajā 20.janvārī, kad vakarā sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Cauri Bastejkalnam atpakaļ uz Augstāko padomi Aira devās burtiski desmit minūtes pirms apšaudes.

Pirms 30 gadiem šajā dienā pēc Latvijas Tautas frontes aicinājuma Daugavmalā sanāca apmēram 500 tūkstoši cilvēku, lai paustu atbalstu Augstākajai Padomei un Ministru Padomei un nosodītu bruņotās akcijas Lietuvā, kur iepriekšējā naktī padomju armijas tanki un lodes laupīja dzīvību 14 Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem. Notikumi Lietuvā īsā laikā mobilizēja brīvprātīgos Latvijas stratēģiski svarīgo objektu aizsardzībai, un šis laiks vēsturē iegājis ar nosaukumu “1991. gada barikādes”. Latvijas Radio ēterā – intervija ar tā laika Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, kurš tikko sarakstījis grāmatu “Latvijas Tautas fronte barikādēs”.

Veidot barikādes nebija spontāns lēmums Lietuvas notikumu iespaidā, kā tas varbūt šķita no malas.

“Ko jūs, mēs gatavojāmies barikādēm kopš 1990. gada 15. maija. Toreiz saulainajam 4. maijam sekoja Interfrontes uzbrukums Augstākajai Padomei. Viņi mēģināja ielauzties un tādā veidā veikt apvērsumu,” saka Ražuks.

Sekoja Tautas frontes paziņojums – ja turpināsies šādi uzbrukumi, LTF patur sev tiesības aicināt simtiem tūkstošu savu piekritēju visā Latvijā braukt uz Rīgu un sargāt Augstāko padomi. Vēlāk jau radās doma dibināt pašaizsardzības vienības.

“Sākās šis domāšanas process – ko tad mēs darīsim, kad viņi nāks,” atceras toreizējais LTF priekšsēdētājs.

Sākotnēji nebūt nebija domas tieši par barikāžu celšanu – tikai vēlāk šis vārds iegājās kā visu saspringto 1991. gada janvāra notikumu simbols.

“Ja jūs paprasīsiet lietuviešiem par barikādēm, viņi nesapratīs, par ko jūs runājat. Lietuvieši to sauca “sausio tryliktoji“ - trīspadsmitais janvāris. Tās dienas traģisms izpletās un ar to apzīmēja visu 1991. gada janvāra krīzi. Mēs sākumā runājām par stratēģiski svarīgo objektu aizsardzību. Jau novembrī mums bija slepena sapulce, un tur es no Voldemāra Jaroņa pirmo reizi dzirdēju kaut ko līdzīgu. Bet viņš runāja par ceļu un ielu aizsprostojumiem. Viņš bija pulkvedis padomju armijas rezervē, un viņš no krievu „zagražģeņije“ tos sauca par nosprostojumiem,“ atceras Ražuks.

Šogad aprit 30 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji aizstāvēja valsts brīvību pret militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Tā bija nevardarbīgās pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem, kad, Latvijas Tautas frontes aicināti, cilvēki izveidoja barikādes apkārt stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā un citur Latvijā. Pateicoties tūkstošiem iesaistīto, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu neizdevās.

Līdz pat 20.janvārim šajā laikā raidījumā „Pēcpusdiena” mēs turpinām sižetu sēriju, kuros ar barikāžu dalībniekiem un organizatoriem sarunājas Latvijas Radio jaunie žurnālisti. Šodien ar vienu no barikāžu organizatoriem, Latvijas Tautas frontes domnieku no Jēkabpils – Jāni Lāci – sarunājās Karina Važnaja.

 „Mēs apzinājāmies, ka ļoti riskējam ar savu dzīvību, veselību, bet tajā pašā laikā mēs nevaram atkāpties, jo mums bija jānosargā brīvība,” atmiņās dalās Jānis Lācis. Šodien fotohronists Jēkabpils pašvaldībā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Bet pirms 30 gadiem Jēkabpils rajona padomes deputāts, Tautas frontes Jēkabpils domnieks, viens no barikāžu organizatoriem.

 „Nē, mēs nebijām negatavi. Ziniet, saka – latviešu dziesmotā revolūcija, kaut kas gatavu ielika rokās, tā sagadījās… Nē, tas bija konsekvents, nopietns organizatoriskais darbs līdz šai X stundai. Un šī X stunda tika atklāta konkrēti 13.janvārī manifestācijā.”

13.janvāris – diena, kad Rīgā Daugavmalā pucējās pusmiljons cilvēku - iegūlusies Jāņa Lāča atmiņā kā ļoti spēcīgs un vienojošs brīdis.

„Tur valdīja īpaša atmosfēra. Neviens nelikās svešs. Visi sveicinājās un smaidīja. Visi bija priecīgi, neviens jau par tām briesmām, kas bija notikušas Lietuvā, tobrīd nedomāja.

Un visi bija gatavi tam, ka tai pašā vakarā jāsāk aizsargāt Rīgu un valstiski svarīgus objektus. Un tās cilvēku čalas, tās dziesmas, tas kopums, plakāti, uzsaukumi un Latvijas karogi. Nevarēja ābolu nomest, viņš nenokristu uz asfalta, bet kādam rokās vai uz galvas.”

Turpmākās dienas pavadītas saspringtā organizatoriskā darbā.

„Gulēts jau gandrīz netika nemaz. Kad es biju Jēkabpils rajona padomē, komplicējām nakts dežūras, organizējām cilvēkus uz Rīgu, pats pa Rīgu un Jēkabpili. Mums bija lielais televīzijas tornis, Zaķusala. Jēkabpilieši bija aktīvi, cilvēku mums bija daudz. Pat nevarējām nodrošināt visu cilvēku aizkļūšanu uz Rīgu. Mēs pat devām cilvēkus uz citiem svarīgajiem objektiem. Vācām pārtiku. Caur Jēkabpils cukurfabriku meklējām cukuru. Meklējām produktus, drēbes, gāzmaskas. Netika aizsūtīts neviens nepilngadīgais, neviens netika aizsūtīts pliks vai ar varu. Visi bija reģistrēti žurnālā – vārds, uzvārds, kontakti. Nespieda dežūrēt ilgu laiku, bija maiņas. Autobusi gāja un mainīja cilvēkus ik pa diennaktij.”

Jānis Lācis piedalījās arī dežūrās, tās nav bijušas vieglas. Tomēr, neskatoties uz grūtībām un skarbajiem laika apstākļiem, cilvēku izturība bijusi apbrīnojama.

{module widgetid="4" id="media" action="galleryitem" galleryid="910" layoutid="49" layout="singlegallery" static=""}

 „Nogurums bija drausmīgs. Vienu nakti mums paziņoja, ka jābūt uzmanīgiem, Daugava vēl nebija aizsalusi, un ļoti iespējams, ka Krievijas desanti izsēdināti uz Daugavas, un ieņems Zaķusalu, nāks uzbrukumā. Mēs arī intensīvi izvietojām dzeloņstieples un ar ko vien var barikādējām krastmalu, un pašiem jāstāv. Ugunskurus nevar īsti kurināt, jo redzēs, kur mēs atrodamies. Tonakt bija kādi mīnus desmit grādi, Daugava vaļā, un no Daugavas pūš mums virsū miglu. Un tā migla ir slapja, tā nāk mums pāri, un mēs visi esam tādi kā šokolādes glazūru aplietas figūriņas. Kad beidzās mūsu maiņa, aizgājām līdz tornim, man mugurā bija tā saucamā krievu pufaika, latviski – vatenis, tad es viņu noņēmu nost kā skafandru. Noņēmu, uzliku, un viņa nesabruka, bet stāvēja pārledota visa. Bet neslimojām. Viss gāja ar ugunskuriem, ar tējām. Un visam pāri patriotisma dzinulis, kas mūs dzina uz priekšu, saglabāja veselību, kaujas sparu, ko mēs parādījām. Un nav veltīgi, jo šodien valsts karogs plīvo!”

Jānis Lācis, kurš ar fotogrāfiju bija aizrāvies jau kopš bērnības, fotogrāfijās dokumentēja arī tā laika notikumus.

 „No pašām barikādēm, gan no Jēkabpils kā organizējamies, gan no Rīgas. Bet nebija tik liels mērķis, kā šodien es to saprotu, ka fotoaparātam bija jābūt katru minūti pie rokas. Bet bija vairāk domas un darbi organizēšanā.”

Pēc barikāžu beigām, bijis gandarījums par paveikto, tomēr iekšējā miera sajūta nemaz tik ātri neiestājās.

„Liels etaps bija līdz augusta pučam. Var teikt tā, ka kad karavīram beidzas karš, tad vēl īsti nevar mieru rast. Un es apzinājos visas briesmas, kas varēja draudēt man, manai ģimenei, manai tautai un manai valstij. Pēc barikādēm mēs tāpat nejutāmies īsti droši, jo mēs gaidījām arī šo puču. Mēs zinājām - būs! Tik viegli šī vara nepadosies! Tas ir tas emocionālais pārdzīvojums, prieks par sasniegto, bet aizvien, kā mēs sakām, pulverim jābūt ir sausam.”

No 1994. līdz 98.gadam Jānis Lācis bija Jēkabpils rajona padomes priekšsēdētājs. Kopā ar domubiedriem piedalījies Zemessardzes dibināšanā, un vēl šodien ir Zemessardzes 56. kājnieku bataljona Veterānu apvienības priekšnieks. Un nu jau teju 20 gadus Jānis aktīvi iemūžina fotogrāfijās Jēkabpilī, un kā saka vietējie, bez viņa nav iedomājams neviens notikums un pasākums Jēkabpilī.

Jānis Lācis katru gadu dodas uz barikāžu atceres pasākumiem Rīgā, kā arī organizē kopīgus braucienus no Jēkabpils.

„Tas ir tā iegājies, kā ir 4.maijs, 18.novembris, mums ir 13.janvāris – barikāžu sākums. Un mēs braucam uz Zaķusalu katru gadu.”

Šogad ierobežojumu dēļ publiski pasākumi nenotiek, tomēr Jēkabpilī tiek organizēta jēkabpilieša Daiņa Ormaņa barikāžu laika fotogrāfiju izstāde, kas būs apskatāma tiešsaistē un brīvdabā Jēkabpils Vecpilsētas laukumā.

"Padomju represijas Latvijā", "Padomju spēki sagrābuši Latvijas iekšlietu ministriju", "Vardarbībai un bailēm Latvijā ir seja" – šādi virsraksti tieši pirms 30 gadiem bija lasāmi "The Guardian", "The New York Times", "The Washington Poste" un citos ietekmīgos ārzemju laikrakstos. 

Par notiekošo Baltijas valstīs un Latvijā ziņoja arī CNN, BBC un citi pasaules televīzijas un radio kanāli. Baltijas valstu centienos pēc neatkarības tas bija ļoti svarīgs informatīvs atbalsts, tāpat kā demonstrācijas baltiešu atbalstam, kas notika Amerikā, Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā un vēl citviet pasaulē.

Lai ārzemju mediji saņemtu pēc iespējas aktuālāku, precīzāku un izsmeļošāku informāciju, lieli nopelni bija Latvijas Republikas Augstākās Padomes Preses centra darbam, tāpat trimdas tautiešu aktivitātēm ārzemēs.

Tieši pirms 30 gadiem nacionālās atmodas kulminācijā 1991.gada janvāra barikādes pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, kuri vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts.

Otrais stāsts par tolaik ekskluzīvu mobilā telefona priekšteci

“Romualds Ražuks, barikāžu laikā – Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs. Šeit, manās rokās, ir priekšmets, kas stāvēja Tautas frontes automašīnā,” iesāk Romualds Ražuks.

Šādas rācijas tolaik parasti bija policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnās. Un viena – arī Tautas frontes kā ietekmīgākās tā laika tautas kustības līdera un Nacionālās pašaizsardzības komisijas locekļa Ražuka dienesta auto.

“Tas ir mūsu mobilo telefonu priekštecis. Saruna tika raidīta radio viļņos, tad sasniedza centru Rīgā un no tā centra jau pa fiksētām vadu telefona līnijām varēja sasniegt jebkuru abonentu,” skaidro Romualds Ražuks.

Lai gan aparāts bieži lūza, sakari bija slikti un reizēm pat varēja nejauši dzirdēt citas sarunas, šis radio telefons bija operatīvākais saziņas līdzeklis, braucot automašīnā laikā, kad nebija ne interneta, ne mobilo telefonu.

“Izmantojām, piemēram, pēc 13.janvāra trauksmainās nakts, no rīta, braucot uz manifestāciju, kas Rīgā bija paredzēta plkst.14. Es dzīvoju Jūrmalā, un sarunas pa ceļam notika, pateicoties šim radio telefonam. Jo īsti nevarēja saprast, kas būs – vai armija atļaus pusmiljonam cilvēku sanākt, vai mūsu plāns neīstenosies. Pateicoties šai ierīcei, biju drošs, ka viss notiek,” atklāj Romualds Ražuks

Pārsvarā gan Ražuks ar kolēģiem kā barikāžu organizatori atradās Tautas frontes ēkā Vecpilsētas ielā, un saziņa bija balstīta uz parasto telefonu un Latvijas Radio, kam bija izšķiroša nozīme Daugavmalas manifestācijas un tālāk barikāžu koordinēšanā.

Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Turpmākās divas nedēļas programmā “Labrīt” izstāstīsim desmit no tiem. Un uz šiem stāstiem paraudzīsimies no neierasta leņķa – caur desmit barikāžu laika priekšmetiem, kas joprojām glabājas to īpašnieku atvilktnēs, pagrabos un garāžās, vai arī nodoti 1991.gada barikāžu muzeja krājumā.

Pirmais stāsts – par gāzmasku kamazā

Jāņmuižnieks Māris Lībietis barikāžu laikā strādāja Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā par ražošanas apmācības meistaru.

Lai tiktu līdz stāstam par gāzmasku, vispirms neliela priekšvēsture. Par to, ka Rīgā cels barikādes, Māris uzzināja pēc 13. janvāra manifestācijas Daugavmalā, kas pulcēja teju pusmiljonu cilvēku. No tās atbrauca Jāņmuižas skolas saimnieks Indriķis Liepiņš.

“Viņš teica: puikas, nu ir ziepes, Lietuvā ir jau ir kritušie, jābrauc glābt ministriju!” stāsta Māris Lībietis.

Cēsu puses ļaudīm bija uzticēts sargāt Ministru padomi (tagadējo Ministru Kabinetu). Pirmdienas rītā savas smagās mašīnas darbināja arī Māris Lībietis ar kolēģiem.

“Krāmējām iekšā pamatblokus – tie bija skolas pamatbloki, vecākais meistars ar krānu iekrāmēja un palaida mūs Rīgas virzienā. Bijām trīs mašīnas – divi brāļi Pikšēni un es, visi trīs ar kamaziem,” turpina Māris Lībietis.

Pamatblokus izmantoja barikādēm, bet Māra jauno “kamazu” iesprostoja starp citiem “smagajiem” tieši pie Augstākās tiesas durvīm. Pirmā diena pagāja mierīgi.

“Vakarā atnāca Godmanis, uzaicināja uz vakariņām. Tā es pirmo un vienīgo reizi biju ministru mājā un ar kādu no ministriem pie viena galda ēdu vakariņas! Visus šoferus uzaicināja uz vakariņām,” atklāj Māris Lībietis.

No barikāžu laika Mārim Lībietim joprojām saglabājusies viena dakšiņa, kā arī jau pieminētā gāzmaska.

“Vienā brīdī manā mašīnā parādījās kaste ar ugunsdzēšamajiem aparātiem un kaste ar gāzmaskām. Viena gāzmaska man joprojām ir, kaimiņam otra. Tās mums vēl ir palikušas,” atminas Māris Lībietis.

Kurš tās ielika mašīnā, Māris nezina joprojām. Bet gāzmaskas uz barikādēm bija daudziem – padomju laikā tā bija neatņemama civilās aizsardzības mācību sastāvdaļa ikvienā iestādē. Lietot gan to, par laimi, nenācās.

Stāsti par cilvēkiem, kuri saņēmuši Triju zvaigžņu ordeni ir nesaraujami saistīts ar Zolitūdes traģēdiju pirms septiņiem gadiem. Ugunsdzēsējs Romāns Doroņins pirms sešiem gadiem saņēma Triju zvaigžņu ordeni. Viņš ir ugunsdzēsējs ar 20 gadu stāžu, kuru turpināt vairs nebija iespējams pēc Zolitūdes traģēdijā gūtajām traumām. Augstāko valsts apbalvojumu viņam piešķīra tieši par veiktajiem glābšanas darbiem.

Atgriežoties traģiskajos notikumos pirms septiņiem gadiem Romāns atminas, ka tā bijusi parasta dežūra. Tiesa gan Zolitūde nebija Romāna un viņa brigādes kolēģu rajons, bet uz izsaukumu devušies kā papildspēki un par tur notikušo ceļā glābēji vēl nav nojautuši. Romāns ir viens no tiem ugunsdzēsējiem, kas, veicot darbus sagruvušajā veikalā, no glābēja kļuva par zem gruvešiem iesprostoto pēc otrā nogruvuma.

Triju Zvaigžņu ordeni Romāns saņēma nākamajā gadā pēc Zolitūdes traģēdijas. Par apbalvojumu ugunsdzēsējs uzzinājis no kāda medija un pēcāk saņēmis ierakstītu vēstuli no Prezidenta kancelejas un bijis ļoti pārsteigts. Tagad ordeni glabā plauktā, kastītē ar Latvijas ģerboni, bet nelielu daļu no tā reizēm nēsā.