Piejūras klimats

No 11. aprīļa platformā TET+ un no 12. aprīļa Latvijas kinoteātros skatāma režisora Andreja Ēķa daudzsēriju mākslas filma “Dumpis”, kas balstīta patiesos notikumos. 1975. gadā uz padomju karakuģa notiek sacelšanās mēģinājums, kura priekšgalā ir naivais ideālistists - kuģa politvadītājs Špagins, kuru atveido aktieris Dainis Grūbe. “Dumpis” septiņās sērijās atveido drūmo Brežņeva laika ikdienu, cīņu par ideālismu un mēģina salauzt jebkādas ilūzijas un nostalģiju pēc “labajiem padomju laikiem”.

Seriāla “Dumpis” radošā komanda ir režisors Andrejs Ēķis, operators Gatis Grīnbergs, scenārija autori - Ivo Briedis, Vitālijs Dokolenko un Andrejs Ēķis, filmas māksliniece - Maija Dzene, kostīmu māksliniece Sandra Sila, komponists - Rihards Zaļupe. Līdzās Dainim Grūbem seriālā spēlē aktieri Elīna Hanzena, Inga Tropa, Agnese Budovska, Andris Keišs, Egons Dombrovskis un vēl daudzi citi.

Par seriāla “Dumpis” tapšanu, padomju armiju un stāsta aktualitāti mūsdienu politiskajā kontekstā stāsta studijas viesis - režisors, kā arī viens no seriāla scenārija autoriem un producentiem Andrejs Ēķis. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

No 5. līdz 11. aprīlim norisināsies jau 28. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS, kura virstēma šogad ir “Prāts”, aplūkojot cilvēka prāta nebeidzamo konfliktu ar sevi, tā spējas un radošo potenciālu. 2ANNAS savā programmā atskatīsies uz īsmetrāžas kino vēsturi, kā arī piedāvās aktuālā īsmetrāžas kino izlasi no vairāk kā 90 valstīm, tai skaitā filmas bērniem un jauniešiem. Šogad festivāla programmai piepulcējusies jauna sadaļa “Tīri kvīrs”. Tās ietvaros tiks izrādītas vairākas īsfilmu programmas, kā arī norisināsies diskusijas un pasākumi, akcentējot kvīru kopienu. Nosaukums “Tīri kvīrs” izvēlēts gan, lai iezīmētu programmas tematisko lauku, gan lai ironizētu par kino iespējām palikt “tīrās kategorijās”.

Programmas “Tīri kvīrs” kurators Žulijens Nuhums Kulibali stāsta:

“Ar šo festivāla sadaļu vēlos izaicināt skatītājus atvērt savu prātu plašākam krāsu spektram kino pasaulē. Šīs sadaļas programma fokusējas uz LGBTQ+ kopienas un filmdaru stāstiem, pētot mākslinieciskas stratēģijas, kas tiek izmantotas, lai norādītu uz atšķirīgo no pamatstraumes kino stāstiem, vai tieši otrādi – akcentētu līdzības un caur to uzsāktu kritisku dialogu”.

Industrijas dienu programma “2ANNAS FORUMS: Apziņas labirintos” šogad, izrietot no festivāla fokusa tēmas, arī pievērsīsies prātam, atmiņai un zemapziņai. Tiks pētīts un diskutēts par mākslīgā intelekta (MI) potenciālu filmu veidošanā un tā ietekmi uz radošumu, tostarp dodot iespēju interesentiem ar MI palīdzību izveidot savu īsfilmas scenāriju.

Raidījumā viesojas festivāla 2ANNAS programmu direktore Laima Graždanoviča un Industrijas dienu vadītāja Diāna Trope.

19. martā pirmizrādi piedzīvoja režisoru Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma “Patrīcija”, kura stāsta par visu laiku labāko Latvijas slēpotāju Patrīciju Eiduku. Filmas centrā ir jaunas sievietes gribasspēks un smagās izvēles, kuras jāpieņem profesionālā sporta dēļ.

Taču vēl viena svarīga tēma, par kuru filma runā, ir ģimenes atbalsta nozīme, sekojot savam sapnim.

Gan Dāvids Ernštreits, gan Inese Kļava ir veidojuši vairākas dokumentālās filmas, un filma “Patrīcija” bija nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijās “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma”, bet Inese Kļava bija nominētā kategorijā “Labākais montāžas režisors”.

Dokumentālā filma “Patrīcija” ir tapusi filmu studijā “Mistrus Media”, tās producenti - Elīna Gediņa-Ducena un Gints Grūbe, galvenais operators Normunds Pavlovskis, komponists - Otto Auniņš.

Par filmas ceļu pie skatītājiem, svarīgākajām atziņām, kas gūtas tās tapšanas laikā un to, kā ir filmēt sportu, stāsta raidījuma viesi - režisori Dāvids Ernštreits un Inese Kļava. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

No 18. marta kinoteātros startēs Antras Cilinskas un Annas Vidulejas režisētā dokumentālā filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” par izcilo režisoru un operatoru Juri Podnieku. Tā veidota, izmantojot viņa rakstītās dienasgrāmatas un retus kā arī vēl nekad neredzētus audiovizuālus materiālus, tai skaitā - intervijas, fotogrāfijas, ārpus filmām palikušus kino un video fragmentus.

Juris Podnieks, viens no ievērojamākajiem latviešu dokumentālistiem, sāka savu karjeru kino kā operators, kopā ar Hercu Franku strādājot pie filmām "Aizliegtā zona" (1975) un "Desmit minūtes vecāks" (1978). Podnieka debija pilnmetrāžā bija 1982. gada filma "Strēlnieku zvaigznājs", kam sekoja "Vai viegli būt jaunam?" (1986), filma, kuru gada laikā noskatījās 28 miljoni skatītāju. Vēlāk to demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs.

1991. gada 20. janvārī Podnieks kopā ar operatoriem Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni izgāja Rīgas ielās, lai filmētu padomju spēku uzbrukumu barikāžu laikā. Abi kinooperatori tika nošauti. Nākamajā dienā Podnieks nāca klajā ar paziņojumu: "Mēs devāmies kaujas laukā, lai ar kameras palīdzību meklētu patiesību ‒ tas bija mūsu vienīgais ierocis." Juris Podnieks gāja bojā nelaimes gadījumā 1992. gada 23. jūnijā 41 gada vecumā.

Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.

“Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” soli pa solim izseko dokumentālista mūža un karjeras pieturpunktiem, ļaujot par ekrānā redzamo un arī aizkadrā palikušo vēstīt pašam Podniekam- caur viņa dienasgrāmatas ierakstiem.

Režisore Anna Viduleja par filmu saka:“Mēs nevaram pretendēt uz tiešu portretu, jo Jura vairs nav, bet šis ir mūsu mēģinājums ieklausīties un ieskatīties Jura kinovalodā un personīgajā izteiksmē.” Savukārt Antra Cilinska, kura Jura Podnieka komandā strādāja kopš 1983. gada un vēlāk pārņēma “Jura Podnieka studijas” vadību, papildina: “Filma ir unikāla iepēja iepazīt Juri kā personību, kā kinocilvēku, atklāt laiku un sajust, ko nozīmē būt radošam cilvēkam, kurš skaudri izjūt esošo laiku un domā par nākotni.”

Raidījumā viesojas Antra Cilinska un Anna Viduleja.

26. februārī savu pirmizrādi piedzīvoja daudzsēriju mākslas filma “Padomju džinsi”, kas jau uzsākusi savu ceļu Latvijas kinoteātros. Seriāla scenārija autori ir Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova un Valdemars Kalinovskis, režisori - Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis, bet galvenajā lomā redzams aktieris Kārlis Arnolds Avots.

Seriāls stāsta par pagrīdes “biznesa” iespējām Padomju savienībā - Renārs nodarbojas ar kontrabandu, negribīgi sadarbojas ar VDK un, meklējot ceļu uz savu brīvību, nonāk sistēmas gūstā - viņu iesloga psihiatriskajā slimnīcā. Taču arī tur Renārs atrod veidu, kā turpināt iesākto - slimnīcas šūšanas cehs kļūst par Rietumu džinsu pakaļdarinājumu ražotni.

Par to, kā radās ideja seriālam “Padomju džinsi”, kā tapa scenārijs un kāpēc mūsdienās ir tik svarīgi atgādināt par totalitāru režīmu kontroles mehānismiem, stāsta studijas viesi - režisors un viens no scenārija autoriem Staņislavs Tokalovs, režisors Juris Kursietis un aktieris Kārlis Arnolds Avots. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

24. februāra vakarā tika pasniegtas jau 74. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvas. Galvenā balva "Zelta lācis" nonāca pie režisores Mati Diopas par dokumentālo filmu “Dahomeja”. Šī hibrīdfilma apvieno dokumentālu materiālu, kurā fiksēta divdesmit sešu Dahomejas karalistes dārgumu pārvešana no Parīzes atpakaļ uz Beninu. Aizkadrā dzirdams suģestējoši zemas balss aizkadra stāstījums, kas it kā pieder vienai no grandiozajām skulptūrām, kas saudzīgi tiek ievietotas konteineros garajam ceļojumam.

Pēc tam, kad vairāk kā pirms simts gadiem franču karaspēka no valsts izvestā dārgā krava ir atgriezusies Beninas republikā, kādreiz pazīstamā kā Dahomejas karaliste, Abomejas-Kalavi universitātē sākas garas un karstas debates par to, kā reaģēt uz sakrālo figūru atgriešanos mājās.

Vai tā ir nozīmīga uzvara pār koloniālisma apēnoto pagātni, vai tomēr maznozīmīgs solis, ņemot vērā to, ka vēl vairāki tūkstoši mākslas darbu palikuši nepārvesti. Savā runā Diopa teica, ka šī balva ir pagodinājums ne tikai viņai, bet arī visai redzamajai un neredzamajai kopienai, ko filma pārstāv.

Lielo žūrijas balvu "Sudraba lāci" saņēma korejiešu režisors Hons Sansū (Hong Sangsoo), par savu liegi komisko filmu “Ceļotāja vajadzības”, kurā Seulā klīstošu franču valodas skolotāju atveido Izabella Ipēra. Žūrija apbalvoja arī franču autorkino klasiķi Bruno Dimonu par apokaliptisko zinātniskās fantastikas komēdiju “Impērija”.

Dimons savas pateicības runas vietā no telefona atskaņoja lakonisku mākslīgā intelekta vēstījumu: “Kino nav dzimuma, kino nav ādas krāsas, kino ir kino”.

Berlināles filmas vērtē arī neatkarīgās žūrijas, kurās šogad bija klātesošas arī Latvijas pārstāves. Starptautiskās kino kritiķu asociācijas FIPRESCI žūrijas sastāvā filmas vērtēja kinokritiķe Dārta Ceriņa, bet Ekumeniskajā žūrijā Latviju pārstāvēja producente Marta Romanova.

Berlinale Series Market bija iekļauta režisoru Staņislava Tokalova un Jura Kursieša daudzsēriju filma "Padomju džinsi", kas nupat kā startējusi kinoteātros, bet Foruma skatē, kuras programmā īpaša uzmanība tiek pievērsta pārdomām par kino mediju, sociāli māksliniecisko diskursu un īpašu estētikas izjūtu,

pasaules pirmizrādi piedzīvoja un Ekumeniskās žūrijas balvu saņēma režisora Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma "Marijas klusums".

Latvijas (Mistrus Media) un Lietuvas (Broom Films) kopražojumā tapusī filma ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc Eiropā strādājušās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dramatiskā dzīvesstāsta motīviem un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise no Vācijas dodas uz Padomju Savienību, lai parūpētos par savu mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri.

Vēl pirms brauciena uz Berlināli režisors Dāvis Sīmanis viesojās “Piejūras klimata” studijā, sniedzot ieskatu “Marijas klusuma” kino pasaulē.

19. februārī pirmizrādi piedzīvoja Lienes Lindes pirmā pilnmetrāžas spēlfilma "Melnais samts", kas stāsta par trīsdesmitgadnieci Martu Blūmu, kura cīnās ar ikdienas izaicinājumiem, depresiju un vēlmi radīt mākslu apstākļos, kas radīšanai nav piemēroti.

Filmā "Melnais samts" galveno lomu atveido Inga Tropa, ar kuru kopā spēlē arī neprofesionāli aktieri - Kaspars Beķeris un Gatis Ungurs. Par filmas tapšanu, tās svarīgākajām tēmām un savu saliedētās komandas darbu stāsta studijas viesi - režisore un scenārija autore Liene Linde, aktrise Inga Tropa un operators Dāvids Smiltiņš. Sarunājās Marta Elīna Martinsone.

Pirmais plašākais kino notikums Eiropā ik gadu ir Roterdamas Starptautiskais festivāls, kurā februāra pirmajās dienās tiek pasniegtas balvas. Šogad tika izrādītas pavisam 424 filmas, tostarp 183 pasaules pirmizrādes, un to apmeklēja 253 500 skatītāji, apstiprinot to, ka festivāli ir teju pilnībā atgriezušies pirmspandēmijas režīmā.

Tā centrālā - Tīģera konkursa skate jeb Tiger Competition - īpašu vērību mēdz pievērt jauno kino veidotāju novatorismam un piedzīvojumu garam. Šogad Tīģera konkursā tika iekļautas 14 filmas no plaša valstu areāla – Austrālijas, Indijas, Ukrainas, Irānas, Somijas, Brazīlijas, un citām valstīm. Galvenā balva aizceļoja pie japāņu režisora Tanakas Tošihiko par filmu “Rei”. Preses paziņojumā lasāms, ka “žūrija ir lēmusi piešķirt balvu daudzsološam kinorežisoram, kura debijas filmas spēcīgākie elementi ir aktieri, deklamācijas spēks un performatīvas sekvences, kas darbojas kā diskrētas vienības kopējā struktūrā. Filmas fināls rada iespaidu, ka cilvēki dzīvo pastāvīgos draudos no ārpasaules. Tomēr, esot kopā, viņi varētu turpināt dzīvot.”

Tošihiko ir ne tikai šīs filmas, kuras  komanda ir lielākoties neprofesionāļi un studenti, režisors, bet arī producents, montāžas režisors, kā arī redzams vienā no lomām.

Trīs stundu garās filmas centrā ir nepierasti pieklusināti un drīzāk introverta dramatisma caurvīti notikumi. Kino izdevumam Variety Tošihiko atzīst, ka pat viņam ir vajadzīga drosme, lai noskatītos trīs stundas garu filmu. Tomēr jau pašā sākumā viņš ir pieņēmis apzinātu lēmumu par publiku vispār nedomāt. Kā iedvesmas avotu režisors piemin Rjusukes Hamaguči filmu “Happy Hour”, kas ir vairāk nekā piecas stundas gara. Pavadot tik daudz laika ar varoņiem, šķitis, ka piedzīvots kopīgs ceļojums.”

Tīģera konkursa laureātes nosaukums “Rei” ir rakstzīme, kurai bez saistības ar citām rakstzīmēm nav jēgas, viena pati tā neko nenozīmē. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, uzņēmuma darbiniece, kuras dzīve ir stabila un šķietami bez raizēm, pēc darba viņa satiekas ar draudzeni, bieži apmeklē teātri un ar aizrautību seko trupas jauniestudējumiem. Tomēr, novērojot savus līdzcilvēkus, un īpaši- to savstarpējās attiecības, viņa aizvien izteiktāk apjauš vientulību un līdzsvara trūkumu savā dzīvē. Cenšoties sevi izprast, Matsušita dodas ceļojumā uz Hokaido kalniem, kur sastop nedzirdīgo ainavu fotogrāfu Masato. Šī sastapšanās, kas notiek bez vārdiem, izvēršas ceļā, kas pārveidos Matsušitas esības izjūtu un saikni ar pasauli.

Žūrijas specbalvu saņēma indiešu režisora Midhuna Murali filma “Kiss Wagon”. Žūrijas izvēles pamatojums: “Hipnotiski – mulsinoši – sirdi plosoši. Brauciens ar ātrvilcienu, kurā tiek reanimētas mūsu vientulības. Žūrijas īpašā balva tiek piešķirta dīvaini skaistai un skaisti dīvainai filmai. “Kiss Wagon” saņēma arī FIPRESCI- starptautiskās kino kritiķu federācijas žūrijas balvu. Šīs žūrijas ietvaros bija arī Latvijas pārstāve, Dārta Ceriņa.

Midhuns Murali, neatkarīgais filmdaris no Keralas Indijā savu kino ceļojumu sāka 15 gados ar īsfilmu DAWN, kam sekoja vēl virkne abstraktu īsdarbu.

Neraugoties uz kaislību pret kino veidošanu, viņam nācās īslaicīgi pievērsties karjerai jūrniecībā. Tomēr 2015. gadā viņš atteicās no burāšanas, lai turpinātu uzņemtu neatkarīgas filmas, kuros filmēties tika pieaicināti Murali draugi. Viņa debijas pilnmetrāža un arī tai sekojošā filma palika nepamanītas. Līdz beidzot trešā filma — KISS WAGON — eksperimentāla animācija, kuras pabeigšanai vajadzēja trīs gadus, tika izvēlēta Roterdamas konkursam.

Mauntlendas valstībā Islas kundze pārrauga labirintveida sūtījumu piegādes sistēmu. Tā ir vienīgā kārtības forma šajā haotiskajā pasaulē. Tuvojoties Atkabas reliģiskajiem svētkiem, viņai tiek uzticēts piegādāt neparastu sūtījumu no kādas svarīgas personas. Islas kundzi šis uzdevums dara nemierīgu, tomēr reputācija ir svarīga, tādēļ viņa dodas bīstamajā ceļojumā.

Murali pašreflektīvais politiskais trilleris ir veidots, iedvesmojoties no tradicionālā ēnu teātra un izmantojot dažādus jauktus medijus, efektus un stilus. Filmā apvienojas vairāki stāstījuma pavedieni, kā arī daudzslāņaina vizuālā estētika. Festivāla mājaslapā par filmu teikts: “Tas ir saviļņojošs, brīžiem viscerāls un ieskaujošs naratīva filmu veidošanas piemērs, kas atkāpjas no konvencijām par labu radikālākai pieejai stāstu stāstīšanai — veidots tā un vēlas to, lai mēs justu, nevis tikai sekotu līdzi notikumiem. “Kiss Wagon”, trīs stundu kino odiseja ir vizuāli valdzinošs un aizraujošs pētījums par varas būtību.”

Otro žūrijas specbalvu ieguva austrāļu filma “Flathead”. Džeidona Mārtina debija pilnmetrāža apvieno spēles kino un dokumentālo, veidojot iejūtīgu Austrālijas zilo apkaklīšu dzīves portretējumu. Žūrija norādīja: “Šī filmas centrā ir tie ļaudis, kuri devuši ieguldījumu sabiedrības attīstībā, nodrošinot tās pamatvajadzības, bet kuriem pašiem nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība un rūpes.”

Katru gadu Roterdamas kinofestivāls izvērš savu programmu arī ārpus kino teritorijas, iekļaujot tajā instalācijas, imersīvus medijus, izstādes, mūziku un performances.

Festivāla laikā notiek Mākslas virzienu pastaiga - Art Directions Walk, kuras ietvaros gida pavadībā tiek izstaigātas mākslas galerijas un sabiedriskās telpas, kā šogad- centrālā dzelzceļa stacija, lokācijas, kur izvietoti programmai izvēlētie mākslas darbi. Šogad pastaiga aizsākās tieši dzelzceļa stacijā, kur Annes Fērsas un Lūka Konroja mākslas darbs piedāvāja aizceļot uz 2070. gadu, katapultējoties absurdā, tomēr ārkārtīgi ticamā jogas nodarbībā. Mākslinieku izvēlētā metodoloģija pārsniedza ierastās kino robežas, apvienojot vizuālo stimulāciju, humora šķipsniņu, un aktuālu tēmu, skatītājus, jeb drīzāk, pieredzētājus iegremdējot pārdomās par cilvēces, dabas un labsajūtas industrijas mijiedarbību.

Vienu no spēcīgākajiem Art Directions Walk iekļautajiem darbiem, ar garu bet zīmīgu nosaukumu “Mēs noteikti par to parunāsim pēc pēdējā uzlidojuma trauksmes signāla izskanēšanas”, bija radījuši ukraiņu mākslinieki, Jurijs Jefanovs, mākslinieks un filmdaris, sadarbībā ar mūziķi Dmitro Avksentjevu. Zaporižjā dzimušā Jefanova darbi ir tematiski cieši saistīti ar Ukrainas mūsdienu realitāti. Arī plašāk pazīstamais viņa darbs “Kubs”(Cube) tika filmēts Krimas dienvidu piekrastē, 2013. gadā. Filma tika uzņemta pludmalē, kurā Jefanovs pavadīja savu bērnību, tajā ir fiksēts viens, konkrēts skata leņķis uz lielu betona kubu, kas uzstādīts uz krasta nocietinājumu drupām. Kopš 2014. gada “Kubā” redzamā piekraste ir lieguma zona, no tās vairs nav redzamas garām braucošas laiviņas un jahtas. Rekontekstualizācijā šis mākslas darbs ir kļuvis par politiskās dienaskārtības liecinieku, vēsturisku, globālā ģeopolitiskā kontekstā zaudētu skatu punktu.

Roterdamā redzamais Jefanova darbs iedziļinās pasaulē, kurā daba vairs nav skatāma atrauti, tā atkal kļūst par mūsu eksistences neatņemamu sastāvdaļu. Neonkrāsu utopiskā vīzija norisinās kādā pēckara pilsētā, kur cilvēce ar rekultivācijas programmu tiecas pēc harmonijas ar dabu. Cilvēku radītās pasaules un dabas pretnostatījuma vietā šajā video tiek izsapņota sabiedrība, kurā individuālie mērķi sakrīt ar citu labklājību, neatkarīgi no tā, vai tie ir cilvēki, koki, upes vai sēnes.

Šis audiovizuālais ceļojums pēta iztēlotu, līdzāspastāvēšanā ar dabu balstītu pasauli, kas atbrīvota no novecojušiem ekspluatācijas mehānismiem un ekoloģiskām problēmām.

Tajā apvienojas pēckara spēcīgā tiecība pēc atjaunotnes un kultūras pārmaiņām. Skatītājs tiek vadīts virtuālā ekskursijā pa guļamrajoniem, kas pārtapuši mežos un krūmājos, rotātos ar krāšņiem ziediem, ap kuriem lidinās teiksmaina izskata putni. Tā ir harmoniska un atjaunota pasaule bez kara ēnām.

Futūristiskais video, kurš tika demostrēts uz trijām telpas sienām, tapa jau Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā. Režisors Jefanofs stāstīja, ka mākslinieks, kurš šim darbam veidojis 3D grafikas, sākotnēji strādājis no mājām, tad, kad radās elektrības padeves traucējumi, no pilsētas municipalitātes ēkas, līdz beidzot nolēmis pats doties uz fronti.

Lielā ekrāna konkursā bija iekļauta somu režisora Villes Suhonena dokumentālā filma “Kara un miera bērni”. Filma veidota, apkopojot iespaidīgu daudzumu vēsturisko dokumentu, kas ietver arhīvu materiālus, fotogrāfijas, radio raidījumus, grāmatas, žurnālus un daudzus propagandas materiālus, kā arī bērnu un jauniešu, kuri auga, pakļauti stingram, disciplināram režīmam, atmiņas un dienasgrāmatu ierakstus. Nesen pārdzīvotā Pirmā pasaules kara iespaidā, apzinoties potenciālā iebrukuma draudus, jaundibinātās Somijas valdība ieviesa skarbu un drakonisku audzināšanas politiku jaunākajām paaudzēm. Visiem bērniem un jauniešiem bija jāizprot disciplīnas, taisnīguma un nacionālisma nozīme. Bez izņēmumiem. Visas šīs aktivitātes bija vērstas uz militāro gatavību, kad pienāks laiks. No bērniem un jauniešiem sagaidīja  bezierunu paklausību, lojalitāti un godīgumu, kā arī personīgo vajadzību un emociju apspiešanu. Suhonena darbam nepiemīt tendenciozitāte, tie ir skrupulozi, bet attieksmē neitrāli atlasīti, ēstētiski ļoti skaisti fragmenti no visai agresīva optimisma notī veidotajām reklāmfilmām, kuru vēstījums ir iedarbīgs arī gadsimtu pēc veidošanas.

“Kara un miera bērni”, filma, kuru veidojot izmantoti vairāk kā simts gadus seni arhīva materiāli, ir biedējoša savā laikmetīgumā.

Teju uz to pašu vēsturisko periodu atskatās filma no pavisam citas kino pasaules,  franču režisores Annas Fonteinas izjustā vēsturiskā drāma “Bolero”. Fonteina, kura kļuva plašāk pazīstama ar “Coco pirms Chanel”, veidojusi savu jauno filmu, iedvesmojoties no franču muzikologa un žurnālista Marsela Marnē sarakstītās monogrāfijas par Morisu Ravelu. Fonteina nāk no mūziķu ģimenes, viņas tēvs bija ērģelnieks, un bērnībā klasiskā mūzika skanējusi tik daudz, ka to bijis grūti izturēt. Vēlāk, apgūstot deju, liels atklājums Fonteinai bijis horeogrāfa Morisa Bežāra “Bolero “ iestudējums. Viņa ātri atradusi personīgu pieeju tam, kā vēstīt par Ravelu. Noderējusi arī viņas vājība pret “varoņiem, kuri slēpj savas mīlas ciešanas”. Fonteinas filmas notikumi sākas brīdī, kad sabiedrības lauvene, dejotāja Ida Rubinšteina (ko atveido Žanna Balibāra), Ravēlam pasūta jaunu skaņdarbu, materiālu baletam. Ravēls, kura lomā redzams Rafaels Personazs, ilgojas pēc savas patroneses, precētās Misijas Sertas ( tās lomā redzama Doria Tiljē), bet viņš tā arī nespēj ļauties emocijām. Līdz tās eksplodē “Bolero”.

Fonteina ir izvēlējusies visai klasisku, pieklusinātu formu Ravela portretfilmai, radot telpu komponista jūtu dzīvei un radošajiem pārdzīvojumiem, kuri pavada “Bolero” tapšanas posmu, kā arī tā pirmizrādi, ko Ravels sagaida ar dalītām izjūtām.

Aleksandrs Taro, pianists, kurš filmā izpilda franču komponista skaņdarbus, režisorei atzinis – “spēlējot Ravelu, var sajust viņa jūtīgumu un personību. Viņš bija tik noslēpumains, ka Ravelu varam satikt tikai caur viņa mūziku. Jūs domājat, ka pazīstat slavenus cilvēkus, tomēr tā nav. “Coco pirms Chanel” filmēšanas laikā es koncentrējos uz viņas jaunību kā atslēgu. Bet šoreiz es pievērsos filmas tēla emocijām. Tas bija iekšējs ceļojums.”

Lielā ekrāna būtībai pilnībā atbilda arī Džastina Andersona filma “Peldmāja” jeb “Swiming Home”, kas bija iekļauta Tīģera konkursā. Andersons sākotnēji studējis glezniecību, bet vēlāk sācis strādāt ar video un režisēt reklāmas, kā arī īsfilmas, kas guvušas ievērību. “Peldmāja” ir Andersona debija pilnmetrāžā, kas veidota pēc Deboras Levijas atzītā romāna ar tādu pat nosaukumu motīviem.  

Kad kara žurnāliste Izabella un viņas vīrs, melanholiskais dzejnieks Džo, ierodas savā vasaras mājā, spožas Grieķijas saules izkarsētā ainavā, viņu peldbaseinā peld sveša, kaila sieviete. Neraugoties uz neparasto situāciju, Izabella uzaicina sievieti pievienoties vasarniekiem. Karstums pieņemas spēkā, tāpat kā saspīlējums starp visiem mājas iemītniekiem. Izabellas (ko atveido Makenzija Deivisa) un Džo (kura lomā redzams Kristofers Abots) laulība ir uz iziršanas robežas, tas ir pāris, kas tik tikko turas pie savu attiecību trauslajiem pavedieniem. Svešinieces (tās lomā redzama Āriana Labeda), kas stādās priekšā kā botāniķe, un mēdz nogaršot pa indīgam augam, izteikti seksualizētā, ķermeniskā klātbūtne padara ik situāciju un sarunu sprādzienbīstamu.

Tāpat kā romāns, arī Džastina Andersona iespaidīgā debijas filma šķērso žanru robežas, disfunkcionālas ģimenes portretu veidojot ar psihodrāmas, šausmu un detektīva paņēmieniem.

Mistērija, mitoloģija, ekspresīvi laikmetīgās dejas numuri, šie elementi raisa asociācijas gan ar dīvaino grieķu vilni, kura redzamākais pārstāvis ir Jorgs Lantims, viņš arī Labedas dzīvesbiedrs, gan ar Angelas Šanelekas pagājušā gada filmu “Mūzika”, kurā dekonstruēta Edipa mīta darbība bija pārnesta uz mūsdienu Grieķiju. Andersona filmas skaņu celiņu radījis itāļu- grieķu mūziķis, komponists, instalāciju mākslinieks un ierakstu producents Coti K., viņa mūzika dzirdama arī šīsdienas raidījumā.

Līdztekus filmu un izstāžu programmai Roterdamā notika arī sarunas ar kinoveidotājiem jeb IFFR Talks, kuru viesi bija vācu aktrise Sandra Hilere, itāļu režisors Marko Belokio, jau šodien raidījumā minētā franču režisore Anna Fonteina, un amerikāņu režisore Amanda Krāmere kopā ar mūzikas kulta personību Debiju Heriju, kura uzsvēra, ka "filmu festivāli ir tik svarīga teritorija kino veidotājiem, jo ​​īpaši attiecībā uz to neatkarību", šim vēstījumam sasaucoties ar Roterdamas festivāla misiju iestāties par neatkarīgajiem režisoriem un māksliniekiem, tā radot telpu dialogam un paplašinot cilvēku uzskatus par pasauli un vienam par otru.”

18. janvārī savu 120. dzimšanas dienu atzīmētu viena no Holivudas zelta laikmeta ikonām - aktieris Kerijs Grānts. Bristolē dzimušais Arčibalds Līčs uzauga nabadzībā un savas ar neatlaidības un dzelzs gribasspēka palīdzību kļuva par vienu no Holivudas vadošajiem aktieriem, kurš savas karjeras laikā nofilmējies 72 filmās. Kerijs Grānts ir bijis izcils komiķis, romantisks mīlētājs, kā arī Alfrēda Hičkoka mīļākais aktieris. Par to, kā veidojās Kerija Grānta tēls, karjera un dzīve, raidījumā “Piejūras klimats” stāsta Marta Elīna Martinsone.

Katrīna Hepbērna: “Viņš bija sapnis, kā jau visi mākslas darbi. Visi mākslas darbi ir vēlmju un cerību fiziska manifestācija, un nav iespējams par cerēt uz ko skaistāku, izklaidējošāku un jaukāku kā Kerijs Grānts. Neviens nekustējās tā, kā viņš - gludi, teju virs zemes. Viņš bija liels, bet viņš kustējās kā vējš. Un tie smiekli, tie muļķīgie smiekli. Un nevainojamās manieres. Viņam izdevās mani apreibināt labāk, nekā šampanietim. Viņš bija lieliska un spēcīga narkotika - gan kā cilvēks, gan uz ekrāna”

Februāris ir Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" mēnesis. Šogad laikposmā no 1. līdz 4. februārim mūs gaida divas pirmizrādes, nominēto filmu seansi kinoteātros "Splendid Palace" un "K.Suns", kā arī visā pasaulē pieejama filmu programma tiešsaistē.

2. februāra vakarā, sadarbībā ar studiju "Griffonmark", gaidāma pirmizrāde Reiņa Ūbeļa psiholoģiskajai šausmu filmai "Dragūni". Reinis ir režisors animācijas īsfilmai “Cerība dzīvot” (2017), kas tika apbalvota Brazīlijas starptautiskajā animācijas festivālā “Stop Motion”, spēles īsfilmai “Bezķermenis” (2021) un dokumentālajām īsfilmām “Valērijs ir mūžīgs” (2022), kā arī “Mans kaimiņš nosita manu kaķi” (2022), kas ieguva Nacionālo kino balvu kā labākā studentu filma. “Dragūni”, pilnmetrāžas filma, ar kuru Reinis absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, ir saņēmusi “Lielā Kristapa” labākās debijas nomināciju. Šogad uz ekrāniem gaidāma arī viņa īsfilma “Manas ādas nolobīšanās”, kas tika izveidota papildus “Dragūniem”.

Filmas "Dragūni" notikumu centrā ir topošo vecāku, Pāvela un Sabīnes, nonākšana kādā veca meža ieskautā muižā, kurā saimnieko noslēpumainie Dragūnu dzimtas pārstāvji.

Pēc neveiksmīga mēģinājuma tikt no groteskā meža prom, abi atkal attopas muižā brīdī, kad Sabīnei ir sākušās dzemdības. Režisors atsaucas uz Viktorijas laikmeta un arī vēlāka perioda gotisko literatūru, šausmu stāstiem kā iedvesmas avotiem šīs filmas tapšanā. Tie ir Edgara Alana Po "Fakti mistera Valdemāra lietā"(1845), Šarlotes Pērkinsas Gilmenas jeb Stetsones “Dzeltenās tapetes” (1892) un Aldžernona Blekvuda “Vītoli”(1907), stāsti, kuros būtiska loma ir vides mijiedarbībai ar cilvēka psihes mehānismiem.

Raidījumā arī uzzinām vairāk par to, kas sagaida Nacionālās kino balvas apbalvošanas ceremonijas dalībniekus un skatītājus. Raidījuma viesi - ceremonijas režisors Matīss Kaža un filmas "Dragūni" režisors Reinis Ūbelis.