Piejūras klimats

Pavisam nesen sociālajos tīklos klejoja attēls no animācijas filmas “Straume” ar skaitli 50 000 uz tā – tieši tik skatītāji Latvijā jau bija noskatījušies Ginta Zilbaloža radīto, simbolu caurausto ekrāna pasaku par dzintaracu kaķa bailēm un to pārvarēšanas ceļojumu. Filmā, kas šogad tika izvirzīta kā Latvijas pieteikums "Oskaru" nominācijai, satiekas vienkāršs, bet jēgietilpīgs vēstījums, elpu aizraujoša, sapni atgādinoša postapokaliptiska pasaule un pārpasaulīga skaņu ainava, kas notur skatītājus savā varā no pirmās līdz pēdējai minūtei.

Raidījumā - sarunas ar filmas režisoru Gintu Zilbalodi, kurš skrējienā no viena kontinenta uz otru atrada brīdi, lai pastāstītu vairāk par filmas ieceres rašanos un tās skaniskā kažociņa veidošanos, un diviem studijas viesiem – filmas “Straume” producentu Matīsu Kažu un komponistu Rihardu Zaļupi, kurš kopā ar Gintu Zilbalodi radīja filmas mūziku.

No 12. septembra kinoteātros skatāma režisoru Lienes Lindes un Alises Zariņas daudzsēriju mākslas filma “Asistente” - dramēdija par to, ko nozīmē “glābt pasauli” un kāda ir jaunas sievietes dzīve mūsdienu Latvijā.

Stāsta centrā ir Lulū (Elizabete Lielmane), kura pamet darbu nekustamā īpašuma firmā, lai sāktu strādāt NVO. Viņa kļūst par asistenti dažādiem grūtībās nonākušiem cilvēkiem, mēģinot izglābt pasauli ar pavisam maziem solīšiem un lielu entuziasmu. Līdzās Elizabetei Lielmanei uz ekrāna redzami tādi aktieri kā Baiba Broka, Silvija Bitere, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Elīza Dombrovska, Kaspars Gods, Andris Keišs un daudzi citi. “Asistentes” operators ir Ivo Skanstiņš, bet komponists - Artūrs Liepiņš.

Seriāls “Asistente” būs redzams arī platfromā TET+ un tapis filmu studijā “Ego Media”, un tā producents ir Guntis Trekteris. Scenārija autores ir Liene Linde, Alise Zariņa un Anete Konste, kuras viesojas raidījumā “Piejūras klimats”, lai pastāstītu, kā radās ideja “Asistentei”, kā ir rakstīt vienu darbu trijatā un kādi ir mūsdienīgi stāsti. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Rudens sezonas pirmajā raidījumā ielūkojames Daugavpilī, Rotko muzejā, atvērtajā Jana Švankmajera izstādē “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām” un atskāmiess uz augustā aizritējušo Norvēģijas starptautisko kinofestivālu Haugesundā, kur jau 40. gadu notika arī Norvēģijas Nacionālās kino balvas “Amanda” pasniegšana.

Ainaviskās zvejnieku pilsētiņas karogā uz zila fona redzamas trīs sniegbaltas kaijas, bet ostā slejas koši dzeltens četrkāju milzis kā teiksmains dzīvnieks no Mijadzaki filmām- tā ir DolWIN EPSILON, 23 tonnas smaga augstsprieguma līdzstrāvas pārveidotāja platforma, kam no jūras vēja parkiem jāpārvada saražoto elektroenerģiju uz sauszemes tīklu.

1973. gadā izveidotais festivāls ir vadošais valstī, kur līdztekus plašai publikai pieejamai filmu programmai noris arī viens no ziemeļvalstu reģiona nozīmīgākajiem kino kopprodukciju tirgiem.

No svelmainā Latvijas augusta ierodoties Haugesundā, lieti noderēja līdzpaņemtais lietusmētelis un šalle, bet mazāk – lietussargs, kuru spēcīgie vēji uzveica vienā mirklī. Pilsētiņas ielās festivāla klātbūtni var manīt visai maz, ja neskaita plakātus veikalu skatlogos. Festivāla viesi un apmeklētāji kā skudras min ierastās taciņas uz kinoteātri Edda, kurā tad sajūtama īstā festivāla noskaņa.

Valdošajā demokrātiskajā gaisotnē kino industrijas norises iemājojušas ne tikai ierastākās vietās - kā viesnīcas konferenču zāle, bet arī Haugesundas centrālajā bibliotēkā.

Tajā noritēja dažādas lekcijas, semināri un tikšanās ar topošo kino projektu pārstāvjiem, kur savu sarunu partneri nācās meklēt starp grāmatu plauktu labirintiem.

Norvēģijas nacionālās kinobalvas “Amanda” nomināciju un arī saņemto balvu skaita līderos šogad izvirzījās Tēas Vīstendāles režisētā šausmu pasaka “Sadzīvot ar mirušajiem”, un Dāga Juhana Heugerūda filma “Sekss”. “Sadzīvot ar mirušajiem” saņēma balvu par labāko grimu, skaņas dizainu un balvu filmas māksliniekam, apbalvots tika arī operators Pols Ulviks Roksets, savukārt no “Seksa” radošās komandas “Amanda” tika pasniegta Janam Gunāram Roizem par labāko aktierdaru, Sirijai Forbergai par otrā plāna lomu, un pats Dāgs Juhans Heugerūds tika atzīts par labāko scenāristu un režisoru.

Sandensas kinofestivālā pirmizrādītā, labākās oriģinālmūzikas balvu saņēmusī “Sadzīvot ar mirušajiem” ir filma, kuras sižetiskie akcenti var radīt mānīgu iespaidu par piederību žanra kino.

Lai gan tajā pa Oslo ielām klīst dzīvie miroņi, šī nav šausmu filma, drīzāk viens no gada izcilākajiem un jutīgākajiem kinodarbiem, kas pievēršas skumju un zaudējuma tēmai. Pēc zviedru rakstnieka Jona Aivides Lindkvista godalgotā romāna motīviem veidotās filmas galvenajās lomās redzami Renāte Reinsve un Anderss Dānielsens Lī. Tās centrā ir trīs ģimenes, kuru tuvinieki atgriežas dzīvē pēc tam, kad kādā vasaras naktī neizskaidrojams notikums atmodina mirušos. Neizpratne un satraukums mijas ar cerībām par jaunu sākumu.

Dāga Juhana Heugerūda, kurš ir ne tikai rakstnieks, scenārists un režisors, bet arī bibliotekārs, pirmā filma no triloģijas “Sekss”, “Sapņi” un “Mīlestība” tika pirmizrādīta šī gada sākumā, Berlīnes kinofestivālā.

Četras “Amandas” saņēmušās filmas “Sekss” varoņi ir divi vīri pusmūžā, divi skursteņslauķi, kas, rāmi sēžot uz jumta kores, ar Oslo panorāmu fonā, pusdienpauzē ļaujas garum garām pārdomām par dzimumu lomām un seksuālo identitāti.

Viens no vīriešiem domā, kā reaģēt uz nesen redzētu sapni, kurā Bovijs uz viņu skatījies tā, "it kā [viņš] būtu sieviete", bet otrs iepriekšējā vakarā ļāvies seksuālai pieredzei ar vīrieti, un nolēmis par šo gadījumu pastāstīt arī savai sievai. Heugerūda filmas jau ierasti pierāda savu spēku tieši dialogos, un arī “Seksa” galvenie varoņi visu notikušo, sapņoto un izjusto izrunā vissīkākajās detaļās, valodai kļūstot par rāmu visaptverošu vidi, kurā prātam pieķerties negaidītām detaļām un niansēm.

“Amandu” par labāko dokumentālo filmu saņēma Silje Evensmū Jākobsena, kuras iejūtīgais ģimenes portrets “Jauna savvaļa” precīzi fiksē to šaubu vektoru starp harmonisku dzīvi mežu un pļavu ielokā un pilsētas kņadu, kas reizē sola socializācijas prasmju apguvi mazākajiem.

 Šoruden “Amandu” čempioni būs skatāmi arī tepat, Latvijā, Rīgas starptautiskā kino festivāla programmā.

“Sadzīvot ar mirušajiem”, “Sekss” un “Jauna savvaļa” ne vien atspoguļo balvas komisijas augstākos vērtējumus, bet arī veido pilnīgu laikmetīgā Norvēģijas kino ainavu.

Atgriežoties pie kino aktualitātēm Latvijā, nupat kā veras vaļā izstāde Rotko muzejā, kas veltīta leģendārajam čehu radošajam tandēmam – kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa sievai, māksliniecei Evai Švankmajerovai, kas radījusi būtisku daļu tās maģiskās pasaules, ko esam redzējuši viņu filmās. Godinot Švankmajera 90. gadskārtu un apritot 100 gadiem, kopš mākslā ienācis sirreālisms, Rotko muzejā līdz pat nākamā gada februārim būs apskatāma izstāde “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”, kurā iekļauti grafikas darbi, kolāžas, instalācijas, brīvās rokas zīmējumi, teksti, objektu māksla un kino. Švankmajera pilnmetrāžu un īsmetrāžu skates notiks kā Daugavpilī, tā arī kinoteātrī Splendid Palace, Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros.

“Padodies savām apmātībām. Tā vai citādi nekā labāka tev nav. Apmātības ir bērnības relikvijas. Un tieši bērnības dzīlēs ir atrodami vislielākie dārgumi”, savu redzējumu atklāj režisors Jans Švankmajers, kurš uzskata, ka animēta filma ir kā maģija: “Tas ir veids, kā maģija kļūst par ikdienas sastāvdaļu.”

Par animāciju, maģiju, par kino un sirreālismu uz Latviju atceļojušajā izstādē tūdaļ sarunā ar Rotko muzeja kuratoru Aivaru Baranovski.

Nupat kā noslēdzies 77. Kannu kinofestivāls, sadalītas balvas, saritināts sarkanais paklājs, un Kruazetes bulvāris kļuvis krietni tukšāks. Galvenā konkursa skatē balva par labāko režiju tika piešķirta portugāļu režisoram Migelam Gomešam par filmu “Grand Tour”, skaistu, melnbaltu kameras gleznojumu, ceļojumu laikā uz pagājušā gadsimta sākumu Burmā, kur britu civildienesta ierēdnis aizbēg no līgavas kāzu dienā, līdz ceļojuma gaitā viņa pirmskāzu paniku aizstāj melanholija. Žūrijas balvu saņēma franču autors Žaks Odijārs, kura filmā, kriminālu noskaņu muzikālā numurā “Emīlija Pereza” redzams izcilu aktrišu ansamblis – arīdzan novērtēts ar Kannu balvu. Grand Prix nonāca pie indiešu režisores Paijalas Kapadijas pieklusinātās drāmas “Viss, ko iedomājamies kā gaismu”. Bet "Zelta palmas zaru" žūrijas priekšsēdētāja, režisore Grēta Gerviga pasniedza amerikāņu režisoram Šonam Beikeram, kura filma “Anora” ir savdabīgs mīlas stāsts starp eksotisko dejotāju un krievu oligarha atvasi.

Viens no spēcīgākajiem konkursa pieteikumiem, pirmizrādīts jau pašā festivāla sākumā, bija dāņu vēsturiskā kostīmdrāma “Meitene ar adatu”, vērienīgs, vizuāli izteiksmīgs darbs ar slaveno dāņu aktrisi Trīnu Dīrholmu vienā no galvenajām lomām.

Dīrholma ir labi pazīstama arī Latvijas kinoskatītājam, ar lomām Tomasa Vinterberga filmās “Svinības” un “Komūna”, Susannes Bīras “Labākā pasaulē”, Maija el-Toukija “Siržu karaliene”, un daudzās citās - viņas filmogrāfijā atrodami 73 ieraksti. Poļu izcelsmes dāņu režisors Magnuss von Horns kļuva starptautiski plašāk atpazīstams ar savu iepriekšējo filmu “Sviedri”, dinamisku, mūsdienīgu drāmu par sociālajiem medijiem un fitnesa influenceru industriju. “Meitene ar adatu” ir filma no pavisam cita laikmeta – tās darbība notiek Pirmā Pasaules kara beigās, Kopenhāgenā, kur bagātos no trūcīgajiem škir nepārvarams sociālais atstatums. Vikas Karmenas Sones atveidotās Karolīnas, jaunas rūpnīcas strādnieces, vīrs ir pazudis karā, un viņa ļaujas dēkai ar šķietami tik saprototošo rūpnīcas vadītāju. Kad visas cerības uz jaunu, skaistu dzīvi sabrukušas, Karolīna satiek Dagmāru, harizmātisku sievieti, kas konfekšu veikalā vada slēptu adopcijas aģentūru, palīdzot nabadzīgajām mātēm atrast audžuģimenes viņu nevēlamajiem bērniem. Starp abām sievietēm veidojas spēcīga saikne, līdz atklājas Dagmāras biznesa patiesā daba. Filmas aprakstā teikts lakoniski: “Meitene ar adatu” ir pasaka par šausmīgu patiesību. Tā arī ir, filmas pamatā ir šausminoša vēstures lappuse par Dagmāru Overbī, kuras 20. gadsimta sākumā paveikto baiso noziegumu virkne satricināja sabiedrību.

Vairāk kā trīs gadus strādājot pie filmas stāsta attīstīšanas, režisors sapratis, ka raksta izkropļotu pasaku, kurā iezīmējas it kā atpazīstami, tomēr pārveidoti tēli - “nabaga sieviete, kas dzīvo bēniņos, princis baltā zirgā, kurš izrādās gļēvulis, briesmonis bez sejas, bet ar zelta sirdi, un ragana saldumu veikalā.

Fragmentā no filmas preses konferences “Kannu kinofestivālā” - Magnuss von Horns un Trīna Dīrholma.

“Meitene ar adatu” atškiras no van Horna iepriekšējiem darbiem arī ar izteiktu mūzikas lietojumu. Sadarbībā ar dāņu avangarda mūziķi un komponisti Frederiki Hoffmeijeru ir radīta partitūra, kas pastiprina epizožu dramatismu, citreiz izraisot pat fiziloloģisku baiļu sajūtu. "Viņa rada tik daudz interesantu skaņu, kas gandrīz neškiet kā mūzika," par Hofmeijeru saka von Horns, "un viņas skaņdarbi ir ļoti drosmīgi."

Kannu kinofestivāla paralēlā sadaļa, 1969. gadā izveidotā “Režisoru divnedēļa” Quinzaine des realisateurs, ierasti pulcē laikmetīgas formas kino. Šogad līdztekus amerikāņu un Kanādas autorkino –Tailera Taorminas un Metjū Renkina filmām, melni baltai fantāzijai no Ēģiptes “Uz austrumiem no pusdienslaika” un Šantalas Akermanes “Amerikas stāsti: pārtika, ģimene un filozofija” programmā bija iekļautas arī divas filmas no Japānas, dzīvespriecīgais anime “Spoku kaķis Anzu”, un Joko Jamanakas attiecību drāma “Namībijas tuksnesis”, kas skar ne tikai divu cilvēku attiecības, bet mūsdienu sabiedrības spēju komunicēt kopumā. Jamanakas otrās pilnmetrāžas filmas centrā ir 21-gadīga japāniete ar svārstīgu un neparedzamu humoru, kas maina savus draugus vienu pēc otra.

Bez vēlēšanās kaut ko sasniegt ne karjerā, ne dzīvē, viņa dažreiz var būt nežēlīga un agresīva, bet varbūt vienkārši bērnišķīga, dzīva. Jamanakas filma veido jaunas sievietes, kas nespēj iekļauties stingri patriarhālā sabiedrībā, portretu.

Saruna ar filmas “Namībijas tuksnesis” režisori Joko Jamanaku un aktrisi Jūmi Kavai.

Jūs par filmas ieceri sakāt: “Mīlestība nozīmē sāpināt savu partneri, bet galu galā arī radīt sāpes sev. Ikviens reizēm kļūdās, īpaši jaunieši, un tajā nav nekā nepareiza”. Vai tā bija filmas stāsta galvenā ideja? Kāpēc jums bija svarīgi izstāstīt šo sarežģītās mīlestības stāstu?

Man šobrīd ir 27 gadi, es piedzimu 1997. gadā, un kopš dzimšanas dienas līdz šim brīdim esmu jutusi, ka mūsu paaudze ir dzimusi laikā, kad nav cerības, mēs to neredzam.

Japāna ir sasniegusi savu virsotni ekonomikā un citos aspektos, no šī brīža sāksies lejupslīde, tāpēc manai paaudzei šķiet, ka viņi dzīvo ar vienu un to pašu domu prātā, kļūst arvien noslēgtāki un nevar izpaust, ko vēlas. Viņi nevar pateikt, un nevar izdarīt to, ko vēlas. To es gribēju attēlot, rakstot šīs filmas stāstu.

Filmas galvenajai varonei, Kanai ir ļoti raksturīga gaita, gandrīz kā lupatu lellei, šūpojot rokas un sperot lielus soļus, kā jūs attīstījāt šo viņas kustību stilu, un kāda bija tā nozīme?

Iedziļinoties stāstā, jūs saprotat, ka Kana dzīvo ļoti nestabilu dzīvi, arī fiziski, un tas kļūst izteiktāk redzams tieši filmas pēdējā daļā. Stāstam attīstoties, jūs saprotat viņas raksturu, bet Joko vēlējās šo nestabilitāti parādīt jau pašā sākumā, ar gaitas palīdzību. Tikai vērojot viņu pastaigā vien, auditorija redz, ka Kanai neklājas vienkārši, viņa nedzīvo gluži vienkāršu dzīvi.

Jūsu filma lielā mērā ir balstīta uz tās varoņu fizisku saskarsmi, spraigu cīņu, pieskārieniem, tuvību, kā noritēja mēģinājumu process, kā jūs panācāt to, lai aktieri pierastu viens pie otra un apgūtu visai intensīvo cīniņu prasmes?

Tā kā filmā notiek daudz cīņu gan verbālu, gan fizisku, mēs piesaistījām atbildīgo par šīm kustībām, un viņa vadībā notika daudz mēģinājumu. Tajā, kā Kana atkal un atkal vardarbīgi uzbrūk draugam, ir atkārtošanās elements, tas kļūst par rutīnu.

Daudz kustību mēģinājumu notika jau pirms filmēšanas un šīs epizodes tika rūpīgi horeografētas, tādēļ arī filmā katrreiz, kad izraisās abu galveno varoņu konflikts, tiek atkārtotas vienas un tās pašas kustības.

Filma sākas gandrīz kā viegls mīlas stāsts un pēc tam lēnām tā kļūst daudz tumšāka un vardarbīgāka. Tomēr jau diezgan vēlu filmas gaitā mēs uzzinām, ka Kanai ir garīgās veselības problēmas, iespējams, bipolārie traucējumi.

Mūsu mērķis nebija attēlot meiteni ar kāda veida traucējumiem, par to nav filmas stāsts. Pat terapeits tiešsaistē, ar kuru runā Kana, ir it kā neīsts, mēs neesam pārliecināti, vai sesija notiek pa īstam, vai nē. Kanas garīgā veselība nav filmas stāsta centrā, tādēļ mēs tai pieskārāmies jau diezgan vēlu. Filma vēsta nevis par bipolāriem traucējumiem, bet gan par komunikācijas spēju trūkumu. Tāpēc arī sarunā ar terapeitu Kana piešķir tam lielāku nozīmi.

Filmas struktūra uz tās beigām kļūst sarežģītāka, viena epizode īpaši izceļas arī vizuāli, tā notiek koši rozā telpā ar skrejceliņu, vai šī aina norisinās Kanas iztēlē? Vai tā bija paralēlā realitāte?

Tā ir Kanas iztēle.

Kamēr notiek viņas un drauga cīniņš, viņa uz mirkli it kā piedzīvo ko līdzīgu smadzeņu satricinājumam, uz sekundi zaudē samaņu, it kā no malas redzot ikdienas dzīvē piedzīvoto, cerības un sapņus. Tas viss ir apkopots vienkopus, šajā sekundē, šajā rozā epizodē. Tā es to iedomājos, kad atveidoju lomu, un, kā teica režisore, jā, tā ir bezsamaņa, bezsamaņas vīzijas, kas vizuāli ir ievietotas vēl mazākā, skrejceliņa ekrānā.

Kā pie jums atnāca filmas nosaukums, “Namībijas tuksnesis”? Jo tikai beigu titru laikā mēs ekrānā redzam ainas, kas atgādina tuksnesi.

Pats vārds Namib nāk no nama valodas un nozīmē “plaša, bezgalīga vieta”, bet to režisore atklāja tikai vēlāk, saprotot, ka tas labi sasaucas ar filmas stāstu. Kana īsti nerūpējas par saviem draugiem vai mīļotajiem, viņa pret tiem izturas ļoti vēsi. Bet, skatoties savā tālrunī un redzot dažādus video (ar Namībijas tuksnesi), lai gan Kana nenojauš, kur tas filmēts un kas tur notiek, redzētais atstāj uz viņu dziedinošu, terapeitisku iespaidu. Arī ar kaimiņieni, par kuru viņa neko īsti nezina, Kana var ļoti viegli komunicēt, un tas nozīmē, ka viņa var rezonēt ar cilvēkiem un vietām, kas atrodas tālu, ne tuvumā. Mums visiem ir tāda pieredze, tādēļ arī šāds nosaukums filmai.

Kannu kinofestivāla oficiālā konkursa „otrā” programma, Īpašais skatiens, kurā ik gadu tiek demonstrētas aptuveni 20 filmas no visas pasaules ar neparastu, oriģinālu māksliniecisko redzējumu, kļuva par svinību iemeslu Latvijai. Tajā pirmizrādi piedzīvoja režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma “Straume”, kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā. Latvijas filma Un Certain Regard programmā līdz šim bijusi tikai vienreiz – tā bija Lailas Pakalniņas spēlfilma "Kurpe" 1998. gadā. Zilbaloža filma ir saņēmusi cildinošus vērtējumus starptautiskajā prese, tostarp arī iedvesmojošu komentāru no ievērojamā šausmu pasaku režisora Giljermo del Toro, kurš atzinis, ka tieši tādu viņš iedomājas izskatāmies nākotnes animāciju.

Kannas ir aizvadītas, “Straume” tūdaļ jau turpinās savu festivālu ceļojumu pasaules izcilākā animācijas festivāla “Ansī” konkursā. Tikmēr “Piejūras klimata” komanda dodas vasaras atpūtā, lai rudenī atgrieztos ēterā ar jauniem iespaidiem par kino, festivāliem un personībām.

Šogad vienai no Rīgas Kinostudijas ražīgākajām režisorēm Adai Neretniecei apritētu 100 gadi. Šī Sergeja Eizenšteina skolniece savas karjeras laikā ir radījusi 18 pilnmetrāžas spēlfilmas, no kurām pazīstamākās noteikti ir “Vārnu ielas republika” (1970), “Rita” (1957) un “Zīlēšana uz jēra lāpstiņas” (1988), par kuru režisore saņēma “Lielā Kristapa” balvu. Tai pat laikā Adas Neretnieces vārds netiek bieži minēts starp pazīstamākajiem latviešu kino klasiķiem. Kāpēc tā?

Par to, kas raksturo Adas Neretnieces daiļradi, par viņas filmām, kuras nebaidījās aplūkot neērtas un padomju laikiem novatoriskas tēmas un to, kādi varētu būt iemesli viņas daiļrades nepietiekamajam novērtējumam mūsdienās, stāsta kino pētniece, Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone un producente, publiciste un Adas Neretnieces daiļrades entuziastiska pētniece Elvita Ruka. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Jau pavisam drīz grāmatu veikalu plauktos parādīsies ilggaidīts jaunums, izcilās teātra un kino zinātnieces, leģendārās personības Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata "Antigones likums", kas veidota kā turpinājums 2010. gadā iznākušajai "Ardievu, Atlantīda!”.

Otrās grāmatas manuskriptu Valentīna Freimane sāka veidot kopā ar redaktori Jolantu Treili, kura pie šī izdevuma strādājusi astoņus gadus – vispirms, ilgstoši un regulāri tiekoties, uzklausīja un ierakstīja diktofonā atmiņu stāstus, bet pēc Valentīnas aiziešanas mūžībā no šiem daudzu stundu ierakstiem ilgi un rūpīgi būvēja grāmatu.

"Ardievu, Atlantīda!” ievadā Valentīna Freimane iezīmēja: „Paveroties atpakaļ, savā mūžā varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves, citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists.”

“Antigones likums” sākas ar Valentīnas Freimanes „trešo dzīvi” – jeb pirmajiem pēckara gadiem Rīgā –, kam seko arī visas pārējās „dzīves”, tajās ietilpst nozīmīgi dzīves posmi, laikabiedri un kultūras personības Liepājā, Maskavā, Rīgā un Berlīnē.

“Antigones likuma” māksliniece ir Ilze Kalnbērziņa-Prā, bet to izdošanai sērijā "Kino Rakstu bibliotēka" sagatavojusi biedrība "Ekrāns".

Raidījumā viesojas izdevuma līdzautore Jolanta Treile, kā arī tā producente un fotoredaktore Agnese Zeltiņa. Klausāmies arī nelielu fragmentu no Valentīnas Freimanes stāstītā par Kinolektoriju.

16. aprīlī komponistam, aranžētājam un diriģentam Henrijam Mansīni apritētu 100 gadi. Viņa slavenās kino melodijas ir kļuvušas par daļu no kolektīvās atmiņas - piemēram, asprātīgā tēma no filmu “Rozā pantera” sērijas vai sentimentālā balāde “Moon river”, ko filmā “Brokastis “Tifanijā”” izpilda leģendārā Ordija Hepbērna. Henrijs Mansīni ir viens no ražīgākajiem kino komponistiem, kurš iepazīstināja filmu skaņu celiņus ar jauniem veidiem, kā izmantot džeza mūziku. Henrijs Mansīni savas ilgās radošās darbības laikā ir saņēmis 20 “Grammy” balvas un 4 “Oskara” balvas.

Par komponista dzīvi un karjeru stāsta Marta Elīna Martinsone.

Valsts svētkos jau 20. reizi notiks Nacionālā Kino centra rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons, kas nu jau vairākus gadus tiek rīkots divos paralēlos formātos – klātienē kinoteātrī „Splendid Palace” un visā pasaulē tiešsaistē, portālā filmas.lv. Abās programmās uzmanība veltīta divdesmitgadei kopš Latvija uzņemta Eiropas Savienībā.

Nacionālā Kino centra portāla filmas.lv svētku programmā būs iekļauta dokumentālu īsfilmu antoloģija ES (2004), kuru veidojuši 12 režisori, filmējot katrs kādu ļoti atšķirīgu varoni dažādās Latvijas malās, bet vienā un tajā pašā dienā – 2003. gada 20. septembrī, kad Latvijā notika tautas nobalsošana par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā.

Šo filmu veidojis plašs autoru kolektīvs -  Ivars Zviedris, Inese Kļava, Krišs Ozols, Andis Mizišs, Dainis Kļava, Baiba Lagzdiņa, Arta Biseniece, Roberts Vinovskis, Aija Bley, Kristīne Želve, Antra Cilinska un Edmunds Jansons. Starp filmas varoņiem ir izbijis jūrnieks Ēriks Baltgalvis, mākslinieces Kristīne Briede un Agnese Bule, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas preses sekretāre Aiva Rozenberga, apcietinātā Maira Asare, politologs Nikolajs Neilands, pensionārs Alberts Daudzgalvis un citi, cilvēki, kas veido Latvijas sabiedrības mozaīku, tai stāvot uz Eiropas sliekšņa.

Studijā viesojas filmas idejas autors un režisors Ivars Zviedris, kā arī 4. maija Latvijas filmu maratona programmas kuratore Kristīne Matīsa.

Tradicionālā 4. maija Latvijas kino maratonā kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos Dzintras Gekas dokumentālā filma “Juris Jurjāns. Septiņas dienas ar gleznošanu, runāšanu un klusēšanu”. Režisore kopā ar savu komandu - operatoru Viktoru Grībermani, montāžas režisori Sandru Alksni un komponistu Arturu Maskatu - ir izveidojusi radošu un saistošu portretu par latviešu mākslinieku un pedagogu Juri Jurjānu.

No 25. līdz 28. aprīlim kinoteātrī “Kino Bize” norisināsies Rīgas Pasaules filmu festivāls. Tā pamatprogrammā ar nosaukumu “Dzīve” ir iekļautas filmas, kas interesējas par to, kā būt dzīviem. Filmas, kurās tiek pavērts logs uz kādas personas vai grupas sadzīvi, kas pievērš uzmanību ikdienā svarīgajam, fokusējas uz pieredzi, sensitivitāti un ziņkāri. Šīs programmas ietvaros tiks reflektēts nevis par jautājumiem, kas mēs esam, bet drīzāk – kas mums ir svarīgi un kas dod sparu dzīvot.

Līdztekus pilnmetrāžas filmu izlasei festivālā iekļautas arī vairākas īsfilmu programmas. "Starp paaudzēm" tiks apskatīta dzīve no dažādu paaudžu skatupunkta, īpaši brīžos, kad tās mijiedarbojas sadzīves situācijās vai darbā, bet programmu "Transformācijas" veido īsfilmas, kurās galvenā uzmanība pievērsta mūsdienu cilvēka dzīvei un tās sekām,  radītajiem atkritumiem un dabai.

Pēc trīs gadu desmitiem Rīgā atgriezīsies slavenais amerikāņu cinéma vérité dokumentālā kino režisors Ross Makelvijs, festivālā gaidāma viņa darbu retrospekcija, kā arī meistarklase. Ar stāstiem par filmām un to veidotājiem raidījumā viesojass festivāla rīkotājs Māris Prombergs.