Piejūras klimats

3. martā pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi režisora Andra Gaujas īsfilma "Vērošanas māksla", kurā viņš pievērsies atklājumam par noslēpumaino Visuma rakstu, kas caurauž pasauli gan tās vislielākajā, gan vismazākajā mērogā. Filma jau saņēmusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos...

Orests Silabriedis: Kad presē pavīdēja teikums, ka Andris Gauja pievēršas metafizikai, man likās tik aizraujoši, ka cilvēks, lūk, tā ņem un pēkšņi nolemj – es tagad pievērsīšos metafizikai. Bet īstenībā tas, ko mēs redzam tavā jaunākajā kinodarbā, patiešām rosina doties abstrakciju, tēlu un izdomas pasaulē, kur ir ļoti daudz skaistuma. Tad nu sāksim no sākuma: kas bija impulss tam, lai tu sāktu mēģināt sasiet kopā divas tik ļoti dažādas pasaules?

Andris Gauja: Ja tu vaicā, kāpēc esmu pievērsies metafiziskajām tēmām, būtu grūti vienā īsā atbildē to ietilpināt.

Nevajag īsi. Tu vari izvērsties.

Ja runājam par gļotsēņu un Visuma īsfilmu "Vērošanas māksla", es biju nonācis ārkārtīgi komfortablā situācijā… Pirms pāris gadiem igauņi, kas gatavojās Tartu kā 2024. gada Kultūras galvaspilsētas projekta īstenošanai, mani atcerējās kā dokumentālistu, kas pirms nu jau 12 gadiem uzņēmis filmu "Ģimenes lietas". To viņi atcerējās, un uzaicināja mani piedalīties konkursā. Dažādi dokumentālisti no dažādām Eiropas valstīm tika aicināti paviesoties Dienvidigaunijā. Tur bija jauki. Bet visjaukākais bija teikums, ko mūžam atcerēšos: tas bija e-pasts, kurā bija teikts: "Jums tiek dāvāta absolūta mākslinieciskā brīvība!" 

Tas nemaz tik bieži negadās, ka tev piedāvā māksliniecisko brīvību...

Tas bija tik ļoti spārnojoši, ka piekritu šim izaicinājumam. Sekoja vairākas rezidentūras, kurās patiešām ļāvos brīvībai un tēmu meklējumiem. Atradu divas tēmas, kuras man šķita vienlīdz aizraujošas: viena ir gļotsēņu fenomens, kas ir ne tikai Latvijā – kopš pandēmijas tas ir tāds patiešām jaunais trends. Un otra tēma bija astrofiziķi, Tartu lielā observatorija, kurā ir viens no lielākajiem teleskopiem Ziemeļeiropas reģionā, un vēl pie labas veselības esošais 95 gadus vecais astrofiziķis Jāns Einasto... Man liekas, ka tos lielos zinātnieku prātus ne vienmēr ikdienā novērtē. Un nekādu materiālu par šo cienījamā vecumā esošo pasaules līmeņa astrofiziķi pēdējā laikā Igaunijā nav bijis! Viņš taču ir kolosāls cilvēks, viens no tiem, kas izvirzījis Visuma šībrīža vadošo teoriju – proti, ka Visumam ir zināma dizainiska uzbūve, ka tas patiešām ir kā regulārs tīmeklis!

Ilgstoši pētot galaktikas un starpgalaktiskos tīklojumus tiktāl, cik  visjaudīgākie teleskopi ļauj uztvert Visuma vizuālo manifestāciju, pakāpeniski atklājušās zināmas kopsakarības. Tas noticis 60., 70. gados. Tas nav tikai Jāns Einasto. Tur bija virkne zinātnieku visā pasaulē, kuri, paralēli pētot šos procesus, pirmo reizi šīs pasaules vēsturē nonāca līdz tādām hipotēzēm, ka galaktikas ir daudz lielākā mērā savstarpēji savienotas un saistītas. Ne burtiski redzamā veidā – tur ir dažādi gāzveidīgi veidojumi, izkaisīti pa izplatījumu, un pakāpeniski zinātnieki nonākuši līdz pirmajai filmiņai, kas izskatās pēc mūsdienu 3D animācijas: viņi ir rēķinājuši un kalkulējuši attālumus starp galaktikām un radījuši to modeli, kas manā filmā arī mazliet parādās – tas patiešām ir tāds regulārs tīmeklis... Palēnām šī teorija kļuva par arvien vairāk apstiprinātu, un šobrīd tā ir jau patiešām apstiprināta. 

Īstenībā to aptvert... Tas ir apmēram kā bērnībā, kad mēģinājām iztēloties, kas ir bezgalība...

Es tiešām no bērnības atceros mazā prātiņa spekulācijas par to, cik liela var būt telpa, vai tai var būt robeža, vai bezgalība ir iespējama, un, ja tā, tad kā to iztēloties? Tāpat arī mani vienmēr interesēja tādas prāta spekulācijas par to, cik maza var būt pasaule…

Un tā nonāci līdz otrajai tēmai – gļotsēnei.

Šo fenomenu pamanīju pandēmijas laikā, un tas man arī liekas ļoti saprotams, ka cilvēki bija frustrēti, izolēti, jutās ierobežoti, klaustrofobiski un tamlīdzīgi. Cilvēki vienkārši devās dabā, un cita starpā pamanīja arī gļotsēni, kas ir tāds pavisam nesen labāk izprasts organisms, jo pirms nieka desmit gadiem tā tikai izslēgta no sēņu reģistra, kad mikologi teikuši – sak’, tas nav mūsējais, "šitais" staigā! Izrādās, ka gļotsēne patiešām pārvietojas brīvi, tā ir kaut kas starp dzīvnieku un sēni. 

Kas ir tas, ko tu atklāj šajā mazajā pasaulē?

Attīstoties tehnoloģijām, daudz pieejamāki kļuvuši dažādi optiski palielināmie rīki. No lupām līdz dažādu veidu mikroskopiem, kurus gļotsēņu pētnieki sākuši vairumā iegādāties. Un tas ļauj šo mazo pasauli saskatīt daudz detalizētāk nekā kādreiz. Kādreiz tā tiešām bija tikai zinātnieku prerogatīva.

Ieraugot gļotsēnes dabā, tie ir tādi pāris milimetru lieluma krāsaini punktiņi, bet, kad tos sāk palielināt, tur patiešām atklājas ārkārtīgi krāsaina pasaule – noteikti daudz krāsaināka, nekā meža ainava! Gļotsēnes ir rozā, oranžas, zilas – spilgtās un dažādās krāsās. Turklāt gļotsēne maina savu agregātstāvokli: vienā fāzē tā ir burbuļaina masa, kas vizuāli atgādina zinātniskās fantastikas filmas, bet tad, kad beidzas barība, iestājas sals un ir jāizdzīvo, masa transformējas par sēni – tā pēkšņi kļūst par objektu, kas izdala sporas un vairojas tālāk! Ļoti, ļoti interesants radījums. Man tas vispār šķiet kaut kas metaforisks, kas kaut ko pasaka par lietu dabu – ka daba jau arī ir nemitīgā mutulī un kaut kādā transformācijā.

Vairāk – ierakstā.

Nupat kā sadalītas Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas ar Todu Heinsu žūrijas priekšgalā.

Pirmo gadu Berlināles vadību pārņēmusi kino žurnāliste, kuratore Triša Tatla, kas jau 25 gadus ieņēmusi nozīmīgus amatus BFI, BAFTA, pēdējos gados vadot Londonas BFI festivāla komandu.

Berlināles programmā šogad startēja arī jauna konkursa programma debijas spēlfilmām, kuras nosaukums ir "Perspektīvas".

Raidījumā vērtējam Berlināles publisko programmu, tajā novērojamās tendences, kā arī balvu sadalījumu. Runājam par Eiropas (arī citviet notiekošo) kinofestivālu filmu tirgu nozīmi šobrīd kino industrijā, kā arī to, vai starptautisko kinofestivālu balvas rada būtisku, paliekošu pēcefektu – ko tas dod filmai ārpus ražošanas valsts, un ko – mājās, filmas ražošanas valstī, un kāds ir nacionālās kino balvas svars vietējā skatītāja acīs.

Tāpat aplūkojam lielās starptautiskās balvas: "EFA", "Zelta globusu", gaidāmo "Oskaru". Neskaitot to, ka Latvijai šis ir unikāls gads starptautisko apbalvojumu ziņā, kas ir tās tendences, par kurām varam runāt  ārpusfestivālu balvu nomināciju un apbalvojumu vēsmās? 

Diskusijā piedalās: producenti Inese Boka-Grūbe, Alise Ģelze un Dominiks Jarmakovičs, kā arī kino kritiķe, "RIGA IFF" kuratore Dārta Ceriņa.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā.

1932. gadā ar filmu “Doktors Džekils un Misters Haids” tika atklāts Venēcijas kinofestivāls, kas bija pirmais no regulāri, ik gadu notiekošajiem plašiem starptautiskajiem festivāliem.

1939. gadā Parīzē tika izziņots, ka septembra sākumā gaidāms pirmais Kannu kinofestivāls, bet Otrā pasaules kara norises ieviesa drūmas izmaiņas arīdzan festivālu vēsturē, un pirmoreiz Kannas pulcēja kino zvaigznes no visas pasaules vien 1946. gada oktobrī. Tajā piedalījās delegācijas no 19. valstīm, tika izrādītas pēdējos sešos gados tapušas Amerikas filmas, notika dažādas pieņemšanas un svinības.

Uz Kannu iedvesmas viļņa pirmajos pēckara gados tika izveidota virkne joprojām pastāvošu, ievērojamu festivālu Lokarno, Karlovivaros, Edinburgā, Briselē, un 1951. gadā arīdzan Berlīnē.

Berlīnes starptautiskais kino festivāls jeb Berlināle tās dibināšanas brīdī pildīja divas funkcijas. Pirmkārt, vācu kino industrija, īpaši Berlīnē bāzētās producentu kompānijas, piedzīvoja dziļu krīzi, tādēļ festivālu redzēja kā kino tradīciju atjauninātāju un Berlīnes kā kino metropoles popularizētāju. Otrkārt, tā bija stratēģiska amerikāņu investīcija Vācijas pēckara kultūras dzīvē – festivāla organizētājiem nācās cieši sadarboties ar Berlīnē esošajām amerikāņu institūcijām, notikumam bija jākļūst par Rietumvācijas un Berlīnes atdzimšanas simbolu, par nozīmīgu Eiropas kultūras centru.

1971. gadā Berlināles programma tika papildināta ar sadaļu Forum des Jungen Films, kas mūsdienās ieguvis saīsinātu nosaukuma versiju – Forum. Tam tiek atlasīti avangarda, eksperimentālie kino darbi, esejas, ilgtermiņa novērojumi, politiskās reportāžas un vēl neatklātas kinematogrāfiskās ainavas. Tieši Forumā pagājušogad tika izrādīta un INTERFILM žūrijas balvu saņēma Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums”.

Sākotnējais festivāla izveides mērķis ir piepildīts ar uzviju – kopš 1951. gada Berlināle ir transformējusies no Aukstā kara instrumenta par vienu no trim Eiropas nozīmīgākajiem kino festivāliem, līdztekus Kannām un Venēcijai.

Ik gadu tajā tiek izrādītas ap 200 filmu, kuras noskatās ap 500 000 skatītāju. Nemierīgā pēckara perioda un sadalītās pilsētas unikālās situācijas radītā Berlināle ir kļuvusi par starpkultūru apmaiņas vietu un platformu sociālo problēmu kritiskai kinematogrāfiskai izpētei. Līdz šai dienai Berlināle tiek uzskatīta par vispolitiskāko no visiem lielākajiem kino festivāliem.

Tas nereti atspoguļojas arī žūrijas lēmumos – pagājušogad festivāla galveno balvu – Zelta lāci saņēma Francijas un Senegālas dokumentālā filma “Dahomejas republika” par kolonizācijas mantojumu.

Pirmajā šī gada raidījumā pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Plašāku ieskatu tajā, kā noritējis “Anna Lol” uzņemšanas process, iespējams gūt Elīnas Reiteres pētījumā un intervijā ar filmas galvenās lomas atveidotāju Eniju Selecku, kas publicēti portālā “Kinoraksti”. Savukārt kā atbilde uz šo rakstu sekoja režisora Tontegodes viesošanās “Labākajā podkāstā”.

Raidījuma viesi, kino profesionāļi, kas pārstāv arī “Lielā Kristapa” ekspertu komisiju, dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs.

Raidījuma producente – "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai.

1988. gads ir bijis aizsākums gan Eiropas kino balvai, gan arī Eiropas kino akadēmijai, kas vēlāk pārņēma ceremonijas organizēšanas pienākumus no Berlīnes Senāta.

1988. gada novembrī uz Pirmās Eiropas kino balvas ceremoniju sanākušajai izcilu kino veidotāju grupai radās ideja apvienot Eiropas kino profesionāļus organizācijā, kas pārstāvētu nozari un aizstāvētu tās intereses.

Oficiāli Eiropas kino biedrība, kas vēlāk pārtapa par Akadēmiju tika dibināta 1989. gadā. Starp tās dibinātājiem bija Jirži Mencels, Ištvāns Sabo, Kšistofs Zanussi un Kšistofs Kešlovskis, Klods Šabrols, Hanna Šigula, Bernardo Bertoluči, Stīvens Frīrs un citi, bet pirmais Akadēmijas prezidents bija zviedru kino režisors Ingmars Bergmans. Vēlāk kino akadēmijas vadību pārņēma Vims Venderss, Agņeška Holanda, un kopš pagājušā gada rudens – franču aktrise Žiljeta Binoša.

Pašā pirmajā balvas pirmajā pasniegšanas gadā uz to pretendēja Vima Vendersa “Debesis pār Berlīni”, Billes Augusta “Pelle iekarotājs”, Luija Malla, Kšištofa Kešlovska, Terensa Deivisa, un citu režisoru filmas.

Līdz pat 1997. gadam Eiropas kinoakadēmijas apbalvojumu, tāpat kā pašu balvas statueti oficiāli sauca arī par Fēliksu. Vēlākajos gados statuetes forma tika mainīta –  tagad tā ir sieviete krītošā tērpā, netiek lietots arī kādreizējais balvas nosaukums.

Eiropas kino akadēmijā ir ap 5000 biedru, kas ik gadu piedalās balsojumā par Eiropas filmām. Decembra sākumā tiek pasniegtas Eiropas kino balvas 22 kategorijās, ceremonijai katru nepāra gadu notiekot balvas mājvietā, Berlīnē, bet katru pāra gadu kādā citā Eiropas pilsētā, 2014. gadā tā bija Rīga. Līdz šim vislielāko balvu birumu – 8 nomināciju kategorijās – ir saņēmusi Jorga Lantima filma “Favorīte” 2019. gadā. Pagājušā gada izskaņā ceremonija norisinājās 7. decembrī Lucernā, Šveicē.

Līdztekus 4 pilnmetrāžas animācijas filmām no Čehijas, Šveices un Spānijas labākās animācijas filmas kategorijā bija nominēta arī Ginta Zilbaloža filma “Straume”, kas kļuva par uzvarētāju, ierakstot šo datumu Latvijas kino vēsturē.

Saņemot balvu, Zilbalodis teica: ”Šādu filmu bija iespējams radīt tikai Eiropā. Mums ir iespējas izstāstīt oriģinālus, personiskus stāstus, un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu.”

Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji.

Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni.

Orests: Es tagad domāju, kā lai šī filma sasniedz tos adresātus, kas varbūt spētu ieskatīties un saprast, ka tas ir par viņiem daudz vairāk nekā viņi varbūt vēlētos.

Marta Elīna: Es teiktu, ka šī ir tāda filma, kuru ir vērts visiem iet skatīties, pat ja pašam nav pieredzes ar vecāku sapulcēm. Man, piemēram, tādas nav, man ir tikai caur draudzenēm un kolēģiem un viņu stāstiem, bet man ir pieredze ar mājas sapulcēm, ar darba sapulcēm. Tās pamatproblēmas bieži vien ir ļoti, ļoti līdzīgas. Tā ka es teiktu, ka jebkurš, kurš ir bijis kādā sapulcē, varēs te atrast kaut ko varbūt par sevi un, viennozīmīgi, par citiem. Vieglāk jau šajos tēlos ir pamanīt citus.

Orests: Šoreiz tas pat ir adresēts ne tik daudz klases audzinātājiem, kā, man šķiet, pašiem vecākiem. Pirmīt Maruta Rubeze man aizkadrā jautāja, vai es arī savulaik gāju uz vecāku sapulcēm – jā, es gāju, bet mēs gājām divatā ar dzīvesbiedri, jo tad bija smieklīgi.

Ja iet pa vienam, tad nav smieklīgi. Tad var arī vienā brīdī izlēkt pa logu aiz tā, kas tur notiek.

Druscīt jau tāda zvēru dārza sajūta ir. Es tiešām brīnos, ja tev pašai nav vecāku sapulču pieredzes, kā var tik ārkārtīgi precīzi nolasīt. Varbūt vienkārši ir jāpēta cilvēka daba?

Marta Elīna: Jā, un, protams, Lindas Rudens scenārijs. Kā viņa arī minēja, ka viņas mamma ir ilgstoši ir strādājusi skolā un arī strādā, tad viņa daudz ko ir uzķērusi. Bet tie tēli – viņi jau bija tik labi sarakstīti, ka mēs ar aktieriem viņus tikai tā aizvien apdzīvojām, un katram uzreiz radās tā sava asociācija. Es biju visiem uztaisījusi dosjē, kur ir viņu aptuveni mīļākā mūzika, profesija un vēl viss kas. Bildīšu moodbordi, lai var vieglāk iejusties. Varēja just, ka aktieri ļoti bija "paķēruši" to, kas tur ir iekšā. Man arī liekas, ka tas viss ir ļoti atpazīstami.

Orests: No vienas puses, varētu domāt, ka arhetipi, no otras – visi ir neticami dzīvi cilvēki. Tā tava cilvēku novērošana. Vai vari pastāstīt, kā tā notiek? Vai ir kāds īpašs mehānisms, kā tu skaties uz dzīvi sev apkārt?

Marta Elīna: Pārsvarā pa pilsētu es pārvietojos ar austiņām uz ausīm, tāpēc es bieži vien skatos uz dzīvi kā tādu mēmo kino vai videoklipu. Reizēm ir interesanti, ka tieši tādas fiziskas lietas, kas aktieriem ir ļoti noderīgas un ļoti patīk – tās var pamanīt, ja tu nedzirdi to, kā cilvēks runā, bet tu tikai redzi, kā viņš sēž, kā reaģē. Daudz izdara arī paši aktieri, man patīk ar viņiem ilgi runāt, bieži vien aizsūtīt kādas referenču filmas vai seriālus.

Man reizēm nav bail pārspīlēt, un tas komēdijā strādā, jo dzīvās sejas un dzīvās grimases jau ir tas, kas to nodod.

Vienkārši es pati zinu, ka no manas sejas pārsvarā var nolasīt visas emocijas, tāpēc ir labāk dažreiz zoomā būt bez kameras, jo es zinu – pat ja es nobolīšos vai nopūtīšos... Un šeit es teicu aktieriem: "Dariet to visu, un nevis tā pieklusināti, bet no sirds!".

*

"Vecāku sapulces" scenārija autore ir Linda Rudene, operators – Aigars Sērmukšs, komponists – Edgars Šubrovskis, montāžas režisors – Andris Grants, mākslinieks – Jānis Bijubens, kostīmu mākslinieces – Ieva Kauliņa un Jūlija Volkinšteine, grima māksliniece – Maija Gundare, filmas producenti – Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducente – Ilze Krūmiņliepa.

Stāsta kinokritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošā direktore Sonora Broka.

Neilgi pēc tam, kad 1927. gadā tika dibināta Amerikas Kinomākslas un kinozinātnes akadēmija, Losandželosas centrā, „Biltmore” viesnīcas kristāla zālē notika vakariņas, lai apspriestu jaunās organizācijas mērķus. Viens no šiem mērķiem bija izstrādāt metodi, kā godināt izcilus sasniegumus nozarē, tādējādi veicinot augstāku kustīgā attēla radīšanas procesa kvalitātes līmeni. Tobrīd gan Akadēmijas dienas kārtībā aktuālāki bija jautājumi, kas saistīti ar darbaspēku, nozares publisko tēlu, kā arī informācijas nodrošināšanu tehnoloģiskos un producēšanas jautājumos, un tikai 1929. gada maijā Rūzvelta viesnīcā Holivudā tika pasniegtas pirmās 12 apzeltītās statuetes, ko pazīstam kā “Oskarus”.

Balvas dizaina — bruņinieka, kurš stāv uz filmas ruļļa un tur rokās zobenu – autors bija „Metro Goldwyn Mayer” jeb MGM mākslinieciskais direktors Sedriks Gibonss.

Kinolentes ruļļa spoles pieci spieķi simbolizēja sākotnējās piecas akadēmijas filiāles – aktierus, režisorus, producentus, tehnisko profesiju speciālistus un scenāristus, bet zobens – nozares attīstības un labklājības aizsardzību. Ilgus gadus statuetes tika lietas bronzā un apzeltītas, bet Otrā pasaules kara gados tās tika izgatavotas no ģipša.

Kādēļ Oskars? Pastāv vismaz trīs versijas – aktrise Beta Deivisa apgalvoja, ka statuetes aizmugure izskatījās gluži tāda pati kā viņas vīra Harmona Oskara Nelsona mugura. Žurnālists Sidnijs Skolskis tā nodēvēja balvu, rakstot par Ketrīnas Hepbernas uzvaru 1934. gadā, bet Akadēmijas tobrīd bibliotekārei, vēlāk izpilddirektorei Mārgaretai Herikai statuete esot atgādinājusi viņas tēvoci Oskaru.

1939. gadā laikraksts “Los Angeles Times” pārsteidzīgi nodrukāja uzvarētāju vārdus savā vakara izdevumā, kas iznāca īsu brīdi pirms ceremonijas – pateicoties šai rūgtajai mācībai, balvu ieguvējus turpmāk prese uzzināja vien kopā ar citiem, skatoties ceremoniju.

1953. gadā ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu pirmo reizi demonstrēja televīzijā, bet kopš 1969. gada ceremonija tiek pārraidīta arī ārpus ASV. Skatītāju miljoniem lēnām sarūkot pēc 2010. gada, tika nolemts ceremoniju saīsināt, kā arī sākt to agrāk. Tomēr Latvijā “Oskara” ceremoniju joprojām skatās vien rūdītākie kino fani –  tās norise pēc vietējā laika sākas nakts vidū.

Mūsdienās Amerikas kinoakadēmijai ir 55 cilvēku valde, kas pārrauga 17 atsevišķas filiāles, kas pārstāv dažādas kino jomas: aktiermākslu, režiju, scenāriju, skaņas montāžu un citas. Kopš 2016. gada, kad valde paziņoja, ka dažādos Akadēmijas biedru sastāvu, tās rindas ir paplašinājušās līdz aptuveni 8000 biedriem. Uzskaitot pāris kritērijus dalībai Akadēmijā: tajā netiek uzņemti ne televīzijas profesionāļi, ne preses pārstāvji, turpretī iepriekšējo gadu nominantiem uz balvu bieži dalība tiek piedāvāta automātiski.

“Oskari” tiek piešķirti 24 kategorijās, un divās no tām, pateicoties Ginta Zilbaloža filmas “Straume” neticamajiem starptautiskajiem panākumiem, šogad ir cerība izskanēt arī Latvijas vārdam.

Šobrīd ir izziņoti īsie pretendentu saraksti uz nominācijām 10 kategorijās, tai skaitā arī kategorijā “labākā ārzemju filma”. Tajā līdztekus tādām Latvijā redzētām filmām kā Metjū Renkina režisētajai “Universālajai valodai”, Magnusa fon Horna “Meitenei ar adatu”, norvēģu drāmai “Armands” un Berlināles „Zelta lāča” ieguvējai Senegālas dokumentālajai filmai “Dahomejas karaliste” ierindojusies arī “Straume”.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.  

Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks?

Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka

notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā!

Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums?

Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē.

Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas?

Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas.

Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt? 

Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes.

Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām…

Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību.

Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies.

"Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels.

Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd

Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida)

Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu.

Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules?

O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam. 

Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas)

Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas.

Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva.

Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits.

Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..) 

Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume".

2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"...

Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija.

Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta.

Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu.

Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē.

Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums.

Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā.

Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem?

Animācija nav žanrs.

Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids.

Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā.

Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu...

Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija.

Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi?

Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus.

Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus.

Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju.

Vairāk – audioierakstā.

Gada izskaņa ierasti atklāj lielo starptautisko kino balvu sezonu, un šogad tā ir Latvijai ļoti labvēlīga – Ginta Zilbaloža animētā filma "Straume" turpina iekarot skatītāju un kritiķu sirdis apbus okeānam. 7. decembrī Lucernā norisinājās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana, kurā "Straume" tika pasludināta par labāko Eiropas animācijas filmu.

Apbalvojumus saņēma arī citi Latvijā jau redzētiem kino darbi– Starptautiskā kino kritiķu asociācija FIPRESCI izcēla norvēģu drāmu "Armands", savukārt balva par vizuālajiem efektiem un operatora darbu nonāca pie izaicinošās ķermeņa šausmu filmas "Substance", par labāko skaņu celiņu – pie dāņu vēsturiskās drāmas "Meitene ar adatu", par grimu – pie islandiešu pieaugšanas filmas "Lauztā gaisma", par labākajiem kostīmiem – pie šveiciešu viduslaiku stāsta "Elles katls", bet īsts balvu birums – labākais scenārijs, aktierdarbs, režija, un labākā filma tika uz mūsu ekrāniem vēl tikai gaidāmajam Žaka Odijāra mūziklam "Emīlija Pereza".

Pāris dienu pēc EFA apbalvošanas ceremonijas tika izziņotas Amerikas prestižās kino balvas "Zelta globuss" nominācijas, kur atbalsojās arī Eiropas Kinoakadēmijas balsotāju izvēles: “Straume" ir starp piecām labākajām animācijas filmām, bet "Emīlija Pereza" pretendē uz balvu kā labākais mūzikls vai komēdija un kā labākā ārzemju valodas filma. Kategorijā "Labākā drāma" līdzās tādām filmām kā Džeimsa Mangolda biogrāfiskā drāma A Complete Unknown ar Timoteju Šalamē Boba Dilana lomā, un Denī Vilenēva "Kāpa: Otrā daļa", nominēta arī Ramela Rosa (RaMell Ross) debija pilnmetrāžā, Nickel Boys jeb "Niķeļa zēni", kas jau saņēmusi virkni dažādu kritiķu apvienību balvas.

Veidota pēc Pulicera balvu saņēmušā Kolsona Vaitheda romāna motīviem, filma vēsta par divu tumšādaino pusaudžu draudzību "Niķeļa akadēmijā", ārkārtīgi nežēlīgā uzvedības labošanas iestādē. Vaitheda romāns daļēji ir balstīts patiesos notikumos, kas norisinājušies Dozjē skolā Floridā. Bēdīgi slavenā Artūra Dž. Dozjē zēnu skola darbojās 111 gadus un nonāca ziņu virsrakstos 2000. gadu sākumā, kad simtiem vīriešu nāca klajā ar pirms vairākiem gadu desmitiem piedzīvoto tajā – fizisku un emocionālu vardarbību. Kad 2011. gadā labošanas iestāde tika slēgta, tajā notiekošajā izmeklēšanā tika atklāts, ka vairāk nekā 100 zēni bija miruši turpat, skolas teritorijā, un gandrīz puse no viņiem apbedīti neatzīmētās kapavietās.

Jaunie aktieri Ītans Heriss un Brendons Vilsons atveido Elvudu un Tērneru – par niecīgiem pārkāpumiem vai pārpratuma rezultātā iestādē nonākušus zēnus, kuru ciešā saikne palīdz saglabāt cerību pat tad, kad "Niķeļa akadēmijas" baisā realitāte kļūst nepanesama. Vaitheds savā romānā citē Mārtinu Luteru Kingu, kura teiktais segregācijas tumšākajos periodos Amerikas dienvidu štatos daudziem ļāva uzturēt gara spēku: "Mums dvēselē ir jātic, ka mēs esam kaut kas, ka mēs esam nozīmīgi, ka mums ir vērtība, un katru dienu mums jāiet pa dzīves ielām ar šo pašcieņas izjūtu un personības apziņu."

Ramels Ross ir ietērpis Vaitheda romānu nebūt ne konvencionālā formā, apvienojot subjektīvās kameras filmējumus ar lēniem vērojuma kadriem, sarežģītiem atspulgu filmējumiem un simboliskām detaļām.

Pateicoties neierastajam kameras izmantojumam, "Niķeļa zēnu" ekrāna realitāte ir tik taustāma un teju sajūtama, ka 1962. gada karstā vasara kļūst par skatītāja īstenību, un Elvuds un Tērners ir mums tepat blakus, rokas stiepiena attālumā.

Pāris dienu pirms "Zelta globusa" nomināciju izziņošanas Ramels Ross sarunā ar "Piejūras klimatu" stāstīja par to, kādēļ viņam tieši šobrīd bija būtiski uzņemt Vaitheda romānu, kādēļ filmā izmantotas arī dokumentālās foto liecības no dažādām tā sauktajām audzināšanas iestādēm, un kā notika filmas neparastā skaņu celiņa tapšana.

Sonora Broka: Kāpēc jums bija svarīgi uzņemt šo filmu tagad? Vai šī iecere radās jau pirms Kolsona Vaitheda romāna lasīšanas?

Ramels Ross: Tieši šī iecere man neradās jau agrāk, tomēr ideja par skatpunkta filmas uzņemšanu, ielūkošanās marginalizētajās un/vai tumšādaino cilvēku kopienās ar īpašu, personificētas, subjektīvas kameras metodi, bija kaut kas tāds, ko es jau praktizēju savās filmās. Turklāt vienmēr biju gribējis piešķirt tam plašāku mērogu. Kolsona grāmatu es izvēlējos, jo tajā ir tik detalizēti aplūkota starprasu attiecību vēsture, kā arī tas, kas notiek mūsdienās – šobrīd notiekošais bija sava veida katalizators, viss šis kopums piešķīra stāstam jēgu un steidzamību, aktualitāti.

Filmā ir trīs pasaules, trīs stāsta slāņi – viena ir Niķeļa akadēmijā sešdesmitajos, vienu veido hronikas materiāli un fotogrāfijas, un tad ir teju dokumentāla filmas daļa, kurā Elvuds pēc 20 gadiem lasa elektroniskajos medijos rakstus par šaušalīgajiem atklājumiem kādā bijušajā pusaudžu uzvedības korekcijas iestādē, vai šī stāsta līnija ir arī romānā vai arī jūs to ieviesāt scenārijā?

Tā ir arī romānā, lai gan ne tādā veidā, kā filmā. Filmas "Niķeļa zēni" beigās jūs saprotat, ka pieaugušais Elvuds patiesībā ir Tērners, bet grāmatā šis atklājums notiek pašās, pašās beigās, un tam ir satricinošs efekts. Literatūrā laiku atveidot ir daudz vieglāk – nekas nav jāatttēlo, jāvizualizē, jūs varat vienkārši izmantot valodu, dialogus, kas var neatklāt to, kā izskatās varonis.  Bet jā, šī notikumu līnija ir arī grāmatā.

Jūs filmā esat izvairījušies no grafiskas vardarbības attēlošanas, visu, kas mums būtu jāzina par to, kas notika ar zēniem, kuri nepakļāvās audzināšanas iestādes kārtībai, pastāstot ar dialogu, interjera detaļām, skaņām. Vai tādēļ, lai padarītu filmu pieejamu jaunākai auditorijai, vai tādēļ, ka tas izvirzīja filmas centrā pusaudžus, nevis pieaugušos varmākas?

Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka pēc noklusējuma vardarbības nerādīšana padara to vairāk pieejamu plašāka vecuma skatītāju grupām, bet, būtiski ir arī tas, ka nerādot vardarbību, mēs patiesībā parādām to iedarbīgāk, jo sitieni, kad kāds tiek sists vai piedzīvo cita veida varmācību, ir tikai pirmais traumas posms, traumas, kas ilgs mūža garumā, pats aizsākums. Ja pats vardarbības akts netiek rādīts, jūs gan redzēsiet filmas varoņus, akadēmijas audzēkņus ne tikai šajos ciešanu brīžos, gan arī varēsiet labāk apjaust vardarbību, kas raksturo šo iestādi un sakņojas visā sistēmā.

Vairāk – ierakstā.

Laimena Frenka Bauma grāmata “Brīnumainais burvis no Oza zemes” kļuva par negaidītu bestselleru, un tās autors ir radījis četrpadsmit Oza pasaulei veltītas grāmatas. Kad filmu studija “MGM” nolēma ķerties pie populārās bērnu grāmatas ekranizācijas, ceļš līdz ekrāniem nebija gludi klāts ar dzelteniem ķieģeļiem. Filmas tapšanā piedalījās četrpadsmit scenāristi, pieci režisori, tika mainīti aktieri un radīti 1939. gadam neticami specefekti.

Lai arī “Oza zemes burvis” nespēja konkurēt ar tā paša gada superhītu “Vējiem līdzi”, ar gadiem tas iemantoja arvien lielāku popularitāti, un šobrīd pieder pie Holivudas zelta fonda.

Turpretim Oza pasaules iedvesmotais Stīvena Švarca mūzikls “Ļaunā” jau kopš 2003. gada turpina iekarot Brodvejas un pasaules muzikālo teātru skatuves, ienesot nu jau vairāk kā vienu miljardu lielus kases ienākumus. 2024. gadā beidzot iznāk ilgi gaidītā Džona M. Ču režisētā mūzikla  ekranizācija. Filma ir sadalīta divās daļās, un turpinājums gaidāms 2025. gadā. Taču jau šobrīd “Ļaunā” iekaro kinoteātrus visā pasaulē, apliecinot, ka Oza zemes maģiskais vilinājums nav zudis joprojām.

Par  Viktora Fleminga filmas “Oza zemes burvis” tapšanu un mūziklu “Ļaunā” stāsta Marta Elīna Martinsone.