Piejūras klimats

Tuvojas Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, kuru 1. februārī atklās animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunākā filma “Sirds likums”. Filma tapusi pēc Jāņa Ezeriņa noveles “Jaunais likums” motīviem, kuru scenārija vajadzībām pielāgojis Matīss Gricmanis. Filmas mākslinieks ir gleznotājs Aleksejs Naumovs, kura izstāde “Uzgleznotā arhitektūrā” šobrīd skatāma Rīgas Trehniskās universitātes Arhitektūras un dizaina institūta telpās.

Krāsainā un košā pasaka stāsta par Princesi, kurai paredzēts laulāties ar Princi, bet, saņemot īpašu dāvanu no Svešinieka, viņa pārdomā.

“Sirds likums” lomas ierunājuši Telma Auziņa, Jānis Ēriks Grūtups, Ritvars Logins, Gerds Lapoška un daudzi citi, un filmā skan Valta Pūces mūzika. Filma tapusi studijas “Lokomotīve” paspārnē, producents - Roberts Vinovskis.

Par animācijas filmas “Sirds likums” tapšanu stāsta studijas viesi - mākslinieks Aleksejs Naumovs un Prinča balss īpašnieks - aktieris Jānis Ēriks Grūtups. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Jau pavisam drīz pirmizrādi piedzīvos daudzsēriju filma “Pansija pilī”, kas tapusi pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem un atspoguļo vienas vasaras notikumus 30. gadu sākumā, kad rakstnieks Viktors Eglītis no valsts dāvanā saņem vācbaltu barona muižu ar visiem tās kalpotājiem.

Filmu studijai „Mistrus Media” pēc “Emīlija, Latvijas preses karaliene” šis ir jau otrais daudzsēriju projekts, veltīts starpkaru Latvijai un tās kultūras un mākslas personībām. Humora cauraustais Anšlava Eglīša autobiogrāfiskais romāns, kuru viņš uzrakstīja trimdā, jau ar laika distanci – 1962. gadā Amerikā, ir pārtapis septiņās aktierkino sērijās, kuru režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis, un astotā ir Ginta Grūbes veidota dokumentālā sērija, kas vēstīs par rakstnieka Eglīša dzimtas likteni un vēsturisko Inciema muižu.

Daudzsēriju filmas, kas tiek pieteikta kā vēsturiska komēdija, tēlos iejuties izcils aktieru ansamblis - rakstnieku Viktoru Eglīti atveido Gundars Āboliņš, Anšlavu Eglīti – jaunais aktieris Rihards Zelezņevs, muižas ļaudis filmā - Juris Strenga, Lāsma Kugrēna, Kaspars Znotiņš, Dace Everss, Jānis Jarāns, nomnieku ģimeni atveido Guna Zariņa un Vilis Daudziņš, lomās redzami arī Olga Dreģe, Ģirts Jakovļevs, Ivars Kalniņš, Alise Dzene, Kaspars Dumburs, Artūrs Skrastiņš un daudzi citi.

“Pansijas pilī” operators ir Andrejs Rudzāts, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas mākslinieki ir Kristīne Jurjāne un Jānis Kalniņš, kostīmu mākslinieces – Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

Par filmēšanas norisi Padures muižā, saglabātajām un no jauna ieviestām stāsta līnijām scenārijā, kā arī amizantiem aktierdarbiem seriālā stāsta raidījuma viesi - producente Inese Boka Grūbe, scenāriste Tabita Rudzāte un režisors Andis Mizišs.

11. janvārī pirmizrādi piedzīvoja jaunākā Elzas Gaujas spēlfilma - mīlasstāsts “Pastkarte no Romas”, kas ir arī režisores maģistrantūras studiju diplomdarbs. Filma stāsta par pastnieku pāri, kuriem tuvojas sudrabkāzas, kad viņu dzīvē ienāk Alcheimera slimība. Tas ir traģisks, bet reizē dzīvi apliecinošs stāsts par to, cik reizē grūti un viegli ir mīlēt.

Filmā “Pastkarte no Romas” galvenās lomas atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns, un tā ir saņēmusi četras nominācijas nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”. Filmas scenārija autores ir Elza Gauja un Elizabete Lukšo-Ražinska, operators - Aleksandrs Grebņevs, mūzikas autors un viens no producentiem - Andris Gauja.

Par to, kā tapa šī aizkustinošā filma, kā par smagām tēmām runāt ar vieglumu un ko jaunu var iemācīties par mīlestību, stāsta studijas viesi - režisore Elza Gauja, scenārija līdzautore Elizabete Lukšo-Ražinska un aktieris Jānis Jarāns. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Gada izskaņā pievēršamies spozmei, kas piemīt skatuvei un tās varoņiem - aktieriem, mūziķiem. 10. janvārī sāksies Latvijas kultūras akadēmijas Rīgas Kinomuzeja izlolotā kinolektorija “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” jau 19. sezona, kuras tēma šoreiz būs “Starmešu gaismā”.

Lektorija programmā iekļautas filmas sākot no zelta Holivudas un franču jaunā viļņa līdz pat japāņu animācijai - Čārlija Čaplina, Anjēzes Vardas, Oļģerta Dunkera, Satoši Kona un Toda Heinza variācijas par personības kulta virsotnēm un aizām, kā arī aizraujošs Malika Bendžalū dokumentālais darbs, ko varētu pat saukt par detektīvu. Ar stāstiem par kinolektorijā iekļauto filmu tematisko un māksliniecisko lauku raidījumā viesojas Kino muzeja kuratore Dace Čaure un “Tas, ko tu nedrīksti nezināt” lektori, "2ANNAS" programmas direktore, kuratore Laima Graždanoviča un publicists Žulijens Nuhums Kulibali.

Nākamā gada 7. janvārī kino balvu pasniegšanas ceremoniju sezonu ieskandinās 81. “Zelta globusa” ceremonija. Balvas tajā tiek pasniegtas par izcilākajiem sasniegumiem amerikāņu un starptautiskajā kino un televīzijas piedāvājumā, turklāt bieži vien tiek uzskatītas par nozīmīgākās ASV kino balvas - “Oskaru” priekšvēstnešiem. Balvu iedibināja 1944. gadā “Hollywood Foreign Press Association” - organizācija, kas pārstāv starptautiskus žurnālistus, kuri raksta par amerikāņu izklaides industriju.

Šogad nominētāko filmu augšgalā ir Grētas Gērvigas “Bārbija” ar 9 nominācijām, kam seko Kristofera Nolana “Openheimers”, Jorga Lantimosa “Nabaga radības” un Mārtina Skorsēzes “Ziedu mēness slepkavas”. Televīzijas seriālu sadaļā nepārspējams līderis ir seriāls “Pēctecība”, kurš šogad noslēdza savu pēdējo sezonu.

Par šī gada nominantiem, “Zelta globusa” nozīmīgumu, 2023. gada kino tendencēm un ko nozīmē balsot un atlasīt nominantus, stāstīs šī raidījuma viešņas un kino speciālistes - Sonora Broka, Dārta Ceriņa un Kristīne Simsone, kuras pārstāvēja Latvijas kino kritiķus, kuratorus un apskatniekus “Zelta globusa” atlases komandā.

Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Atskatāmies uz nupat kā pasniegtajām Eiropas Kinoakadēmijas balvām, starp kuru saņēmējiem bija arī mūsu tuvākie kaimiņi - gan igauņi, gan lietuvieši.

Eiropas Kinoakadēmijas balvu saņēmēji tiek noskaidroti, 4600 Kinoakadēmijas biedriem ik rudeni balsojot par Eiropas filmām.Triumfējot ceremonijā, sešas Eiropas Kinoakadēmijas balvas mājup aizveda Francijas filmas “Kritiena anatomija” veidotāji. Raidījumā dzirdēsim tās režisori Žistīni Trijē, aktrisi Sandru Hilleri, kā arī igaunietes Annas Hints, “Melnās pirts māsība” režisores, saviļņojošo pateicības dziesmu.

Ceremonijas ieskaņā visu uzmanība tika Igaunijas dokumentālajam kino. Sandensas kinofestivālā pirmizrādītais un apbalvotais režisores Annas Hints jutīgais dokumentālais vērojums “Melnās pirts māsība” vēl nesen kā saņēma žūrijas speciālbalvu Rīgas Starptautiskajā kino festivālā. RIGA IFF žūrija savu izvēli pamatoja sekojoši:

“Šī filma ir visu laiku karstākā kamerizrāde. Ierobežotā telpā mēs uzlūkojam sievieti, kas iemiesota daudzos ķermeņos un burtiski izsvīst visas tēmas, bailes un traumatiskās pieredzes.”

Berlīnē “Melnās pirts māsība”, kas joprojām atsevišķos seansos noskatāma Rīgas kinoteātros, tika pasludināta par šī gada labāko Eiropas dokumentālo filmu.

Bez Igaunijas prožektoru gaismā nonāca arī otra mūsu kaimiņvalsts, Lietuva. Eurimage kopprodukciju balvu saņēma producente Uļjana Kima, Lietuvas vadošās kino studijas “Studio Uljana Kim” vadītāja un dibinātāja – kopš 1997. gada tās paspārnē tapušas vairāk nekā 30 pilnmetrāžas spēlfilmas un dokumentālie darbi. Viņa producējusi tādas godalgotas filmas kā Igna Jonīna “Spēlmanis” (2013), Manta Kvedraviča “Mariupole” (2016–2022) un Tomasa Vengra “Dzimtene” (2021). Kā producente strādājusi ar tādiem režisoriem kā Sergejs Lozņica, Kristijons Vildžūns, Aļģimants Puipa. Kima regulāri sadarbojas ar Studiju Lokomotīve, un līdzproducējusi arī Dāvja Sīmaņa filmas “Pelnu sanatoriju” un “Gads pirms kara”. Kimas un studijas mērķis ir radīt kino, kas ir gan veiksmīgs festivālu apritē, gan arī novērtēts un iecienīts skatītāju vidū.

Savā pateicības runā Kima pauda, ka uztver šo balvu ne tikai kā atzinību savam personīgajam ieguldījumam, bet Lietuvas autorkino kopumā, daloties šajā brīdī un balvā ar visiem saviem režisoriem un līdzproducentiem.

Vakara gaitā tika pasniegta virkne balvu par izcilību tādās profesionālajās kategorijās kā grims, kostīmi, filmas mākslinieks, skaņu celiņš – te īpašas pieminēšanas vērta ir balva par skaņas režiju, ko saņēma filmas “Interešu zona” komanda, Džonijs Bērns un Tārns Villers. Filmas skaņu ainavā sastopas divi galēji kontrastējoši slāņi. Vienu veido omulīgas sarunas un ikdienas kņada Aušvices komandanta Rūdolfa Hossa idilliskajā ģimenes mājā, bet otru, nemitīgi fonā dzirdamu -  kliedzieni, raudas, sargu pavēles un suņu rejas, atgādinot par šausminošo realitāti turpat, aiz augstā, pelēkā mūra, kas norobežo sakņu dārziņu no koncentrācijas nometnes.

Šis nepārtrauktais skaņu kontrasts atstāj graujošu iespaidu, lai gan ne reizi filmā skatītājs tā arī neierauga, kas tieši notiek aiz žoga ar dzeloņdrātīm.

Par Eiropas sasniegumiem Pasaules kino, jeb Eiropas vēstneša pasaulē balvu saņēma katalāņu režisore Izabella Košete, bet balva par mūža ieguldījumu tika pasniegta britu aktrisei Vanesai Redgreivai, kas filmējusies vairāk kā 150 filmās, tai skaitā arī Mikelandželo Antonioni “Fotopalielinājumā”. Eiropas Kinoakadēmijas prezidentes un valdes īpašo balvu saņēma izcilais ungāru autorkino režisors Bēla Tārs, starp kura filmām minama pasaules kinovēstures klasika- teju septiņas ar pusi stundas garais Sátántangó.

Kā Labākais aktieris balvu saņēma dānis Mads Mikelsens par lomu filmā “Apsolītā zeme”. Video tiešsaistē no Tokijas pasaulslavenais aktieris apsveica visus nominantus, piebilstot: “Jūs esat Eiropas filmu nākotne, tāpēc jums jābūt ļoti lepniem par sasniegto”. Mikelsens veltīja savu balvu filmas režisoram, Nikolajam Arselam, kuram vajadzējis desmit gadus, lai saņemtos piezvanīt un uzaicināt aktieri lomai, ar piebildi- nākamreiz negaidīt desmit gadus.

Šis bija vācu aktrises Sandras Hilleres gads – viņa tika nominēta Eiropas kinoakadēmijas balvai kā labākā aktrise par darbu divās filmās: “Interešu zona” un “Kritiena anatomija”, lai gan jāpiebilst, ka šāds notikumu pavērsiens ir gluži likumsakarīgs,

Hillere jau vairākus gadus spoži apliecina sevi plašā lomu amplitūdā, pelnīti ieņemot vietu šābrīža Eiropas aktieru topā.  

Kinoakadēmijas balvu Hillere saņēma par lomu Žistīnes Trijē filmā “Kritiena anatomija”, divas ar pusi stundas garā tiesas drāmā, kura ne velti tika apbalvota arī par labāko scenāriju. Tā ir nemitīgas psiholoģiskās spriedzes audumā ieausta kādas ģimenes traģēdija - pie sniegos iekļautās šalē atrasts miris rakstnieces Sandras vīrs. Viņa nāves apstākļi ir neskaidri- vai kritiens no ēkas augštāva loga ir pašnāvība vai tomēr nelaimes gadījums. Vienīgais iespējamais notikumu liecinieks ir viņu neredzīgais dēls, uz kuru gulstas smagā izvēle- vai liecināt tiesā, un, ja liecināt, tad kādai notikumu versijai par labu.

Režisore Žistīne Trijē saņēma balvu par labāko režiju, savā runā izceļot tik nozīmīgo sadarbību ar aktrisi Sandru Hilleri:

“Es rakstīju šīs filmas scenāriju, domājot par Sandru Hilleri, viņas balsi, viņas ķermeņa plastiku. Man šķiet, ka viņa ir ideāla aktrise, kas iemieso šīs varones sarežģītību.

Es negribēju viņu padarīt par upuri. Filmas galvenā varone, arī vārdā Sandra, ir sieviete, kura tiek nosodīta par viņas neatkarību, seksualitāti, par radošajiem panākumiem, īpašībām, kas tiek uzskatītas par neviennozīmīgām, ja tās piemīt sievietēm. Sandra izaicina sabiedrības normas, viņai izdodas tas, kas neizdodas vīram. Un tiesas zāle ir kā teātris, kurā šis viss tiek izspēlēts. Tādēļ es veidoju šo filmu, lai tādām sievietēm un tam, ko viņas pārstāv, tiktu dots galavārds.”

 “Kritiena anatomijas” veidotāji aizveda mājās kopumā sešas Eiropas Kinoakadēmijas balvas – Eiropas Universitāšu balvu, EFA balvas par labāko scenāriju, montāžu, režiju, aktierdarbu, un visbeidzot, par labāko filmu, aizēnojot divas citas filmas, kas bija iekļautas teju visās nomināciju kategorijās- Džonatana Gleizera satricinošo “Interešu zonu” un Aki Kaurismeki somu mīlasstāstu “Kritušās lapas”. Tomēr filmas triumfs nav beidzies līdz ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremoniju. Trijē filma, kas pavasarī saņēma Zelta Palmas zaru Kannu kinofestivālā, četrās nomināciju kategorijās pretendē arī uz Zelta Globusa balvu, ko piešķir Holivudas Ārzemju preses asociācija.

 Līdz ar šo balvu pasniegšanu Eiropas kino gads ir noslēdzies. Apbalvotās filmas – “Melnās pirts māsība”, “Kritiena anatomija”, “Apsolītā zeme”, kāda jau šobrīd, kāda drīzumā nonāks arī uz Rīgas kinoekrāniem.

Šī gada nogalē - 30. decembrī - savu simtgadi atzīmē kinoteātris “Splendid Palace”. Par godu apaļajai jubilejai 9. decembrī gaidāms īpašs notikums - tiks demonstrēta mēmā kino klasiķa Bastera Kītona filma “Šerloks Juniors”, kurai oriģinālmūziku sacerējis komponists Kārlis Lācis. Tā “Splendid palace” lielajā zālē tiks izpildīta kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem.

Kinoteātris “Splendid Palace” ir pirmā brīvstāvošā celtne Rīgā, kas celta tieši kā kinoteātris, un tā ir piedzīvojusi dažādas pārmaiņas - 1952. gadā to pārdēvēja par kinoteātri “Rīga”, un savu orģiniālo nosaukumu kinoteātris atguva tikai 2011. gadā. 1969. gadā tieši blakus kinoteātrim “Splendid Palace” tiek uzbūvēts kinoteātris “Spartaks”, bet 1998. gada pārbūvju rezultātā, abas ēkas tiek apvienotas un “Splendid palace” iegūst savu mazo zāli.

Par kinoteātra jubileju, jau paveikto un vēl plānoto, kā arī par īpašo svētku seansu stāsta studijas viešņa - kino vēsturniece un kinoteātra “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

20. novembrī apritēja 60 gadi kopš Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva dibināšanas. 1963.gadā arhīvs tikai izveidots, lai vienkopus saglabātu fotogrāfijas, filmas un skaņu ierakstus. Arhīvs - uzkrāj, apraksta, glabā, stāsta uzkrātos stāstus un izrāda bagātīgo krājumu.

Pēdējos 30 gadus arhīvs mājvietu atradis Šmerļa meža ielokā, blakus Rīgas Kinostudijai, kas šogad svin jau 75. jubileju. Lai gan līdz pašam arhīvam mēdzam aizdoties retāk, tā audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā krātuve redzidzirdilatviju.lv gan pulcē aizvien lielāku skatītāju un tāpat arī lasītāju un klausītāju skaitu. Te pieejamas gan arhīva digitalizētās un restaurētās filmas, gan fotogrāfijas, skaņu ieraksti un dažādi ar krātuves kolekcijām saistīti dokumenti. Pēdējos desmit gadus arhīvu vada Dace Bušante, kas viesojas “Piejūras klimata” studijā, lai sniegtu plašāku ieskatu, kā norit ikdiena arhīvā, kā veidojas tā krājums, cik daudz laika aizņem vienas filmas digitalizācija, un kādu papildinājumu mēs varam drīzumā sagaidīt restaurēto filmu pulkam.

10. novembrī kinoteātrī Splendid palace projekta “Latvijas kods. Latvija šodien” ietvaros pirmizrādi piedzīvoja piecas jaunas dokumentālas īsfilmas. No 16. novembra tās skatāmas ceturtienu vakaros pulksten 19.30 LTV1. Pēc televīzijas pirmizrādes dokumentālo filmu izlase būs pieejama arī RePlay.lv

Televīzijas pirmizrādes atklāja režisora Andreja Verhoustinska filma “Runcis”, kas stāsta par trīs dzejoļu krājumu autoru Reini Runci, kurš jau 21 gadu ir piekalts gultai, bet turpina dzīvot radošu dzīvi.

23. novembrī būs skatāma Žaklīnes Zāberes-Gāgas iedvesmojošais stāsts par bērnību, cīņu pret garlaicību un radošo garu “Nāc ārā!”.

30. novembrī pie skatītājiem nonāks Ildzes Felsbergas debija - antropoloģiskā komēdija “Sliktie dzīvnieki”, kurā fiksētas zoodārza apmeklētāju pārdomas par “neglītajiem” dzīvniekiem.

7. decembrī filmā “Labāk nezīmē!” režisors Toms Upītis pievērsīsies Latvijas grafiti vectēviem - apvienībai “TDV”, bet programmu noslēgs otra debijas filma - Alekseja Beļicka “Umbra” 14. decembrī. Šī filma stāsta par gleznotāja Andra Eglīša un viņa domubiedru radīto brīvdabas mākslas telpu “Savvaļa”.

Par savām dokumentālajām filmām stāsta režisores Žaklīne Zābere-Gāga un Ildze Felsberga, filmas “Nāc ārā!” komponiste Sniedze Prauliņa, kā arī attālinātā sarunā - režisors Andrejs Verhoustinskis. Sarunājas Marta Elīna Martinsone.

Izdevniecības “Aminori” rakstošo kino režisoru literāro darbu tulkojumu sērijā iznācis ievērojamā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Līvas Trekteres tulkotais vēstuļu, rakstu, interviju un sarunu apkopojums izvadīs lasītāju cauri ievērojamā režisora bērnības atmiņu labirintam, filmu tapšanai, un polemikai presē un sabiedrībā, kas saistīta ar to uzņemšanu kā

Eiropā, tā ASV. Tas ir brīžiem klusināts, uz iekšu vērsts pārdomu teksts, bet brīžiem dzirkstījošs dialogs, uzrādot apbrīnojamu intelektuālas ģimnastikas prasmi. Par savu darbu pie grāmatas, kas atvēršanu piedzīvoja Rīgas starptautiskā kino festivāla ietvaros, attālināti no Itālijas stāsta tulkotāja Līva Trektere, bet radio studijā uz sarunu par Bertoluči eseju krājumu tika aicināti VFS Films vadītājs, producents Uldis Cekulis un kino pētniece Daniela Zacmane.