Piejūras klimats

Jūlijas Lemkes un Annas Kohas režisētā filma “Cirka puika”, kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī kino Splendid Palace, ir unikāls pēdējo Eiropas klejotāju, kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums.

Filmas centrā ir vienpadsmitgadīgais Santīno, kurš kopā ar savu ģimeni, ceļojošo cirku, ar dzīvniekiem, kuri satilpst garā lielo kravas auto karavānā, teju visu laiku ir ceļā. Santīno mājas ir nevis vieta, bet gan viņa ģimene, kurā ir ne tikai viņa vecāki un brālis, bet arī neskaitāmi onkuļi, tantes, brālēni un māsīcas, un jo īpaši astoņdesmitgadīgais vecvectēvs Ehe, viens no pēdējiem izcilajiem cirka režisoriem Eiropā. Vecvectēvs stāsta Santīno trakulīgus stāstus no savas ilgās dzīves cirka arēnā: par krāšņo ziloni Sahibu, viņa paša pirmajiem soļiem kā klaunam un brīvības sajūtu, kas padara visu grūtību pārvarēšanu tā vērtu. Atmiņu stāsti filmā ir ieguvuši animētu formu, kurā atdzīvojas gan cirka zvēri, gan senseni ģimenes notikumi.

Santīno vienpadsmitajā dzimšanas dienā Ehe jautā savam mazmazdēlam, vai arī viņš kādu dienu vēlas uzstāties cirka arēnā, jo katram ir jāsniedz savs ieguldījums kopienā. Bet kā lai Santīno zina, kāds ir viņa talants?

Atsaucoties uz savulaik populāro amerikāņu seriālu “Cirka zēns” (1956–1957), dinamiskā filma runā ne tikai par cirka mākslas mainīgajiem vaibstiem, bet reflektē arī par paaudžu nomaiņu – četru cirka paaudžu dialogu, un to, kā turpināt darīt to, ko visvairāk mīli. Kā atrast sevi strauji mainīgajā tradīcijā un ģimenē, kas klejo un nevienu vietu nesauc par savām mājām?

Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Lisija Derēna, žurnāliste, režisore, scenāriste, un kritiķe, tuvinot kustīgo attēlu mūzikai, ir radījusi impresionistiskās “Parīzes harmonijas”, kas sabalsojas ar Rutmana, Vigo un Vertova kino.

Fransuā Reihenbahs, būdams viens no cinéma vérité jeb “patiesā kino” veidotājiem, dokumentārajā filmā “Manekenu Parīze” spēlējas ar pilsētas ikonogrāfiju, flanērismu un skatieniem.

Viņa kamera seko virknei fotosesiju Parīzes gleznainākajās ielās un atpazīstamākajās skatu vietās, notverot kadrā ​​ fotogrāfu un modeļu atsvešinātību no pilsētas rosīgās dzīves.

Poētiskā reālisma klasiķa Renē Klēra filma “Tornis”, tapusi 1928. gadā, šķetinot kultūrā spēcīgi iesakņojošos apsēstību un aizrautību ar arhitektūras ikonu. Klērs ieved mūs vizuālā klejojumā – apvienojot jauktā tehnikā dokumentāro novērojumu, agrīnās Eifeļa torņa projekta skices un stāvkadru animāciju.

Modernisma mākslinieks Emils Malespins, savas īsfilmas “Koku spēles” uzņemšanas un montāžas laikā klausījies Baha un Skarlati mūziku, radot mēmo kino, kas uz filmlentes negatīva atklāj Parīzes arhitektūras, ielu un koku lapotņu aprises. Tā ir asociatīva plūsma un montāža, kuras straumes ir neparedzamākas par Sēnas upi.

Ievērojamā franču jaunā viļņa montāžas režisore Sesila Dekižisa filmā “Parīzes ziema” dokumentējusi lielpilsētu 1986. un1987. gadu mijā.

Dekižisa ar kameru novēro pilsētu, ļaujot atklāties čalām, rejām, spelgonim un minimālistiskam skaņu celiņam tālu no tūrisma takām.

Savukārt ikoniskās beļģu režisores Šantalas Akermanes aktierkino īsmetrāža “Esmu izsalkusi, man ir auksti”, dēvēta par mūzikla numuru, kurā neviens tā arī neiedziedas, ir smalks šaržs par “lielās iespēju pilsētas” mitoloģiju. Divas meitenes salst, nemitīgi smēķē un pārlasa brasēriju ēdienkartes, atkārtojot vārdus “esmu izsalkusi, man ir auksti” – tā pārtop par abu spēli.

Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos.

Caur rotaļīgiem un sirsnīgiem mirkļiem filma ataino izgaisušas mīlestības un kopīgu atmiņu rūgteni saldo dabu mainīgajos gadalaikos.

Filmu "Balta, balta diena" un "Dievzeme" režisora jaunāko darbu veido trīs slāņi, trīs pasaules, kas savijas, kļūstot par kārtējo Paulmasona mīlestības vēstuli Islandei.

Viena no tām ir viņa kino dienasgrāmatas, ikdienas fiksējumi, jo viņš nekad nešķiras no kameras, otra ir toņos klusināts, kādas ģimenes emocionālais portrets vecāku šķiršanās laikā, un trešā ir Paulmasona filmām nemainīgi piemītošais, transcendentālais audums, kurā satiekas sapņi un zemapziņa, instinkti, neapjaustas emocijas, folklora, vēsture un spēle.

Paulmasons ilgu laiku bijis pārliecināts, ka filmā būs tikai dieģētiska mūzika – tā, ko klausīsies varoņi.

"Bieži vien, kad saņemu uz kino lentes uzfilmēto materiālu atpakaļ no laboratorijas, no attīstīšanas un skenēšanas, tas ir, bez skaņas, parasti ieslēdzu mūziku un skatos paveikto. Un

brīdī, kad es skatījos uzfilmēto ar mūziku no Harija Hanta albuma Playing piano for Dad fonā, likās, ka mūzikas atmosfēra atbilst filmai. Piezvanīju Harijam, mēs kļuvām par draugiem, un viss attīstījās tā, ka mēs izmantojam šo albumu gandrīz visas filmas garumā.

Īpaši filmai Harijs ierakstīja arī klarnetes partiju, jo “Playing Piano for Dad ir klavieru albums. ​Un tagad es pat nevaru iedomāties filmu bez šīs mūzikas."

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļauto Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" (The Conversation), kuras seanss gaidāms 18. oktobrī, iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.

Aizrāvies ar spiegošanas un izlūkdienestu tematiku 60. gadu vidū, Frānsiss Fords Kopola uzsāka darbu pie filmas "Saruna" scenārija. Filmas, kas Kannās saņēma "Zelta palmas zaru" un tapa laikā starp "Krusttēva" pirmo un otro daļu.

"Sarunas" titulvaronis, Džīna Hekmena atveidotais neirožu nomāktais, džezu mīlošais autsaiders, privātdetektīvs Harijs Kauls – diskrēts, ar pelēko putekļu mēteli Sanfrancisko pūļos tikpat kā nemanāms –, ir noklausīšanās eksperts, kurš var ierakstīt teju visu.

Kad Kaulam nepieciešams noklausīties sievietes un vīrieša sarunu, kuri, iespējams, pēc ieraksta drīz vien tiks nonāvēti, viņš vairs nespēj rast kompromisu starp personīgo un profesionālo.

"Saruna" ir filma, kurā skaņas montāža bija ārkārtīgi svarīga – Kopolas stāsta sižets ir savērpts ap izmeklēšanas profesionāli, kura dzīvi pilnībā pārņem viņa noklausīšanās tehnoloģiju kontrolētā vide. Tehnoloģiski skaņas elementi ir filmas sarežģītākā iezīme, un liela daļa tās kopējā ražošanas perioda tika pavadīta jau pēcapstrādes procesā, izmantojot tobrīd jaunākās pieejamās tehnoloģijas, lai manipulētu ar skaņām, kuras Hekmena varonis ieraksta savā iekārtā.

Kad komponists Deivids Šīrs, Kopolas svainis, tika uzaicināts radīt mūziku filmai "Saruna", viņš bija pārliecināts, ka tas nozīmē lielu budžetu, mūziku lielam orķestrim, un attiecīgi lielu uzrāvienu viņa karjerai. Tādēļ

Šīrs bija šokēts, kad atklāja – Kopola vēlas, lai visa partitūra tiktu iespēlēta ar vienu instrumentu... Ironiski, ka "Saruna" tiešām kļuva par komponista karjeras uzrāvienu, un vēl joprojām tiek pētīta kā viens no labākajiem minimālistiskas kino mūzikas radīšanas piemēriem.

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļautajām filmām iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.

Kinorežisors, mūziķis un grafiskais dizaineris Lauri Mati Parpejs savā debijas spēlfilmā "Gaisma, kas nekad neapdziest" (A Light Never Goes Out, Jossain on valo joka ei sammu), gluži kā 1986. gada The Smiths dziesmā, aizved turp, kur skan mūzika un sastopas cilvēki. Festivāla ietvaros filma tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī.

Filmas galvenais varonis ir atzīts akadēmiskais flautists Pauli, kurš atgriežas savā mazajā dzimtajā pilsētā pēc nervu sabrukuma un pašnāvības mēģinājuma. Režisors stāsta: "Man ir daudz draugu, kuriem ir bijuši lieli panākumi, starp tiem arī pāris klasiskās mūzikas izpildītāji. Man šķiet absurdi, cik lielu spiedienu viņi izjūt, kā viņi domā par to, kā sevi pierādīt citiem mūziķiem. Un pat es jūtu trauksmi, vienkārši vērojot, kāds viņiem ir stress par savu darbu. Parpeja filmā flautisks Pauli dzimtajā pilsētiņā sastop kādreizējo skolasbiedreni Īrisu, un tiek iesaistīts pavisam nelielā, toties visai unikālā eksperimentālās mūzikas kolektīvā. Pauli piesaista Īrisas haotiskā enerģija, un viņš rod mierinājumu skaņas eksperimentos."

Filmā redzamie un dzirdamie skaņdarbi ir tapuši turpat, filmēšanas laukumā, izmantojot režisora atnestās kastes ar dažnedažādiem priekšmetiem kā, piemēram, drēbju pakaramie, kuri tikuši nedaudz modificēti un tiem pievienoti kontaktmikrofoni. Parpejs stāsta, ka pats sarakstījis filmā dzirdamo mūziku, bet būtībā tā tika radīta un aranžēta kopā. Viss tika spēlēts filmēšanas brīdī, kameras priekšā.

Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī: 

* 1974. gadā tapušo bībeli privātdetektīviem-introvertiem jeb Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā;

* Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju filmu "Slepenais aģents" – ieniršanu pagātnē un karnevāla matērijā; 

* Jāņa Ābeles dokumentāro detektīvu "Testaments", kurā īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus;

* un vēl vienu ceļojumu pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs".

Visas četras tik dažādās filmas sastopas kriminālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām. 

Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Šoreiz raidījumā "Piejūras klimats" runājam par Latvijas kino nozares starptautisko dimensiju, vairāk uzmanību pievēršot tieši kino tapšanas posmam – starptautiskajiem kopražojumiem, kā arī kino uzņemšanas servisa pakalpojumiem. Abi šie virzieni sevi apliecinājuši kā veiksmīgus instrumentus, lai nestu Latvijas un mūsu kino profesionāļu vārdu pasaulē. 

13. maijā sāksies 78. Starptautiskais Kannu kinofestivāls, kura galvenā konkursa programmā būs arī kopprodukcija ar Latviju, ar studiju "White Picture". Tā ir Sergeja Lozņicas režisētā filma "Divi prokurori" ("Two Prosecutors") ar Andri Keišu vienā no lomām.

Tikmēr Rīgā nesen kā notikusi vairāku ievērojamu starptautisku projektu filmēšana. Minēsim vien dažus: te filmējuši gan Olivjē Asajass, gan Kristena Stjuarte, gan uzņemts arī korejiešu spiegu trilleris ("Humint", režisors Ryoo Seung-Wan). Kristenas Stjuartes Latvijā uzņemtā filma "Ūdens hronoloģija" arīdzan piedzīvos pirmizrādi Kannās, konkursā "Īpašais skatiens", kurā pagājušogad bija iekļauta filma "Straume".

"Piejūras klimata"viesi ir kino profesionāļi, kuri darbojas kā producēšanā, tā servisa pakalpojumu nodrošināšanā: producents Jānis Kalējs no "Film Angels Studio", režisore un producente Arta Ģiga no kompānijas "Reddotmedia", producents Roberts Vinovskis, kas pārstāv studiju "Lokomotīve", un Laura Adamoviča no talantu un aktieru atlases aģentūras "Laika casting". 

Sarunu vada Sonora Broka; pārraides producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Nedēļā pēc Lieldienām – no 21. līdz 25. aprīlim – jau 25. reizi Latvijā notiks ekumēniskais kinoforums "Un Vārds tapa filma", par kuru Pirmo Lieldienu rītā plašāk vēsta kinozinātniece un kinoforuma programmas veidotāja Anita Uzulniece.

Šī gada programmā iekļautas astoņas augstvērtīgas un starptautiski atzītas filmas, kas uzdod būtiskus jautājumus par cilvēka garīgo pasauli, sākot no identitātes un vērtību meklējumiem līdz līdzsvaram starp prātu un emocijām.

Šogad kinoforuma programmā iekļautas divas filmas, kas Latvijā piedzīvos pirmizrādi. Filmas tiks demonstrētas kinoteātrī "K.Suns" un pēc filmu seansiem būs iespēja par redzēto diskutēt.

Kinoforumu organizē nodibinājums "Luterāņu stunda" sadarbībā ar kinozinātnieci Anitu Uzulnieci.

Visas ārzemju filmas tiks izrādītas oriģinālvalodā ar angļu valodas subtitriem un sinhrono latviešu valodas tulkojumu.

Sešas no filmām ieguvušas dažādu starptautisku kinofestivālu balvas, tai skaitā Starptautiskās Ekumēniskās žūrijas balvas.

Anita Uzulniece: Kinoforumu vienmēr rīkojam nedēļā pēc Lieldienām, jo tās ir filmas ar vēstījumu. Kad nosvinētas Lieldienas un Kristus augšāmcelšanās, varam iedziļināties dažādās garīgajās problēmās un jautājumos.

Ieva Zeidmane: Visām filmām ir kopīgs vēstījums?

Jā,

šīs filmas apliecina vēstījumu.

Tie principi, pēc kādiem Ekumēniskā žūrija apbalvo filmas starptautiskajos festivālos, ir vai nu saskaņā ar Bībeli, vai nu uzdod kādus jautājumus, vai nu risina kādas humānas problēmas, vai arī aicina cilvēkus meklēt atbildes uz šiem jautājumiem.

Šīgada kinoforuma programmā ir vairākas filmas, kas ieguvušas tieši Ekumēniskās žūrijas balvas. Ir arī filmas no klasikas, kas šo balvu ieguvušas agrākos gados, jo institūcija Interfilm pastāv jau 60 gadus. Tikko kā šo apaļo jubileju tā nosvinēja Lugano festivālā un Kannu festivālā. Interfilm ir starpkonfesionāla un starptautiska organizācija, kurā ietilpst gan katoļi, gan luterāņi.

Bet nav jau tā, ka kinoforumā iekļautās filmas ir tikai par reliģiskajām tēmām un ticības vēstījumu. Tās stāsta par pārlaicīgām vērtībām.

Tieši tā!

Man ļoti patīk, kā teica viens no pirmajiem Interfilm prezidentiem Hanss Verners Danovskis (Hans Werner Dannowski), kurš bija arī Hannoveres arhibīskaps – ka kristīgās filmas nav tikai tādas, kur pa ekrānu staigā mācītāji.

Tās ir filmas, kurās tiek risinātas ētiskās un humānās problēmas, dzīves un eksistenciālie jautājumi. Filmas ir kā rosinājums domāt par šīm tēmām un šīs problēmas risināt. Tas ir galvenais.

Bet vai nav tomēr tā, ka cilvēkiem ir tas priekšstats par mācītāju uz ekrāna?

Domāju, ka vairs nav. Starp citu, Ekumēniskās žūrijas apbalvotās filmas ļoti bieži sakrīt ar galvenajām balvām – gan "Zelta palmas zaru", gan "Zelta leopardu", gan citām lielo festivālu balvām. Piemēram, pagājušogad Ekumēniskās žūrijas balvu Berlinālē ieguva Dāvja Sīmaņa "Marijas klusums". Tādēļ šogad kinoforumā esam ielūguši Dāvi Sīmani un šo filmu gan rādīsim, gan par to diskutēsim. 

Starp citu, mums ar Gunu Zeltiņu bija grāmata "Marija Leiko". Tagad jau visi zina viņas traģisko likteni. Saskaņā ar Staļina plānu NKVD realizētā sistemātiskā latviešu iznīcināšana Padomju Savienībā prasīja 20 000 cilvēku dzīves.

Tas kaut kā bija mazāk zināms. Protams, ir dokumentālās un citas filmas, bet arī Berlīnē pat teātra cilvēkiem tas bija atklājums: šo filmu noskatoties, viņi bija satriekti. Tā ka Ekumēniskās žūrijas balva šādam darbam ir pilnīgi likumsakarīga.

Jūs pati arī esat gana daudz darbojusies Starptautiskajā Ekumēniskajā žūrijā.

Jā, es arī ilgus gadus biju Interfilm valdē. Sanācām kopā reizi gadā. Pirms tam arī Rīgā vairākas reizes paralēli ar forumu rīkojām arī seminārus, kas tagad būtu vēl aktuālāk nekā toreiz. 1999. gadā bija pirmais seminārs, kura nosaukums bija "Dot Eiropai dvēseli": bija gan lektori no ārvalstīm, gan vietējie Latvijas cilvēki. Arī diskusijās mums vienmēr ir gan filozofi, gan zinātnieki, gan kritiķi, gan teologi. Praktiskā puse ir filmas pieredze, bet arī teorētiski tiek diskutēts un apspriests. 

Ekumēniskā žūrija darbojas ne tikai Berlīnes kinofestivālā: arī citos lielajos festivālos tā ir klātesoša.

Jā, gan Venēcijā, gan Berlīnē, gan Karlovivari, gan Manheimā. Daudzos festivālos, bet Kannās visilgāk. Kannās un Lokarno.

Pagājušajā gadā man bija tas gods strādāt Ekumēniskajā žūrijā Lokarno, un tur žūrijas balvu saņēma jaunas lietuviešu režisores Saules Bliuvaites filma "Izlecējas" jeb "Toxic", kas bija viņa debijas filma. Ļoti laba!

Tā dabūja gan mūsu žūrijas balvu, gan arī "Zelta leopardu". Atkal sakritība. Tā izrādīta arī festivālā "Riga IFF". Otra lietuviešu filma "Sausi slīkstot", kurai šobrīd ir pārdēvēts nosaukums, dabūja balvu par labāko režiju un labāko aktieru ansambli. Lietuviešu kino pašlaik ir spēcīgs.

Kas pulcējas Ekumēniskajā žūrijā? Vai visiem tās dalībniekiem ir saistība ar baznīcu?

Ir dažādi. Ir gan teologi, gan mācītāji, gan žurnālisti. Pirmkārt jau tā ir kolosāla pieredzes apmaiņa, kad esi kopā ar šiem cilvēkiem. Kad biju Lokarno, sastapu profesionāļus no dažādām pasaules valstīm. Gan filmu skatīšanās, gan spriešana, gan vērtēšana – tā ir ļoti vērtīga pieredze!

Vairāk – audioierakstā.

Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi.

Kino režisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis ir rakstījis: "Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs."

Vai vispār ir iespējams kino radīt objektīvu pagātnes rekonstrukciju un kāda ir atšķirība starp vēsturisku un pseidovēsturisku vai stilizēti vēsturisku kino? 

Par šiem jautājumiem sarunājas studijas viesi, kas visi ir savā veidā saistīti ar vēsturisko kino.

Tuvojas režisores Signes Birkovas filmas "Lotus" pirmizrāde, kuras darbība it kā norisinās 1919. gadā, bet filmas kontekstā šis laika periods ir tikai atspēriens režisores fantāzijas lidojumam par to, kā būtu, ja būtu.

Kristīne Jurjāne ir viena no vadošajām filmu māksliniecēm un kostīmu māksliniecēm, specializējoties tieši vēsturiskajā kino, par ko liecina trīs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" kategorijā "Filmu mākslinieks" par filmām "Pelnu sanatorija", "Tēvs nakts" un "Gads pirms kara".

Bet Andrejs Ēķis bijis producents vairākām režisora Aigara Graubas vēsturiskajām filmām: "Baiga vasara", "Rīgas sargi", "Sapņu komanda 1935" un "Nameja gredzens", kā arī tikko ir saņēmis Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par vēsturisko seriālu "Dumpis" un šobrīd strādā pie savas nākamās filmas, kas arī pievēršas Latvijas vēstures lappusēm. 

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros.

Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši...

Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis?

Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma.

Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas?

Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo

tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk.

Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs.

Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna.

Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan

man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu.

Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras.

Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi?

Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā. 

Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī?

Es domāju, ka

latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs...

Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka.

Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule? 

Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā.

Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas)

Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika.

Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks.

Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur…

Ko tu sauktu par saviem guru?

Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt.

Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām.

Pašanalīze ir tava stiprā puse?

Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk... 

Tā ir traucējoša?

Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida)

Vairāk – audioierakstā.