Patriotu podkāsts

Stāsta Ordeņu kapitula sekretāre Maira Sudrabiņa.

Pagājušā gadsimta 20.gados Rīgas pils telpu iekārtošanai tika uzaicināts arhitekts Eižens Laube un mākslinieks Ansis Cīrulis, kuri centās telpām piešķirt latviskumu. Tika meklēts atbilstošākais stils pils interjeram, kas simbolizētu un reprezentētu jaundibināto Latvijas valsti.

Rīgas pils reprezentācijas telpu grupā galvenā ir Svētku zāle - īpaši simboliska telpa, kura vēsturiski reprezentē latvisko identitāti.

Nepieciešamība pēc lielas, svinīgiem pasākumiem piemērotas zāles pilī radusies jau 19.gadsimtā, kad 1876. gadā vienlaikus likvidēja Baltijas ģenerālgubernatora posteni, un viņa vietā nākušajam Vidzemes gubernatoram atcēla tiesības ikdienā izmatot cara telpas. Tātad trūka lielas viesību zāles. Šī problēma aktualizējās, tuvojoties Latvijas valsts dibināšanas 20. gadadienai.

Kā grandioza valsts pasūtījuma akcija 1938.gada maijā arhitekta Eižena Laubes vadībā sākās Rīgas pils pārbūve, un viena no pārbūves galvenajām daļām bija Svētku zāles izveidošana.

Zāli tika paredzēts veidot “veco piļu koka arhitektūrā ar latvisku noskaņu”, kuru radītu nacionālo ornamentu un koka izmantošana interjerā, kā arī tautiskas griestu lustras, bet īpaša nozīme būtu zāles griestos paredzētajām 14 gleznām par Latvijas vēsturei nozīmīgām tēmām, tās parādot heroizētā un teiksmainā noskaņā…

Zāles izbūves konkursā pieteicās vairāki uzņēmumi, bet konkursā uzvarēja stiprā un apsviedīgā būvuzņēmēja Ludviga Neiburga uzņēmums, kas darbus veica nepilna pusgada laikā, jo zālei bija jābūt gatavai, lai 18. novembrī tajā varētu rīkot valsts 20 gadu jubilejas banketu.

Pats projekta autors arhitekts Laube pie zāles gala projekta pierakstījis: “Liela glezna”. Jā, Laubes vārdiem par Svētku zāli kā “Lielu gleznu” droši vien piekritīs ikviens, kurš kādreiz tajā ielūkojies vai bijis kāda svinīga pasākuma viesis.

Zāles būvdarbus izdevās pabeigt, un notika arī lielais 18. novembra svētku bankets 1938 viesiem.

Mūsdienās pilnībā restaurēta zāles apdare: griestu dekori, sienu greznie ozolkoka paneļi, mēbeles, ozolkoka balkoniņš. Zāli izgaismo septiņas unikālas pēc Eižena Laubes projekta darinātas un mūsdienās restaurētas milzīgas bronzas lējuma lustras, kurās laistās 4300 kristāla piekariņi.

Taču, zāli atklājot, tobrīd pie griestiem nebija paredzēto gleznu. Pirmās no tām tika pabeigtas tikai 1939. gada sākumā.

Māksliniekiem, kuriem piedāvāja gleznu pasūtījumus, bija izvirzīts visai grūts uzdevums, jo daudzfigūru kompozīcijas eļļas tehnikā bija jāiekļauj sarežģītas konfigurācijas pāra ierāmējumos jeb kartušās.

Līdz padomju okupācijai pie griestiem paspēja pielikt tikai 7 gleznas.

Pēc padomju okupācijas Rīgas pils Priekšpils daļu ar tajā esošo Svētku zāli nodeva padomju pionieru organizācijas vajadzībām. Svētku zāli sāka saukt par Sarkano zāli, un tās dienvidu galā tika ierīkota skatuve.

Vairākas no griestu gleznām tika pārvietotas un mainītas vietām skatuves izbūves dēļ, taču tas neizjauca 30. gados radīto interjera noskaņu.

1953.g. tika saņemta norāde noņemt gleznas no zāles griestiem kā pastāvošajai ideoloģijai un pionieru darbam neatbilstošas, taču tas netika izpildīts. Vienīgi māksliniekiem uzdeva uzdevumu uzgleznot jaunas gleznas, kuras pievienot tukšajās vietās.

Šodien Svētku zālē un tās gleznu galerijā ir mūsu Latvija: te kurzemnieki – jūrā braucēji Lūdolfa Liberta gleznā “Kurzemes hercogs Jēkabs”, te senie un drosmīgie zemgaļi cīņā pret svešu zemju iebrucējiem Voldemāra Vimbas gleznā “Viestura cīņa pie Misas 1219.gadā”, te vidzemnieki – jaunlatvieši, pirmās Atmodas laika latviešu nacionālās kultūras un sabiedrības veidotāji, nacionālās pašapziņas modinātāji un latviešu valodas godā cēlāji Jāņa Roberta Tillberga gleznā “Atmodas darbinieki”: Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, brāļi Kaudzītes, Auseklis, Alunāns, Andrejs Pumpurs un Kronvaldu Atis… Un, protams, latviešu karavīri cīņā par Latgales atbrīvošanu Arvīda Egles gleznotajā “Karadarbība Latgalē 1919.gadā” un vēl Teņa Graša “Dziesmu svētki”, Pētera Ozoliņa “Līgo svētki”.

Par gleznām stāstot, vērts pieminēt, ka postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā 2013. gadā neviena no zālē esošajām gleznām neaizgāja bojā, bet izmirka un nokvēpa. Tāpēc tās visas no griestiem noņēma un restaurēja.

Restaurēja arī gleznu rāmjus, kuriem atjaunoja oriģinālo apdari – zelta imitācijas lapiņu klājumu.

Šogad Svētku zāles vēsturiskais interjers ir papildināts ar divām jaunām gleznām: gleznotāja Alekseja Naumova emocionālais un noskaņām bagātais darbs “Tautas manifestācija Daugavmalā”, kur parādīts Latvijas cilvēku spēks un vienotība ceļā uz brīvību Trešās Atmodas laikā.

Savukārt otra glezna – mākslinieka Andra Eglīša darbs ar nosaukumu “Latvijas Republikas dibināšana 1918. gada 18. novembrī” – ir vēsturisks vēstījums par mūsu valsts dibināšanu, kur mūsdienīgā izpildījumā māksliniekam izdevies panākt tā brīža atmosfēru.

Nevis pazust vienaldzībā un sašķeltībā, bet tiekties uz to, kas ir labs, patiess un pilnīgs šonedēļ Lāčplēša dienas dievkalpojumā aicināja Nacionālo Bruņoto spēku virskapelāne, kapteine Estere Tumoviča.

Kapelāna amatu sajūtot kā savu aicinājumu, pirms trim gadiem viņa sāka darbu kā pirmā sieviete kapelāne Militārajā policijā. Savukārt šovasar viņa kļuva par pirmo sievieti virskapelāni, šajā amatā nomainot ilggadējo Kapelānu dienesta vadītāju Elmāru Pļaviņu.

Ko īsti nozīmē būt armijas kapelānam, kāds ir jaunās vadītājas redzējums par dienesta nākotni un arī par to, kas notiek mūsu sabiedrībā tieši šodien – par to sarunā ar Esteri Tumoviču.

Pašvaldības visā Latvijā aicina iedzīvotājus Lāčplēša dienā iedegt gaismu logā un individuāli nolikt ziedus piemiņas vietās, lai godinātu un pieminētu Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus. Tāpat visu dienu interneta tiešraidēs un televīzijā notiek arī šai dienai veltīti koncerti un citi pasākumi.

Cēsīs no līdz plkst.19.30 uz Pils parka trepēm būs izvietota svecīšu kontūra Latvijas formā, kā arī līdz ar tumsas iestāšanos godinās brīvības cīnītājus, izgaismojot Skolnieku rotas un Uzvaras pieminekļus. Stāsta Cēsu kultūras centra vadītāja Zane Neimane.

Dobelē visas dienas garumā līdz plkst19.30 iedzīvotāji tiek aicināti veidot Gaismas ceļu Latvijas karoga krāsās, individuāli noliekot sveces pie Dobeles Atbrīvošanas pieminekļa. Stāsta Dobeles pilsētas kultūras nama producente Linda Rēdliha.

Līvānu novads svētku nedēļā, tostarp šodien, izgaismojas simboliskā akcijā "Lāpu ceļš", kuras laikā dažādās novada vietās, iestājoties tumsai, degs simtiem lāpu, aicinot nest gaismu Latvijā. Iepazīstina Līvānu novada kultūras centra vadītāja Aija Smirnova.

Šogad Rudbāržos tika atklāta Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola. Tajā vispārizglītojošo priekšmetu studijas apvienotas ar militāro pamatprasmju un vērtību attīstīšanu. Kāda ir mūsu jauniešu interese par militāro karjeru, kāda ir motivācija gūt izglītību šajā nozarē un vai dzimtenes mīlestību var iemācīt pusaudzim skolas solā, par to plašāk runājam Ģimenes studijā Lāčplēša dienas noskaņās.

Raidījuma viesi: pulkvežleitnants, Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors Intars Kušners un majors Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas prorektors Andris Rozītis. Sazināmies arī ar Rīgas 28.vidusskolas direktoru Guntaru Jirgensonu. Šajā skolā aizsardzības mācību māca jau 12 gadus. Ierakstos uzklausām arī divus jaunās Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas audzēkņus: Jūlija Kaminska un Deivs Birzulis stāsta par mācībām skolā un savu motivāciju izvēlēties militāro karjeru.

“Vienpadsmitajā vienpadsmitos” – tas ir viens no tiešsaistes notikumiem Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) valsts svētku programmā. Par muzeja darbību digitālajā vidē un neparastākajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru stāstiem Kultūras rondo saruna ar vēsturniekiem: LNVM direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu un LNVM Numismātikas nodaļas pētnieku Arni Strazdiņu.

11. novembrī plkst. 11 Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicina pieslēgties tiešrādes pasākumam “Vienpadsmitajā vienpadsmitos”, kas turpinās muzeja tradīciju ik gadu izlikt apskatei vienīgo pilno Lāčplēša Kara ordeņa komplektu (I, II un III šķiru), tikai šogad neierastākā – videotranslācijas formātā no muzeja krātuvēm Pulka ielā, kur vairāk nekā 1 000 000 unikālu vēstures priekšmetu vidū tiek glabātas arī Neatkarības kara liecības.

Vedot ieskatā pa LNVM krājuma telpām, Lāčplēša Kara ordeņu un citu ar tiem saistītu priekšmetu uzglabāšanas vietām, muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un pētnieks Mārtiņš Vāveris stāstīs par ordeņa idejas rašanos, dažādajām Lāčplēša dienas tradīcijām un rituāliem, to mainīgumu laika gaitā.

Tiešrādes ilgums: aptuveni 30 minūtes, tai varēs seko muzeja "Facebook" kontā.

Savukārt pētnieks Arnis Strazdiņš ir sagatavojis priekšlasījumu “11 lietas, kas jāzina par Lāčplēša Kara ordeni, tā kavalieriem un Lāčplēša dienu”.

Gaidot Lāčplēša dienu, pie Brīvības pieminekļa vēsturiskajā vietā atgriežušies četri Latvijas karogi.

Pirms Brīvības pieminekļa uzcelšanas tieši pieminekļa pamatnes vietā reiz atradušies četri karogu masti ar uzvilktiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem. 1935.gadā, kad atklāja Brīvības pieminekli, vēsturiskos četrus karogu mastus pārcēla uz Raiņa bulvāra pusi. Šī gada 10.novembrī atjaunotajos karogu mastos atkal uzvilkti Latvijas valsts karogi.

Plašāk stāsta Brīvības pieminekļa izgaismošanas fonda valdes loceklis Valdis Zatlers.

Bet rīt, 11. novembrī, atzīmējot Lāčplēša dienu, daudzviet Latvijā notiks tiešsaistes pasākumi. Vienu no tādiem rīko arī Nacionālais vēstures muzejs. Par pasākumu “Vienpadsmitajā vienpadsmitos” stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāve Astrīda Burbicka.

Savukārt Krastmalā rītvakar pie Rīgas pils mūriem būs iespējams nolikts svecītes

1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu „Par Latvijas Republikas statusu”. Tas nozīmēja Latvijas Republikas de facto neatkarības atjaunošanu. Šos notikumus krietni paātrināja augusta puča izgāšanās. Saruna par notikumiem šajās puča dienās, to ietekmi un iemesliem, un par to, kādēļ tik maz vēsturnieku šobrīd pēta šos laikus, ar Tautas frontes muzeja vadītāju, vēsturnieci Annu Zeibārti un muzeja darbinieku, vēstures studentu Andri Gaili.

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot 80. gadadienu kopš Padomju Savienība pēc Latvijas okupācijas organizēja pirmās masu deportācijas.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, 1941. gada jūnija vidū vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas cilvēku sadzina vilciena vagonos un izveda uz ieslodzījuma vietām vai nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tikai daļai no viņiem izdevās atgriezties mājās. Kultūras rondo tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja.

Šodien, 14. jūnijā, atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo. Deportācijas gadadienas atceres projekta „Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14.jūnija deportācijām” ietvaros Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar visām Latvijas pašvaldībām izveidojusi interaktīvu tiešsaistes karti no 119 piemiņas vietām visā Latvijā, pie kurām šā gada 14. jūnijā tiks lasīti PSRS okupācijas režīma no Latvijas represēto vārdi un uzvārdi, tādejādi īstenojot Valsts prezidenta Egila Levita ieceri pieminēt un godināt ikvienu 1941. deportācijās cietušo.

Latvijas Radio tiešraide no Latvijas okupācijas muzeja - vietas, kas ne tikai glabā dažādus priekšmetus un liecības par traģiskajiem vēstures notikumiem, bet arī paši aktīvi iesaistās to vākšanā un pētniecībā. Kā apliecinājums tam ir arī grāmata "Mēs tiksimies mūžībā", kuras simboliskā atvēršana notiek šī raidījuma laikā.

Skan arī fragmenti no video liecībām, kuras ierakstījusi muzeja pētniece Lelde Neimane.

Uz sarunu aicinām Okupācijas muzeja direktora padomnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu. Viņš atgādina par notikumiem 1941.gadā laikā no 14.- 18. jūnijam, kad norisinājās deportācijas.

Valsts prezidenta Egila Levita uzruna, pieminot pirms 80 gadiem deportācijās cietušos.

Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība iepazīstina ar unikālu liecību - Talivalža Rozenšteina dienasgrāmatu. Viņa arī stāsta par piemiņas memoriālu “Vēstures taktīla” un gaidāmo muzeja pārcelšanos uz atjaunoto muzeja ēku.

Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle un muzeja vadošā speciāliste Lelde Neimane stāsta par iegūtajām video liecībām.

Par izdevumu "Mēs tiksimies mūžībā" stāsta tā sastādītāja Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča.

Vēstures ekspozīcijas Cēsīs “Sirdsapziņas ugunskurs” vadītāja Elīna Kalniņa stāsta par piemiņas ekspozīciju Cēsīs.

Latvijas okupācijas muzeja valdes pārstāvis, pētnieks Oskars Gruziņš iepazīstina ar savu pētījumu par kādu jūtīgu tematu par svešu valstu karavīru un vietējo meiteņu mīlestībā dzimušajiem “kara bērniem” okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara laikā.

Atmiņu pētniece Vita Zelče runā par atmiņu kultūras nozīmīgumu.

Digitālā karte, kurā lasāmi 1941. gadā izsūtīto vārdi, ir apskatāma internetā.

Lai salauztu jebkādu pretošanos padomju okupācijai, pirms 80 gadiem no Latvijas nelikumīgi uz ieslodzījuma vai nometinājuma vietām izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku. Šorīt, noslēdzot Latvijas Radio rubriku par aizvestajiem, kuri no vagoniem izmeta atvadu zīmītes tuviniekiem, dzirdēsiet atvadu vārdus no kāda izsūtītā, kas palika anonīms un vēstījums adresātu nesasniedza.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā starp izsūtīto rakstītajām atvadām ir arī kāda anonīma zīmīte. Siguldas dzelzceļa stacijā 1941. gada 14. jūnijā no deportēto vagona izmesta uz tā laika cigarešu (Prima) paciņas saburzīta vāciņa rakstītā zīmīte. Tā ir bez paraksta un tādēļ nekad nesasniedza kādu adresātu. To kāds pacēla Siguldas stacijā, saglabāja un uzdāvināja Latvijas okupācijas muzejam.

"Piezvanīt jeb uzrakstīt Siguldas patēr. biedrībā kasierei, ka “Pīrāgs” 16.VI aizbrauc “Dzimtenē”, pievāc, ko vari."

"Pīrāgs" visticamāk ir zīmītes autora iesauka, savukārt vārdu ‘’dzimtenē’’ viņš ielicis pēdiņās it kā ironiski norādot uz nu jau plašo PSRS dzimteni.

Pirms 80 gadiem no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus iedzīvotāju. Pēc formāliem kritērijiem no sabiedrības izslēdza sociālās grupas, kuras uzskatīja par potenciāli naidīgām padomju okupācijas varai.

Vislielākā deportējamo grupa bija “pretpadomju elementi” – tie varēja būt partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākās valsts augstākie ierēdņi, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki. Ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķās apspriedes lēmumu arestētos bija plānots ieslodzīt nometnēs no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Vēl daļai piesprieda nāves sodu – nošaušanu.

Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem veidoja operatīvās grupas līdz piecu cilvēku sastāvā, kuras vadīja okupācijas varas operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Katrai grupai piekomandēja arī pāris vietējos aktīvistus kā ceļa rādītājus un mantas aprakstītājus. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku izmantoja dažādu iestāžu smagās automašīnas. Laukos mobilizēja zirgu transportu.

Iedzīvotāju izsūtīšanas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nedeva pat īso laiku mantu savākšanai. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos izsūtīšanai uz Krievijas attālākajiem reģioniem.

Arestētajiem nometnēs uzrādīja apsūdzības par kontrrevolucionāriem noziegumiem. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. 35% no deportētajiem bija arestētie, kurus veda uz ieslodzījuma vietām, tie pārsvarā bija vīrieši, pārējos, lielākoties savukārt sievietes, izsūtīja uz nometinājuma vietām. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais -(39,43 % deportēto). Lielākā daļa nomira ieslodzījuma vietās, tostarp aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Savukārt nometinājumā nomira teju divi tūkstoši cilvēku, īpaši augsta bija bērnu un vecāku ļaužu mirstība bada un infekcijas slimību dēļ.