Šajās divās barikāžu trīsdesmitgades nedēļām esam jums stāstījuši dažus no daudziem tūkstošiem atmiņu stāstu, ko glabā tā laika barikāžu dalībnieki. Katrs no tiem ir citādāks, un kopā tie veido plašu un daudzveidīgu atmiņu mozaīku par šo notikumu, ko uzskata par Atmodas kulmināciju.

Šodien kārta pēdējam stāstam, kura autors 20.janvārī pirms 30 gadiem piedzīvoja apšaudi Bastejkalnā un uzņēma dažus no leģendārākajiem Barikāžu kadriem.

Tolaik 48 gadus vecais kino profesionālis Zigurds Vidiņš bija laboratorijas vadītājs, un viņa rīcībā bija divas kameras – amatieru VHS un jau labāka SuperVHS.

“Tā SuperVHS kamera, ar ko es pamatā filmēju, pašlaik atrodas Barikāžu muzejā, un ar to arī tika uzfilmēts faktiski viss mans materiāls, tai skaitā tā epizode, kad es no Bastejkalna velku ārā sašauto Gvido Zvaigzni,” stāsta Zigurds Vidiņš.

Ar Vidiņa kameru uzņemtas vienas no bagātīgākajām barikāžu laika liecībām Rīgā. Neilgi pirms barikādēm viņi bija vienojušies strādāt kopā ar dokumentālistu Juri Podnieku. Jau pirmajā barikāžu dienā Vidiņš ar kameru bija Doma laukumā un intervēja cilvēkus.

Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien aplūkosim vēl vienu mozaīkas gabaliņu – kā barikāžu laikā ritēja darbs vienā no stratēģiskajiem un tāpēc īpaši apsargātajiem atjaunotās Latvijas objektiem, proti, mūsu pašu Latvijas Radio?

Radiomājas ieeju tolaik iejoza augsta betona bloku barjera, caur kuru pa šauru spraudziņu ik dienu nāca un gāja radio darbinieki, lai nodrošinātu operatīvākās ziņas klausītājiem laikā, kad informācija mainījās teju pa minūtēm un radio bija galvenais cilvēku apziņošanas veids.

Priekšmets, caur kuru šo stāstu stāstīsim, pirmajā brīdī nešķitīs raksturīgs radio – tas ir zīmulis ar dzēšgumiju.

Māra Eglīte 1991.gadā, barikāžu laikā, bija Latvijas Radio diktore. Tagadējā Radioteātra vadītāja Māra Eglīte Latvijas Radio strādā jau kopš 1980. gada, un zīmulis ar dzēšgumiju, ko reizi mēnesī vai divos izdalīja katram diktoram, bija obligāts darbarīks jau kopš pirmās dienas.

“Jo visus tekstus lasīja diktori – nevarēja tā iet, kurš grib, un runāt, kā grib. Bet šie teksti, protams, jau bija cenzēti. Un, kad nesa ziņas, mēs cītīgi gājām cauri, likām loģiskos uzsvarus, kur teikumam jāiet uz leju, kur – uz augšu. Līdz ar to tas zīmulis faktiski ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa,” skaidro Māra Eglīte.

Bet barikāžu laikā zīmuļa nozīme krasi mainījās: agrāk cenzēto tekstu vietā visu laiku nāca klāt jaunas ziņas, ko redaktori ne vienmēr paspēja līdz galam noformēt, un tekstu rediģēšanā bija jāiesaistās arī pašiem diktoriem.

“Bija aicinājumi, uzsaukumi, viss! Tas mainījās uz vietas – nāca iekšā studijā un vēl rakstīja tekstu, ko teikt... Es biju pieradusi lasīt tikai uzrakstīto tekstu. Bet tur tev vienkārši nācās domāt, ko tu teiksi, kā tu teiksi. Bija jābūt divi vienā,” atminas Māra Eglīte.

Radio māja Doma laukumā bija viens no stratēģiskajiem barikāžu aizsardzības objektiem, jo tieši Latvijas Radio daudziem tolaik bija galvenais informācijas avots, uz to savos ziņojumos paļāvās Latvijas Tautas fronte.

"Kad OMON kaujinieki sāka uzbrukt Iekšlietu ministrijai, praktiski jau biju atvadījies no dzīves. Bija sajūta, ka tā ir pēdējā diena. Bija doma - ja pēdējā diena, tad jācīnās līdz beigām, cik vien tas ir iespējams," barikāžu briesmas atceras Renārs Zaļais, kuru OMON uzbrukumā Iekšlietu ministrijai sašāva. Lodi viņš paturējis.

Šajās dienās mēs atskatāmies uz 1991. gada barikādēm, kurās 50 tūkstoši cilvēku vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Un šī diena – 20.janvāris – pirms 30 gadiem kļuva par barikāžu traģiskāko brīdi. Iekšlietu ministrijas apšaudē dzīvību zaudēja pieci cilvēki, bet citi guva ievainojumus. Viņu vidū – arī vairāki no astoņiem Bauskas miličiem, kas tovakar sargāja Iekšlietu ministriju.

Šorīt stāsts par kādu īpašu priekšmetu – saplacinātu automāta lodi, kura trīsdesmit gadu glabājusies tā cilvēka mājās, kura virzienā tā tovakar tika raidīta. Šo lodi brāļa, Bauskas miliča un šodien Barikāžu muzeja vadītāja Renāra Zaļā apģērbā atrada viņa jaunākais brālis Ervīns.

“Es esmu Ervīns Zaļais, pirms 30 gadiem man bija 31 gads. Es tajā laikā strādāju Rīgas rajona milicijas nodaļā, tad vēl bija milicija,” iepazīstina Ervīns Zaļais.

Ervīns barikādēs piedalījās kā kārtības nodrošinātājs. Svētdienas, 20.janvāra vakarā saņēma izsaukumu, ka jāierodas darbā.

“Milicijas darbiniekus – mobilo telefonu tolaik nebija – ar Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas palīdzību izsauca uz darbu. Pirms gulētiešanas ieslēdzu televizoru – lūdzu, visus milicijas darbiniekus ierasties savās darbavietās! Protams, devos uz savu darbavietu Skolas ielā. Apbruņojāmies, sēdējām un gaidījām tālākos notikumus. Klausījāmies radio, televīziju, skatījāmies, kas notiek pie ministrijas ēkas,” atminas Ervīns Zaļais.

Ervīna brālis Renārs Zaļais strādāja Bauskas milicijā, bet, skatoties kadrus no Iekšlietu ministrijas, Ervīnam nebija ne jausmas, ka apšaudītajā ēkā atrodas arī Renārs. To viņš uzzināja vien nakts vidū, kad šaušana bija beigusies un pa radio sāka ziņot, ka Renārs Zaļais pazudis bez vēsts.

'“Tas bija ap trijiem, četriem naktī, kad pa radio sāka ziņot, ka tur šaušanās ir beigusies. Un sāka meklēt manu brāli Renāru. Priekšnieks izsauc un jautā: tas ir tavs brālis? Jā, tas ir mans brālis... Kad kļuva gaišāks, bet vēl arvien ziņoja, ka viņš ir pazudis, tad priekšnieks ieteica, atļāva doties uz ministriju noskaidrot, kas ir ar manu brāli,” turpina Ervīns Zaļais.

Renāru atrada ēkas pagrabā. Viņš uz laiku bija zaudējis samaņu. Radio joprojām ziņoja, ka viņš pazudis bez vēsts, vienreiz pat esot izskanējis, ka miris.

“Bet es redzu – viņš stāv manā priekšā! Zvanīju vecākiem, tantēm, visiem, teicu: viss ir kārtībā, viņš ir atradies!”

Ervīns atminas, ka brālis bijis pamatīgā šoka stāvoklī. To, ka ir ievainots, viņš atklāja tikai vēlāk.

“Aizbraucām mājās, atslēdzu viņam durvis, viņš gāja mazgāties. Novilka svīteri, formas kreklu, un pēkšņi skatāmies: opā, viņam uz punča asiņaina strīpa! Skatos, kas vēl: opā, maikā caurums, kreklā caurums, paņemu džemperi un – hlabis! - kaut kas izkrīt ārā. Skatos: ojojoj, tur ir lode. Tā nu es to lodi atradu,” stāsta Ervīns Zaļais.

Ervīna brālis Renārs lodes atrašanās stāstu ilgus gadus nemaz neesot atcerējies. Bet pati lode tagad glabājas viņa mājās. Barikāžu 30.gadadienā viņš pieļauj to atdot muzejam.

Leģendārā Latvijas Radio žurnāliste un producente Ingrīda Ābola bija viena no žurnālistiem, kas kļuva par liecinieci tās nakts šausmām. Šis būs stāsts par vienu nakti un vienu ierakstu, kas radio viļņos pavēstīja par ievainotajiem un mirušajiem 20.janvāra apšaudēs. 1991.gada 20. janvārī plkst. deviņos vakarā Ingrīdas Ābolas maiņa bija beigusies un viņa devās mājup. Taču, izejot pa radiomājas durvīm, sākās šaušana un viņa skrēja pāri Doma laukumam uz Doma baznīcu. Lai arī maiņa viņai beigusies, ieraksta magnetafons, par laimi, viņai bija līdzi. Doma baznīcā tolaik bija ierīkots medpunkts un pēc brīža baznīcā sāka ieplūst ievainotie. 

"Pienāca pie manis ārsts, kurš visu to vadīja, un teica: “Redzu, ka esat žurnāliste. Vai jūs esat gatava palikt?”. Es teicu, lai man iedod telefonu un dažas minūtes laika. Toreiz mobilie nebija, es no tā [parastā] telefona piezvanīju uz mājām vīram, bērniem, kuri tolaik vēl bija maziņi, un es teicu - zini, es varu nepārnākt, bet man šeit ir jāpaliek. Tavs uzdevums tad ir bērnus izaudzināt labus. Tā bija visa īsā saruna un tad sākās darbs..."

1991. gada barikādes un Latvijas neatkarības atjaunošana teju katram iedzīvotājam nozīmē kaut ko personisku brīvības sniegto iespēju kontekstā. 90. gados palēnam ceļošana kļuva brīvāka, kāds varēja doties studēt ārzemēs, kāds īstenot biznesu, smeļoties pieredzi arī citās valstīs, savukārt trimdas latvieši varēji brīvi apciemot tuviniekus Latvijā vai pārcelties šeit uz dzīvi. Dažu šo cilvēku dzīvesstāsti 80. un 90. gadu mijā.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis ar savu uzņēmējdarību sāka nodarboties 90. gadu sākumā, īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču tolaik būdams vēl jaunietis atminas arī Barikāžu notikumus.

Rostovskis barikādēs piedalījies, jo izaugot padomju sistēmā līdz pilngadībai sajutis, ka dzīvei nav perspektīvas un nav iespēju augt.

Tagad Rostovskis ir augstskolas "Turība" vienīgais īpašnieks, bet augstskolu ar citiem partneriem viņš dibināja 1993.gadā. Līdzīgi, kā daudziem viņām pārmaiņu laiks nesa brīvas uzņēmējdarbības iespējas, kuras attīstīt palīdzēja arī ceļošanas un pieredzes apmaiņas iespējas atveroties robežām.

Savukārt Amerikas latvietis Nils Students pēc PSRS sabrukuma nevilcinoties izmantoja ceļošanas iespējas virzienā uz Latviju. Tolaik šeit izveidojis arī ģimeni un joprojām dzīvo Latvijā. Patlaban strādā ASV vēstniecībā un pirms pieciem gadiem iestājies arī Zemessardzē. Taču pirmo iespaidu par Latviju viņš guvis Rīgā viesojoties vēl kā zēns 1980.gadā, kad trimdas latviešu ceļojumi uz padomju Latviju bija ierobežoti un tos lielākoties pavadīja čekas uzraugi.

Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors Tālis Juhna secina, ka tādiem skolas vecuma jauniešiem, kā viņš 80. gados, vēl nebija īsti izpratnes par ierobežojumiem dzīvojot Padomju sistēmā un pasaule ārpus tās bija sveša.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas laiku Juhna sāka studēt Būvniecības fakultātē. Arī viņam dalība barikādēs neizpalika.

Tālim Juhnam pārmaiņu laiks atvēris iespēju doties studēt arī uz ārzemēm. 1995. gadā viņš pieteicās un ieguva stipendiju no Zviedrijas valdības, lai studētu maģistrantūrā Stokholmas karaliskajā universitātē, kas iepriekš nebija iespejams.

Turpinot barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu sēriju, šodien vārds 1991.gada barikāžu biedrības un barikāžu muzeja vadītājam Renāram Zaļajam. Viņš bija to astoņu Bauskas miliču vidū, kuri 20. janvāra vakarā sargāja Iekšlietu ministriju.

Šoreiz viņa stāsts būs nevis par pašu liktenīgo apšaudi, bet par kādu priekšmetu, kas barikāžu dienās viņam bija ap roku – tā bija aproce ar iegravētu asinsgrupu. Informāciju par savu asinsgrupu kabatā ieteica nēsāt līdzi visiem barikāžu dalībniekiem.

“Es esmu Renārs Zaļais, 1991.gada barikāžu muzeja direktors. Pašlaik direktors, bet pirms 30 gadiem biju Bauskas milicijas darbinieks,” stāsta Renārs Zaļais

Zaļajam rokās ir rokassprādze, ko veido ķēdīte ar nelielu metāla plāksni. Tajā iegravēts viņa uzvārds ar vārda pirmo burtu, dzimšanas gads un asinsgrupa. 20. janvārī viņam tā bija ap roku.

“Barikāžu laikā skanēja aicinājumi cilvēkiem nēsāt līdzi zīmītes ar savu asinsgrupu, jo barikādes – tā bija nopietna lieta, un neviens nezināja, kā tās var beigties,” atklāj Renārs Zaļais.

13. janvāra naktī bija notikusi asinsizliešana Viļņā, kur padomju armijas uzbrukumā televīzijas tornim gāja bojā 14 civiliedzīvotāji un vairāk nekā 200 tika ievainoti. Bija bažas, ka līdzīgi notikumi varētu atkārtoties Rīgā.

“Tāpēc veidojās gan medicīnas punkti – Doma baznīcā bija iekārtota lazarete, lai varētu neatliekamo palīdzību sniegt ātrāk, uz vietas, ja kas atgadās. Medicīnas punkti bija vēl daudzās vietās – Jaunielā, Zaķusalā, Ministru kabinetā... Un daudziem cilvēkiem kabatās bija zīmītes, kurās uzrakstīta gan asinsgrupa, gan cilvēka vārds, uzvārds,” turpina Renārs Zaļais.

Zaļajam pašam gan aproce ar asinsgrupu nenoderēja – lai gan viņš tika ievainots, bija pie samaņas un spējīgs komunicēt ar ārstiem.

Renāra Zaļā mājās glabājas arī kāds cits – visai baiss – barikāžu suvenīrs. Tā ir lode, kas viņu ievainoja 20.janvāra apšaudē.

Turpinām barikāžu trīsdesmitgadei veltīto atmiņu stāstu ciklu.

Šodienas stāsts par amerikāņu siltajiem cimdiem, kas piedalījās barikāžu celšanā un sildīja pie Vecrīgas ugunskuriem.

“Mani sauc Pauls Rozenbergs, barikāžu laikā dzīvoju Rīgā, tagadējā Čaka ielā, toreiz – Suvorova ielā. Man bija gandrīz 50 gadu un mans barikāžu postenis bija Kaļķu un Šķūņu ielas krustojumā," stāsta Pauls Rozenbergs.

Šis stāsts būs personiskāks par citiem, jo Pauls Rozenbergs ir mans tētis. Man barikāžu laikā bija pieci gadi, un es labi atceros tos tumši zilos ādas cimdus, kas tētim allaž bija rokās. Arī 13. janvārī, kad pēc manifestācijas Daugavmalā viņš dzirdēja aicinājumu doties uz barikādēm.

“Es ātri aizskrēju uz mājām saģērbties siltāk un nācu uz centru, uz Doma laukumu, kur cilvēki jau bija ķērušies pie darba,” turpina Pauls Rozenbergs.

Tētis atceras, ka vīri bija spontāni sākuši demontēt sastatnes kādai ēkai iepretim Saeimas namam un naski tās nesa uz Doma laukumu.

“Pareizāk sakot, nevis nesa, bet dzīvā ķēdē viens otram padeva tālāk tos elementus. Man rokās bija pilnīgi jauni cimdi, kas toreiz bija liels retums, pie mums tādus dabūt nevarēja, tos man brālēns atveda no Amerikas. Tie bija pilnīgi jauni, ādas, ar siltu iekšpusi, tiešām patīkami. Bet uz darba beigām, apmēram pēc pāris stundām, tie jau bija praktiski nolietoti,” stāsta Pauls Rozenbergs.

Par to gan tobrīd neesot daudz bēdājis. Un galu galā cimdi izdzīvojuši līdz šodienai.

Barikāžu atcerei veltītajā konferencē dažādu tā laika notikumu dalībnieku vidū šonedēļ uzstājās arī vēsturnieks Edgars Engīzers. Viņš vairāk pētījis Latvijas sabiedrību 1991. gada janvāra priekšvakarā. Par dažādiem starptautiskiem notikumiem, kas mazināja sabiedrības uzticību padomju varai, kā arī par mītiem, kas apvij barikādes, un šī laika pētniecības trūkumu, plašāk sarunā ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru.

Cilvēki gāzmaskās Vecrīgā, inerta tautas masa trolejbusos un veikalos, kā arī Interfrontes organizēts mītiņš ASK stadionā 15. janvārī. Tādas ir vēsturnieka Valda Klišāna atmiņas par barikāžu laiku Rīgā, ko viņš galvenokārt aizvadīja, dežūrējot Vēstures un filozofijas fakultātē.

Valdis Klišāns ir vēsturnieks, pedagogs un mācību grāmatu autors. 1991. gadā viņš strādāja divās darba vietās - Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Rīgas 36. vidusskolā, tagadējā Teikas vidusskolā. Barikāžu laiks Valdim Klišānam vairāk saistīts tieši ar Vēstures un filozofijas fakultāti. Tolaik tā atradās Brīvības bulvārī, veikala “Sakta” ēkā un vienlaikus blakus Ministru kabineta ēkai.