Patriotu podkāsts

Nedaudz arī par mūžību būs nākamais stāsts. Ar to sākam svētku nedēļas sēriju par to, kā dzīvo cilvēki, kuri saņēmuši visaugstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Bijusī Nīcas novada Otaņķu feldšerpunkta vadītāja Elza Cērpa savā feldšerpunktā strādāja 50 gadus. Viņa palīdzēja cilvēkiem no zīdaiņa vecuma līdz viņu pēdējām dienām. Vai Elza Cērpa pēc saņemšanas ir uzlikusi savu ordeni, arī to viņai Grobiņā jautāja Inga Ozola.

Elza Cērpa Triju Zvaigžņu ordeni saņēma 2017.gadā ilggadējā. Vienā darba vietā viņa nostrādājusi 50 gadus. Lai tas varētu notikt, viņas gaitās liels atbalsts bijusi ģimene, savulaik arī vietējie kolhoza priekšsēdētāji, atceras Elza Cērpa. Pašlaik viņa ir pensijā, aizraujas ar saviem hobijiem un dzīvo Grobiņā.

Latvijas Radio ar Elzu Cērpu tiekas viņas Grobiņas dzīvoklī. Viņa izcepusi zaķaušus un ābolu rausi, izdodas nogaršot arī viņas pašgatavoto piparmētru sīrupu. Tā uzzinām, ka kulinārija un sēņošana ir viena no Elzas Cērpas nodarbēm, kad laiks vairs nav jāvelta feldšeres darbam, bet notiek ikdienas būšana pensionāres statusā. Tā, esot viesmīlīgā gaisotnē, sākas saruna par piedzīvoto, kad saņemts Triju Zvaigžņu ordenis. Gan Elza pati, gan visa ģimene lepojas ar iegūto augsto apbalvojumu.

Šonedēļ atzīmējam Lāčpleša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Kāda ir viņu motivācija dienēt armijā, kas sagādā gandarījumu un kas – grūtības? Uzklausām Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 2.Mehanizētais kājnieku bataljona virsseržantu Pēteri Muižnieku.

“Kādreiz mēs bijām kājnieki, vienkārši skrējām pa mežu ar mugursomām, bet tagad mēs esam mehanizēti un mums ir platformas ar kurām braukt, kuras ir uz kāpurķēdēm. Mehanizētais bataljons vairāk laiku pavada autoparkā, kur ir tehnika. Tieši armijā es izmantoju visas tehniskās zināšanas, kuras apguvu studējot valsts tehnikumā. Piemēram armijā ir ļoti daudzas nodarbības mums jāvada, kur jāmēra šaušanas distanci un ļoti palīdz rasēšana, tehniskā domāšana. Tāpat ar distanču rēķināšanu un mīnmetējiem, tur tas viss ir nepieciešams,” par dienestu stāsta Pēteris Muižnieks.

Viņš bruņotajos spēkos dien jau 18 gadus

“Vienmēr esmu teicis, ja nebūtu obligātais dienests, tad manis šeit nebūtu. Tiešām bija tā, ka es Rīgā pabeidzu tehnikumu un nezināju ko dzīvē darīt. Dzīvoju laukos un baudīju dzīvi un tad tā pēkšņi atnāca pavēste. Protams, tā pirmā doma varbūt bija negatīva, bet tā kā daudzi draugi gāja dienēt, tad arī es devos un paliku virsdienestā, jo uzreiz pēc obligātā dienesta mums piedāvāja braukt pirmajā starptautiskajā operācijā. Tā es jau kā nodaļas komandieris 2004. gadā devos uz Irāku, savā pirmajā operācijā, atminas Pēteris Muižnieks.

Arī šajā nedēļā 34 Latvijas karavīri devušies misijā uz Irāku. Viņi tur būs pusgadu.

“Kad tu pats dodies, tad tas ir savādāk, bet šajā brīdī, kad esmu virsseržants un man viņi jāpavada, tad ir pilnīgi citas emocijas. Es vairāk domāju par viņu ģimenēm, kuras paliek mājās, un vai viņi visu ir nokārtojuši. Arī vada seržants tagad ir aizbraucis un es ar viņu sazinos katru otro nedēļu un viņš izstāsta par katru karavīru, vai viss ir kārtībā,” skaidro Pēteris Muižnieks.

Šonedēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Par to, kāda ir armijas ūdenslīdēju-atmīnētāju ikdiena un kādas grūtības jāpārvar, stāsta Sergejs Juhno.

Sergejs Juhno ir Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas kvalificēts speciālists. Dienestā viņš ir no 2002.gada un kā ūdenslīdējs strādā 16 gadus.

"Kādreiz, kad biju mazs, nekad neplānoju, ka būšu ūdenslīdējs. Bet, kad mani iesauca obligātajā dienestā armijā, dienēju Kolkā krasta aizsardzības vadā. Mums atbrauca viens virsnieks no Liepājas un piedāvāja, vai negribam pārbaudīt savas spējas kļūt par ūdenslīdējiem. Tur ir divu dienu pārbaudījumi – divas dienas mūs mocīja. Daudz fiziska darba. Un divu dienu laikā no 36 kandidātiem palika tikai četri. Es biju viens no tiem, atminas Sergejs Juhno.

"Gandarījums ir tas, ka pēc operācijām ir sajūta, ka esam padarījuši kādu vietu drošāku. Tas ir arī viens no galvenajiem mērķiem. Ir ļoti daudz situāciju, kad zvejnieki ar saviem kuģiem, tīkliem ceļ augšā. Viņi jau nezina, kad ir kaut ko noķēruši. Tas ir ļoti bīstami," par savu darbu stāsta Sergejs Juhno.

Bet novembris viņam asociējas ar lāpu gājienu.

"Uzreiz iedomājos, kā mūsējie iepriekšējā paaudzē cīnījās. Bet mēs tagad sūdzamies par tādiem sīkumiem, piemēram, kad karantīnā jāsēž vai masku jāvelk. Tās problēmas vispār nevar salīdzināt. Tu uzreiz iedomājies, kādas grūtības bija iepriekšējai paaudzei. Mani tas motivē – mēs esam tik pat stipri kā tauta un varam būt vēl stiprāki," tā Sergejs Juhno.

1918. gada 11. novembrī toreizējais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvis Londonā Zigfrīda Anna Meierovica saņēma Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Balfūra rakstisku apliecinājumu, ka britu valdība atzīst padomi kā de facto neatkarīgu latviešu nāciju pārstāvošu institūciju. Tiesa gan, latviešu politiķu aprindās Rīgā šo ziņu tobrīd nebūt neuzņēma ar nedalītu entuziasmu.

Šodien mēs varam tikai priekšstatīt, kādas izjūtas piedzīvoja tobrīd 31 gadu vecais Latviešu Pagaidu nacionālās padomes emisārs Londonā Zigfrīds Anna Meierovics (attēlā), kad 1918. gada 11. novembrī saņēma sūtījumu no britu ārlietu ministrijas. Milzīgā pilsēta tobrīd šalkoja gavilēs: no kontinenta bija pienākusi sengaidītā ziņā, ka vairāk nekā četrus gadus ilgušais, nežēlīgais un mokošais karš ir noslēdzies ar uzvaru. Savukārt Meierovicam tieši šai dienā Lielbritānijas ārlietu resora galva lords Arturs Džeimss Balfūrs paziņoja, ka Viņa majestātes valdība ir gatava atzīt padomi, kā bija teikts vēstulē, „par de facto neatkarīgu institūciju” un viņu pašu – kā Latviešu Pagaidu valdības neoficiālu pārstāvi. Šo ziņu varēja traktēt kā Latvijas neatkarības atzīšanu de facto. Tagad nu vajadzēja steigt paziņot vēsti uz Stokholmu, no kurienes tā tālāk sasniegs Rīgu.

Jau kopš 1918. gada oktobra, kad Vācijā sāka izvērsties revolūcijas procesi un vācu okupācijas vara Latvijā atslāba, dzimtenē sāka atgriezties tie Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbinieki, kuri līdz tam bija atradušies Padomju Krievijā, uzturot sakarus ar Antantes valstu diplomātiem un Krievijā joprojām lielā skaitā esošajiem latviešu bēgļiem. Tomēr, atgriežoties, viņi priekšā neatrada gluži tukšu vietu. Praktiski visu vācu okupācijas laiku Rīgā bija darbojusies politisko partiju apvienība Demokrātiskais bloks. Okupācijas varas apstākļos bija iespējama tika nelegāla darbība, tomēr bloka politiķiem bija izdevies iedibināt kontaktus ar atsevišķām vācu sociālistu aprindām un caur tām iespēju robežās pretdarboties Vācijas aneksijas plāniem Latvijā. Oktobra vidū divi Demokrātiskā bloka pārstāvji – zemsavietis Miķelis Valters un sociālists revolucionārs Eduards Traubergs – caur Stokholmu devās uz Berlīni. Gan presē Stokholmā, gan notā, kas Berlīnē tika iesniegta nesen ieceltajam Vācijas parlamentārās valdības vadītājam Bādenes princim Maksimiliānam, abi pārstāvji kā latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenotāju pieteica kādu „Latviešu nacionālo komiteju”. Praksē gan šāda institūcija nepastāvēja, taču kā tās dalīborganizācijas abi minēja Demokrātisko bloku veidojošās politiskās partijas. Savu deklarāciju Vācijas valdībai nosūtīja arī Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kad Rīgā oktobra nogalē ieradās Reihstāga loceklis Šulcs-Gevernics.

Nebija tā, ka Demokrātiskais bloks un Latviešu pagaidu nacionālā padome viens par otra darbību neko nezinātu. Abas organizācijas daļēji veidoja vienu un to pašu politisko partiju pārstāvji, un ir liecības, ka abu institūciju dalībnieki vismaz kopš novembra sākuma regulāri pulcējušies kopīgās apspriedēs. Tomēr galīgā apvienošanās tobrīd vēl nenotika, un vainīgas pie tā bija ne tikdaudz kādas individuālas ambīcijas, bet gan konceptuāli jautājumi. Proti, Demokrātiskā bloka politiķi uzskatīja, ka institūciju, kas pasludinātu Latvijas neatkarību un izveidotu pagaidu valdību, jāveido tikai politisko partiju pārstāvjiem. Tam negribēja piekrist vadošie Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki – tobrīd bezpartejiskie Arveds Bergs un Voldemārs Zāmuels, ciktāl padomi bija dibinājušas arī sabiedriskās organizācijas. 1918. gada 12. novembrī, kad Meierovica no Londonas sūtītā ziņa par de facto atzīšanu sasniedza Rīgu, kompromiss vēl nebija rasts. Nacionālās padomes Finanšu nodaļas priekšnieks Ādolfs Klīve, šai dienā sastapis savu partijas biedru un vienu no Demokrātiskā bloka līderiem Kārli Ulmani, un steidzies pasniegt viņam šo „karsto” jaunumu, uzklausījis visai skābu reakciju: Latviešu Pagaidu nacionālā padome un Meierovics ar visu viņa atzīšanas rakstu esot vien „gadījuma faktori”.

 

Stāstījums sagatavots, izmantojot Jāņa Tomaševska darbu „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”.

Tuvojas valsts svētki. Šogad tie norisināsies bez militāro spēku parādes, salūta un citiem ierakstiem notikumiem, tāpēc Lāčplēša dienā Ģimenes studijā saruna par to, kā bērns kļūst par savas valsts patriotu un vai mūsdienu globālajā pasaulē bērni par tādiem jāaudzina.

Literāte, žurnāla “Domuzīme” galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa atzīst, ka tas ir atbildīgs jautājums, bet šķiet, recepte nav mainījusies - tā ir ģimene un skola.

"Ģimene ir tā vieta, kur bērnam ierāda kādus rituālus un ceremonijas. (..) Spēkā ir tas, ka bērns kopē vecākus, ja viņš redz, ka vecākiem šie jautājumi interesē, ka vecāki par to runā, tas notiek pats no sevis," vērtē Rudīte Kalpiņa. "Skolā ir pretēji. No skolas sagaidām, ka izjūtas, ko ieliek ģimenē, šīs apjausmas tiek papildinātas ar zināšanām,"

Raunas vidusskolas direktors un vēstures un kulturoloģijas skolotājs Edgars Plētiens skaidro, ka vārds patriotisms nāk no grieķu valodas un nozīmē līdzdarboties.

"Manā redzējumā skolai, ja gribam veicināt patriotismu, ir jādod iespēja jauniešiem līdzdarboties, vai tā būtu pašpārvalde, vai vienkārši mācību priekšmetu stunda.

Ka skolēns var līdzdarboties, darīt līdzi, var kaut kādas lietas ietekmēt. Tur rodas šī piesaiste," norāda Edgars Plētiens.

Rudīte Kalpiņa uzskata, ka mūsu izglītības sistēmā šobrīd izpaliek ideālu dimensija un skatījums lielākās līnijās.

"Ir ļoti labi, ka valsts svētki ir iedzīvināti rituālos un ceremonijās, bet lielā mērā tas velk uz deklaritīvismu un dekoratīvismu," uzskata Rudīte Kalpiņa.

Viņa min, ka šogad sabiedrība nav īpaši aicināta piespraust pie apģērba lentītes valsts karoga krāsās, tāpēc ielās var sastapt izteikti mazāk cilvēku, kas to izdarījuši.

"Labi var redzēt, ka sabiedrībā daudzas lietas, kas saistītas ar pilsoņa attiecībām ar valsti vai Latvijas kā nacionālas valsts pamatiem, nav dziļi iesakņojušās," norāda Rudīte Kalpiņa.

Viņa vērtē, ka cilvēki, kuriem nav ģimenes pieredzes, ir daudz klišejiskāki, pompozāki.

"Man ir bažas par to, kā jaunā paaudze, kas šobrīd veidojas un kuru audzina cilvēki, kas paši ir dzimuši vai skolojušies 90. gados, kā viņi izprot Latviju, latviskumu, vai tā ir tikai skaista estētika vai dziļāk," analizē Rudīte Kalpiņa.

"Latviskuma slāņa ļoti pietrūkst, mēs vienkārši caur šādu prizmu vairs nedomājam, jo mūsu izpratnē latviskums ir visai plakans."

Kas portālā lsm.lv sarupēts mazākiem un lielākiem patriotiem, stāsta LSM.lv bērniem un vecākiem domātā satura redaktore Ināra Antiņa. Viņa iepazīstina ar jauno izdrukājamo galda spēli visai ģimenei, kas aicina izzināt un iepazīt Latvijas vēstures notikumus.

Atzīmējot Latvijas Neatkarības kara simtgadi, kā arī simts gadus kopš Lāčplēša Kara ordeņa izveidošanas, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pētījums pārtapis grāmatā “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena”.

Kultūras Rondo ar jauno izdevumu iepazīstina viena no grāmatas autorēm - LNVM Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un filozofe Ilze Fedosejeva, kura rakstījusi eseju "Varonība un varonis".

"Šis daudzu autoru kopējais darbs ir tapis, apkopojot to, ko mēs parasti mēģinām sabiedrībai vēstīt savā Lāčplēša dienas tradīcijā, jo mēs jau 30 gadus katru gadu 11. novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā eksponējām ģenerāļa Baloža savulaik saņemtos visus trīs šķiru Lāčplēša kara ordeņus," atklāj Anda Ozoliņa.

"Gadu gaitā esam savākuši ļoti daudz interesantas informācijas, ar ko papildināt to, kas jau mūsu sabiedrībā bija zināma no iepriekšējiem izdevumiem. Šis ir mēģinājums to informāciju apkopot un arī daļēji mazliet savādāk paskatīties uz tām lietām, par kurām mēs runājām Lāčplēša dienas sakarā," ar izdevumu iepazīstina Anda Ozoliņa. 

Tas arī ir stāsts par tradīcijām, kas ir dzīvas šodien Lāčplēša dienā par to, kā tās ir veidojušās, kādas ir saknes, no kā tas nāk, kā tas ir izcēlies. 

"Un arī par to mazliet vairāk nekā 2000 cilvēku saimi, kuru biogrāfijas jau mums īsumā ir zināmas no iepriekš izdotajām biogrāfiskajām vārdnīcām, bet kuru biogrāfijās tāds dziļāks un cilvēcīgāks skats ir tapis tieši pagājušajā gadā, kad ordenim atzīmējām 100 gadu jubileju un mūsu muzejs veidoja izstādi, veltītu šim notikumam," turpina Anda Ozoliņa.

Veidojot izstādi pirms gada muzeja speciālisti plašāk pētījuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biogrāfijas, sazinājušies ar ordeņa kavalieru pēctečiem.

Anda Ozoliņa bilst, ka izdevumā apkopotais dos vairāk informācijas tiem, kam nebija iespēja apmeklēt izstādi un varbūt tiešām palīdzēs likvidēt tos mītus, kas mūsu sabiedrībā bieži vien saistās ar Lāčplēša dienu.

Anda Ozoliņa arī norāda, ka jaunais izdevums nenozīme, ka viss par Lāčplēša kara ordeni un ordeņa kavalieriem ir izpētītes.

"Ir vēl arī tēmas, kuras ir palikušas ārpus grāmatas, kuras varbūt prasa arī vēl pētniecību, jo šeit maz mēs runājam par Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrību, par tās darbību gan šeit, Latvijā, gan arī vēlāk pēc Otrā pasaules kara emigrācijā. Tas ir varbūt vēl tāds arī mūsu neizdarītais darbs, bet varbūt arī plašāks lauks vēl pētījumiem, un, kas zina, varbūt arī ļoti interesantiem atklājumiem," atzīst Anda Ozoliņa.

Grāmatu “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, ordeņa kavalieri un Lāčplēša diena” izdod "Latvijas mediji".

11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Par karavīra ikdienu un par 11.novembra nozīmi tieši viņa ģimenē, stāsta virsseržants Vairis Kraševskis.

Vairis Kraševskis dien gaisa spēkos un ir Pretgaisa aizsardzības diviziona virsseržants. Profesionālā dienestā viņš ir 20 gadus, pirms neilgu laiku bijis Zemessardzē.

"Kas ir vienības virsseržants? Tas ir vecākais instruktors vienībā, kurš ir kā atbalsts vienības komandierim. Palīgs, padomdevējs. Karavīrs visu mūžu mācās. Mēs esam kājnieku vienība. Dzīvojam poligonā, dzīvojam ārā. Ir jāmāk izdzīvot, jo karavīra būtība ir veikt uzdevumu un veiksmes gadījumā palikt dzīvam," ar savu darbu iepazīstina Vairis Kraševskis.

"Vai karavīrs ir jāsalauž psiholoģiski, to ir grūti pateikt. Tas ir individuāli. Mēs esam indivīdi, katram ir savs ego. Kuram jaunietim vairāk radziņu aug, kuram mazāk. Tāpēc jau ir šī sistēma, kā jebkurā sfērā ir gan apbalvojumi, gan sodi. Šis arī ir mans lauciņš – runāt ar karavīru, pārliecināt, pierādīt viņam, ļaut viņam pašam nonākt līdz pozitīvam iznākumam. Un tas nav viegli, bet tas ir jādara. Tas ir mans un visu instruktoru pienākums," turpina Vairis Kraševskis.

"Patriotisma sajūta ir atbildība. Tā ir atbildība par savu ģimeni, par saviem bērniem, par savu māju, tuvajiem. Tā ir atbildība par mūsu dzīvi, tautu un nākotni," vērtē Vairis Kraševskis.

Šonedēļ atzīmējam Latvijas brīvības cīnītāju dienu – 11.novembri. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Kāda ir viņu motivācija dienēt armijā, kas sagādā gandarījumu un kas – grūtības? Par ko viņi domā Lāčplēša dienas noskaņās?

Šodien – otrais stāsts. Anna Berkmane ir Nacionālo bruņoto spēku Militārās policijas vecākais militārais policists. Dienestā viņa ir nepilnu pusgadu.

"Vecākais militārais policists pamatā strādā dažādos objektos, nodrošina kārtību, bet mani pienākumi ir mazliet atšķirīgi: es pamatā strādāju lietvedības jomā, ar dažādiem dokumentiem un to plūsmām," par savu darbu stāsta Anna Berkmane.

"Doma par to, ka es varētu nokļūt Nacionālajos bruņotajos spēkos, man bija jau vairākus gadus, bet gala lēmumu pieņēmu, sarunājoties ar draudzeni, kura mani ieintriģēja ar to, ko viņa dienestā dara. Tas bija kā pēdējais piliens, kas mani motivēja stāties iekšā un izmēģināt arī savus spēkus," turpina Anna Berkmane.

Anna stāsta, ka iepriekš darbojusies skautos un gaidās.

"Visas tās iemaņas, ko ieguvu āra dzīvē, nometņošanā, man deva stimulu, jo zināju, ka esmu to jau kādreiz darījusi un tas, ko sagaidīšu dienesta laikā, varētu nebūt tik izaicinoši. Vislielākā motivācija, kādēļ es šeit esmu, ir tāda, ka dienestā es varu palīdzēt savai valstij ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem," atzīst Anna Bergmane.

Šonedēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. 11. novembrī atceramies to, cik stipra bija Latvijas armija, kas pirms simtu viena gada cīnījās par valsts pastāvēšanu. Arī šodien starp mums ir stipri mūsu zemes sargi. Šonedēļ Latvijas Radio ēterā skan karavīru stāsti.

Šodien iepazīstinām ar zemessargu Ričardu Bataragu no Ogres.

Ričards Batarags ir uzņēmējs. Viņš ir arī vecākais zemessargs 54. inženiertehniskajā bataljonā, kurš ir izvietots Ogrē.

"Ja runājam tieši par manu specifiku, tad es esmu pēdējos divus gadus ļoti cieši specializējies civilmilitārajā sadarbībā. Es esmu palīgs zemessardzei veidot tiltu starp militāro un civilo vidi," stāsta Ričards Batarags.

"Latvijā bruņotie spēki ir gatavi nākt palīgā sabiedrībai arī dažādās citās krīzes situācijās. Vai tās būtu kādas dabas katastrofas, tie paši ugunsgrēki, vai kādi pazuduši cilvēki. Mūs sauc un mēs ejam palīgā. Jābūt ir tai vienotībai," turpina Ričards Batarags.

"Rota ir tāda, kā ģimene. Viens var atrisināt kādu vienu problēmu, otrs var atrisināt kādu citu problēmu. Kopā mēs varam dot ko labu Latvijas aizsardzībai, tai skaitā paši sev," vērtē Ričards Batarags.

Šovakar, 6. novembrī, Ogres kultūras centrā izskanēs pirmais valsts svētkiem veltītais koncerts "Dieva dēli. Saules meitas". Svētdien, 8.novembrī, tam sekos koncerts Cēsu koncertzālē. Pārējo desmit novembrī plānoto koncertu liktenis vēl ir neskaidrs, to šodien noteiks valdības pieņemtie lēmumi.